Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

trīsdesmit trešā nodaļa

Mollija lidoja uz priekšu laikā. Viņa nodrebēja, atceroties, cik pamests Vakts bija izskatījies laikā sagūstīts milzīgs, vientuļš, sakumpis stāvs. Taču viņa saprata, ka rīkojusies pareizi. Šādi Vaktam bija dota iespēja. Ja viņš sevī mainīsies, viņš izdzīvos. Ja ne, tad viņš paliks iestrēdzis tur, kur pelnījis, pārtiekot no ķērp­jiem un lipīgiem kukaiņiem.

Mollijas slāpes tagad bija gluži neizturamas. Viņa nolieca galvu, lai koncentrētos un spētu traukties uz priekšu vēl ātrāk. Kad viņa tā darīja, caurspīdīgais kris­tāls, ko Vakts bija rupji parāvis, sašūpojās. Cilpa, kas turēja to pie ķēdes, bija ieplīsusi, un tagad no šīs vieglās Mollijas kustības tas nokrita. Mollija noelsās, sapratusi, ka tas nokritis kaut kad miljoniem gadu atpakaļ laikā. Taču tagad viņa nevarēja apstāties, lai to sameklētu. Mol­liju pārņēma skumjas viņa ar kristālu bija pavadījusi kopā krietnu laiku.

Mollija dzina sarkano kristālu uz priekšu. Viņa jau gandrīz bija klāt. Tagad meitenei tikai vajadzēja ierasties īstajā laikā pēc tam kad viņa bija aizvedusi Vāktu, lai neģēļa tur nebūtu, un izglābt savas pārējās būtnes.

Mollija pat neapzinājās, cik smalkā diedziņā karājas viņas dzīvība.

Benarešā pilnmēness gaismā desmitgadīgā Mollija tika aizvilkta atpakaļ uz pagalma vidu un divi priesteri sasēja viņas rokas. Trīsgadīgā Mollija bija tik pārbijusies, ka sarāvās kamolā uz zemes. Desmitgadīgā cīnījās un centās kliegt caur mutes aizsēju, taču viņas kliedzieni priesteru skandēšanas fonā bija tik tikko sadzirdami. Nebeidzamā bungu dārdoņa sasniedza vājprātīga ritma kulmināciju. Mollija nekad nebija jutusies tik pārakmeņojusies. Tagad nebija nozīmes nekam, izņemot to, ka jāpaliek dzīvai.

Kapuces maskā tērptais bende pacēla izkapti. Tā mir­dzēja mēness gaismā. Gluži kā kāds murgains golfa spēlētājs viņš pielika vēso asmeni pie desmitgadīgās Mollijas kakla.

Mollija domāja, ka paģībs. Viņa sagatavojās nāvei.

Kad vienpadsmit gadus vecā Mollija ceļoja uz priekšu laikā, viņai pakrūtē kā elektrības lādiņš pēkšņi ietriecās spēcīga sajūta sajūta, ka tūlīt notiks kaut kas ļauns. Vai viņai būs jāmirst? Viņa vēl atradās miljons gadu attā­lumā no 1870. gada.

1870. gadā izkapts pacēlās un tad krita lejā.

Laikā ceļojošā Mollija sajuta sāpju dzēlienu rētā uz kakla. Vienlaikus viņa juta sev cauri izšaujamies auk­stuma vilni. Lūk, kā tas ir! Nāve ir auksta.

Tad Mollija saprata, kas noticis. Kāds bija apturējis laiku. Apturējis laiku visiem, kuri bija bez kristāliem. Mollija taču bija pazaudējusi savu caurspīdīgo kristālu. Tātad aizsardzību pret sastingšanu viņai dod sarkanais kristāls. Viņa joprojām kustējās uz priekšu laikā.

Bende bija sastindzis kā statuja, tāpat arī desmitga­dīgā Mollija. Izkapts asmens bija iegriezies meitenes kakla ādā. Asinis plūda lejup pa kaklu, bet viss bija sastindzis. Skats atgādināja šausminošu ainu no kādas klasiskas gleznas.

Mollija kā neredzama bulta šāvās cauri gadsimtiem.

Viņas kristāls cauri gadiem, dienām, stundām un se­kundēm šķēla laiku uz precīzo brīdi, kad pasaule bija sastingusi. Beidzot Mollija zināja, ka viņai jāapstājas. Pasaule materializējās. Tur bija desmitgadīgā Mollija ar asinīm notecējušu kaklu.

Molliju mirklī pārņēma visas viņas jaunāko būtņu atmiņas, taču viņa tās bloķēja. Mollija metās pie bendes, pagrūda to nost un izrāva izkapti no tā tvēriena. Viņa aizmeta nāves ieroci.

Aiz Mollijas muguras atskanēja skrapstoša skaņa. Mei­tene pagriezās, lai redzētu, kas apturējis laiku.

Un tad Mollija ieraudzīja vienu no lieliskākajiem, iepriecinošākajiem skatiem savā dzīvē.

Pa akmens bruģi skrēja Petula. Šis skats likās nereāls. Vai tas bija kāds triks? Vai Petula bija spoks? Kāds viņas iztēles auglis? Mollija neko nevarēja sev padarīt. Viņai bija vienalga, vai tā bija vīzija vai īstenība. Viņai vaja­dzēja atkal satvert un glāstīt Petulu. Mollija pietupās un plaši iepleta rokas.

- Petula! Pēkšņi Molliju satrieca kaut kas ļoti būtisks. Petula kustējās, bet viss pārējais pasaulē bija sastindzis. Petula bija apturējusi pasauli.

- Petula, neizmet akmeni! Mollija sauca. Viņa metās uz priekšu. Taču Petula bija pārāk sajūsmināta, lai klau­sītos, un šajā brīdī pavēra muti, lai norietu sveicienu. Caurspīdīgais kristāls, ko viņa bija turējusi mutē, nokrita zemē, un tajā pašā brīdī sastingusi pasaule sāka kustēties. Vecis, kuru Mollija bija pagrūdusi, neskanīgi ieaurojās.

Desmitgadīgā Mollija kliedza. Un no ēnas iznāca Zakija. Viņš ieraudzīja zemē guļošo kristālu un aizskrienošo Pe­tulu. Zakija redzēja, ka Mollija metas pēc kristāla. Viņa trulajam prātam bija vajadzīgas dažas sekundes, lai ap­tvertu notiekošo. Zakija secināja, ka Mollijai ļoti vajadzīgs šis kristāls. Viņš apstājās un ar ātru zirnekļa kustību pasniedzās kabatā pats pēc sava kristāla. Un sastinga.

Zemē nomestais caurspīdīgais kristāls bija viņa. Petula bija to nozagusi.

Zakija jutās nodots. Petulas dēļ viņš bija riskējis ar dzīvību; Zakija bija Petulu mīlējis, viņu un viņas lielās acis, un tagad viņa bija to nodevusi. Viņš bija paglābis Petulu no sarga zobena. Viņš bija to paslēpis un melojis Vaktam, ka tā ir mirusi. Viņš tai bija gatavojis pāva gaļas vakariņas, devis ar trušādu izklātu guļvietu un rotājis ar dārgakmeņiem.

Lēcienā pēc kristāla Mollija apveltīja Zakiju ar ļaunu skatienu. Pēc divām sekundēm viņš bija hipnotizēts.

Mollija sagrāba kristālu. Pasaule ap viņu atkal sastinga. Šoreiz sastingusi bija pat mīļā Petula. Mollija piegāja viņai klāt, pacēla un iedvesa viņā siltumu.

Petula locījās un lēkāja Mollijas rokās. Viņa aizgūtnēm ieelpoja Mollijas jauko smaržu. Viņa laizīja meitenei seju, it kā gribētu to apēst. Petula nekad nebija izjutusi lielāku sajūsmu, laimi, atvieglojumu. Viņa dievināja Molliju dzīve bez meitenes bija bāla un vientuļa. Nekad, nekad vairs Petula nepieļaus, ka abas šķiras. Mollija pārklāja Petulu skūpstiem. Viņa glāstīja tās ausis un vienā no tām uztaustīja kaut ko cietu. Petulas kreisā auss bija caur­durta, un no tās karājās dārgakmeņiem rotāts auskars. Mollija ielūkojās Petulai acīs un neiedomājami atviegloti nopūtās. Tad viņa nolika Petulu zemē, un tā sastinga.

Mollija pārlūkoja apkārtni. Violetie priesteri bija sa­stinguši pašās dīvainākajās pozās, lēkājot un kratot ziž­ļus pret debesīm. Zakija stāvēja nekustīgs un hipnotizēts. Mazais bērns gulēja uz segas, kas bija izklāta uz plakanā, ieplaisājušā akmens, bet trīsgadīgā Mollija bija sarāvu­sies kamolā uz grīdas, apņēmusi sevi ar rokām.

Mollija mirklī bija viņai blakus. Viņa pieskārās trīs­gadīgās rokai un atbrīvoja viņu no sastinguma. Mazās Mollijas acis panikā šaudījās apkārt.

- Es gribu Trinkiju! viņa sāka raudāt. Un es tūlīt gribu Rokiju! Mollija apsēdās un hipnotizēja viņu. Drīz jau mazā Mollija smaidīja.

- Tagad turies pie maniem brunčiem, Mollija teica, un nāc līdzi!

Mollija piegāja pie sevis kā zīdaiņa un pacēla to. Tad viņa pagalma malā paņēma bērna grozu. Tajā bija piena un ūdens pudeles, kā ari dažas muslīna drēbītes

un autiņi.

>

Mollija atvēra ūdens pudeli un iemalkoja. Slāpes bei­dzot bija remdētas. Un tagad, vedot sev līdzi trīsgadīgo un turot mazo, viņa gāja pa vēso, sastingušo pasauli.

Mollijas sastingusi desmitgadīgā būtne joprojām turēja roku pie kakla, kur bija iegriezusi izkapts. Joprojām turot rokās mazo bērnu, Mollija no muslīna izgatavoja impro­vizētu saiti un apsaitēja viņas kaklu. Tad viņa pieskārās desmitgadīgās plecam, atbrīvojot viņu no sastinguma. Mollija nekavējoties viņu hipnotizēja.

- Tu tagad nejutīsi sāpes, Mollija maigi teica, noņe­mot viņai mutes apsēju, un aizmirsīsi visu, ko šeit redzēji. Tu jutīsies labi. Tagad turi šo bērnu un rūpējies par viņu tā, it kā nestu pati sevi. Ar kreiso roku turies pie mana labā augšdelma. Nelaid mani vaļā!

Mollija ielika Petulu grozā. Pasaule visapkārt bija le­daina.

Savādā Molliju kompānija tagad devās pie mūra, kur Mollija bija noslēpusi Vakta maisu. Mollija novietoja uz tā grozu un lika meitenēm gaidīt. Viņa palūkojās pa labi.

Tur stāvēja Zakija, kas atgādināja sasalušu žurku. Mol­lija nedaudz vilcinājās. Ko, meitene domāja, lai ar viņu iesāk?

Mollija pieskārās Zakijas krūtīm un ielūkojās dziļi viņa acīs. Zakijas griba kļuva šķidra kā kausēta sviesta peļķe.

- Zakija, man nu vienreiz pietiek, Mollija iesāka, kad kalsnais, ļenganais vīrs truli palūkojās uz viņu. Tu man esi sagādājis veselu gūzmu nepatikšanu. Tu div­reiz nolaupīji manu suni. Tu nolaupīji mani. Tu centies palīdzēt Vaktam mani nogalināt. Es zinu, ka tu to visu darīji, lai atstātu iespaidu uz savu saimnieku. Taču viņš tagad ir iestrēdzis triju miljonu gadu senā pagātnē, tā ka, domāju, tu viņu vairs neredzēsi. Mollija atvilka elpu. Zakija, atbildi uz jautājumu. Ko tu darītu ar sevi, ja tu būtu es?

Zakija, sasprindzinot domas, sašķobīja muti.

- Es sevi iemestu akā.

- Vai tiešām? Vai tu neizjustu nekādu žēlumu?

- Nē, jo to es esmu pelnījis.

- Vai tev nešķiet, ka tu būtu pelnījis vēl vienu iespēju?

- Nē.

- Tu esi ļoti nežēlīgs cilvēks, Zakija. Kāpēc?

- Dzīve man ir iemācījusi būt nežēlīgam. Nevis maigam.

Mollija pašūpoja galvu. Pieredze bija viņai iemācījusi, ka viss, kas ar cilvēku dzīvē notiek, padara viņu par to, kas viņš ir.

Ja ar kādu notiek kaut kas briesmīgs, tas viņu pār­maina; ja ar kādu notiek kaut kas patīkams, ari tas viņu pārmaina. Kāds var pārdzīvot kaut ko šausmīgu bie­dējošās atmiņas par to vienmēr paliks prātā. Vienmēr kādā dvēseles stūrītī. Var būt kāds lielisks pārdzīvojums, un ari tas vienmēr paliks prātā, sniedzot ticību saviem spēkiem. Vienmēr.

Mollija domāja, cik briesmīga droši vien bijusi Zakijas dzīve, ja neviens nekad pret viņu nav izturējies ar mai­gumu, un viņai bija šī vīra žēl.

- Nu labi, Mollija paziņoja. Tev par laimi, Zakija, manā dzīvē pietiekami daudz cilvēku pret mani ir iztu­rējušies labi, lai es saprastu, ka tagad man jābūt labai pret tevi. Man šķiet, ka tev jāiemācās nebūt tādam ciet­sirdīgam vecam īgņām, kāds tu esi tagad. Tātad mēs rīko­simies šādi… Mollija pieklusa un palūkojās mēnesī, meklējot iedvesmu. No šī brīža ikreiz, kad tu ieraudzīsi kādu, kam vajadzīga palīdzība kādā darbībā ja vien tā nav laupīšana, zagšana, krāpšana, slepkavošana vai kaut kas cits slikts -, vienmēr, kad tu ieraudzīsi kādu, kam vajadzīga palīdzība, tu būsi maigs kā dūnu spilvens un palīdzēsi šim cilvēkam. Un palīdzot tu iedomāsies, ka arī tev kāds kādreiz tā ir palīdzējis. Un tā tu sāksi veidot atmiņas par cilvēkiem, kas izturējušies pret tevi labi. Un, jo vairāk šādu atmiņu tev būs, jo vairāk no tavas cietās čaulas tiks noberzts. Katrs tavs labais darbs noberzīs tavu nejauko dabu. Kā tas būtu?

- Vai varu sniegt tev indiešu galvas masāžu? Zakija piedāvājās, jau gatavs palīdzēt. Mollija pasmaidīja.

- Ne tagad. Liels paldies! Bet vai tu zini, kādas ir Vakta paroles tās, ar kurām pārējie maharadžas novesti transā?

Zakija pakratīja galvu.

Nekas, noteica Mollija. Viņa satvēra savu sarkano kristālu un viegli izcēla Zakiju no laika, lai uzliktu viņam laika ceļošanas atslēgu. Zakija, es nostiprinu rīkoju­mus, ko tev devu, ar paroli, ko tu neatcerēsies. Parole ir "Jaunā lapa"!

Mollija bija pārguruši.

Viņa savāca kopā Petulu un savas jaunākās būtnes, gatava ar kristālu maisu ceļot atpakaļ nākotnē. Tad viņa koncentrējās uz kristāliem un ļāva pasaulei kustēties. Ainava ap viņiem sāka kūsāt darbībā.

Pēdējais, ko Mollija redzēja, bija Zakija, kas metās pie vecā priestera, kurš izplestām rokām un kājām gulēja zemē. Viņš skrēja tam palīdzēt.