Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

divdesmit devita nodaļa

Tajā vakarā, debesīm kļūstot zeltainām, viņi ieradās Agrā.

- Es jau teicu, ka esmu te bijusi, paziņoja sešgadīgā Mollija, rādot ar pirkstu. Tādžmahala bija tieši tāda, kādu mazā Mollija bija to aprakstījusi, tās marmora jumts, kas balstījās uz izsmalcinātām kolonnām, bija gluži kā zefīrs.

- Kolosāli, vai ne? teica Forests.

Odžass lika Amritai nogriezties pa labi, un viņi turpi­nāja ceļu uz piestātnēm pie upes. Pie Džamnas upes.

Piestātne nešķita necik sarežģīta. Īstenībā tā lietavu dēļ bija pārvērtusies staignā, mālainā upmalā. Tomēr tur atradās īsa koka piestātnes laipa un Ierastā bija piesietas dažas koka laivas. Divas meitenes bija notupušās blakus salmos saliktu meloņu kaudzei. Otrā upes krastā pletās applūdis zālains līdzenums. Visi nokāpa no ziloņa.

- Lūk, teica Odžass, norādot upes pelēkajos plašu­mos, Benareša, Gaismas pilsēta, ir tajā virzienā. Mol­lija sekoja Odžasa pirkstam, un viņas skatienu piesaistīja kaut kas, kas lika viņai salēkties.

- Kas tur deg? viņa jautāja, pieejot tuvāk upes malai.

Blakus laipai ūdenī šūpojās ar roku darinātas lelles, kas bija ietītas baltā un dzeltenā zīdā. Leļļu sejas bija atsegtas. Un katra lelle pilnīgi skaidri pārstāvēja vienu no Mollijas biedriem. Tur bija Forests, Rokijs, pati Mollija, Odžass, mazā Mollija un kucēns. Katra lelle bija aizde­dzināta, un liesmas laizīja viņu sejas vaibstus.

- Tās jau ir kā vudū [5] lelles! Mollija noelsās.

- Es neticu vudū, teica Rokijs, riebumā uzlūkodams ūdenī peldošos veidolus.

- Tas ir mājiens, ievaidējās Odžass. Gaismas pil­sēta ir vieta, uz kurieni cilvēki dodas nomirt. Kad viņi ir miruši, viņu ķermeņi tiek ietīti zīdā un sadedzināti! Vakts ir atstājis šo zīmi, lai tu to atrastu un zinātu, ka tev jādodas uz Gaismas pilsētu.

- Bet es negribu, lai mani ietin kā dzimšanas dienas dāvanu un sadedzina! iespiedzās sešgadīgā Mollija.

- Nē, nē, protams, tā nebūs, Rokijs viņu mierināja. Tas ir tikai… tikai joks.

- Joks? Ak tā. Apmierināta ar paskaidrojumu, mazā meitene apsēdās uz akmens un sāka spēlēties ar kucēnu.

- Tas puisis ir nopietni slims, secināja Rokijs. Viņu vajadzētu iebāzt paaugstinātas drošības trakomājā.

Mollija palūkojās tālāk upē un pamanīja lielu koka laivu ar izliektu bambusa jumtu. Laivas priekšgals bija smails, tur atradās neliels klājs. Garā vidusdaļa bija slēgta, bet aizmugurē pirms laivas pakaļgala bija vaļēja kravas platforma. Odžas, viņa jautāja, vai tu varētu aiziet un apvaicāties tam vīram, vai mēs drīkstam nolīgt viņa laivu? Mollija izvilka maku, kas bija pilns ar apģērbu veikala īpašnieka doto naudu.

Odžass pamāja. Laba doma, Mollij. Viņš iebāza mutē divus pirkstus un iesvilpās.

Kapteinis, melnīgsnējs vīrs ar plakanu, ielauztu degunu, pabāza galvu no pārklāja, zem kura bija snaudis.

Tā Mollija un viņas draugi kopā ar ziloni nonāca uz tradicionālas indiešu laivas klāja.

Kapteinis uzvilka mazu, nosmulētu buru, un viņi de­vās ceļā. Stūrējot laivu ar stūres airi, viņš veda tos prom no Agras. Džamanas straujo ūdeņu nesti, viņi devās uz Gangu un Varanasi Gaismas pilsētu.

Ritēja dienas un naktis. Apakšā viļņojās upe.

Uz upes nebija daudz, ko darīt. Mollija ar draugiem pavadīja stundas, vērojot pasauli slīdam garām un skato­ties uz putniem un cilvēkiem, kas dzīvoja upes krastos.

Lietavas bija mitējušās. Rītos un pēcpusdienās draugi skaloja Amritas mēslus no laivas pakaļgala, un katru vakaru viņi pietauvoja laivu un gāja peldēties. Amrita nogūlās uz sāniem seklumā, un kādam nācās uzkāpt uz viņas un berzt ar slotu. Kad visi metās peldēties, Amrita pilnībā iegremdējās ūdenī, peldot kā milzu behemots.

Dienas svarīgākie notikumi bija ēdienreizes ar gar­diem ēdieniem, ko gatavoja kapteiņa palīgs.

Mollija rotaļājās ar kucēnu Petulu. Kaut arī dzīve uz laivas bija zināmā mērā lieliska, Molliju visu laiku mocīja uztraukums, prātojot, vai ar viņas lielo Petulu apietas labi.

Kādu nakti Rokijs un Mollija gulēja uz laivas klāja, lūkojoties zvaigznēs.

- Man žēl, ka nespēju tev palīdzēt vairāk, Rokijs pēkšņi ieteicās.

- Par ko tu runā?

- Nu, tu jau zini no manas balss hipnozes nav bijis pārāk daudz labuma.

- Tā nav tava vaina. Šejienes cilvēki nerunā tavā valodā. Un tu jau tāpat tik daudz palīdzi, Rokij. Tev vienmēr pie rokas ir īstais padoms. Tu atradi viesu grāmatu, un tu palīdzi mums visiem saglabāt mieru. Tu esi gudrs, Rokij.

- Nūjā, nūjā. Bet es nevaru paveikt īsto superzvaig­znes darbu.

- Un tad vai tu domā, ka superzvaigznes darbs ir svarīgāks par to, ko dari tu?

- Nu, zini, es neesmu gluži misters Galvenā Figūra.

- Rokij! Tu esi misters Vēsais-Gurķis-Visi-Tevi-Mīl-unTu-Liec-Viņiem-Justies-Labi. Es labprātāk būtu tas, nevis mis Galvenā-Figūra. Ja tava īstā māte tevi kādreiz atrastu, tu viņai tiešām patiktu, es to zinu. Tu esi tik patīkams. Tu esi tik mierīgs un pārliecinošs. Rokij, bez tevis sešgadīgā Mollija jau sen būtu satrakojusies.

- Tiešām?

- Jā. Viņa tevi mīl. Tevi viņa mīl vairāk par mani! Mollija iesmējās. Viņai vajadzētu mani mīlēt visvairāk, jo es esmu viņa. Bet tā nav! Viņa visvairāk mīl tevi! Rokijs pasmaidīja. Tev ir īpašas spējas likt cilvēkiem justies labi. Ja tas nav kaut kas sevišķs, tad es nezinu, kas tāds ir. Tu būsi labākais ārsts mūsu hipnozes slimnīcā, kad atgriezīsimies mājās.

- Paldies, Mollij!

Kādu vakaru, kad rietēja saule, viņi brauca garām mazam, baltam templim upes krastā. Tā priekšā stā­vēja vecs vīrs, kuru ieraugot Odžass bija sajūsmā. Viņš paskaidroja, ka vīrs ir leģendārs sadhu. Abas vīra rokas bija paceltas gaisā, un viņš stāvēja uz vienas kājas. Viņa nagi bija tik gari, ka bija atliekušies. Acīmredzot šādā pozā viņš bija pavadījis četrdesmit trīs gadus.

- Vai viņš ir traks? jautāja Mollija, kad viņi brauca vīram garām.

- Nē, viņš ir dievbijīgs, Odžass bijībā teica. Viņš tā dara, lai parādītu dieviem, cik ļoti viņš tos mīl. Ja viņš šādi ziedosies, pastāv lielāka iespēja, ka viņš pēc nāves vairs nepārdzims. Viņš nonāks paradīzē.

- Cerēsim, ka dievi to ievēros! Rokijs sausi komen­tēja. Citādi viņš visu mūžu būs nostāvējis stīvs kā stabs par velti!

- Tātad hindu tic, ka pēc nāves cilvēks pārdzimst? Mollija jautāja.

- Jā, apstiprināja Odžass, piedzimst no jauna kā bite vai ods, vai jauks zilonis, vai izcils hipnotizētājs! Tas atkarīgs no tā, cik labs viņš bijis!

- Vai tu tam tici?

- Varbūt. Odžass iesmējās. Esmu dzimis kā hindu. Un kāda ir tava ticība, Mollij?

- Man tādas īstenībā nemaz nav, atbildēja Mollija. Domāju, ka es vienkārši uzskatu, ka jābūt labam pret citiem. Saproti, tik labam, cik tu gribētu, lai viņi ir pret tevi. Palīdzēt kādam, ja tas nonācis nelaimē, apmēram tā.

- Izklausās pēc labas ticības, piekrita Odžass. Es domāju: ja visi būtu tādi, dzīve kļūtu labāka, un ir ļoti svarīgi ļaut citiem cilvēkiem ticēt, kam vien viņi vēlas, ja vien viņu reliģija nenodara citiem pāri. Daži reliģiski cilvēki cīnās vai nogalina citus, kam nav tāda pati ticība! Lai kas arī būtu Dievs, nedomāju, ka viņam vai viņai patiktu tāda rīcība. Dievam patīk, ka cilvēki ir labi. Viņš pasvieda Amritai mezglainu zaru, ko tā noķēra ar snuķi.

- Es domāju, Mollija turpināja, ka katrā reliģijā ir minējumi par to, kas slēpjas aiz dzīvības noslēpuma. Ja tā padomā, tad visā pasaulē droši vien ir daudz vīriešu un sieviešu ar vienādi gudrām galvām, un viņi pieder pie dažādām reliģijām. Man šķiet, ka cilvēka ticība droši vien ir atkarīga no vietas, kur viņš uzaudzis. Es gribu teikt: nespēju iedomāties, ka būtu pārāk daudz eskimosu ar hindu ticību, jo hinduisms cēlies Indijā un vēl nav paguvis nokļūt līdz Ziemeļpolam! Kāds ir Dieva vārds hindu reliģijā?

- Brahma ir radītājs, skaidroja Odžass. Ir vēl divi citi, kas ir tikpat svarīgi kā viņš, Višnu un Šiva. "Allahs" ir vārds, kādā Dievu sauc musulmaņi. Kristieši saka "Dievs", vai ne? Mollija palūkojās sev aiz muguras uz vientuļnieku un prātoja, kā gan viņš var gulēt.

- Es domāju, ka visas reliģijas izdomājuši cilvēki, sarunā iesaistījās Rokijs.

- Ak nē! izsaucās Odžass. Reliģiju sarakstījuši cilvēki, kuri sadzirdējuši sava Dieva patieso balsi.

- Reliģija vienkārši ir likumu kopums, pēc kura dzī­vot, paziņoja Rokijs. Tā dod cilvēkiem kaut ko, pie kā turēties, jo doma par to, ka Dieva varētu nebūt, viņus biedē. Un valdniekiem patīk reliģijas, jo tās tiem palīdz vadīt cilvēkus. Pa ceļam uz Varanasi es arī varētu izdomāt kādu reliģiju.

- Dažkārt valdības pasludina reliģijas ārpus likuma, ieteicās Forests. Tās, tā teikt, izstumj reliģiju.

- Bet, Rokij, tev jāatzīst, bilda Mollija, ka pastāv kaut kas kāds spēks pasaulē un ir ļoti daudz nezi­nāmā. Varbūt tas arī ir Dievs.

Vakts stāvēja izslējies savas baržas priekšgalā. Beidzot viņš ar mazajām Mollijām ieradās Benarešā. Vakts ievilka nāsīs pilsētas smaržas un apbrīnoja tās ēkas, kas stiepās gar Gangas vienu krastu, un to upes piestātņu pakāpie­nus, kuri no ēkām sniedzās līdz pašai ūdensmalai.

Vakts nepatikā sarauca degunu, kad redzēja, kā svēt­ceļnieku pūļi peldas upē, iegremdējoties tajā tā kā tējas upē gremdēti cepumi. Tā tie darīja tāpēc, ka ticēja: ja viņi iegremdēsies Indijas svētākajā upē, viņiem tiks piedoti grēki un viņus piepildīs svētais gars.

-JUMS VAJADZĒTU PIELŪGT MANI! Vakts sauca, taču viņa vārdus aiznesa vējš. Varbūt jūs to vēl darīsiet, viņš klusi piebilda. Jakiza!

Zakija parādījās blakus Vaktam tik ātri kā alerģijas izsitumi.

- Atved man jaunākās Mollijas!

Zakija zemu paklanījās kopā ar hipnotizēto trīsgadīgo un desmitgadīgo Molliju ar aizsietām acīm, kura turēja rokās mazo zīdaini.

- Un tā, teica Vakts, paņemot zīdaini no desmitgadī­gās rokām. Bērns Vakta rokās locījās un cēla brēku. Jā. Hmm. Tu esi īstā, mana mazā Vakta, viņš teica. Es tev drīz sagādāšu veselu armiju kātrigu kaulīšu tikai vēl viena stikrālu avota ceremonija, un tu tiksi pienācīgi iesvētīta. Viņš pablenza uz vecākajām meitenēm. Tad viss būs cauri un mēs varēsim tikt galā ar jūsu dzīvi. Viņš atdeva bērnu atpakaļ Mollijai ar aizsietajām acīm.

- Tagad viņi ir uz Gangas, vai ne? viņš tai teica. Esmu padzirdējis, ka viņi ceļo ar ziloni. Ha!

Mollija neko neatbildēja. Meitenei bija jaukas atmiņas par to, ka viņai ir seši gadi un viņa uz laivas rotaļājas ar ziloni un kucēnu. Tik bieži skandētais pantiņš joprojām bija iesēdies viņai galvā.

- Neganti uzticīga, es skatos. Tas ir labi. Vakts noklik­šķināja pirkstu kauliņus. Rādās, ka Mollija atradusi dažus laika ceļošanas stikrālus. Atjautīgi! Es taču nedrīk­stu cerēt, ka tu man izstāstīsi, kā?

Desmitgadīgā meitene arvien vēl klusēja.

- Man prieks uzzināt, ka Vakta būs atjautīga. Varat iet, Vakts atmeta ar roku, un sargi aizveda meitenes.

- JAKIZA!

- Jā, sahib?

- Spēle iet labi. Mollijai Mūnai ir stikrāli, tā ka viņa var man sekot. Taču viņa kļūst pārāk nekaunīga. Viņai jāierāda viņas īstā vieta. Gribu dot viņai niekšstatu par prākotni. Beigtais mopsis vai esat sagatavojuši viņu apbedīšanai?

- Jā, sahib, Zakija atbildēja, zemu paklanoties.