Kongo

7. Pedeja cīņa

— Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai jūs pabeigtu darbu? — Manro viņam jautāja.

Pāris stundu, varbūt vairāk. — Eliots lūdza Rosu vi­ņam palīdzēt, Eimija devās pie Kahegas saņemt ēdienu. Viņa šķita visai lepna par sevi un uzvedās kā svarīga per­sona.

Rosa jautāja:

Vai kaut kas iznāca?

Tūlīt redzēsim, — atbildēja Eliots. Viņa pirmā doma bija veikt vienīgo pārbaudi, kas bija iespējama, — pārbau­dot skaņu atkārtojumus. Ja Eimija būs konsekventi tulko­jusi skaņas, viņiem būs pamats ticībai.

Bet tas bija neiedomājami grūts darbs. Viņiem bija tikai puscollas videokamera un mazs kabatas magnetofons, ka­beļu nebija. Viņi pieprasīja pārējiem ievērot klusumu un turpināja salīdzināt, ierakstot, pārrakstot, klausoties čukstu skanas.

Viņi tūlīt secināja, ka viņu ausis nespēj izšķirt šīs ska­ņas — viss izklausījās vienādi. Tad Rosai iešāvās prātā ideja.

Šīs skaņas, — viņa sacīja, — ir ierakstītas kā elek­triski signāli.

-Jā…

Sakaru raidītājam ir 256K atmiņa.

Bet mēs taču nevaram sasaistīties ar Hjūstonu.

Es par to arī nedomāju, — atbildēja Rosa. Viņa pa­skaidroja, ka satelīta sakaru bloks veidots tā, ka 256K da­

tors uz vietas salāgo iekšēji ģenerētu signālu — kā video testa paraugu — ar signālu, ko raida no Hjūstonas. Tādē­jādi pārraide saslēdzas. Viņi varēja mēģināt izmantot šo funkciju ari citiem mērķiem.

—Jūs gribat teikt — lai salīdzinātu šīs skaņas? — Eliots konkretizēja.

To varēja, taču process bija neizsakāmi lēns. Viņiem bija jāievada ierakstītās skaņas datora atmiņā un jāpār­raksta videokamerā, citā lentes daļā. Tad vajadzēja ievadīt šo signālu datora atmiņā un palaist otro salīdzinājuma lenb video. Eliots juta, ka viņš tikai stāv un noskatās, kā Rosa maina kasetes un disketes. Ik pusstundu Manro pienāca pajautāt, kā sviežas; Rosa kļuva ārkārtīgi nervoza un viegli aizkaitināma.

— Mēs strādājam tik ātri, cik varam, — viņa atcirta.

Bija jau astoņi.

Tomēr pirmie rezultāb bija iepriecinoši — Eimija bē­šām bija konsekventa savos tulkojumos. Deviņos viņiem bija izvērtēb dati par apmēram duci vārdu:

PĀRTIKĀ ĒST ŪDENS DZERT

APSTIPRINĀJUMS] JĀ (NOLIEGUMS] NĒ NĀKr IET

SKANU KOMPLEKSS: ? SKANU KOMPLEKSS: ? SKANU KOMPLEKSS: ?

,9213 ,8844 ,9978 ,7743 ,6654 ,8883 ,5459 ,5378

PROM ,5444

ŠEIT ,6344 DUSMAS

,112 ,334 ,004 ,334 ,441 ,220 ,440 ,404 ,343 ,344

SLIKfS ,4232

Rosa piecēlās no datora. — Jūsu rīcībā, — viņa sacīja Eliotam.

Manro soļoja pa nometni. Bija pats sliktākais laiks. Visi gaidīja, līdz pēdējam saspringti nervu kamoli. Viņš būtu pajokojis ar Kahegu un nesējiem, bet Rosa un Eliots bija lūguši klusumu darbam. Viņš uzmeta skatienu Kahegam.

Kahega norādīja uz debesīm un saberzēja pirkstus.

Manro pamāja.

Ari viņš to juta šo smago mitrumu gaisā, gandrīz sa­taustāmo elektriskā lādiņa klāšanos. Tuvojās lietus. Tikai tā vēl trūka, viņš nodomāja. Jau pēcpusdienā bija dzirdama attāla rīboņa un sprādzieni, ko viņš pieņēma par negaisu. Tomēr skaņa bija savāda, asi, atsevišķi rībieni, kas vairāk atgādināja troksni, kas rodas, reaktīvajai lidmašīnai pārvarot skaņas barjeru. Manro tādus bija dzirdējis arī agrāk un varēja iedomāties, ko tie nozīmē.

Viņš pameta skatienu uz Mukenko tumšo konusu un Velna Acs blāvo spīdumu. Viņš paskatījās uz zaļo lāzera staru krustpunktu virs galvas. Un pamanīja, ka viens no stariem kustas, — tas slīdēja pār koku lapām.

Vispirms viņš noturēja to par mānu, ka kustas la­pas, nevis stars. Bet vēl pēc mirkļa viņš jau bija drošs: pats stars drebēja, kustējās augšup un lejup naksnīgajā gaisā.

Manro zināja, ka tas ir draudīgs jaunums, bet tam būs vien jāpagaida — pašreiz bija nopietnākas problēmas. Viņš skatījās uz Rosu un Eliotu nometnes otrā malā, kas bija noliekušies pār saviem aparātiem, klusi sarunājās un ko­pumā uzvedās tā, it kā viņiem piederētu viss laiks uz pa­saules.

Eliots tik tiešām strādāja tik ātri, cik vien varēja. Viņam ierakstā bija vienpadsmit ticami vārdi. Tagad vajadzēja izveidot nepārprotamu teikumu. Tas nebija tik viegli, kā sākumā likās.

Vispirms gorillu valoda nebija tīri skaniska valoda. Go­rillas lietoja skaņu un žestu kombinācijas, lai nodotu in­formāciju. Tas atkal atgrieza pie klasiskās problēmas — ar kādiem līdzekļiem īsti tika nodota informācija? (L. S. Ve- rinskis reiz bija teicis — ja citplanētietis vērotu itāliešus sarunājamies, viņš nospriestu, ka to valoda ir pamatā žestu valoda, kurā skaņas tiek izmantotas tikai kā papildinājums.) Eliotam bija vajadzīgs vienkāršs izteikums, kam nebūtu nepieciešamas žestu zīmes.

Bet viņam nebija nekāda priekšstata par gorillu sintaksi, kas varētu būbski ietekmēt nozīmi vairumā gadījumu — starpība starp «mani sit» un «sit mani». Un pat īss iztei­kums svešā valodā varēja būt divdomīgs. Angliski «Look out!» pamatā nozīmēja pretējo tā burbskajai nozīmei. [6]

Sastopoties ar šīm neskaidrībām, Eliots sāka apsvērt iespēju izvēlēties tikai vienu vārdu. Taču neviens no vār­diem, kas bija viņa sarakstā, tam neatbilda Tad viņš no­sprieda sastādīt vairākus īsus teikumus gadījumā, ja viens no bem būtu pārprotams. Visbeidzot, viņš sastādīja trīs tei­kumus: iet prom, ne nAkt in sūkti šeit. Vismaz divi no šiem izteikumiem bija neatkarīgi no vārdu kārtības.

Ap deviņiem viņi jau bija nošķīruši vajadzīgos skaņu komponentus. Bet viņus vēl gaidīja sarežģīts uzdevums. Eliotam bija vajadzīga cilpa, kas ieraksbtās skaņas atkārtotu atkal un atkal. Vienīgais, ko viņi varēja izmantot, bija vi­deo, kas automātiski atbna lenb un atkal ieslēdzās atska­ņošanas režīmā. Viņi varēja savietot šīs sešas skaņas 256K atmiņā un atskaņot tās tādā veidā, taču laika kļuva ar­vien mazāk. Vēl stundu viņi cītīgi darbojās ar tastatūru, cenšobes panākt skaņu izkārtojumu, kas, vismaz viņu au­sīm, izklausītos pareizs.

Bija jau pāri desmitiem.

Pienāca Manro ar savu lāzerieroci rokā.

Jūs domājat, ka no tā visa kas iznāks?

Eliots papurināja galvu.

Par to nav iespējams pārliecināties. — Viņš pats jau bija iedomājies savu duci iebildumu. Viņi bija ierakstījuši mābti — vai uzbrūkošie gorillas uzklausīs to? Vai be uz­tvers skaņas bez žestiem? Vai izteikumi būs pietiekoši ne­pārprotami? Vai skaņu izkārtojums būs atbilstošs? Vai go­rillas vispār piegriezīs vērību šiem izteikumiem?

Par to, protams, nevarēja būt drošs. Viņiem vienkārši bija jāmēģina.

Tikpat neskaidrs bija pašas atskaņošanas jautājums. Kosa bija izveidojusi ska]runi, izņemot no kabatas magne­tofona tā mazo skaļrunīti un pielīmējot to pie lietussarga, kas bija nostiprināts uz trijkāja. Šis veidojums radīja pār­steidzoši skaļu skanējumu, taču skaņa bija neskaidra un nepārliecinoša.

Drīz viņi izdzirda pirmās nopūtu skaņas.

Manro pavērsa savu lāzerieroci pret tumsu, iedegās indikatori. Caur savām nakts brillēm viņš pētīja lapotni. Tad skaņa atkārtojās — šķita, ka tā nāk no visām pusēm vienlaikus. Lai gan bija dzirdams, kā džungļos švīkst un čab, nometnes tuvumā kustība nebija redzama. Pērtiķi virs viņu galvām ari vēl aizvien klusēja. Tikai šī klusā, draudīgā šņākoņa. Tajā ieklausīdamies, Manro tagad bija pārliecināts, ka šīs skaņas ir valoda un…

Parādījās viens gorilla, un Kahega izšāva, viņa lāzers iemirdzējās nakts tumsā. Ložmetējs ietarkšķējās, un lapotnē ietriecās lodes. Gorilla bez trokšņa pazuda biezajā paparžu audzē.

Manro un arī pārējie ātri ieņēma pozīcijas gar visu pe­rimetru, infrasarkanajā nakts apgaismojumā mezdami garas ēnas uz žoga tīmekli un džungļiem aiz tā.

Nopūtas turpinājās vēl dažas minūtes, tad pamazām pie­klusa, līdz iestājās klusums.

Ko tas nozīmē? — ierunājās Rosa.

Manro sarauca pieri.

Viņi nogaida.

Ko gan?

Manro paraustīja plecus. Viņš apstaigāja nometni, aprau­dzīja pārējos posteņus, cenzdamies saprast Daudzkārt viņam bija izdevies uzminēt dzīvnieku nodomus, piemēram, ko da­rīs krūmājā noslēpies ievainots leopards vai ielenkts bifelis, taču šis bija citāds gadījums. Viņam bija jāatzīst, ka viņš nezina, kas tagad gaidāms. Vai vientuļais gorilla bija iz­lūks, kas nācis pārbaudīt viņu aizsardzību? Vai uzbrukums bija jau sācies un tad kāda iemesla dēļ apturēts? Vai var­būt tas bija tikai manevrs, lai pakutinātu viņu nervus? Manro bija novērojis, kā medībās izgājušas šimpanžu gru­pas vispirms izdara īsus iebiedēšanas uzbrukumus babuīnu baram, tādējādi izraisot tajā nemieru un vēl pirms īstā uz­brukuma nošķirot kādu jaunāku dzīvnieku, lai to pēc tam būtu vieglāk nomedīt

Tad viņš izdzirda pērkona dārdus. Kahega, drūmi galvu grozīdams, norādīja uz debesīm. Tā arī bija atbilde.

— Nolādēts! — Manro izgrūda.

Pusvienpadsmitos pār viņiem gāzās brāzmaina tropiskā lietus šalts. Viņu jau tā vājais skaļrunis izmirka un sabruka. Lietus izraisīja īssavienojumu kabeļos, un elektriskais žogs pārstāja būt elektrisks. Nakts apgaismojums noraustījās, di­vas spuldzes pārsprāga. Visu klāja dubļi, redzamība bija apmēram piecu jardu robežās. Un, kas vissliktākais, lietus, plīkšķinādams apkārtējo lapotni, sacēla tādu troksni, ka vi­ņiem bija jākliedz, lai sarunātos. Lente vēl nebija pabeigta, skaļrunis, iespējams, bija izgājis no ierindas, bet jebkurā gadījumā nevarēja pārkliegt lietus troksni. Lietus neapšau­bāmi traucēs lāzeriem un neļaus izplatīties arī asaru gāzei. Sejas nometnē bija bezgala drūmas.

Vēl pēc piecām minūtēm gorillas devās uzbrukumā.

Lietus neļāva saredzēt viņu tuvošanos, šķita, ka tie iz­nirst no nekurienes, mezdamies virsū žogam no trim pusēm vienlaikus. Jau no paša sākuma Eliots saprata, ka šis uz- brukus atkal nelīdzināsies iepriekšējiem. Gorillas bija mācī­jušies no iepriekšējo kauju pieredzes un ieradušies ar no­domu pabeigt iesākto.

Primāti kaujas dzīvnieku statusā, trenēti viltībā un neģēlībā — kaut arī tas bija paša Eliota apzīmējums, viņš bija pārsteigts, ieraugot tā apstiprinājumu savā priekšā. Go­rillas uzbruka viļņiem kā disciplinētas kaujas vienības. Bet viņam tas likās daudz drausmīgāk nekā cilvēku vienības uzbrukums. «Viņiem mēs esam tikai dzīvnieki,» viņš no­domāja, «sveša suga, pret kuru bem nav nekādu jūtu. Sērga, kas jāiznīcina.»

Šiem gorillām bija vienalga, kāpēc cilvēki bija šeit vai kādu apstākļu dēļ be bija devušies uz Kongo. Šie gorillas nenogalināja, lai iegūtu pārbku, aizsargātos vai aizstāvētu savus mazuļus. Tie nogalināja vienkārši tādēļ, ka bija mācīb nogalināt

Uzbrukums norisinājās pārsteidzoši strauji. Dažu sekunžu laikā gorillas bija saplosījuši žogu un iemīdījuši to dub­ļos. Neviena neaizkavēb, uzbrucēji iedrāzās nometnē nīk­dami un aurodami. Lietū viņu spalvas bija saķepušas, pie­šķirot tiem dīvaini draudīgu izskatu sarkanajā nakts ap­gaismojumā. Eliots saskatīja kādus desmit vai piecpadsmit dzīvniekus, kas dragāja telbs un uzbruka cilvēkiem. Azizi tika nogalināts pats pirmais, viņa galvu sašķaidīja starp akmens plāksnītēm.

Manro, Kahega un Rosa izšāva lāzeru kūļus, taču vispā­rējā juceklī un shktājā redzamībā tie neko daudz nespēja. Lietus aumaļas saraustīja starus, trasējošās lodes šņāca un sprakšķēja. Viens no ložmetējiem zaudēja vadību, stobrs šūpojās plašos lokos, izspļaudams lodes uz visām pusēm; visi metās dubļos, glābdamies no tām. Trakojošais ložmetējs nogalināja vairākus gorillas, kas krita, rokas krūtīm pie­spieduši, — dīvaini šausminošā cilvēku nāves līdzībā.

Eliots metās atpakaļ pie ieraksta aparatūras, kad viņam preb izlēca Eimija panikā, rūkdama bailēs. Viņš atgrūda Eimiju un ieslēdza atskaņošanu.

Gorillas jau bija pārspējuši visus nometnē. Manro gu­lēja zemē uz muguras, gorilla — viņam virsū. Rosa nekur nebija redzama. Kahega valstījās pa dubļiem, saķēries ar gorillu. Eliots tik tikko pats varēja saklausīt vārgās sprak­šķošās skaņas, kas nāca no skaļruņa, bet gorillas tām ne­piegrieza nekādu vērību.

Muzezi, vēl viens no nesējiem, iekliedzās — viņš bija patrāpījies ceļā vadību zaudējušajam ložmetējam, viņa ķer­menis salēcās no ložu trieciena un nokrita atpakaļ dubļos, kūpot no trasējošo ložu trāpījumiem. Vismaz ducis gorillu jau bija vai nu nogalināti, vai ievainoti un gulēja dubļos vaidēdami. Bojātajam ložmetējam beidzās patronas, stobrs šūpojās šurp turp, tukšais aizslēgs klakšķēja. Kāds gorilla to apgāza, un tas turpināja raustīties dubļos kā dzīvs ra­dījums.

Eliots ieraudzīja vienu gorillu noliekušos pāri viņam, metodiski plosot telti tā, ka pāri palika tikai sīkas stērbeles. Otrā nometnes pusē kāds cits rībināja alumīnija pannas, sitot tās vienu pret otru kā akmens plāksnītes. Jauns uz­brukuma vilnis iedrāzās nometnē, neliekoties zinis par gār­dzošajām skaņām. Eliots redzēja vienu gorillu paejam cieši garām skaļrunim pilnīgi bez reakcijas. Eliotain kļuva līdz nelabumam skaidrs, ka viņu plāns ir izgāzies.

Viņiem bija beigas, nu jau tas bija vairs tikai laika jau­tājums.

Kāds gorilla metās viņam virsū, niknumā rēkdams, plaši atvēzējis akmens plāksnītes. Izbīlī Eimija aizlika rokas priekšā Eliota acīm.

— Eimij! — viņš iekliedzās, raudams nost viņas pirkstus un gaidīdams, ka tūlīt, tūlīt sajutīs triecienu un acumirklīgas, šausmīgas sāpes.

Gorilla jau bija tuvu. Eliots saspringa. Sešas pēdas no viņa uzbrucējs apstājās tik piepeši, ka burtiski paslīdēja dub­ļos un nokrita atmuguriski. Tā viņš tur sēdēja — peļķes vidū, galvu izslējis, ieklausīdamies.

Tad Eliots apjauta, ka lietus ir gandrīz pārstājis, tikai sīka migliņa rasoja pār nometni. Paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja, ka vēl viens gorilla apstājas un klausās, tad vēl un vēl… Nometne ieguva sastinguša attēla izskatu — go­rillas stāvēja lietus mirgā un klausījās.

Tie ieklausījās atskaņotajās skaņās.

Viņš aizturēja elpu, neiedrošinādamies cerēt. Gorillas šķita nedroši, dzirdamo skaņu apmulsināti. Bet Eliots ap­zinājās, ka jebkurā brīdī tie var pieņemt kopīgu lēmumu un atsākt uzbrukumu ar iepriekšējo sparu.

Tas nenobka. Gorillas atkāpās no cilvēkiem, vēl aizvien klausīdamies. Manro izrāpās no dubļiem un pacēla savu ie­roci, bet nešāva; gorilla, kas stāvēja viņam blakus, šķita esam transā, aizmirsis par uzbrukumu.

Vieglam lietubņam smidzinot, nakts apgaismojumam raustobes, gorillas devās prom cits pēc cita. Viņi šķita sa- mulsuši, izsisti no līdzsvara. No skaļruņa turpināja skanēt ķērkstoņa.

Gorillas aizgāja, kāpdami pāri saplosītajam žogam, atkal pazuzdami džungļos. Un tad ekspedīcijas dalībnieki bija pa­likuši vieni, pārsteigumā saskatīdamies un drebinādamies lietū. Gorillas bija prom.

Pēc divdesmit minūtēm, kad viņi jau pūlējās atjaunot izpostīto nometni, lietus atsākās ar nepieredzētu spēku.