Kongo

3. Konsorcijs

Pēc stundas viņi atrada transportlidmašīnas C-130 vraku. Pasaules lielākā lidmašīna šķita iederamies šajā milzīgajā pasaulē, kurā tā bija pa pusei aprakta. Gigantiskais priekš­gals bija sadragāts pret bkpat gigantiskiem kokiem, mil­zīgā aste bija noliekusies uz leju, salocītie spārni meta smagas ēnas džungļos.

Caur sadragātās kabīnes logu viņi varēja saskatīt mel­nām mušām nosēto pilota ķermeni. Mušas sīca un sitās pret loga stiklu. Iedami gar milzīgo fizelāžu, viņi centās ielūkoties pa iluminatoriem, tomēr tie bija pārāk augstu, lai to varētu izdarīt

Kahegam izdevās uzrāpties pa nogāztu koku uz spārna un no turienes ielūkoties lidmašīnā.

Nav cilvēku.

Aprīkojums?

Jā, daudz aprīkojuma. Kastes un konteineri.

Manro atšķīrās no pārējiem un devās uz lidmašīnas as­tes daļu, lai to aplūkotu. Kreisais spārns, kas bija paslēpts viņu skatienam, bija nokvēpis un sadragāts, dzinēji norauti. Tādēļ arī lidmašīna bija nogāzusies — pēdējā FZA raķete bija sasniegusi mērķi, noraujot lielāko daļu kreisā spārna. Tomēr kaut kas vraka izskatā Manro šķita dīvains, no­slēpumains, kaut kas nebija tā, kā tam vajadzētu būt Viņš pārlaida skatienu visai fizelāžai, no sadragātā priekšgala, pāri logu rindai, spārna stumbenim, pāri astesgala lūkai…

Lai velns mani parauj, — Manro klusi izgrūda.

Viņš metās atpakaļ pie pārējiem, kas sēdēja uz vienas

no riepām labā spārna ēnā. Riepa bija tik milzīga, ka Rosa uz tās sēdēja un kūļāja kājas, nepieskarobes zemei.

Nu re, — Rosa sacīja ar vāji slēptu apmierinājumu balsī. — Viņi ir palikuši bez sava nolādētā aprīkojuma.

Nē, — sacīja Manro. — Mēs šo lidmašīnu redzējām aizpagājušajā naktī, tas nozīmē, ka tā te guļ jau trīsdesmit sešas stundas.

Manro gaidīja, līdz Rosa to aptvers.

Trīsdesmit sešas stundas?

Tieši tā. Trīsdesmit sešas.

Un viņi tā ari neatnāca pēc sava aprīkojuma…

Viņi to nav pat mēģinājuši darīt, — piemetināja

Manro. — Paskatieties uz kravas lūkām — priekšējo un astesgala — neviens nav pat mēģinājis tās atvērt Kāpēc gan viņi tā ari neatnāca?

Ejot pa biezajiem džungļiem, zeme zem viņu kājām pie­peši sāka brīkšķēt. Atstūmuši palmu zarus, viņi ieraudzīja, ka zeme ir noklāta baltu kaulu drumslām.

Kanyamagufa, — sacīja Manro. — Kaulu vieta. — Viņš uzmeta ātru skatienu nesējiem, lai redzētu to reakciju, taču viņu izskats pauda bkai apjukumu, nevis bailes. Viņi bija Austrumāfrikas kikuju, tāpēc nepazina tos ticējumus, kādi bija ciltīm, kas dzīvoja mūžameža malā.

Eimija pacēla kāju no asajām, izbalinātajām drumslām. Zeme dur, viņa signalizēja.

Eliots ar zīmēm viņai vaicāja: Kas šī par vietu?

Mēs esam sliktā vietā.

Kāpēc vieta slikta?

Eimija neatbildēja.

Tie ir kauli! — iesaucās Rosa, kas visu laiku bija pē- bjusi zemi zem savām kājām.

Tā ir, — ātri iestarpināja Manro, — taču be nav cil­vēku kauli. Vai ne, Eliot?

Arī Eliots pētīja zemi. Viņš redzēja izbalojušas dažādu sugu skeletu atliekas, kaut ari nevarēja tās tūlīt identifi­cēt

Nu, Eliot? Nav taču cilvēku?

Tie neizskatās pēc cilvēku kauliem, — Eliots piekrita, blenzdams zemē. Pirmais, ko viņš pamanīja, — lielais vai­rums kaulu piederēja maziem dzīvniekiem — putniem, mēr­kaķiem un sīkiem meža grauzējiem. Cib sīkie gabaliņi bija lielāku kaulu fragmenb, taču bija grūti pateikt cik lieli be bijuši. Varbūt lielie mērkaķi — bet mūžamežā nedzīvo lieli mērkaķi.

Šimpanzes? Šajā Kongo daļā nedzīvo šimpanzes. Varbūt gorillas: viņš pamanīja galvaskausa fragmentu ar lielu pie­res izliekumu un raksturīgo bultveida pacēlumu.

Eliot! — Manro balss bija saspringta, uzstājīga. — Ir vai nav cilvēku?!

Noteikti nav cilvēku, — sacīja Eliots, vēl arvien kā apstulbis vērdamies zemē. Kas var sadragāt gorillas gal­vaskausu? Tad viņš nosprieda, ka tas būs nobcis pēc dzīv­nieka nāves. Gorilla bijis jau miris, kad pēc daudziem gadiem viņa izbalējušie kauli kaut kādā veidā sadragāb. Nekādā gadījumā tas nevar būt noticis ar dzīvu gorillu.

Tie nav cilvēku kauli, — atkārtoja Manro, arī ska­tīdamies zemē. — Ellīgi daudz kaulu, bet cilvēku kaulu starp bem nav. — Iedams garām Eliotam, Manro uzmeta viņam ātru skatienu. Pievaldiet mēli. — Kabega un viņa ļaudis zina, ka jūs esat speciālists šajās lietās, — sacīja Manro, stingi viņā raudzīdamies.

Ko Manro bija ieraudzījis? Viņš, protams, bija piebekoši daudzas reizes sastapies ar nāvi, lai atpazītu cilvēka kau­lus. Eliota skatiens atdūrās pret kādu izliektu kaulu. Tas atgādināja tītara krūšukaulu, bkai bija lielāks un platāks, un balts aiz vecuma. Viņš to pacēla. Tas bija cilvēka galvaskausa zigomabskā loka gabals. Vaigakauls, zem acs.

Viņš pagrozīja kaula gabalu rokās, tad atkal paskatījās uz zemi, vīteņiem, kas stiepa savus taustekļus pār balto kaulu paklāju. Tur bija ļoti daudz trauslu kaulu, pat bk plāni, ka tie bija caurspīdīgi. Sākotnēji viņš bija pieņēmis, ka be ir sīku dzīvnieku kauli.

Nu viņš vairs nebija drošs.

Tas bija universitātes kursa jautājums. Kas bija be sep­tiņi kauli, kas veido cilvēka acs orbītu? Eliots centās at- cerēbes. Zigoma, degunkauls, apakšējā orbīta, sfenoīds — tie ir četri; etmoīds — pieci; pag, kaut kam jānāk no apakšas, no mutes — aha, palabna; seši; vēl viens pali­cis… — nekā, to viņš nespēja atcerēbes. Zigoma, degun­kauls, apakšējā orbīta, sfenoīds, etmoīds, palatīna… smalki kauli, caurspīdīgi kauli, sīki kauli.

Cilvēku kauli.

Vismaz be nav cilvēku kauli, — nopūtās Rosa.

Nē, nav, — Eliots piekrita. Viņš paskatījās uz Eimiju, kas ar zīmēm rādīja: Cilvēki te mirst.

Ko viņa sacīja?

Viņa tcica, ka cilvēkiem šis gaiss nenāk par labu.

Ejam tālāk, — nokomandēja Manro.

Manro viņu paveda gabaliņu priekšā pārējiem.

Vareni, — viņš sacīja. — Mums jāuzmanās ar ki­kuju. Nav nekādas vajadzības viņus pārbiedēt Ko sacīja jūsu pērtiķis?

Viņa teica, ka te mirstot cilvēki.

Tas ir vairāk, nekā zina pārējie, — sacīja Manro, drūmi pamādams, — kaut arī viņiem ir aizdomas.

Aiz viņiem ekspedīcija gāja rindā pa vienam klusējot

Kas tur īsb ir nobcis? — iejautājās Eliots.

Milzums kaulu, — atteica Manro. — Leoparda, kolo- busu, meža žurkas, varbūt cilvēka…

Un gorillas, — iestarpināja Eliots.

Jā, — apstiprināja Manro. — Es ari to redzēju. Go­rilla. — Viņš papurināja galvu. — Kas spēj nogalināt go­rillu, profesor?

Eliots nespēja uz to atbildēt

Konsorcija nometne bija sagrauta, telbs saplosītas un salauztas, līķus klāja biezi melnu mušu mākoņi. Mitrajā gaisā smaka bija drausmīga. Mušu dūkoņa saplūda vien­muļā, niknā skaņā. Visi, izņemot Manro, apstājās pie no­metnes.

Mums nav izvēles, — viņš sacīja. — Mums ir jā­uzzina, kas notika ar šiem… — Un viņš iegāja nometnē, pārkāpdams izposbto žogu.

Manro ieejot nometnē, ieslēdzās perimetrālās aizsar­dzības sistēma, izdodot griezīgu, augstu skaņu. Ārpus žoga visi rokām aizsedza ausis, Eimija nepatikā iesprauslojās.

Slikts troksnis.

Mani tas netraucē, — Manro uzsauca viņiem at- skaUjies. — Tas jums par to, ka palikāt ārpusē. — Manro piegāja pie viena no līķiem, apgrieza to ar kāju un, dze­nādams dūcošo mušu mākoņus, rūpīgi aplūkoja tā galvu.

Rosa paskatījās uz Eliotu. Viņš šķita esam šokā, tipisks zinātnieks, ko nelaime paralizē. Viņam blakus Eimija spieda ciet ausis un viebās no sāpēm. Bet Rosa nebija paralizēta; viņa dziji ievilka elpu un pārkāpa nometnes perimetru.

Jāpaskatās, kāda aizsardzības sistēma viņiem ir bijusi.

Labi, — sacīja Eliots. Viņam bija dīvaina sajūta, grie­zās galva, it kā viņš taisītos ģībt No skata un smakas metās nelabi. Viņš redzēja, kā Rosa laipo caur jūkli, tad paceļ melnu kasb ar dīvainu, saspiestu konusu. Viņa at­rada kabeli un sekoja tam uz nometnes vidu. Drīz grie­zīgā skaņa pārtrūka, viņa bija izslēgusi tās avotu.

Eimija signalizēja: Tagad labāk.

Ar vienu roku Karena rakņājās aparatūras grēdā no­metnes centrā, ar otru spieda ciet degunu, lai nejustu smir­doņu.

Kahega sacīja:

Iešu paskatīties, vai viņiem ir ieroči, doktor. — Un arī iegāja nometnē. Pārējie nesēji nedroši sekoja viņam.

Eliots palika viens pats ar Eimiju. Viņa bezkaislīgi vē­roja postažu, bet tad saņēma viņa roku. Viņš pajautāja: Eimij, kas te noticis?

Eimija atbildēja: Radījumi nāk.

Kādi radījumi?

Slikti radījumi.

Kādi radījumi?

Slikti radījumi nāk radījumi nāk slikti.

Kādi radījumi?

Slikti radījumi.

Acīmredzot ar šādu pieeju viņam nebija cerību uzzi­nāt ko vairāk. Viņš lika Eimijai palikt, ārpusē un sekoja pārējiem nomebiē starp līķiem un dūcošajām mušām.

Rosa iejautājās:

Vai kāds ir atradis ceļvedi?

No nometnes otras puses atsaucās Manro:

Menards.

No Kinšasas?

Manro pamāja. -Jā.

Kas ir Menards? — Eliots jautāja.

Viņam bija laba slava, viņš pazīst Kongo. — Rosa laipoja caur jūkli. Bet viņš nav bijis pietiekoši labs ceļve­dis. — Piepeši viņa aprāvās.

Negrieziet šo apkārt, — viņa sacīja, — tas ir Rihters.

Eliots nespēja saprast, kā viņa var būt par to bk pār­liecināta. Ķermeni klāja melnas mušas. Viņš noliecās pār to.

Neaiztieciet'

Labi jau, labi, — viņš atrūca.

Kahega, — Manro uzsauca, paceldams gaisā zaļu plastmasas divdesmit Htru kannu. Tajā šļakstēja šķidrums.

Nodarīsim to lietu.

Kahega un viņa vīri ātri rīkojās, aplaistīdami telbs un līķus ar peboleju. Eliots sajuta tās aso smaku.

Rosa, palīdusi zem aprīkojuma telts saplēstā neilona, iesaucās:

Dodiet man vēl mazliet laika!

Cik vien jums nepieciešams, — atsaucās Manro. Viņš pagriezās pret Eliotu, kas vēroja Eimiju pie nometnes.

Eimija sarunājās pati ar sevi: Cilvēki slikti. Netici cil­vēkiem slikti radījumi nāk.

Viņa šķiet gluži mierīga, — sacīja Manro.

Ne gluži, — atteica Eliots. — Manuprāt, viņa zina, kas šeit noticis.

Cerams, ka viņa mums to pastāsbs, — sacīja Manro.

Jo viņi visi miruši vienādā nāvē — viņiem ir sadra­gāti galvaskausi.

liesmas no konsorcija nometnes pacēlās augstu gaisā, piepildīdams apkārtni melniem dūmiem, kad viņu grupa devās tālāk. Rosa klusēja, nogrimusi domās. Eliots jautāja:

Ko jūs tur atradāt?

Neko labu, — Karena atbildēja. — Viņiem bijusi pil­nīgi adekvāta periferālā aizsardzības sistēma, ļoti līdzīga mūsu DAP — dzīvnieku apturēšanas perimetram. Tie ko­nusi, ko es atradu, ir audiosensori; kad be uztver signālu, tie izstaro ultraaugstfrekvences signālu, kas rada ļob sbp- ras sāpes dzirdes sistēmā. Neiedarbojas uz rāpuļiem, bet sasodīb efektīvs attiecībā uz zīdītājiem. Vilks vai leopards mebsics prom pāri kalnu kalniem.

Bet šeit tai nebija efekta, — Eliots rezumēja.

Nebija gan, — viņa piekrita. — Un arī Eimiju tas sevišķi neietekmēja.

Eliots vaicāja:

Un kāda ir šīs sistēmas iedarbība uz cilvēka dzirdi?

Jūs to izjutāt. Nepatīkama sajūta, tas arī viss. — Viņa uzmeta skābenu Eliotam. — Bet šajā Kongo daļā nav cilvēku. Izņemot mūs.

Vai mēs varam izveidot labāku perimetru? — iejau­tājās Manro.

Sasodīts, protams, varam, — atcirta Rosa. — Mums ir nākamās paaudzes perimetrs — tas apturēs visu, varbūt izņemot ziloņus un degunradžus! — Bet viņa neizklausījās sevišķi pārliecināta par to.

Vēlā pēcpusdienā viņi uzdūrās pirmās ĒRTS Kongo eks­pedīcijas nometnes paliekām. Viņi tās gandrīz nepama­nīja, jo astoņu dienu laikā kopš nomebies izpostīšanas džun­gļu vīteņaugi bija to jau pārauguši, apslēpjot visas pēdas. Nekas liels jau nebija palicis: dažas oranža neilona stērbe­les, sadauzīta alumīnija panna, salauzts trijkājis un video­kamera, kuras zaļās montāžas plates bija izsvaidītas vis­apkārt Līķi nekur nebija redzami, un, tā kā jau tuvojās mijkrēslis, vuii steidzās tālāk.

Eimija bija nepārprotami satraukta, viņa signalizēja: Neiet.

Pīters Eliots tam nepievērsa uzmanību.

Slikta vieta veca vieta neiet.

Mēs iesim, Eimij, — viņš sacīja.

Vēl pēc piecpadsmit minūtēm viņi nonāca vietā, kur koki pašķīrās. Paskatoties uz augšu, viņi ieraudzīja Mu­kenko paceļamies pāri mežam un tik tikko saskatāmu zaļu lāzera staru krustojumu mirgojam mitrajā gaisā. Un tieši zem šā krustpunkta, pa pusei noslēpušies zem džungļu la­potnēm, bija zudušās pilsētas Zindžas akmens bluķi.

Eliots pagriezās, lai paskatītos uz Eimiju.

Eimijas nebija.