Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

devita nodaļa

Mollija atgūlās ar brokātu pārsegtajā zvilni. Tas viegli šūpojās. Viņa palūkojās augšup uz gries­tiem, ko rotāja simtiem mazu spogulīšu. Mollija redzēja neskaitāmus savus atspulgus guļam zvilnī. Viņa ar rokām aizklāja acis un tagad, palikusi viena ar Petulu, sāka žēli raudāt. Meitene saritinājās kamolā un vēlējās, kaut spētu izzust. Petula ielīda viņas līkumiņā un bakstīja meiteni ar miklo purnu, it kā sakot: "Neuztraucies, Mollij, viss būs labi. Es palīdzēšu tev izkļūt no šejienes, es to apsolu."

Mollija bija pārāk izbijusies un nobažījusies, pat lai noglāstītu Petulu. No maharadžas izturēšanās viņa noprata, ka tā īstais mērķis ir viņu iebiedēt.

Protams, viņš var mani iebiedēt, meitene šņuk­stēja, vēršoties daļēji pie Petulas, daļēji pie daudzajām Mollijām, kas atspoguļojās griestos. Es esmu tikai Mol­lija, bet viņš ir ceļojošs laikā, hipnotizējošs, bezsirdīgs, nežēlīgs, smirdīgs, milzīgs, ķirzacisks… Mollija vairs nespēja turpināt. Viņa apzinājās, ka tad, ja viņa turpinās apcerēt maharadžas raksturu un to, ko viņš varētu būt iecerējis attiecībā uz Molliju, viņa drīz būs pārāk pārbi­jušies, lai elpotu.

Mollija domāja par Rokiju un visiem cilvēkiem, kurus mīlēja, un no visas sirds vēlējās būt kopā ar viņiem. Tad meitene pārgurumā aizmiga.

Miegā Mollija redzēja ļoti savādus sapņus.

Pirmā darbība risinājās Hārdvikas bāreņu namā, kur meitene bija uzaugusi. Sapnī bija vasaras diena, bet viņa, viņas desmit gadus vecā būtne, bija nometusies uz ceļiem Aderstones jaunkundzes apakšstāva kabinetā. Viņa izcieta šausmīgu Aderstones uzliktu sodu. Mollija ar savu matu suku centās uzbužināt noplukušo paklāju, lai tas izskatītos kā jauns. Pēkšņi sapnī atsprāga vaļā logs un gara auguma zvīņains vīrs plīvojošā apmetnī, kas izskatījās tā, it kā nāktu no pantomīmas, pasniedzās telpā un izrāva Molliju no tās. Bailes caurstrāvoja mei­teni, kad vīrs sapnī saņēma viņas galvu un lika ieskatīties savās acīs. Mollija bija hipnotizēta. Pēc tam viss izplūda. Ap viņu vijās krāsas.

Nākamais Mollijas sapnis norisinājās vēl agrāk viņas dzīvē. Viņai bija seši gadi, un sapnis nebija tik skaidrs kā pirmais. Tas vairāk atgādināja tālas atmiņas. Mollija sēdēja kazenāju dārzā pie bāreņu nama. Sapnī Mollija pēkšņi bija pa īstam pārbijusies, jo no ēkas iznāca nevis viņas sešus gadus vecais draugs Rokijs ar lidojošo šķī­vīti, ko viņš bija apsolījis paņemt, bet gan materializē­jās milzīga auguma vīrs, ģērbies kā pasakā. Viņš kā pēc burvja mājiena uzradās tieši no gaisa. Viņa padusē bija Aderstones kucēns Petula. Mollija kliedza, līdz vīrs atkal uzlūkoja viņu ar zvērojošu skatienu, un sapnis izgaisa krāsu mirdzumā.

Sapņa pēdējās daļas bija ļoti neskaidras un tālas. Mol­lija spēlējās ar rotaļu vilcienu. Kāds liels vīrs viņu pacēla, un pār viņu pārlija visas varavīksnes krāsas.

Lokoties un grozoties nemierīgajā miegā, Mollija saprata, kas ir šis vīrs sarkanajā tērpā. Tas bija maha­radža. Sapņos viņš aizveda Molliju prom no Hārdvikas bāreņu nama, tālu prom. Viņi pārvietojās ļoti ātri lidojošā šķīvīša formas lidaparātā. Un sapnī bija ari vienpadsmit gadu vecais Rokijs, tāpat arī hipijs Forests. Abi bija hip­notizēti.

Mollija atvēra acis un prātoja, cik gan ilgi ir gulējusi. Petula krāca viņai blakus. Mollija pakratīja galvu cerībā, ka par sapni izrādīsies ari šī telpa un šī realitāte. Taču tā nebija. Meitene jutās ļoti apstulbusi. Un tad viņa pārdo­māja savus sapņus. Savādi, bet tagad tie šķita kā atmi­ņas. Mollija pakāpeniski pieaugošās bailēs secināja, ka notikumi, kas bija risinājušies viņas galvā, nebija iztēles augļi. Tās bija īstas atmiņas. Atmiņas, ko tur tikko bija ielicis milzis.

Un atšķirībā no sapņiem šīs atmiņas galvā rosījās un auga lielākas. Mollija tagad atcerējās, ka ir nokļuvusi šajā pašā pili desmit gadu vecumā. Mollija pielika rokas pie galvas un pakratīja to. Vai viņa sāk jukt prātā? Kas notiek? Mollijas prāts no jauna pārbūvēja viņas pagātni. Ik mirkli viņas galvā auga jaunas atmiņas! Bija tā, it kā tiktu iedzīvinātas Mollijas dzīves daļas desmit, sešu un pat triju gadu vecumā, tā ka tagad viņai radās jaunas atmiņas. Meitenei atausa ļoti senās atmiņas no laika, kad viņa bija pavisam maza, kā viņa ierodas lielā, sarkanā pilī un kāpj augšup pa garām kāpnēm un viņai palīdz kāda liela meitene ar sprogainiem matiem.

Tāpat Mollija atcerējās, kā ierodas pie sarkana cietok­šņa desmit gadu vecumā un palīdz uzkāpt pa kāpnēm trīsgadīgai meitenei.

Meitene atcerējās, kā desmit gadu vecumā brīnījusies, kas gan ir šis milzīgā auguma vīrs, kurš visus ved pa gai­teni, kas viņam ir par šauru. Taču Mollija to atcerējās ne tikai desmit gadu vecumā. Mollija atcerējās, kā gājusi pa šo gaiteni sešu un ari triju gadu vecumā. Viņa atcerējās, ka šis virs viņai licies kā liels paviāns, kas cenšas iespies­ties šaurā truša alā, un atminējās arī, ka pati jutusies kā mazs trusītis, ko rauj uz priekšu. Hipnotizēts trusītis.

- CELIES! Mollija pacēla skatienu. Viņa sadzirdēja tuvojamies milzīgo maharadžu. Viņš atgriežas! Un vēl vairāk, Mollija labi saprata, ar ko viņš atgriežas.

Mollija iekunkstējās un pārgrieza acis. Viņa pāris reižu strauji ievilka elpu un iešņukstējās. Tas vairs nebija izturams. Tā bija īstenība, taču šausmīgāka par jebkuru murgu.

Pie durvīm pieklauvēja.

- Labvakar, Lommij! atskanēja maharadžas ļaunā, aizsmakusi balss. Vai drīkstu ienākt? Man līdzi ir daži viesi tev.