Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

piecpadsmitā nodaļa

Kolcijs kā raķete no starta iekārtas metās prom no Mollijas. Priekšā viņš dzirdēja zagļa soļu dipoņu uz ieliņas bruģa. Viņa paša sporta kurpes dunēja, uzvandot putekļus, kad viņš nogriezās ap stūri. No skriešanas sāka sāpēt krūškurvis. Tomēr Rokijs nepievērsa uzmanību dūrieniem sānos, jo skrienot viņš arvien vairāk saprata, cik kristāli ir svarīgi viņiem visiem. Sarkanais kristāls bija viņu biļete atpakaļ uz divdesmit pirmo gadsimtu. Tas vienkārši bija jāatgūst. Un tad zēns apstājās.

Rokijs aizelsies un izmisis bija nonācis pie krusto­juma, kur auga liels banjana koks. Viņš centās izdomāt, kur būtu skrējis viņš, ja būtu šis zēns. Vienā ieliņā, mušu mākoņa apņemtas, slaistījās trīs melnas govis. Otrajā tupēja mazs, izkāmējis pērtiķītis un grauza maizes gabalu. Pēdējā veda uz vietu, kur, šķiet, bija papilnam veikalu. Rokijs jau sāka skriet pa šo ieliņas atzaru. Taču jau pēc dažiem soļiem viņš aptvēra, ka kabatzagļa soļi ir apstājušies. Viltīga instinkta vadīts, viņš paskatījās augšup.

Kamēr Rokijs to darīja, viņu panāca Mollija, Petula un Forests. Rokijs stāvēja, iespraudis rokas sānos, smagi elpojot, un skatījās augšup.

Vai ar tevi viss kārtībā, Rokij? Mollija jautāja. Viņa cerēja, ka draugu nepiemeklēs kārtējā astmas lēkme.

Rokijs pamāja.

- Ko tu ar mani darīsi? jautāja smalka balstiņa no augšas. Melnīgsnējais zeņķis rāpās augstāk pa banjana koka zariem. Petula ierējās.

- Neko, elsa Rokijs. Mēs tikai gribam atpakaļ sar­kano un caurspīdīgo akmeni. Rokijs sāka runāt lēni, jo, ja vien viņam izdotos ar savu hipnotizējošo balsi aizturēt zagli pietiekami ilgi, viņš varētu to pierunāt kāpt lejā. Vai tu vienkārši nevarētu nonest akmeņus zem…

Zeņķis viņu pārtrauca. Tu domā dārgakmeņus?

- Kristālus. Mollija atsvieda matus no acīm. Viņa ievēroja, ka puika virzās uz priekšu pa zaru uz tuvā­kās ēkas logiem. Nebija laika viņu hipnotizēt ar Rokija balsi vai pat ar Mollijas acīm. Zaglis attālinājās pārāk ātri un izvairījās ieskatīties viņai acīs. Tu ļoti labi runā mūsu valodā, meitene teica, mēģinot apturēt zēna kāp­šanu.

Zaglis aizdomīgi palūkojās lejup, prātodams, kāpēc persona, kuru viņš tikko bija apzadzis, cenšas viņam glaimot. Varbūt. Kas tev par daļu?

Mollija saprata, ka viņu vienīgā iespēja ir mēģināt zeņķi uzpirkt.

- Ja tu atdosi tos kristālus, tad iegūsi daudz vairāk, nekā aizbēgot ar tiem, viņa teica. Ar sarkano kristālu es varu tevi aizvest uz citu laiku uz nākotni, ja vēlies. Kā tas būtu?

Zēns sarauca pieri un palūkojās lejup. Tie bija paši smieklīgākie meli, kādus viņam jelkad bija nācies dzir­dēt.

Iejaucās Rokijs. Mollija stāsta patiesību. Mollija spēj ceļot laikā, jo viņa ir izcila hipnotizētāja. Un ar caurspī­dīgo kristālu viņa var apturēt laiku. Goda vārds. Mēs ar šo te Forestu neprotam ar tiem apieties. Mums tiešām vajadzīgs sarkanais kristāls, jo mēs esam no nākotnes.

Zēns no koka nolūkojās uz savādo kompāniju ar dī­vaino suni un iesmējās. Esmu dzirdējis daudz melu, taču ne jau nu tik trakus! Ari Forests iesmējās.

- Forest, tas nemaz nav smieklīgi, Mollija viņu norāja. -Ja mēs nedabūsim kristālus atpakaļ, tad būsim…

- Būs jau labi, mierināja Forests un parakņājās jakas kabatā. Izvilcis mazu, melnu priekšmetu, viņš apvaicājās:

- Vai tādu esi redzējis?

Forests nospieda pogu, un kasešu atskaņotājs viņa rokā sāka spēlēt populāru Losandželosas mūziku.

"Žagatvīrs! Viņš nozags tavu sirdi un dvēseli… Ūūūūāāā," dziedāja popzvaigzne Bilijs Bobs Bimbls. Zēns pār­bīli gandrīz nokrita no koka.

Tieši šajā brīdī atskanēja rupjš sauciens. Visi pagriezās un ieraudzīja tuvojamies varasvīru brūnā formas tērpā. Viņš rokā šūpoja steku. Zēns kokā sāka rāpties pa zaru uz augsto logu. Viņš veikli lēca, taču tunika aizķērās aiz zara stumbeņa un zēns paklupa, nokrītot vienu zaru zemāk. Mollija noelsās. Policists tagad atradās viņai blakus un auroja uz zēnu.

- Es teicu, ka noķeršu tevi, viņš kliedza hindu valodā.

- Šo nakti tu pavadīsi kamerā, draņķa zaglēn.

- Vecīt, rāmāk ar to puiku, ierunājās Forests, taču druknais, muskuļotais policists nepiegrieza viņam vērību un turpināja vicināt steku un kliegt.

Mollija saprata, ka šis troksnis drīz piesaistīs apkārtējo uzmanību, tāpēc sakopoja silto saplūsmes sajūtu, un mir­klī viņas ķermeni dūcot pārņēma pazīstamais hipnozes siltums. Viņa uzsita policistam uz pleca. Vīrs aizkaitināts palūkojās uz viņu un acumirklī krita par upuri Mollijas spējām. Viņš bija hipnotizēts kluss kā gremojošās govis tālāk ieliņā. Tā kā Mollija neprata hindu valodu, viņa piespieda pie lūpām pirkstu. Kuš!

Zēns kokā karājās zarā, sajūsmināts par Mollijas pa­veikto. Tad Mollija viņu uzrunāja:

- Man būs vajadzīga tava palīdzība. Es neprotu šī vīra valodu, bet man viņam jāatstāj daži hipnotiski rīkojumi.

- Tas ir triks, vai ne? zēns šaubījās. Jūs esat ar viņu uz vienu roku. Liec viņam izdarīt kaut ko tiešām stulbu, ko viņš parasti nedarītu. Tad es tev ticēšu.

- Es jau teicu, tu esi tas, kam jādod viņam pavēles. Es neprotu viņa valodu.

Zēna acīs parādījās nekaunīga dzirksts. Nu labi, es tā darīšu.

Mollija uzsita vīram uz pleca. Viņa pielika roku pie savas auss un norādīja uz koku, tā norādot, ka viņam jāklausa zēns.

- Novelc bikses, zēns teica hindu valodā, tā ka viņu nesaprata neviens cits, izņemot policistu. Vīrs pamāja un uzreiz sāka atpogāt bikses. Drīz tās noslīga līdz ceļiem, atsedzot oranžas apakšbikses. Zēns izplūda smieklos, taču tad viņa sejā atkal parādījās aizdomas.

- Kliedz kā ziloņa mazulis! viņš atkal hindu valodā pavēlēja.

- Vaaauuuaaa! policists notaurējās.

Zēns pasmaidīja. Palēkā kā vārna! Tagad vīrs lēkāja apkārt ar biksēm ap potītēm. Mollijai bija jāatzīst, ka tas izskatās smieklīgi. Viņa palūkojās uz Rokiju un centās novaldīt smieklus.

- Vecīt, liec taču to čali mierā! iejaucās Forests. Nepazemo viņu! Ja nu viņu kāds ierauga? Viņš tūlīt sapīsies savās biksēs. Zēns sajūsmas pilnām acīm lēni norāpās no koka.

- Vari uzvilkt bikses un beigt lēkāt, viņš teica poli­cistam. Vīrs mirklī apstājās un uzvilka bikses.

Zēns aplūkoja Foresta kabatu. Kas tā bija par dzie­došu mašīnu? viņš apvaicājās, tagad jau stāvot uz ze­mes.

Mollija uzlūkoja zēnu. Viņam bija zaļas acis, tāpat kā Mollijai, tikai tās mirdzēja patīkamā, brūnā sejā, un likās, ka tās ir spožākas, arī deguns bija taisns un pievil­cīgs, atšķirībā no viņas pašas kartupeļa deguna. Zēnam mugurā bija ar krāsu notraipīta, sapluinīta tunika, kas atsedza šauras cāļa krūtis un izspiedušās, trepēm līdzī­gas ribas. Mollija prātoja, kāpēc gan viņš kritis tik zemu, ka apzog ļaudis uz ielas.

- To sauc par kasešu magnetofonu, paskaidroja Fo­rests, sniedzot zēnam magnetofonu. Gluži parasta lieta divdesmit pirmajā gadsimtā.

Zēns aplūkoja Mollijas T kreklu un Rokija džinsus.

- Tad jūs sakāt, ka esat no nākotnes? Viņš piemiedza acis un iesāņus paskatījās uz viņiem, it kā vēlreiz apsve­rot, vai tas nav kāds triks. Policists atraugājās.

- Es neticu, ka jūs esat no nākotnes. Zēns pieklusa.

- Taču es ticu, ka tu esi hipnotizētāja.

- Pasala policistam, ka no šī brīža viņš tevi uzska­tīs par labu, likumiem paklausīgu personu, ierosināja Mollija.

Zēns pacēla uzacis. Saprotu. Viņš atkal runāja hindu valodā. No šī brīža tu mani uzskatīsi par labu un teiksi visiem pārējiem varas pārstāvjiem, ka es esmu pats labākais bērns visā Deli. Tāpat tu vienmēr, kad mani satiksi, iedosi man dažas rūpijas. Tagad vari iet.

Policists pamāja un ļoti zemu paklanījās. Tad viņš iztaisnojās, iebāza roku kabatā un iedeva zēnam sauju monētu. Zēns neticīgi blenza uz naudu savā saujā.

- Dieviņ, tu tiešām esi hipnotizētāja! Un, it kā monē­tas zēna saujā būtu atslēga uz viņa uzticību, viņš pār­jautāja: Tad tu tiešām esi no nākotnes?

- Jā, attrauca Mollija.

Policists aizgāja.

- Un tu paņemsi mani līdzi savā laikā? Zēns jo­projām nebija pārliecināts, vai iespējams tam noticēt, taču saprata, ka draudzība ar šiem cilvēkiem varbūt varētu nākt viņam par labu.

- Jā, es aizvedīšu tevi ceļojumā un tad atkal atgādāšu atpakaļ šeit. Taču es to nevaru izdarīt bez kristāliem. Mollija lūdzot pastiepa roku. Vai esi kādreiz padomājis, kāda būtu pasaule pēc simt gadiem?

Zēns vilcinājās. Tad viņš paņēma no Foresta kasešu magnetofonu un pasniedza sarkano un caurspīdīgo kris­tālu. Mollija ar pateicību tos paņēma. Viņa ielika sarkano kristālu kabatā un caurspīdīgo pakāra atpakaļ savā vietā uz kakla.

- Neuztraucies! viņa teica. Es pildu savus solīju­mus.

Zakija nikni šņāca uz savu izsekošanas ierīci. Viņš saprata, ka tās nolasījumi, kas ziņoja, ka viņš atrodas tieši tajā pašā laikā, kur Mollija, ir pareizi, taču šķita, ka ierīce cenšas pavēstīt, ka meitene atrodas no viņa gan uz austrumiem, gan rietumiem.

- Stulbais divdesmit piektā gadsimta instruments! Zakija izmeta, iebāžot to atpakaļ kabatā. Es tevi no­tveršu, Mūnas jaunkundz. Tu neesi no manis aizbēgusi. Es pārmeklēšu katru aku, katru kobras podu. Es negulēšu, līdz nebūšu tevi atradis.