Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

divpadsmitā nodaļa

dārgakmeņiem rotātais gaitenis ārpus istabas bija tumšs un kluss; laiku pa laikam bija sadzirdams tikai kāds pāva kliedziens no pils dārziem. Draugi izlavījās no istabas un devās lejup pa kāpnēm, ik pa brīdim apstājoties, lai paskatītos pa labi un kreisi, nezinot, uz kuru pusi jāiet. Rokijs aizgāja līdz otram gaiteņa galam un drudžaini paraustīja rokturi. Tas padevās, un Petula izšmauca pa durvīm.

Viņi atradās pēc pelējuma smakojošā telpā, pie kuras griestiem karājās vaska klātas sveču lustras. Labajā pusē atradās divi koka režģi, caur kuriem spīdēja tūkstošiem gaismas plankumiņu. Pa kreisi bija durvis, ko daļēji nose­dza aizkars. Visi aši uz pirkstgaliem šķērsoja telpu un devās pie tām. Kad Mollijas acis pierada pie gaismas, viņa redzēja, ka pie sienas, ko klāja tapetes ar lotosa rakstu, no vienas vietas karājas mirušu dzīvnieku galvas. Brieži ar vareniem ragiem, mežacūkas ar draudīgiem ilkņiem, leopardi ar stīvi atņirgtiem zobiem rindā gulēja uz grīdas blakus sienai, pie kuras bija piestiprinātas tīģeru ādas ar visām galvām. Saules gaismas strēle krita uz Viktorijas laika dagerotipijas fotogrāfiju, kurā bija attēlotas medību dzīres. Attēlā milzīgais Vakts ar šauteni pār plecu bija lepni atslējies pret beigtu ziloni.

Nāciet, ejam ārā no šejienes! Mollija mudināja.

Kā atbildot no telpas stūra atskanēja rūciens, kas lika visiem salēkties. Viņi pagriezās, lai redzētu, kāds bries­mīgs dzīvnieks tur varētu slēpties.

Taču tas nebija dzīvnieks. Stūrī sakrustotām kājām uz grīdas sēdēja izkāmējis vīrietis, apģērbies līdz ceļiem krēmkrāsas kreklā ar ielocēm ap vidukli un oranžos kājsegos. Viņam bija kašmira šalle un izbalējis turbāns ar zaļām un zelta svītrām. Zīdā skumji karājās nogurusi melna spalva.

Pats dīvainākais bija tas, ka tieši virs vīrieša galvas bija liels portrets, kurā bija attēlots indiešu princis tieši tādā pašā apģērbā. Abu turbāniem bija zaļa ar dārgak­meņiem izgreznota piespraude. Abus rotāja dārgi juve­lieru izstrādājumi. Atšķirība bija tā, ka dzīvais, elpojošais vīrietis bija netīrs un izspūris. Viņa nekoptā melnā bārda pinkās krita uz krūtīm un ūsas nokarājās pār žokļiem kā spalvainas, melnas jūraszāles. No stiklainā skatiena vīrieša acīs Mollija saprata, ka viņš ir hipnotizēts, un, kad meitenes skatiens ātri pārslīdēja pār plāksnīti zem portreta, uz kuras bija rakstīts

viņa zināja, ka šis ir tās pils, kurā viņi atradās, īstais saimnieks.

Neapstājies! skubināja Rokijs, gaidot pie aizkara klātajām durvīm. Mums jātiek no šejienes laukā, Mol­lij-

- Bet šis vīrs ir īstais maharadža! Mollija noliecās pie zombijam līdzīgā vīrieša. Vai jūs mani dzirdat? Petula apošņāja vīrieša zīda kurpēs tērptās kājas. Tas ir briesmīgi. Izskatās, it kā viņš būtu aplējis kreklu ar simt porcijām karija.

- Pasteidzies, Mollij, kāds nāk!

Maharadža uz grīdas ieņurdējās.

- Ak, es vēlētos, kaut varētu noņemt jūsu hipnozi, Mollija kā atvainodamās teica, taču tā noteikti ir blo­ķēta ar kādu laika apturēšanas atslēgu vai laika ceļošanas atslēgu ar paroli. Un baidos, ka es to vienkārši nezinu.

- Mollij, vecīt, labāk kusties! steidzināja Forests, dīdīdamies tā, it kā zem viņa krekla būtu čūska. Man ir jušana, ka te tūlīt kāds ieradīsies.

Skaņas gaitenī apstiprināja viņa brīdinājumu. Rupji vaļā atrautās vara durvis sitās pret sienām. Pēc mirkļa jau kļūs zināms par viņu izbēgšanu. Neatlika nekas cits kā atstāt hipnotizēto maharadžu. Mollija pielēca stāvus un sekoja draugiem pa durvīm aiz priekškara.

Tagad viņi atradās zili baltā gaitenī. Tā malās bija sešas durvis.

- Pa kurām jāiet? Mollija drudžaini jautāja. Te ir tik daudz to draņķa durvju!

- Galvenajai ieejai jābūt no mums pa kreisi, apgal­voja Rokijs, atverot vienas durvis.

Viņiem priekšā pavērās liels dārzs ar zaļu mauriņu un puķu pilnām dobēm. Ēkas iekšpusē viņi izdzirdēja klie­dzienu. Tā bija Zakijas čērkstošā balss. Sitiet trauksmi! Gūstekņi ir izbēguši!

Mollija, Rokijs un Forests ar Petulu aiz viņiem metās uz priekšu pa zālienu. Caur kolonādi dārza galā viņi saskatīja ieeju cietoksnī. Dunēja bungas, un sāka kliegt kokos tupošie pāvi.

Četri sargi ar turbāniem galvā iznira no kolonnām viņu priekšā un izvilka no makstlm zobenus.

Mollija izrāva no kabatas sarkano kristālu.

- Labi, ātri! Forest, turies man pie pleca, Rokij, turi Petulu un ari uzliec roku man uz pleca! Lai kas ari notiktu, nelaidiet mani vajā!

- Pasteidzies, vecīt! mudināja Forests, lēkādams no vienas kājas uz otru un sākdams histēriski ķiķināt. Tie puiši nāk šurp, un nepavisam neizskatās, ka viņi gribētu lūgt mūs uz deju.

- Forest, tikai aizveries, labi? Mollija lūdzās. Cen­ties saņemties. Es iepriekš nekad neesmu ceļojusi laikā kopā ar citiem, tāpēc, ja gribi izkulties no šejienes dzīvs, vienkārši paklusē kādu bridi.

Tieši tad atsprāga durvis no zili baltā gaiteņa un parā­dījās Zakija.

Pēkšņi apcirtusies apkārt, Mollija satvēra caurspīdīgo kristālu, kas karājās ap viņas kaklu, un ar pieredzējušu manevru apturēja pasauli.

Zakija sajuta šo mirkli un pretojās. Kādu bridi abi stāvēja stingajā ainavā. Kareivji izskatījās pēc nekustī­gām milzu rotaļlietām. Foresta un Rokija stīvajās sejās atspoguļojās izbīlis. Pāvu kliedzieni mitējās, un iestājās klusums.

Zakija vairījās no Mollijas skatiena. Mollija noslēpa no viņa sarkano kristālu. Viņa saprata: Zakijam nav ne jausmas, ka viņai ir laika ceļošanas kristāli. lāpāt mei­tene redzēja, ka vīrieti dara nervozu viņas hipnotizētājas spējas.

- Tu nevari no manis aizbēgt, Zakija teica.

- Bet es varu tevi uz laiku aizturēt, Zakija.

- Ak tā? Un cik ilgi? Laika apturēšana ir nogurdinoša pat tādam pieredzējušam hipnotizētājam kā es. Tāpēc nepaies necik ilgs laiks un tu sabruksi no aukstuma. Zakija paspēra akmentiņu, un tas palēkdamies ripoja Mollijas virzienā. Viņa paraustīja plecus. Tam nevarēja nepiekrist, kaut arī Zakija nebūt nenovērtēja viņas spē­jas. Tāpēc Mollija meloja.

- Jā, es jūtos nogurusi un nosalusi. Taču es labāk paģībšu nekā padošos tev.

Zakija iesmējās un paspēra vēl vienu akmeni. Tomēr iekšķīgi viņš nejutās par sevi pārliecināts. Viņš negribēja sacensties, lai noskaidrotu, kurš ilgāk spēj izturēt auksto, stingo pasauli, viņš jau tagad juta, kā sāp viņa rei­matisma pārņemtais celis. Tāpat viņš negribēja mēģināt hipnotizēt Molliju.

- Kāda ir parole, lai atbrīvotu hipnotizēto maharadžu? Mollija noprasīja.

Zakija pašūpoja galvu. Viņam tas nepavisam nepatika. Viņš pie sevis prātoja, kas varētu likt Mollijai padoties un pārtraukt sastingumu. Tad viņam prātā ienāca kāda doma.

- Es nezinu paroli, taču noslēgšu ar tevi darījumu, viņš teica. Ja tu atbrīvosi pasauli, es tev kaut ko pastās­tīšu par hipnotizēto maharadžu.

Mollija izlikās nepārliecināta. Kāpēc gan lai es tam piekristu?

- Tāpēc, Mūnas jaunkundz, ka tev tāpat beigās būs jāpadodas. Vismaz tagad, kad tu atkal tiksi noķerta un ieslodzīta, tev būs kaut kas jauns, par ko padomāt.

Mollija savieba seju un pamāja.

Un tā nu Zakija, ārkārtīgi nopriecājies par to, ka notvē­ris Molliju, un ļoti atvieglots, ka viņam nebūs jāsaka Vaktam, ka ir to pazaudējis, sāka klāstīt par vientuļo vīrieti iekšā. Tomēr viņa pirmais impulss bija izstāstīt visu par sevi.

- Pirms sākšu, es gribu izskaidrot savas attiecības ar Vāktu, viņš iesāka. Tev varētu likties, ka Vakts mani ienīst. Viņš var saukt mani par suni un spļaut man virsū, taču tev jāsaprot, ka es esmu pats tuvākais tam, ko jeb­kad varētu saukt par viņa draugu. Un, kaut gan es reiz biju neaizskaramais un piederēju pašai zemākajai kastai, es vismaz neesmu bijis tāds izstumtais kā viņš. Valcta karaliskie vecāki izstūma viņu no sabiedrības un turēja ieslodzījumā kā vājprātīgo. Zakija norādīja uz ēku sev aiz muguras. Tas vīrs tur iekšā ir Vakta jaunākais brālis. Būdams zēns, viņš dzīvoja kā princis, kamēr viņa vecā­kais brālis, milzis, bija lemts sapūšanai. Zakijas sejā iezagās savāds maigums, bet tad viņa lūpas savilkās, it kā viņš būtu ieēdis ko rūgtu. Vakta tēvs un māte uzskatīja, ka tad, ja viņi turēs savu briesmīgo dēlu ieslo­dzījumā, viņi varēs izlikties, ka viņš pats un viņa dusmu lēkmes nepastāv. Visus tos bērnības gadus, ko pavadīju kopā ar Vāktu, es redzēju viņu atraidītu un vēroju, kā aug viņa naids. Viņam bija piecdesmit septiņas aukles un vēl vairāk skolotāju. Viņš bija neiedomājams. Viņam nelīdzinājās neviens pieaugušais.

- No kurienes Vakts uzzināja par hipnozi? Mollija apvaicājās. Zakija atbildēja tā, it kā domās atrastos kaut kur tālu prom.

- Viņš atrada kādu grāmatu. Viņš vienmēr lasīja. Tad mēs aizbēgām. Mēs devāmies uz Ķīnu, kur no kāda veca karotāja uzzinājām par ceļošanu laikā. Zakija aprāvās. Mēdz teikt, ka atriebība esot ēdiens, kas vislabāk gar­šojot atdzesēts. Kad mēs atgriezāmies, pagātne jau bija pabalējusi, taču Vakts nekad neaizmirsa, kā pret viņu bija izturējušies vecāki. Naids joprojām kvēloja viņā kā ogles pavardā. Tāpēc ari viņš hipnotizēja savu brāli un sagrāba visu viņa varu.

- Un kā ar tevi? Vai tu ienīsti Vakta brāli un viņa vecākus?

Zakija piemiedza acis. Tagad aukstā, sastingusi pasaule viņam jau sāka likties neciešama. Deguna galiņš bija kļu­vis nejūtīgs. Tu saņem nedaudz vairāk paskaidrojumu, nekā esi pelnījusi, Mollij Mūna. Domāju, ka tev ir pienācis laiks pildīt savu darījuma pusi un atbrīvot pasauli no sastinguma.

- Nē, pasaki man vēl kaut ko. Vai tu ienīsti viņa brāli un vecākus?

Zakija noņurdējās. Nu labi. Dabūsi vēl vienu šķēlīti, Mūnas jaunkundz. Viņa vecāki ir miruši, bet es viņus vēl joprojām ienīstu. Viņu radītā briesmoņa dēļ es katru savas dzīves dienu pavadu bailēs, ka Vakts varētu mani nohipnotizēt. Un es esmu spiests palīdzēt viņam meklēt viņa dārgos kristālus, jo, kā tu redzi, ja mēs nenokļūsim "Burbulī" laika sākumā, mums nokritīs āda. Ceļošana laikā padara ādu zvīņainu. Protams, kādu dienu Vakts atalgos mani ar brīvību. Tad es jau būšu aizceļojis uz gaismas "Burbuli". Mana āda būs mirdzoša un jaunek­līga. Un tajā laikā Vaktam jau piederēs katrs cietoksnis un katra pils Indijā. Dažas no tām viņš atdos man. Tātad es būšu jauns un varens. Lūk, to es gaidu. Zakija nospļāvās zemē. Un nu, Mūna, tev jāļauj pasaulei kustēties.

Mollija juta Rokija un Foresta sastingušās rokas uz saviem pleciem. Viņa pārliecinājās, ka Petula ir Rokijam padusē.

- Man nepatīk lauzt solījumus, Mollija bilda Zaki­jam, taču man patīk brīvība. Ar šiem vārdiem Mollija koncentrējās uz sarkano kristālu un atbrīvoja pasauli no sastinguma.

Kad apkārtne atkal sāka kustēties, Mollija iedziļinājās sarkanajā kristālā.

Jā, labi, es klusēju, teica Forests.

Mollija lika viņus apskaut siltajiem laika vējiem. Pēc mirkļa atskanēja BLĪKŠĶIS un viņi kustējās.

Zakija palika pavērtu muti. Viņš metās uz tukšo vietu, kur bija stāvējusi Mollija kopā ar citiem gūstekņiem, nometās ceļos un pieskārās zālei. Viņš jau pasniedzās pēc savas sudrabotās laika ierīces un kristāliem, taču, kad viņš palūkojās atpakaļ uz Sarkano Cietoksni, viņa roka apstājās pusceļā. Maharadža bija viņam pavēlējis neka­vējoties ierasties savās privātajās telpās. Vakts gribēja veikt dažas pārbaudes ar jaunākajām Mollijām Mūnām. Šis bija pats steidzamākais uzdevums.

Zakija izlēma, ka dosies pie maharadžas, paturot noslēpumā Mollijas Mūnas izbēgšanu. Izpildījis tur savus pienākumus, viņš varēs bēgļus izsekot, izmantojot savu ierīci. Viņš tos ieslēgs, pirms vēl kāds uzzinās, ka viņi vispār ir izbēguši.