Kongo

4. Atrisinājums

Pītera Eliota stingrā paļaušanās uz divdesmitā gadsimta drošajiem datiem — faktiem, cipariem un diagrammām — nebija ļāvusi pieņemt iespēju, ka šī 1642. gada gravīra ar visām tās detaļām būtu tikai kāda mākslinieka neapval­dīts fantāzijas lidojums. Sī ziņa viņu šokēja.

Viņu plāni vest Eimiju uz Kongo pēkšņi izrādījās bēr­nišķīgi naivi; Eimijas neizstrādāto, shematisko zīmējumu līdzība Valdesa gravīrai bija nepārprotama sagadīšanās. Kā viņi vispār varēja iedomāties, ka šāda zudusī pilsēta Zin- dža varētu būt kas cits, nevis tikai sens mīts? Septiņpa­dsmitā gadsimta pasaulē, apvāršņiem paplašinoties un at­klājoties arvien jauniem brīnumiem, stāsti par šādu pilsētu varēja likties absolūti ticami un pat neapšaubāmi. Datori­zētajā divdesmitajā gadsimtā zudusī pilsēta Zindža bija tik­pat neiespējama kā Kamelota vai Zanadu. Viņi ir bijuši ne­labojami muļķi, uztverdami to nopietni.

Zudusī pilsēta nepastāv, — viņš rezumēja.

Nu nē, tā pastāv, — sieviete sacīja. — Par to nav nekādu šaubu.

Eliots strauji pacēla acis un saprata, ka ne jau Sāra Džonsone bija viņam atbildējusi. Telpas dziļumā stāvēja gara, izstīdzējusi meiča nedaudz pāri divdesmit Viņu va­rētu nosaukt par skaistu, ja viņas uzvedībā nebūtu jau­šams vēsums un atsvešinātība. Meitene bija ģērbusies at­turīgā, lietišķā kostīmā, rokā dokumentu koferītis, kuru viņa tagad nolika uz galda un slēdza vaļā.

Esmu doktore Rosa, — viņa paziņoja, — no Savva­ļas dabas fonda, es vēlētos uzzināt jūsu domas par šiem attēliem.

Viņa pasniedza paciņu fotogrāfiju, kuras projekti līdz­strādnieki aplūkoja, brīžiem iesvilpdamies un izsaukdamies. Galda galā Eliots nepacietīgi gaidīja, kad fotogrāfijas no­nāks līdz viņam.

Tie bija graudaini melnbalti attēli ar horizontālām iz- vērses svītrām, uzņemti no video ekrāna. Bet ainava bija nepārprotama: sagruvusi pilsēta džungļos ar dīvainām apgāzta pusloka formas durvju un logu ailām.