Kongo

1. Atgriešanas

22. jūnija rīts bija miglains un pelēks. Pīters Eliots pamodās sešos no rīta un ieraudzīja, ka visi pārējie ir jau nomodā un darbojas. Manro soļoja gar nometnes perimetru, līdz vi­dum piemircis no slapjajām lapām. Ar triumfu sejā viņš sveicināja Eliotu un norādīja uz zemi.

Tur, uz zemes, bija redzami svaigi pēdu nospiedumi. Tie bija dziļi un īsi, gandrīz trīsstūrveidīgi ar lielu atsta­tumu starp lielo pirkstu un pārējiem četriem pirksbem — tikpat lielu kā starp cilvēka rokas īkšķi un pirkstiem.

Nepārprotami, tās nav cilvēka pēdas, — sacīja Eliots, noliekdamies, lai aplūkotu nospiedumus tuvāk.

Manro klusēja.

Kāds primāts.

Manro klusēja.

Tas nevar būt gorilla, — Eliots atliekdamies seci­nāja. Video sakaru seanss iepriekšējā vakarā bija stiprinājis viņa pārliecību, ka šajā lietā gorillas nav iejaukti. Gorillas nenogalina citus gorillas, bet Eimijas māte bija nogalināta. — Tas nevar būt gorilla, — viņš vēlreiz atkārtoja.

Tas ir bijis gorilla, nekādu šaubu, — Manro pazi­ņoja. — Paskabebes uz šo te. — Viņš norādīja uz mīk­sto zemi nedaudz tālāk. — Tie ir pirkstu kauliņu nospie­dumi, kad viņš ir gājis uz visām četrām.

Bet gorillas, — Eliots iebilda, — ir kautrīgi dzīv­nieki, kas naktīs guļ un izvairās no saskares ar cilvēkiem.

Pasakiet to tam, kas atstājis šos nospiedumus.

Gorillam tie ir par mazu, — Eliots nepielaidās. Viņš apskatīja žogu pie tās vietas, kur iepriekšējā naktī bija no­ticis elektriskais īssavienojums. Sbeplēs bija ieķērušies pe­lēkas spalvas kumšķi. — Un gorillām nav pelēku spalvu.

Tēviņiem ir, — iebilda Manro. — Sudrabmugurām.

Jā gan, bet sudrabmuguru spalva ir gaišāka par šo. Šī ir izteikb pelēka. — Viņš šaubījās. — Varbūt tas ir kakundakari.

Manro seja saviebās nepārprotamā nicinājumā.

Kakundakari bija apšaubīts Kongo primāts. Līdzīgi kā Himalaju jetijs un Ziemeļamerikas lielkājis, tas bija redzēts, bet nekad nebija noķerts. Bija bezgala daudz iezemiešu nostāstu par sešas pēdas garu spalvainu pērtiķi, kas staigāja uz pakaļkājām un ari citādā ziņā izturējās kā cilvēks.

Daudzi atzīb zinātnieki bcēja kakundakari eksistencei; iespējams — viņi atcerējās tos, kas bija nolieguši gorillu pastāvēšanu.

1774. gadā lords Monbodo par gorillu raksbja, ka «šis brīnišķais un biedējošais dabas veidojums staigā uz divām kājām kā cilvēks; tas ir 7 līdz 9 pēdas garš… un pār­steidzoši spēcīgs; klāts ar pagaru spalvu, ķermenis ļob tumšs, galva gaišāka; pēc sejas vairāk līdzinās cilvēkam nekā šimpanze, bet arī sejas krāsa ir melna; un viņam nav astes».

Čebdesmit gadus vēlāk Baudičs šādi aprakstīja kādu Āfrikas pērtiķi: «Parasti piecas pēdas garš, četras no pleca līdz plecam; stāsta, ka tā ķepa ir vēl neproporcionālāka nekā viņa augums un ka viens tās sitiens ir nāvējošs.» Bet tikai 1847. gadā afrikāņu misionārs Tomass Sevidžs un Bostonas anatoms Džefrīzs Vaimans publicēja rakstu, kurā aprakstīja «otro sugu Āfrikā … nepazīstamu dabas pēt­niekiem», ko ieteica saukt par Troglodytes gorilla. Viņu pa­ziņojums izraisīja ārkārtīgu satraukumu zinātnes pasaulē un skeletu pētniecības drudzi Londonā, Parīzē un Bostonā. 1855. gadā vairs nebija šaubu — Āfriku apdzīvoja vēl viens, ļob liels pērbķis.

Pat divdesmitajā gadsimtā mūžamežos atklāja jaunas dzīvnieku sugas — 1944. gadā atrada zilo cūku, 1961. — sarkankrūtaino rubeni. Bija visai iespējams, ka džungļu dziļumos dzīvoja rets primāts vientuļnieks. Bet vēl aizvien nebija drošu pierādījumu kakundakari eksistencei.

Šis ir gorillas pēdas nospiedums, — Manro neatlai­dās. — Vai, pabesību sakot, be ir gorillu grupas pēdu no­spiedumi. Tie ir visapkārt gar perimetra žogu. Viņi ir iz­lūkojuši mūsu nometni.

Izlūkojuši nometni, — Eliots atkārtoja, purinādams galvu.

Tieši tā, — sacīja Manro. — Paskabeties tikai uz asiņainajām pēdām.

Eliots juta, ka viņa paciebba izsīkst Viņš izmeta kaut ko par balto mednieku blēņu stāsbem, uz ko Manro at­bildēja ar ne visai glaimojošu piezīmi par cilvēkiem, kuru vienīgais zināšanu avots ir grāmatas.

Tajā brīdī kolobuspērbķi kokos virs viņu galvām sāka spiegt un šūpot zarus.

Viņi atrada Malavi līķi turpat pie nometnes. Nesējs bija nogalināts ceļā uz tuvējo strautu pēc ūdens, savāža­mie spaiņi gulēja turpat blakus. Viņa galvaskauss bija sa­dragāts, piepampusi, tumšsarkanā seja sašķiebta, mute at­vērta.

Šis nāves skats visus satrieca, Rosa novērsās, viņai kļuva nelabi; nesēji saskrēja ap Kahegu, kas centās viņus no­mierināt Manro noliecās aplūkot ievainojumu.

Vai redzat šos plakanos iespiedumus, it kā galva būtu iespiesta starp kaut ko…

Tad Manro uzsauca, lai viņam atnes akmens plāksnī­tes, ko Eliots vakar bija atradis pilsētā. Tad viņš pamanīja Kahegu. Tas stāvēja taisns kā sbga.

Bos, — viņš sacīja, — mēs tagad iesim mājās.

Tas nav iespējams, — atteica Manro.

Mēs ejam mājās. Mums jāiet mājās, viens no mūsu brāļiem ir miris, mums jātaisa ceremonija viņa sievai un bērniem, bos.

Kahega…

Bos, mums tagad jāiet.

Kahega, mums jāaprunājas, — Manro atliecās, ap­lika roku Kahegam ap pleciem un paveda viņu sāņus, pāri klajumam. Labu bridi viņi klusu sarunājās.

Tas ir šausmīgi, — Rosa izgrūda. Viņa izskatījās dziļi satriekta, un Eliots insbnklīvi pagriezās viņu mierināt, bet viņa turpināja: — Visa ekspedīcija sabrūk. Tas ir šausmīgi, mums tā kaut kā ir jāsatur kopā. Vai ari mums dimantu neredzēt.

Vai tas ir viss, kas jūs uztrauc?

Ak, nu viņi taču ir apdrošināti.

Dieva dēļ! — Eliots izsaucās.

Jūs esat sadrūmis, jo pazudis jūsu sasodītais pērti­ķis, — Rosa atcirta. — Saņemiet sevi rokās! Viņi mūs vēro.

Kikuju tiešām vēroja Rosu un Eliotu, cenšoties saprast viņu noskaņojumu. Bet viņi arī zināja, ka īstās sarunas ved Manro un Kahega, kas stāvēja nomaļus. Pēc dažām mi­nūtēm Kahega atgriezās, slaucīdams acis. Viņš kaut ko ātri pārrunāja ar saviem pārējiem brāļiem, tie pamāja. Viņš pagriezās pret Manro.

Mēs paliekam, bos.

Labi, — sacīja Manro, tūlīt atgūdams pavēlošo toni. — Atnesiet plāksnītes.

Kad tās abiesa, viņš pielika plāksnītes kabā Malavi gal­vas pusē. Tās precīzi atbilda pusapaļajiem iespiedumiem.

Tad Manro kaut ko ātri sacīja Kahegam suahili, Ka­hega kaut ko sacīja saviem brāļiem, be pamāja. Tikai tad Manro izdarīja kaut ko šausminošu. Viņš plaši atvēzējās un no visa spēka blieza pa jau sadragāto galvaskausu. Skaņa bija pretīga, asiņu lāsītes notašķīja viņa kreklu, bet viņš nespēja vēl vairāk saspiest galvaskausu.

Cilvēks nav spējīgs to izdarīt, — Manro neizteiksmīgi noteica. Viņš pacēla skābenu uz Pīteni Eliotu. — Gribat pārbaudīt?

Eliots papurināja galvu.

Manro piecēlās.

Spriežot pēc tā, kā viņš nokritis, Malavi stāvējis, kad tas noticis. — Manro pagriezās pret Eliotu un cieši ieskatījās viņam acīs. — Liels dzīvnieks cilvēka lielumā. Liels, spēcīgs dzīvnieks. Gorilla.

Uz to Eliotam nebija ko atbildēt

Bez šaubām, Pīters Eliots jutās personiski apdraudēts, notikumiem gūstot šādu attīstību, lai gan tie nebija draudi vina drošībai. »

Es to vienkārši nevarēju pieņemt, — viņš vēlāk sa­cīja. — Es pārzināju savu nozari un vienkārši nevarēju pie­ņemt domu par to, ka kādu nezināmu iemeslu dēļ savva­ļas gorillas uzvedas bk radikāli agresīvi. Jebkurā gadījumā tas nebija izskaidrojams. Gorillas, kas gatavo akmens plāk­snes, ar kurām dragāt cilvēku galvaskausus? Tas bija ne­iespējami.

Pēc līķa apskates Eliots devās uz strautu, lai nomaz­gātu no rokām asinis. Palicis viens, viņš blenza skaidrajā ūdenī un nevarēja nomierinābes — varbūt tiešām viņam nebija taisnība? Primātu pētnieki bija jau daudzkārt kļū­dījušies spriedumos par saviem pētījumu objekbem.

Eliots pats bija palīdzējis izskaust vienu no plašāk iz­platītajiem aplamajiem aizspriedumiem — par gorillu stul­bumu. Savā pirmajā aprakstā Sevidžs un Vaimans raksbja: «Šis dzīvnieks uzrāda zemāku attīstības pakāpi nekā šim­panze; tas varētu celties no viņa lielākas atšķirības no cil­vēka.» Vēlāk novērotāji atzīmēja, ka gorillas ir «mežonīgi, aprobežoti un brutāli». Taču tagad gan laboratoriju pēb- jumos, gan novērojumos dabā bija savākts liels daudzums pierādījumu tam, ka gorilla daudzējādā ziņā bija attīstī­tāks par šimpanzi..

Tad vēl bija taču slavenie nostāsti par to, kā šimpanzes nolaupa un apēd cilvēku mazuļus. Desmitiem gadu primātu pētnieki bija ignorējuši šādus iezemiešu stāstus kā «me­žonīgu un māņticīgu izdomu». Bet vairs nebija nekādu šaubu par to, ka reizēm šimpanzes nolaupīja — un arī apēda cilvēku bērnus; kad Džeina Gudola pētīja Gombes šimpanzes, viņa ieslēdza savu dēlēnu, lai pasargātu viņu no nolaupīšanas un nogalināšanas.

Šimpanzes medīja dažādus dzīvniekus, turklāt darīja to saskaņā ar sarežģītu rituālu. Diānas Fosijas novērojumi ve­dināja uz domām, ka arī gorillas reizēm medīja, nogalinot sīkus dzīvnieciņus un mērkaķus, tomēr…

Viņš sadzirdēja blīkšķus otrpus strauta, un milzīgs sud- rabmuguras gorilla parādījās no biezās lapotnes. Pīters iz­bijās, taču, atguvies no pirmā pārbīļa, apjauta, ka ir dro­šībā. Gorillas nekad nemēģināja šķērsot ūdeni, kaut vai sīku strautiņu. Bet varbūt arī tas bija kļūdains pieņē­mums?

Tēviņš lūkojās uz viņu pāri strautam. Viņa skābenā, šķiet, nebija draudu, tikai piesardzīga ziņkārība. Eliots saoda raksturīgo gorillas smārdu un dzirdēja elpu šņācam plaka­najās nāsīs. Viņš nespēja saprast, ko viņam vajadzētu ta­gad darīt, kad pēkšņi gorilla ar troksni ienira pamežā un nozuda.

Šī tikšanās Eliotu apmulsināja, un viņš stāvēja, slaucī­dams sviedrus no sejas. Tad viņš apjēdza, ka krūmājs otrpus strauta vēl aizvien kustas. Pēc mirkļa parādījās cits gorilla, mazāka auguma. «Mātīte,» viņš nodomāja, lai gan neva­rēja būt par to drošs. Šī otrā gorilla lūkojās viņā tikpat cieši kā pirmais. Tad sāka kustēties rokas.

Piter nāc pakutini.

— Eimij! — viņš iesaucās un vēl mirkli vēlāk jau bija pārbridis strautu, bet Eimija ielēca viņam rokās, apkamp­dama un sentimentālas slapjas bučas dāļādama. Eimija lai­mīgi ņurdēja.

Eimijas negaidītā atgriešanās nometnē gandrīz beidzās ar to, ka viņu nošāva pēdējo nobkumu sabiedēbe kikuju nesēji. Tikai aizsegdams Eimiju ar savu augumu, Eliots spēja viņu no tiem paglābt Divdesmit minūtes vēlāk to­mēr visi bija jau pieraduši pie viņas klātbūtnes — un Ei­mija nekavējoties sāka uzstādīt prasības.

Viņa bija ļoti nepatīkami pārsteigta, uzzinot, ka viņas prombūtnes laikā viņi nav sagādājuši ne pienu, ne cepu­mus, bet, kad Manro izvilka sasilušā Dom Perignon pudeli, viņa piekrita pieņemt šampanieti trūkstošo gardumu vietā.

Viņi visi sēdēja ap Eimiju, dzerdami šampanieti no skārda krūzītēm. Eliots priecājās par pārējo ekspedīcijas dalībnieku klātbūtni, jo tagad, kad Eimija te sēdēja, at­kal atgriezusies pie viņa, mierīgi sūkdama šampanieti un signalizēdama Eimijai patīk kutinošais dzēriens, Eliots sajuta, ka viņu pārņem negantas dusmas uz Eimiju.

Kad Eliots pasniedza Manro viņa šampanieša porciju, pēdējais pasmīnēja un sacīja:

Profesor, nomierinieties taču. Viņa vēl ir tikai bērns.

Velns lai parauj, jā gan! — Eliots atcirta. Turpmāka­jai sarunai viņš izmantoja tikai zīmju valodu, bez ne­viena skaļi izrunāta vārda.

«Eimij,» viņš signalizēja, «kāpēc Eimija aizgāja?»

Viņa paslēpa degunu krūzē, signalizēdama: Kutinošais dzēriens labs dzēriens.

«Eimij,» viņš signalizēja. «Eimija pastāsta Pīteram, kā­pēc Eimija aizgāja.»

Pīteram nepatīk Eimija.

«Pīteram patīk Eimija.»

Pīters sāpināja Eimiju Pīters lidināja sāpju adatu Eimijai nepatīk Pīters nemīl Eimiju Eimija bēdīga bēdīga.

Apziņas tālākajā kakliņā Eliotam pazibēja doma, ka jā­atceras «sāpju adatas» apzīmējums toralena šautriņai. Šis vispārinājums viņam pabka, taču viņš to neizrādīja un stin­gri atbildēja: «Pīters mīl Eimiju, Eimija zina — Pīters mīl Eimiju. Eimija pastāsta Pīteram, kāpēc…»

Pīters nekutina Eimiju Pīters nav jauks pret Eimiju Pīters nav jauks cilvēks Pīters mīl sievieti nemīl Eimiju Pīters nemīl Eimiju Eimija bēdīga Eimija bēdīga.

Šīs arvien pieaugošā ātrumā rādītās zīmes pašas par sevi jau bija apliecinājums tam, ka viņa bija uztraukusies.

«Kur Eimija iet?»

Eimija iet pie gorillām labas gorillas. Eimijai patīk.

Viņa dusmas pārmāca ziņkāre. Vai viņa uz vairākām dienām būtu pievienojusies savvaļas gorillu baram? Ja bē­šām tā, tad tas bija nozīmīgs notikums, pagrieziens mūs­dienu primātu vēsturē — runātpratējs primāts pievienojies savvaļas baram un atkal atgriezies pie cilvēkiem. Viņš gribēja uzzināt vairāk.

«Vai gorillas bija labas pret Eimiju?»

Ar ārkārtīgu apmierinājumu sejā: Jā.

«Eimija pastāsta Pīteram.»

Viņa skatījās kaut kur projām un neatbildēja.

ī^i pievērstu Eimijas uzmanību, Eliots uzsita knipi. Viņa ļob lēni pagriezās pret Eliotu, izskatīdamās sevišķi garlaikota.

«Eimija pastāsta Pīteram, vai vina dzīvoja pie gorillām?»

Jā.

Viņas vienaldzība bija skaidrs pierādījums tam, ka Eimija saprot, cik ļoti Eliots grib uzzināt to, ko zina viņa. Eimija vienmēr juta, kad viņai ir iespēja gūt virsroku. Un tāda viņai bija tagad.

«Eimija pastāsta Pīteram,» viņš žestikulēja, cik mierīgi vien spēdams.

iMbas gorillas patika Eimija Eimija laba gorilla.

Tas neizteica pilnīgi neko. Viņa mehāniski salika frā­zes — ignorēdama viņu citā veidā.

«Eimij!»

Viņa paskatījās uz Eliotu.

«Eimija pastāsta Pīteram. Eimija apciemo gorillas?» Jā.

«Ko dara gorillas?»

Gorillas aposta Eimiju.

«Visas gorillas?»

Lielas gorillas baltas muguras gorillas aposta Eimiju mazuļi aposta Eimiju visas gorillas aposta gorillām patīk Eimija.

Tātad sudrabmuguras tēviņi apostīja viņu pirmie, tad mazuļi, tad visi pārējie bara locekļi. Tik daudz tagad bija skaidrs — gluži skaidrs, viņš nodomāja, apcerēdams Eimi­jas izplūdušo sintaksi. Bet vai viņu pēc tam pieņēma barā? Viņš signalizēja: Kas notiek Eimijai tad?»

Gorillas dod ēdienu.

«Kādu ēdienu?»

Nav vārda Eimijas ēdienam dod ēdienu.

Acīmredzot tie bija viņai rādījuši ēdienu. Vai varbūt patiešām barojuši viņu? Kaut kas tāds savvaļā nekad ne­bija novērots, bet neviens jau nekad nebija pieredzējis jauna dzīvnieka uzņemšanu barā. Viņa bija mātīte, gan­drīz jau dzimumnobriedusi…

«Kuras gorillas dod ēdienu?»

Visi dod ēdienu Eimija ņem ēdienu Eimijai patīk.

Acīmredzot tātad ne tēviņi vai vismaz ne tikai tēviņi. Bet kādēļ viņu pieņēma? Pieņemot, ka gorillu bari nav bk noslēgb pret pienācējiem kā mērkaķu bari, — kas tomēr bija par iemeslu atzīšanai? Kas te nobka?

«Eimija dzīvoja pie gorillām?»

Gorillām patīk Eimija.

«Jā. Ko dara Eimija?»

Eimija guļ Eimija ēd Eimija dzīvo pie gorillām gorillas labas gorillas Eimijai patīk.

Tātad viņa bija iekļāvusies bara ikdienas dzīvē un dzī­vojusi tāpat kā pārējie. Vai viņa bija atzīta pilnībā?

«Eimijai patīk gorillas?»

Gorillas dumjas.

«Kāpēc dumjas?»

Gorillas nerunā.

«Nerunā zīmju valodu?»

Gorillas nerunā.

Spriežot pēc visa, viņa bijusi nepatīkami pārsteigta par to, ka gorillas neprot viņas zīmju valodu. (Sazināties proto­šie primāb parasti bija nepatīkami pārsteigti un neap­mierināti, nonākuši starp dzīvniekiem, kas nesaprata viņu žestus.)

«Gorillas labas pret Eimiju?»

Gorillām patīk Eimija Eimijai patīk gorillas patīk Eimija patīk gorillas.

«Kāpēc Eimija atgriežas?»

Grib pienu cepumus.

— Eimij, — viņš sacīja, — tu taču zini, ka mums nav nedz to nolāpīto cepumu, nedz piena. — Viņa pēkšņā ierunāšanās iztrūcināja pārējos. Tie jautājoši paskatījās uz Eimiju.

Viņa ilgi neatbildēja. Eimijai patīk Pīters. Eimija bēdīga grib Pīteru.

Viņam saskrēja asaras acīs.

Pīters labs cilvēks.

Mirkšķinādams acis, viņš signalizēja: «Pīters kutina Ei­miju.» Viņa ielēca tam rokās.

Vēlāk viņš iztaujāja Eimiju sīkāk. Bet tas bija mokoši lēns process, galvenokārt tādēļ, ka Eimijai bija grūtības ar laika priekšstatu izpratni.

Eimija izšķīra pagātni, tagadni un nākotni — viņa at­cerējās agrākos nobkumus un gaidīja apsolīto — bet Eimi­jas projekta līdzstrādniekiem tā arī nebija izdevies iemācīt viņai precīzus laika jēdzienus. Viņa, piemēram, neatšķīra vakardienu no aizvakardienas. Vai tās bija mācību metožu nepilnību sekas vai Eimijas iedzimtās jēdzieniskās pasau­les izpausme, tā arī palika atklāts jautājums. (Bija ap­liecinājumi atšķirībām uztverē. Eimiju īpaši mulsināja tel­piskās laika metaforas, piemēram, «tas mums jau aiz mu­guras» un «tas vēl tikai nāks». Viņas skolotāji pagātni uz­tvēra kā kaut ko aiz muguras esošu, bet nākotni — priekšā. Toties Eimijas uzvedība nebeši norādīja uz to, ka viņa uztver pagātni kā sev priekšā esošu — jo viņa to zināja, varēja «redzēt» —, bet nākotni — aiz muguras, jo tā bija nezināma, neredzama. Ja Eimija nepacietīgi gai­dīja ierodamies kādu draugu, viņa visu laiku atskatījās pār plecu, pat ja sēdēja ar seju pret durvīm.)

Jebkurā gadījumā pašlaik laika problēma bija ļob ap­grūtinoša sarunā ar viņu, tādēļ Eliots centās ļoti rūpīgi formulēt savus jautājumus.

Eimij, kas nobka naktī? Pie gorillām?

Viņa paskabjās uz Eliotu tā, kā- bija skatījusies vien­mēr, kad atbilde šķita pašsaprotama. Eimija guļ naktī.

Un cib gorillas?

Viņa nicīgi nosprauslojās par atbildi.

Eimij, — viņš sacīja, — gorillas nāk naktī uz mūsu nometni.

Nāk šurp?

Jā, šurp. Gorillas nāk nakb.

Viņa pārdomāja dzirdēto. Nē.

Manro pārjautāja:

Ko viņa jums sacīja?

Viņa sacīja «nē». Jā, Eimij, viņas nāk.

Viņa kādu brīdi nesacīja neko, tad signalizēja: Radī­jumi nāk.

Manro atkal pārjautāja.

Viņa saka, ka nākot «radījumi». — Eliots saprata, ka vajadzēs pārtulkot arī pārējās atbildes.

Rosa jautāja:

Kas be par radījumiem, Eimij?

Slikti radījumi.

Tad jautāja Manro:

Vai be bija gorillas, Eimij?

Nav gorillas. Slikti radījumi. Daudzi slikti radījumi nāk

meža nāk. Šņācošā runa. Nāk naktī nāk. >

Manro jautāja:

Kur be ir tagad, Eimij?

Eimija pārlaida skābenu džungļiem. Te. Šī vecā sliktā vieta radījumi nāk.

Rosa iejautājās:

Kas be par radījumiem? Vai be ir dzīvnieki?

Eliotam nācās Karenai paskaidrot, ka Eimija neprot no­šķirt jēdzienu «dzīvnieks». — Viņa domā, ka cilvēki ir dzīvnieki, — viņš paskaidroja. — Vai slikbe radījumi ir ļaudis, Eimij? Vai be ir cilvēki?

Nē.

Tad jautāja Manro:

Mērkaki?

Nē. Slikti radījumi. Nav gulēt nakti.

Vai uz viņu var paļauties? — jautāja Manro. Ko tas nozīmē?

Jā, — atbildēja Eliots. — Pilnīgi.

Vai viņa zina, kas ir gorillas? Eimija laba gorilla.

Jā, jā, — Eliots atteica. — Viņa saka, ka esot laba gorilla.

Manro sarauca pieri.

Tātad viņa zina, kas ir gorillas, bet apgalvo, ka šie «radījumi» nav gorillas.

Tā viņa saka.

2. Iztrūkstošas detaļas

Eliots pierunāja Rosu uzstādīt kameru pilsētas nomalē ar skatu uz nometni. Kad kamera bija ieslēgta, viņš atveda Eimiju pie nometnes robežas paskatīties uz drupām. Eliots vēlējās konfrontēt Eimiju ar zudušo pilsēhi, viņas sapņu reālo pamatojumu, tādēļ vēlējās dokumentēt viņas reakciju. Bet notika kaut kas pilnīgi negaidīts.

Eimija neizrādīja vispār nekādu reakciju.

Viņas .seja bija nemainīgi vienaldzīga, augums nesa­springa. Viņa nežestikulēja. Vienīgā izteiksme, ko viņa pauda, bija apnikums, nepabka par to, ka viņai jācieš no Eliota aizrautības. Eliots viņu uzmanīgi vēroja. Viņa ne­centās aizmirsties, necentās savaldīties, viņa neizrādīja ne vismazāko piepūli. Eimija mierīgi vēroja pilsētu.

Eimija pazīst šo vietu?

Jā.

Eimija pastāsta Pīteram, kas šī par vietu.

Slikta vieta veca vieta.

Miega bildes?

Šī slikta vieta.

Kāpēc tā ir slikta, Eimij?

Slikta vieta veca vieta.

Jā, bet kāpēc, Eimij?

Eimijai bail.

Tomēr viņai nebija novērojamas nekādas somabskās baiļu pazimes. Notupusies blakus Eliotam, Eimija skatī­jās uz priekšu pilnīgi mierīga.

Kāpēc Eimija baidās?

Eimija grib ēst.

Kāpēc Eimija baidās?

Viņa neatbildēja, līdzīgi kā tad, kad bija galīgi garlai­kota. Viņam tā ari neizdevās izprovocēt Eimiju uz tālāku viņas sapņu apspriešanu. Viņa bija bkpat nepieejama šajā jautājumā, kā bija bijusi Sanfrancisko. Kad viņš aicināja Eimiju dobes līdzi uz drupām, viņa pilnīgi mierīgi atteicās to darīt No obas puses, viņa nešķita satraukta par to, ka Eliots dodas drupās, bet gan priecīgi māja ardievas, purns pieprasīt no Kahegas vēl ēdienu.

Tikai pēc ekspedīcijas atgriezies Bārklijā, Eliots atrada šā mulsinošā gadījuma skaidrojumu — Freida 1887. gadā pirmoreiz publicētajā «Sapņu skaidrojumā».

«Retos gadījumos pacients var sadurties ar to realitāti, kas ir viņa sapņu pamatā. Vai tas būtu tel­pisks veidojums, persona vai situācija, kas ir šķie­tami ļob pazīstama, subjektīvā reakcija uz to ir vien­mēr viena un tā pab. Sapņa emocionālais saturs — bailes, prieks, noslēpums — realitātes priekšā izbāl… Varam būt droši, ka šķietamā garlaikotība nepierāda sapņa satura aplamību. Šī garalaikobba ir visizteik­tākā, kad sapņa saturs izrādās reāls. Indivīds apjauš savu nespēju izmainīt savu sajūtu saturu, kādējādi to šķietami pārņem nogurums, garlaicība un vienaldzība, kas ir tikai mēģinājums noslēpt no viņa paša vitia pilnīgo bezspēcību īstenās neatrisinātās problēmas priekšā.»

Pēc vairākiem mēnešiem Eliots secināja, ka Eimijas neizteiksmīgā reakcija norādīja tikai uz viņas izjūtu no­pietnību un Freida analīzes precizitāti. Šķietamā vienal­dzība Eimiju pasargāja no situācijas, ko būtu vajadzējis mainīt, bet ko izmainīt nebija Eimijas spēkos, īpaši ņemot vērā viņas bērnības atmiņas par satriecošo mātes nāvi.

Tobes tajā brīdī Eliots jutās vīlies, redzot Eimijas neit­rālo attieksmi. No visām iespējamām reakcijām, ko viņš bija iedomājies, gatavodamies doties uz Kongo, garlaikotība bija vismazāk gaidītā, un viņš absolūb nespēja saprast tās iemeslu — ka Zindžas pilsēta tik lielā mērā bija briesmu iemiesojums, ka Eimijai vajadzēja savā apziņā to atgrūst, ignorēt

Eliotam, Manro un Rosai rīta cēliens bija grūts. Viņi krietni nopūlējās, pieaugošajā karstumā cirzdami ceļu caur bambusu biežņām un staipekņu mudžekļiem uz arvien jaunām celtnēm pilsētas vidusdaļā. Ap pusdienas laiku pū­les bka atalgotas — viņi sasniedza būves, kādas iepriekš vēl nebija redzējuši. Tas bija iespaidīgas celtnes, kas pār­sedza milzīgus padziļinājumus, kuri sniedzās triju un četru stāvu dziļumā zem zemes.

Rosa bija iepriecināta, redzot šīs pazemes izbūves, jo tās apliecināja, ka Zindžas iemītniekiem ir bijusi piebekami attīstīta tehnoloģija, lai iekārtotu dimantu raktuves. Līdzīgu pārliecību izteica arī Manro:

— Šie ļaudis par raktuvēm ir zinājuši visu.

Par spīb dedzībai, pilsētas viducī viņi neko interesantu neatrada. Virzobes tālāk, viņi uzdūrās ēkai, kurā bija bk daudz bareljefu, ka viņi to nodēvēja par galeriju. Uzstā­dījuši videokameru un nodibinājuši sakarus ar Hjūstonu, viņi sāka šos bareljefus pētīt.

Tur bija attēlota pilsētas ikdiena — sievietes, kas ga­tavo ēdienu pie uguns, bērni, kas spēlē kādu spēli ar bumbu un nūjām, rakstveži, kas notupušies kaut ko raksta uz māla plāksnītēm. Vesela siena bija velbta medību ainām, kurās bija attēlob vīri īsos gurnu apsējos ar šķēpiem. Un, visbeidzot, raktuvju ainas — cilvēki, kas no tuneļiem nes grozus ar akmeņiem.

Viņi ievēroja, ka šajā plašajā materiālā trūkst zināmu detaļu. Zindžas iemītniekiem bija suņi, ko viņi izmantoja medībās, un kāda kaķu pasuga, ko turēja kā mājdzīvnie­kus, tomēr nekur viņiem negadījās uziet nastu nesēju dzīvnieku attēlus. Visus roku darbus veica vergi. Zindžas iedzīvotāji acīmredzot nepazina riteni, jo nekur nebija attēloti jebkādi rab. Viss tika pārnēsāts grozos.

Manro ilgi pētīja attēlus un tad noteica:

Kaut kā vēl trūkst.

Tajā brīdī viņi aplūkoja kādu raktuvju skatu — tumšas šahtas, no kurām nāca vīri, nesdami grozus ar dimantiem.

Kā tad! — iesaucās Manro, uzsizdams knipi. — Nav uzraugu!

Eliots apspieda smaidu — viņš uzskatīja to par pašsa­protamu, ka tāds cilvēks kā Manro šajā sen mirušajā sa­biedrībā meklēs kādas policejiskas struktūras.

Bet Manro uzstāja, ka viņa atklājums ir svarīgs.

Apdomājiet, — viņš skaidroja, — šī pilsēta pastāvēja, tikai pateicoties dimantu raktuvēm. Citādi tās pastāvēšanai šeit, džungļos, nav nekādas jēgas. Zindža bija kalnrūpnie­cības civilizācija — tās bagātība, tirdzniecība, ikdiena — it viss! — bija atkarīgs no kalnrūpniecības. Tā ir bijusi klasiska viennozares ekonomika — un viņi to nebūtu nedz apsargājuši, nedz uzraudzījuši?!

Eliots iebilda:

Ir vēl daudz kas cits, ko mums nav gadījies ieraudzīt šajos attēlos — maltītes, piemēram. Varbūt attēlot sargus bija tabu?

Varbūt, — bez pāriiecības sacīja Manro. — Bet jeb­kurās citās raktuvēs pasaulē uzraugi ir izcelb īpaši, kā va­ras simbols. Ņemiet Dienvidāfrikas dimantu raktuves vai Bolīvijas smaragdu raktuves — pirmais, kas duras acīs, ir drošības pasākumi. Bet šeit, — un viņš ar pirkstu ieba­dīja attēlā, — šeit nav sargu!

Karena domāja, ka sargi varbūt nebija nemaz vajadzīgi, ka Zindžas sabiedrība bijusi miermīlīga un ievērojusi visas normas bez piespiedu līdzekļiem.

Galu galā — tas taču bija tik sen, — viņa sacīja.

Cilvēka daba nemainās, — Manro neatlaidās.

Izgājuši no galerijas, viņi nonāca plašā, vīteņiem aizau­gušā pagalmā. Te jaudās kaut kas oficiāls; šo sajūtu vēl vairāk pastiprināja pīlāriem greznota ēka pagalma vienā malā, kas atgādināja templi. Viņu uzmanību tūlīt piesais­tīja pagalma bruģis. Pa visu pagalmu bija 'izmētāts dučiem tādu pašu akmens plāksnīšu, kādas Eliots bija agrāk atradis.

Velns lai parauj! — izsaucās Eliots. Viņi izlaipoja starp plāksnīšu grēdām uz ēku, ko jau bija iesaukuši par templi.

Tajā bija bkai viena liela četrstūraina telpa. Griesti vai­rākās vietās bija iebrukuši, un pa caurumiem telpā ielauzās saules stari. Tieši priekšā viņi ieraudzīja milzīgu vītenāju mudžekli, varbūt pat desmit pēdas augstu, dīvainu veģe­tācijas piramīdu. Tad viņi apjauta, ka tā ir statuja.

Eliots uzrāpās uz statujas un sāka plēst nost augus, kas to sedza. Tas bija diezgan grūb, staipekņi bija sīksb ieķērušies akmenī. Brīdi cīkstējies, viņš pameta skābenu atpakaļ uz Manro:

Vai ir labāk?

Nāciet paskatīties, — atsaucās Manro ar dīvainu izteiksmi sejā.

Eliots nošļūca no statujas un atkāpās, lai varētu labāk to apskatīt. Kaut ari statuja bija apdrupusi un noplukuši, varēja skaidri saskatīt milzīgu stāvošu gorillu ar niknu sejas izteiksmi un plab ieplestām rokām. Katrā rokā gorilla tu­rēja akmens plāksnīti kā bungu šķīvi, gatavs tās triekt vienu pret otru.

Ak Dievs! — noelsās Pīters Eliots.

Gorilla, — apmierināts noteica Manro.

Viss kļūst skaidrs, — sacīja Rosa. — Šie ļaudis pie­lūguši gorillas. Tā ir bijusi viņu reliģija.

Bet kāpēc tad Eimija teica, ka tie nav gorillas?

— Prasiet to viņai, — atcirta Manro, paskatīdamies pulkstenī. — Man jāsagatavo mūs šai naktij.