Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

astoņpadsmitā nodaļa

Vakts brauca ārkārtīgi greznā vilcienā. Viņš Deli sta­cijā turēja pats savus īpašos vagonus. Kad bija kaut kur jābrauc, viņam atlika tikai paņemt lokomotīvi no kāda cita vilciena, un tā viņš arī šodien bija izdarījis.

Vakts atgūlās uz dīvāna un pārdomāja, cik uzjaut­rinoši bija saniknotie, garlaicīgie cilvēki Deli stacijā.

Vagonā valdīja patīkams vēsums. Tas tāpēc, ka tā vidū atradās liela kaste ar milzīgu ledus gabalu tajā. Uz grīdas stūrī sēdēja "vēdekļa zēns", vilkdams virvi, kas šūpoja vēdekli virs šīs ledus kastes, tā radot vēsa gaisa plūsmu, kas apvēdīja Vāktu un viņa līdzbraucējas.

Viņam pretī sēdēja desmitgadīgā Mollija ar kucēnu Petulu klēpī. Sešgadīgā un trīsgadīgā bija piemetušās viņai blakus, bet pati mazākā Mollija gulēja silītē un laida burbuļus. Visas, izņemot kucēnu, bija hipnotizētas.

Atvērās kupejas durvis, un ienāca trīs kalpi. Viņi klu­sējot pārklāja galdu ar baltu lina drānu un sāka uz tā likt šķīvjus ar indiešu ēdieniem. Šķīvi ar vistas tiku un vēl vienu ar sikhu kebabiem. Tur bija lēcu papad vafeles un raita (saputots jogurts ar garšaugiem), kur iemērkt papad. Tur bija garšīgi pudiņi ar safrānu.

Saodusi ēdienu, kucēns Petula atvēra acis. Viņa izlēca no desmitgadīgās Mollijas klēpja un sāka riet uz galdu. Maharadža meta viņai ar spilvenu.

- AIZVERIES, TU NERĪTAIS POLS! milzis kliedza. Viņš strupi pavēlēja vēdekļa zēnam rotaļāties ar kucēnu.

Izkāmējušais zēns pielēca kājās un pievilka kucēnu sev klāt. Viņš pameklēja kabatā un izņēma mazu akmen­tiņu, kuru nosvieda netālu no kucēna uz grīdas. Petula to paķēra un, priecīga, ka atradusi nodarbošanos, sāka sūkāt akmeni.

Vakts pārlaida asinīm pieplūdušo acu skatienu savām hipnotizētajām viešņām. Viņa skatiens apstājās pie trīs­gadīgās Mollijas.

- Hmm. Pārbaudot tevi šajā ceļojumā, es varēšu īsi­nāt laiku. Maharadža izvilka no kabatas irbuļu pāri. Tad, pieslējies sēdus, viņš pierāpoja (jo bija pārāk liela auguma, lai varētu staigāt vagonā) pie mazās Mollijas un uzsita knipi viņas acu priekšā.

Trīsgadīgā Mollija mirkli atjēdzās. Dažu iepriekšējo stundu laikā viņa, protams, bija hipnotizēta, tomēr visu laiku bija vērojusi maharadžu. Mollija bija nākusi pie secinājuma, ka milzis ļoti atgādina bruņurupuci, ko viņa reiz bija redzējusi televīzijā. Tagad, kad meitene spēja runāt, viņa teica: Tev vajadzēs ļoti, ļoti, ĻOTI lielu kasti, kur iekāpt, kad tu liksies ziemas miegā.

Maharadža izskatījās samulsis. Viņš nolēma, ka šodien viņam nav īstais garastāvoklis, lai nodarbotos ar trīsga­dīgo. Milzis uzsita knipi, un bērns atkal bija transā. Tad maharadža pagriezās pret sešgadīgo un, strauji sasitot plaukstas, atbrīvoja viņu.

Sešgadīgā Mollija atjēdzās uzreiz. Pēdējā reize, kad viņa bija atbrīvota no transa, bija istabā ar iekārtajām gultām, un viņai no raudāšanas bija aizpampušas acis. Tagad viņa bija savaldīgāka. Milzīgā auguma vīrs vairs neizskatījās tik biedējošs kā iepriekš. Kas tu esi? Vai tu esi mani 'doptējis? Jo es negribu, lai tu mani 'doptē. Vai tu vari aizvest mani atpakaļ uz Braiersvilu? Es negribu dzīvot Āfrikā.

- Saprotu tavu domu gājienu, Vakts teica. Neuz­traucies, es neesmu tevi adoptējis. Es tevi tikai aizņēmos, lai redzētu, cik talantīga tu esi.

Mollija paskatījās uz hipnotizētajām Mollijām, sa­triekta par viņu izskatu.

- Kāpēc viņas visas ir pa pusei aizmigušas? Pirms tam tu pamodināji lielāko, un viņu ari sauc Mollija, vai ne?

- Skatos, tu esi vērīga, teica Vakts, norādot uz mei­teni ar irbuļiem. Vai esi izsalkusi? Jo tev man jāparāda, cik attapīga esi. Šie ir biruļi. Ķīnā visi ēd ar tādiem.

- Vai mēs esam Ķīnā?

- Nē, bet es Ķīnā pavadīju piecpadsmit gadus, māco­ties leļot caikā.

- Piecpadsmit gadus! Vai tad tev tas lāgā nepadevās? Mollija nevainīgi apvaicājās.

Vakts sabozās. Paskatīsimies, kā tev padosies tikt galā ar šiem. Tie jālieto šādi. Milzis pierāpoja pie galda un parādīja, kā paņemt gabaliņu vistas tikās. Un nu tu vari ēst visu, ko vēlies, bet tikai izmantojot biruļus.

Mazā Mollija paņēma irbuļus un paskatījās uz ēdie­niem nokrauto galdu. Viņa sarauca degunu. Vai tev ir kečups?

- Nav kečupa.

- Vai mēs esam Āfrikā?

- Lieto biruļus!

- Austrālijā?

- Lieto biruļus!

- Nekad neesmu dzirdējusi par tādu zemi, kuru sauktu Lietobiruļus, Mollija pie sevis noņurdēja. Viņa sarauktu pieri paskatījās uz milzīgo vīru virs sevis un lēni teica: Un man negaršo šis ēdiens, tāpēc es nelietošu irbuļusl Meitene apcirtās un devās atpakaļ uz samta spilvenu pie sienas, pa ceļam paņemot līdzi melno kucēnu. Viņš pat neteica "lūdzu", viņa pa ceļam murmināja.

Vakts bija šokēts. Viņš nebija radis, ka viņam neklausa. Viņš nebija radis atrasties bērnu sabiedrībā.

- Neuzdrošinies… Tad milzim iešāvās prātā, ka viņš grib, lai pavisam mazā Mollija izaugtu drosmīga. Labi, viņš noteica. Stūrgalvība ir laba. Bet tagad tev man jāparāda, vai tev ir dotības uz valodām. Atkārto pēc manis: "Elvalea maleleia ei nuli!"

Mazā Mollija piespieda kucēnu pie krūtīm un aizvēra acis. Skolā viņiem mācīja franču valodu, un Mollijai tā diez ko labi nepadevās. Tāpat viņai nepadevās arī rēķi­nāšana un rakstīšana. Viņai nepatika, ka viņu pārbauda, un šis vīrs atkal sāka viņu biedēt.

- Labs kucēns, Mollija iečukstēja Petulai ausī. Kucēns viņai palīdzēja justies drošāk. Tas viņai atgādināja Rokiju un bāreņu nama apkopēju Trinklberijas kundzi.

- Nu, atkārto pēc manis: "Elvalea maleleia ei nuli!" Vakts pavēlēja. Mazā meitene palūkojās augšup uz viņu.

- Es neatkārtošu tavus stulbos vārdus. Un es gribu mājās, meitene teica.

Vakts norūcās un uzsita ar pirkstiem knipi. Ak, ej jel atpakaļ savā transā! Tad viņš palūkojās lejup uz guļošo bērnu.

- Neesi neko smuka, ko? viņš teica bērnam. De­guns kā kartupelis, acis tuvu viena pie otras, un arī neizskatās, ka tu būtu brīnumbērns. Ne māksliniece, ne mūziķe, ne dejotāja vai matemātiķe. Vakts sašķobīja muti, sapratis, ka bērns, kuru viņš cerēja uzaudzināt, nebūt nebija nekāds spīdeldis visās jomās. Tad viņa lūpas pavērās ņirdzīgā smīnā.

Taču hipnotizētājas talants kompensēs tavus trū­kumus. Mazā Vakta, lai cik neglīta tu arī būtu, tu būsi ģeniāla hipnotizētāja. Tagad es aizvedīšu tevi uz Džaipuru un uzsākšu mēness ceremonijas, lai iesvētītu tevi manā pasaulē, kristālu avota ceremonijas! Es jūtu, mana mazā Vakta, ka tu būsi milzīgs magnēts kristā­liem. Mazā Mollija nosprauslojās.

Kristālu avoti. Kā Vaktam tie patika! Tikai dažiem hip­notizētājiem bija zināms par kristālu izcelsmi, taču viņš to zināja, jo Ķīnā bija iesvētīts kristālu avotu pasaulē. Viņš nevarēja vien beigt brīnīties, ka tie vispār pastāv. Visā pasaulē varēja atrast ļoti īpašus parasta izskata akmeņus, no kuriem noteiktās pilnmēness naktīs izda­lījās caurspīdīgie, sarkanie un zaļie kristāli. Hipnozes meistari spēja izvilkt tos no zemes. Vakts bija pārlieci­nāts un ļoti sajūsmināts, domājot, ka šis mazais bērns to spēs. Vai neizklausās jauki, Vakta? viņš apvaicājās, kutinot bērnam zodu. Nu, protams.

Kucēns Petula vēroja milzi. Sunenītei nepatika ne mil­zīgā vīra izskats, ne smaka, un instinkts viņai teica, ka nav labi, ka vīrs elpo virsū mazajam bērnam. Petula pie­gāja klāt, apsēdās blakus sīciņajai Mollijai un kā sargājot sāka riet.

"Tas bērns nav tavs," nozīmēja viņas smalkās rejas.

Jūdzēm tālu aiz Vakta vilciena ar Petulu padusē vien­padsmit gadus vecā Mollija rāpās augšup pa tērauda kāp­nēm pašā Deli raķetes aizmugurē. Viņa sagrīļojās, kad jaunas atmiņas piepildīja viņas galvu, taču aiztrauca tās prom, nolēmusi negremdēties tajās. Mollija saņēma Odžasa roku, un zēns uzvilka viņu augšā. Vilciena sāni bija kā stāvas kraujas, taču vagona vidū bija sekcija ar dzelzs stieņiem, pie kuriem turēties. Tur jau sēdēja cilvēki. Ejot tiem garām, Petula apostīja vistu, kas bija iespiesta kādam zēnam padusē, un kazu, kas ļoti mierīgi gulēja blakus savam saimniekam. Petula sajuta, ka šiem dzīvniekiem kaut kas ir zināms par gaidāmo ceļojumu. Ar savu suņa saprātu Petula secināja, ka augšā ceļojums būs desmitkārt vējaināks nekā tad, kad braucot izbāž galvu pa automašīnas logu. Viņa aplaizīja lūpas un sāka izošņāt ceļu zem Mollijas plīvura.

To darot, viņas ožas redzesloka pašā maliņā parādījās pazīstama nervoza smarža. Tā lika atcerēties vīru ar tur­bānu. Viņš ar katru mirkli tuvojās. Petula uzrēja Mollijai, lai viņu brīdinātu.

- Mēs nenokritīsim, Petula. Es turēšu tevi cieši, Mol­lija apsolīja.

Viņi atrada brīvu vietu uz vilciena trešā vagona jumta un iekārtojās. Lokomotīve vilciena priekšā nosvilpās un ietina viņus tvaika mākonī. Indiešu meitene viņiem bla­kus spalgi iesmējās, bet Mollija pēkšņi sāka bažīties.

- Neuztraucieties! Odžass visus drošināja. Turie­ties cieši un pieliecieties, kad brauksim zem tiltiem! Viss būs labi. Odžass aizvēra acis, salika rokas un sāka mur­mināt lūgsnas.

Stacijas priekšnieks uz perona iepūta svilpē, bet loko­motīve atbildēja daudz skaļāk ar ausis plosošu kaucienu. Tad sākās neatlaidīgs čuk-čuk. Lokomotīves garie metāla savienojošie stieņi, kas kustināja riteņus, sāka lēnām dar­boties, un vilciens izkustējās no vietas.

Viņi izbrauca no stacijas, un Mollija palūkojās aiz muguras. Mirkli viņai likās, ka redz ierodamies Zakiju četru kalpu nestās nestuvēs, taču vilciens strauji uzņēma ātrumu, un, kad tas pagriezās aiz līkuma, Mollija viņu vairs neredzēja. Viņa prātoja, vai bailes varētu būt likušas viņai to iztēloties.

Drīz vien jau ceļojuma iespaidi lika Mollijai aizmirst Zakiju. Meitene vēroja, kā ainava ap viņiem, virzoties uz dienvidrietumiem Džaipūras virzienā, kļūst zeltaina. Mollija domāja par Vāktu, kas atradās viņiem priekšā uz sliežu ceļa. Viņai nebija ne mazākās nojausmas par tā nolūkiem. Mollija vienīgi cerēja, ka Vakts nav iecerējis nogalināt kādu no tām Mollijām, kas brauca viņam līdzi. Mollija neviļus piešāva pirkstus pie mutes un iekoda tajos, it kā lai uzzinātu, kas ar viņu notiktu tagad, ja Vakts nogalinātu kādu no viņas iepriekšējām būtnēm. Plīvuram šūpojoties vējā, Mollijas iztēle sāka darboties. Viņa domāja: ja Vakts nocirstu pirkstu sešgadīgajai Mol­lijai, vai viņai tagad plaukstā būtu sen sadzijis pirksta stumbenis? Mollija pieskārās rētai uz kakla. No kā tā radusies? Protams, no cirtiena, kas sākumā bijis dziļš. Kā varēja notikt tā, ka atmiņas par to, ceļojot laikā uz priekšu nākamajā gadsimtā, bija zudušas, bet rēta saglabāju­sies? Kur bija palikušas ar rētu saistītās atmiņas?

Brauciena laikā Mollijas prātā sāka mājot citas domas. Kāpēc Vaktam tik ļoti gribējās paturēt zīdaini Molliju par savu bērnu? Kāpēc viņš negribēja paturēt trīsgadīgo, seš­gadīgo vai pat desmitgadīgo? Varbūt tāpēc, ka pavisam mazajai Mollijai nebūtu nekādu atmiņu par Hārdvikas bāreņu namu. Taču īstais iemesls, kas urdīja Molliju, bija jautājums, kāpēc Vakts negribēja pieņemt par meitām vecākās Mollijas ar viņām kaut kas nebija kārtībā. Jau kopš tā brīža, kad Lusija Ļogana nebija izrādījusi īpašu patiku atkal satikties ar savu sen zudušo meitu, Molliju bija pārņēmusi sajūta, ka viņa, proti, Mollija, nav gana laba. Un tagad Vakts lika viņai noprast to pašu ka Mollija nav īstā, ko kāds varētu vēlēties par savu meitu vai, runājot par Vāktu, adoptēt. Tas Mollijai nemaz nepa­tika.

Tveicīgajai saulei spīdot Mollijai sejā, viņu pēkšņi mie­rināja desmitgadīgās Mollijas atmiņas par ceļojumu uz Džaipūru. Pateicoties tām, Mollija vismaz zināja, ka Vakts pret viņas mazākajām būtnēm izturas samērā labi.

Vilciens kā čūska locījās pa izkaltušo Indijas ainavu. Virs pasažieru galvām vijās lokomotīves dūmi. Vējš tā vien centās visus nopūst no vagona jumta, un Petulas ausis tajā plīvoja kā putna spārni. Foresta bizītes sitās pret vaigiem. Viņš smaidot uzlūkoja skaisto, saules izde­dzināto ainavu apkārt.

Viņi redzēja caur krūmiem spraucošos mežacūku. Ska­tienam pavērās pat leopards, kas centās noslēpties aiz paugura. Odžass kliedza pret vēju, lai pārējie viņu sadzir­dētu.

Ieskatieties labi, un jūs ieraudzīsiet tīģeri! Vai degun­radzi! Un paskatieties uz to ziloņu baru pie ūdenstilpes! Es taču teicu, ka šādi braukt ir vislabāk.

Apkārt bija daudz dzīvnieku. Briežu bars bailēs iztrū­kās, kad tiem garām aizdārdēja vilciens. Viņiem pamāja lācis, ar priekšķepām aptvēris koku, kura galotnē bija bišu saime.

Vilciens apstājās kādā mazā lauku ciematā, lai saņemtu pasta sūtījumus saiņus un maisus. Platformā gaidīja vie­tējie iedzīvotāji, kas cerēja pārdot pārtiku jebkuram, kurš spētu par to samaksāt. Mollija saoda karija un siltas mai­zes smaržu. Odžass paņēma naudu un nolēca no vagona jumta, lai paķertu visiem ēdienu un svaigu ūdeni.

Petula pakratīja galvu un ar ķepu pārvilka pār noputē­jušo purnu. Viņa vēroja, kā Odžass pa platformu virzās uz leti, kas smaržo pēc sīpoliem un maizes. Petula nolēma, ka vilciens te kādu laiku uzkavēsies, un saskatīja iespēju izlocīt kājas.

Petula piecēlās, izstaipījās un nožāvājās. Tad viņa devās uz vilciena priekšgalu.

Viņa pagāja garām sprostam ar satraukumā klukstošām vistām. Vienu no tām Petula apveltīja ar hipnotizē­jošu skatienu. Kad viņa gāja garām vilciena pasažieriem, kas bija saspiedušies kopā uz vilciena jumta, pastiepās daudzas rokas, lai viņu noglāstītu. Kāda vecāka sieviete pasniedza Petulai sulīgu jērgaļas gabalu. Petula pamāja un pateicīgi to pieņēma. Kāds mazs zēns piedāvāja viņai mango šķēli. No tās Petula atteicās, tomēr norēja pal­dies.

Nonākusi vilciena galā, Petula pameta ašu skatienu uz lokomotīves jumtu un nosprauslājās. Viņa pamanīja vadītāja pusdienas. Šķiet, tur bija kaut kas ar sieru.

Tad Petula devās atpakaļ pa vilciena jumtu. Cilvēki izturējās tikpat draudzīgi kā iepriekš. Petula nosprieda, ka šejienes iedzīvotāji ir brīnišķīgi. Ja vien nebūtu mil­zeņa un viņa rokaspuiša, šī būtu viena no jaukākajām vietām, ko viņa jelkad apmeklējusi. Tagad jau Petula, pie­slējusies pakaļķepās, redzēja Molliju. Mopsene ierējās, un Mollija viņu ieraudzīja.

Tieši šajā brīdī Petulas nāsīs iekļuva kāda sveša smaka. Tā nebija patīkama, drīzāk draudīga. Petula saprata, no kā tā nāk. Tā bija viņu nolaupītāja nervozā, nepatī­kamā smaka taču to vēl papildināja puvušu olu smārds. Smaka nāca no vagona, kas atradās tieši aiz Mollijas.

Petula metās skriet. Viņai bija jābrīdina Mollija.

Mollija ar skatienu meklēja Petulu un pamanīja viņas galvu vilciena priekšpusē. Tieši tobrīd viņai atausa prātā doma, ka viņas atmiņas ir mainījušās. Forests un Roldjs viņu pārsteigti uzlūkoja.

- Ei, vecīt! teica Forests. Vai tev tikko pārtaisīts prāts? Es atcerējos, ka arī vecais Zakija iekāpa šajā vil­cienā.

- Es arī, piebilda Rokijs.

- Un ari es, Mollija piekrita. Atceros, ka redzēju viņu iekāpjam vagonā zem mums. Un mēs visi pieliecā­mies, lai viņš mūs nepamana. Atceros, ka redzēju viņu ierodamies stacijā, kad mēs izbraucām no Deli. Viņš acīmredzot nokavēja vilcienu…

- …un viņam ir dots rīkojums satikt Vāktu… pie­bilda Rokijs.

- …un tāpēc viņš atgriezās laikā, lai pagūtu iekāpt vilcienā, pirms tas atstāj staciju. Un tieši tāpēc mēs pēk­šņi ieraugām viņu savās atmiņās. Viņš ir izmainījis gan savu, gan mūsu pagātni.

- Tas nu gan ir superīgi, vecīt! Manas smadzenes no šīm domām met cilpu cilpas! Forests pārvalbīja acis, cenšoties to visu saprast.

- Laimīgā kārtā Zakija nezina, ka Odžass ir mūsu draugs. Mollija uzlika roku sev uz vēdera, atcerējusies Zaldjas violeto metāla kapsulu. Ceru, ka šis nodevējs spēj atrast vienīgi laiku, kur kāds atrodas, nevis vietu. Citādi, ja Zakija to ieslēgs, viņš redzēs, ka esam tieši virs viņa.

Mollija vēroja, kā Petula pa vagona jumtu skrien viņai pretī.

- Piebremzē, Petula! Mollija pie sevis čukstēja. Tu taču negribi nokrist zemē.

Petula elsdama pieskrēja pie Mollijas un uzreiz sāka ar ķepu kašāt vagona jumtu.

- Odžass ir atnesis ūdeni, Mollija teica, un ēdienu.

Petula nopūtās. Viņa blenza metāla jumtā un vēlējās,

kaut varētu redzēt tam cauri.

Vagonā zem draugu pulciņa Zakija iemidzis gulēja uz vilciena plaukta. Pulverītis, ko viņa tējā bija iebērusi tējas veikaliņa saimniece, jau sāka iedarboties, un viņa kuņģis burbuļoja. Smalkais nākotnes aparāts kabatā bija izslēgts. Zakija bija atteicies no tā pakalpojumiem, jo tas šķita pārkarsis. Viņam pretī sēdēja divas sievietes krinolīnos un pietvīkušām sejām; tās izskatījās ārkār­tīgi neapmierinātas ar dzīvi un atvēsinājās ar vēdekļiem ziloņkaula kātos. Viņās nepatiku radīja gan šī cilvēka rupjība, gan viņu vīru neuzņēmība. Abu sieviešu vestēs tērptie vīri stāvēja pie durvīm un stulbi smaidīja, it kā būtu hipnotizēti; tādi viņi, bez šaubām, arī bija.

- Man jāsaka, vienai sievietei izdevās izdvest no savas cepures plīvura aizsegtās sejas, ka jūs, cienītais, uzvedaties kā mežakuilis.

Zakija kā piekrītot nopirdās, nošņaukājās un turpināja krākt. Gaisu piepildīja neciešama smirdoņa.

- Tas nu ir par daudz! dāmas, piespiedušas kabat­lakatiņus pie deguna, aizgāja.

Odžass atgriezās ar ūdeni, sviestmaizēm un dažādu dārzeņu maisījumu karija mērcē. Visi ēdamo notiesāja ātri, jo ēšana uz braucoša vilciena jumta būtu kā ekspe­riments, kurā jāpierāda, vai ir iespējams ēst stiprā vējā. Un tad vilciens nosvilpies atkal sāka braukt.

No vagona jumta draugi redzēja koku gatves, tālumā villas, kurās dzīvoja briti, un vienkāršus indiešu ciemus. Viņi redzēja majestātiskas pilis, kas piederēja indiešu bagātniekiem, un senus hindu tempļus, kuri līdzinājās smilšu pilīm, kādas bērni veido pludmalē, pilinot no sau­jas slapjas smiltis vienā punktā, līdz izveidojas stingra būve. Viņi redzēja Viktorijas laika formas tērpos ģēr­btus indiešu kareivjus, bet laiku pa laikam ari pa kādam britu virsniekam un kavalēristam zirga mugurā. Vilciena pasažieri pabrauca garām krāsainiem ļaužu pūļiem, kas izpildīja reliģiskus rituālus tempļu ārpusē, un viņu acu priekšā nozibēja neskaitāmi lauki, kuros strādāja indiešu zemnieku ģimenes. Un tad beidzot pēc septiņām ilgām stundām vilciens bija nonācis Džaipūrā.

Mollija ar draugiem vēl arvien sēdēja kā sastinguši, kamēr visi pārējie kāpa zemē no vilciena. Viņu ausīs jo­projām kauca vējš, bet sejas bija saules apcepinātas un netīras no putekļiem un lokomotīves dūmiem. Mollija vērīgi lūkojās, līdz pamanīja pūlī iejūkam Zakiju. Viņa gaita bija dīvaina tāda, it kā kaut kas būtu atgadījies ar viņa biksēm. Un tā ari bija. Laikā, kuru Zakija pavadīja miegā, tējas veikaliņa saimnieces pulveris bija izraisījis nepatīkamu eksploziju viņa dibengalā. Pūlis pašķīrās, dodot viņam ceļu, un Mollija pamanīja trīs indiešu bēr­nus, kas ķiķinot aizspieda degunu un rādīja ar pirkstu uz Zakiju. Zakijam beidzot izdevās izlīkumot līdz tak­sometru stāvvietai un nostāties garās gaidītāju rindas priekšgalā. Divi smalki britu varasvīri kopā ar savām sie­vām cēla skaļus iebildumus, taču drīz vien tika nomieri­nāti ar hipnozes devu. Zakija ietrausās ratos un norādīja sava brauciena virzienu.

Tomēr, pirms šie cilvēka vilktie rati sāka kustēties, pie tiem pieskrēja trīs pusaugu zeņķi. Katrs no viņiem pacēla gaisā roku un meta Zakijam kaut ko, kas no attāluma izskatījās pēc miltu paciņām. Pēc trieciena pret ķermeni tās pārsprāga, ietērpjot Zakiju sarkanos, oranžos un zilos krāsu plankumos. Pusaudži smejoties lēkāja apkārt Zaki­jam, bet tas piecēlās ratos stāvus un kratīja pret viņiem dūri.

Ko tas viss nozīmē? jautāja Rokijs, kad rati aiz­brauca.

Odžass iesmējās. Martā visā Indijā svin Holi svētkus. Tiek izsviests milzum daudz krāsainas tintes. Kā gan tev šķiet, kāpēc mana tunika, kuru es valkāju iepriekš, bija tik krāsaina? Deli svinības jau ir gandrīz beigušās, taču šķiet, ka šeit visi uzjautrinās vēl joprojām.

Beidzot, mirkstot zilas, sarkanas un dzeltenas krā­sas traipos, kas tika šķiesti uz rindā stāvošajiem, visi iespiedās vēršu vilktā furgonā. Odžass bija uzzinājis, ka Zakija devies virzienā uz vietu, kuras nosaukums ir Dzin­tara pils, tāpēc deva rīkojumu vecajam zemniekam, kurš viņus veda, braukt turp.

Kad viņi attālinājās no stacijas, Holi svētki pavērās skatam visā savā krāšņumā. Pūli izklaidēja dejotājas. Citas dziedāja priecīgas svētku dziesmas. Cilvēki ķirci­nāja cits citu vai šļāca citiem virsū krāsainu šķidrumu no dīvainām deviņpadsmitā gadsimta ūdenspistolēm. Visi gavilēja un smējās.

Furgons izbrauca no pilsētas un nonāca laukos, kur ceļmalas rotāja zālāji un laukos zēla cukurniedres. Viņi brauca gar koku birzīm, kur zaros karājās lieli augļi un pļavās ganījās sapītas kazas. Forests rādīja mango kokus un pistāciju riekstu kokus, kā arī čūsku, kuru neizdevās saskatīt nevienam citam, bet tad apklusa. Visi bija pār­guruši daļēji no ilgā ceļojuma ar vilcienu, bet pārsvarā, vismaz Mollija, Rokijs un Forests, no ceļojuma laikā, jo tas tiešām bija ļoti nogurdinošs. Tā nu draugi iekārtojās ērtāk uz zemnieka džutas maisiem un drīz vien, furgona šūpošanās un no attālā tempļa skanošās lūgšanas ieai­jāti, iemiga.

Kad Mollija modās, saule jau bija noslīgusi gandrīz līdz pašam apvārsnim. Rokijs jau bija pamodies. Viņš uzsmaidīja meitenei. Rati kratījās pa zemesceļu, kura kreisajā pusē pletās neauglīga ieleja. Tieši priekšā slējās liela, pelēka pils. No maza ciematiņa kalna pakājē līku­mains, no abām pusēm ar mūriem norobežots ceļš veda uz ieeju kalna galā esošās pils vārtos.

Mollija secināja, ka laikā, kamēr viņa bija iemigusi, viņas galvā ir parādījušās jaunas atmiņas no viņas hip­notizētās desmitgadīgās būtnes. Viņa atcerējās, ka Vakts ziloņa mugurā bija uzvedis viņas šajā pilī kalna galā un tad atstājis gliemežvāldem rotātā istabā, izņemot pavi­sam mazo Molliju, ko paņēma sev līdzi.

Kad Mollija to pastāstīja Rokijam, tas sarauca degunu.

- Tas ir tik pretīgi, viņš teica.

- Tas ir briesmīgi. Tagad mana dzīvība atkarīga no Vakta kaprīzēm. Ja viņam uznāks kāds untums un viņš izlems mani nobeigt, es būšu mirusi. Ak, tagad es esmu šeit? Nu, es vienkārši izzudīšu. Un zini, ja tā notiks, ja viņš nogalinās mani kā zīdaini un es nemūžam nebūšu uzaugusi bāreņu namā, tad mainīsies ari visa tava dzīve. Mēs nekļūsim draugi, tu visus šos gadus mani neaizstāvēsi, mēs nemūžam kopā nenonāksim ne Ņujorkā, ne Losandželosā. Kas gan lai zina, par ko tu tagad būtu izaudzis?

- Par bēgli Amerikā, attrauca Rokijs. Mani būtu adoptējusi tā ģimene, un es būtu aizbēdzis.

- Man gribētos izdomāt kādu veidu, kā pievārēt Vāk­tu. Mollija sarauca pieri. Šādi viņu vajājot, mēs neko neiegūstām. Petula nolaizīja Mollijai roku un saslēja ausis, it kā vēloties noskaidrot, kāpēc Mollija ir tik saspringusi.

- Tev tas jāuztver, lūk, kā, saprātīgi skaidroja Rokijs. Ja viņš nogalinās tevi kā zīdaini, tad tu to nemaz neju­tīsi. Tevis vienkārši nebūs.

Mollija iepleta acis, kā ieraudzījusi spoku.

- Pat tad, ja tas sāpētu, tu to nejustu tagad. Tas viss jau būtu tavā pagātnē. Domāju, ka tu atcerētos, kā viņš gatavojas tevi nogalināt un tās būtu šausminošas atmiņas -, un tad jau tu būtu mirusi. Ja jau sākam par to runāt, tad šobrīd Indijā neatrastos ne tu, ne es, ne Forests, ne Petula, jo pagātne būtu tevi vienkārši iznīci­nājusi. Viss notiktu tā, it kā tu būtu mirusi agrā bērnībā, un nevienam no mums nebūtu ne mazākās nojausmas par to, kas būtu varējis notikt. Lūk, kā būtu! Tāpēc neuz­traucies, Mollij. Nav jēgas.

- Bet paskaties, Rokij! Mollija parādīja zēnam rētu uz kakla.

- Kad tas notika?

- Kad mēs devāmies nākotnē.

- Bet vai to nepavada atmiņas par to, kā tā gadīju­sies?

- Nē.

- Savādi.

- To es saprotu. Rokij, tu zini: ja Vakts nogalinās pašu mazāko mani, pirms es būšu atradusi hipnozes grāmatu, Kornēlijs būtu darījis visu, ko vēlas Vakts. Un tas pasau­les iedzīvotājiem nemaz nenāktu par labu. Tāpēc pastāv daudz svarīgāks iemesls, lai neļautu Vaktam nogalināt manas mazākās būtnes. Bet es jau tāpat negribu mirt. Man vēl ir tik daudz darāmā. Es gribēju nodibināt hip­nozes slimnīcu, nevis dzīties pa visu Indiju pakaļ šim trakajam. Lūk, ko es biju iecerējusi!

Rokijs pasmīnēja. Varbūt viņš būs tavs pirmais pa­cients.

- Un tu, Rokij, varēsi sarakstīt dziesmu par šo visu tad, kad tas reiz beigsies.

Nu jau Mollija jutās labāk. Viņa pamodināja Odžasu un lūdza viņu, lai viņš liek krunkainajam braucējam ieskatīties viņai acīs, lai varētu to hipnotizēt.

Drīz vien vecā vīra kataraktas skartās acis kļuva stiklainas, bet Odžass deva viņam pavēli piebraukt pie pils un teikt, ka viņam jāpaņem daži paklāji lāpīšanai.

Mollija, Rokijs, Forests un Petula paslēpās zem džutas maisu kaudzes furgona aizmugurē, bet Odžass nosēdās blakus kučierim. Zēns bija novilcis savu jauno žaketi, tā ka nu viņa krūtis bija kailas, tāpat arī viņš bija uzvilcis savas vecās bikses.

Furgons sāka braukt augšup pa akmens plākšņu ceļu uz Dzintara Pili.