Vienos naktī pēc Hjūstonas laika R B. Treviss sēdēja, pieri saraucis, pie sava datora. Viņš tikko bija saņēmis jaunākos fotosfēras attēlus no Kitpīkas observatorijas, caur GKLC telemetriju. Viņš šos datus no GKLC bija gaidījis visu dienu, tas arī bija viens iemesls, kādēļ Treviss bija sliktā omā.
Fotosfēras attēls bija negabvs — saules lode tajā bija melna, bet uz tās balb mirdzēja saules plankumu rinda. Kopā tur bija vismaz piecpadsmit lielāki plankumi, no kuriem viens radīja to lielo uzliesmojumu, kas gandēja Trevisa dzīvi.
Nu jau divas dienas Treviss pārgulēja ĒRTS. Viss pasākums bija sagājis sviestā. ĒRTS viena grupa bija Pakistānas ziemeļos, ne pārāk tālu no nemierīgās Afganistānas robežas, vēl viena Centrālajā Malaizijā, kur notika komunistu dumpis, un, visbeidzot, Kongo, kuru apdraudēja sacēlušies iezemieši un kādi gorillveidīgi radījumi.
Sakarus ar visām grupām jau vairāk nekā uz divdesmit četrām stundām bija pārtraucis saules uzliesmojums. Treviss izpildīja datorsimulācijas par visām šīm grupām ar sešu stundu intervālu. Rezultāb viņu absolūti neiepriecināja. Ar Pakistānas ekspedīciju, iespējams, viss bija kārbbā, taču tā droši vien pārtērēs laiku par sešām dienām un izmaksās viņiem vēl divsimt tūkstošus dolāru; Malaizijas ekspedīcija bija nopietni apdraudēta, bet Kongo ekspedīcija bija novērtēta kā navi — ĒRTS datoru žargonā tas nozīmēja «nav iespējams novērtēt». Šādu apzīmējumu Treviss bija sastapis jau divas reizes savā mūžā — Amazonē 1976. gadā un Sri- lankā 1978. gadā —, un abas reizes viņi bija zaudējuši ekspedīcijas dalībniekus.
Pašlaik viņiem klājās slikti. Tomēr pēdējie dati no GKLC bija daudz patīkamāki nekā iepriekšējie. Viņiem pirms dažām stundām bija izdevies — vismaz tā šķita — noraidīt īsu ziņojumu Kongo grupai, lai gan no Rosās nebija saņemts apstiprinājums. Viņš domāja par to, vai ekspedīcija saņēma brīdinājumu vai ne. Saniknots viņš acīm urbās melnajā lodē.
Durvīs galvu pabāza Ričards, viens no galvenajiem datu programmētājiem.
Man ir svarīgi jaunumi attiecībā uz KLG.
Šauj laukā, — atsaucās Treviss. Jebkas, kas vien attiecās uz Kongo lauka grupu, viņu neapšaubāmi interesēja.
Dienvidāfrikas seismoloģiskā stacija Johannesburgas universitātē ziņo par svārstībām, kas sākušās divpadsmitos nulle četrās dienā pēc vietējā laika. Pēc viņu vērtējuma, epicentrs atrodas Mukenko kalnā Virungas grēdā. Grūdieni ir atkārtoti, sasniedz no piecām līdz astoņām ballēm pēc Rilitera.
Vai vēl kāds to apstiprina? — Treviss jautāja.
Tuvākā stacija ir Nairobi, un viņi vērtē sešas līdz deviņas pēc Rihtera vai deviņas pēc Morelli. Liels daudzums izmešu no krātera, viņi pareģo arī, ka VAA, vietējie atmosfēras apstākļi, izraisīs spēcīgas elektriskas izlādes.
Treviss uzmeta skatienu savam pulkstenim.
Divpadsmit nulle četras pēc vietējā laika ir gandrīz pirms stundas, — viņš konstatēja. — Kāpēc man netika ziņots?
Ziņojums no Āfrikas stacijām pienāca tik tikko, — Ričardss paskaidroja. — Viņi droši vien nodomāja, ka tas nav nekas īpašs, tikai vēl viens izvirdums.
Treviss nopūtās. Tur jau bija tā lieta — vulkāniskā darbība tagad tika uzskatīta par parastu parādību uz zemes.
Kopš 1965. gada — pirmā gada, kad tika apkopoti dati par visu zemeslodi, bija notikuši divdesmit divi lielāka mēroga izvirdumi gadā, aptuveni pa izvirdumam ik divās nedēļās. Vietējās stacijas nesteidzās ziņot par tādu «parastu atgadījumu» — informācijas kavējums bija modernas garlai- kotības izpausme.
Bet viņiem ir arī sarežģījumi, — Ričardss piemetināja. — Tā kā pavadoņus traucē saules plankumi, nākas izmantot zemes kabeļus. Bet, manuprāt, cik tas attiecas uz viņiem, tad ziemeļaustrumu Kongo ir uzskatāma par neapdzīvotu teritoriju.
Treviss pajautāja:
Cik ļaunas ir šīs Morelli deviņas?
Ričardss neatbildēja uzreiz.
Visai ļaunas, Trevisa kungs.