Kongo

1. Kiboko

Manro lēmums turpināt ceļu naktī balstījās uz diviem ap­svērumiem. Vispirms viņš cerēja atgūt dārgo laiku, jo visi datoraprēķini vadījās no pieņēmuma, ka naktīs ekspedīci­jas dalībnieki guļ. Taču braukt pa upi mēnesgaismā nebija grūb, vairākums ekspedīcijas dalībnieku varēja gulēt, bet līdz rītausmai viņi būtu pavirzījušies uz priekšu kādas piecdesmit vai sešdesmit jūdzes.

Bet svarīgākais bija tas, ka tādējādi viņš cerēja izvairī­ties no Ragoras nīlzirgiem, kas varēja bez pūlēm iznīci­nāt viņu plānās gumijas laivas. Pa dienu nīlzirgi uzturējās ūdenī — rāmos līcīšos, un tēviņš noteikti uzbruktu laivām. Naktī, kad dzīvnieki bija izkāpuši krastā ganībes, varēja izdoties pilnīgi izvairībes no sadursmes.

Tas bija labi izdomāts, taču atgadījās neparedzēti sa­režģījumi — Ragora bija viņus nesusi pārāk sbauji. Bija tikai deviņi vakarā, kad viņi jau sasniedza apvidu, kur va­rēja sastapt pirmos hipopotamus. Vēl bija par agru, lai dzīv­nieki būhi devušies krastā baroties. Tas nozīmēja, ka nīl­zirgi uzbruks laivām — turklāt tumsā.

Upe izlocījās daudzos bkumos. Katrā līkumā bija rāms līcītis, uz kuriem Kahega norādīja kā iespējamu hipopotamu uzturēšanās vietu. Viņš norādīja arī uz krastmalas zāli, kas izskatījās pēc pļauta mauriņa.

Nu jau drīz, — noteica Kahega.

Viņi pēkšņi izdzirda dobju skaņu: «Ho-ha-ha-ha.» Izklausījās, ka kāds vecs vīrs censtos atklepobes. Manro priekšējā laivā sastinga. Rāmas straumes nesb, viņi ap­brauca vēl vienu līkumu. Starp laivām bija kādi desmit jardi. Manro pacēla savu pielādēto bisi.

Dīvainā skaņa atkārtojās, šoreiz korī: «Ho-ha-ha-ha.»

Kahega iegremdēja savu airi ūdenī. Tas tūlīt atdūrās pret gultni. Kad viņš airi izvilka, bkai kādu trīs pēdu ga­rumā tas bija slapjš.

Nav necik dziļš, — Kahega, galvu šūpodams, noteica.

Vai tas slikti? — Rosa viņam jautāja.

Jā, es domāju, ka tas ir slikti.

Kad viņi apbrauca nākamo līkumu, Eliots tuvu kras­tam ieraudzīja pusduci ūdenī iegrimušu melnu akmeņu, kas mēnessgaismā mirdzēja. Pēkšņi viens no «akmeņiem» piecēlās, un viņš ieraudzīja milzīgu dzīvnieku pilnībā pace­ļamies no seklā ūdens — bija redzamas pat viņa strupās kājas. vŠļakatām šķīstot, nīlzirgs metās virsū Manro laivai.

Uzbrucējam tuvojoties, Manro izšāva magnēzija raķeb, baltajā gaismā Eliots saskatīja milzīgu muti ar četriem lie­liem, mirdzošiem zobiem. Atgāzis galvu, dzīvnieks rēca. Piepeši nīlzirgu apņēma bāli dzeltenas gāzes mākoņi. Viņi sajuta, ka gāze kož bem acīs.

Asaru gāze, — konstatēja Rosa.

Manro laiva jau bija aizslīdējusi tālāk. Ar sāpju rē­cienu tēviņš ienira ūdenī un pazuda skatienam. Otrajā laivā visi slaucīja asaras un skatieniem meklēja milzeni, kas varēja tūlīt iznirt, jo tagad viņi bija pietuvojušies līcī­tim. Sīkdama magnēzija raķete krita lejup, mezdama uz ūdens garas ēnas.

Varbūt viņš atkāpies, — ieminējās Eliots. Nīlzirgs nekur nebija redzams. Viņi slīdēja pilnīgā klusumā.

Tad laivas priekšgals palēcās, nīlzirgs ierēcās, un Ka­rena iespiedzās. Kahega atkrita uz muguras, neviļus izšau­dams gaisā. Laiva ar spēku triecās pret ūdeni, izsviežot šļakatas uz visām pusēm un piesmcļoties. Eliots uzrausās kājās, lai mestos apraudzīt Eimiju. Viņš ieraudzīja sev pretī sārtu bezdibenīgu muti un sajuta karstu elpu. Milzīgā mute cirta laivas sānam. Atskanēja skaļa šņākoņa un burbuļo- šana.

Mute atkal atpletās, un nīlzirgs ierūcās, bet tad jau Ka­hega bija pieslējies kājās un izšāva svelošas gāzes mākoni. Nīlzirgs atkāpās un atkal ienira, saceldams viļņus, kas dzina laivu uz priekšu. Laivas labā puse strauji saruka, gai­sam izplūstot pa milzīgajiem caurumiem gumijas balonā. Eliots centās tos aizspiest ar rokām, bet šņākšana nemitē­jās. Vēl pēc mirkļa laivai bija jāgrimst

Viņiem aiz muguras nīlzirgu tēviņš drāzās kā ātrgai­tas laiva pa seklo upi, šķiezdams šļakatas uz visām pusēm, rēkdams dusmās.

Turiebes, turiebes! — uzsauca Kahega un atkal iz­šāva. Nīlzirgs pazuda dūmu mākonī. Laiva izpeldēja vēl vienu līkumu. Kad gāzes mākonis izklīda, uzbrucējs vairs nebija redzams. Magnēzija raķete nočūkstēja ūdenī, un viņi atkal iegrima tumsā. Laivai grimstot EHots satvēra Eimiju. Viņi stāvēja jau līdz ceļiem duļķainajā ūdenī.

Viņiem tomēr izdevās piegriezt saplēsto laivu krastā. Pieairēja Manro. Aplūkojis bojājumus, viņš paziņoja, ka jā- piepūš cita laiva un jādodas tālāk. Pagaidām tika izziņota atpūta. Viņi atkrita mēnessgaismas pielietajā krastā, atgaiņā­dami moskītus.

Viņu snaudu pārtrauca «zeme—gaiss» raķešu kaukoņa un sprādzienu ziedi gaisā. No katra sprādziena krasts atmir­dzēja sārtā gaismā, kas meta garas ēnas un atkal satumsa.

Muguru vīri atkal šaudās, — sacīja Manro, pastiep­damies pēc savām nakts brillēm.

Uz ko viņi šauj? — brīnījās Eliots, skatīdamies de­besīs.

Nevaru saprast, — atbildēja Manro.

Eimija pieskārās Manro rokai un ar zīmēm rādīja:

Putns nāk. Bet, izņemot raķešu trokšņus, nekas nebija dzir­dams.

Jūsuprāt, viņa kaut ko saklausījusi? — Manro jautāja.

Viņas dzirde ir ļoti asa.

Bet tad jau arī viņi paši varēja saklausīt attālas lid­mašīnas dūkoņu, kas tuvojās no dienvidiem. Kad tā pa­rādījās, viņi redzēja, kā lidmašīna manevrē starp dzelteni sarkanajiem uzliesmojumiem, kas izgaismoja tās fizelāžu.

Tie nabaga velni arī cenšas atgūt zaudēto, — Manro sacīja, nopētīdams lidmašīnu caur nakts brillēm. — C-130 transportlidmašīna ar japāņu pazīšanās zīmēm uz astes. Konsorcija nometnes aprīkojums — ja tai izdosies tikt cauri.

Viņi skatījās, kā transportlidmašīna mētājās pa labi un pa kreisi zigzagos, vairīdamās no sprāgstošo raķešu uguns- lodēm.

Tur jau čūska muguru izmežģīs, — noteica Manro. — Apkalpe droši vien ir pārbijusies, kaut ko tādu viņi no­teikti nebija gaidījuši.

Eliots apjauta, ka jūt līdzi apkalpei; viņš varēja iedo- mābes, kā viņi skabjās pa logiem uz eksploziju spilgtajiem uzliesmojumiem, kas apgaismoja lidmašīnas iekšpusi. Vai viņi kaut ko sauca cits citam japāniski? Vai vēlējās, kaut nekad nebūtu uz to ielaidušies?

Vēl pēc mirkļa lidmašīna aizdūca uz ziemeļiem, iz- zuzdama skābenām. Vēl viena raķete, atstādama garu, sārtu asti, aizdrāzās tai pakaļ; džungļu koki jau pilnībā bija ap­slēpuši lidmašīnu skatienam, tādēļ viņi dzirdēja bkai sprā­dzienu kaut kur tālumā.

Iespējams, ka viņiem laimējās, — Manro piecelda­mies sacīja. — Arī mums laiks dobes tālāk. — Un viņš uzsauca Kahegam suabili valodā, lai vīri sagatavo laivas.