Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

deviņpadsmitā nodaļa

Zakija soļoja šurpu un turpu pa istabu. Viņš bija atbrī­vojies no pieķēzītajām biksēm un tagad, pēc vannas, svaigs kā gurķītis smaržoja pēc krustnagliņām un apel­sīnu eļļas. Pirms tam viņam vēl nekad nebija tā misējies. Viņš ielēja sev medus un kumelīšu uzlējumu, cerot, ka tā izdosies nomierināt satrauktos nervus. Taču tas nebija iespējams, jo pagalmā zem savām istabām viņš redzēja garā halātā tērpušos Vāktu, kas žestikulēja un deva ska­ļus rīkojumus paveciem priesteriem, kuri drūzmējās ap viņu.

Visi bija sapulcējušies pie Dzintara pils kristālu avota. Tas bija gauži necils vienkāršs akmens ar plaisu -, taču tā vērtība bija neiedomājama. Gluži kā visi kristālu avoti, arī šis ieplaisājušais akmens izvirda kristālus reizi vai­rāku gadu laikā. Zakija bija apmeklējis simtiem kristālu avotu. Tas tāpēc, ka Ķīnā Vakts savā īpašumā bija ieguvis senu pasaules karti, kurā bija norāditi kristālu avoti un minēts, kad tiem jāuzplaukst. Un tā nu Vakts bija ceļojis kā apsēsts no viena avota uz nākamo, vienmēr ierodoties īstajā laikā, lai ievāktu dārgakmeņu ražu.

Džaipūras pils kristālu avotā dārgakmeņi ienācās katru gadu marta pilnmēnesī. Vakta hipnotiskā klātbūtne palī­dzēja tos izvilkt no zemes dzīlēm. Vakts nekad neuzaici­nāja Zakiju piedalīties šajās ceremonijās, jo neuzskatīja viņu par pietiekami labu hipnotizētāju, lai viņš spētu magnetizēt kristālus. Zakija ņirdzīgi savilka seju. Viņš vēroja savu saimnieku skaidrojam priesteriem, kā vei­cama ceremonija. Zakija zināja, ka maharadža uz šo nakti liek īpaši lielas cerības, jo uzskatīja: klāt esot četrām Mollijām, it īpaši zīdainei Mollijai, kristāli gāzīsies no zemes kā nekad agrāk. Zakija domāja, ka maharadža ir apsēsts ar šo mazo bērnu.

Tas nebeigsies labi, Zakija pravietoja, skatoties pa logu un vērojot, kā Vakts paņem no savas īpašās somas sauju kristālu un izbārsta tos pa akmens virsmu. Zakija vienmēr mēdza norobežoties no sava saimnieka dīvaina­jām ceremonijām. Piecpadsmit Ķīnā pavadīto gadu laikā Zakija bija redzējis, kā viņa saimnieks kaldina pats savu reliģiju tādu, kuras centrā ir kristāli. Viņš vēroja, kā Vakts paņem gabaliņu no vienas reliģijas, kripatiņu no citas, karotīti no vēl kādas un sajauc visu kopā.

Tagad Zakiju atvēsināja tas, ka viņam nāksies izjaukt sava saimnieka īpašās ceremonijas dienu, paziņojot viņam, ka vienpadsmit gadus vecā Mollija ir pazudusi. Tas varētu izrādīties pēdējais piliens kausā. Šī varētu būt tā diena, kad Vakts beidzot hipnotizēs Zakiju. Zakija nodrebēja. Visvairāk pasaulē viņš baidījās no tā, ka Vakts varētu viņu hipnotizēt. Viņš negribēja piedzīvot sava mūža beigas kā hipnotizēts zombijs. Zakija ienīda Molliju Mūnu, jo tā bija no viņa izbēgusi. Viņš ienīda meiteni par to, ka viņas dēļ bija radusies šāda situācija. Zakija trīcēja pie visām miesām, malkojot savu medus dzērienu un gatavojoties kāpt lejā pagalmā.

Pa caurumu maisā Mollija redzēja augstos mūrus ap stāvo ceļu un daudzveidīgās arkas, kas slējās virs ceļa. Kalna galā furgons apstājās un kučieris hindu valodā stāstīja sargiem, ka ieradies šeit, lai paņemtu paklājus, kas jālāpa. Sargi ielaida furgonu, neuzdodot nekādus jautājumus.

Tagad furgona koka rati jau dārdēja pār pils beidza­mo slieksni, nonākot tās apakšdaļā. Mollija uzdrīkstējās palūkoties pa caurumu maisā, un ieraudzītais lika viņai salēkties. Visapkārt bija ziloņi ar izkrāsotām galvām un dzeltena zīda cepurēm. Ziloņu dzinēji sēdēja lielajiem dzīvniekiem mugurā, aizkabinājuši kājas aiz to ausīm. Dzinēji tērgāja savā starpā, neievērojot bērnus furgona aizmugurē. Tomēr vienam zilonim kaut kas likās aiz­domīgi, un Mollija sajuta tā snuķi ielienam furgonā un apostām viņas kāju. Dzinējs izkliedza strupu pavēli, un snuķis ātri pazuda. Kamēr furgons brauca garām, kāds cits zilonis izdomāja pačurāt, apšļakstot sargu tam blakus. Sargs saniknojies sāka vicināt zobenu pret bez­kaunīgo ziloni, bet ziloņu dzinēji smējās kā traki, it kā ieraudzījuši pašu jautrāko skatu savā mūžā. Šī aina lieliski novērsa apkārtējo uzmanību, lai furgons varētu netraucēti iebraukt pils iekšienē.

Mollija, Rokijs, Forests un Petula kā sastinguši gulēja zem džutas auduma. Mollija sajuta, ka atrodas ļoti tuvu savām mazākajām būtnēm. Tieši zem viņas krūškurvja parādījās kāds siltums, nomierinoša izjūta. Mollija prā­toja, vai arī pārējās nojauš viņas tuvumu.

Tomēr šo siltumu traucēja kāda attāla nemiera sajūta. Mollija instinktīvi apjauta, ka šīs bailes izstaro viņas pati mazākā būtne. Molliju pārņēma vēlme izlēkt no furgona un mesties pie Vakta, lai kur viņš arī atrastos. Viņa gri­bēja izraut bērnu no milža rokām. Viņa vēlējās, lai milzis nozustu no zemes virsmas. Taču tas nebija iespējams. Mollija saprata, ka viņai jābūt pacietīgai.

Furgons iebrauca laukumā blakus tirgotājiem pare­dzētajai ieejai pilī. Mollija dzirdēja, kā kučieris kaut ko skaidro kādam citam. Ari Odžass deva rīkojumu, un tad furgons iebrauca klusā, jumta pārsegtā vietā. Bija dzir­dams aizejošu soļu troksnis. Odžass iegrūda Mollijai dunku sānos.

- Nāc man līdzi viena pati, zēns steidzīgi teica. Mēs atradīsim Vāktu.

Mollija nometa sakarsušos džutas maisus un izlīda no tiem. Petula iesmilkstējās.

- Tiksimies vēlāk, Mollija pačukstēja un tad kopā ar Odžasu steidzās uz priekšu pa sarkaniem bruģakmeņiem klātu celiņu. Tā galā atradās neliela sānu ieeja pilī. Odžass klusi pastūma vaļā durvis un ieklausījās. Tad viņš pamāja Mollijai, lai viņa nāk iekšā. Mollijas galvu atkal piepildīja atmiņas.

Desmitgadīgā Mollija sēdēja uz soliņa un lūkojās pa­augstinātajā pagalmā. Milzīgais maharadža, pakāpies uz akmens, stāvēja viņas priekšā. Viņa rokās bija mazais bērns. Mazā milzīgajās plaukstās izskatījās pēc sīciņas lellītes. Zemajos balkonos ap pagalmu drūzmējās pils kalpi. Un aplī ap milzi kaut ko monotoni skandēja piec­padsmit dīvaini, izdēdējuši vīri ar garām, sirmām bārdām un ūsām, tērpušies plīvojošos, violetos apmetņos. Maha­radža sāka laist bērnu pa viņu rokām. Saņemot bērnu, katrs vecais vīrs paklanījās, tad pakāpās uz priekšu pie akmens un apslacīja bērnu ar ūdeni, pēc tam apbārstīja ar puķu ziedlapiņām un beigās ar putekļiem. Bērns skaļi raudāja, taču likās, ka nevienu tas neinteresē.

Odžass Mollijai pa priekšu kāpa augšup pa spirālveida kāpnēm.

- Viņas ir ļoti augstu, Mollija paskaidroja. Redzi, es skaidri atceros, ka viņas ir pils augšstāvā.

- Tas varbūt ir visas pils augstums, Odžass elšot teica. Es tikai ceru, ka mēs nesastapsim sargus.

- Atceries, ka es varu sargus hipnotizēt, Mollija dro­šināja zēnu.

Beidzot kāpņu galā bija durvis. Tās bija aizslēgtas. Odžass aši palūkojās apkārt un tad izvilka no kabatas stieples gabalu.

- Zagļa gaitās esmu ieguvis dažas vērtīgas iemaņas, viņš teica, mūķējot vaļā atslēgu.

Viņi atradās pils tornītl, pie kura sienām karājās sar­kani, izbalējuši gobelēni. Mollijai par vilšanos, viņi nebija nonākuši tajā vietā, kura parādījās viņas atmiņās. Taču to varēja redzēt kā no putna lidojuma. Pa tornīša augsto logu abi varēja labi pārskatīt zem viņiem esošo lielo cen­trālo pils pagalmu. Visā pilī atbalsojās dīvaino priesteru monotonās balsis.

- OOOhhhdlllljjaaaaaa! OOOOOhhhhdhhhjjlllljjjaaaaaa! Divi priesteri šaudījās apkārt kā savādas lēkājo­šas maitu lijas. Virs viņiem krēslojošajās debesīs kā kaut­rīgs aktieris, kurš baidās iziet uz skatuves, karājās blāvs pilnmēness. Vakts turēja mazulīti Molliju augstu virs gal­vas, it kā izaicinot ar viņu mēnesi. Tad viņš nolika bērnu uz segas virs akmens aiz pārējo Molliju muguras. Tās sēdēja hipnotizētas, neapzinoties (tāpat kā pie apziņas esošā Mollija) aiz viņām esošā ieplaisājušā akmens brī­numainās īpašības. Vecie priesteri dejoja. Viņu apmetņi plīvoja, kad viņi griezās apkārt kā rotaļu vilciņi.

Un tad īpašais akmens blakus mazajai Mollijai dzem­dēja. Cits pēc cita no plaisas akmenī kā lielas, mirdzo­šas vaboles parādījās deviņi kristāli trīs sarkani, trīs zaļi, trīs caurspīdīgi. Vakts lēkāja ap tiem un sajūsmā auroja.

No sava augstā novērošanas punkta Mollija un Odžass dzirdēja Vakta valzirga brēcienus, taču viņiem nebija ne jausmas, kas tos izraisījis. Viņi bailēs skatījās, kā milzis noliecas pār mazāko Molliju. Tad viņi redzēja Zakiju pie­sardzīgi iznākam no pūļa. Viņš caur lēkājošajiem prieste­riem pielavījās blakus Vaktam un pamāja, lai tas pienāk tuvāk.

Mollija redzēja, kā Zakija izvelk no kabatas sudraba ierīci un rāda to Vaktam. Likās, ka viņš lūdz žēlastību.

Vakts piemiedza dzeltenīgās acis un uzšņāca savam kalpam. Kas noticis, Jakiza? Kaut nu tas būtu kas sva­rīgs! Ļoti svarīgs.

Zakija pacēlās uz pirkstgaliem un kaut ko murmināja Vakta ausī.

To jau man vajadzēja no tevis gaidīt, tu nepraša un stulbeni! Vakts niknumā norūca. Ne jau mašīna jālabo, bet tavas smadzenes. Es pat nezinu, kāpēc ar tevi tā auklējos. Tad, it kā kaut kas Vāktā būtu pārlūzis, viņš ieaurojās: MAN TAGAD VAJADZĒTU TEVI PIEBEIGT, TU NEKAM NEDERĪGAIS IZSMIEKLS NO CILVĒKA! Vakta kliedzieni atbalsojās pagalmā un smagajā gaisā. Bungu rīboņa apldusa. Priesteri pieplaka zemei, līdz atgādināja ar apmetņiem pārklātas kaudzītes. Pūlī iestājās baiļu pilns klusums. Četri ar zobeniem bruņoti sargi pielēca miera stājā, un nodžinkstēja metāls, kad viņi izvilka no makstīm un pacēla gaisā savus ieročus. Zakija centās noteikt dusmu lēkmes spēku un izzīlēt, vai viņu tiešām sodīs ar nāvi. Vai šīs bija beigas? Tad Vakts novērsās no viņa un sāka kaut ko purpināt. Zakija atviegloti nopūtās.

- Viņa ir gudra, šī Mollija Mūna, Vakts secināja, runādams pats ar sevi, iedvesmots no domas par šo jauno, izcilo hipnotizētāju. Pietiekami gudra, lai sekotu man, varbūt pat izmantojot savas pašas atmiņas. Ha! Varbūt ar viņu būtu interesanti. Man tā patīk zvedlbas un meja. Viņš paspēra soli virzienā uz hipnotizētajām trīs, sešus un desmit gadus vecajām Mollijām un uz­šņāca tām: No šī brīža jūs aizmirsīsiet visu, kas ar jums noticis šeit, Indijā, līdz es likšu jums to atcerēties. Viņš slimīgi pa pusei noklepojās, pa pusei noķiķinājās.

- Saproti, maharadža turpināja, pasviežot vārdus Zakijam sev aiz muguras, es tagad varu ar izbēgušo Molliju Mūnu spēlēt buzeli un ērkānu. Ja es gribēšu, lai viņa uzzina, kur es atrodos, es to varu. Es varu ļaut vienai no šīm te trim kaut ko atcerēties, lai dotu viņai kādu mājienu. Bet, ja es gribu, es varu pārtraukt viņu atcerēšanos, un Mollija nezinās, kur mēs esam. Ha! Ha, ha, ha! Viņai nāksies sekot tām norādēm, kuras es izvē­lēšos viņai atstāt. Tas tikai būs jautri!

Vakts bērnībā nekad nebija spēlējis nekādas spēles. Tagad viņš bija kā izlutināts, šausmīgs bērns, kurš veido negodīgus noteikumus spēlei, kurā ir paredzējis uzva­rēt.