Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

četrpadsmitā nodaļa

Malā! iesaucās Forests. Viņš pagrūda Molliju un Rokiju atpakaļ, līdz viņi bija atspiedušies pret pannām klātu veikaliņa sienu. Viņu priekšā pūlis atvirzījās no ielas vidus, kur dipoņa atskanēja arvien tuvāk un skaļāk.

- Vai tas ir Vakts? Mollija jautāja Forestam. Vai mums nevajadzētu bēgt? Man iekšā ir tā violetā kapsula. Viņš mūs te atradīs.

- Tas nav Vakts. Nostājies uz dzegas! Skaties!

Mollija un Rokijs, kas cieši turēja Petulu, pakāpās. Viņu

priekšā viļņoja galvu jūra un pūlis gluži kā pēc burvja mājiena ielas garumā pašķīrās kā ūdens. Pa šo spraugu skrēja sešas melnas govis, radot neiedomājamas jukas. Tās jau bija apgāzušas divus rikšas un kādu augļu veika­liņu. Tās bīstami stampāja ar kājām, taču ne no ļaunuma; tās bija pārbiedējis kaut kas tālāk ielā. Cilvēki centās tās nomierināt. Vienam izdevās noplivināt palagu mau­jošās vadones priekšā un novirzīt to blakusieliņā. Pārē­jās sekoja. Un tikpat ātri, kā bija izcēlušās jukas, rosīgā, netīrā iela atkal atgriezās savā parastajā stāvoklī.

- Vecīši, tā jums ir Indija! Forests iesaucās. Šādu skatu jūs neredzēsiet nevienā Amerikas vai Eiropas pil­sētā. Govis izmīda tirdzniecības rajonu! Lūk, izrāde! Es dievinu šīs svētās govis!

Zakija stāvēja pie ieejas Čandničaukā. Viņš bija saņē­mis atļauju atstāt maharadžu un tagad bija nolēmis panākt Molliju Mūnu. Viņam atkal jāiesloga bēgļi, pirms Vakts būs atklājis viņu nozušanu, taču viņam bija zināmi sarežģījumi. Hipnotizētie sargi, ko viņš bija paņēmis līdzi no 19. gadsimta 70. gadiem, jau bija sagādājuši nepatik­šanas. Viņu zobeni un senlaicīgais ietērps bija nobiedē­juši dažus tūristus. Divas spiedzošas sievietes bija izbie­dējušas bariņu govju, kas savukārt bija metušās skriet un ieauļojušas rosīgajās tirgus ielās. Tagad viņu rāja kāda bezbailīga indiešu sieviete, iespraudusi rokas sānos, un līdz ar to nebija iespējams nolasīt sudraba izsekošanas ierīci.

- Tev vajadzētu kaunēties par to, ka tā pārbiedēji svē­tās govis, sieviete hindu valodā sodījās. Tikai paska­ties, kādu jucekli tu ar savu bandu esi radījis! Paskaties uz pūli! Varēja ciest cilvēki. Kamēr sieviete kratīja pirkstu, Zakija pacēla acis. Viņš to uzlūkoja ar nelietīgi hipnotizējošu skatienu.

- Vapliglupglup glāp, sieviete nomurmulēja, jo­projām vicinot gaisā pirkstu, tad apklusa.

Zakija novērsās un koncentrējās uz sudraba kārbiņu. Tā nedarbojās, kā nākas. Tā rādīja, ka meitene Mollija atrodas šajā laikā, taču, kad Zakija jautāja, kādā virzienā meitene meklējama, ierīce vienīgi mirkšķināja spuldzīti. Zakija to izslēdza un pasauca sargus.

Čandničaukas vēsajās sānieliņās bija daudz mierīgāk nekā galvenajās ielās. Forests veda Molliju un Rokiju pa ieliņu, kas bija tik šaura, ka tur vienlaikus varēja izbraukt tikai viens rikša. Abās pusēs slējās aplupušu trīsstāvu māju nodrupušās sienas. Augšā kā spageti mudžeklis stiepās melni elektrības vadi. Tie atgādināja Mollijas izjūtas, jo viņa bija apjukusi un viņai nebija skaidrības par to, kas būtu darāms tālāk.

- Vai mums tagad būtu jāiet atpakaļ? viņa minēja.

- Ko, šajās drēbēs? Rokijs iebilda. Mūs tur ievē­ros gluži kā citplanētiešus. Pirms atgriešanās Vakta laikā mums vajadzētu tikt pie indiešu apģērba.

Viņi palūkojās uz priekšu ieliņā. Katrā brīvā vietā abās tās pusēs bija iespiedušies mazi veikaliņi. Mollija nekad nebija redzējusi tik šaurus veikaliņus. Dažos no tiem ietilpa tikai viens cilvēks, kurš tur sēdēja izstieptām kājām. Daži veikaliņi bija plašāki, un to grīdas klāja jauki paklājiņi. Un pirms ieiešanas veikaliņos pircēji novilka apavus.

- Tas nu gan ir prātīgi, smaidot priecājās Forests. Nav jātīra grīdas. Ei, vai Indija nav forša?

- Vai tev šķiet, ka mēs atradīsim apģērbu bodīti? Mollija jautāja, kad viņi gāja garām kādam veikaliņam, kur pārdeva apģērbu rotājumus un sarkanas un zeltītas šalles.

- Noteikti, ejam tikai uz priekšu, un tur tas būs.

Tā viņi turpināja ceļu pa šķērsieliņu. Petula turējās Mollijas tuvumā. Ejot Mollija izstāstīja pārējiem to, ko bija uzzinājusi par Vakta pagātni.

- Skumjš puisis, Forests noteica.

- Tu gribēji teikt traks puisis, sacīja Rokijs. Tad viņš apstājās. Kas tad tas? Smaržo pēc cukura un virtuļiem! Mollija nervozi devās uz priekšu, taču Rokijs kavējās pie konditorejas, kur zem balta tīkla bija izliktas paplātes ar smalkmaizītēm un kūkām.

Blakus saldumiem bija liels sudraba pods ar baltu, pienam līdzīgu šķidrumu. Šī poda vidū peldēja mazāks podiņš ar ledu, kas atdzesēja pienam līdzīgo vielu sev apkārt. Letes otrā galā bija miniatūra malkas krāsniņa ar vara muciņu augšā. Pārdevējs ceriņkrāsas kreklā uzlūkoja Rokiju un smaidīja.

- Mums te Vecajā Deli nav daudz elektrības, viņš paskaidroja. Tāpēc mēs tā uzturam šķidrumus vēsus un svaigus. Un mēs gatavojam uz veclaicīgas krāsniņas. Vai esat kādreiz ēdis indiešu saldumus? Rokijs pakra­tīja galvu.

- Jūs ļoti labi runājat angliski, viņš piezīmēja.

- Protams! konditors iesmējās. Daudzi indieši runā angliski.

Rokijs vēroja, kā vīrs paņem mīklu un saveļ to bum­biņā. Viņš iemeta to muciņā, kur vārījās eļļa. Tad vīrs izvilka bumbiņu un iemeta to bļodā, kurā bija sīrups un vēl kādi piecpadsmit zeltaini virtuļi.

- Šie saldumi maniem klientiem garšo vislabāk. Tos sauc gulabžamuni. Ņemiet, pagaršojiet!

Rokijs pašūpoja galvu. Man nav naudas.

- Ne jau viss dzīvē ir par naudu!

Virtulis bija lielisks, un Rokijs varētu pavadīt ilgu laiku, nogaršojot konditora preci, taču Mollija vilka viņu uz priekšu.

- Paldies! teica Rokijs, kad viņi devās tālāk pa šķērsieliņu. Tas vīrs bija tik laipns.

- Tāds pats bija arī tas, kurš gatavoja nūdeles, pie­krita Forests, joprojām košļādams to, ko bija dabūjis pagaršot. Vai nebija garšīgi, Petula?

- Bet mums jāsteidzas, viņus atvēsināja Mollija. Nāciet jūs abi! Mēs te neesam brīvdienās. Kamēr Rokijs pietupās, lai aizsietu kurpes saiti, Mollija uzrunāja kādu druknu, plikgalvainu vīru, kam piederēja masku veikals. Piedodiet! Kurš gads pašlaik ir? Uz Molliju neizpratnē blenza no papīra masas izgatavotas tīģeru un lauvu, putnu un ziloņu maskas.

- 1974., protams! virs noirgojās. Vai nevēlaties pielāgot masku? Viņš paturēja spoguli pie meitenes sejas. Mollija tajā ieskatījās un ieraudzīja no laika ceļo­šanas zvīņaino ādu pie auss. Viņa jau gribēja novērst skatienu, kad pamanīja collas garu rētu vienā kakla pusē. Meitene noelsās, pieskaroties tai un prātojot, kur gan viņa pie tās tikusi.

Šajā mirklī Molliju kā zibens spēriens trāpīja kāda doma. Ja tagad bija 1974. gads un Vakts atradās 1870. ga­dā kopā ar viņas jaunākajām būtnēm, tagad 1870. gada notikumi jau būtu beigušies. Protams, tagad viņas galvā vajadzētu būt visām savas desmitgadīgās būtnes atmi­ņām par 1870. gadu, jo šis laiks jau bija pagājis. Un tomēr viņa nespēja atcerēties neko no tā laika, ko desmit gadu vecumā būtu pavadījusi Indijā. Viņa neatcerējās, kā tas bija pagājis kā tas bija beidzies. Bija tā, it kā atmiņas kavētos, joprojām atrastos ceļā no 1870. gada uz mūsdienām un vēl nebūtu ieradušās. Vai šī rēta bija no viņas 1870. gadā Indijā pavadītā laika?

Vīrs pastiepa Mollijai pretī ziloņa masku.

- Piemērīsiet?

- Nē, paldies!

Molliju pēkšņi sagrāba skaudras bailes. Viņai tas viss nemaz nepatika. Viņas jaunākās būtnes bija iestrēgušas pagātnē, viņai bija noslēptas to atmiņas, un tagad vēl bija šī mīklainā sārtā rēta uz kakla. Mollija saprata, ka viņai tūlīt jādodas atpakaļ uz 19. gadsimta 70. gadiem un jāuzmeklē Vakts. Meitene apzinājās, ka nespēs nomie­rināties, līdz nebūs izglābusi savas jaunākās būtnes un kaut kā notvērusi Vāktu.

Vakta notveršanas izredzes likās šausminošas. Tas būtu grūtāk nekā sagūstīt plēsīgu dzīvnieku. Viņai pretī atņirgtiem zobiem blenza papīra tīģera maska, atgādinot par Vakta medību trofejām un ieroci.

"Atbilde slēpjas kristālos," Mollija nodomāja. Ja viņiem izdotos nozagt visus Vakta laika ceļošanas kristālus un viņa laika apturēšanas kristālus, tad būtu kādas izredzes. Bez kristāliem Vakts paliktu vienīgi ļoti spējīgs hipno­tizētājs. Tikai maharadža, kuram ir vara pār simtiem kareivju. Mollija norija siekalas un pieskārās rētai.

- Ei, jūs abi! viņa iesaucās. Abu pārējo uzmanība jau atkal bija novērsta. Viņi vēroja kādu vīru mehānis­kajā darbnīcā, kurš kaut ko remontēja ar lodlampu. Es tiešām domāju, ka mums jāatgriežas. Mollija centās neizklausīties pārāk uztraukta. Un tieši tagad, viņa teica jau izmisīgāk, paņemot rokās Petulu.

- Labi, labi, bija ar mieru Forests, viegliem soļiem pienākot klāt. Es apjēdzu tos laika vējus.

Mollija atrada brīvu vietu šķērsieliņas malā, un drīz vien viņi jau atkal traucās cauri desmitgadēm. Mollija izbīdīja savas neredzamās antenas un centās sajust, kad atrodas viņas pārējās būtnes. Viņa sajuta to vibrācijas un apstājās. Laika vēji norima.

Tieši viņiem blakus stāvēja svētā govs. Tā nomāvās. Gaiss bija vēsāks nekā iepriekš, tomēr joprojām karsts. Mollija bija ieradusies tieši tajā pašā laikā, kurā atradās viņas jaunākās būtnes, tāpēc varēja sajust viņu atmiņas. Meitene uzreiz atcerējās sevi desmit gadu vecumā un to, kā Vakts viņu pārbaudīja. Mollija saviebās un izstāstīja pārējiem, kā milzis licis viņai gleznot, rīkoties ar skaitā­majiem kauliņiem un spēlēt cītaru.

- Vakts atrodas kādā meistara ceļojumā! minēja Forests.

Mollija palūkojās uz priekšu un atpakaļ ieliņā. Bija pazuduši visi elektrības vadu spageti, taču veikaliņi bija aptuveni tikpat mazi un arī smaržas bija līdzīgas. Pat masku veikaliņš atradās turpat. Mollija aptvēra, ka vīrs, kurš stāv veikaliņā un izkrāso leoparda masku, varētu būt tā druknā, strupā vīra vec-vec-vec-vectēvs, ar kuru viņa runāja tagadējā Indijā. Mollija nolēma noskaidrot, kurā laikā viņi atrodas, tāpēc piegāja pie masku veika­liņa īpašnieka. Viņš nolika otu un, salicis rokas, viegli paklanījās.

- Namaskar, vīrs teica.

Mollija pieļāva, ka tas varētu būt sava veida sveiciens. Viņa rīkojās tieši tāpat.

- Namaskar. Tad viņa turpināja: Piedodiet, kurā gadā mēs tagad esam?

Zakija nepacietīgi mīņājās ielas vidū. Viņa apģērbā paslēptā mazā sudraba izsekošanas ierīce iepīkstējās. Aizkaitināts Zakija iebāza roku kabatā, lai to izvilktu.

- Tad tu atkal esi pārcēlusies uz citu laiku, Mūna, viņš murmināja, nolasot rādījumu. Viņš palūkojās apkārt pēc saviem sargiem, norādot tuvākajam no tiem, ka vēlas, lai tie ātri pulcētos ap viņu. Ceturtais sargs bija aizkavē­jies pie avīžu kioska un uzdeva jautājumus pārdevējam. Zakijam nebija laika gaidīt. Viņš lika trim hipnotizētajiem sargiem sev blakus ieņemt laika ceļošanas pozīciju. Tā viņi arī darīja, uzliekot roku cits citam uz pleca. Un ar BLĪKŠĶI Zakija pacēla viņus no 1974. gada un aiznesa atpakaļ uz 1870. gadu.

Zakija neizjūta nekādu žēlumu pret sargu, kuru bija pametis tam svešā laikā. Šis sargs bija tikai viegli hip­notizēts un pēc dažām nedēļām iznāks no transa un domās, ka sajucis prātā. Viņš būs 19. gadsimta 70. gadu cilvēks, kurš izsviests 20. gadsimta 70. gados. Neviens neticēs, kad viņš stāstīs, ka pieder citam laikam. Zakija to zināja, taču tas viņu ne mazākajā mērā neuztrauca. Viņam rūpēja tikai Mollijas Mūnas notveršana.

Mollija atkārtoja jautājumu.

- Kurā gadā mēs esam, lūdzu?

Vīrs apdomājās. Pusčetri. Mollija saprata, ka nebija daudz indiešu, kas 1870., vai kādā nu gadā viņi atradās, runātu viņas valodā. Paldies! viņa teica un paklanī­jusies atvadījās no vīra.

- Ei, tu esi īstā, Mollij! uzslavēja Forests.

- Vai es uzvedos pareizi?

-Jā. "Namaskar" nozīmē "Sveiks… visu cieņu…" vai kaut ko tamlīdzīgu. Tā teica mans jogas skolotājs.

Mollija pielika roku pie kakla. Rēta joprojām bija tur. Viņa jutās ļoti apjukusi.

Tieši tad Mollija sajuta kustību savu džinsu labajā kabatā tajā, kurā viņa turēja sarkano un caurspīdīgo kristālu. Meitene centās uzlikt tiem roku, bet bija jau par vēlu. Mollija apcirtās un ieraudzīja viņas vecuma zēnu apskrandušā brūnā tunikā ar sarkanas krāsas planku­miem; zaglēns jau joņoja prom pa ieliņu.

- NĒ!! Mollija iekliedzās. Tas puika tikko nozaga kristālus!