Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

otrā nodaļa

Mollija Mūna uzlika savas kalsnās rokas uz augs­tās zaļā samta dīvāna atzveltnes un saņēma seju rokās. Viņa pa augsto logu nolūkojās uz Braiersvilas parku. Joslām nopļautais mauriņš stiepās tālumā, kur ganījās pieradinātas lamas un rīta miglā vīdēja dzīvnieku formās izcirptu krūmu ganāmpulks. Ķengurs, degun­radzis, lācis, zirgs un citu daiļdārznieka roku veidotu dzīvnieku bars draudīgi stāvēja vai bija atlaidušies rasai­najā zālē, it kā gaidot, ka nezināma burvestība iedvesīs viņiem dzīvību.

Un starp dzīvnieku tēliem, itin kā rasā meklējot kādu atslēgu, staigāja sieviete pelēkā apmetnī. No aizmugures viņa izskatījās sakumpusi un bēdīga, un Mollija nopūtās, jo zināja, ka šī sieviete tiešām ir bēdīga.

Mollija ilgu laiku nebija pazinusi savu māti. Vēl pirms mēneša meitene bija bārene un domāja, ka viņas vecāki ir miruši. Tad Mollija atklāja, ka viņai ir māte un tēvs. Varētu domāt, ka māte, kura nav redzējusi savu bērnu vienpadsmit gadus, būs laimīga līdz neprātam, un tieši to Mollija gaidīja no viņas. Taču Mollijas māte nemaz nebija laimīga. Viņa nepriecājās, bet tikai gremdējās pagātnē, pārdomājot, cik daudz viņai nozagts.

Lusija Ļogana tiešām bija nolaupīta.

Vienpadsmit gadu laikā Lusiju Ļoganu bija hipnotizē­jis, novedis dziļā transā un kontrolējis viņas pašas dvī­ņubrālis izcilais hipnotizētājs Kornēlijs Ļogans. Kor­nēlijs bija nozadzis Lusijas Ļoganas meitu Molliju un ievietojis viņu nemīlīgā bāreņu namā.

Mollija bija tā, kas izglāba Lusiju. Viņa atbrīvoja savu māti no Kornēlija hipnozes varas, jo meitene, kaut arī tikai vienpadsmit gadus veca, bija izcila hipnotizētāja.

Jā, tas bija ārkārtīgi svarīgi. Mollija bija izcila hipno­tizētāja.

Ne jau vienmēr Mollija bija apzinājusies, ka ir izcila hipnotizētāja. Patiesībā pirmā nojausma par to viņu pie­meklēja aptuveni desmit gadu vecumā. Līdz tam viņa bija izmantojusi savas hipnotizētājas spējas savā labā, kā arī lai pasargātu sevi no cilvēkiem, kam bija ļauni nodomi. Bet nu viņa vēlējās tās lietot pilnīgi citādiem mērķiem.

Mollija vērīgi palūkojās uz milzīgās celtnes spārniem. Braiersvilas parks bija neaptverami liels. Mollijai gribējās pārvērst daļu no tā par hipnozes slimnīcu par vietu, kur cilvēki ar problēmām varētu rast tām risinājumu. Neat­karīgi no tā, vai viņu problēma būtu bailes no augstuma vai no zirnekļiem, vai atkarība no pīrādziņiem, Mollijas hipnozes slimnīca tiktu ar to galā. Mollija vēlreiz paska­tījās uz Lusiju. Nebija iedomājams, ka šī sieviete būtu pirmklasīga pasaules līmeņa hipnotizētāja. Viņa šķita tik nožēlojama, tik bezspēcīga. Varētu būt, ka viņa kļūtu par Mollijas pirmo pacienti.

Mollija nespēja saprast Lusiju. Mollijai likās, ka Lusijai vajadzētu priecāties. Pat neņemot vērā to, ka Lusija bija atkal satikusies ar Molliju, viņa taču bija sastapusi arī savu sen neredzēto vīru, un to bija panākusi tieši Mollija. Mollija bija noskaidrojusi, kas ir Lusijas vīrs (un pašas Mollijas tēvs). Viņu sauca Primo Sells. Arī viņu jau vienpadsmit gadus bija hipnotizējis un vadījis Kornēlijs Ļogans.

Šajā brīdī lasītājs varētu sākt brīnīties, kā gan šāda maza meitene, pat tik prasmīga hipnotizētāja kā Mollija Mūna, varētu uzdrošināties stāties pretī tik izsmalcinā­tam un pieaugušam hipnotizētājam kā Kornēlijs Ļogans. Nūjā, paši prasmīgākie hipnotizētāji spēj likt pasaulei apstāties. Arī Mollijai piemita šādas spējas. Un pat hip­nozes cīņā, kurā pasaule apstājās, Mollija prata pārspēt Kornēliju un pārliecināt viņu, ka viņš ir auns.

Tas viss bija noticis nesenajā Mollijas dzīves posmā tajā, no kura Mollija vēl aizvien centās atbrīvoties. Mei­tene vēroja savu māti piestājam pie diviem krūmiem, kas bija izcirpti kā pērtiķēni. Lusija noglāstīja vienu no tiem un skumji uzlika roku otram, it kā tas būtu kāda mīļa cilvēka kapakmens. Mollija nopūtās. Mātes sirdi nožēla pildīja tik lielā mērā, ka sabojāja visu tās dzīvi.

Mollija no stikla galdiņa paņēma kādu fotogrāfiju sud­raba ietvarā un nogūlās uz grīdas to aplūkot. No attēla viņai pretī māja bāreņi, ar kuriem kopā viņa bija uzau­gusi. Fotogrāfija bija no Ziemsvētkiem. No tās smaidīja arī pati Mollija, viņas sprogainie mati bija tik izspūruši kā nekad, tos pluinīja vējš, deguns vairāk nekā jebkad atgādināja kartupeli, zaļās, tuvu stāvošās acis smējās. Visi pārējie vēl joprojām baudīja dzīvi siltajā Losandželosā Amerikā, bet Mollija atradās tālu prom no viņiem drēgnajā Braiersvilā kopā ar savu bēdīgo māti.

Mollija no iekšpuses pakošļāja vaigu. Viņai jau sāka krist uz nerviem nomāktā Lusija Ļogana, kas visu laiku rītasvārkā klīda pa māju. Mātes drūmais garastāvoklis bija jaušams gaisā kā lipīgas slimības baciļi, kas to vien gaidīja, lai kāds tos ieelpotu. Tas jau gandrīz bija skāris arī Molliju. Arī viņa jau bija sākusi savā prātā pārcilāt domu, ka viņas dzīve būtu izdevusies labāka, ja vien pasaulē nebūtu šī riebekļa Kornēlija.

Bija ari vēl kas cits. Mollija neviļus notrīsēja. Viņa ar pirkstiem aptaustīja laiku apturošo kristālu, kas kā liels dimants karājās viņai ķēdītē ap kaklu. Mollijas priekšno­jautas teica, ka jānotiek kaut kam liktenīgam. Varbūt tieši šī savādā situācija ar māti lika viņai justies neērti.

Mollija ielika mutē divus pirkstus un iesvilpās. Pēc mirkļa viņa izdzirdēja nagu švīkstoņu uz pulētās ozol­koka grīdas, kad, ķepām slīdot, istabā iebrāzās viņas melnā mopsene Petula. Tā lēcienā piezemējās uz Molli­jas vēdera, nometa tur akmeni, ko bija sūkājusi, un sāka laizīt meitenei kaklu. Petula allaž lika Mollijai justies labi. Abas viena otru mīlēja: ja Petula bija blakus, Mollijai vienmēr likās, ka viss ir kārtībā.

- Trenējies cirkam? Un kā tad ar salto nākamreiz? Mollija cieši satvēra Petulu un stipri paberzēja viņas sānus.

- Tu nu gan esi laba sunīte. Jā, esi gan! Petula nolai­zīja Mollijai degunu. Jā, esi gan. Meitene apskāva Petulu.

Pēc tam piecēlusies Mollija pienesa Petulu pie loga. Norādot uz Lusiju Ļoganu, viņa teica: Skaties, Petula! Nekad vēl neesmu redzējusi nožēlojamāku būtni. Mēs dzīvojam šajā skaistajā mājā, kas tagad pieder viņai ar visiem dārziem, laukiem, zirgiem, ar visu, ko gribam, un tagad mēs varētu baudīt dzīvi, bet viņa ir tāda. Kāpēc gan viņa nevar tikt galā ar savu pagātni? Nu jau pat es sāku justies slikti. Ko lai mēs darām? Petula ierējās. Dažkārt man gribas viņu hipnotizēt, lai viņa justos labāk, bet es taču nevaru hipnotizēt pati savu māti, Petula, vai ne? Petula aplaizīja lūpas. Mollija sasita plaukstas. Tu taču saprati, Petula! Varbūt viņai nav pareizs uzturs.

Petula iesmilkstējās, it kā piekrītot, ka tieši šeit slēpjas jautājuma būtība, un tā, nolēmusi, ka mātei vajadzīgas tikai labas brokastis, Mollija izgāja no viesistabas. Abas kopā devās caur bonzaikoku galeriju, kur visās sienas nišās uz elegantiem galdiņiem atradās četrsimt gadus veci miniatūri japāņu kociņi. To rindas veda lejup uz akmenī kalto grandiozo Laika kāpņu telpu, kur simtiem pulksteņu pie sienām ar savu tikšķēšanu radīja nežēlīgu troksni.

Kāpņu telpas logs bija neiedomājami milzīgs, un pa to iespīdēja aukstā janvāra dienas gaisma. Mollija pie­meta roku pie pieres, palūkojoties uz piebraucamo ceļu ārpusē. Uz grants celiņa stāvēja balta ķerra, kurai sānos bija piestiprināts liels uzraksts:

ZAĻIE PIRKSTI

Dārzniecība, kurai var uzticēties

Tur savā ne ar ko nesajaucamajā dzeltenajā firmas kombinezonā stāvēja ari viens no Zaļo pirkstu darbinie­kiem, kurš atvēra maisu ar dzirklēm un citiem rīkiem. Dzeltenie, kā viņus pie sevis sauca Mollija, vienmēr bija kaut kur tuvumā, jo Braiersvilas parkā taču bija tik daudz dzīvnieku veidā izgrieztu krūmu, ko vienmēr vajadzēja piefrizēt, un tik daudz puķu dobju un mauriņu, kurus vajadzēja kopt. Mollija pēc vārda pazina gandrīz visus dārzniekus, taču ne šo paveco vīru. Viņš te bija jauns darbinieks. Mollijai patika šī vīra violetais turbāns, lielās ūsas un neparastās kurpes.

Petula ierējās.

Nu labi… nu labi… es jau nāku. Mollija jāteniski uzsēdās uz kāpņu margām un nošļūca līdz pašam apakš­stāvam, braucienā izbaudot atbalsi kāpņu telpā.

- Pe-tuuuu-laaa!

- Pe-tuuuu-laa… Pe-tuuuu-laa! atbalss atkārtoja.

No portreta pie sienas smaidīja Mollijas sencis, dižais

hipnozes speciālists Dr. Kornēlijs Ļogans. Mollija pacēla trīs oļus, ko Petula bija atradusi akmeņdārzā, pamēģināja ar tiem žonglēt, nometa zemē, tad šķērsoja lielo halli un devās uz virtuvi.

Petula ļāva Mollijai iet. Viņa apstājās hallē un paoš­ņāja gaisu. Tur valdīja savādas smaržas. Eksotiskas smar­žas. 1ās nāca no jaunā dārznieka. Petula nebija droša par to, ka varētu viņam uzticēties. Zem piparu un garšvielu aromāta varēja just, ka viņš smaržo nervozi. Petula jau bija mēģinājusi darīt savu satraukumu zināmu Mollijai, taču bez panākumiem. Mollija Petulas rējienus un lūpu laizīšanu bija skaidrojusi tā, ka viņai jāpasteidzas un jāpagatavo kas ēdams.

Petula izlēma iesēsties savā grozā zem kāpnēm un apsargāt ieejas durvis.

Viņa ielēca grozā, izmeta ārā rotaļu peli un paņēma savu īpašo sūkājamo akmeni. Tad, secinājusi, ka spilvens ir pārāk uzčubināts, Petula piecas reizes uz tā apgriezās, lai padarītu to tik plakanu, kā viņai patika.

Beidzot viņa apsēdās, lai visu labi pārdomātu.

Tas vīrs ārā varētu Molliju apdraudēt, Petula domāja. Un, ja viņš tiešām būtu bīstams, kas tad aizstāvētu Molliju? No sievietes nebija nekāda labuma. Šī sieviete Petulai atgādināja kādu reiz redzētu labradoru, kurš bija iekritis ūdenī un gandrīz noslīcis.

Petula pasūkāja akmeni. Viņa to bija atradusi zem gultas lielajā istabā augšstāvā. Tas bija viens no tiem īpašajiem akmeņiem, līdzīgs tam, kādu Mollija nēsāja pakārtu kaklā. Petula zināja, ka Mollija spēj likt laikam apstāties, kad paņēma rokā savu īpašo akmeni. Petula prātoja, vai arī viņai tas varētu izdoties. Ja Petula to varētu, viņa tiešām spētu aizsargāt Molliju.

Petula jau bija apguvusi hipnozes iedīgļus. Losandželosā viņa bija hipnotizējusi dažas pieradinātas peles. Petula bija ari redzējusi un izjutusi, kā Mollija liek lai­kam apstāties, un viņai tas nelikās pārlieku sarežģīti. Un tagad, ņemot vērā aizdomīgo vīru ārā, Petula uzskatīja par savu pienākumu pārbaudīt savas iemaņas.

Un tā, sūkājot savu kristālu, Petula sāka koncentrē­ties.

Viņa cieši uzlūkoja savu rotaļu peli, it kā gatavotos to hipnotizēt. Uzreiz viņas ķepas sāka kutināt siltā saplūsmes sajūta, kas vienmēr pavadīja hipnozi. Taču Petula zināja, ka tā nav īstā sajūta. Kad Mollija hipnotizēja pasauli, lai tā apstātos, gaisā vienmēr bija jūtams vēsums. Petula blenza uz peli tik cieši, ka sāka asarot acis.

Nekas nenotika. Taču Petula neatlaidās. Viņa bija ļoti pacietīga radība. Petula mēģināja vēlreiz.

Un tad tas sākās. Astes galiņš sāka salt. Petulas ausis neviļus notrīsēja. Vēsums tagad ļoti lēni līda uz pakaļķepām, it kā aste būtu pārvērtusies lāstekā. Tajā pašā laikā Petulai likās, it kā viņai uz kažoka šļakstītu aukstu ūdeni. Petula nenolaida acis no rotaļu peles. Tagad akmens viņas mutē kļuva auksts. No tā sāka sāpēt zobi. Tomēr pulk­steņi hallē joprojām tikšķēja. Petula ar skatienu ieurbās sarkanajā pelē. Mutē bija kā ledusskapī tik auksti, ka likās gandrīz karsti. Taču pulksteņi turpināja tikšķēt.

Tad no apakšstāva bija sajūtama ceptas desas smarža, kas kairinoši vijās ap Petulas degungalu. Viņa nometa akmeni uz spilvena un ar priekšķepu paberzēja žokli. Laika apturēšana acīmredzot bija mazliet sarežģītāks uzdevums, nekā viņa sākumā bija domājusi.

Petula izmeta priekšķepas no groza un ļāva tām slīdēt uz priekšu, bet pati izstaipījās un plati nožāvājās. Viņa izlēma, ka noskries lejā pēc desas gabala un turpinās trenēties apturēt laiku pēc kāda brītiņa.

Pirms Mollija pārcēlās uz šo māju, tur bija dzīvojis Kornēlijs Ļogans. Viņš neinteresējās par ēdienu gatavo­šanu, vienmēr bija algojis pavāru un bija skops. Līdz ar to virtuvē nekad netika ieguldīti līdzekļi. Tās plīts bija smags, notaukots čuguna veidojums ar melninātām tērauda plāksnēm ēdienu gatavošanai un divām izrūsē­jušām cepeškrāsnīm. Porcelāna izlietne bija ar atsistām malām, bet rūcošais un trīcošais ledusskapis izskatījās un izklausījās tā, it kā īstā vieta tam būtu tehnikas muzejā. No griestiem kā nobrieduši, putekļu apputekšņoti un noplūkšanai gatavi metāla augļi karājās vara katli.

Tā pavisam noteikti nebija pašu jaunāko tehnoloģiju virtuve, taču tur vienmēr bija silti un omulīgi un Mollijai tur patika.

Mollija atvēra durvis uz dārzu. Pēc tam kad tomāti cepeškrāsnī un desa pannā bija pavadījuši piecpadsmit minūtes, bija pienācis laiks sakult olas. Mollija uzklāja galdu un sauca iekšā māti.

- Mammuuuuu! Mollija ūjināja ārā vēsajā rīta gaisā. Mamma… Mollija vienmēr jutās savādi, izrunājot šo vārdu.

- Luuuuusij! Brokastīs! Mollija kliedza.

Parādījās Petula un uzreiz izskrēja ārā. Viņa saprata,

ka desas vēl ir pārāk karstas, lai ēstu. Gan viņa atgrie­zīsies, kad tās būs atdzisušas.

Pēc piecām minūtēm, kad telpa pildījās dūmiem, jo Mollija piededzināja mērci, Lusija sēdēja pie galda. Viņai mugurā bija apmetnis, bet zem tā naktskrekls. Kājās bez zeķēm vīdēja rasā samirkušas sporta kurpes. Viņas priekšā bija nolikts milzīgs smaržīgi garojošu brokastu šķīvis. Tomēr Lusijas debeszilajās acīs neatspoguļojās ne­kāds prieks. Viņas lūpās uz mirkli pavīdēja niecīga smaida atblāzma, taču tad atgriezās nomāktā sejas izteiksme.

- Vai nevēlies kečupu? apvaicājās Mollija, pati ieko­dusies sviestmaizē ar kečupu savā mīļākajā ēdienā. Lusija pakratīja galvu un pielika pie mutes sīku grauz­dētas maizes gabaliņu. No tā noslīdēja tomāta šķēlīte un iekrita viņai klēpī, taču viņa to pat nemanīja. Viņa košļāja grauzdiņu kādas divdesmit reizes, piekalusi acu skatienu plaisai griestos.

- Vai tu nejūties labi? Mollija uzdrīkstējās pavaicāt. Vai nevēlies šo? Meitene pacēla apelsīnu sulas kon­centrātu. Tas īstenībā ir šķidrs cukurs ar nelielu sulas piedevu. Tas tiešām liks tev sapurināties. Tas ir mans mīļākais dzēriens. Lusija pakratīja galvu. Zini, ja ieēd brokastis, cilvēks kļūst stiprāks un viss vairs nešķiet tik ļauni, Mollija centās māti pierunāt. Lusija nopūtās un izšņauca degunu, un, it kā šis žests būtu kā starta šāviens, Mollija jau pati sāka justies zināmā mērā slikti. Viss vairs nešķiet tik ļauni? Lusija šeit nebija vienīgā, ar kuras dzīvi bija izdarītas manipulācijas. Mollija nesūdzē­jās. Viņa skatījās uz priekšu. Tvēra dzīvi savās rokās un gāja tālāk. Kāpēc gan Lusija nevarētu rīkoties tāpat? Vai tad nepietika ar Molliju, lai māte justos laimīga? Var jau būt, ka meita Lusijai neko daudz nenozīmēja. Pēkšņi kā lietusgāze nolija skumjas un samērcēja arī Molliju. Tas bija šausmīgi. Te nu viņa bija kopā ar savu māti ar cilvēku, ar kuru viņai vajadzētu justies pilnīgi laimīgai un apmierinātai, bet tā vietā viņa jutās kā ar dīvainu svešinieci, kuras garastāvoklis līdzinās briestošai vētrai pamalē. Mollija vēlējās, kaut Lusija atvērtos un atbrīvo­tos no visām savām skumjām.

Mollija blenza mātes šķīvī. Abas raudzījās uz Lusijas olu kulteni.

Tad, par laimi, Mollijai atgriezās veselais saprāts.

Mollija no pašas pieredzes zināja: jo vairāk cilvēks domā kaut kādā noteiktā veidā, jo vairāk šāds domāšanas veids kļūst par pieradumu.

Mollija neļaus mātes tumšajām domām šādi sevi nogremdēt.

Lusij, tev beidzot jāsaņemas, Mollija pēkšņi teica, juzdamās vairāk kā māte nekā meita. Ko gan tu īsti vēlies justies nožēlojami visu atlikušo dzīvi? Un man ļoti negribētos skart šo jautājumu, taču tā tu nesagādā nekādu prieku ne man, ne Petulai. Es gribu teikt, ka Petula tagad no tevis izvairās, jo tu vienmēr tik skumji nopūties, kad viņu noglāsti… un es… jā, es to vienkārši vairs nevaru izturēt. Tev vajadzētu saņemties. Rīt ieradī­sies Primo. Viņš ļoti labi zina, kā tu jūties. Es gribu teikt, ka Kornēlijs ir nolaupījis arī viņa dzīves gadus, tā ka tu varētu ar viņu par to parunāt. Un atceries, ka šurp brauc arī Forests. Viņš palīdzēs tev uzlabot garastāvokli.

Mollija vēroja, kā māte iedzer tēju un tā notek gar viņas zodu. Kā gan, meitene domāja, tā var darīt? Tad Mollija pamanīja, ka viņas pašas krekls ir notriepts ar kečupu. Taču tecināt tēju no mutes bija nedaudz citādi. Bija tā, it kā māti būtu sabojājis satricinājums, pamosto­ties no hipnozes transa. It kā viņas baterijas nedarbotos, kā nākas.

Tad Mollija pēkšņi jutās slikti. Viņas māte nebija nekāda mašīna. Kā gan Mollija uzdrīkstējās salīdzināt viņu ar mašīnu? Māte bija dzīva, elpojoša, salauzta cil­vēciska būtne. Un tas vairs nebija panesams.

Mollija piecēlās. Viņai vajadzēja ieelpot svaigu gaisu un atslēgties no visa. Šī migla, kas nāca no Lusijas, slā­pēja vai nost. Meitene nespēja vien sagaidīt, kad ieradī­sies Rokijs. Viņš palīdzētu Mollijai justies labāk.

Iziešu aprunāties ar jauno dārznieku, Mollija ne­veikli teica. Tiksimies vēlāk!

Uzkāpusi augšā, Mollija devās uz lieveni un atvēra ārdurvis. Petula stāvēja grants piebraucamā ceļa otrā pusē blakus dārzniekam ar turbānu, kas viņu glāstīja. Mollija pasmaidīja, jo bija tik atvieglojoši ieraudzīt kādu normālu cilvēku, kādu, kuram patīk dzīvnieki, kurš dara kaut ko draudzīgu.

Taču tad notika kaut kas ļoti neparasts un biedējošs. Atskanēja skaļš BLĪKŠĶIS, un Petula kopā ar dārznieku izzuda gaisā.