Kongo

2. Dieva dejotāji

Viņš bija apmēram četrarpus pēdas garš, ar gaišu ādu, pla­tām krūtīm, viņš valkāja tikai gurnu apsēju, bet pār plecu viņam bija loks un maksts. Viņš noskatīja visus, kas bija klajumā, acīmredzot cenzdamies noteikt kurš ir vadītājs.

Manro piecēlās un ātri pateica kaut ko valodā, kas ne­bija suahili. Pigmejs atbildēja. Manro iedeva viņam vienu no cigaretēm, ar kurām viņi bija dedzinājuši dēles. Pig­mejs neprasīja, lai to aizdedzina, gluži otrādi, viņš to ie­meta nelielā ādas kulītē, kas bija piestiprināta pie viņa bultu maksts. Sekoja vēl īsa saruna. Pigmejs vairākkārt norādīja uz džungļiem.

Viņš saka, ka viņu ciemā ir miris baltais cilvēks, — Manro paskaidroja. Viņš paņēma savu mugursomu, kurā bija arī aptieciņa. — Man jāsteidzas.

Rosa iebilda:

Mēs to nevaram atļauties.

Manro paskatījās uz viņu sarauktām uzacīm.

Nu, labi, bet tas cilvēks taču tā vai tā ir miris.

Viņš nav pavisam miris, — sacīja Manro. — Viņš nav miris-uz-visiem-laikiem.

Pigmejs enerģiski māja ar galvu. Manro paskaidroja, ka pigmeji iedala slimību vairākās pakāpēs. Vispirms cil­vēks ir karsts, tad viņam ir drudzis, tad viņš ir slims, tad miris, tad pavisam miris, visbeidzot — miris-uz-visiem-lai- kiem.

No krūmāja iznāca vēl trīs pigmeji. Manro pamāja.

Zināju, ka viņš nav viens, — viņš sacīja. — Šie čaļi nekad nenāk vieni. Viņi nevar ciest, ja viņiem kaut kur jāiet vieniem pašiem. Pārējie mūs vēroja — viena aplama kustība, un mēs par pūlēm dabūtu bultu mugurā. Redzat tos brūnos galus? Inde.

Tomēr pašlaik pigmeji šķita gluži mierīgi. Vismaz līdz mirklim, kad, lauzdamās cauri krūmiem, parādījās Eimija. Atskanēja izsaucieni, zibenīgi tika uzvilkti loki; Eimija šaus­mās metās pie Pītera, ielēca viņam klēpī, apķērās ap kaklu un notriepa viņu viscaur ar dubļiem.

Starp pigmejiem sākās dzīva saruna, cenšoties izprast, ko Eimijas parādīšanās varētu nozīmēt Manro tika uzdoti vairāki jautājumi. Beidzot Eliots nolika Eimiju atpakaļ zemē un pavaicāja Manro:

Ko jūs viņiem sacījāt?

Viņi gribēja zināt vai tā ir jūsu gorilla, teicu, ka jā, tad viņi gribēja zināt, vai tā ir mātīte, teicu, ka jā; tad viņi vaicāja, vai jums ir kādas attiecības ar šo gorillu, teicu, ka nē. Viņi sacīja, ka tas ir labi, jo citādi jūs pieķer­tos gorillai un tas jums nodarītu sāpes.

—Kāpēc sāpes?

Viņi sacīja, ka, gorillai pieaugot, tā vai nu aizbēgs džungļos un salauzīs jūsu sirdi, vai nogalinās jūs.

Rosa vēl aizvien iebilda pret novirzīšanos no maršruta, lai ietu uz pigmeju ciemu, kas atradās vairākas jūdzes at­tālu Liko upes krastā.

Mēs jau atpaliekam no grafika, — viņa sacīja, — un ar katru mirkli atpaliekam arvien vairāk.

Pirmo un pēdējo reizi visas ekspedīcijas laikā Manro zaudēja savaldību.

Klau, doktor, — viņš noskaldīja, — te nav Hjūsto­nas centrs, te ir nolādētā Kongo vidus, un te nav īstā vieta, kur cilvēkam būt ievainotam. Mums ir medika­menti, tam cilvēkam tie var būt vajadzīgi. Jūs nepametīsit viņu. Jūs nedrīkstat

Ja mēs iesim uz to ciemu, — atcnta Rosa, — mēs pazaudēsim visu dienu. Tas mūs atbīdīs vēl par deviņām vai desmit stundām. Vēl mēs varam atgūt zaudēto. Ka­vējoties mums zūd jebkura cerība.

Viens no pigmejiem sāka kaut ko ātri stāstīt Manro. Viņš māja ar galvu, ik pa brīdim pašķielēdams uz Rosu. Tad Manro pievērsās pārējiem.

Viņš saka, ka slimajam baltajam cilvēkam esot kā­das zīmes uz krekla kabatas. Viņš mums uzzīmēs šīs zī­mes.

Rosa paskatījās pulkstenī un skaļi nopūtās.

Pigmejs pacēla kādu zaru un ievilka vairākus lielus burtus dubļainajā zemē pie viņu kājām. Viņš zīmēja ļoti rū­pīgi, no koncentrēšanās saviebdamies, līdz dubļos parādī­jās viņam svešās zīmes: ĒRTS.

Ak Dievs, — klusi izdvesa Karena.

Pigmeji nesoļoja caur mežu — viņi skrēja viegliem soļiem, slīdēdami cauri zaru un vīteņaugu mudžeklim, iz­vairīdamies no peļķēm un červeļainām koku saknēm ar mānīgu vieglumu. Laiku pa laikam viņi paskatījās pār plecu un iespurdzās par viņiem sekojošo triju balto cilvēku grūUbām.

Eliotam šis gājiens sagādāja nopietnas grūtības — vi­sas šīs saknes, aiz kurām ķērās kājas, zari, kas sitās pret galvu, ērkšķainie vīteņi, kas plēsa miesu. Viņš cīnījās pēc elpas, cenzdamies neatpalikt no mazajiem ļaudīm, kas bez pūlēm skrēja viņam pa priekšu. Rosai neklājās labāk kā viņam, un pat Manro, kaut ari vēl pārsteidzoši veikls, jau izskatījās noguris.

Beidzot viņi nonāca pie nelielas upītes un saules apspī­dēta izcirtuma. Pigmeji aptupās uz akmeņiem, pagriezuši seju pret sauli. Baltie cilvēki sabruka elsdami un sēkdami. Pigmejus tas uzjautrināja, un viņi labdabīgi smējās.

Pigmeji bija pirmie cilvēki — Kongo mūžamežu iemīt­nieki. Viņu mazais augums, atšķirīgie ieradumi un veiklība bija padarījusi viņus slavenus jau pirms daudziem gadsim­tiem. Vairāk nekā pirms četrtūkstoš gadiem ēģiptiešu kara­vadonis, vārdā Herkufs, nonāca lielajā mežā uz rietumiem no Mēness kalniem; tur viņš atrada maza auguma cilvēku cilti, kas dziedāja un dejoja savam dievam. Herkufa pār­steidzošais ziņojums izklausījās diezgan bcams, tādēļ gan Hērodots, gan vēlāk Aristotelis uzskatīja šos mazo cilvēku aprakstus par patiesiem, nevis sadomātiem. Dieva dejotāji, gadsimtiem ejot, pamazām ieguva mītisku būtņu slavu.

Vēl septiņpadsmitajā gadsimtā eiropieši nebija pārlie­cināti, vai mazie cilvēciņi ar astēm, kas spēj lidot starp kokiem, padarīt sevi neredzamu un nogalināt ziloņus, pa­tiešām eksistē. Šimpanžu skeleti, ko reizēm noturēja par pigmeju skeletiem, vēl palielināja neskaidrības. Kolins Tērn- buls norāda, ka daudziem nostāstu mobviem ir reāli ek­sistējošs pamats: no lūkiem gatavotie gurnu apsēju gali nokarājoties varēja atgādināt astes, pigmeji prot saplūst ar džungļiem un kļūt patiešām neredzami, bet ziloņus tie ir medījuši vienmēr.

Pigmeji vēl aizvien smiedamies piecēlās un aizdipināja. Skaļi nopūtušies, baltie cilvēki ar mokām piecēlās un klum- zāja viņiem nopakaļ. Viņi skrēja vēl pusstundu, neapstājo­ties un nepalēninot soli, tad Eliots saoda dūmus. Viņi iz­nāca izcirtumā pie upes. Te arī bija ciems.

Viņš ieraudzīja desmit apaļas, zemas būdiņas, kas iz­kārtotas puslokā. Visi ciema iemītnieki, pēcpusdienas saules apspīdēti, darbojās klajumā — sievietes tīrīja dienā salasītās sēnes un ogas vai arī uz sprakšķošas uguns vārīja bru­ņurupučus, bērni rāpoja pa visu apmetni, traucēdami vīrie­šus, kas sēdēja savu māju priekšā un smēķēja, kamēr sie­vietes strādāja.

Pēc Manro signāla viņi apstājās pie apmebies un gai- cllja, līdz viņus pamana un ieved iekšā. Viņu ierašanās iz­raisīja lielu interesi — bērni ķiķināja un rādīja ar pirk­stiem, vīri prasīja tabaku no Manro un Eliota, sievietes taustīja Rosās blondos matus un strīdējās par tiem. Maza meitenīte ierāpoja Rosās kājstarpā un skatījās augšup. Manro paskaidroja, ka sievas nevarot saprast, vai Rosa krāso matus vai ne, bet mazā esot apņēmusies pati no­skaidrot šo lietu.

Pasakiet viņiem, ka tie ir dabiski, — nosarkusi sa­cīja Rosa.

Manro kaut ko īsi pateica sievietēm.

Es viņām pateicu, ka tā bija jūsu tēva malu krāsa, — viņš paskaidroja Karenai, — taču es neesmu drošs, ka viņas man noticēja. — Viņš pasniedza Eliotam cigaretes, ko izdalīt pa vienai katram vīrietim. Šī dāvana tika uzņemta ar platu smaidu un dīvainu meitenīgu ķiķināšanu.

Formalitātes ar to bija nokārtotas. Viņus aizveda uz gluži jaunu māju ciema otrā galā, kur bija meklējams mi­rušais baltais cilvēks. Viņi atrada netīru, bārdainu ap trīs­desmit gadu vecu viru, kas, kājas sakrustojis, sēdēja durvīs ar seju pret ārpusi. Tikai pēc brīža Eliots saprata, ka šim vīram ir iestājusies katatonija, — viņš bija pilnīgi nekustīgs.

Mans Dievs, — izsaucās Rosa, — tas ir Bobs Dris- kols!

Jūs viņu pazīstat? — noprasīja Manro.

Viņš ir ģeologs no pirmās ekspedīcijas. — Viņa no­liecās pie šā cilvēka, pavēcināja roku gar viņa seju. — Bo- bij, tā esmu es, Karena. Bobij, kas tev noticis?

Driskols neatbildēja, pat nepamirkšķināja. Viņš tikai ne­kustīgi blenza uz priekšu.

Viens no pigmejiem sāka kaut ko skaidrot Manro.

Viņš esot atnācis uz apmetni pirms četrām dienām, plosījies tā, ka viņu nācies nomierināt Viņi nodomājuši, ka viņam ir melnā ūdens drudzis, tāpēc viņi uzbūvēja viņam māju un iedeva dažas zāles, un viņš vairs netrakoja. Paš­laik viņš ļauj sevi barot, bet nekad nesaka ne vārda. Viņi domā, ka viņu varbūt ir sagūstījuši ģenerāļa Muguru vīri un spīdzinājuši, vai arī viņš ir agudu — mēmais.

Rosa šausmās atrāvās.

Nezinu gan, ko mēs viņa labā varētu darīt, — sacīja Manro. — Fiziski viņam nekas nekait.. — Viņš papurināja galvu.

Noraidīšu Hjūstonai viņa atrašanās vietu, — sacīja Rosa. — Viņi varēs atsūtīt palīdzību no Kinšasas.

Driskols visu laiku nebija pat pakustējies. Eliots piebe- cās tuvāk, lai ieskatītos viņam acīs, taču, Eliotam tuvojoties, Driskols sarauca degunu, tad viņa ķermenis saspringa. No Driskola lūpām izlauzās augsta, vaimanājoša skaņa, it kā viņš gribētu iekliegties, bet nevarētu.

Izbijies Eliots atrāvās. Driskols nomierinājās un atkal apklusa.

Ko tad, pie joda, tas nozīmē?

Viens no pigmejiem kaut ko pačukstēja Manro.

Viņš saka, — pārtulkoja Manro, — ka jūs ožat pēc gorillas.