Kongo

Maikls Kraitons

KONGO

Redaktore D. Avotiņa Korektore I. Sakse Tehniskā redaktore V. Vasiļjeva

Formāts 84x108/32. 11 iespiedi. Iespiesta a/s «Rota-1» tipogrāfijā, Brivibas ielā 139, Rīgā LV-1012

MAIKLS KRAITONS dzimis 1942. gadā Čikāgā. Ar izcilību beidzis Hārvarda universitāti. Jau 23 gadu vecumā strādājis par vieslektoru Kembridžas universitāte Anglijā — lasījis lekcijas antropolģijā. At­griezies ASV, sāka ārsta praksi un beidza Hārvarda Medicīnas ko­ledžu. Lai varētu izdzīvot un samaksāt skolas naudu, Maikls Kraitons sāk rakstīt trillerus, līdz viens no tiem — "A Case of Need" ("Nepieciešamības jautājums") 1968. gadā iegūst Edgara Evarda literāro prēmiju. Koledžu beidzot (1969.g.), jau publicējis bestselleru 'Andromēdas celms" un pārdevis Holivudai tiesības to ekranizēt.

Tagad Maikls Kraitons nodarbojas tikai ar rakstniecību. Sarakstījis 11 romānus, no kuriem 9 ekranizēti un k|uvuši par bezgala populā­riem Holivudas kinohītiem.

Ikviens Kraitona romāns parāda autora dzi|ās zināšanas vairākās zinātnes nozarēs: primatoloģijā, neirobioloģijā, biofizikā, starptautis­kajā ekonomikā, vēsturē, bioģenētikā, datortehnoloģijā u.c.

Rakstnieks ir arī vairāku filmu režisors, rakstījis dokumentālo literatūru ("Electronic Life", 1983), vadījis datoru piegādes kompāniju, radījis kompjūterspēli "Amazon". Ir kaislīgs mūsdienu mākslas priekš­metu kolekcionārs un uzrakstījis pētījumu "Džaspers Džonss" (1977).

Maikla Kraitona darbi tulkoti gandrīz 30 pasaules valodās. Daudzi no tiem ("Juras laikmeta parks", "Zaudētā pasaule" u.c.) uzņemti filmās.

Maikls Kraitons

Populārais rakstnieks un zinātnieks ir precējies, dzīvo Losandželosā.

Michael Crichton

Congo Rising Sun Sphere Airframe The Andromeda StrainThe Terminal Man The Great Train Robbery Eaters of the Dead Disclosure Jurassic Park The Lost World

Kongo Uzlecošā saule Lode Gaisa apvalks Andromēdas celms Termināla cilvēks Lielā vilciena aplaupīšana Miroņu ēdāji Atmaskošana Juras laikmeta parks Zaudētā pasaule

Publicistika

Five Patients Jāsper Johns Electronic Life Travels

Pieci pacienti Džaspers Džonss Elektroniskā dzīve Ceļojumi

Sagatavošana Maikla Kraitona

romāns

"JURAS LAIKMETA PARKS"

Zinātnieki atklājuši, kā var iegūt dinozauru DNS un klonēt šos milzīgos dzīvniekus. Jau sensenis izmirušās būtnes tagad biedējošā varenībā un dzi|ā noslēpumainībā klaiņo pa tālā dienvidjūras salā ierīkoto Juras laikmeta parku. Un visa pasaule var tās aplūkot — par naudu, protams! Līdz — notiek kaut kas neparedzēts… Jo cilvēks nedrīkst tik ļoti iejaukties dabas norisēs. Sekas var būt traģiskas.

Maikla Kraitona "ZAUDĒTA PASAULE"

Arī Juras laikmeta parka dinozauri izzūd?

Bet — ir vēl cita sala, kur zinātnieki paralēli veic tos pašus izmēģinājumus.

Kas uzvarēs?

Cilvēki vai aizvēsturisko laiku milži?

Kas zaudēs?

Un kam galu galā piederēs šī zaudētā pasaule?

Atbildes uz šiem jautājumiem var rast rakstnieka darbā "Zaudētā pasaule", kas ir romāna "Juras laikmeta parks" turpinājums.

Abi romāni ir ekranizēti.

Maikls Kraitons

JURAS LAIKMETA PARKS

Parks

Vāji krakšķi kā no pagalēm ugunskurā. Kaut kas silts un mitrs pakutināja Granta potīti. Viņš atvēra acis un ieraudzīja milzīgu brūnganu galvu. Galva beidzās ar plakanu muti, kas atgādināja pīles knābi. Acis virs plakanā pīles knābja bija maigas un laipnas kā govij. Pīles mute atvērās un gremoja zarus blakus tam, uz kura Grants sēdēja. Viņš redzēja lielos, plakanos zobus aiz vaiga. Siltās lūpas atkal pieskārās viņa potītei, kad dzīvinieks plūca lapas.

Pīļdeguna hadrozaurs. Viņš bija pārsteigts, redzot to tik tuvu. Viņš nebija nobijies, jo visas pī|deguna dinozauru sugas bija augēdāji, un šis te uzvedās gluži kā govs. Kaut arī dzīvnieks bija milzīgs, tā uzvedība likās tik miermīlīga un rāma, ka Grants nejuta bailes. Viņš palika tai pašā vietā uz zara, sargājās kustēties un vēroja, kā dzīvnieks ēda. Pārsteiguma iemesls bija tas, ka viņš izjuta īpašnieka jūtas pret šo dzīvnieku: tas droši vien bija maijazaurs no vēlā Krita laikmeta Montanā. Kopā ar Džonu Horneru Grants pirmais bija aprakstījis šo sugu. Maijazauriem bija izliekta lūpa, kas tiem piešķīra smaidošu izskatu. Vārds nozīmēja "labā māte ķirzaka". Pastāvēja uzskats, ka maijazauri aizsargā olas, kamēr izšķiļas mazuļi un var paši par sevi rūpēties.

Grants dzirdēja neatlaidīgu čiepstēšanu, un lielā galva noliecās. Grants pakustējās tieši tik daudz, lai redzētu, kā hadrozaura mazulis joņo ap lielā hadrozaura kājām. Mazulis bija tumšāki brūngans ar melniem plankumiem. Lielais nolieca galvu līdz zemei un nekustīgi gaidīja, kamēr mazais piecēlās pakaļkājās, atbalstīdams priekškājas pret mātes žokli, un ēda zariņus, kas rēgojās ārā no mātes mutes.

Māte pacietīgi gaidīja, kamēr mazulis bija pabeidzis ēst un nostājies atkal uz visām četrām. Tad lielā galva no jauna pacēlās augšā blakus Grantam.

Hadrozaurs turpināja ēst tikai dažu pēdu atstatumā no viņa. Grants raudzījās abās iegarenajās nāsīs uz platā deguna. Acīmredzot dinozaurs nevarēja Grantu saost. Lai arī kreisā acs skatījās tieši uz viņu, kaut kāda iemesla dē| hadrozaurs nereaģēja.

Grants atcerējās, ka tiranozaurs iepriekšējā naktī nebija viņu ieraudzījis. Grants izšķīrās par eksperimentu.

Viņš noklepojās.

Hadrozaurs acumirklī sastinga, lielā galva pēkšņi kļuva nekustīga, žokļi vairs negremoja. Tikai acs kustējās, meklējot skaņas avotu. Tad pēc mirkļa, kad šķita, ka briesmu nav, dzīvnieks atsāka gremot.

Interesanti, Grants nodomāja.

Sēdēdama viņa rokās, Leksa atvēra acis un teica: — Ei, kas tad fas?

Hadrozaurs satraukts notaurēja, skaļā, rezonējošā taures skaņa tā nobiedēja Lekšu, ka viņa gandrīz nokrita no koka. Hadrozaurs izvilka galvu no lapotnes un atkal notaurēja.

Nepadari viņu traku, — Tims sacīja no augšējā zara.

Mazulis iečiepstējās un ieskrēja starp mātes kājām, kad

hadrozaurs atkāpās no koka. Māte pielieca galvu un pētoši blenza uz zaru, kur sēdēja Grants ar Lekšu. Ar smaidošajām lūpām dinozauram bija smieklīgs izskats.

Vai viņa ir dumja? — Leksa jautāja.

Nē, — Grants atbildēja. — Tu viņu pārsteidzi.

Labi, — Leksa teica. — Vai viņa ļaus mums nokāpt vai ne?

Hadrozaurs atkāpās desmit pēdas no koka. Tad atkal notaurēja. Grantam likās, tas cenšas viņus aizbiedēt. Bet šķita, ka dinozaurs īsti nezina, ko darīt. Tas rīkojās kā samulsis un jutās neveikli. Viņi klusu gaidīja, un minūti vēlāk hadrozaurs atkal tuvojās zaram, žokji kāri kustējās. Tas noteikti gribēja atsākt ēst.

Vienalga, — Leksa sacīja, — es nepalikšu šeit. — Viņa sāka rāpties lejā. Meitenei sakustoties, hadrozaurs no jauna satraucies taurēja.

Grants bija izbrīnījies. Tas tiešām nevar mūs ieraudzīt, ja mēs nekustamies. Un jau pēc minūtes burtiski aizmirst, ka mēs esam šeit. Tas bija tāpat kā ar tiranozauru — klasisks abinieku redzes piemērs. Varžu pētījumi bija parādījuši, ka abinieki redz tikai kustīgus priekšmetus, kā kukaiņus. Ja kaut kas nekustas, tie burtiski to neredz. Likās, ka uz dinozauriem attiecas tas pats.

Katrā gadījumā šķita, ka maijazaurs šīs dīvainās būtnes, kuras rāpās lejā pa koku, uzskatīja par pārāk apnicīgām. Ar pēdējo taures pūtienu viņš paskubināja mazuli un lēni aizčāpoja. Vienreiz tas apstājās, paskatījās atpakaļ, tad turpināja iet.

Viņi sasniedza zemi. Leksa nopurinājās. Abi bērni bija klāti ar smalku putekļu kārtu. Zāle visapkārt bija nomīdīta. Bija redzamas asiņu pēdas un sajūtama skāba smaka.

Grants paskatījās pulkstenī. — Labāk iesim, bērni, — viņš teica.

Es neiešu, — Leksa teica. — Es vairs neiešu ārā.

Mums ir jāiet.

Kāpēc?

Tāpēc, — Grants sacīja, — ka mums ir viņiem jāpasaka par kuģi. Tā kā viņi laikam nevar mūs saskatīt kustību sensoros, mums ir jāiet atpakaļ pašiem. Tā ir vienīgā iespēja.

Kāpēc mēs nevaram paņemt plostu? — Tims jautāja.

Kādu plostu? —

Tīms rādīja uz zemo betona šķūni, kur viņi bija pavadījuši nakti. Tas atradās lauka otrā pusē divdesmit jardu attālumā. — Es tur redzēju plostu, — viņš sacīja.

Grants tūliņ saprata priekšrocības. Tagad bija septiņi no rīta, un viņiem bija jāiet vismaz astoņas jūdzes. Ja varētu nobraukt ar plostu pa upi, tad tiktu uz priekšu daudz ātrāk. — Darīsim tā, — Grants piekrita.

Arnolds nospieda vizuālo meklējumu taustiņu un vēroja, kā monitori sāk pārmeklēt parku, attēliem mainoties ik pa divām sekundēm. Bija nogurdinoši tā vērot, bet tas bija ātrākais veids, kā atrast Nedrija džipu, un Molduns bija stingri pastāvējis uz to. Viņš bija aizbraucis kopā ar Dženaro, lai paskatītos, kāpēc notika paniskā bēgšana, bet tagad bija dienas gaisma, un viņš pieprasīja, lai mašīnu atrod. Viņam bija vajadzīgs ierocis.

Noklikšķēja iekšējo sakaru ska|runis. — Mister Arnold, vai es varu ar jums parunāt?

Tas bija Hemonds. Izklausījās pēc Dieva balss.

Vai jūs atnāksiet šurp, mister Hemond?

Nē, mister Arnold, — Hemonds teica. — Atnāciet pie manis. Es esmu ģenētikas laboratorijā ar dr. Vu. Mēs jūs gaidīsim.

Arnolds nopūtās un atstāja monitorus.

Grants taustījās ēkas dzi|umā. Viņš pastūma sānis piecu galonu konteinerus ar herbicīdu, koku apgriešanas ierīces, džipa rezerves riteņus, dzeloņstiepļu rituļus, simtmārciņu maisus ar mākslīgajiem mēsliem, brūnu keramikas izolatoru pakas, tukšas motoreļļas kannas, kabeļus un apgais­mošanas spuldzes.

Es neredzu nevienu plostu.

Ejiet tālāk.

Cementa maisi, vara caurules, zaļš tīkls… un divi plastmasas airi karājās cilpās pie betona sienas.

Labi, — viņš teica, — bet kur ir plosts?

Tam kaut kur jābūt, — Tims sacīja.

Vai tu plostu redzēji?

Nē, es vienkārši pieņēmu, ka tas te ir.

Jaukdamies pa krāmiem, Grants plostu tomēr neatrada.

Toties metāla skapītī pie sienas atrada plānus, kas bija sarullēti un no mitruma nedaudz appelējuši. Viņš izklāja tos uz grīdas, padzina prom lielu zirnekli. Un ilgu laiku tos pētīja.

Man gribas ēst…

Mazliet pagaidi.

Tās bija galvenās parka da|as, kur viņi pašlaik atradās. Sīkās topogrāfiskās kartes rādīja, ka līcis sašaurinājās līdz upei, ko viņi bija agrāk redzējuši, upe izliecās uz zie­meļiem… tieši cauri putnu mītnei… tā tecēja pusjūdzi no apmeklētāju mītnes.

Viņš šķirstīja lapas. Kā nok|ūt līdz līcim? Pēc plāna ēkas aizmugurē vajadzēja būt durvīm. Grants apskatījas un betona sienā tās ieraudzīja. Durvis bija pietiekami platas automašīnai. Tās atvēris, viņš redzēja bruģētu ceļu, kas veda taisni uz līci. Ce|š bija rakts zemāk par zemes līmeni, tādēļ arī nebija redzams no augšas. Tas noteikti bija vēl viens apkopes ceļš un veda uz piestātni pie līča. Uz piestātnes bija skaidri saredzams uzraksts PLOSTU GLA­BĀTAVA.

Hei, — Tims sacīja, — paskatieties uz šo. — Viņš pastiepa Grantam metāla kasti.

To atvēris, Grants atrada gaisa pistoli un auduma jostu, kurā bija bultas. Pavisam sešas, katra tik resna kā viņa pirksts. Bultām bija uzraksts MORO-709.

Ļoti labi, Tim. — Viņš pārlika jostu pār plecu un iebāza pistoli bikšu kabatā.

Vai tā ir trankvilizatora pistole?

Es tā teiktu.

Kā ir ar to laivu? — Leksa jautāja.

Es domāju, ka tā ir piestātnē, — Grants atbildēja. Viņi sāka iet lejā pa ceļu. Grants nesa plecā airus. — Es ceru, ka tas būs liels plosts, — Leksa sacīja, — jo es neprotu peldēt.

Neuztraucies, — viņš atbildēja.

Varbūt mēs varētu noķert kādu zivi, — viņa teica.

Viņi gāja lejup pa ce|u, slīpais uzbērums pacēlās abās

pusēs. Viņi sadzirdēja zemu ritmisku šņākšanu, bet Grants nevarēja saredzēt, no kurienes tā nāk.

Vai jūs esat pārliecināts, ka plosts būs tur lejā? — Leksa, saraukusi degunu, teica.

Droši vien, — Grants atbildēja.

Ritmiskā šņākšana, viņiem tuvojoties, kļuva skaļāka, bet viņi dzirdēja arī pastāvīgu dūcošu monotonu skaņu. Kad viņi sasniedza ceļa galu pie mazās betona piestātnes, Grants sastinga.

Tiranozaurs bija tieši tur.

Tas izslējies sēdēja koka ēnā, pakaļkājas bija izstieptas. Acis bija va|ā, bet tas nekustējās, ja neskaita galvu, kas lēni pacēlās un nolaidās ar katru šņācošo skaņu. Dūkoņa nāca no mušu mākoņiem, kas lidoja tam apkārt, ložņāja pa galvu un atslābušajiem žokļiem, pa asiņainajiem ilkņiem un nonāvēta hadrozaura asiņaino gurnu, kas gulēja aiz tiranozaura.

Tiranozaurs bija tikai divdesmit jardu atstatumā. Grants bija pārliecināts, ka tas viņus redzējis, bet lielais dzīvnieks nereaģēja. Tas tikai sēdēja. Pēc mirkļa Grants saprata: tiranozaurs bija aizmidzis. Tas sēdēja, bet bija aizmidzis.

Grants pamāja Timām un Leksai palikt tur, kur viņi bija. Viņš lēni devās uz piestātni pilnīgi tiranozaura redzeslokā. Lielais dzīvnieks turpināja gulēt, maigi šņākdams.

Piestātnes galā bija šķūnītis, nokrāsots zaļā krāsā, lai saplūstu ar lapotni. Grants klusi atvēra durvis un paskatījās iekšā. Viņš ieraudzīja pusduci oranžu glābšanas vestu, vai­rākus dzeloņstiepļu ruļļus, dažus virves rituļus un divus lielus gumijas kubus. Kubi bija cieši nosieti ar plakanām gumijas siksnām.

Plosti!

Viņš paskatījās atpakaļ uz Lekšu.

Ar mutes kustībām viņa parādīja: Laivas nav.

Viņa apstiprinoši pamāja.

Tiranozaurs pacēla priekškāju, lai atdzītu mušas, kas džinkstēja ap viņa degunu. Bet citas kustības tas neizdarīja. Grants izvilka vienu no kubiem ārā uz piestātnes. Tas bija pārsteidzoši smags. Viņš atbrīvoja siksnas, atrada piepū­šanas cilindru. Ar skaļu šņācienu gumija sāka izplesties, un tad ar plakšķi plosts pilnīgi atvērts stāvēja uz piestātnes. Skaņa viņu ausīm likās briesmīgi skaļa.

Grants pagriezās un paskatījās uz dinozauru.

Tiranozaurs norūcās un nošņācās. Tas sakustējās. Grants gribēja mesties skriešus, bet dzīvnieks pakustējas un tad atslējās atpakaļ pret stumbru un izdeva ilgas rūcošas atraugas.

Leksa ar riebumu vēdināja roku gar seju.

Grants no sasprindzinājuma mirka sviedros. Viņš vilka gumijas plostu pāri piestātnei. Tas iekrita ar skaļu plunkšķi.

Dinozaurs turpināja gulēt.

Grants piesēja plostu pie piestātnes un atgriezās šķūnītī, lai paņemtu divas vestes. Viņš tās ielika laivā, pēc tam māja bērniem nākt uz piestātni.

Bāla aiz bailēm, Leksa māja pretī: nē.

Viņš ar žestu aicināja: jā.

Tiranozaurs turpināja gulēt.

Grants padraudēja ar pirkstu. Leksa atnāca, viņš ar žestu parādīja, lai viņa kāpj uz plosta, tad iekāpa Tims, un abi uzvilka glābšanas vestes. Grants iekāpa un atgrūdās no piestātnes. Plosts klusi aizslīdēja līcī. Grants paņēma airus un iestiprināja duļļos. Viņi aizpeldēja tālāk no piestātnes.

Leksa atliecās un skaļi atviegloti nopūtās. Tad viņa pietvīka un ar roku pārklāja muti. Augumiņš sarāvās klusinātās skaņās: viņa cīnījās ar klepu.

Viņa vienmēr ieklepojās nelaikā!

— Leksa, — Tims nikni čukstēja, skatīdamies atpakaļ uz krastu.

Viņa bēdīgi kratīja galvu un rādīja uz kaklu. Viņš saprata, ko viņa rāda: kaklā kņudēja. Viņai vajadzēja iedzert ūdeni. Grants airēja, un Tims noliecās pāri plosta malai, ar delnu pasmēla ūdeni un pastiepa saliekto plaukstu pret māsu.

Leksa skaļi noklepojās. Tima ausīs šī skaņa atbalsojās pāri ūdenim kā šāviens.

Tiranozaurs slinki nožāvājās un pakasīja ar pakaļkāju aiz auss tieši kā suns. Tad atkal nožāvājās. Pēc lieliskajām pusdienām tas bija kā apreibis un lēni cēlās augšā.

Uz plosta Leksa izdvesa klusas gārdzošas skaņas.

Leksa, aizveries, — Tims teica.

Es neko nevaru līdzēt, — viņa nočukstēja un tad at­kal klepoja. Grants airēja no visa spēka, plosts ātri virzījās uz līča vidu.

Krastā tiranozaurs bija piecēlies kājās.

Es tur neko nevaru darīt, Timij! — Leksa bēdīgi sauca. — Es neko nevaru darīt!

Šš!

Grants airēja, cik vien ātri varēja.

Tas jau nav no svara, — viņa teica. — Mēs esam pietiekami tālu. Viņš neprot peldēt.

Protams, viņš prot peldēt, tu mazā idiote! — Tims viņai uzkliedza. Krastā tiranozaurs no piestātnes metās ūdenī. Viņš strauji virzījās pa līci viņiem pakaļ.

Nu, bet kā es to varētu zināt? — viņa teica.

Visi zina, ka tiranozauri prot peldēt! Tas ir rakstīts visās grāmatās! Visi rāpuļi prot peldēt!

Čūskas neprot.

Protams, čūskas prot. Tu, idiotei

Nomierinies, — Grants teica. — Turieties pie kaut kā! — Grants vēroja, kā dinozaurs peld. Tiranozaurs tagad bija fīdz krūtīm ūdenī, bet galvu tas varēja turēt augstu virs ūdens virsmas. Grants saprata, ka dzīvnieks nepeld, bet iet, jo pēc dažiem mirkļiem tikai pati galvas virs­puse — acis un nāsis — bija virs ūdens. Tas izskatījās kā krokodils, un tas peldēja kā krokodils, mētājot lielo asti no vienas puses uz otru, tā ka ūdens aiz tās putoja. Grants redzēja muguras kūkumu un rievas, kas stiepās pa asti, kad tā reizēm parādījās virs ūdens.

Tieši kā krokodils, viņš nelaimīgs nodomāja. Lielākais krokodils pasaulē.

Man ļoti žēl, dr.Grant! — Leksa raudāja. — Es tā negribēju!

Grants pameta skatienu pār plecu. Līcis šeit bija ne vairāk kā simt jardu plats, un viņi gandrīz bija sasnieguši vidu. Ja viņš turpinās braukt šajā virzienā, ūdens atkal kļūs seklāks. Tiranozaurs varēs atkal iet, un seklā ūdenī

kustēsies ātrāk. Grants sagrieza plostu un sāka airēt emeļiem. Ko jūs darāt?

onozaurs tagad bija tikai dažu jardu atstatumā. Grants īrēja dzirdēt tā aso, šņācošo elpu. Grants paskatījās īriem, bet tie bija no vieglas plastmasas, tie vispār sja par ieroci, ozaurs atmeta galvu un plati atpleta žokļus, pā­rliektu zobu rindas, un tad, strauji sasprindzinot s, viņš metās uz plostu, gandrīz trāpīja pa gumijas alā galva atsitās pret ūdeni, izveidojies vilnis aiz- plostu tālāk.

nozaurs nogrima zem ūdens, atstādams aiz sevis |us. Līcis bija kluss. Leksa pieķērās apmales rokturiem skatījās atpakaļ. Vai viņš noslīka?

Nē, — Grants teica. Viņš redzēja burbuļus, tad sīku virsmas — tā tuvojās plostam. ;s! — viņš kliedza, kad galva izspiedās zem ikdama plostu un paceldama to gaisā. Plosts ^griezās, pirms nokrita atpakaļ, uariet kaut ko! — Aleksisa kliedza. — Dariet kaut

ants izrāva gaisa pistoli. Tā izskatījās nožēlojami , bet bija iespēja, ja viņš trāpīs dzīvniekam jutīgā acī vai degunā…

nozaura galva parādījās blakus plostam, tas pavēra un ierēcās. Grants notēmēja un izšāva. Bulta pa- gaisā un iedūrās vaigā. Tiranozaurs pakratīja galvu aiz ierēcās.

pēkšņi pāri ūdenim viņi izdzirda atbildes rēcienu. *ietis skatu atpakaļ, Grants krastā ieraudzīja T-reksa i, kurš bija saliecies pāri nogalinātajam zauropodam, skatīja to par savu. Jaunais T-rekss iecirta zobus tad augstu pacēla galvu un ierēcās. Lielais tirano- arī to redzēja, un atbilde nāca nekavējoties — tas zās atpakaļ, lai aizsargātu savu ieguvumu, un strauji ja uz krastu.

Viņš peld prom! — Leksa spiedza, plaukšķi rokas. — Viņš peld prom! Na-na-na-nāā! Dumjai. zaurs!

Jaunais tiranozaurs krastā izaicinoši rēca. Saniknoti lielais tiranozaurs izdrāzās no līča pilnā ātrumā, ūde straumēm plūda no milzīgā ķermeņa, kad tas uzskrēja ( kalnā aiz piestātnes. Jaunais nolieca galvu un bēga, žokļ vēl bija saplosītā gaļa.

Lielais tiranozaurs metās tam pakaļ garām saplosīta^ zauropodam un pazuda aiz pakalna. Viņi dzirdēja tā p€4l draudošo rēcienu, tad plosts devās uz ziemeļiem ap lagūr izliekumu uz upi.

Paguris no airēšanas, Grants sašļuka, krūtis cilājās. Vi nevarēja atgūt elpu un elsodams gulēja uz plosta.

Vai ar jums viss kārtībā? — Leksa jautāja.

Vai no šī brīža tu darīsi to, ko es teikšu?

Labi, — viņa nopūtās, it kā viņš tikko būtu iz iii: visnesaprātīgāko prasību pasaulē. Brītiņu viņa «"k?» pa ūdeni. — Jūs vairs neairējat, — viņa teic

Es esmu piekusis, — Grants sacīja.

Tad kāpēc mēs tomēr kustamies? ut

Grants apsēdās. Viņai bija taisnība. Plosts neatlaic

* kustējās ziemeļu virzienā. — Te noteikti ir straume.

I Straume viņus nesa uz ziemeļiem, uz viesnīcu. Viņš ļ

I raudzījās pulkstenī un pārsteigts redzēja, ka ir piecpads

i minūtes pāri septiņiem. Tikai piecpadsmit minūtes bija |

\ gājušas, kopš viņš pēdējoreiz paskatījies pulkstenī. Tās Iii

r kā divas stundas.

k Grants atlaidās pret gumijas apmali, aizvēra acis

aizmiga.