Kongo

3. Juridiskie jautajumi

Pīters Eliots atcerējās 1979. gada 14. jūniju kā pēkšņu izmaiņu dienu. Viņš sāka savas dienas gaitas astoņos no rīta Sanfrancisko juristu firmā Sutherland, Morton & O'Con- nell, jo I'AA viņam bija piedraudējusi ar tiesas prāvu par aizbildniecību — prāvu, kas tagad, plānojot izbraukšanu no valsts kopā ar Eimiju, ieguva vēl lielāku nozīmi.

Tikšanās ar Džonu Mortonu bija norunāta firmas bib­liotēkā ar skatu uz Grāntstrītu. Mortons rakstīja piezīmes dzeltenā bloknotā.

Es domāju, ka jūsu lietā viss ir kārtībā, — Mortons iesāka, — taču man vajadzētu zināt dažus faktus. Vai Eimija ir gorilla?

Jā, kalnu gorillu mātīte.

Vecums?

Viņai tagad ir septiņi gadi.

Tātad viņa vēl ir bērns?

Eliots paskaidroja, ka gorillas nobriest seši līdz astoņu gadu vecumā, tātad Eimija bija pēdējos pusaudzes gados, līdzvērtīgi sešpadsmit gadus vecai meitenei.

Mortons šņāpa piezīmes bloknotā.

Vai mēs varētu teikt, ka viņa vēl ir nepilngadīga?

Vai mēs gribētu to apgalvot?

Es tā domāju.

Jā, viņa vēl ir nepilngadīga, — noteica Eliots.

No kurienes viņa nākusi? Es domāju izcelsmi.

Kāda tūriste, uzvārdā Svensone, viņu atrada Āfrikā, ciemā, kas saucas Bagimindi. Iezemieši bija nogalinājuši Eimijas māti apēšanai. Svensone viņu nopirka, kad gorilla vēl bija maza.

Tātad viņa nav uzaudzināta nebrīvē, — Mortons pre­cizēja, rakstīdams bloknotā.

Nē. Svensones kundze viņu atveda uz Savienota­jām Valstīm un uzdāvināja Mineapoles zoodārzam.

Viņa zaudēja interesi par Eimiju?

Domāju, ka jā, — Eliots atbildēja. — Esam mēģinā­juši ar viņu sazināties, lai kaut ko izdibinātu par Eimi­jas agrīno bērnību, bet viņa ir izbraukusi no valsts. Šķiet, ka viņa pastāvīgi ceļo; viņa ir Borneo. Lai vai kā, bet, kad Eimiju atsūtīja uz Sanfrancisko, es piezvanīju uz Mi­neapoles zoodārzu, lai pajautātu, vai drīkstu viņu paturēt pētījumiem. Zoodārzs atļauju deva — uz trim gadiem.

Vai jus viņiem maksājāt?

Nē.

Vai eksistē rakstisks līgums?

Nē, es tikai piezvanīju zoodārza direktoram.

Mortons pamāja.

Mutiska vienošanās… — viņš sacīja rakstīdams. — Un kad beidzās šie trīs gadi?

Tas bija 1976. gada pavasarī. Es lūdzu zoodārzam pa­garinājumu uz sešiem gadiem, un viņi man to deva.

Atkal mutiski?

Jā. Es piezvanīju.

Sarakstes nebija?

Nē. Viņi nešķita sevišķi ieinteresēti, kad es piezva­nīju. Taisnību sakot, man liekas, ka viņi par Eimiju bija aizmirsuši. Zoodārzam tā jau ir četri gorillas.

Mortons sarauca pieri.

Vai gorillas nav visai dārgi dzīvnieki? Gadījumā, ja jūs gribētu tādu nopirkt sev vai kādam cirkam?

Gorillas ir Sarkanajā grāmatā; tos nevar nopirkt tu­rēšanai mājās. Bet vispār — jā, tie ir stipri dārgi.

Cik tieši?

Nu, noteiktas tirgus cenas nav, bet tas maksātu kā­dus divdesmit vai trīsdesmit tūkstošus dolāru.

Un visus šos gadus jūs esat mācījis viņai valodu?

Jā, — Pīters atteica, — amerikāņu zīmju valodu. Pašlaik viņas vārdu krājumā ir sešsimt trīsdesmit vārdu.

Vai tas ir daudz?

Vairāk nekā jebkuram citam zināmajam primātam.

Mortons pamāja, turpinādams pierakstīt.

Jūs katru dienu turpināt strādāt ar viņu? -Jā.

Labi, — Mortons sacīja. — Līdzšinējas dzīvnieku aiz­bildnības lietās tas ir bijis svarīgākais.

Jau vairāk nekā simt gadus rietumvalstīs pastāvēja or­ganizētas kustības, kas cīnījās pret eksperimentēšanu ar dzīvniekiem. Šīs kustības vadīja vivisekcijas pretinieki, RSPCA un ASPCA Sākobiēji šīs organizācijas bija nedaudz prātā jukušu dzīvnieku mīlētāju kopienas, kas centās apturēt jebkādus pētījumus, kuros izmantoja dzīvniekus.

Gadiem ejot, zinātnieki bija izstrādājuši standarta aiz­sardzības pasākumus, kas noderēja tiesā. Zinātnieki ap­galvoja, ka viņu darbs ir vērsts uz cilvēku veselības un labklājības uzlabošanu, kas ir augstāks mērķis nekā dzīv­nieku labklājība. Viņi norādīja, ka neviens neiebilst pret dzīvnieku izmantošanu par nesējiem vai jūga lopiem lauk­saimniecībā — šo verdzību, kam dzīvnieki bijuši pakļauti tūkstošiem gadu. Dzīvnieku izmantošana zinātniskos ekspe­rimentos tikai paplašina to izmantošanu cilvēku labā.

Turklāt dzīvnieki vārda vistiešākajā nozīmē bija tikai lopi. Viņiem nepiemita pašapziņa, tie neko nesaprata no savas pastāvēšanas dabā. Filozofa Džordža Meda vārdiem runājot, tas nozīmēja, ka «dzīvniekiem nav tiesību. Mums ir atļauts atņemt tiem dzīvību, ar to netiek izdarīts nekas slikts. Dzīvnieks ar to neko nezaudē…»

Daudzus cilvēkus satrieca šādi uzskati, bet mēģinā­jumi nospraust robežas atdūrās loģikas problēmās. Pirmā no tām bija izpratne par to, kas ir dzīvnieks, īpaši — zemākajās formās. Retais pētnieks operēja suņus, kaķus un citus zīdītājus bez anestēzijas, taču — ko teikt par vēžiem, dēlēm un sēpijām? Šo butnu ignorēšana butu sava veida «taksonomiskā diskriminācija». Bet, ja ari šie dzīv­nieki būtu jāaizsargā, vai tad no šā paša viedokļa nebūtu pretlikumīgi sviest dzīvu omāru verdoša ūdens katlā?

Jautājumu par to, kas atzīstams par nežēlīgu izturēša­nos pret dzīvniekiem, pašas aizsardzības biedrības krietni saputroja. Dažās zemēs tās cīnījās pret žurku apkarošanu; bet 1968. gadā atgadījās visai ekscentrisks notikums far­mācijas rūpniecībā Austrālijā.* Pēc šiem ironiskajiem ga­dījumiem tiesas visai nelabprāt iejaucās eksperimentos ar dzīvniekiem. Pētnieki praktiski varēja darboties pēc sava prāta. Bet šo pētījumu apjoms bija milzīgs — septiņdes­mitajos gados tikai Savienotajās Valstīs vien eksperimen­tos ik gadu tika nogalināti sešdesmit četri miljoni dzīv­nieku.

Bet attieksme pamazām bija mainījusies. Delfīnu un pēr­tiķu valodas pētījumi noskaidroja, ka šiem dzīvniekiem pie­mīt ne tikai saprāts, bet arī apziņa; tie atpazina sevi spo­guļos un fotogrāfijās. 1974. gadā zinātnieki paši nodibināja Starptautisko primātu aizsardzības līgu, lai pārraudzītu pē­tījumus, kas skar pērtiķus. 1978. gada martā Indijas valdība aizliedza rēzuspērtiķu eksportu uz zinātniskajām laborato­rijām visā pasaulē. Un bija dažas tiesas prāvas, kurās tika nolemts, ka ir gadījumi, kad dzīvniekiem tomēr ir tiesī­bas.

Vecais uzskats bija analogs verdzībai: dzīvnieks bija saimnieka īpašums, kas ar to varēja rīkoties pēc sirds patikas. Tagad īpašuma tiesības tika atbīdītas otrajā plānā. 1977. gada februārī tika iztiesāta prāva attiecībā uz delfīnu, vārdā Mērija, ko laboratorijas tehniķis bija izlaidis atklātā okeānā. Havaju universitāte iesūdzēja tehniķi, piedzenot zau­dējumus par vērtīgo laboratorijas dzīvnieku. Divas tiesas prāvas beidzās par labu tehniķim, apsūdzība tika atcelta.

1978. gada novembrī tika iztiesāta prāva par aizbildnību šimpanzēm Artūram, kas tekoši runāja zīmju valodā. Pēr­tiķa īpašnieks — Džonsa Hopkinsa universitāte — bija no­lēmis viņu pārdot un slēgt pētījumu programmu. Pērtiķa instruktors Viljams Levins devās uz tiesu un pieteica aiz­bildnības prasību, jo Artūrs prot valodu un līdz ar to vairs nav šimpanze.

— Viens no svarīgākajiem faktiem šajā prāvā, — sacīja Mortons, — bija tas, ka citus šimpanzes Artūrs sauca par «melnajiem». Un, kad viņam divas reizes lūdza salikt kau­dzītēs cilvēku un šimpanžu fotogrāfijas, viņš to izdarīja ne­kļūdīgi, vienīgi savējo pielika pie cilvēku attēliem. Viņš acīm redzami neuzskatīja sevi par šimpanzi, un tiesa nosprieda, ka viņam jāpaliek pie audzinātāja, jo šķiršanās izraisītu tam smagus psihiskus pārdzīvojumus.

Eimija raud, kad es eju prom no viņas, — sacīja Eliots.

Kad veicat eksperimentus, jūs prasāt viņai atļauju?

Vienmēr, — Eliots pasmaidīja. Mortonam acīmredzot nebija ne jausmas, ko nozīmē ikdienā dzīvot kopā ar Eimiju. Jebkādai darbībai bija vajadzīga Eimijas piekrišana, pat ja tas bija tikai brauciens ar automašīnu. Viņa bija spēcīgs dzīvnieks un mēdza būt spītīga.

Vai jūs dokumentējat viņas piekrišanu?

Videolentēs.

Vai viņa saprot jūsu eksperimentu jēgu?

Viņš paraustīja plecus.

Viņa saka, ka saprot

Vai jūs izmantojat atalgojumu un sodu sistēmu?

To dara visi dzīvnieku uzvedības pētnieki.

Mortons sarauca uzacis.

Kādi ir sodu veidi?

Nu, kad viņa nav paklausīga meitene, es viņai lieku stāvēt kaktā ar seju pret sienu. Vai arī agri iet gulēt bez viņas iecienītās riekstu sviesta un ievārījuma maizītes.

Spīdzināšana un šoka terapija?

Jāsmejas.

Jūs nesodāt dzīvnieku fiziski?

Viņa ir sasodīti liels dzīvnieks. Parasti es baidos, ka viņa sadusmosies un sodīs mani.

Mortons pasmaidīja un piecēlās.

Ar jums viss būs kārtībā, — viņš sacīja. — Jebkura tiesa nospriedīs, ka Eimija ir jūsu aizbilstamā un jums ir tiesības pieņemt izšķirošus lēmumus attiecībā uz viņu. — Viņš pēkšņi šaubīdamies apklusa. — Es saprotu, ka tas iz­klausās dīvaini, bet vai jūs varētu pieteikt Eimiju par lie­cinieci?

Domāju, ka jā. — Eliots atbildēja. — Vai domājat ka līdz tam nonāks?

Šajā prāvā ne, — Mortons atteica, — bet agrāk vai vēlāk nonāks. Ievērojiet — ar laiku būs aizbildnības prā­vas attiecībā uz primātiem, kas prot valodu, un šie pērtiķi kāps liecinieku tribīnē.

Eliots paspieda viņam roku un, prom iedams, pavaicāja:

Starp citu, vai man varētu rasties kādi sarežģījumi, ja es viņu vestu uz kaut kurieni ārpus valsts?

Ja ir iesniegts aizbildnības pieteikums, jums va­rētu būt sarežģījumi, pat pārvedot viņu no viena štata uz otru, — Mortons sacīja. — Vai domājat doties ar viņu kopā ārpus valsts robežām?

-Jā.

Tad mans padoms jums būtu darīt to ātri un sle­penībā, — sacīja Mortons.

Savā birojā Zooloģijas nodaļas ēkas bēšajā stāvā Eliots ieradās mazliet pēc deviņiem. Viņa sekretāre Karolīna jau bija tur.

Kāda doktore Rosa zvanīja no Savvaļas dabas fonda Hjūstonā, viņa sacīja, ka jau ir ceļā uz Sanfrancisko. Mo- rikavas kungs zvanīja trīs reizes, esot kaut kas svarīgs. Eimijas projekta līdzstrādnieku sapulce ir paredzēta des­mitos. Un «Vējainis» ir jūsu kabinetā.

Patiešām?

Džeimss Veldons bija viens no nodaļas vadošajiem mā­cībspēkiem, vārgs, bet mutīgs vīrs. «Vējaini» Veldonu no­daļas karikatūrās parasti attēloja ar gaisā paceltu aplaizītu pirkstu — viņš lieliski prata noteikt, no kuras puses vējš pūš. Pēdējās dienās viņš bija centies izvairīties no tikša­nās ar Eliotu un viņa projekta līdzstrādniekiem.

Eliots iegāja savā kabinetā.

Nu, Pīter, manu zēn, — Veldons sacīja, pastiepdams roku, lai izdarītu to, kas viņam šķita sirsnīgs rokasspie­diens. — Jūs nu gan agri jau klāt

Eliots tūlīt saausījās.

Es cerēju apsteigt to pūli, — viņš atbildēja. Piketē­tāji parasti nerādījās pirms desmitiem, dažreiz pat vēlāk, atkarībā no tā, kad viņi bija vienojušies tikties ar televīzijas ziņu reportieriem. Tā nu tas mūsdienās notiek — protests norunātā laikā.

Viņi vairs neieradīsies. — Veldons pasmaidīja.

Viņš pasniedza Eliotam jaunāko Chronicle numuru, kura

ievadraksts bija apvilkts ar melnu. Elianora Vrīza bija at­kāpusies no PAA nodaļas vadītājas amata, atsaucoties uz pārpūli un personiskas dabas iemesliem. PAA vadība Ņu­jorkā bija norādījusi, ka Eliota pētījumi visai lielā mērā nepareizi iztulkoti.

Ko tas viss nozīmē? — Eliots vēl nesaprata.

Belli birojs caurskatījis jūsu rakstu un Vrīzas pub­liskos paziņojumus par spīdzināšanu, secinot, ka PAA draud nopietna apsūdzība par apmelošanu, — Veldons stāstīja.

Ņujorkas birojs bija šausmās. Viņi vērsīsies pie jums vēlāk. Personiski es ceru, ka jūs būsit saprotošs.

Eliots atkrita savā krēslā.

Bet fakultātes sanāksme nākamnedēļ?

Ak, jā, tas ir svarīgi, — Veldons atsaucās. — Nav šaubu, ka fakultātes darbinieki vēlēsies pārrunāt neētisku izturēšanos — no masu informācijas līdzekļu puses — un pieņems stingru lēmumu, atbalstot jūs. Es pašlaik nodar­bojos ar šā lēmuma projekta izstrādāšanu, es taisos to pie­dāvāt apspr iešanai.

Izmaiņu pēkšņums bija samulsinājis Eliotu.

Jūs nebaidāties nostāties viens pret visiem? — viņš jautāja.

Es jūs atbalstu par tūkstoš procentiem, es ceru, ka jūs to zināt, — Veldons sacīja. Bet viņš bija nemierīgs, ne­pārtraukti staigāja pa kabinetu, aplūkoja Eimijas zīmējumus pie sienām. «Vējainim» bija padomā vēl kas.

Viņa vēl arvien zīmē vienu un to pašu? — Veldons beidzot pajautāja.

Jā, — atteica Eliots.

Un jums vēl aizvien nav ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt?

Eliots pārdomāja; vislabāk bija priekšlaikus nestāstīt Vel- donam par to, ko, viņaprāt, šie attēli nozīmēja.

Ne mazākās jausmas, — Eliots sacīja.

Tik tiešām? — Veldons jautāja, saraukdams pieri.

Manuprāt, ir gan kāds, kas zina, ko tas nozīmē.

Kā tā?

Notiek dīvainas lietas, — Veldons noteica. — Kāds man piedāvāja Eimiju atpirkt.

Pirkt Eimiju? Par kādu pirkšanu jūs runājat?

Kāds advokāts no Losandželosaš vakar piezvanīja uz manu biroju un piedāvāja par viņu simt piecdesmit tūksto­šus dolāru.

Tas būs kāds bagāts labdaris, — norūca Eliots, — kas domā glābt Eimiju no spīdzināšanas.

Nedomāju vis, — iebilda Veldons. — Viens ir zināms, piedāvājums nāk no Japānas. Kāds Morikava, viņš nodar­bojas ar elektroniku. Es to noskaidroju, kad tas advokāts šorīt piezvanīja vēlreiz, lai palielinātu cenu līdz divsimt piecdesmit tūkstošiem.

Divsimt piecdesmit tūkstoši dolāru? — Eliots izbrīnī­jās. — Par Eimiju?

Par to, protams, nevarēja būt ne runas, viņš netaisās pārdot Eimiju. Bet kādēļ gan kāds par to piedāvā tik daudz naudas?

Veldonam bija sava atbilde.

Tāds lērums naudas — ceturtdaļmiljona dolāru — var nākt tikai no privātuzņēmēja. Rūpnieka. Skaidrs, ka šis Morikava ir lasījis par jūsu darbu un atradis runājo­šiem primātiem izmantojumu rūpniecībā. — «Vējainis» ska­tījās griestos, tā bija zīme, ka tūlīt nāks daiļrunības pēr­les. — Es domāju, šeit paveras jauni apvāršņi primātu ga­tavošanai rūpnieciskai izmantošanai reālajā pasaulē.

Pīters Eliots nolamājās. Viņš nemācīja Eimiju tādēļ, lai kāds viņu ekspluatētu. Pīters tā arī pateica.

Apdomājiet labi, — Veldons iebilda. — Ja nu mēs esam uz jaunas nozares sliekšņa? Lielo pērtiķu lietišķā bi- beivioristika! Padomājiet, ko tas nozīmē! Ne tikai finan­sējums nodaļai un pētījumu iespējas. Radīsies iemesls šo dzīvnieku saglabāšanai. Jūs taču zināt, ka lielie pērtiķi iz­zūd. Šimpanžu skaits Āfrikā ir krietni sarucis. Orangutāniem Borneo mežcirtēji atņem dabisko dzīves vidi, un pērtiķi izzudīs desmit gadu laikā. Gorillu skaits Āfrikas mežos ir sarucis līdz trim tūkstošiem. Visi šie dzīvnieki izzudīs jau mūsu dzīves laikā — ja neradīsies iemesls tos saglabāt kā sugas. Jūs varat sagādāt šo iemeslu, Pīter, manu zēn. Apdomājiet to.

Eliots par to domāja un pārrunāja ar projekta līdzstrād­niekiem sapulcē pulksten desmitos. Viņi apsprieda pērtiķu izmantojumu rūpniecībā un darba devēju ieguvumus — atkristu arodbiedrības un prēmijas. Divdesmitā gadsimta beigās šie bija galvenie apsvērumi. (1978. gadā katram jau­nam automobilim, kas nobrauca no konveijera Detroitā, izmaksas strādnieku veselības apdrošināšanai pārsniedza ma­šīnas būvē izmantotā metāla cenu.)

Bet galu galā viņi nonāca pie secinājuma, ka «rūp- nieciskoto pērtiķu» ideja ir neprātīga. Tāds pērtiķis kā Eimija nebūt nebija strādājoša cilvēka dumjš un lēts aizvietotājs. Gluži otrādi — Eimija bija ļoti saprātīgs un sa­režģīts, mūsdienu rūpnieciskajai pasaulei neatbilstošs radī­jums. Viņai bija vajadzīga stingra uzraudzība, viņa bija kaprīza un neuzticama, visu laiku bija jābaidās par viņas veselību. Gluži vienkārši nebija jēgas izmantot viņu rūp­niecībā. Ja Morikava bija iedomājies pērtiķus ar lodāmu­riem pie mikroelektronikas konveijeriem, montējot televi­zorus un radiotehniku, viņš bija rūgti maldījies.

Vienīgā brīdinošā piezīme nāca no Bergmana, bērnu psihologa.

— Ceturtdaļmiljons ir liela nauda, — viņš sacīja, — un Morikava droši vien nav muļķis. Viņam bija iespēja spriest par Eimiju pēc viņas zīmējumiem, kas norāda, ka Eimija ir neirotiska un sarežģīta. Ja viņš interesējas par Eimiju, varu derēt, ka tas ir viņas zīmējumu dēļ. Bet es nespēju iedomāties, kādēļ šie zīmējumi ir ceturtdaļmiljona dolāru vērti.

Neviens cits ari to nevarēja iedomāties, un saruna pie­vērsās zīmējumiem un tikko iztulkotajiem tekstiem. Sāra Džonsone, kas par šo darbu bija atbildīga, sāka ar tiešu paziņojumu:

— Man ir sliktas ziņas par Kongo. [2]

Lielākā daļa vēstures aprakstu, kā viņa paskaidroja, neko nepateica par Kongo. Senie ēģiptieši Nīlas augštecē zināja tikai to, ka viņu upe sākas tālu dienvidos, apvidū, ko viņi sauca par Koku zemi. Tā bija noslēpumaina vieta, kur meži bija tik biezi, ka dienas vidū tur bija tumšs kā naktī. Šo tumsu apdzīvoja dīvainas būtnes, to skaitā mazi cilvēciņi ar astēm un dzīvnieki, kas bija pa pusei balti, pa pusei melni.

Gandrīz četrtūkstoš gadu vēlāk nekas būtiskāks par Āfrikas iekšzemes apvidiem nebija zināms. Arābi ienāca Austrumāfrikā mūsu ēras septītajā gadsimtā, meklēdami zeltu, ziloņkaulu, garšvielas un vergus. Bet arābi bija tir­gotāji jūrasbraucēji un nedevās zemes iekšienē. Viņi to sauca par Zindžu, Melno zemi, fantastisku nostāstu ap­vidu. Bija pazīstami nostāsti par milzīgiem mežiem un maziem cilvēciņiem ar astēm, stāsti par kalniem, kas spļāva uguni un padarīja debesis melnas, stāsti par ieze­miešu ciemiem, ko pārplūdināja pērtiķi, kas stājās sakaros ar sievietēm, stāsti par milžiem ar spalvainiem ķerme­ņiem un plakaniem deguniem, par radījumiem, kas bija pa pusei leopardi, pa pusei cilvēki, un stāsti par iezemiešu tirgiem, kur cilvēku līķus cirta gabalos un pārdeva kā de­likateses.

Ar šiem stāstiem pietika, lai noturētu arābus piekrastē, lai gan citi stāsti bija gauži vilinoši: mirdzoša zelta kalni, dimantos mirguļojošas upju gultnes, dzīvnieki, kas runā cilvēku valodā, dižas un neiedomājami bagātas džungļu civilizācijas. Turklāt viens no stāstiem tika atkal un atkal atkārtots — stāsts par zudušo pilsētu Zindžu.

Kā stāsta leģenda, Zālamana laiku ebrejiem zināma pilsēta ir devusi neaptveramu dimantu bagātību. Kara­vānu ceļš uz šo pilsētu tika ārkārtīgi cītīgi slēpts, no­dots no tēva dēlam kā svēts mantojums no paaudzes pa­audzē. Bet dimantu raktuves izsīka, un pilsēta pārvērtās drupās kaut kur tumšajā Āfrikas iekšienē. Grūti ejamais karavānu ceļš pārvērtās džungļos, un pēdējais tirgotājs, kas vēl atcerējās to, bija aiznesis savu noslēpumu kapā jau pirms simtiem gadu.

Šo noslēpumaino un vilinošo vietu arābi sauca par zu­dušo pilsētu Zindžu [3] . Par spīti nevīstošajai slavai, Džon­sone bija atradusi tikai dažus sīkākus šīs pilsētas aprakstus. 1187. gadā kāds ibn Baratu, arābs no Mombasas, rakstīja, ka «šā apvidus iezemieši stāsta… par zudušu pilsētu dziļi iekšzemē, ko sauc par Zindžu. Tās iedzīvotāji, kas ir melnādaini, reiz ir dzīvojuši bagātībā un labklājībā, pat vergi tur greznojušies ar dārgakmeņiem, it īpaši dimantiem, jo tur ir liels daudzums dimantu».

1292. gadā persietis Mohammeds Zaids norāda, ka «liels dimants (izmēros] kā savilkta cilvēka dūre…tika iz­rādīts Zanzibāras ielās, un visi sacīja, ka tas nācis no iekš­zemes, kur atrodamas par Zindžu sauktās zudušās pilsē­tas drupas; tur šādu dimantu esot pārpilnība, tie esot iz­kaisīti pa zemi un upju gultnēm…».

1334. gadā cits arābs ibn Mohammeds rakstīja: «Mēs gatavojāmies meklēt Zindžas pilsētu, bet pārtraucām mek­lējumus, kad noskaidrojām, ka tā ir jau sen pamesta un stipri sabrukusi. Stāsta, ka pilsēta izskatoties visai dī­vaini, jo durvis un logi veidoti pusmēness formā, bet ēkās pašlaik mīt niknu, spalvainu cilvēku cilts, kas sarunā­jas čukstot kādā nepazīstamā valodā…»

Tad ierodas portugāļi, šie nenogurdināmie atklājēji. Ap 1544. gadu viņi devās iekšzemē, augšup pa vareno Kongo upi, bet drīz sadūrās ar visiem šķēršļiem, kas ka­vēs Centrālās Āfrikas izpēti vēl nākamajos gadsimtos. Kongo nebija kuģojama aiz pirmajām krācēm, divsimt jū­džu augšpus grīvas (kur kādreiz bija Leopoldsvila un ta­gad ir Kinšasa). Iezemieši bija naidīgi un turklāt cilvēk­ēdāji. Un karstie, mitrie džungļi izplatīja sērgas — malā­riju, miega slimību, drudzi un citas, kas strauji samazināja svešinieku skaitu.

Portugāļiem tā arī neizdevās iekļūt Centrālajā Kongo. Tas neizdevās arī angļiem kapteiņa Brennera vadībā 1644. gadā; visa ekspedīcija gāja bojā. Vēl divsimt gadu Kongo palika balts plankums uz civilizētās pasaules kar­tes.

Bet visi agrīnie pētnieki atkārtoja leģendas par iekš­zemi, arī stāstu par Zindžu. Portugāļu mākslinieks Žuans Djego de Valdess 1642. gadā uzzīmēja plaši pazīstamo Zin­džas attēlu.

Bet, — sacīja Sāra Džonsone, — viņš uzzīmēja arī astainus cilvēkus un pērtiķus, kam bijuši dzimumsakari ar iezemiešu sievietēm.

Kāds iestenējās.

Nepārprotami, Valdess ir garīgs kroplis, — Sāra tur­pināja, — visu savu dzīvi viņš ir nodzīvojis Setubalā, dzer­dams ar jūrniekiem un zīmēdams pēc viņu nostāstiem.

Āfrika nebija pamatīgi izpētīta līdz deviņpadsmitā gad­simta vidum, kad to veica Bērtons un Spīks, Beikers un Livingstons un it īpaši Stenlijs. Neviens no viņiem neat­rada nekādas zudušās pilsētas Zindžas pēdas. Nekas no leģendārās pilsētas netika atrasts arī vēlākajos simt gados.

Drūma noskaņa pārņēma Eimijas projekta līdzstrād­niekus.

Es jau jums teicu, ka ziņas ir sliktas, — Sāra Džon­sone atkārtoja.

Jūs gribat teikt, — Pīters Eliots apkopoja, — ka šī glezna balstās uz aprakstu un mēs nezinām, vai šī pil­sēta pastāv vai ne.

Baidos, ka tā, — Sāra Džonsone atbildēja. — Nav pierādījumu tam, ka attēlā redzamā pilsēta vispār ek­sistē. Tas ir tikai nostāsts.