Kongo

3. Atgriešanas

Eliotam kādā apskaidrības mirklī iešāvās prātā ideja. «No­metnes vidū stāvot,» viņš vēlāk atcerējās, «es vēroju, kā Eimija cenšas ar žestiem kaut ko izskaidrot Kahegam. Eimija vaicāja pēc kaut kā dzerama, bet Kahega neprata Ameslan un bezpalīdzīgi raustīja plecus. Man pēkšņi iešā­vās prātā, ka pelēko gorillu valodas prasme bija viņu lielā priekšrocība un Ahilleja papēdis reizē.»

Eliots ierosināja sagūsbt vienu pelēko gorillu, apgūt tā valodu un tad to izmantot, lai nodibinātu kontaktus ar pārējiem dzīvniekiem. Normālos apstākļos jaunas pērbķu valodas izpētei būtu vajadzīgi mēneši, bet Eliots sprieda, ka spēs to veikt stundās.

Sīmenss jau analizēja pelēko gorillu sarunas; viņam va­jadzēja tikai papildu materiālu. Turklāt Eliots bija secinājis, ka pelēkie gorillas izmanto skaņu un žestu kombināciju. Šos žestus pavisam nebūs grūb atšifrēt

Tur, Bārklijā, Sīmenss bija izstrādājis datorprogrammu DDT — dzīvnieku darbības tulkojums. DDT spēja novērot Eimiju un piešķirt viņas žestiem nozīmi. Tā kā DDT bka izmantota militāriem mērķiem izstrādāta dekodēšanas pro­grammatūra, tā spēja identificēt jaunus žestus un tos iz­tulkot Kaut arī šī programma bija domāta darbam ar Enniju un Ameslan, nebija iemesla, kāpēc tā nevarētu darbobes ari ar gluži jaunu valodu.

Ja viņiem izdotos nodibināt sakarus ar Hjūstonu un tālāk Bārkliju, varētu nosūtīt sagūstītā dzīvnieka video ierakstu un ievadīt to tieši DDT. Šī programma garantēja tulkojuma ātrumu, kas daudzkārt pārsniedza jebkāda novērotāja spējas. (Morālā novecojuma dēļ viņiem nodotā armijas programma­tūra bija paredzēta pretinieka kodu atšifrēšanai dažu minūšu laikā.)

Eliots un Rosa bija pārliecināti par izdošanos, Manro — ne. Viņš izteica dažus nievīgus komentārus par karagūs- tekņu nopratināšanu.

Ko tad jūs taisāties darīt, — viņš vaicāja, — spīdzināt dzīvnieku?

Mēs izmantosim situatīvo stresu, — Eliots pacietīgi skaidroja, — lai izraisītu valodas lietošanu. — Viņš izkār­toja uz zemes testa materiālus: banānu, ūdens bļodu, kon­fekti, rungu, sulīgu vīteni, akmens plāksnītes. — Mēs vi­ņai liksim trūkties, ja tas būs vajadzīgs.

Viņai?!

Protams, — atteica Eliots, ielādēdams toralena šaut­riņu pistolē. — Viņai.