Vēji šalca ap Zakiju un Petulu.
Varētu paiet kāds brītiņš, Zakija teica, pašķielēdams uz savu laika ceļošanas ierīci. Runājot starp mums, Petula, es neesmu tas labākais ceļotājs laikā. Apstāsimies te!
Pasauli piepildīja spilgta dienasgaisma. Nu, redzi, tieši to es domāju mums vajag nakti. Zakija atkal devās ceļā, lādēdams savu aparātu. Petula rūca; viņas purnu bija aizžņaugusi Zakijas plauksta. Nākamreiz, kad viņi apstājās, mēness jau bija zemu pie apvāršņa un debesīs bālēja rītausma. Zakija ielūkojās observatorijā. Pa grīdu mētājās Vakta ceremonijas atliekas. Ziedlapiņas, sakaltušas asinis un gruzdošas ugunskura ogles.
- Tas varētu derēt, Zakija noteica un devās uz priekšu pa kokiem apstādīto gatvi. Es aiznesīšu tevi uz savu mājvietu pilī. Tur tu jutīsies labi. Petula atkal viņam uzrūca.
- Ak, gan tu pie tā pieradīsi! Bet ar ko gan lai es tevi baroju? Zakija pa akmeņiem devās uz mazo observatorijas pili.
- Vai tev garšo vistas gaļa? Cepta bez garšvielām? Tev varētu patikt dzenāt pāvus. Varbūt cepts pāvs tev būtu īsts gardums! Pēc manām domām, jo vairāk pāvu pīrāgu, jo labāk. Viņi ir tik dumji, trokšņaini putni.
Ap viņiem vārnas sāka savu rīta saķērkšanos. Zakija paraustīja zvana auklu pie pils vārtiem. Gaidot viņš palūkojās lejup uz Petulu. Es noņemtu roku no tava purna, ja tu apsolītu man nekost.
Petula bija pārguruši. Un ari tāpat viņa nekad nebija bijusi liela kodēja. Kad Zakija noņēma plaukstu no Petulas purna, Petula bija mierīga. Viņa vienkārši uzlūkoja vīrieti ar savām lielajām, miklajām acīm.
- Labi, noteica Zakija. Viņš paglāstīja Petulas maigās, nokarenās ausis. Un, Petula, vai tu gribētu būt mans klēpja sunītis? Petula aizvēra acis. Viņa tiešām bija izmisusi. Šis vīrs tikko bija nozadzis viņu Mollijai un tagad cerēja, ka viņa pret to būs laipna.
- Nu, tad sarunājuši, Zakija secināja. Vārti atsprāga. Petulas acis pildīja asaras.
Čukstus, lai naktssargs viņu nedzirdētu, Zakija teica: Un, zini, pirmais, ko es tev uzdāvināšu, būs auskars!