Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

sestā nodaļa

Pārbiedētā Petula saritinājās kamolā zem Mollijas T krekla un centās izlikties, ka viņas tur nemaz nav. Mollijas laika ceļojuma pavadonis uzlūkoja viņu ar ska­tienu, kas sākumā pauda šoku, bet pēc tam pilnīgu rie­bumu.

- Ak, pāva sūdi! Esmu kļūdījies… atkal, viņš sodī­jās. Vīrs bailēs pārgrieza acis tā, ka bija redzami tikai to baltumi. Viņš trīcot pievērsās savam pavēlniekam.

- Nepareizā Mollija, sahib, bet tā nevar būt. Mahara­dža, es devos tieši uz īsto laiku un paņēmu viņu. Viņa bija Braiersvilas parkā.

- Braiersvilas parkā? BRAIERSVILAS PARKĀ? TU STUUUULBENI! milzīgais vīrs nodārdināja dziļā, asinis stindzinošā balsī. Viņš pagrāba pāva spalvu vēdekli no apvēdinātāja sev blakus un meta to viņu virzienā tā, ka Mollijas pavadonim nācās pieliekties. Zakija, vai tu diešām tomā, ka viņa jebkādā veidā varētu atrasties Braiersvilas parkā, pirms atrada hipnozes grāmatu? Es gribēju Molliju Mūnu no laika pirms tam es gribēju Molliju Mūnu no tā laika, kad viņa vēl dzīvoja bāreņu namā, tu neaptēstais cietpauri! Kornēlijs Ļogans savu dzīves­vietu turēja sielākajā llepenībā. Viņš nemūžam nebūtu ļāvis Mollijai ierasties Braiersvilas parkā pirms tam, kad viņa atrada hipnozes grāmatu.

- Varbūt Kornēlijs gribēja viņu apmacīt, pirms viņa atrada grāmatu, Jūsu Augst…

- Tev nav man jāatbild. Tāds STUUUULBENIS! No šausmīgajiem rēcieniem, kas nāca no milža lūpām, kad viņš pieslējās, sacēlās vējš, kas lika plīvot Mollijas matiem. Mollijas acis viņu nekrāpa vīrs tiešām bija pārdabiski milzīgs, taču nu viņa aptvēra, ka kaut kas nav kārtībā ar viņas dzirdi.

- Protams, šī ir mepareizā Nollija Nūna. Vai tad tu esi akls? Šai ap kaklu ir stikrāls. Vīrs ar lielu pirkstu norā­dīja uz Mollijas kaklu. Viņa jau prot apturēt pasauli, tu necienīgais kamieļa mēsls. Vienīgi hipnotizētāji spēj aptu­rēt pasauli. Kādēļ gan vēl lai viņa nēsātu STIKRALU?

"Stikrāls?" Mollija domāja. "Ak jā, viņš domā manu laika apturēšanas kristālu." Milža balss nikni dārdēja, atsitoties pret zelta istabas sienām.

- Tu man esi atvedis Molliju Mūnu no pārāk tālas nākotnes, tu nekam nederīgais tarakān. Es jau tev teicu. Es tev to izskaidroju trīs reizes. Milzis paspēra četrus soļus uz priekšu, ar katru soli kļūdams lielāks. Viņš pie­lieca savu kokam līdzīgo stāvu un tā, it kā viņa padotais būtu kāds skolaspuika, sagrāba viņu aiz auss un pamatīgi sakratīja viņa galvu. Vai arī tev tas pa vienu ausi iekšā, bet pa otru ārā?

- Es dddommmāju… Es domāju, ka šī bija īīīīī… vīrs galvas kratīšanas dēļ tik tikko spēja izrunāt vār­dus.

- Tu domāji. Tas gan ir labs joks, noteica milzis, riebumā nometot zemē savu nabaga kalpu. Kā jau vienmēr, dan miss jāvara pašam. Tad viņš no visas sirds izmeta: Tam jānotiek, lūk, kā, tu idiot! Man jāiz­ņem Mollija Mūna no tā laika, pirms viņa bija atradusi hipnozes grāmatu. Pirms viņa to atrada. Pasrati? Un tad, kad es viņu nogalināšu, viņa vairs nespēs kļūt par hipnotizētāju un savārīt visas tās ziepes, ko ir savārī­jusi, ja? Viņa vairs nevarēs rauctēt maniem plāniem un neļaut Primo Sellam kļūt par Amerikas prezidentu, kā viņa izdarīja… un nevarēs neļaut Kornēlijam valdīt pār visu pasauli manā vietā. Un kāpēc? Tāpēc, ka viņa jau būs mirusi, iekams iemācīsies kādu hipnotizēt. Milzis atkal satvēra Mollijas pavadoņa galvu savās masīvajās ķetnās un sāka to spiest.

VAI TU PO ATJĒDZ? viņš auroja.

Mollija atklāja, ka viņas galvā šaudās dažas domas un lūdz pievērst tām uzmanību, kaut arī tās vēl ir miglai­nas, jo viņa joprojām atrodas hipnozes varā. Pirmā bija tāda: liekas, ka šis pagātnes gigants reiz ir kontrolējis Kornēliju Ļoganu. Šis laikā ceļojošais milzis acīmredzot bija ceļojis uz priekšu no šī laika un hipnotizējis Kor­nēliju, lai īstenotu savu galveno plānu. Kornēliju, kuru Mollija bija hipnotizējusi, lai viņš kļūtu par blējošu jēru! Tas bija gandrīz neiedomājami. Šis varenais vīrs pavisam noteikti gribēja iegūt varu Mollijas laikā. Mollija nesa­prata, kāpēc.

Mollijas prāts lēni malkoja šo domu, it kā tā būtu tase apdullinošas tējas. Mollija aptvēra, ka ir neviļus stāju­sies ceļā šī vīra plāniem. Viņa bija izņēmusi Kornēliju no spēles. Un tāpēc gluži loģiski šis milzenis gribēja notvert Molliju, pirms viņa bija atradusi hipnozes grāmatu, lai būtu iespējams viņu nogalināt, iekams viņa varētu sagā­dāt nepatikšanas.

Tas bija pilnīgi saprātīgi. Mollija pārcilāja šo domu un mirkšķināja acis, apsverot situāciju. Un galu galā, kā viņa secināja, ar viņas dzirdi viss bija kārtībā. Zvīņainais milzis (kurš, šķiet, cieta no tās pašas ādas slimības kā trīcošais pavadonis ar turbānu) runāja kaut kā nepareizi.

Viņš mainīja skaņas sainīja mkaņas vārdos. Viņš runāja mulsinoši.

Milzis atlaida Mollijas pavadoni, kas tagad nostājās blakus meitenei, taustīdams kaklu tur, kur tas bija maz­liet iekrakšķējies. Viņa košļātā pan sarkanā sula pilēja no zoda. Viņš noslaucīja to ar kabatlakatiņu.

- Un tu arī darbojies pārāk ilgi, milzis apsūdzēja. Šķiet, ka esi pārāk nervozs ceļojumiem pivdesmit diektajā gadsimtā, tu nožēlojamais vārguli.

-Jūsu Augstība… maharadža… Domāju, ka būs labāk, ja vispār gādāšu par viņas ierašanos. Es vēl neesmu īsti drošs, vadot šīs divdesmit piektā gadsimta superātro staru lidmašīnas. Esiet drošs, es trenēšos pastāvīgi un uzlabošu savas iemaņas, bet es negribēju pazaudēt Mūnas jaunkundzi pie staru mašīnu ostas. Vīrs atieza sarkanīgos zobus lišķīgā smaidā.

Maharadža nemaz neklausījās. Tagad viņš pētīja Mol­liju. Milzīgās, asinīm pieplūdušās acis šaudījās, kad mil­zenis ievēroja meitenes necilo izskatu, nelielo augumu un tuvu novietotās acis.

- Kas gan būtu domājis, ka kāds mik tazs… Un ska­ties! Laika vēji jau atstāj uz viņu savu iespaidu. Zakija, atbrīvo viņu no transa.

- Vai esat… pārliecināts, Jūsu Augstība?

- Dari, kā es saku, stulbeni!

Mollijas nolaupītājs Zakija paklausīgi nostājās viņas priekšā. Viņš pielika meitenei pie pieres savus sausos, mezglainos pirkstus un uzsita knipi.

-Tu esi brīva. Hipnozes bruņas bija salauztas. Miglas plīvuri, kas klāja Mollijas emocijas, krita, un viņa pēkšņi jutās pilnīgi īsta. Tagad viņa saprata, kā jūtas zem viņas T krekla noslēpusies Petula; Mollijas kvēlākā vēlēšanās bija, kaut arī viņa varētu kaut kur noslēpties.

Tagad Mollija pilnībā apjauta situācijas nopietnību. Viņa bija notverta šausminošās lamatās. Iestrēgusi citā zemē un citā laikā. Pat tad, ja viņai izdotos izbēgt no milzīgā maharadžas un viņa palīga, viņa joprojām būtu sagūstīta laikā, kas nav viņas, jo Mollijai nebija pil­nīgi nekādas nojausmas, kā ceļot laikā. Viņa jutās tik­pat neaizsargāta kā tārps pāva knābī, tikpat bezcerīgi kā ieslodzītais, kurš gaida nāvessoda izpildi. Meitenes plaukstas kļuva miklas, kad viņu pārņēma bailes. Mollija nekad iepriekš vēl nebija jutusies tik bezpalīdzīga, un viņai bija nepieciešama milzīga savaldīšanās, lai neizplūstu asarās.

Tomēr Mollijai bija sava pieredze ar nežēlīgiem, bezsirdīgiem cilvēkiem, un no milža aukstās, nekustīgās sejas viņa noprata, ka nepalīdzēs nekāda lūgšanās. Mol­lija pietiekami labi pazina sadismu, lai saprastu, ka tad, ja viņa tagad sāktu raudāt, viņas mocītājs pilnībā izbau­dītu izrādi un tad zaudētu par viņu interesi. No tā, kā milzis lūkojās lejup, ar interesi ieskatoties viņas acīs, Mollija bija pārliecināta, ka vienīgā iespēja izdzīvot ir būt tik vēsai un noslēpumainai, cik vien iespējams. Viņa nepievērsa uzmanību pēc ķiplokiem dvakojošajai elpai un degunradža ādai. Mollija nepievērsa uzmanību pati savām bailēm. Viņa sakrustoja rokas pār Petulu, kas slē­pās zem maisveidīgā krekla, un viņai izdevās apkopot domas un veikt zināmus aprēķinus.

Pirmais bija tāds, ka gan šis vīrs, gan viņa palīgs acīm­redzot ir ļoti prasmīgi hipnotizētāji, līdzīgi Mollijai.

Otrais viņi abi prot apturēt pasauli. Viņi abi spēj apturēt laiku tāpat kā Mollija.

Mollija pieļāva, ka šie abi varētu būt labāki hipnotizē­tāji nekā viņa pati (galu galā viņi abi ceļoja laikā), tāpēc meitene izlēma neizmantot kristālu, lai apturētu laiku.

Tomēr viņa bija pārliecināta: ciktāl runa ir par ceļošanu laikā, viens no viņiem tur nav īpaši prasmīgs. Mollija pēkšņi aptvēra: ja jau pats labākais palīgs, kādu varēja atrast šis bagātais un ietekmīgais milzis, ir Zakija, kas tagad ir ierāvies stūrī, tad labu ceļotāju laikā nemaz nevar būt daudz.

Mollija skatījās tieši uz priekšu un nepievērsa uzma­nību maharadžam, kad tā smagais, koka mietam līdzīgais pirksts uzsita viņai pa pieri. Meitene jutās ļoti vientuļa un no tiesas izbijusies, taču apzinājās, ka nedrīkst tāda izskatīties. Lai aizsargātos, viņa tēloja augstprātīgu lep­numu, it kā būtu dziļi aizskarta par to, ka ir tik rupji atrauta atpakaļ laikā.

Mollija atcerējās kādu pompozu tēlu vecā filmā, ko viņa neskaitāmas reizes video versijā bija skatījusies bāreņu namā. Filmā attēloto ģenerāli bija saņēmis gūstā preti­nieks, taču viņš nevis iepleta acis un tēloja pakļāvību, bet gan skaļi protestēja. Mollija apzinājās, ka var censties līdzināties viņam, un tas nozīmē, ka jāspēlē pamatīgs teātris. Mollija nebija neko daudz pārliecināta par savām aktrises dotībām, taču atcerējās galvenās frāzes, jo viņa un Rokijs tik bieži bija tās teikuši viens otram. Dzīslās plūstošais adrenalīns deva Mollijai drosmi, un viņa pati bija pārsteigta, kad no viņas lūpām pēkšņi atskanēja dažas no ģenerāļa cēlajām frāzēm.

Šo manas brīvības ierobežošanu es uzskatu par aug­stākajā mērā nepiemērotu un pazemojošu. Īstenībā tā ir patiesi nevietā! Mollija izgrūda.

Viņa notrīsēja, kad beidzamais vārds "nevietā" atstāja viņas lūpas, jo apzinājās, ka šāda izturēšanās ir īstākā spēle.

Mollijas milzīgais sagūstītājs piemiedza acis un nikni uzlūkoja meiteni. Mollija grieza zobus.

- Vai tiešām? milzis lēni pārjautāja.

- Jā. Mollija pārcilāja prāta krājumus, lai atcerē­tos un iztēlotos ģenerāli filmā, un atkārtoja: Jā. Lai man tik zemiski pielavītos jūsu subordinētā persona… Mollija nebija īsti pārliecināta, vai zina, ko nozīmē "subordinēts", tomēr turpināja: Man vajadzētu pieņemt godīgu izaicinājumu uz hipnotisku divkauju. Šoreiz tas notika neiedomājami rupji. Un tad vēl mani pa laiku vada kāds tik… tik bezpieredzējis un bezspējīgs. Ieklausoties pašas vārdos, Mollija atcerējās, ka viņai būtu bijis jāsaka "nepieredzējis un nespējīgs". Viņa neatlaidās. Tā nav tāda apiešanās, kādu es, pasaules klases hipnotizētāja, cerētu sagaidīt nojums, ari pasaules klases hipnotizētāja. Ja es būtu jūsu vietā, es jau nu gan būtu sameklējusi gudrāku pavadoni. Es būtu izrādījusi lielāku cieņu.

Mollija gandrīz nespēja noticēt, ka šie teikumi nāk no viņas mutes. Viņa vai nu izraks ar tiem sev kapu, vai arī izspruks no nepatikšanām Mollijai pašai nebija ne mazākās nojausmas, kurš variants izrādīsies pareizais. Taču, apzinoties, ka loma jāspēlē līdz beigām, viņa tagad savāca ļoti precīzu hipnotisko enerģiju un ielūkojās mil­zim acīs. Tajās jau kvēloja hipnotisks mirdzums. Viņa milzīgās, izvalbītās acis tumšajos dobumos iedvesa šaus­mas. Baltumi ap brūnajām zīlītēm bija dzīslaini un asinīm pieplūduši. Mollija nekad nebija redzējusi ne tik lielas, ne tik atbaidošas acis, tomēr viņas zaļās acis tika ar tām galā. Meitene nenolaida skatienu no vīrieša redzokļiem un sajuta to spēku. Viņa lūkojās tieši acīs apbružātajam vīram ar valzirga ādu un bruņurupuča seju.

Izjūtot baudījumu no cīņas ar Mollijas mēroga acīm, milzis izgaršoja nepierasto izaicinājuma izjūtu. Tagad viņš saprata, kā šis kaulainais skuķis ar kartupelim līdzīgo degunu bija varējis izjaukt viņa smalki organizētos plānus. Tādas spējas kā šai meitenei nepiemita nevienam citam hipnotizētājam, ar ko viņam bija nācies sastapties. Un maharadža arī juta, ka meitene ir pieredzējusi. Ikreiz, kad viņš atslābinājās, lai novērstu Mollijas uzmanību un hipnotiski izsistu viņu no sliedēm, meitene paredzēja vīrieša gājienu un atvairīja viņa skatienu. Viņa bija laba, ļoti laba, it īpaši ņemot vērā viņas vecumu. Taču viņa neko nezināja par laika ceļošanas likumiem, tāpēc viņš par to bija vairāk nekā galvas tiesu pārāks. Maharadža tāpat apbrīnoja arī meitenes talantu un drosmi. Bija gan­drīz vai prieks ar viņu tikties. "Kaut arī meitene ir pārāk lecīga," viņš nodomāja, "varbūt ar viņu būs interesanti." Varbūt viņam vajadzētu tai ierādīt īsto vietu. Varbūt viņš tā arī darīs. Valdnieks nolaida skatienu.

Hmmm, viņš domīgi nomurdēja. Tad tu sevi uzskati par ceļojošu princesi. Maharadža sasita savas milzīgās plaukstas. Varbūt princese tēlēsies vēju.