Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

septiņpadsmitā nodaļa

Odžass ātri veda Molliju, Rokiju, Forestu un Petulu pa citu ieliņu mudžekli. Steidzoties uz priekšu, Mollija viņam izskaidroja, kā maharadža Vakts nolaupījis viņas jaunākās būtnes. Odžass klausījās, daļēji izjuzdams aiz­domas, ka Mollija un viņas draugi varētu nebūt pie pilna prāta.

- Tad jūs gribat slepeni sekot Vaktam? viņš pārjau­tāja cerībā, ka vismaz tiktāl viņu stāvoklis varētu atbilst patiesībai.

-Jā.

- Šajas drēbēs? Odžass neticīgi noelsās.

Mollija paskatījās lejup, uzlūkojot dejojošo peli uz sava T krekla. Viņas prāts sāka darboties ar pilniem apgriezieniem.

- Saki man, lūk, ko, Odžas. Vai te ir kāds tiešām riebīgs apģērbu veikaliņa īpašnieks?

- Viens ir, taču ir daudz vairāk draudzīgu veikalnieku, neuztraucies.

- Ko tas riebīgais ir izdarījis, ka ir tik nejauks? Mol­lija nerimās.

- Tu nu gan uzdod dīvainus jautājumus! Bet es atbil­dēšu. Ir viens ļoti bagāts, nežēlīgs cilvēks, kuram pieder veikals netālu no tirgus. Viņam ir ļoti nelāga daba, un viņš sit savu sievu un bērnus. Man viņš nemaz nepatīk, jo reiz viņš sadeva man pa ausīm tikai tāpēc, ka biju apsēdies uz viņa veikala sliekšņa, lai izvilktu ērkšķi no pēdas!

- Vai viņš runā angliski?

- Jā, bet viņš nav nekāds lāga vīrs, Mollij. Tu nesa­proti.

- Saprotu gan. Uzticies man. Vai tu aizvedīsi mūs uz turieni?

- Labi, izdarīšu jums īpašu pakalpojumu, Odžass piekrita. Taču tev jāatceras, Mollij, ka pēc tam mani papildu pakalpojumi maksās naudu.

- Labi, Mollija bija ar mieru, bet iesim turp ātri.

Drīz viņi atradās lielā veikalā, gar kura sienām atradās

plaukti ar salocītiem apģērbiem. Forests aiz viņiem aiz­vilka zīda priekškaru pār veikala ieeju. Petula apošņāja paklājiem klāto grīdu.

- Vai te kāds ir? Mollija iesaucās.

No letes miegaini galvu pacēla spēcīgs vīrs ar lielu vēderu. It kā stādoties priekšā, viņš caur degunu noņurdējās un nokāsējās, iztīrot gļotas no rīkles.

- Labdien! teica Mollija. Mums vajadzētu apģēr­bus.

Vīrietis ar neveselīgo sejas krāsu nopētīja Mollijas džinsus, T kreklu ar peli un pavīpsnāja. Viņš laiski pie­slējās kājās un tad pamanīja Odžasu. Uz mirkli viņš nai­dīgi paglūnēja, taču, atcerējies, ka var sanākt darījums, atturējās no Odžasa izsviešanas pa durvīm.

Pirms vīrs vēl to apzinājās, viņš jau bija Mollijas varā. Meitene uzsita viņam pa krūtīm un ieskatījās viņa aizpampušajās acīs. Vīra deguns aizkaitināti saraucās, kad viņš centās iebilst pret meitenes uzmācību, taču īstenībā viņu pievārēt nenācās grūti. Sekundes laikā Mollijas acis bija devušas triecienu tieši pa vīrieša smadzenēm, pār­vēršot viņu visam piekrītošā plānprātiņā.

- Tagad tu pilnībā esi manā varā, Mollija teica. Es gribu apģērbus mums visiem. Un pēc tam mēs gribē­sim naudu. Labi daudz. Odžass pamāja. Viņš jau bija aplēsis, ka tad, ja palīdzēs Mollijai, viņš varēs nopelnīt daudz naudas.

Pusaizmigušais virs pakāpās uz priekšu un piekrītoši pamāja meitenei, kura tagad viņa acīs likās kā dieviete. Pārdevējs itin labi saprata viņas valodu. Transā viņš sāka izvēlēties apģērbus no plauktiem. Odžass pārsteigts ska­tījās, kā vīrs izmeklē Rokijam garu sarkanvīna krāsas kreklu ar slēgtu apkaklīti un pieskaņotas pidžamas bik­ses.

- Vai šis kartačariders jums derēs, kungs?

Līdzīgu ietērpu, tikai pelēku, viņš piemeldēja Odža­sam. Odžass ielika to somā.

- Pataupīšu to labākiem laikiem, viņš teica. Forests izvēlējās baltu kartačarideru, bet Mollija dabūja tēraud­zilu sari.

- Tas nav nekas labs, meitene noteica, uzlūkojot viņai pasniegto garo audumu. Man nemūžam neizdo­sies aptīt sev kādu no šiem paltrakiem.

- Ko jūs darāt, veikalnieka kungs! iejaucās Odžass. Indijā meitenes nevalkā sari; tikai sievietes valkā sari.

Hipnotizētais virs piedāvāja Mollijai garu tunikas veida tērpu un bikses zem tā.

- Vai šo šalvarkamīzu?

Drīz visi bija gatavi. Mollijai bija jāuzmet uz galvas plīvurs, bet zēni dabūja mazus turbānus. Kājās viņiem bija indiešu kurpes, izņemot Odžasu, kurš labāk jutās basām kājām. Mollijai tika izsniegts monētu pilns maks, un viņa paņēma arī pietiekami stipru kokvilnas somu, lai tā varētu izturēt Petulas svaru, ja nu Mollijai nāktos pēkšņi nozust.

Aizejot Mollija pievērsās veikalniekam. Viņa visu laiku bija tik aizņemta, ka neatlika laika pārdomāt, kādus rīko­jumus atstāt šim vīram. Tāpēc, grābjot domas no zila gaisa, viņa iesāka runāt.

- No šī brīža tu nekad nevienam neteiksi sliktu vārdu. Tu būsi kā svētais…

- Viņiem te nav svēto, pārtrauca Forests.

- Kā eņģelis?

- Nav ari eņģeļu. Kā būtu ar džeinu?

- Kas tas tāds?

- Džeini ir tādi hindi, kuri tic mieram un ir pret var­darbību. Viņi cenšas neuzmīt kukaiņiem un pat valkā baltas maskas uz mutes, lai netīšām nenoritu kādu vaboli vai mušu. Tas ir prātīgi.

Veikalnieks gaidīja rīkojumus.

- Tātad tu būsi kā džeins. Un tu būsi īpaši laipns pret savu sievu un bērniem, lai vērstu par labu visas tās reizes, kad esi viņiem sitis. Un tu dziedāsi daudz vairāk nekā līdz šim, un tu iemācīsies spēlēt to… to…

- Šehnaju, ierosināja Forests. Tas ir tiešām foršs indiešu pūšamais instruments. Līdzīgs obojai. Tu pūtīsi to.

- Šehnaju, Mollija nobeidza. Un tad, lai neviens to neuzzinātu, Mollija koncentrējās uz caurspīdīgo kristālu, apturēja pasauli un teica: Un šis rīkojums ir noglabāts ar paroli "Tamburīna vīrs". Tagad Mollija bija droša, ka viņas rīkojumi nekur nezudīs. Viņa atkal ļāva pasaulei kustēties.

Kad draugi pa ieliņu devās projām no veikala, viņi izdzirdēja, ka vīrs sāk dziedāt.

- Viņam ļoti paveicās, ka tu viņu hipnotizēji! seci­nāja Odžass. Šāda jauna dzīve ir daudz vērtīgāka par visu to, ko tu viņam atņēmi.

- Jā, man arī tā šķiet, Mollija piekrita, šķindinot smagās zelta monētas jaunajā makā.

Zakija ar saviem vīriem bija nonācis līdz tējas veika­liņam. Savos meklējumos viņi bija pārlcaltuši un izslā­puši.

- Tu, sieviete, Zakija rupji uzsauca hindu valodā, sald man, vai esi redzējusi meiteni ar jocīgu suni?

Dzeltenajā sari tērptā sieviete pameta koka gabalu tālāk ieliņā, lai viņas mazais zēns skrietu tam pakaļ. Viņa negribēja, lai dēlēns sāktu stāstīt par Odžasu un viņa draugiem. Kamēr zēns smiedamies aizskrēja, sieviete pakratīja galvu.

- Vai nevēlaties tēju un kūkas? sieviete apvaicājās, pagriezusies, lai pastumtu Rokija dāvināto lodīšu pild­spalvu aiz cukurtrauka. Tur bija arī mazs māla podiņš ar kaut kādu pulveri. Saberzto zāļu maisījums bija tautas medicīnas līdzeklis, kas tā lietotājam lika "iztīrīt iekšas" citiem vārdiem sakot, izraisīja caureju. Tējas veikaliņa saimniece slepus piebēra krietnu tā devu rupjā vīra tējai. Ja paveiksies, tas aizkavēs viņa ceļojumu un tādējādi palī­dzēs viņas draugiem.

Zakija dzēra tēju. Kamēr sieviete savam dēlam kā kucēnam pasvieda vēl vienu koku, Zakijam prātā iešā­vās šausminoša doma. Tagad viņam par Mollijas Mūnas nozušanu nāksies ziņot Vaktam.

Odžass aizveda Molliju un viņas draugus uz staciju pusjūdzi tālāk. Tas bija ilgs gājiens pa sausiem, netīriem ceļiem, kuros valdīja dzīva satiksme. Bifeļu vilkti rati, kamieļu vilkti furgoni, arī ziloņi ar baldahīniem pārseg­tiem sēdekļiem uz muguras. Jaunajās drēbēs Mollija vairs nejutās tik uzkrītoša. Viņa ar patiku vēroja sievietes, kas gāja, nesot uz galvas lielus vara podus, un baskājainos bērnus, kas skraidelēja pa ielām. Gaisā dvakoja degoša vīraka, zāļu un pavardu smaržas, un pār viņiem spīdēja karstā marta saule. Draugi pagāja garām čūsku dresētā­jam, kurš sēdēja pie liela, apaļa groza un izvilināja no stabules tik maigas skaņas, ka viņa pieradinātā kobra dejoja. Mollija vēlējās, kaut varētu vienkārši izbaudīt apkārtni, taču saprata, ka viņiem jāsteidzas. No jaunā­kajām Mollijām nākošās atmiņas, kas auga viņas galvā, teica viņai, ka Vakts jau ir labu gabalu no Deli.

Visi ieradās Deli dzelzceļa stacijā, un Mollija pārvilka pār seju plīvuru.

- Paliec šeit, platformas galā, kur tevi neredz, rīkoja Odžass un iejuka pūlī.

Stacijā drūzmējās britu grupiņas. Sievietes bija ģērbu­šās apgrūtinošās Viktorijas laika kleitās, kas bija apspīlē­tas viduklī un nokarājās līdz zemei. Viņas valkāja lielas, neērtas cepures ar tīkliņiem, kas aizsedza seju. Sievie­tes pavadošie vīrieši bija tērpušies baltos uzvalkos un smagās tropu ķiverēs. Bariņos stāvēja un pļāpāja kareivji biksēs līdz ceļiem un augstos ādas zābakos. Vietumis sēdēja tveicē pārkarsuši bērni iestīvinātās drēbēs un bal­tās tropu ķiverēs.

- Tas ir kas nedzirdēts! kāda vecāka angļu dāma žēlojās savam izkaltušajam vīram. Tas milzis vienkārši nozaga mūsu lokomotīvi! Mollija pamanīja vagonu rindu, kas bez lokomotīves nīka uz rezerves sliedēm blakus galvenajam sliežu ceļam.

- Viņš ir tik sasodīti garš, vīrs atteica saraustītā un čērkstošā balsī, ka neviens neuzdrīkstas viņam iebilst.

- Ja es būtu te bijusi, sieviete gandrīz čukstus teica, es būtu iedūrusi viņam ar savu saulessargu tur, kur nolādēti sāp!

- Mīļā, neļauj tam sevi uztraukt. No tā tikai sāks pul­sēt tavas paplašinātās vēnas. Jau tuvojas cits vilciens. Un tas iet tieši tajā pašā virzienā. Uz Džaipūru.

Tieši tajā brīdī atskanēja skaļš kliedziens.

- Zaglis! Ķeriet zagli! Kāds gara auguma vīrietis cauri pūlim norādīja uz kādu noskrandušu zēnu, kas trau­cās prom no viņa.

- Nespēju tam noticēt, Rokijs teica. Tas taču ir Odžass!

Mollija nekavējoties koncentrējās uz savu caurspīdīgo kristālu, un dzīve uz platformas mirklī apstājās, sasting­stot kā gleznā. Metoties pakaļ Odžasam, Viktorijas laika vīrieša cepure, kas krita viņam no galvas, apstājās un apkārtējie cilvēki kļuva nekustīgi kā kokgriezumi ar ieplestām, satraukuma pilnām acīm.

Mollijai vajadzēja dažas minūtes, lai atrastu Odžasu. Skrienot viņš bija zemu pieliecies un līdz ar to labi noslē­pies. Viņa rokā bija krokodilādas kabatas portfelis. Mol­lija sagrāba zēnu aiz rokas, iedvešot viņā kustību. Kad tas mēģināja pilnā ātrumā aizbēgt no Mollijas, viņa parāva to atpakaļ. Odžass pēkšņi ievēroja sastingušo pasauli ap sevi.

- Kas… kas ar visiem noticis? viņš jautāja, pārstei­gumā pavēris muti. Mollija bija saniknota.

- Kāpēc tu to darīji, Odžas? Tu zināji, ka mēs nedrīks­tam pievērst sev uzmanību. Šī, vai zini, nav nekāda spē­līte. Mēs tev teicām, ka mums vajag tavu palīdzību. Tā tu mums nepalīdzi. Tevi varēja notvert. Tu zini, ka mēs varam tev samaksāt. Tev nevajadzēja zagt kaut kādu smirdošu kabatas portfeli. Un tev vispār nav jāzog tas ir slikti.

- Slikti? SLIKTI? Odžass kliedza. Tu tikko apzagi veikalnieku. Tu tikko palīdzēji man apzagt policistu.

Neesi tik augstprātīga! Tu esi tikpat slikta kā es. Atšķirība ir tā, ka man šajā pasaulē neviena nav un ir jārūpējas pašam par sevi. Uz ielas dzīvot nav viegli. Man jātver katra iespēja, kad es to pamanu!

Mollija aprāvās. Viņa nebija mēģinājusi iztēloties sevi Odžasa stāvoklī. Meitene nokāra galvu.

- Un es tāpat netaisījos doties jums līdzi, Odžass turpināja. Visas tās runas par to, kā Vakts nolaupījis tavas jaunākās būtnes no tavas pagātnes, es tām neti­cēju. Tas izklausījās vājprātīgi. Es domāju, ka jūs visi esat jukuši.

- Domāju gan, ka tas izklausās vājprātīgi, Mollija nopūtās. Viņa palūkojās uz Viktorijas laika zēnu sev blakus, kurš turēja rokā zirņu šaujamo caurulīti. Mol­lija sekoja šāviena trajektorijai un ieraudzīja, ka zirnis karājas gaisā, lai trāpītu pa skaustu kādai liela auguma sievietei.

- Paklau, Odžas, man ļoti žēl. Tev taisnība. Es esmu liekule. Vai tu, lūdzu, tomēr neiesēdinātu mūs vilcienā? Un vai tev būtu iebildumi, ja es ieliktu tā vira kabatas portfeli atpakaļ viņa rokā? Es tev to atlīdzināšu naudā. Vari uzvilkt savas jaunās drēbes, lai tevi nepazītu. Tad mēs atvadīsimies.

- Ak nē!

- Lūdzu, Odžas!

- Mollij, tev vajadzēja man parādīt, kā tu šādi sastin­dzini cilvēkus, kā tu spēj likt putniem karāties gaisā un vilciena dūmiem izskatīties cietiem!

- Nebija laika.

- Nē, taču tagad, kad esmu to redzējis, es ticu pārējam tavam stāstam.

- Tiešām?

- Ak jā, un tagad, kad zinu, ka tu neesi traka, es došos tev līdzi.

- Tiešām?

- Jā. Man nav ģimenes saišu, un man patiktu piedzī­vojumi. Taču atceries, to es daru par savu cenu. Desmit tūkstoši rūpiju.

Mollija pamāja. Sarunāts, Odžas, taču ar vienu notei­kumu ka tu vairs nezagsi no kabatām, lai nepiesaistītu mums uzmanību.

- Un tu pieliksi klāt vēl to ceļojumu nākotnē.

- Tā es darīšu, Mollija apsolīja, un viņi paspieda viens otram roku.

Vēl pēc piecām minūtēm kabatas portfelis atkal atra­dās tā īpašnieka rokā un Odžass stāvēja stacijā, tērpies savā jaunajā, pelēkajā kartačarinderā. Mollija ļāva pasau­lei kustēties.

Dažas minūtes uz platformas valdīja haoss, kad Vik­torijas laika vīrietis atrada kabatas portfeli savā rokā un satrauktais pūlis ap viņu pārbaudīja savu mantību.

Tad stacijā iebrauca vilciens, taurējot kā milzīga vā­roša ūdens tējkanna uz riteņiem, un starpgadījums bija aizmirsts.

Lokomotīve bija grandioza. Sākumā parādījās tās bū­rim līdzīgais buferis un augstais misiņa skurstenis, tad izliektā aizmugure, kur atradās ūdenstvertne. Uz lokomo­tīves sāniem greznojās uzraksts Deli raķete. Aiz tās atradās dzelzs platforma ar oglēm un vadītāja kabīne. Kurinātājs ar lāpstu meta ogles kurtuvē, uzkarsējot ūdeni tvertnē. Vadītājs apturēja vilcienu un vēlreiz parāva svilpes rok­turi, izlaižot stacijā lieko tvaiku. Gaidošie pasažieri sarosī­jās. Visi sāka stumdīties un grūstīties, lai iekļūtu vilcienā.

- Kāpēc gan mums nepaiet atpakaļ laikā un nenoķert to vilcienu, kuru pārtvēra Vakts? jautāja Rokijs.

- Pārāk bīstami, Mollija atbildēja. Es jau par to domāju. Ja viņš pieķers, ka mēs viņam sekojam, tad viss cauri. Varam uzskatīt, ka esam izcepti uz lēnas uguns. Skaties, šis vilciens piepildās tik ātri. Nemaz nezinu, kā mēs atradīsim sev vietu. Un tiešām, Viktorijas laika angļi, kam likās, ka vilciens pieder viņiem, badīgi pie­pildīja četrus labākos vagonus vilciena priekšgalā, kuros bija vēdekļi, bet indieši, kam angļi atteicās sēdēt bla­kus, jau bira ārā no diviem pēdējiem, karstākajiem vago­niem.

- Paskat tikai! Segregācija! Pretīgi, vai ne? teica Fo­rests. Tev būs prieks dzirdēt, Odžas, ka nākamajos laikos visu rasu cilvēki sēdēs kopā! Pasaules pilsoņi, vecīt!

- Taču mums tur nav, kur sēdēt, Mollija norādīja. Vagoni ir pārpildīti.

- Nav ne vainas, iesmējās Odžass. Mēs brauksim uz jumta.

Mollija paskatījās uz viņu. Uz vilciena jumta?

- Visnotaļ un pavisam noteikti, Mollij. Uz jumta būsim tuvāk dieviem.

- Mēs jau vienmēr varam doties nākotnē un noķert reaktīvo vilcienu, vai kas nu viņiem tad būs, Rokijs atgādināja Mollijai. Tad viņš pašūpoja galvu. Bet zini, Mollij, braukt uz jumta izklausās labi.