Kongo

1. ERTS Hjūstonā

Desmittūkstoš jūdžu attālumā zemes resursu tehnoloģijas dienesta kompānijas (ĒRTS, Inc.) informātikas iekārtu auk­stajā vadības telpā, kurai nebija logu, Karena Rosa sēdēja sakumpusi pie kafijas tasītes, displejā pētīdama jaunākos Landsat Āfrikas attēlus. Rosa bija ĒRTS Kongo projekta kuratore. Darbodamās ar satelīta attēliem nedabīgi kon­trastainajās krāsās — zilā, purpura un zaļā —, viņa nepacietīgi skatījās pulkstenī. Karena Rosa gaidīja nākamo sakaru seansu ar ekspedīciju.

Hjūstonā pašlaik bija piecpadsmit minūtes pāri desmi­tiem vakarā. Taču šajā zālē nebija nekādu norāžu uz laiku un vietu. Vai diena, vai nakts, ĒRTS galvenā infor­mācijas zāle nemainījās. Zem speciālo fluorescences lampu rindām programmētāji svīteros strādāja pie garām klusi klikšķošu datoru terminālu rindām, aprūpējot, sakarus ar ĒRTS ekspedīcijām visā pasaulē.

Galvenās zāles iekārtojumam bija arī vēl kāds mērķis. ĒRTS vadība gribēja, lai programmētāji Hjūstonā justos vienoti ar ekspedīciju dalībniekiem un, ja iespējams, dzī­votu pēc ekspedīciju režīma. Beisbola maču rezultātu un citas vietējās informācijas pārsūtīšana bija aizliegta; ne­kur nebija pulksteņa, kas rādītu Hjūstonas laiku, toties pie tālākās sienas bija astoņi lieli digitālie displeji, kas rā­dīja dažādo ekspedīciju vietējo laiku.

Pulkstenis ar uzrakstu KONGO EKSPEDĪCIJA rādīja ceturksni pāri sešiem no rīta, kad skaļrunis pie griestiem paziņoja:

— Doktore Rosa, SVT signāls.

Ievadījusi paroles bloķēšanas kodus, viņa piecēlās. Kat­ram ĒRTS terminālam bija parole, līdzīga patentatslēgai. Šī parole bija daļa no sarežģītās sistēmas, kas sargāja mil­zīgās datu bāzes pret svešiniekiem no ārpuses. Informā­cija bija ĒRTS prece, un, kā ĒRTS šefam R B. Trevisam patika atkārtot, visvienkāršākais informācijas iegūšanas veids ir tās zagšana.

Gariem soļiem Karena pārgāja pāri telpai. Viņa bija gandrīz sešas pēdas gara, pievilcīga, kaut arī nedaudz lempīga meiča. Būdama tikai 24 gadus veca, viņa bija jaunāka par vairumu darbinieku, bet, par spīti jaunībai, vi­ņai piemita tāda nosvērtība, kas pārsteidza daudzus ko­lēģu. Karena Rosa bija īsts matemātikas brīnumbērns.

Divu gadu vecumā, iedama līdzi mātei uz veikalu, viņa bija galvā pārrēķinājusi, vai 10 unču kārba par 19 centiem ir lētāka nekā mārciņas un 12 unču kārba par 79 centiem. Triju gadu vecumā viņa pārsteidza tēvu ar no­vērojumiem par to, ka atšķirībā no citiem cipariem nul­lei ir dažādas vērtības atkarībā no tā, kur tā skaitlī atro­das. Astoņu gadu vecumā viņa jau bija apguvusi algebru un ģeometriju; desmit gados viņa bija pati apguvusi inte­grālrēķinus; M.I.T. viņa iestājās 13 gadu vecumā un izda­rīja virkni spožu atklājumu abstraktajā matemātikā, kas sasniedza kalngalus traktātā «Topoloģiskās prognozes n- telpā», kas apkopoja noderīgu materiālu izvēles matricām, kritiskai algoritma analīzei un daudzdimensiju kartēšanai. Šīs intereses pievērsa viņai ĒRTS uzmanību, kur mei­tene vēlāk kļuva par jaunāko ekspedīcijas kuratori visā kompānijā.

Karena nebija kompānijas personāla mīlule. Nošķirtī­bas gadi, kad viņa bija jaunāka no jebkurā telpā esoša­jiem, bija izveidojuši Karenu par savrupu un pārējiem tālu. Kāds kolēģis bija viņu nosaucis par «loģisku līdz nejē­dzībai». Karena ar savu atturīgi vēso uzvedību bija izpel­nījusies iesauku «Rosās ledājs» — pēc līdzības ar ledus veidojumu Antarktīdā.

Viņas jaunība vēl arvien bija traucēklis, vismaz Tre- viss to nosauca kā galveno iebildumu, atteikdams Kare- nai iespēju vadīt ekspedīciju uz Kongo, kaut arī tieši viņa bija izveidojusi visu attiecīgo datu bāzi un viņai pienācās tiesības arī vadīt ekspedīciju. «Man ļoti žēl,» bija teicis Treviss, «taču šis kontrakts ir pārāk liels, un es nevaru jums to uzticēt» Viņa bija uzstājusi, atgādinājusi šefam savu veiksmīgo darbu iepriekšējā gadā Pahangā un Zam­bijā. Galu galā viņš bija sacījis: «Redziet, Karen, tā vieta atrodas desmittūkstoš jūdžu no šejienes, augstāk par čet­riem. Tur ir vajadzīgs kas vairāk nekā datora urķēšana.»

Mājiens, ka viņa nebija nekas vairāk kā datora urķē- tāja, ātra tastatūras klaudzinātāja, kas lieliski prot spēlēties ar Trevisa rotaļlietām, lika viņai saturēt sevi grožos. Viņa gribēja pierādīt sevi, strādājot «augstāk par četriem» ap­stākļos. Viņa bija cieši nolēmusi nākamajā reizē piespiest Trevisu ļaut doties ekspedīcijā.

Rosa nospieda 3. stāva lifta pogu, pie kuras bija uzraksts «Tikai CX». Viņa pamanīja kāda programmētāja skaudīgo skatienu. Personas stāvokli ĒRTS hierarhijā noteica nevis alga, tituls vai biroja lielums, vai jebkāds cits no parasta­jiem varas izpausmes veidiem, ĒRTS stāvokli izteica tikai un vienīgi pieeja informācijai. Un Karena Rosa bija viena no tiem astoņiem, kam trešais slāvs bija pieejams jebkurā laikā.

Viņa iekāpa trešā stāva liftā, uzmezdama skatienu kameras objektīvam virs durvīm. (ĒRTS ēkā visi lifti pār­vietojās tikai starj) diviem stāviem un pie visiem bija novērošanas kameras. Tas bija viens no veidiem, kā kom­pānija pārraudzīja savu darbinieku pārvietošanos pa ēku.) Tad viņa sacīja: «Karena Rosa» balss identifikatoram un apgriezās kameras priekšā. Pēc klusa elektroniska pīk­stiena durvis atvērās. Trešais stāvs.

Viņa atradās mazā četrstūrainā telpā ar kamerām pie griestiem, Sakaru vadības telpas durvju priekšā, lai gan uz durvīm nebija nekādu apzīmējumu. Viņa atkārtoja «Karena Rosa» un iestūma aparāta spraugā savu elektronisko iden­titātes karti, atstājot pirkstus uz kartes metāla malas, lai iekārta varētu fiksēt ādas galvanisko potenciālu. (Šis uz­labojums tika ieviests pirms trim mēnešiem, kad Treviss bija uzzinājis, ka eksperimenti bruņoto spēku laboratorijās ir vainagojušies ar izstrādni, kas spēj piemuļķot balss identifikatorus.) Iekārta kādu bridi apstrādāja datus, tad durvis dūkdamas atvērās. Viņa iegāja.

Degot sarkanajam nakts apgaismojumam, Sakaru vadī­bas telpa līdzinājās mīkstai, siltai dzemdei — šo iespaidu vēl pastiprināja ar aparatūru bāztin piebāztās telpas gluži vai klaustrofobiskā saspiestība. No grīdas līdz griestiem mirgoja un spīdēja dučiem video monitoru un displeju, teh­niķi runāja klusinātās balsīs, slēgdami slēdžus un grozī­dami kloķus. SVT bija ĒRTS elektroniskais nervu centrs: signāli no visām ekspedīcijām visā pasaulē pienāca caur šejieni. Viss SVP notiekošais tika ierakstīts, ne tikai pie­nākošie dati, bet arī sarunas telpā, tādēļ ir precīzi zināms, kādas sarunas risinājās 1979. gada 13. jūnija naktī.

Sakaru līnija būs pilnībā pieslēgusies pēc brīža. Vai nevēlaties kafiju? — viens no tehniķiem sacīja Karcnai.

Nē, — viņa atbildēja.

Jūs pati gribētu tur būt, vai ne?

Es to esmu nopelnījusi, — Karena sacīja. Viņa acīm urbās video ekrānos, tajos rotējošo un plūstošo formu mu­džekļos, kas lēkāja uz ekrāna, kamēr tehniķi izpildīja sa­režģīto rituālu, kas nepieciešams, lai uztvertu signālu no pavadoņa 720 jūdzes virs viņu galvām.

Signāla atslēga.

Signāla atslēga. Paroles simbols.

Paroles simbols.

Nesējs uztverts.

Nesējs uztverts. Aiziet!

Viņa nepiegrieza nekādu vērību pazīstamajiem iztei­cieniem. Viņas skatiens bija piekalts pelēkajiem statisko izlāžu attēliem uz ekrāna.

Mēs izsaucām vai viņi? — Karena jautāja.

Mēs palaidām, — atbildēja kāds no tehniķiem. — Iz­saukumu grafikā bija ierakstīts, ka jāpieslēdzas rītausmā pēc viņu laika. Tā kā viņi nepieslēdzās, to izdarījām mēs.

Nez kādēļ viņi to neizdarīja, — Rosa prātoja. — Vai kaut kas nav kārtībā?

Nedomāju vis. Mēs nosūtījām izsaukumu, un viņi to pieņēma un fiksēja piecpadsmit sekunžu laikā, visi atbil­stošie kodi tika noraidīti. Nu re, kur jau ir.

Sešos divdesmit divās pēc Kongo laika sākās pārraide, nozibēja pēdējais pelēkais zibsnis un ekrāni noskaidrojās. Viņi redzēja daļu nometnes no kameras, kas nostiprināta uz trijkāja. Bija redzamas divas teltis, maza, kvēpoša uguns un dūmakaina rīta blāzma. Nekādas kustības, nedz ari cil­vēku.

Kāds no tehniķiem iesmējās.

Pieķērām guļot Šķiet, ka jūsu tur tiešām pietrūkst!

Karena Rosa bija pazīstama ar savu stingro priekšrakstu

pildīšanu.

Tehniķis pārslēdza kameru uz attāluma vadību. Des- mittūkstoš jūdžu tālā kamera tagad klausīja Hjūstonai.

Panorāmu, — Karena pieprasīja.

Tehniķis pie pults satvēra sviru. Viņi skatījās, kā ka­mera pagriežas pa kreisi un parādās pārējā nometnes daļa. Nometne bija izpostīta: teltis sagāztas un saplēstas, brezents norauts, aparatūra izmētāta dubļos. Viena telts dega ar spožu liesmu, paceļoties melniem dūmiem. Tur bija vairāki līķi.

Ak Jēzus, — kāds 110 tehniķiem nočukstēja.

Fonu, — Rosa komandēja. — Izšķiršanas spēja seši reiz seši.

Uz ekrāniem parādījās džungļi aiz nometnes. Bet vēl arvien nebija redzamas nekādas dzīvības pazīmes.

m—Uz leju. Pretējā virzienā.

Uz ekrāna parādījās sudrabainais pārnēsājamās ante­nas šķīvis un melnā raidītāja kaste. Turpat netālu uz mu­guras gulēja līķis, viens no ģeologiem.

Ak Dievs, Rodžers…

Palielināt un fiksēt — Rosa pavēlēja. Viņas balss ierakstā skanēja auksti, gandrīz atsvešināti.

Kamera pievilka klāt seju. Tas, ko viņi redzēja, bija kas drausmīgs — sašķaidītā galva, asinis, kas plūda no acīm un deguna, atplestā mute.

Kā tas noticis?

Šajā mirklī uz mirušā sejas nolaidās ēna. Rosa metās uz priekšu, sagrāba vadības sviru un pārslēdza palielinā­jumu. Skats strauji paplašinājās, nu jau varēja saskatīt ēnas apveidu. Tas bija cilvēks. Un tas kustējās.

Tur kāds ir! Kāds vēl ir dzīvs!

Klibo. Šķiet, ievainots.

i '

Rosa acītn urbās šajā ēnā. Viņai tas nešķita klibojošs cilvēks, kaut kas nebija pareizi, tikai nebija iespējams pa­teikt, kas…

Viņš tūlīt nostāsies objektīva priekšā, — viņa sacīja. Uz to pat cerēt bija par daudz. — No kurienes tik daudz statikas trokšņu skaņas kanālā?

Skaņa bija dīvaina — tāda kā šņākšana, kā nopūtas.

Tā nav statika. Tas ir signāls pārraidē.

Attīriet, — Rosa uzsauca. Tehniķi spaidīja pogas, mai­nīdami frekvences, bet skaņa vēl arvien bija dīvaina un ne­skaidra. Tad ēna sakustējās, un cilvēks nostājās kameras priekšā.

Dioptru, — Rosa uzsauca, bet bija jau par vēlu. Seja jau bija parādījusies ļoti tuvu objektīvam. Bez dioptra to fokusēt nebija iespējams. Viņi redzēja tikai tumšu, izplūdušu tēlu, ne vairāk. Pirms kāds paguva ieslēgt dioptru, tēls jau bija pazudis.

Iezemietis?

Šī Kongo daļa ir neapdzīvota, — Rosa iebilda.

Bet kaut kas to apdzīvo!

Panorāmu, — Rosa komandēja. — Pamēģināsim to notvert vēlreiz.

Kamera turpināja griezties. Karena iztēlojās, kā tā, mo­toram rūcot, griežas uz trijkāja. Tad pēkšņi attēls sašķie­bās un gāzās sāņus.

Viņš to apgāza!

Velns lai parauj!

Attēls sāka raustīties, skraidot statikas svītrām. Kaut ko saskatīt kļuva grūti.

— Attīriet! Attīriet!

Uzmirgoja lielas sejas aprises, un bija redzams, kā tumša roka sadragāja sudrabaino antenas šķīvi. Attēls sarāvās punkta lielumā un pazuda.