Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

trīsdesmit pirmā nodaļa

Tiklīdz Mollija sāka doties atpakaļ laikā, viņa saprata, cik neprātīgu lēmumu pieņēmusi. Viņas uzdevums likās tikpat bezcerīgs un neiespējams kā mēģinājums vienā mirklī pārlidot milzīgu okeānu ar zāles pļāvēju. Zaļais kristāls padarīja viņas laika ceļojumu saraustītu un ne vienmēr klausīja viņas rīkojumus. Mollija pieprasīja, lai kristāls nes viņu atpakaļ laikā tik ātri, cik vien iespējams. Viņa to spieda un koncentrējās uz to, lai kustētos mak­simālajā ātrumā, jo saprata: lai nokļūtu laika sākumā, viņai jāveic neiedomājami liels attālums. Taču, ceļojot ar šo kristālu, Mollija jutās tā, it kā sēdētu vecā, sarūsē­jušā automašīnā ar iestrēgušu ātrumkārbu un salauztu ātruma pedāli.

Mollija aplēsa, ka aizceļojusi trīssimt gadu pagātnē. Un tad viņai prātā iešāvās šausminoša matemātiska doma: šādā ātrumā viņa sen jau būs veca vecene, pirms sasniegs laika sākumu. Mollija juta garām zibam gadus un nosprieda, ka tagad droši vien atrodas kaut kur vien­padsmitajā gadsimtā. Taču tas bija lielākais ātrums, ko varēja izspiest no šī kristāla.

Mollija aptvēra, ka ir pieļāvusi drausmīgu kļūdu vēr­tējumā. Petulas nāves apstulbināta, viņa nebija spējusi saprātīgi domāt. Mollija juta, ka ceļo ar ātrumu aptu­veni simt gadu minūtē, seši tūkstoši gadu stundā. Pēc divpadsmit stundām viņa būs aizceļojusi atpakaļ… Mol­lija galvā veica dažus aprēķinus… septiņdesmit divus tūkstošus gadu un tas ari viss. Un viņai vēl vajadzēs gulēt, ēst un dzert. Par to viņa nemaz nebija padomājusi. Ko viņai vajadzētu darīt? Apstāties un pagulēt?

Mollija nespēja aptvert, cik baismīgi muļķīgu kļūdu ir pieļāvusi. Kad viņa aizvēra acis, no prāta dzīlēm iznira sena mācību stunda. Meitene atcerējās, kā viņas nejaukā skolotāja Todlijas kundze bija likusi klasei skaitīt pantiņu par laiku. Pantiņš tagad skanēja viņas ausīs kā šausmi­noši ņirdzīga dziesma:

Cilvēki nāca uz pasaules

Pirms simt piecdesmit tūkstošiem gadu.

Pirms sešdesmit pieciem miljoniem gadu

Dinozauriem nebija ne draugu, ne radu.

Bija lemts nākt uz pasaules tiem

Pirms divsimt gadu miljoniem.

Tad radās vienšūņi klusi

Pirms trim miljardiem gadu ar pusi.

Pirms gadu miljardiem četriem ar pusi

Pasaule savu gaitu uzsākusi.

Runā, ka pirms četrpadsmit miljardiem gadu

Noticis BLĪKŠĶIS un Visums gaitu sācis.

Mollija norija asaras un turpināja aprēķinus. Tiem bija nepieciešams kāds laiciņš. Šādā ātrumā, ņemot vērā to, ka jāapstājas pagulēt, būtu labi, ja viņa varētu pieveikt deviņdesmit sešus tūkstošus gadu dienā. Viņai vajadzētu veselu gadu, lai aizceļotu atpakaļ laikā trīssimt piecdes­mit miljonus gadu. Tas nebija ne tuvu četrpadsmit miljar­diem gadu. Molliju pārņēma panika, un viņas plaukstas kļuva ļoti lipīgas. Pasaule švīkstēja viņai garām. Mollijai nebija nekādas nojausmas, kur tieši laikā viņa tagad atro­das. Mollija sažņaudza kristālu un lūdzās: Tev JĀIET ātrāk! Tev tas jādara. Tev tas jādara, vai arī mēs nekad nenonāksim laika sākumā. Lūdzu! Lūdzu!

Mollija saprata, ka ir nolemta bojāejai, un viņas acis pildīja asaras. Tagad meitene apjauta, ka nomirs kaut kur tūkstošiem gadu tālu no visiem un visa, ko mīl. Viņai jāapstājas, un tā vieta, kur viņa apstāsies, būs vieta, kur viņai nāksies dzīvot visu mūžu, līdz viņa novecos un nomirs. Tad meitene aptvēra: ja jau nav iespējams nokļūt laika sākumā, viņai jāapstājas pēc iespējas ātrāk, tāpēc viņa samazināja ātrumu, līdz redzēja zem sevis Gangu un upes krastu kāda jarda [6] attālumā.

Mollija apstājās un vienlaikus lēca uz priekšu, pieze­mējoties upes krasta dūņās. Paceļot skatienu, viņa tieši blakus ieraudzīja kādu ubagu. Rokās viņš turēja bļodiņu un sakrustotām kājām sēdēja meitenes priekšā. Vīrs bija vecs un akls. Viena viņa acs bija aizvērta, otra balta un kataraktas klāta. Kad Mollija piezemējās, vīrs pacēla galvu. Mollija palūkojās apkārt. Benareša bija mazāka un primitīvāka. Varbūt viņa atradās pirmajā vai otrajā gadsimtā.

Mollija sabruka dūņās.

- Es nevaru te dzīvot! viņa skaļi ieelsojās. Ko es esmu izdarījusi? Mollija palūkojās uz kristālu savā rokā un pagrieza to.

- Tu stulbais, tizlais mēsls! viņa tam uzspļāva. Tad Mollija palūkojās uz upi, kur dienas pirmie saules stari kā liesmas klājās pār ūdeni. Viņa ieraudzīja savu mirgo­jošo atspulgu un instinktīvi pieskārās sejai. Zvīņas tagad jau klāja gandrīz visu viņas seju un kļuva biezākas ap muti. Sejas āda bija savilkta un sausa. Mollija aplūkoja savas rokas. To āda bija kā ķirzakai. Mollija jutās pārāk notrulināta, pārāk trula, lai vairs uztrauktos par to, ka atgādina rāpuli.

Mollija turēja kristālu izstieptā rokā, gatava iemest to upē, tomēr nespēja to izdarīt. Viņu bija pārņēmusi doma par to, ka nekad vairs neredzēs cilvēkus, kurus mīl. Viņi atradās simtiem gadu meitenei priekšā, palikuši 1870. gadā, bet viņa bija iestrēgusi šeit. Asaras sariesās Mollijas acīs, līdz ritēja pa vaigiem un pilēja no zoda. No krūtīm ar klepu izlauzās aizsmakušas elsas, ko viņa nekādi nespēja apvaldīt. Mollija vēlējās vienīgi ieraudzīt savus mīļos. Viņa nespēja panest to, ka zaudējusi viņus un Petulu.

Kādu brīdi Mollija raudot sēdēja dubļos. Viņa raudāja, līdz juta, ka asaras izbeigušās. Tad viņa atcerējās aklo vīru, kurš klusi sēdēja upes krastā, un tagad, mazliet apmulsusi, paskatījās uz to. Vīrs ar atvērto neredzīgo aci blenza debesīs. Mollija uz ubaga lūpām pamanīja tikko jaušamu smaidu. Un tad viņa pamanīja vēl ko citu.

Vīrs ar pirkstu glāstīja aizvērtās labās acs plakstiņu. Mollija vēroja. Bija tā, it kā viņš censtos aci nomierināt. Tad meitene pamanīja, ka aizvērtā acs līdzinās bumeran­gam. Tas viņai atgādināja ieskrāpējuma formu uz zaļā kristāla viņas rokā. Mollija pētīja ieskrambājumu uz kris­tāla. Tagad tas atgādināja aizvērtu aci.

Acis Mollijai vienmēr atgādināja par hipnozi. Un pēk­šņi viņa saskatīja cerības dzirksti. Ja viņai izdotos hipno­tizēt kristālu, tad varbūt, tikai varbūt, viņa varētu tam likt ceļot ātrāk.

Mollija maigi saņēma kristālu plaukstā un, dziļi ievil­kusi elpu, sāka koncentrēt domas. Viņa raidīja uz to visu savu koncentrāciju. Nekas nenotika. Meitene izmisumā nometa kristālu zemē. Viņa jutās kā saplosīta. Mollija ska­tījās zemē uz ieskrambāto kristālu un pieskārās tam.

Lūdzu, ļauj man tevi hipnotizēt! viņa čukstēja. Asa­ras sakāpa acīs. Lūdzu! meitene šņukstēja. Hipnotizē­jošais stars no viņas acīm tika izkropļots, šķērsojot asaru prizmu. Es nezinu, ko darīšu, ja viņus vairs neredzēšu. Saproti, es viņus mīlu. Un mana laika pasauli. Es to mīlu. Ak, lūdzu! Mollijā klusi kliedza viņas mīlestība.

Šoreiz notika kaut kas neparasts. Kad Mollija lika hipnozes spēkam iespiesties kristālā, skramba pavērās. Tā ļoti ātri atvērās kā zieds rītausmas staros. Un starp plaisas kontūrām bija dziļš, zaļš atvars, kas likās virpu­ļojam lejup kā ūdens izlietnes caurumā. Mollija noelsās un pēkšņi pacēlās, karājoties uz vietas laikā. Mirkli viņa domāja, ka varbūt tikai iedomājas atvērto aci, taču tad sajuta tās spēku un saprata, ka tā ir īsta. Tagad kristāls likās vismaz tikpat spēcīgs kā abi iepriekš lietotie laika akmeņi kopā. Mollija cieši to satvēra. Gatavojoties dot pilnu gāzi, Mollija pacēla skatienu un ieraudzīja virs gal­vas lidojam sarkanu putnu. Viņas prāts kļuva kā laso, un, nospiežot laika ceļošanas sviru, lai sāktu ceļu, viņa redzēja, ka prāta sagūstītais putns ceļo viņai līdzi. Mollija satriekta apstājās. Putns aizlidoja. Mollija bija pārsteigta. Bija tik viegli paņemt putnu sev līdzi. Tagad viņa loloja lielas cerības par citām šī kristāla spējām.

Izmantojot savu pašu koncentrētāko hipnozes spēku un iedarbinot prātu ar pilnu jaudu, Mollija piespieda kris­tālu kustēties tik ātri, cik vien iespējams. Pēkšņi iepriek­šējās lēcienveidīgās, saraustītās kustības nomainīja virs­skaņas ātrums. Gadsimti zibēja tik ātri, ka Mollijai bija grūti noteikt, cik ātri viņi pārvietojas. Lai izmēģinātu kristālu, Mollija samazināja ātrumu, palika karājamies un tad apstājās. Pasaule materializējās. Mollijai pavērās mute. Dubļos viņai blakus bija milzīgas pēdas. Vai tās piederēja dinozauram? Mollijas rokas bija tikpat šokējo­šas. To āda bija kraukšķīga kā maizes garoza. Riebumā Mollija nekavējoties atkal devās ceļā. Viņa atcerējās pan­tiņu par laiku.

Pirms sešdesmit pieciem miljoniem gadu

Dinozauriem nebija ne draugu, ne radu.

Bija nākuši uz pasaules tie

Pirms divsimt miljoniem gadu.

Tātad viņa bija veikusi vismaz sešdesmit piecus miljo­nus gadu! Vai tas bija iespējams? Gadu tūkstoši brāzās garām tik viegli kā ātri pāršķirstītas grāmatas lapas. Mol­lija cieši lūkojās uz kristālu un steidzināja to uz priekšu. Tagad viņai šis kristāls patika. Tas bija pats labākais kris­tāls. Pats labākais. Domās Mollija atvainojās, ka nosau­kusi to par mēslu.

Laiku pa laikam Mollija palēnināja gaitu, lai redzētu, kur atrodas. Sākumā viņa sajuta, ka atrodas zem ūdens, bet pēc tam klintī, tajā klintī, kas tur atradās, pirms Ganga un pirmatnējie lieti bija to noskalojuši. Un tā bija melna. Mollija neapstājās, jo domāja, ka varētu nomirt, ja atļautos ierasties klints iekšpusē. Taču vismaz, kamēr bija klints, Mollija zināja, ka pastāv arī pasaule. Mollija apsvēra, kur viņa atradīsies pirms planētas Zeme izvei­došanās, piemēram, pirms pieciem miljardiem gadu. Meitene skubināja kristālu uz priekšu. Viņu apvija vēsie laika vēji. Mollija juta, ka ilgu laiku atrodas melnajā klintī, bet tad viss pēkšņi kļuva oranžs un sarkans. Balti oranžs un karsts. Mollija cieši aizvēra acis. Viņa saprata, ka tagad nedrīkst apstāties vai arī mirklī sačokurosies. Mollija domāja, ka tagad varbūt atrodas planētas Zemes sākumā. Viņa sajuta karstumu, sēra, pūstošu olu smaku un dzirdēja eksplozijas, taču atradās drošībā savā laika ceļošanas kapsulā. Tā viņu aptvēra un nesa atpakaļ. Tālāk un tālāk atpakaļ laikā.

Tagad karstums uz mirkli mitējās. Garām traucās mil­joniem gadu. Mollija atvēra acis un visapkārt redzēja melnu tukšumu, melnu tukšumu, kuru apgaismoja oranža migla un tūkstošiem ugunīgu bumbu. Bija tā, it kā šajā tukšumā notiktu milzīga eksplozija. Un tad karstums pie­ņēmās spēkā un visu pārņēma oranžas liesmas.

Mollija kaulos sajuta kaut ko mūžsenu. Viņa tiešām juta, ka atrodas gandrīz pašā laika sākumā. Un tagad viņa prātoja, vai ieplaisājušais kristāls tiešām spējis izda­līt to, ko Mollija no tā vēlējās, pārnest viņu pār laika sākuma slieksni uz laika beigām. ..Ja vien tā tiešām bija ja Forestam bija taisnība par laika ratu. Mollija dziļi ielū­kojās kristāla zaļajā atvarā un sajuta kaut ko pavisam savādu it kā, kamēr viņa hipnotizē akmeni, akmens hipnotizē viņu. Bija tā, it kā abi palīdzētu viens otram veikt šo neiespējamo uzdevumu.

Un tad melno tukšumu piepildīja troksnis. Kaut ari Mollija bija aizsargāta, troksnis gandrīz izlauzās cauri apvalkam. Viņu kratija graujošs, dārdošs pērkons un trokšņa baltā gaisma žilbināja. Mollija cieši aizvēra acis, aizklāja tās ar rokām, taču gaisma joprojām izlauzās cauri. Un karstums bija gandrīz neciešams. Vēsais laika vējš tagad bija kā karsts gaiss no krāsns. No Mollijas ķer­meņa straumēm lija sviedri. Viņa bija tiešām pārbijusies. Mollija sažņaudza rokā kristālu un dzina to uz priekšu vēl ātrāk.

Kļuva arvien karstāk un karstāk, spilgtāk un spilg­tāk, skaļāk un skaļāk, un Mollijai likās, ka viņa sarūk arvien mazāka. Viņas jutekļi tika bombardēti. Šausmās viņa ar skatienu ieurbās kristālā un iedomājās to kā zaļu zirgu, kuram sēž mugurā. Mollija iztēlojās, kā abi kopā aulekšo pa garu, zvērojošu tuneli. Viņa dzina savu ērzeli uz priekšu. Mollija jutās arvien nebrīvāka, mazāka un sīkāka, kad telpa ap viņu saspiedās. Bija tā, it kā viņa būtu saspiesta un izstiepta kā diegs. Galva likās tievāka par šauru stieplīti. Mollija dzina kristālu atpakaļ uz pašu pirmo laika mirkli, uz mirkli, mazāku par nanosekundi. Mollija jutās tā, it kā būtu sarukusi līdz mikroatoma izmēriem, un tad viņai likās, ka viņas vispār nav. Viss bija nekustīgs, kluss un tukšs.

Mollija samazināja ātrumu līdz lēnam lidojumam un uzdrīkstējās atvērt acis.

Šķita, ka viņa plīvo pa vidu milzīgam ovālas formas sietam ar neskaitāmiem miljoniem caurumu. Tuvākie caurumi bija redzami, bet ovālā sieta konstrukcija izzuda tālumā, un caurumi kļuva arvien mazāki, līdz tie izzuda. Pa caurumiem iespīdēja balta gaisma un applūdināja Molliju ar spilgtiem stariem. Mollija lidinājās un lūkojās apkārt, meklējot Vakta dārgo "Burbuli" vietu, kur, kā viņš domāja, atmirdz īpašā jaunības gaisma. Taču viņa nespēja to saskatīt. Mollija uzkavējās tur un secināja, ka griežas, peld, kūleņo. Viņa bija sīks, svārstīgs punktiņš plašā bezdibenī.

Mollija mudināja savu kristālu turpināt ceļu atpakaļ laikā un metās melnajā tukšumā, kur izzuda pārējie cau­rumi, un vēl aiz tā.

Galvu reibinošā ātrumā Mollija kā bulta izšāvās cauri sieta žilbinošajai gaismai. Un, traucoties caur tukšo ne­būtību, viņas galvā zibēja visdažādākās domas. Mollija domāja par cilvēkiem, kurus mīlēja. Par Rokiju, Forestu, Odžasu, Trinklberijas kundzi, Primo Sellu, citiem bāreņu nama bērniem. Viņa domāja par sev mīļajām vietām. Par

Petulu un arī Amritu. Mollija domāja par Lusiju Ļoganu. Viņa domāja par hipnozes slimnīcas plāniem, un viņas plāni likās sīki un neīsti. Tad parādījās vēl viena siena ar caurumiem, un mirkli šķita, ka Mollijas ķermenis iz­tvaiko dūmu strūkliņā un izplūst pa vienu no tiem. Kad tā notika, Mollija zaudēja acu gaismu. Viņa nespēja elpot. Un tad pēkšņi viņa sajuta, ka atkal izplešas. Bija karsts kā ellē. Ap viņu dārdēja graujošs pērkons, un tad viss apklusa. Tagad Mollija sajuta, ka nonākusi laika beigās. Visums likās mūžvecs, pārguris un mirstošs.

Ilgu laiku zem viņas nekā nebija. Un tad pēkšņi zem kājām parādījās zeme. Mollija koncentrējās uz kristālu un dzina to uz priekšu. Viņa arvien vēl ceļoja ātri. Mol­lija neuzdrošinājās apstāties un paskatīties, kas notiks ar Zemi nākotnē. Viņas vienīgais mērķis bija atgriezties, lai uzmeklētu Vāktu.

Mollija lika kristālam aiznest viņu uz 1870. gada no­vembri. Ejot cauri divdesmit pirmajam gadsimtam, viņa sajuta pati savu kā pieaugušas sievietes strāvojumu, un tad, tuvojoties 1870. gadam, savas nolaupītās būt­nes.

Beidzot Mollija piezemējās upes krastā. Bija nakts, un zvaigžņotajās debesīs karājās pilnmēness ripa. Mol­lija noslīga zemē. Viņai tas bija izdevies. Mute bija pārkaltusi. Atviegloti nopūšoties, Mollija ievēroja, ka viņas vaigi vairs nav sausi un savilkti. Meitene pasniedzās, lai pieskartos sejai, un ielūkojās nekustīgajā, mēness apgais­motajā ūdens virsmā. Viņai pretī lūkojās viņas atspulgs. Āda šķita tīra. Zvīņas bija izzudušas.