Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

astotā nodaļa

»

Mollija sekoja milzīgajam maharadžam garām stūrī sakņupušajam Zakijam un izgāja pa augstajām zelta durvīm. Viņi kāpa augšup pa šaurām kāpnēm.

Šīs kāpnes būvētas pirms drīssimt drīstesmit ga­diem, maharadža žēlojās, iespiežot savu lielo rumpi šaurajā kāpņu telpā. Visu laiku domāju, ka vajadzētu atgriezties 1638. gadā, lai nohipnotizētu tālaika mogolu arhitektu tā, ka viņš iztaisītu kāpņu telpu platāku, taču man nekādi tam neatliek laika.

Viņi izgāja plašā, atklātā pagalmā, ap kuru pletās sar­kanas smilšakmens sienas ar arkveida logiem bez stik­liem. Sienu stūros slējās smaili smilšakmens un balta marmora torņi, un karoga mastā augstu zilajās debesīs plīvoja karogs ar pāva attēlu. Bija svelmaini karsta diena, taču šajā augstumā pūta veldzējošs vējš. Ārā Mollija redzēja seno vecpilsētu ar tās ziedu pilnajiem dārziem un brūnajiem, krūmu pārklātajiem pakalniem aiz tās. Rietumos bija vēl viena sarkana akmens celtne ar minaretiem un kupoliem, kas atgādināja sīpolus. Tālumā varēja saskatīt torņus un baltas, gurķveida būves, kā ari mazā­kas, būdiņām līdzīgas ēkas. Starp visām šīm būvēm auga palmas, stiepās bruģētas joslas un saules izdedzināti ceļi, pa kuriem staigāja cilvēki un dzīvnieki. No pilsētas šurp plūda skaņas sasaucās tirgotāji, kuri pārdeva savu preci, kliedza dzinēji, kuri vadīja savus zirgus, bifeļus, kamieļus vai ziloņus. Visu šo fonu papildināja dūkoņa bišu pūznī, kas bija pieķēries kādam augšstāva logam, un arī ūdens šļakstoņa, tam piepildot baseinu kāda pagalma vidū. Mollija ievēroja virkni indiešu kalpu, kuri klusējot pasniedza cits citam spaiņus, lai rindas galā esošais vīrs varētu izliet ūdeni kādā augstā caurumā, no kura tas pa izbūvētu kanālu ieplūda pagalma vidū esošajā baseinā. Kalpu darbs nebija no vieglajiem.

- Tad nu tā, noteica maharadža, nobraukot savu zvīņaino ādu un noliekot Petulu uz akmens paaugstinā­juma. Te nu ir tava iespēja paglābt savu suni, lai tas nekļūtu par karijā pagatavotu mopsi. Šorīt, pirms gāju vannā, šajā gapalmā ienāca kāds vāps un tika novākts. Es gribu, lai tu atgriezies atpakaļ laikā un atnes man to vāpu. Milzis uzsita ar pirkstiem knipi un kaut ko pateica kalpam, kurš pamāja un aizsteidzās prom.

- Taču es nezinu, kā rīkoties ar pāviem, Mollija iebilda. Kā lai es to noķeru? Vai tas knābj?

- Ha! Cik miesklīgi! Ir nu gan ko uztraukties par to, kā ietīklot vāpu! Es jau nu gan biju domājis, ka tevi vairāk uztrauks caika leļošana. HA! Milzenis uzjautrināts uzsita pa saviem sarkana zīda halātā tērptajiem sāniem.

Mollija apveltīja viņu ar niknu skatienu, jo apzinājās, ka tas nebūt nav smieklīgi. No šaurās kāpņu telpas uz jumta pagalmu izlīda Zakija.

- Jakiza, paņem to suni un aptin kirvi ap viņa vaklu.

Zakija bailīgi pielavījās un paņēma Petulu.

- Starp citu, Jakiza, nedomā, ka neesmu pamanījis tavu prasmes trūkumu. Es saprotu, ka šis smirdošais dzīvnieks šeit atrodas tikai tevis dēļ. Vienīgais, kāpēc es tevi nesodu, ir tas, ka tu negribot man esi sagādājis sava veida izklaidi.

Zakija zemu paklanījās un apveltīja Molliju ar naidīgu iesāņu skatienu.

Milzenis sasita plaukstas, un atgriezās kalps, kurš tikko bija aizsteidzies prom. Viņa rokās bija melns samta spil­vens, uz kura bija izklāti sarkani un zaļi kristāli. Rubīni vai smaragdi Mollija nezināja, kas tie ir.

- Ar zaļajiem var ceļot atpakaļ. Ar sarkanajiem var iet uz priekšu. Vizēlies.

Mollija uzmeta kristāliem ašu skatienu, it kā izvēloties šokolādes konfekti. Katram krāsainajam kristālam pie­mita cits krāsas tonis, un katram bija kāda vaina. Kāda sīka rēta, it kā tas kādreiz būtu pārgriezts. Neviens no tiem nebija ideāls. Mollija izvēlējās divus spožākos kristā­lus. Paņemot tos rokās, Mollija sajuta, ka no tiem gandrīz nemanāmi strāvo enerģija. Mollija centās to neizrādīt.

- Un ko nu?

- Ha! Tik pārliecināta! Pagaidi. HA!

Mollijai jau bija apnikusi milža pārākuma pilnā iztu­rēšanās. Lūdzu, parādi man, kā tas jādara, jo kā gan lai citādi es dabūju atpakaļ tavu lielo vistu?

Milzis sarauca pieri. Savilcis lūpas smīnā, viņš iesāka:

- Tas nav grūti, taču tam vajag zināmas iemaņas. Lai tev būtu vismaz sportiska interese atgūt tavu suni. Darīšu visu, lai tev izskaidrotu, kā notiek ceļojumi laikā. Taču tikai vienreiz. Zini, neesmu tas pacietīgākais tips, tāpēc klausies. Koncentrējies uz zaļo vai sarkano stikrālu atkarībā no tā, kurā cirzienā cēlies veļot. Tad noved savu prātu pa pusei transā tāpat, kā apturot pasauli. Nekustīgi ielūkojies tagadnes pasaulē un sagaidi auksto saplūsmes sajūtu, kāda rodas, apturot pasauli. Kad tā iestājas, neapturi pasauli, bet gan koncentrē savu prātu uz laika ceļošanas stikrālu, līdz tavas domas pieņem stikrāla krāsu. Tiklīdz pasaule sāks izplūst un ap tevi sāks pūst laika ceļojuma vējš, tu zināsi, ka kusties. Sev aiz muguras tu izdzirdēsi blīkšķi. Visiem, kas atrodas telpā ap tevi un redzēs tevi izzūdam, šis blīkšķis liksies ļoti skaļš, protams, ja vien tev nebūs klusinātāja. Blīkšķis ir skaņa, ko rada tava ķermeņa pēkšņā izzušana, jo gai­sam jāaizpilda telpa, kur tu tikko atradies; no šejienes ari rodas blīkšķis. Tīra fizika. Šis ir pats kienvāršākais. Drūtākais ir apstāties īstajā laikā. Tam vajadzīgas sajūtas un iemaņas. Vai esi gatava?

- Tad tu man nepateiksi, kā es varu zināt, kad esmu nonākusi īstajā laikā un kad man jāapstājas? Mollija satraukta jautāja. Vai tu man neiedosi tādu verķi, kāds ir Zakijam?

- Tas taču domāts pilnīgiem idiotiem, atteica maha­radža.

Mollija palūkojās uz Petulu, kurai ap kaklu tagad bija ar rokām darināta siksna. Mopsene satraukta sēdēja zemē blakus Zakijam un kalpam, kurš turēja spilvenu ar kristāliem.

- Pēc mirkļa tiksimies, Mollija teica Petulai, cenzda­mās rast pārliecību pašas spēkiem. Sevī viņa bija tikpat nepārliecināta par sevi kā mazs putnēns, kas izgrūsts no ligzdas.

Mollija labajā rokā cieši satvēra zaļo kristālu. Viņas skatiens bija vērsts zemē. Meitene izvirzīja prāta priekš­plānā hipnotisko fokusu gluži tāpat kā tad, kad lika lai­kam apstāties. Viņai cauri izstaroja aukstā saplūsmes sajūta, un tad viņai apkārt sastinga viss, izņemot Zakiju un maharadžu.

- NEPAREIZI! nodārdināja milzis. Mollija neņēma viņu vērā un mēģināja vēlreiz. Šoreiz, tiklīdz meitenes dzīslās parādījās aukstā saplūsmes sajūta, viņa pilnībā koncentrējās uz zaļo kristālu, domās pilnībā iegrimstot zaļajā krāsā, un tad, it kā precīzi sekojot kartei, sākas viņas ceļojums laikā. Atskanēja slāpēts BLĪKŠĶIS, meiteni apņēma vēsa vēja pūsma, un pasaule izplūda krāsu jūklī. Skaņas dunēja, mainījās un zvanīja viņai ausīs.

Un tad sarkanajā halātā tērptais milzis pēkšņi atradās Mollijai blakus, kaitināja viņu, ceļodams laikā tieši tādā ātrumā kā viņa, un milzenim apkārt zaigoja mainīgās pasaules krāsas.

- Kur tu skrien, Mollij? viņš izsmējīgi vaicāja. Tev taču nav ne mazākās nojausmas, ko? Vai tad tu nespēj tonkrolēt savu ceļojumu? Lielais vīrs izzuda no Mollijas skata. Viss notika tik ātri, ka Mollija tiešām jutās pilnībā zaudējusi kontroli, kā jājot nevaldāma zirga mugurā. Prātā viņa centās pievilkt iedomātos grožus vēsajam vējam ap viņu, lai to apturētu, un tas palīdzēja. Mollija apstājās. Bija auksti. Mollijai nebija ne jausmas, cik tālu atpakaļ laikā viņa aizceļojusi.

Sieviete oranžā sari ar slotu rokā norādīja uz Molliju un iespiedzās. Meitene saprata, ka šķiet, it kā viņa būtu parādījusies no zila gaisa. Viņa palūkojās pa logu un redzēja, ka lielās celtnes ārpusē vispār nav. Laikam viņa laikā bija aizceļojusi par tālu.

Mollija mirklī sagrāba sarkano kristālu, lai ceļotu laikā uz priekšu, un centās domāt sarkani. Acumirklī spiedzošā sieviete palika aiz muguras, un Mollija ceļoja siltā laika vējā. Viņa atkal apstājās. Šoreiz pār cietokšņa pagalmu lija mēness gaisma. Meitenes priekšā sēdēja kāds ļoti gara auguma indiešu zēns un lasīja grāmatu.

- Siedod man veci. Ir pārāk tumšs, lai lasītu, zēns pār telpu bez jumta uzsauca jaunam vergam, kurš tupēja ēnā.

Vergs ieraudzīja Molliju, un viņam atkārās žoklis.

- Sahib, sahib! viņš iesaucās, norādot uz Molliju. Skolnieks aizcirta grāmatu un dusmīgi uzlūkoja vergu.

Mollija satvēra sarkano kristālu un devās prom. Viņa bija uzjautrināta. Mollija saprata, ka tikko redzējusi maharadžu un Zakiju bērnībā. Viņa bija tos pazinusi.

Tagad Molliju pārņēma jauns panikas vilnis. Ja viņai neizdosies šis ceļojums, viņa iestrēgs laika plūsmā un Petula paliks milža varā. Mollija atcerējās kādu citu reizi, kad viņu bija pārņēmusi panika. Viņa bija pārgriezusi pirkstu uz salātu mērces pudeles malas, un asinis bija pāršļākušās pār salātiem un gurķiem. Rokijs bija viņai licis elpot ļoti dziļi un lēni, lai mazinātu sāpes un atbrī­votos no uztraukuma. Mollija vēlējās, kaut Rokijs tagad būtu pie viņas, un viņas acīs sakāpa asaras. Tad viņa dziļi ieelpoja un izpūta elpu ļoti, ļoti lēni, dūcot, kamēr gaiss plūda caur nāsīm, un viņu pārņēma miers.

Virs Mollijas galvas debesīs pamīšus plaiksnīja diena un nakts, diena un nakts. Kādu mirkli visapkārt gāza lietus. Citā sekundes daļiņā cepināja saule. Meitenei vis­apkārt bija pamatelementi vējš, uguns, ūdens, taču Mollija savā laika kapsulā palika no tiem norobežota.

Mollija centās atcerēties, cik ilgs laiks viņai bija vaja­dzīgs, lai aizceļotu atpakaļ laikā no Petulas 1870. gadā līdz spiedzošās sievietes laikam. Ja viņa vienkārši dotos uz priekšu par tādu pašu laika posmu, viņa atgrieztos cietokšņa pagalmā pie Petulas. Mollija apstājās. Nelai­mīgā kārtā tagad viņa bija nonākusi laikā, kad cietokšņa pagalmā pulcējās milzums ļaužu. Bija slapjš. Trīs cilvēki ieraudzīja viņu un satraukti rādīja ar pirkstu. Taču Mollija nepievērsa viņiem nekādu uzmanību. Pie loga arkas viņa ieraudzīja karājamies nelielu savvaļas bišu pūzni un nu zināja, ka ir tuvu mērķim. Meitene atkal satvēra sarkano kristālu un šoreiz lūkojās debesīs, lai sekotu laika plūs­mai. Virs viņas galvas zibsnīja zili un melni lāsumi. Vai pagājusi sekunde? Cik ilgs laiks vajadzīgs meža bitēm, lai izveidotu pūzni? Mollija apstājās. Pūznis bija īstajā lie­lumā. Taču apkārtne nebija pareiza. Šoreiz Mollija aizvēra acis. Viņai atlika vienīgi paļauties uz instinktiem. Mollija dziļi gremdējās savās izjūtās un centās apjaust, kad telpa sāks likties pāviska. Meitene uz mirkli pavirzījās uz priekšu un atkal atvēra acis. Iekliedzās sabiedēts putns. Tas bija pāvs, bet vai tas bija īstais pāvs? Mollija palūkojās baseinā un ieraudzīja, ka tā virsmu klāj sārtas rožu ziedlapas. Uz krēsla bija noliktas zīda drēbes. Milzīgas drēbes. Mollija nesaprata, kā viņai tas izdevies, taču viņa bija nonākusi īstajā laikā. Laikā, kad maharadža mazgājās.

Petula gulēja, nolikusi galvu uz priekšķepām, un centās netrīcēt. Viņa bija ļoti pārbijusies, jo sajuta, ka milzīgā auguma vīram, kas soļoja šurpu turpu pa pagalmu, vispār nepatīk dzīvnieki. Viņš mazliet oda pēc rozēm, bet tāpat ari pēc ķiplokiem un nelāgas omas. Sliktās omas smaka bija biedējoša. No tās dvesa svilstoši mati un uzkarsēts piķis. Šī smaka sūcās laukā pa visām milža ķermeņa porām. Petula aizklāja nāsis ar ķepām un centās to neievērot.

Viņa domāja par to, kā Mollija bija izzudusi gaisā.

Braiersvilā vīrs ar turbānu bija izzudis tieši tāpat kā pēc tam, kad bija atstājis Molliju kopā ar tiem, kas bija ielikuši viņu ratiņos. Ikreiz, kad viņa kopā ar Molliju un viņu nolaupītāju bija ceļojuši pa krāsainajiem, vējaina­jiem tuneļiem, Petula domāja, ka arī viņi ir izzuduši. Vai Mollija tagad atrodas vēja tunelī?

Uz grīdas blakus Petulai nokrita kaltētas gaļas gabals, un ādas kurpe pastūma to Petulas mutes virzienā.

Ēd, Zakija nošņācās.

Petula blenza grīdā. Viņa nespēja ieēst ne kumosa. Viņa pārāk uztraucās par Molliju un to, ko milzis varētu darīt nākamajā bridi. Petulas pakaļķepa joprojām sāpēja, jo viņa aiz tās tik rupji bija turēta gaisā. Petula vēroja, kā Zakija pēta bišu pūzni, kas karājās pie loga. Viņa vēlējās, kaut bites izlidotu un sadzeltu viņu.

Nu Mollijai bija atlicis tikai noķert pāvu. Kā bija tei­cis milzenis? Ietīklot pāvu. Mollija ielika kristālus kabatā. Putns, nervozi trīsot, tupēja koka zarā, un tā zaļā, krāš­ņām spalvām rotātā aste nokarājās tam aiz muguras. Mollija tam tuvojās, draudzīgi klukstot, jo zināja, ka tas patīk papagaiļiem. Nonākusi dažu pēdu attālumā no putna, Mollija lēca un mēģināja sagrābt tā rumpi. Taču putns neļāvās piemuļķoties. Tas ieķērcās un izrāvās no meitenes rokām, ar mēsliem notriepto astes galu pār­braucot viņai pār seju. Meitenes degunu piepildīja pre­tīga, putekļaina, netīra putna izkārnījumu smaka. Mollija noklepojās. Viņai bija vajadzīgs tīkls. Tad viņa saprata, ka ir daudz vieglāks veids, kā tikt galā ar šo uzdevumu. Viņai vajadzēja vienīgi apturēt pasauli.

Pāvs bija nostājies uz nelielas kolonnas pagalma stūrī un plānoja nākamo soli. Tā niecīgajām smadzenītēm nenācās viegli vienlaikus noturēt līdzsvaru uz kolonnas un izlemt, ko iesākt ar Molliju. Mollija no krēsla paķēra lielas apakšbikses un ar savu caurspīdīgo kristālu aptu­rēja pasauli. Viss pilnīgi sastinga. Beidza skanēt visi zvani pilsētā ārpus cietokšņa sienām, apklusa trokšņainās govis un grudzinošie kamieļi. Pāvs sastinga kā skaisti izkrāsota skulptūra uz postamenta. Mollija piegāja tam klāt un uzbāza apakšbikšu staru putnam galvā. Tad viņa cieši aptina pārējo audumu ap pāva spārniem un kājām, lai tas nevarētu plivināties un skrāpēties. Putns bija noķerts. Uz mirkli Mollija atslāba. Viņa paberzēja vaigu. Tas likās ļoti sauss. Mollija pa vēso, sastingušo pasauli piegāja pie baseina, pasmēla plaukstās ūdeni un apslacīja seju.

Tieši tad Mollija sajuta, ka ļoti grib čurāt. Viņa lūkojās apkārt, meklējot vietu, kur aiziet. Mollijas skatiens atkal krita uz milža baseinu. Tā būs viņas milzīgā tualete. Vai tad viņai žēl, ka pirms milža peldes tur netiks nomainīts ūdens.

Pēc tam Mollija jutās daudz labāk. Ejot atpakaļ pie pāva, viņai iešāvās prātā, ka ar šiem akmeņiem viņa tagad varētu aizbēgt no maharadžas. Mollija apsvēra, ka varētu pat laikā aizceļot uz Braiersvilu un likt kādam citam dārz­niekam nogāzt Zakiju zemē vēl pirms tam, kad viņš nolau­pīja Petulu. Tas būtu grūti, taču to varētu izdarīt, vai ne? Taču problēmu jau neradīja Zakija. To radīja maharadža. Ja Zakija pazustu ja viņš neparādītos cietoksnī kopā ar hipnotizēto Molliju -.saniknotais milzis pats ierastos pēc Mollijas. Viņš varētu aizlidot uz Braiersvilu laikā, kad Mollijai vēl bija astoņi gadi, un nogalināt viņu turpat uz vietas. Mollijai nepavisam nepatika tas stāvoklis, kādā viņa atradās, taču viņa vismaz nedaudz izprata situāciju un spēle, kurā viņa tēloja kaprīzu augstākās sabiedrības dāmu, vainagojās ar panākumiem. Mollija nolēma samie­rināties ar šo nepatīkamo stāvokli un paņēma pāvu. Mei­tene atbrīvoja pasauli no sastinguma, un putns, stīvs no bailēm, gulēja viņas rokās.

Šoreiz Mollija nesatvēra sarkano kristālu. Viņai bija jātur smagais putns. Taču meitene par to domāja, un, tā kā kristāls atradās viņai kabatā, tas iedarbojās. Nenācās viegli koncentrēties pietiekami lielā mērā, lai paņemtu līdzi arī pāvu, taču beidzot Mollija secināja, ka viņi abi pārvietojas laikā.

Meitene zināja, ka jāceļo tikai mazs gabaliņš. Viņa atvēra acis. Pagalms vēl bija tukšs. Vēl mazliet. Milzis sēdēja baseinā, un kalpi izgāza lielus silta ūdens ķip­jus pār viņa zvīņainajiem pleciem. "Viņa ādas stāvoklis nudien ir briesmīgs," Mollija nodomāja. Pāvs spirinājās. Vēl gabaliņu. Viņi bija klāt. Milzenis bija apģērbies, Zakija stāvēja blakus kalpam ar kristālu spilvenu, bet pārbiju­sies Petula, kamolā sarāvusies, gulēja zemē.

- Vai esmu laikā? Mollija apvaicājās, ieliekot pār­biedēto pāvu Zakijas rokās. Putns sāka kliegt un knābāt vīra krūtis.

Zakija pavērtu muti nometa pāvu zemē. Viņš nemū­žam nebūtu domājis, ka Mollija tiks galā ar šo uzdevumu. Un viņš bija šokēts, redzot, kā putns atbrīvojas no viņa saimnieka apakšbiksēm, velkot tās pa pagalmu.

- Aizvāc to! maharadža aizkaitināts iesaucās, nevēr­šot skatienu uz savu apakšveļu. Zakija saķēra milža apakšbikses, pirms putns bija ticis no tām ārā. Viņš aiz­vilka kliedzošo putnu uz pagalma durvīm.

- Nu tā, sacīja Mollija, kad putna kliedzieni bija attālinājušies. Ceru, ka jūs esat vīrs, kas tur savu vārdu.

- Hmm. Parasti jau ne. Maharadžu nebūt neieprieci­nāja Mollijas panākums. Patiesībā milzim meitenes sasnie­gumi laika ceļojumā likās ļoti kaitinoši. Viņš pēc dabas bija uzvarētājs, un viņam nepatika, ka kāds viņu kaut kādā jomā pārspēj, it īpaši jau šāds kaulains skuķis.

- Kad es to mapēģināju mirmo peizi, man tas izdevās labāk nekā tev, viņš lielījās. Tu domā, ka esi spējīga, jā, esi. Taču ne tik spējīga. Atdod man stikrālus un ņem savu suni. Mollija pasniedza milzim abus dārgakmeņus. Un tagad nāc man līdzi!

- Uz kurieni? Mollija jautāja, un viņas bailes atgrie­zās kā nelūgts viesis.

- Man tev tauk tas jāparāda.

-Kas?

- Ak, vienkārši pagaidi, un tu dzerēsi.

"Paldies, tikko jau redzēju!" Mollija nodomāja.

Maharadža uzlika rokas uz saviem milzīgajiem gur­niem, un no viņa vēdera nogranda smiekli, kas atbalsojās pagalmā un gaisā ap cietoksni.

- Es jums parādīšu īstu talantu, jūsu dzimtlabība! viņš nodārdināja.

Tad milzenis piegāja klāt Mollijai un sagrāba viņu. Petula pieplaka pie zemes, rēja un gatavojās uzbrukt. Taču maharadža nepievērsa viņai uzmanību. Tā, it kā Mollija būtu viegla kā spilvens, maharadža iznesa viņu no pagalma un virzījās tālāk pa šauru gaiteni. Rejošā Petula sekoja, cenšoties iekost milzim papēžos. Mollija cīnījās un spārdījās salīkušā vīra rokās. Maharadža bija pārāk liels šaurajam gaitenim, un ceļš caur to viņam bija ļoti apgrūtinošs. Beidzot viņš iestūma Molliju mazā, orna­mentiem izrotātā telpā un atkal izslējās pilnā augumā.

- Liec savam sunim aizvērties, vai arī, es tevi brīdinu, viņam aizvērties likšu es! Mollija satvēra Petulu rokās un piespieda sev klāt.

Bezlogu telpa bija augsta, ar velvētiem griestiem. No sijām karājās stikla lampas un divas lielas, iekārtas gultas. Gultas bija no koka un rotātas izsmalcinātiem kokgriezumiem. Smago sudraba ķēžu, kurās tās karājās, posmi bija veidoti kā ziloņi un zirgi. Sienu apakšā atra­dās sudraba šķirstiņi un lādītes, bet augstāk bija plaukti, piebāzti ar zīda spilveniem un mīkstām segām spilgtās krāsās. Grīdu sedza paklājs ar ornamentiem, bet sienas bija rotātas ar resniem rokassprādzes izmēra riņķiem. Maharadža kā rotaļlietas pacēla Molliju un Petulu un iemeta viņas vienā no šūpuļgultām.

- Gaidiet te, viņš norīkoja. Tagad es jums parādīšu īstu laika ceļotāja talantu.

Ar šiem vārdiem milzenis aizvēra un aizslēdza aiz sevis smagās kokgriezumiem rotātās durvis.