Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

trīsdesmit sestā nodaļa

Mollija satvēra savu zaļo kristālu un vēlēja tā acij atvērties. Tūlīt tā stiklainais un zaļais virpuļojo­šais atvars sāka vērpties spirālē un mirdzēt. Mollija lika tam pacelt sevi un zīdaini Molliju viņas rokās un nest atpakaļ laikā. Apkārtējā pasaule mirgoja un pārvērtās neskaidrā miglā. Viņas šāvās atpakaļ. Gadi lobījās kā tapešu slāņi, atklājot ainas no viņas pagātnes. Mollija sajuta vairākus tukšumus savā dzīvē, kur trūka viņas pārējo būtņu, ko vajadzēja nolikt atpakaļ. Tad viņa samazi­nāja ātrumu un sāka meklēt tukšumu savā zīdaiņa dzīvē. Mollija uztaustīja brīdi, kad viņas kā zīdaiņa nebija viņa bija aprēķinājusi, ka līdz šim šis periods bija ildzis kādu pusotru nedēļu.

Mollija varēja nolikt bērnu atpakaļ vai nu stundu pēc tam, kad Vakts viņu paņēma, vai arī precīzāk pēc pus­otras nedēļas. Viņa nolēma nolikt bērnu atpakaļ īstajā laikā laikā, kas atbilda tam laikposmam, ko bērns bija pavadījis Indijā.

Mollija zināja, ka viņai jābūt ļoti piesardzīgai, jo ari Vakts bija ceļojis atpakaļ laikā, lai pagrābtu bērnu. Mol­lija negribēja, lai milzis tagad apzinātos viņas klātbūtni, jo tas varētu izmainīt visas pusotras nedēļas notikumu gaitu. Mollija koncentrēja domas uz pārtraukumu, ko sajuta savā pagātnē, un orientējās uz to.

Mollija samazināja ātrumu, līdz karājās pasaulē, un tad apstājās. Šajā brīdī viņu pārņēma savāda sajūta it kā viņa saplūstu ar to vietu, no kuras turpinās mazā bērna dzīve.

Bija ap diviem pēcpusdienā septembra dienā. Hārdvi­kas nams stāvēja saplaisājis un apdrupis. Mollija pavilka ieejas durvis. Tās atvērās.

Iekšā Mollijas degunu piepildīja pazīstamās, nemīlīgās bāreņu nama dezinfekcijas līdzekļa un vārītu kāpostu smakas, un viņa sāka justies ārkārtīgi neomulīgi. Tas viss bija viņas pagātnē, taču šīs vietas apmeklējums lika izjust ilgas pēc nākotnes labklājības un skumjas par to, ka viņas zīdaiņa būtnei nāksies uzaugt šajā tukšajā, dzes­trajā vidē.

Mollija maigi satvēra bērnu. Tad pēkšņi viņa izdzirdēja pazīstamu balsi.

- Ko tu te slaisties apkārt, stulbā sieviete? Tev maksā par darbu, nevis tējas dzeršanu.

- A-a-aderstones jaunkundz, es tikai n-n-nedaudz ap­sēdos a-a-atpūsties… Es t-t-tikko pavadīju t-t-trīs stun­das, beržot v-v-virtuves grīdu.

- Tad kāp augšstāvā un padari vēl kaut ko derīgu. Un, ja tu taisies turpināt pinkšķēt par to sīko, ko tu pazaudēji, tad lieto pati savas salvetes!

Padzirdējusi šos vārdus, Trinklberijas kundze ieelsojās vēl skaļāk, un Mollija dzirdēja viņu tuvojamies durvīm. Mollija klusi uzlavījās augšstāvā un pa gaiteni uz mazo bērnu telpu. Tā bija tāda pati, kādu viņa to atcerējās no bērnības.

Aizkari bija aizvilkti, un caur tiem izspiedās rožaina gaisma, apgaismojot gultiņu, kurā gulēja eņģelim līdzīgs tumšādains zēns. Mollija pieskārās mazā Rokija gal­vai. Viņa nolika tam blakus savu zīdaiņa būtni. Mazā, smalkiem izšuvumiem rotātā kleitiņā tērptā Mollija maz­liet neiederējās apkārtējā ainā. Mollija pakutināja viņas zodu, un mazā sāka ķiķināt.

Tad Mollija apsēdās krēslā telpas aizmugures ēnā.

Viņa dzirdēja, kā izmisusī Trinklberijas kundze šļūco­šiem soļiem tuvojās pa gaiteni, ienāca istabā un piegāja pie gultiņas, kur uzreiz pamanīja mazo Molliju.

- Ak tu Dieviņ tētiņ! viņa klusi iesaucās. Tad viņa turpināja: Ak tu Dieviņ, vai tā ir patiesība? Un tad viņa izplūda pašu sirsnīgāko, pateicīgāko asaru plūdos, kādus Mollija jelkad bija redzējusi. Jaukā, vecā, stostīgā sieviete raudāja un smējās, saņemot bērnu rokās un apkampjot, un mazā klusi spiedza priekā, ka atkal ir kopā ar viņu.

Dziļi savās atmiņās Mollija izjuta šo prieku. Viņa klusi iznāca no ēnas pie Trinklberijas kundzes un viegli uzsita viņai pa plecu. Kad apaļīgā sieviete apgriezās, Mollija ielūkojās viņas piesārtušajās, pietūkušajās acīs. Tiklīdz Trinklberijas kundze bija hipnotizēta, Mollija uzlika roku viņai uz galvas un teica: Tu vairs nedomāsi par to, ka šis bērns bija pazudis. Tu šo notikumu aizmirsīsi. Ja kāds tev kādreiz par to jautās, tu nesapratīsi, par ko šis cilvēks runā. Ciktāl tas attiecas uz tevi, tas nekad nav noticis. Vai skaidrs? Trinklberijas kundze pamāja.

- Un no šī brīža tu neņemsi pie sirds Aderstones jaunkundzes rupjību. Patiesībā tu viņu uzskatīsi par nožēlojamu vecu pleksti. Kad es būšu prom, tu iziesi no šī transa un aizmirsīsi, ka vispār esi mani redzējusi. Mollija paliecās uz priekšu un noskūpstīja veco kundzi uz vaiga. Atceries, Trinklberijas kundze, ka Rokijs un Mollija, un ari visi pārējie bērni tevi ļoti mīl. Mollija pacēla Trinklberijas kundzi laikā. Un šo rīkojumu es nobloķēju ar vārdiem "Pasaku kūkas".

Tad, nolikusi abas atpakaļ īstajā laikā, Mollija atstāja istabu. Aiz muguras viņa dzirdēja Trinklberijas kundzi ķiķinām.

- Ak tu mīļumiņ! viņa teica. Tu atveldzē manu sirdi. Skaties, es raudu! Nezinu, kāpēc, bet tā ir!

Mollija pa galvenajām kāpnēm nokāpa vestibilā. No virtuves viņa sadzirdēja Aderstones skaļo balsi. Mollija atvēra abpusēji veramās durvis un devās lejup pa virtu­ves kāpnēm. Jo tuvāk viņa gāja, jo stiprāks kļuva nela­bumu uzdzenošs zušu sautējuma smārds.

- Es gribu zināt, kā bērns var vienkārši tāpat pazust! atskanēja Aderstones neskaidrā balss.

- Varbūt viņa nav tik stulba, kā izliekas, atskanēja cita balss, kas runāja ar pilnu muti. Mollija to pazina kā Ednas, milzīgās, mūžam īgnās bāreņu nama pavāres Ednas, balsi. Es tomēr domāju, ka viņa to sīko ir pār­devusi. Diez, cik viņa par to dabūja? Gan jau kā nākamo viņa pārdos to šokolādes puiku.

- Mums tas nāk tikai par labu, teica Aderstones jaunkundze, ar dakšiņu skrāpējot šķīvi, bakstot zuti un sadalot to uz pusēm. Mums jāpriecājas, ka tiekam no viņiem vaļā. Divi puņķaini, smirdīgi knēveļi, viena balta un slimīga kā purva tārps, otrs melns kā pats purvs!

Mollija pa armētā stikla logu virtuves durvīs ielūkojās telpā un slepus vēroja abas ļaunprātīgās vecmeitas, kas sēdēja katra savā virtuves galda galā. Aderstones kundzei blakus bija šerija pudele. Viņas plānajās lūpās rotājās ļauns smīns, iemalkojot no glāzes. Edna smēķēja cigareti un bēra pelnus sārtā uzputenī, kas todien bija paredzēts vakariņās bāreņu nama bērniem.

Mollija iegāja telpā. Abas sievietes izbrīnā pacēla acis.

Piedodiet, teica Mollija, bet esmu apmaldīju­sies! Vai šis ir tas nams, kur dzīvo vecā ragana un viņas briesmīgā palīdze ar troļļa ģīmi?

Aderstones jaunkundze gandrīz aizrijās ar šeriju, bet Edna noprasīja: Ko, pie velna, tas nozīmē?

Mollija nekavējoties sūtīja pret abām spēcīgus hip­nozes starus.

Tur nu abas sēdēja dūmu un zušu smakas vidū klu­sas un mierīgas kā pildīti tītari. Viņas bija atkarīgas no Mollijas žēlastības.

Protams, Molliju urdīja vēlēšanās sodīt šīs briesmīgās sievietes izmainīt viņas tā, lai ļaunās sievietes nekad vairs neizturētos slikti ne pret viņu, ne Roldju, ne kādu citu bāreņu namā. Viņa vēlējās tās pārveidot labākas. Viņa vēlējās tās pārkausēt. Taču Molliju atturēja prāta vēsā un loģiskā daļa, jo viņa apzinājās, ka tad, ja mainīs šīs sievietes, mainīsies arī viņas pašas pagātne. Ja viņa hipnotizētu Aderstoni un Ednu tā, ka viņas pēkšņi pār­vērstos eņģeļos, pavisam noteikti mainītos Mollijas dzīve un tāpat arī viņas raksturs.

Līdz šim Mollijas personība bija viņu novedusi tur, kur viņa atradās pašlaik, un tur neklājās slikti. Tāpēc viņai tiešām nevajadzētu neko pārveidot. Ja viņa kaut ko mainītu, tad varbūt nekad neatrastu hipnozes grāmatu. Varbūt viņa nebūtu aizbēgusi. Viņai zustu atmiņas par to, kā viena pati dzīvojusi Ņujorkā un tad ar Rokiju Losandželosā. Viņas piedzīvojumi būtu izdzēsti. Un kā ar Petulu? Ja Aderstones jaunkundze būtu citāda, varbūt viņa turētu kaķus. Varētu būt, ka viņa nekad neiegādātos kucēnu. Mollija nespēja iedomāties, ka varētu mīlēt kādu citu dzīvnieku tik ļoti kā Petulu. Izmainot pagātni, varētu izzust visa viņas un Petulas savstarpējā mīlestība. Varbūt nepastāvētu arī viņas un Trinklberijas kundzes mīlestība vienai pret otru. Un kā būtu ar Rokiju? Ja Aderstone būtu patīkams cilvēks, varbūt kāda jauka viņas drau­dzene adoptētu Rokiju kā mazu bērnu. Varbūt Mollijas radīto jauno dzīvi pildītu tikai daļiņa tās mīlestības, kāda pastāvēja tagad. Mollija nevarēja galvot, ka viņas dzīvē tad būtu vairāk mīlestības.

Mollija domāja par Rokiju un Forestu, kas sēdēja kravas mašīnā. Tie abi viņai patika vairāk, nekā bija iespējams izteikt vārdos. Molliju tiešām sajūsmināja viņas nākotne. Un tas taču bija pats galvenais, vai ne? Nākotne. Mollijai tā likās lieliska.

Uzlūkojot briesmīgās sievietes, Mollija saprata, ka nedrīkst iejaukties savā pagātnē. Kaut arī viņa bija izvil­kusi ļoti īsu salmiņu, viņa bija tikusi ar to galā. Mollija lepojās ar sevi. Patiesībā viņa savu dzīvi uzskatīja par dārgumu.

Līdz ar to viss, ko Mollija pateica abām večām, bija: Kad es pametīšu šo telpu, jūs aizmirsīsiet, ka biju šeit. Tāpat jūs aizmirsīsiet, ka mazā Mollija augšstāvā bija pazudusi. Ja kāds to pieminēs, jūs teiksiet, ka tas nekad nav noticis. Un, kad Mollija Mūna nākotnē pazudīs trīs, sešu un desmit gadu vecumā, jūs aizmirsīsiet arī to un noliegsiet, ka tā vispār ir noticis. Kad es aiziešu, jūs izie­siet no transa un… un… Mollija nespēja noturēties, vismaz Ieaut ko neizmainījusi. Un jūs uzkāpsiet augšā un atvainosieties Trinklberijas kundzei par visām tām reizēm, kad esat bijušas rupjas pret viņu, un pateiksiet viņai: ja arī jūs droši vien atkal būsiet pret viņu rup­jas, Trinklberijas kundzei vienmēr jāpatur prātā viņa ir daudz labāks, jaukāks, patīkamāks cilvēks par jums abām kopā un jūs esat izkaltušas, sapuvušas, ļaunprātī­gas cūkas. Tāpat… vilinājums bija pārāk liels no šī brīža ikreiz, kad vien bāreņu namu apmeklēs viesi, jums abām gribēsies nepārtraukti pirst un atraugāties. Tad, pieskaroties Aderstones jaunkundzes un Ednas plecam, Mollija pacēla abas karājamies laikā. Un es bloķēju šos rīkojumus ar vārdiem "Zušu sautējums".

Mollija atveda abas atpakaļ viņu īstajā laikā un izgāja no telpas. Nonākusi pie fasādes durvīm, viņa iebāza roku kabatā, sataustīja sarkano kristālu un traucās uz priekšu.

Divdesmit pirmajā gadsimtā Rokijs, Forests, Odžass un hipnotizētās jaunākās Mollijas sēdēja, saspiedušies kra­vas automašīnas priekšējā sēdeklī. Petulas gulēja Rokijam klēpī.

- Un kā ar tiem hipnotizētajiem maharadžām? Ko viņa ar tiem iesāks? jautāja Forests, uz aizsvīdušā priek­šējā loga zīmējot vīru ar sakrustotām kājām un turbānu galvā.

- Gan jau viņa tiks ar to galā vēlāk, attrauca Rokijs. Lai to izdarītu, viņai būs jādodas atpakaļ uz Indiju un atpakaļ laikā. Īstenībā nav nekādas starpības, vai viņa to darīs nākamnedēļ vai nākamgad, jo tas viss tāpat ir pagātnē. Viņai jānoskaidro parole.

- Viņa kļūs mazliet zvīņaina, teica Odžass, rotaļā­damies ar kabatā noslēpto dārgo potītes sprādzi.

- Es nezinu, šaubījās Rokijs, atvērdams cimdu noda­lījumu. Domāju, ka viņa mazliet par ilgu pavadījusi tajā laika sākuma gaismā. Man tiešām šķiet, ka atgrie­zusies viņa izskatījās jaunāka. Tāpēc varbūt zvīņas vairs neveidosies tik strauji, ja viņa atkal ceļos laikā. Gribat konfekti? Katrs paņēma pa vienai un sāka košļāt.

- Veči, bet vai jums ari ir izveidojušās zvīņas? apvai­cājās Forests.

- Jā. Man nedaudz ceļu iekšpusē, atteica Rokijs. Jaunākajām Mollijām lobās elkoņi.

- Manas potītes ir ļoti sausas, piebilda Odžass.

- Man šķiet, ka visvairāk dabū galvenais laika ceļo­tājs, minēja Rokijs. Odžass un Forests pamāja. Visi vēl pakošļāja konfektes.

- Un tev, Forest? jautāja Odžass.

- Kas man? Forests noņēma brilles un sāka tās spod­rināt.

- Vai tev kaut kur ir kļuvis sauss?

- Nu, ziniet… Forests pieklusa.

- Vai tev ir kļuvusi zvīņaina āda? Odžass neatlai­dās.

Forests ieturēja pauzi. Tad viņš ātri nobēra: Nūjā, patiesībā mans… hm… mans dibens nedaudz lobās.

Ne Odžass, ne Rokijs īsti nezināja, ko sacīt. Odžass košļāja. Forests košļāja. Rokijs košļāja.

- Man ļoti žēl to dzirdēt, Forest.

- Paldies, Rokij!