Kongo

6. Aizbraukšana

Boeing 747 kravas lidmašīnas paceltā priekšdaļa kā atplesti žokļi atklāja milzīgai alai līdzīgo, spoži apgaismoto iekš­pusi. Lidmašīna bija ieradusies Hjūstonā no Sanfrancisko tajā pašā pēcpusdienā; bija deviņi vakarā, un izbrīnītie strādnieki krāva iekšā lielo alumīnija ceļojumu būri, kas­tes ar vitamīnu tabletēm, ceļojumu naktspodiņu un kas­tes ar rotaļlietām. Viens strādnieks izvilka inikipeles krū­zīti un ilgi uz to skatījās, galvu grozīdams.

Ārpusē uz skrejceļa stāvēja Eliots ar Eimiju, kas bija aizspiedusi ausis, glābjoties no reaktīvo dzinēju rēkoņas. Putni trokšņo, viņa rādīja Pīteram.

— Mēs lidosim ar putnu, Eimij, — Pīters atbildēja.

Eimija nekad agrāk nebija lidojusi un nekad nebija tik tuvu redzējusi lidmašīnas. Mēs brauksim auto, viņa bija izlēmusi, skatoties uz lidmašīnu.

Mēs nevaram braukt ar auto. Mēs lidosim.

Lidosim kurp lidosim? Eimija signalizēja.

Lidosim uz džungļiem.

Šķita, ka tas viņu samulsināja, bet Pīteram negribē­jās ielaisties tālākos izskaidrojumos. Kā visi gorillas, Eimija baidījās no ūdens, atteikdamās šķērsot pat sīkas tērcī- tes. Viņš zināja, ka viņa būs satriekta, uzzinot, ka viņi lidos pāri milzīgiem ūdens plašumiem. Lai mainītu tematu, viņš ierosināja iekāpt lidmašīnā un paskatīties, kā tur iz­skatās. Kāpjot pa trapu uz lidmašīnu, Eimija jautāja: Kur pogu sieviete?

Viņš nebija redzējis Rosu pēdējās piecas stundas un bija visai pārsteigts, ieraugot viņu jau lidmašīnā un runāja­mies pa telefonu, kas bija piestiprināts pie kravas telpas sienas, ar vienu roku turot klausuli, ar otru spiežot ciet ausi, lai kaut ko sadzirdētu. Eliots dzirdēja viņu sakām:

Zini, Ērvings domā, ka ar to pietiks… Jā, lai stātos pretī un likvidētu. Divi mikro HUD, tas viss… Jā, kāpēc ne?

Viņa pabeidza sarunu un pievērsās Eliotam un Eimi­jai.

Vai viss kartībā? — viņš jautaja.

Lieliski. Es jums te visu izrādīšu. — Viņa veda Eliotu dziļāk kravas telpā, Eimijai turoties cieši blakus. Eliots pameta skatienu atpakaļ un ievēroja šoferi nesam vairākas numurētas metāla kastes ar uzrakstu Intec, Inc un sērijas numuriem.

Šī, — sacīja Karena Rosa — ir galvenā kravas telpa. — Tajā bija Ijind Cruiser pilnpiedziņas automobiļi, amfībijas, piepūšamās laivas, apģērba statņi, aprīkojums, pār­tika — viss ar piestiprinātiem datora kodiem, viss sakrauts moduļos. Rosa skaidroja, ka ĒRTS var sarīkot ekspedīciju uz jebkuru ģeogrāfisko un klimatisko apvidu dažu stundu laikā. Viņa arvien uzsvēra iespējas, ko šajā lietā dod datori.

Kāpēc tāda steiga? — Eliots jautāja.

—Tāds darbs, — Karena Rosa atteica. — Pirms četriem gadiem ĒRTS līdzīgu kompāniju nebija. Pašlaik pasaulē ir deviņas, un viņu prece ir konkurētspējīgas priekšrocī­bas, tas ir — ātrums. Sešdesmitajos gados kāda, teiksim, naftas kompānija varēja mēnešiem vai gadiem pētīt ie­spējamās atradnes. Bet tas vairs nav rentabli — darījumu lietās lēmumi tiek pieņemti nedēļu vai pat dienu laikā. Visu lietu gaita ir paātrinājusies. Mēs jau domājam par astoņdesmitajiem, kad atbilde būs stundu jautājums. Paš­laik ĒRTS līgumi tiek slēgti vidēji uz mazāk nekā trim nedēļām jeb piecsimt stundām. Bet 1990. gadā jau būs pie­ejami dati «līdz darba dienas beigām» — darbinieks mums piezvana no rīta, prasot informāciju par jebkuru vietu pa­saulē, bet dators viņam pilnu atbildi nosūtīs līdz tās pašas darba dienas beigām, teiksim, desmit līdz divpadsmit stun­dās.

Turpinot ekskursiju, Eliots pamanīja, ka, kaut arī auto­mobiļi piesaistīja uzmanību vispirms, daudz vietas lidma­šīnā aizņēma alumīnija konteineri ar uzrakstu «VS2».

Jā gan, — sacīja Rosa. — «Vadība, sakari un spie­gošana». Mikroelektronika, visdārgākā mūsu kravas daļa. Kad sākām organizēt ekspedīcijas, elektronika sastādīja 12 procentus no kopējiem izdevumiem. Tagad jau šie iz­devumi ir sasnieguši 30 procentus un katru gadu aug. Lauka sakari, novērošana, aizsardzība un tamlīdzīgi.

Viņa aizveda viņus uz lidmašīnas pakaļgalu, kur atra­dās saliekamā dzīvojamā telpa, labi iekārtota, ar lielu datoru un lāviņām gulēšanai.

Eimija signalizēja: Skaista māja.

Jā, jauka gan.

Viņus iepazīstināja ar Džensenu, jaunu bārdainu ģeo­logu, un Ērvingu, kas paziņoja, ka esot «trīs E». Abi vīri veica kaut kādus varbūtību pētījumus ar datoru, bet atrā­vās, lai sarokotos ar Eimiju, kura uz viņiem drūmi paska­tījās, tad pievērsās displejam. Eimiju apbūra krāsainais ekrāns un mirgojošie indikatori, viņa sāka pati spaidīt taus­tiņus, signalizēdama Eimija spēlē kasti.

Tagad ne, Eimij, — sacīja Eliots, paraudams viņu nost Džensens jautāja:

Vai viņa vienmēr tā dara?

Baidos, ka jā, — atbildēja Eliots. — Viņai patīk da­tori. Viņa ap tiem knibinājusies jau' kopš agras bērnības, viņai šķiet, ka tie pieder viņai vien. — Tad piemetināja: — Kas ir «trīs E»?

Ekspedīcijas elektronikas . eksperts, — Ērvings prie­cīgi atsaucās. Viņš bija neliela auguma vīrs ar nebēdnīgu smaidu. — Pūlos no visas sirds. Mēs šo to paņēmām no Inteka, tas arī galvenais. Dievs vien zina, ko japāņi un vācieši mums sagatavojuši.

Ak tu velns, re, kur viņa atkal, — iesaucās Džen­sens, smiedamies par Eimiju, kas atkal spaidīja taustiņus. Eliots uzsauca:

Eimij, nedrīkst!

Tā jau ir tikai spēle. Pērtiķus, iespējams, tā nein­teresē, — Džensens noteica. Un piebilda: — Viņa jau neko nevar sabojāt

Eimija signalizēja: Eimija laba gorilla un atsāka spai­dīt taustiņus. Viņa šķita nomierinājusies, un Eliots bija pa­teicīgs par šo izklaidēšanos. Viņu vienmēr uzjautrināja Eimi­jas tumšais stāvs pie datora. Pirms spiest kādu taustiņu, viņa mēdza domīgi pieskarties apakšlūpai, kas šķita kā cilvēka darbības parodija.

Rosa, būdama praktiska kā vienmēr, atgrieza viņus pie ikdienišķām lietām.

Vai Eimija būs ar mieru gulēt uz tās lāviņas?

Eliots papurināja galvu:

Nē. Gorillas grib katru nakti taisīt gultu par jaunu. Iedodiet viņai dažas segas, un viņa iekārtos savu migu uz grīdas.

Rosa pamāja ar galvu.

Un kā ar vitamīniem un zālēm? Vai viņa rīs tabletes?

Parasti viņa ir jāpiekukuļo vai jānoslēpj tablete ba­nāna gabalā. Viņa visbiežāk banānu norij nesakošļājusi.

Nesakošļājusi, — Rosa pamāja, it kā tieši tas būtu svarīgi. — Mums ir standarta komplekts, — viņa pie­metināja. — Es pārraudzīšu, lai viņa to saņem.

Viņai vajadzīgi tie paši vitamīni, kas cilvēkam, tikai daudz vairāk askorbīnskābes.

Mēs dodam trīstūkstoš vienības dienā. Vai ar to pie­tiks? Labi. Vai viņa panes pretmalārijas līdzekļus? Tos jā­sāk lietot tūlīt.

Vispārīgi runājot, — noteica Eliots, — viņa uz me­dikamentiem reaģē tāpat kā cilvēki.

Rosa pamāja.

Vai salona spiediena režīms viņai netraucēs? Tas ir noregulēts uz piectūkstoš pēdām.

Eliots papurināja galvu.

Viņa ir kalnu gorilla, bet kalnu gorillas dzīvo piecu līdz deviņu tūkstošu pēdu augstumā, tā ka viņa patiesībā ir pieradusi pie augstuma. Bet viņa ir pieradusi arī pie mitra klimata un ātri zaudē ķermeņa mitrumu; mums būs viņa jāspiež dzert.

Vai viņa var lietot tualeti?

Iespējams, ka pods viņai ir par augstu, — atbildēja Eliots, — bet es paņēmu viņas podiņu.

Viņa lietos savu podiņu?

Protams.

Man viņai ir jauna kaklasiksna; vai viņa to valkās?

Ja jūs to viņai pasniegsit kā dāvanu.

Pārrunājot visu citu Eimijai nepieciešamo, Eliots ap­jauta, kas bija nolicis dažās pēdējās stundās, viņam nema­not: Eimijas neprognozējamā, sapņu nomāktā neirotiskā uz­vedība bija zudusi. Viss bija tā, it kā visam iepriekšējam vairs nebūtu nozīmes. Tagad, dodoties ceļā, viņa vairs ne­bija untumaina un sevī vērsta, viņa atkal interesējās par apkārtni, viņa atkal bija jauna gorillu mātīte. Viņš pieķēra sevi brīnāmies, vai viņas sapņi, depresija — zīmējumi ar pirkstu, it viss pārējais — nav radies izolētās laboratorijas vides iespaidā, kur viņa bija pavadījusi vairākus gadus. Sā­kumā laboratorija bija pieņemama kā zīdainim gultiņa. Bet var būt, ka vēlāk tā sāka «spiest». Varbūt, viņš nodo­māja, Eimijai vienkārši bija vajadzīga izklaidēšanās.

Gaisā bija jūtams satraukums, runājot ar Rosu, viņš juta, ka notiks kaut kas nozīmīgs. Šī ekspedīcija ar Eimiju bija pirmais tāds gadījums, kādu primatologi bija paredzējuši jau pirms daudziem gadiem — proti, Pērla tēze.

Frederiks Pēris bija dzīvnieku uzvedības pētniecības no­zares teorētiķis. Amerikas Etnoloģijas biedrības konferencē Ņujorkā 1972. gadā viņš bija sacījis: «Tagad, kad primāti ir apguvuši zīmju valodu, ļoti iespējams, ka drīz jau zinātnieki dosies pētīt kādu sugu, ņemot līdzi šīs pašas sugas dzīvnieku. Varam it viegli iedomāties situāciju, kurā runātpratēji primāti darbojas tulku lomā vai pat kā cilvē­ces sūtņi saskarē ar savvaļas būtnēm.»

Pērla tēze piesaistīja uzmanību un ASV Gaisa spēku finansējumu. Gaisa spēki atbalstīja pētījumus valodniecības laukā jau kopš sešdesmitajiem gadiem. Runāja, ka esot pa­stāvējis slepens projekts CONTOUR, kas paredzēja kon­taktus ar svešām dzīvības formām. Oficiālā resora nostāja bija, ka NLO ir dabiska izcelsme, tikai militāristi slēpa sa­vus nodomus. Ja nu notiktu kontakts ar svešiniekiem, ie­spēja sazināties būtu ārkārtīgi svarīga, tādēļ primātu ņem­šana līdzi ekspedīcijās tika uzskatīta par mēģinājumu sa­zināties ar «svešu saprātu»; tādēļ arī šis Gaisa spēku finan­sējums tika piešķirts.

Pēris paredzēja, ka šī ekspedīcija notiks līdz 1976. ga­dam, bet vēl aizvien neviens nebija to mēģinājis. Par ie­meslu tam bija fakts, ka tādējādi tikpat nebūtu nekāda ieguvuma, jo savvaļas primāti mulsināja vienlīdz pētniekus un «runājošos» ciltsbrāļus. Daži, kā šimpanze Artūrs, no­liedza jebkādu savu saistību ar savu paša cilti, saucot tos par «melnajiem». (Eimija, kad viņu aizveda uz zoodārzu apskatīt citus gorillas, tos atpazina, taču bija vīzdegunīga un sauca tos par «muļķa gorillām», kad tie viņai neatbildēja ar zīmēm.)

Šie novērojumi 1977. gadā noveda citu pētnieku — Džonu Beitsu — pie atzinuma, ka «mēs radām izglītotu dzīvnieku eliti, kas demonstrē to pašu snobisko uzpūtību, kādu izrāda zinātņu doktors attiecībās ar kravas mašīnas šoferi… Ir ļoti maz ticams, ka «runājošo» primātu pa­audze varētu būt veiksmīgi starpnieki ekspedīcijas apstāk­ļos. Viņi vienkārši pārāk nicinoši izturas pret sugasbrā- ļiem.»

Patiesībā neviens nezināja, kas īsti notiks, kad kādu primātu paņems līdzi ekspedīcijā, jo neviens to līdz šim nebija darījis. Eimija būs pirmā.

Vienpadsmitos ĒRTS kravas lidmašīna aizripoja pa skrejceļu gar Sanfancisko Starptautisko lidostu, smagnēji pacēlās un pagriezās uz austrumiem — cauri tumsai uz Āfriku.