Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

trīsdesmitā nodaļa

noplukusī laiva beidzot ieradās Benarešā. Zaļganā I Ganga pagriezās aiz līkuma, un pēkšņi tur tā bija. Benareša jeb Varanasi pati svētākā Indijas pilsēta. Mol­lija izbīdīja savas antenas, cenšoties sajust, kur ir viņas jaunākās būtnes. Viņas bija tuvumā, kaut kur nedaudz tālāk iekšzemē.

Kapteinis piestūrēja laivu tuvāk ūdensmalai. Tur viņi redzēja sari tērptas sievietes iegremdējamies upē, vīrie­šus lungi nirstot zem ūdens un sadhu jeb svētos vīrus linu tērpos, kas skaitīja lūgsnas. Pa Gangu peldēja sim­tiem ziedu un aizdegtu sveču tie bija ziedojumi die­viem. Svētās govis stāvēja uz piestātņu pakāpieniem vai staigāja pa tiem, un pērtiķi lēkāja no viena mājas jumta uz nākamo. Viņi pabrauca garām vietai, kur krastā dega ugunskuri. Blakus bija sakrautas malkas grēdas vēl citiem ugunskuriem. Kucēns un Amrita ošņāja gaisu. Pārējie sēdēja laivas malā un pētīja apkārtni.

Tie ir apbedīšanas sārti, skaidroja Odžass. Drīz jūs redzēsiet procesiju.

Un tiešām, jau nākamajā brīdī no ieliņas aiz piestātņu kāpnēm parādījās cilvēku grupa. Seši no viņiem nesa dzeltenā audumā ietītu ķermeni. Viņi aiznesa to līdz ugunskuriem upes malā un nolika zemē.

- Sadegšana ugunī ir ļoti labs veids, kā aiziet, Odžass turpināja. Atcerieties, ka tas ir tikai ķermenis. Nedzīvs kā beigta muša. Tas sadeg, un dūmi kāpj debesīs. Dzel­tenā audumā ietīts ķermenis ir vīrietis. Sievietes ietin baltā.

Maza laiviņa ar septiņiem baltā tērptiem vīriešiem paīrās garām un iebrauca dziļāk upē. Laiviņā bija audumā ietīts ķermenis ar tam piestiprinātiem smagumiem. Viņi to iegrūda upē, kur tas kādu mirkli peldēja, pirms nogrima.

- Ak, šis ķermenis ir piederējis kādam ļoti, ļoti svē­tam vientuļniekam vai priesterim. Tikai viņus ir ļauts šādi apbedīt Gangā! Odžass pārliecās pār laivas bortu, pasmēla ar krūzīti zaļo ūdeni un padzērās no tās.

- Vē, noskurinājās Rokijs. Kā tu tā vari? Vai kādreiz esi padomājis, kādas tik baktērijas ir šajā upē?

- Es nezinu, ko tu sauc par baktērijām, iesmējās Odžass, bet zinu, ka jums, ļautiņi, ir ļoti vājas sistēmas. Mans vēders ir kā no dzelzs. Es nekad neslimoju.

Tad Mollija pamanīja kaut ko citu, kas, ietīts baltā audumā, liesmoja uz ūdens. Straume to nesa arvien tuvāk.

- Un kas tas tāds? Mollija jautāja Odžasam, aptvē­rusi, ka degošais sainis ir suņa vai kaķa lielumā.

Odžass pētīja viļņu šūpoto priekšmetu. Viņš palūkojās apkārt, un viņa acis iepletās. Tam līdzi nav pavadī­tāju.

- Vai mirušus dzīvniekus vienmēr mēdz sadedzināt uz ūdens? jautāja Mollija.

- Tas… Odžasam nācās grūti atrast īstos vārdus. Tas nav normāli, Mollij.

Caur Mollijas prātu izšāvās mazās, degošās lelles, ko viņi bija redzējuši Agrā, un viņa pēkšņi zināja, kas ir degošais sainītis.

- Tā taču nevar būt Petula! Tas nevar būt! Mollija vēroja, kā oranžās liesmas apvij balto drēbi, padarot to melnu. Kad ietītais ķermenis piepeldēja tuvāk, Molliju satrieca seši brūni burti, kas bija uzzīmēti uz auduma. Tur bija rakstīts "PETULA". Odžass nometās ceļos un sāka klanīties lūgsnā.

- Tas ir šausmīgi, Rokijs noelsās.

Mollijai griezās galva, un viņu pārņēma neiedomāja­mas bēdas. Viņai uzmetās zosāda, kad skumjas caurauda visu ķermeni. Bez Petulas viņa nejutās pilnīga. Bez Petu­las, kura būtu palikusi viņai blakus, dzīvojusi vienu dzīvi ar viņu. Šķita neiespējami tagad redzēt Petulas ķermeni sadegam uz ūdens. Taču tā bija patiesība. Mollijai cauri izšāvās spējas sāpes, kas trāpīja viņu tieši sirdī un lika viņai sagrīļoties. Mollija dzirdēja sevi kliedzam: TU SLEPKAVA, VAKT! TU VĀJPRĀTĪGAIS, PRETĪGAIS SLEP­KAVA! Tad Mollija sabruka.

Kad Mollija šņukstot gulēja uz laivas grīdas, kāds mazs, mitrs purniņš iebakstīja viņai vaigā. Tas bija kucēns Petula, un šķita, it kā suns teiktu: "Neuztraucies, Mollij! Es vēl esmu šeit." Mollija apskāva kucēnu, tomēr nejutās labāk, jo apzinājās: ja vien viņi jelkad nokļūs nākotnē, šis kucēns būs jānoliek atpakaļ tā īstajā laikā. Tā Petula, kuru pazina Mollija, bija mirusi. Mollija paslēpa seju kucēna kažokā.

Laiva veda viņus uz priekšu gar upes krastu Benarešā, līdz viņi bija pabraukuši nostāk no piestātnēm ar ugunskuriem. Mollija nekad vēl nebija jutusies tik skumji. Vairāk nekā jebkad agrāk viņa tagad pilnīgi saprata, ka Vakts ir spējīgs nogalināt mazākās Mollijas. Viņa pieslē­jās sēdus un centās saņemties. Un, to darot, viņa pēkšņās šausmās aptvēra, ka pa to laiku, kamēr viņa bija raudā­jusi par Petulu, jaunākās Mollijas ir atstājušas šo laiku.

Un vēl vairāk, viņai to sajūta kļuva arvien vājāka gluži kā vilciens, kas atstāj staciju un arvien vairāk attālinās. Taču viņas nebija vilcienā. Vakts Mollijas jaunākās būtnes veda prom, prom nākotnē.

- Vakts ved manas pārējās būtnes uz priekšu laikā! Mollija noelsās. Viņas bija šeit, bet Vakts tikko aizveda viņas uz priekšu.

- Tieši tagad? pārjautāja Rokijs.

- Jā. Šķiet, viņas tagad ir jau mēnešiem tālu priekšā. Viņi ir apstājušies mēnešiem tālu priekšā. Un es nevaru pārvietoties uz priekšu laikā. Tas nozīmē, ka mums šeit jāgaida mēnešiem, lai nonāktu tajā pašā laika zonā, kur viņas! Un vēl vairāk, Vakts atkal var pārvietoties laikā. Bet man vienalga. Tagad, kad Petula ir mirusi, nekam vairs nav nozīmes. Mollija saņēma galvu rokās un masēja pieri. Viņa sāka justies tiešām nogurusi, kā spēkus izsmē­lis alpīnists, kas pieķēries pie augsta kalna malas.

- Es vēlētos, kaut spētu palīdzēt, Forests līdzjūtīgi teica. Viņš mirkli klusēja, tad ieminējās: Varbūt es to ari varu.

Mollija pašūpoja galvu. Viņa par to šaubījās.

Kādu brīdi visi ieklausījās Benarešas skaņās.

Tempļu vara zvanu dobjā duna plūda pār ūdeni, un govju kaklos pakārtie koka zvaniņi klabēja, dzīvniekiem klīstot pa piestātni. Svētceļnieki skandēja lūgsnas, kāds kaut kur cirta malku, veļas mazgātājas tērgāja, un upē šļakstēja airi.

- Zini, šī ceļošana laikā lika man domāt, Forests teica. Domāt par tiem gadiem, ko es pavadīju pie budistu mūkiem. Viņiem ir tāds vārds kalačakra. Tas nozīmē "laika rats". Kāds hindu priesteris man reiz teica, ka hindu valodā laiks saucas ari kaal. Tāpat hindi tic, ka laiks griežas kā ritenis, un ir arī zinātnieki, kas uzskata, ka laiks kustas riņķveidā. Interesanti, vai ne? Visi pārē­jie vēroja krastu, it kā neviens nepievērstu Forestam ne mazāko uzmanību. Taču Mollija klausījās. Viņa noslaucīja acis.

- Laika rats? viņa lēni pārjautāja. Ja laiks tiešām ir ritenis, tas nozīmētu, ka tā beigas ir savienotas ar sā­kumu.

- Jā, bet kaut kādā lielā, kosmiskā, neizdibināmā veidā.

Mollija piešķieba galvu, it kā ļaujot pa ausi ieplūst kādai savādai jaunai domai. Tad viņas skatienā parādījās dzirksts.

- Tātad, ja laiks tiešām ir ritenis un laika beigas ir savienotas ar laika sākumu, tad, ja es nokļūtu pietiekami tālu atpakaļ laikā, līdz pat laika sākumam, un turpinātu iet tālāk, tad es līdz ar to nokļūtu laika beigās. Tu saki, ka man vajadzētu tikai iet atpakaļ laikā no turienes. Beigu beigās es paietu garām 3000., tad 2000. gadam un tur­pinātu doties laikā atpakaļ, līdz nokļūtu līdz 1870. gada novembrim un ierastos tur, kur Vakts ir tagad…

- Tas ir neprāts, Mollij, apcirties apkārt sarunu pār­trauca Rokijs. Tu taču nezini, vai laika sākums ir savie­nots ar laika beigām. Tā ir plānprātīga teorija. Un ja nu tā nav pareiza? Varbūt nemaz nav tāda laika sākuma. Un tad tu būsi iestrēgusi kaut kādā briesmīgā vietā pirms dau­dziem triljoniem gadu. Nekļūsti taču par muļķi, Mollij!

- Es gan nezinu, iebilda Forests. Agrāk neviens neticēja, ka Zeme ir apaļa. Izklausās taču pa īstam stulbi, ka Zeme varētu būt apaļa, jo tad jau mums visiem vaja­dzētu no tās nokrist tāpat, kā vaboles nokrīt no bumbas. Varbūt laiks tiešām ir kā ritenis.

Rokijs pēkšņi iekliedzās: Forest, izbeidz! No tavas puses ir tiešām bezatbildīgi stāstīt Mollijai, ka laiks ir kā ritenis. Neviens nezina, kas ir laika sākumā. Un tu jau nu noteikti ne!

- Vecīt, piedod, es tikai gribēju palīdzēt.

- Man radās nojausma, Mollija ieteicās, ka laiks ir kā ritenis.

Rokija seja sadrūma. Mollij, neesi taču muļķe! Tu neesi muļķe. Nerīkojies pēc nojautas! Mēs sagaidīsim nākotni parastā, cilvēciskā veidā. Tad tu varēsi dabūt labākus laika ceļošanas kristālus. Tev nav jāceļo laikā atpakaļ, lai nokļūtu nākotnē. Un, starp citu, kurš gan zina, kā šāds ceļojums laikā ietekmēs tavu ādu? Var ras­ties zvīņas arī tavā iekšienē, ne tikai ārpusē, Mollij. Tas var likt tev novecot tiktāl, ka tu nomirsti!

- Rokij, Mollija lēni teica, man jācenšas atrast kādu veidu, lcā izsekot Vāktu nākotnē un tikt ar viņu galā, pirms viņš nogalina manas jaunākās būtnes.

Mollija redzēja, ka laiva atrodas gandrīz ūdensmalā un kapteinis gatavojas pietauvoties. Krastā pulcējās ļaudis. Mollija aši pasniedzās kabatā pēc netīri zaļā akmens.

Rokijam nepagāja secen Mollijas rokas kustība.

- Nedari tā, Mollij!

- Drīz tiksimies! Mollija teica un, aizvērusi acis, izzuda no Rokija laika.