Kongo

2. B-8 tipa problēmas

— Kas man būtu jādara? — pārvaicāja Toms Sīmenss, ar plecu piespiezdams klausuli un pagriezdamies gultā, lai paskatītos pulkstenī. Tas rādīja trīs no rīta.

Tev būtu jāaiziet uz zoodārzu, — Eliots atkārtoja. Viņa balss skanēja dīvaini, it kā no ūdens dziļumiem.

Pīter, no kurienes tu zvani?

Mēs pašlaik esam kaut kur virs Atlantijas, — Eliots atbildēja, — ceļā uz Āfriku.

Vai viss kārtībā?

Viss ir lieliski, — Eliots atbildēja. — Bet es gribu, lai tu no rīta vispirms aizej uz zoodārzu.

Un kas man tur jādara?

Nofilmē gorillas. Centies viņus notvert kustībā. At­šķiršanas funkcijai ir ļoti svarīgi, lai viņi būtu kustībā.

Pag, es labāk pierakstīšu, — sacīja Sīmenss. Viņš bija Eimijas projekta programmētājs un pieradis pie nepa­rastiem lūgumiem, bet ne nakts vidū. — Kas tā par fun­kciju?

Kamēr tu ar to nodarbojies, caurskati visas filmas, kas ir mūsu bibliotēkā par gorillām — jebkādiem, savva­ļas vai zoodārzu. Jo vairāk īpatņu, jo labāk, ja tikai tie kustas. Salīdzinājumam vislabāk ņem šimpanzes. Visu, kas mums ir par šimpanzēm. Pārraksti to uz lentes un iz­laid caur šo funkciju.

Kādu funkciju? — Sīmenss nožāvājās.

To, ko tu uzrakstīsi, — Eliots atbildēja. — Man va­jadzīga izšķiršanas funkcija ar daudzkāršu mainīgo, balsto­ties uz visu attēlu kopumu…

Tu gribi sacīt — paraugu atpazīšanas funkcija? — Sīmenss bija uzrakstījis paraugu atpazīšanas funkcijas Eimi­jas zīmju lietojumam, kas ļāva novērot viņas zīmes visu diennakti. Sīmenss lepojās ar šo programmu, savā ziņā tā bija ļoti izdomas bagāta.

Lai kā jūs to veidotu, — atbildēja Eliots, — man ir vajadzīga programma, kas atšķirtu gorillas no citiem pri­mātiem, piemēram, šimpanzēm. Sugu atšķiršanas funkcija.

—Tu joko?! — ieaucās Sīmenss. — Tā jau ir B-8 tipa problēma. — Paraugu atpazīšanas programmu vēl neapgū­tajā laukā tā saucamās B-8 tipa programmas bija vissa­režģītākās; veselas pētnieku grupas gadiem bija centušās iemācīt datoram atšķuību starp «B» un «8» tieši tādēļ, ka šī atšķirība bija tik šķietami acīm redzama. Bet cilvēka acij acīm redzamais nebūt tāds nešķita datora skannerim. Datoram tas bija jāizskaidro, bet šie paskaidrojumi izrādījās grūtāk uzrakstāmi, nekā visi bija paredzējuši, it īpaši rok­raksta burtiem.

Nu Eliots pieprasīja programmu, kas atšķirtu līdzīgus šimpanžu un gorillu attēlus. Sīmenss nespēja atturēties, ne- pavaicājis:

Kādā nolūkā? Tas taču ir acīm redzams. Gorilla ir gorilla, bet šimpanze ir šimpanze.

Izdariet to! — Eliots pavēlēja.

Vai es varu izmantot izmēru parametrus? — Jau pēc lieluma vien gorillas varētu nešaubīgi atšķirt no šimpan­zēm. Bet vizuālās funkcijas nevar noteikt objekta izmērus, ja nav zināms attālums no ierakstošā aparāta līdz objek­tam un ierakstošā objektīva fokusa attālums.

Nē, lielumu tu nevari izmantot, — Eliots atbildēja. — Tikai elementu morfoloģiju.

Sīmenss nopūtās.

Liels paldies. Kāda izšķiršanas spēja?

Man vajadzīga deviņdesmit piecu procentu ticamība sugas atpazīšanai, balstoties uz mazāk par trim sekundēm melnbalta attēla.

Sīmenss sarauca pieri. Acīmredzot Eliotam bija kāda dzīvnieka trīs sekunžu videoieraksts, un viņš nebija pār­liecināts, vai tas ir gorilla vai ne. Pa šiem gadiem Eliots bija redzējis gana gorillu, lai zinātu, kā tos atšķirt: gorillas un šimpanzes bija krasi atšķirīgi pēc lieluma, izskata, kus­tībām un uzvedības. Tie bija tikpat atšķirīgi kā saprātīgie jūras zīdītāji, teiksim, delfīni un vaļi. Nosakot šādas at­šķirības, cilvēka acs bija daudz pārāka par jebkuru dator­programmu, kāda vien jebkad izstrādāta. Tomēr nepār­protami Eliots neuzticējās savām acīm. Kas viņam pa­domā?

Es mēģināšu, — sacīja Sīmenss, — bet tas savu laiciņu aizņems. Tādu programmu vienā nakū nevar uz­rakstīt

Man tā ir vajadzīga rīt, Tom, — atbildēja Eliots. — Es tev atkal piezvanīšu pēc 24 stundām.