Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

trīsdesmit ceturta nodaļa

Laba meitene! Mollija teica Petulai, pieskaro­ties viņas melnajai, samtainajai galvai. Petulas ausis plīvoja laika vējā, un viņa padevīgi uzlūkoja Mol­liju. Petulas skatiens pakavējās pie pārējām Mollijām, jo viņa nojauta, kas tās ir, taču doma par četrām Mollij ām vienlaikus Petulai likās pārāk mulsinoša, tāpēc viņa labāk vēroja mēnešus steidzamies garām.

Gluži kā nosēdinot kosmosa kuģi, Mollija manevrēja līdz brīdim, kurš bija ļoti tuvu tam laikam, kad viņa bija atstājusi Rokiju un pārējos laivā.

Mollija lēnā kustībā karājās laikā. Viņa vēroja caur laika ētera aizkaru un nogaidīja, līdz debesīs parādījās pēcpusdienas saule. Šādi slīdot, viņas ap sevi redzēja izplūdušu pasauli. Pavisam nepiezemējoties laikā, Mol­lija izveda pārējās Mollijas pa cietokšņa vārtiem un tālāk pa Benarešas ielām un šķērsieliņām. Viņas gāja spo­kaini plūstošiem soļiem, sekojot Mollijas ceļam līdz upes malai.

Ap viņām cilvēki gāja savās vakara gaitās. Un Mol­lija atklāja: tā kā viņa nebija pilnīgi materializējusies to laikā, tad viņa un pārējās Mollijas varēja iziet šiem cilvēkiem cauri. Meitenes pat izgāja cauri viņu laivas kapteinim un pavāram, kuri devās uz vietējo spēļu namu uzspēlēt kārtis.

Laiva bija pietauvota pie pāļa krastā. Mollija redzēja Rokiju un Forestu sēžam ar muguru vienam pret otru, un Rokijs acīmredzot dusmojās uz Forestu par to, ka tas iestāstījis Mollijai, ka laiks ir kā ritenis. Laivas pakaļgalā varēja redzēt sešgadīgo Molliju rotaļājamies ar Amritu un kucēnu un sniedzam dzīvniekiem no upes izvilktus ziedus.

Rokija kājas šūpojās pār laivas bortu. Kaut arī viņa sejas vaibsti lēnajā kustībā atpakaļ laikā šķita kustamies, Mollija saprata, ka viņš nemaz nav dusmīgs. Viņš bija noskumis. Caur laika miglu Mollija vēroja, ka Rokija seja ir mitra no asarām.

Mollija uzkāpa uz klāja, vedot sev līdzi pārējās Mol­lijas. Rokijs viņas neredzēja, jo viņas vēl aizvien karājās laikā.

Viņas aizgāja Rokijam aiz muguras. Un tad Mollija pavisam lēni lika viņām parādīties.

Pēkšņi Mollijas ausis piepildīja zvanu skaņas, govju māvieni, cilvēku balsis un lūgšanās, mūzika un ūdens šļaksti, cilvēkiem peldoties upē.

- Rokij, mēs esam atpakaļ, viņa klusi teica. Rokijs sarāvās un aši apcirtās apkārt. Viņš skatījās uz Molliju kopā ar visām pārējām Mollijām, uz Petulu, un viņa acis kļuva tik lielas kā pingponga bumbiņas. Mollija pasmai­dīja. Vai tu domāji, ka esmu iestrēgusi laikā pirms triljons gadiem, kur nav nekā cita, ko ēst, izņemot gliemežus?

Rokijs svētsvinīgi saknieba lūpas un pamāja. Viņš izskatījās tā, it kā atkal gatavotos izplūst asarās.

- Nu, es tur neesmu. Mollija ieturēja pauzi. Gliem­jus ēd Vakts, bet es esmu ATPAKAĻ! Un man ir viņa kris­tālu maiss. Mollija nolika maisu uz klāja un metās uz priekšu, lai cieši apkamptu savu mūža draugu tas bija apkampiens, kas gandrīz pārmeta Rokiju pār bortu.

- ELLĒ, Mollij, Rokijs teica, kad abi bija atguvušies,

- NEKAD vairs neuzņemies tādu risku! Tad viņš piebilda:

- Bet klausies, vai tas nozīmē, ka tu biji… tu biji…?

- Jā, es izgāju caur GO lauciņu. Es apgāju apkārt. Es to izdarīju, Rokij, vai spēj tam noticēt? Es izgāju caur laika sākumu uz beigām! Tur bija ļoti karsti!

Rokijs sāka smieties un apkampa Petulu, kuras aste luncinājās tā, ka likās tā varētu aizlidot.

- Ļoti karsti?! Mollij, tu esi izgājusi cauri tik kars­tai izkusušai vielai, kāda kopš tā laika nav bijusi nekur Visumā. Tev paveicies, ka tagad neesi maza oglīte! Un tava āda… Lūk, tā ir labāka! Tu pat izskaties nedaudz jaunāka!

- Zinu. Man vajadzētu atvērt skaistumkopšanas salonu laika sākumā!

Mollija un Rokijs smējās tik aizrautīgi, ka izrāva Forestu no meditācijas un Odžasu no vakara snaudiena. Mazā Mollija bija tā iegrimusi rotaļā ar Amritu, lai to ievērotu, taču kucēns pielēkšoja klāt, un Petula viņu ziņ­kārīgi apošņāja, cenzdamās noskaidrot, kāpēc šis kucēns viņai tik ļoti atgādina viņu pašu.

- Un kā tu uzcēli Petulu no miroņiem? Rokijs jau­tāja.

- Sāksim ar to, ka viņa nebija mirusi, Mollija at­trauca.

- Tu? Vai tiešām tā esi tu, Mollij? jautāja Odžass, berzējot acis.

- Vecīt, Forests iesaucās, tad tu to tiešām izdarīji! Vai tas nozīmē…?

-Jā, laiks ir kā ritenis, apstiprināja Mollija, palecoties un apskaujot viņu. Tu esi viens foršs hipijs, Forest!

- Nūjā, teica Forests, bija jau stulbi no manas puses ierosināt kaut ko tādu, kas balstās tikai uz pāris reliģijām un bariņu zinātnieku. Un tad, kad tu biji prom, mēs visi domājām, ka tu esi pa īstam prom. Odžass un Rokijs bija ne pa jokam dusmīgi uz mani. Un viņiem bija taisnība. Es biju kašķains vecs āzis, kaut ko tādu ieteik­dams. īsts bremze. Piedod, Rokij, vecīt! Rokijs piešķieba galvu uz sāniem, it kā atzīstot: tā kā viss beidzies tik labi, viss ir piedots. Forests atplauka smaidā. Ei, Mol­lij, bet tava āda ir labāka! Mollija pamāja. Un vai tu neiepazīstināsi mani ar šitām skuķenēm?

Ne tagad, Mollija smaidot teica. Lai nu kā, tu jau redzi, ka viņas ir pilnībā hipnotizētas. Bet tagad es gribu, lai mēs atgriežamies divdesmit pirmajā gadsimtā un noliekam visas šīs manis tur, kur man jābūt. Un jāno­liek atpakaļ kucēns Petula. Taču sākumā man vajadzētu hipnotizēt sešgadīgo mani, iekams viņa nav sevi ierau­dzījusi četras reizes un nenobīstas.

Odžass aizveda Amritu uz zemākajām piekrastes pie­stātnēm. Viņam bija izjūta, ka tagad, ja viņš kopā ar Mol­liju dosies uz viņas nākotni, viņš varētu ilgi neatgriezties pats savā laikā, ja vispār kādreiz tur atgrieztos.

Odžass pieturēja Amritu, kamēr visi pārējie uzkāpa tai mugurā, tad saķēra Mollijas roku, pirms viņa bija uzrā­pušies augšā. Mollij, viņš jautāja, ja man nepatiks tavā laikā, vai tu atvedīsi mani atpakaļ 1870. gadā?

Mollija apveltīja viņu ar starojošu smaidu. Bet pro­tams! viņa atbildēja. Atceries, Odžas, es labāk par jebkuru citu zinu, kā ir būt iestrēgušām nepareizajā laikā. Taču man nezin kāpēc šķiet, ka tev tur patiks. Ak jā, un es neesmu aizmirsusi par tavām rūpijām. Mollija parāva virvi ap Amritas kaklu, uzrāpās augšā un noslēpa kristālu maisu sēdekļa kabatā.

- Divdesmit pirmais gadsimts! Odžass nopūtās un ļoti klusi nočukstēja: Mammu, tēt, lai kur jūs arī būtu, novēliet man veiksmi ceļojumos!

Bija savācies pūlis.

- Tūlīt notiks kaut kas tāds, ko viņi atcerēsies mūžam! teica Mollija.

- Gribu derēt, piekrita Rokijs. Ne jau katru dienu var redzēt ziloni izzūdam zilā gaisā.

Pūlis sāka pašķirties, lai palaistu Amritu augšup pa stāvajām kāpnēm un cauri, bet tas, protams, nebija vaja­dzīgs, jo pēc dažām sekundēm atskanēja graujošs BLĪK­ŠĶIS, un pēc mirkļa viņi jau bija prom.