Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

ceturtā nodaļa

Tiklīdz Petula saoda Molliju, viņa centās izlēkt no leļļu ratiņiem, bet mazās meitenes pagriezās, lai redzētu, kas ir šie traucējošie jaunpienācēji. Vienu mei­teni šķita biedējam Mollijas un vīra ar turbānu apģērbs. Otra izskatījās uzjautrināta.

Kādas jums jocīgas drēbes! Vai nākat no karne­vāla?

Tagad jau skatījās arī abi zēni.

Mollija saprata, ka meitenēm droši vien dīvaini šķiet viņas džinsi un T krekls ar dejojošas peles attēlu. Tā kā cilvēks mēdz pilnībā pieņemt dīvainus notikumus sap­ņos, viņa jau bija bez ierunām pieņēmusi, ka atrodas citā, nevis savā laikā. Mollija elpoja deviņpadsmitā gadsimta gaisu.

Tā Mollijas daļa, kas parasti būtu metusies uz priekšu glābt Petulu, tagad bija stinga un hipnotizēta. Mollija tikai secināja, ka pie sevis prāto jā, Petula cenšas izlēkt no ratiņiem, bet pavecais vīrs dodas pie viņas. Viņš no zemes pacēlis violetu kapsulu un iebāzis to kabatā. Tas violetais nieciņš ir atvedis viņus šurp. Tas noteikti sūta signālus viņa sudrabotajam aparātam. Tad Mollija nodo­māja: "Meitenes ir mazas, bet kliedz ļoti skaļi. Šķiet, vīrie­tis nemaz nemana, ka zēns sit viņam ar nūju. Bet varbūt arī pamana viņš ir nogāzis zēnu zemē un savalda to. Un tagad šis vīrs nes šurp Petulu un velk viņai nost ērmoto ietērpu un aubi."

Šajā brīdī bērni jau bija sākuši tā trokšņot, ka piesais­tīja dārznieka uzmanību. Kad dārznieks ieskrēja birztalā, vīrs ar turbānu nikni to uzlūkoja un, liekot lietā caurspī­dīgo kristālu, kas karājās viņam kaklā, izdarīja kaut ko Mollijai ļoti pazīstamu viņš apturēja pasauli.

Pasaule mirklī apstājās. Nekļuva ledaini auksts, taču vēss gan, un Mollija sajuta dzīslās pulsējam pazīstamo auksto saplūsmes sajūtu, kas vienmēr pavadīja laika apstādināšanu. Paķēris Petulu padusē un sagrābis Mol­lijas plecu, vīrietis ieplūdināja meitenē siltumu, lai viņa varētu pārvietoties pati saviem spēkiem.

Petulu vīrs atstāja sastingušu, jo tā ar viņu bija vieglāk tikt galā. Tad viņš aizveda Molliju no haotiskās ainas, atstājot aiz muguras kliedzienā apklusušos cilvēkus, kas bija sastinguši kā lielas ledus lelles cilvēku izskatā zēni ar paceltām nūjām, meitenes ar vaļējām, kliedzošām mutēm un asaru klātām sejām, dārznieks uz vienas kājas, skrienot pļavā.

Viņi piegāja pie ekipāžas ar nekustīgo zirgu un kučieri. Kad viņi bija nonākuši tur, vīrs norādīja, lai Mollija rāpjas ratos, un tad pasniedza viņai sastingušo Petulu. Pat savā transā Mollija vēsi apsvēra, ka tad, kad vīrietis atlaiž viņas roku, viņai jākoncentrējas uz viņas pašas laika apturēšanas kristālu un jāpretojas sastingušajai pasaulei, lai viņas ķermenis nesastingtu tāpat kā visiem citiem. lā Mollija arī darīja. Viņa pamanīja, ka tas atstāj iespaidu uz viņas nolaupītāju.

Iedabūjis Molliju ratos, vīrietis paņēma pātagu un atbrīvoja pasauli no sastinguma. Ar skaļu plīkšķi viņš lika atjēgties zirgam, un viņi traucās uz priekšu. Petula sāka riet. Kabrioleta riteņi izslīdēja pa granti, un golfa biksēs tērptais kučieris pārsteigts pacēla skatienu. Iekams viņš spēja ko darīt, viņa ekipāža jau bija prom.

Zirgs grudzinot aizrikšoja pa ceļu, atstādams aiz mu­guras vēl vienu saniknotu cilvēku.

Mollijas nolaupītājs pat neatskatījās. Smagi elsojot, viņš notrausa sviedrus no krunkainās pieres un sāka skaļi purpināt. Jā, suns atstās uz viņu iespaidu… tas ir viens no tiem jocīgajiem ķīniešu suņiem. Nu vienreiz būšu visu izdarījis, kā nākas.

Mollija nesaprata, par ko vīrs runā, taču transā viņai tas ari bija vienalga.

Traucoties uz priekšu, Mollija apjauta, uz kurieni viņi dodas. Viņi atradās uz Braiersvilas ceļa. Protams, ka tas nebija pierastais asfaltētais ceļš, bet gan grambains lauku zemesceļš, kura vidū garā, zālainā joslā auga mar­grietiņas. Pēc pusjūdzes viņi sastapās ar vērša vilktiem ratiem. Kabrioletam nācās apstāties, kamēr vērša rati lēni nobrauca ceļmalā, lai ļautu sevi apdzīt. Mirkli valdīja klusums, ja neņem vērā augstu gaisā vīterojošu cīruli. Un tad Mollija uz ceļa aiz muguras izdzirdēja zemi tricinošu pakavu klaudzoņu. Vīrs, pametis skatienu atpakaļ, ierau­dzīja strauji tuvojamies saniknoto dārznieku un kučieri. Nolamājies viņš bīstami uzlēca ekipāžu velkošajam zir­gam mugurā un piespieda to apdzīt vērša vilktos ratus. Nu jau vajātāji bija vairs tikai dažu jardu attālumā. Mol­lijas nolaupītājs kārtējo reizi sastindzināja pasauli.

Tā kā vīrieša ķermenis bija saskarē ar zirga rumpi, dzīvnieks turpināja kustēties uz priekšu. Mollija bija sakoncentrējusi savu prātu, tāpēc arī viņa turpināja kustēties. Cieši satvērusi Petulu, viņa atskatījās un vēsā mierā nolūkojās uz vajātājiem. Tie bija kā lieliskas jāt­nieku statujas zirgu mugurās. Kā nekustīgs mākonis bija sastinguši pat zirgu pakavu uzjundītie putekļi.

Mollija vēroja paveco vīru lēkājam uz zirga, kurš vilka kabrioletu, un viņu pārsteidza tas, cik izveicīgs viņš ir savā vecumā. Garām slīdēja sastingusi deviņpadsmitā gadsimta pasaule. Mollija vairs negribēja uzdot vīram jautājumus. Viņa tikai smaidīja, it kā mainīgā apkārtne būtu vienkārši izrāde, kas domāta viņas izklaidei. Molli­jas smaids līdzinājās maigai ģitāras mūzikai.

Nekustīga, garā, brūnā kleitā tērpta sieviete bija vil­kusi ūdens spaini no akas. Viņi pabrauca garām skrandās tērptam zēnam, kurš gar dīķi bija dzinis zosu baru. Visi stāvēja sastinguši kā skulptūras.

Kad viņi bija sasnieguši Braiersvilas nomali, Mollija palūkojās augšup uz pakalna virsotni, kur vajadzētu atrasties bāreņu namam, kurā viņa bija uzaugusi. Tā pati māja tikpat pelēka un bēdīga stāvēja tur, pakļauta visiem vējiem un nokrišņiem. Mollija prātoja, vai tas ir bāreņu nams 1850., 1860. vai 1870. gadā kāds nu paš­laik bija gads.

Mollijas nolaupītājs dzina zirgu Braiersvilā. Viņi pa­brauca garām pilsētas domei ar tās piparnīcai līdzīgo jumtu. Viss joprojām bija sastindzis. Sievietes valkāja garas, polsterētas kleitas un lielas cepures. Vīriešu galvas­segas bija cilindri, žokejcepures un mīkstas vilnas mices. Vīrs ar turbānu skubināja zirgu uz priekšu, nepievēršot uzmanību tā uztraukumam par nekustīgo pasauli. Kaut ko burkšķot pie sevis, viņš līkločiem manevrēja kabrio­letu starp zirgu vilktu ratu un furgonu šķēršļiem.

Kādā sānu ieliņā bija notikusi rosīga tirgošanās. Tur bija kūku būdas, maizes galdi un būri ar dzīvām vistām, ko varēja nopirkt un nokaut turpat uz vietas. Miesnieks ar gaļīgu seju bija nolicis vistu uz kaujamā dēļa, otrā rokā pacēlis cirtienam gatavu gaļas nazi. Petulas jutīgais deguns saoda gaisā plīvojošās asiņu, notekūdeņu, alus, ceptas maizes, salmu, dzīvnieku un dūmu smaržas, un viņa centās saprast, kāpēc te viss ož tik savādi.

Beidzot viņi nonāca otrā pilsētas pusē, pašvaldības teritorijā. Mollijas nolaupītājs nokāpa no zirga un atkal ļāva pasaulei kustēties. Aizelsies no brauciena, izsmēlis spēkus no laika apturēšanas un nepacietīgs, viņš norādīja, lai Mollija un Petula izkāpj no ekipāžas. Vīrs ar turbānu pastiepa roku. Tajā bija vēl viena violeta metāla kapsula, ko viņš bija izvilcis no sava sudrabotā aparāta sāniem.

- Norij šo, vīrs pavēlēja, balsī skanot spēcīgam in­diešu akcentam. Mollija saminstinājās, centās nepakļau­ties, bet tad paklausīja. Metāla kapsula, slīdot lejup pa rīkli, izraisīja nepatīkamu sajūtu. Vīrs ieskatījās aparātā, kuram bija mirgojoša ripa un klaviatūra. Viņš piemiegtām acīm lūkojās uz sīkajiem taustiņiem un, izvilcis no tur­bāna adatu, sāka ievadīt skaitļus. Mollija vēroja. Beidzot vīrs nospieda sudraba pogu un saņēma Mollijas roku.

- Tu mani nogurdini! viņš noņurdēja. Tad viņš pacēla sudraboto mehānismu pie kakla un ar mazo pirkstiņu aptvēra sarkano kristālu, kas tur karājās.

Vīrieša seja koncentrējoties saspringa un piesārta. At­skanēja jau pazīstamais attālais BLĪKŠĶIS, un pasaule ap Molliju un Petulu atkal sāka virpuļot, izplūst un mainī­ties.

Pūta silts vējš. Mollija saprata, ka tagad viņi kustas laikā uz priekšu. Gar ausīm nošvīkstēja strauji mainī­gas skaņas, līdz no sudraba ierīces uzplaiksnīja spilgta gaisma. īgnais vīrs lika viņiem apstāties. Kad virpuļošana mitējās, Mollija ieraudzīja pazīstamu pasauli. Priekšā bija mūsdienīgs sporta laukums. Divi zēni tumšzilos sporta tērpos spārdīja futbola bumbu, kas tik ļoti bija piesaistī­jusi viņu uzmanību, ka viņi pat nepamanīja uzrodamies trīs ceļotājus laikā.

- Haap! Mollija mēģināja kliegt, taču balss iesprūda rīklē.

Piktais vīrs pārvilka plaukstu pār savu sauso, krun­kaino seju un devās uz koka solu. Viņš sadabūja vēl vienu violetu kapsulu, un Mollija saprata, ka viņš to noslēpis jau agrāk, lai varētu atrast īsto vietu.

Tad vīrs uzsauca zēniem: Kādu laiku rāda jūsu ķēdes pulksteņi?

Viens zēns apstājās, uzlicis kāju uz bumbas. Vai jūs runājat ar mani?

- Jā, ar tevi, puika!

Zēns palūkojās uz savu draugu, it kā gribēdams teikt: "Nu, vecīt, šis tik ir īstais eksemplārs!"

- Desmit pāri trijiem, zēns atkliedza. Šajā brīdī Mol­lija viņu pazina. Viņš bija no Braiersvilas skolas. Viņš mācījās vienu klasi augstāk par Molliju un dažkārt spē­lēja futbolu ar Rokiju. Tomēr viņš izskatījās jaunāks daudz jaunāks nekā tad, kad Mollija bija viņu pēdējo reizi redzējusi. Tātad viņi bija ieradušies laikā, pirms Mollija bija uzgājusi grāmatu par hipnotizēšanu, no kuras viņa bija apguvusi savu prasmi.

Ja Mollija nebūtu hipnotizēta, viņa varētu pārsteigumā smieties vai bailēs kunkstēt. Jo tagad viņa atradās laikā, kuru pati jau bija izdzīvojusi.

- Mmmm, Mollija ņurdēja, cenšoties izrunāt zēna vārdu. Viņa pār plecu palūkojās uz pauguraino īsāko ceļu pa laukiem un mežiem no Braiersvilas skolas uz Hārdvikas bāreņu namu.

Bāreņu nama bērni bieži izmantoja ceļu pāri pakal­niem. Ja būtu skolas diena, tad viņi jau nāktu mājās, jo tēja tika pasniegta tieši četros. Un tiešām, pakalna virsotnei tuvojās bērnu grupiņa. Nedaudz zemāk no meža iznāca divi nelieli stāvi. Vienam bija melni mati, bet otram mugurā brūna vējjaka ar spirāli uz muguras. Viņi bija pārāk tālu, lai viņus varētu pazīt. Un tomēr, vērojot pirmo ejam pa priekšu un otru neveikli slājam aiz muguras, Mollija skaidri atcerējās Rokiju un sevi. Un vēl vairāk reiz viņai bija piederējusi vējjaka ar spirāles attēlu uz muguras.

Pat savā hipnozes stāvoklī Mollija lietišķi secināja: lai cik brīnumaini tas būtu, pastāvēja iespēja, ka persona, kas vilkās aizmugurē pa pakalna nogāzi, ir viņa pati pirms trim gadiem.

Tad Mollija izdzirdēja mehānisku rūkoņu, kas pieņē­mās skaļumā.

Sporta laukumā laidās lejā helikopters. Tā rotora spār­nu un dzinēju radītais spalgais troksnis bija apdullinošs.

Futbolisti ar rokām aizklāja ausis un vēroja lidaparātu piezemējamies. Rotoram joprojām griežoties, Mollijas nolaupītājs veda meiteni iekšā. Meitenes mati plīvoja ap galvu, viņai kāpjot augšup pa metāla pakāpieniem. Petula pārbijusies savilkās kamolā Mollijas rokās un pa­slēpa purnu viņas padusē. Abas prātoja, kurp gan viņas tiek vestas.

Mollija atkal mēģināja runāt. Iepriekš izjustais hipno­tiskais miers bija pagaisis. Kuh tu maah vee? Nolaupītājs nepievērsa viņai uzmanību.

Kad spārei līdzīgais lidaparāts slīpi pacēlās gaisā, Mol­lija centās saskatīt bērnu sejas pakalna nogāzē, taču tas nebija iespējams. Tomēr pār bāreņu nama jumtu viņai izdevās izšķirt pie dārza galda sēžam bāreņu nama priekš­nieci Aderstones jaunkundzi, kurai Edna, nama pavāre, pasniedza tēju. Aderstone bargi uzlūkoja helikopteru un aizklāja ausis, bet Edna pacēla dūri un kaut ko kliedza. Mollija varēja vien iztēloties lamuvārdus, kas gāzās pār Ednas lūpām.

Apakšā pletās zaļi lauku ielāpi. Pēc divdesmit minū­tēm viņi nonāca lidostā. Helikopters nolaidās, un, it kā viss būtu iepriekš saskaņots, viņus sagaidīja balts golfs, pa skrejceļu aizgādāja līdz privātai lidmašīnai, un visi tika vesti iekšā. Mollija ar satraukto Petulu padusē truli soļoja uz priekšu.