Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

divdesmit septītā nodaļa

Mollija nolēma apstāties. Vai viņi bija 1870. gada martā vai ari aizceļojuši pārāk tālu atpakaļ? Pasaule ap viņiem kļuva taustāma, un pēkšņi viņiem visapkārt bija ūdens. Kucēns iesmilkstējās, kad brāzma ietriecās tā purnā, un ielīda dziļāk Rokija jakas azotē. Mol­lija nekad nebija redzējusi tik slapju vietu. Lietus gāzās no debesim un acīmredzot bija lijis jau vairākas dienas. Vecā viesnīcas ēka joprojām bija aiz viņu muguras. Taču tā nebija viesnīca. Nu tā bija īsta pils ar košumdārziem. Sausā zeme, uz kuras viņi iepriekš bija stāvējuši, bija tā pārplūdusi, ka ūdens sniedzās līdz Amritas ceļiem.

Ziloņmāte bija sajūsmā un tūlīt sāka mīcīties un šļakstīties. Viņa iebāza snuķi ūdenī, piesūca to pilnu un priecīgi izšļāca gaisā un pāri galvai. Tas nolija pār Odžasa kājām.

- NĒ! Slikta meitene! Odžass dusmīgi iesaucās, nolecot zemē un paceļot lielu banāna lapu, ko turēt virs galvas kā lietussargu.

- Vecīt, viņa jau tikai gūst kādu prieciņu! no haud ieteicās Forests.

- Ja viņa aplies tevi, tad tas tev vairs nebūs nekāds prieciņš, Odžass nikni atcirta, atkal uzrāpies augšā. Kur tad tu izžāvēsies šādos musonu lietos, ja viņa tevi aplies? Ko? Tagad no Odžasa straumēm tecēja ūdens.

Mollija pievilka kājas. Pat zem jumta viņi samirka. Baldahīns virs viņu galvām piesūcās ar ūdeni. Odžass bakstīja to ar sava ankuš koka galu, un ūdens plūda lejup pa tā aizmuguri un pār Amritas dibenu.

- Gāž kā ar spaiņiem! Mums visu laiku jāgrūž ūdens ārā, viņš skaidroja, vai ari pārsegs pārplīsīs. Kucēns rēja uz debesīm.

- Man salst! žēlojās mazā Mollija, saspiežot Rokija roku, lai gūtu kādu mazumiņu siltuma.

- Šis nav marts. Vai šis ir decembra laiks? Rokijs jautāja Odžasam.

- Nē, nē, Rokij. Tagad ir jūlijs vai augusts. Musonu laiks.

- Man žēl, teica Mollija. Es to novērtēju nepareizi. Šis kristāls nedarbojas, kā nākas.

- Vai tev tagad ir kādas atmiņas, ka mēs varētu būt tuvu tavām pārējām būtnēm, Mollij?

Mollija pamāja, sajūtot savādas vibrācijas, kas nāca no viņas jaunākajām būtnēm. Viņa atcerējās, ka viņai ir desmit gadu un Vakts atbrīvo viņu no transa.

- Tomēr viņš ir aizsējis acis desmitgadīgajai man, tāpēc es neatceros, ka redzētu, kur viņas atrodas. Taču es viņas jūtu. Viņas atrodas kaut kur tur. Mollija norādīja uz dienvidrietumiem. Ak, kā es vēlētos, kaut varētu tikt pie Petulas atmiņām!

- Apmēram tur atrodas Udaipūra, teica Forests. Taču tas ir diezgan tālu. Un kā bija teikts viesu grā­matā, kurp viņi dosies tālāk?

- Ar laivu, teica Rokijs, bet mēs nezinām, uz kurieni vai pa kuru upi.

- Bet es zinu! iesaucās sešgadīgā Mollija, acīmre­dzami sajūsmināta par kādu domu, kas iešāvusies viņai prātā. Viņa uzsita ar plaukstām sev pa ceļiem un sāka nevaldāmi smieties. Uzminiet, pa kuru upi viņi brauks. Uzminiet!

Visi palūkojās uz mazo, noplukušo meiteni, kas pēkšņi sāka smieties lietū zem baldahīna jumta.

- Kas tur tik smieklīgs? apvaicājās Forests.

- Nosaukums, nosaukums! Protams, nosaukums! Uz­miniet to!

Visi bija kā apstulbuši.

- Kā tu zini upes nosaukumu? Mollija pajautāja.

- Es atceros!

- Vakts ir licis tavai trīsgadīgajai būtnei atcerēties! aptvēra Rokijs. Tas ir mājiens.

- Sešgadīgā Mollija atceras trīsgadīgās atmiņas, bet tu esi tās aizmirsusi, secināja Forests.

- Kāpēc tu vienkārši nepasaki mums nosaukumu? jautāja Mollija, nedaudz apjukusi par to, ka viņas jaunākā versija padara visus par ķīlniekiem.

- Ak, viņa vienkārši vēlas parotaļāties, teica Odžass, no kura deguna pilēja ūdens. Kāpēc gan tu nesniedz mums kādu mājienu, mazā Mollij? viņš pielabinājās.

- Nu, tas ir kaut kas tāds, ko rītos liek uz maizītēm, sešgadīgā paziņoja, līksmi sitot plaukstas.

- Kečups, teica Mollija.

- Sviests, teica Rokijs.

- Bifeļmātes sviests, minēja Odžass.

- Kāļu biezenis, teica Forests.

Lietus straumes gāzās lejup, un viņu zobi klabēja.

- Nē! sauca mazā Mollija.

- Nu labi, padodamies. Tikai pasaki! lūdza Forests.

- Nē, tas ir noslēpums, spītējās sešgadīgā.

- Marmelāde?

- Ceptas pupas?

- Ola?

- Saberzta Mollija, noteica Mollija.

- Siers?

- Man negaršo siers uz maizītēm, iebilda mazā Mol­lija.

- Un kas tad tev garšo uz maizītēm? Rokijs viltīgi apvaicājās.

- Nu, visvairāk kečups, ja man to ļauj ēst, vai sviests un džems, atzinās mazā meitene.

- Vai upes nosaukums ir "Džems"? pārjautāja Rokijs.

- Jā! Jā! Džems! Vai tas nav viens jocīgs nosaukums upei? Tikai iedomājieties, ka braucat ar laivu pa Džema upi! Mazā smējās tā, it kā tas būtu pats smieklīgākais joks pasaulē. Rokijs smējās līdzi, lai uzlabotu mazās mei­tenes omu. Tad viņš pievērsās Odžasam un Forestam.

- Vai esat kādreiz dzirdējuši par šādu upi?

- Nu, teica Forests, saraucis uzacis, ir upe, kuru sauc Jamna. Daži to sauc par Džamnu… nu, kā džems. Tās izteka ir Himalaju kalnos, un tā plūst caur Indijas vidieni. Tā nes savus ūdeņus cauri Agrai. Tad tā ietek Gangā. Un pēc tam pati svarīgākā un mistiskākā vieta, kurai garām tā tek un par kuru esmu drošs, ka Vāktu tā interesēs, ir Benareša Gaismas pilsēta. Jā, vecīt! Tā ir vieta pasaules galā. Mūsu laikos to sauc Varanasi. Tas dullais džeks noteikti gribēs doties uz turieni.

- Varanasi droši vien ir tā vieta, kur Vakts grib nokļūt novembrī, teica Rokijs. Turp viņš grib doties ar laivu.

- Vai Vaktam jāatgriežas Agrā, lai nokļūtu pie Džamnas upes? jautāja Mollija.

- Jā, atteica Forests. Man tā šķiet.

- Nu tad, noteica Mollija, dosimies uz Agru. Tad mums būs izredzes viņu panākt.

- Agra ir uz austrumiem, kādu simt trīsdesmit piecu jūdžu attālumā, paskaidroja Odžass. Es apvaicājos viesnīcas portjē. Veicot četras jūdzes stundā, un tas ir parastais ziloņa ātrums, tam būs vajadzīgs apmēram, hmm… Odžass uz brīdi pieklusa.

- Trīsdesmit četras stundas, Rokijs aprēķināja. Un kas tad tas ir? Trīs dienu gājiens. Viņš aprāvās, kad Odžass ar ankuš iebakstīja baldahīnā un vēl vairāk ūdens nolija pār Amritas dibenu. Es saprotu tā: vai nu mēs tagad dodamies uz Agru un nonākam tur pirms Vakta, vai arī braucam laikā atpakaļ un pārsteidzam viņu martā šeit, Džaipūrā, kā jau es teicu.

- Ar šo kristālu, Mollija paskaidroja, es nevaru būt droša, ka apstāšos tieši īstajā laikā. Atceries, šis kristāls nedarbojas labi. Drošāk būs doties uz Agru.

- Domāju, teica Odžass, iebakstot Amritai ar kājām, mums tagad jādodas ceļā. Tie bērni jau tāpat skatās uz mums pa logu. Mēs esam viņu dārzā.

Un tā viņi devās ceļā pa jauno, ūdens pilno pasauli. Amrita pa applūdušajiem zaļajiem dārziem zem akmens arkas izbrida uz ceļa. Un, kad viņi tur nonāca, kāds skats pavērās viņu acīm!

Ceļš bija pārvērties par upi.

- Viss ir slapjš! iesaucās Mollija.

- Tas ir normāli, paskaidroja Odžass. Šajā Indijas daļā musonu lieti valda aptuveni desmit nedēļas. Cilvēki ir tiem pateicīgi, jo maijā, jūnijā un jūlijā šeit ir ļoti karsts laiks. Ja iestājas liels sausums, visa labība aiziet bojā. Tad cilvēki mirst badā. Tāpēc, kad debesis paveras, visi tiešām ir ļoti, ļoti priecīgi.

Pēc desmit minūtēm lietus pārgāja. Cilvēki iznāca no mājām un turpināja savas ikdienas gaitas, it kā iešana uz skolu vai darbu pa upes ceļu būtu pati parastākā nodarbošanās pasaulē. Četri bērni, priecīgi šļakstoties, paskrēja garām, uzsaucot Odžasam un rādot uz kucēnu.

No savas mājas ar auduma baķi uz pleca iznāca drēb­nieks; kāda māte pa upes ceļu stūma divas mazas, no pār­šķeltas mucas izgatavotas laiviņas, katrā no tām sēdēja pa mazam, smejošam bērnam. Garām palrās suns, kurš luncināja asti pat peldot.

Drīz viņi nonāca laukos uz atklāta ceļa, kur ūdens bija seklāks. Saule izlauzās caur draudīgajiem mākoņiem, un pēc īsa brītiņa visi jau bija izžuvuši. Viņi noslīdēja no Amritas, un katrs sadabūja sev pa banāna lapai, ko izmantot par lietussargu. Nepagāja ilgs laiciņš, kad debe­sis atkal satumsa. Mākoņi nolaidās, it kā gribētu pārplū­dināt zemi, un atkal sāka līt. Lauki abās ceļa pusēs bija pazuduši zem ūdens, un sudrabainās lietus lāses atlēca no to pelēkās virsmas. Lietus troksnis bija neiedomājams. Tas dārdēja ūdenī, kas bija sakrājies uz baldahīna jumta virs viņiem. Debesīs nemitīgi skanēja pērkona grāvieni, stihijai gaisā dārdot un gārdzot.

- Redziet, rādīja Odžass, lietiem drīz jābeidzas, jo tur aug tās violetās puķes. Un arī tās dzeltenās, un sēnes. Varētu būt augusta beigas.

Mollija domāja par Petulu.

- Mollij, viņa jautāja sešgadīgajai sev, vai tu atceries suni, melnu suni tur, kur tu bērnībā biji kopā ar milzi? Mazās meitenes seja sadrūma. Vienpadsmit gadus vecā Mollija saprata, ka, iespējams, sešgadīgās galvā bija tikai nedaudzas skaidras atmiņas no tā laika, kad viņa trīs gadu vecumā ceļoja kopā ar Vāktu. Tomēr viņa cerēja, ka starp tām varētu būt arī Petula.

Mazā Mollija savilka seju, cenšoties atcerēties kaut ko no sava īsā mūža. Atceros, ka mēs devāmies uz kādu lielu māju ar jumtu, kas atgādināja mākoņa zefīru.

- Izklausās pēc Agras, teica Forests.

- Un es atceros, ka devos uz lielu māju ezera vidū, un tur apkārt lēkāja daudz violetās drēbēs tērptu vīriešu. Un lija lietus, un mazais bērniņš bija viscaur slapjš, bet suņa tur nebija.

- Izklausās pēc Udaipūras. Pils atrodas uz salas ezerā. Pēkšņi Mollijai iešāvās prātā gudra doma. Ja viņa

varētu atcerēties desmitgadīgās pieredzēto un sešgadīgā varētu atcerēties trīsgadīgās atmiņas, tad desmitgadīgā noteikti atcerētos to laiku, kad viņai bija seši gadi. Seš­gadīgā Mollija varētu nosūtīt vēstījumu desmitgadīga­jai. To bija vērts pamēģināt. Mollija aši izskaidroja savus apsvērumus pārējiem.

Un tā viņi sāka mācīt sešgadīgajai Mollijai pantiņu. Tas nebija melodisks. Patiesībā tas bija pat samērā kai­tinošs. Taču tas bija tāds pantiņš, ko sešgadīgā varētu nemitīgi atkārtot. Tas skanēja tā:

Mēs nākam glābt jūs, Mollijas,

Glābt jūs, Mollijas,

Glābt jūs, Mollijas,

Mēs nākam glābt jūs, Mollijas,

Un, kad nāksim, jums jāpalīdz mums!