Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

trispadsmita nodaļa

un tā, Vakts paziņoja, es atbrīvošu jūs no transa aptuveni uz kādu stundu. Ceru, ka jūs priecājaties.

Desmitgadīgā Mollija palūkojās augšup uz milzīgo, zviņaino vīru savā priekšā un pārlaida skatienu viņa ķirzakai līdzīgajam palīgam, kurš tikko bija ieradies ar piezīmju bloku un rakstāmspalvu.

- Tu kavējies, Jakiza, milzis izmeta.

Mollija centās noskaidrot, vai viņa nesapņo. Vai tiešām viņa tikko bija satikusi pati savu vienpadsmit gadus veco būtni? Un vecāku Rokiju? Mazākās meitenes piespiedās viņai klāt, paslēpjot acis savādajā jaunajā zīda ldeitā, kas viņai tagad bija mugurā. Vai tās bija viņas pašas jaunā­kās versijas? Tas viss nebija iespējams. Mollija secināja, ka sapņo. Un tomēr viņa jutās pilnīgi nomodā. It kā šis brīdis būtu īsts. Mollija palūkojās apkārt telpā. Tā bija skaista istaba ar sienās iestrādātu krāsainu marmoru un zelta krēsliem.

- Kas tu esi? Mollija jautāja. Un kāpēc mēs esam šeit?

-Vienīgais iemesls, kāpēc jūs šeit esat, ir rapādīt man kaut ko no tā, kāds būs šī mazā bērna raksturs tad, kad tas pieaugs.

Desmitgadīgā Mollija nolēma ar milzi nestrīdēties.

- Kāpēc esam ieģērbtas šajās indiešu drēbēs?

Milzis ignorēja Mollijas jautājumu.

Mollija pašūpoja galvu. Viņa jutās pilnīgi izsista no līdzsvara un apjukusi. Vai viņa ir traka? Varbūt viņa pa­tiesībā sēž Hārdvikas namā un iztēlojas visu šo te. Var­būt šis milzis viņas priekšā ir izkropļota bāreņu nama vadītāja Aderstone.

- Vai šis ir kārtējais jūsu uzliktais sods, Aderstones jaunkundz?

To padzirdot, milzīgais vīrs Mollijas priekšā iesmējās kā ārprātīgs. Aaaak, cik iiiinteresssanti! viņš rēca.

- Tu tiešām esi izklaides vērta, Mūnas jaunkundz!

Mollija pakratīja galvu. Tā nebiju es, kas pārplūdi­nāja vannu, Aderstones jaunkundz. Tas nav godīgi. Lai ko jūs ari darītu, lūdzu, izbeidziet!

- Pārplūdināja vannu! Pārplūdināja vannu! HA! Ha, ha, ha! Vakts smieklos kauca.

- Ļauj man izvest tevi no taviem maldiem. Es neesmu Aderstones jaunkundze. Ha! Es esmu maharadža Vakts. Dzimis 1835. gadā. Ar noslieci uz dusmu lēkmēm. Slaids, pumsnējs un tatikams vai jums tā nešķiet? Paša vecāku turēts ieslodzījumā piecpadsmit gadus. Iedomājieties tikai! Daudz ceļojis, maigi izsakoties. Eiropa, Āfrika, Ķīna, nākotne, pagātne! Bet pietiks par mani. Šodien mēs esam šeit, lai analizētu jūs. Tagad jūs man parādīsiet kaut ko no sevis. Mēs gribam redzēt, kādi latanti miepīt mazajai Mollijai. Milzis uzlika rokas uz gurniem un pamāja kalpam pie durvīm.

Ienāca seši vīri ar dažādiem piederumiem. Viens nolika istabas malā ķīniešu skaitāmos kauliņus, citi uzstādīja zemu galdiņu un novietoja uz tā milzīgu bieza papīra bloku, kā arī iegarenu melnu kasti un dažas lielas otas.

Maharadža sakrustotām kājām apsēdās pie galda un lika apsēsties arī Mollijai. Viņa nervozi paklausīja, nolē­musi: ja jau šis ir sapnis, tad viņa tikpat labi var tam arī ļauties.

Vakts paņēma otu un atvēra kasti. Tajā bija trauks ar ūdeni un sausas melnas tušas kārbiņa.

- Ķīniešu glezniecības māksla, maharadža skaidroja, samitrinājis otu un iebāzis to mitrumu uzsūcošajā tušas pulverī, ir kaut kas tāds, kas cilvēkiem ar mākslinieka talantu padodas dabiski. Ar plašiem vēzieniem, vicinot otu pa labi un pa kreisi, viņš uzgleznoja ainavas kontūras robainus kalnus un vētrainas debesis ar spurainu priedi un vilku priekšplānā. Man vienmēr piemitis dabisks talants. Es to gadu gaitā izkopu, praktizējoties Ķīnā. Tagad tava kārta parādīt man savu talantu.

Desmitgadīgā Mollija sajuta kamolu vēderā. Viņai nepatika, ka viņu pārbauda. Mollija zināja, ka viņai nav nekādu talantu.

- Man īpaši nepadodas māksla.

- Ak, paņem taču to draņķa otu! uzstāja Vakts.

Mollija paliecās uz priekšu un trīcošām rokām sāka

veidot gleznu. Viņa centās uzgleznot kalnu, taču tas izskatījās pēc kunkuļa. Mollijas saule izskatījās pēc tenisa bumbiņas, bet priede atgādināja maza bērna zīmētu Ziemsvētku eglīti. Vilka vietā viņa uzgleznoja kaut kādu kokainu radību.

- Ak! Vakts ar nepatiku nopūtās. Skatos, ka bēr­nam nebūs māksliniecisku spēju. Tad viņš noaurojās: PIERAKSTI TO, JAKIZA!

Pēc tam viņi devās pie skaitāmajiem kauliņiem. Šeit Vakts pārbaudīja desmitgadīgās Mollijas spējas mate­mātikā. Mollijai neko labi nepadevās rēķināšana, un, tā kā viņai nekad iepriekš nebija iznākusi darīšana ar skaitāmajiem kauliņiem, viss bija vēl ļaunāk. Viņa bīdīja kauliņus šurpu turpu.

- NEKUR NEDERĪGA MATEMĀTIKĀ! dārdināja Vakts.

- Pieraksti to, Jakiza!

Un tā pārbaude turpinājās. Tika iesaukts cītaras spē­lētājs, lai censtos iemācīt Molliju spēlēt uz stigu instru­menta, taču viņa nespēja pareizi nospēlēt gandrīz nevienu noti. Tika pieaicināta indiešu dejotāja, lai pasniegtu mei­tenei mācībstundu. Mollijas centieni būt graciozai pie­dzīvoja izgāšanos, un Vakts tos pārtrauca.

- NEKUR NEDER! viņš izsaucās.

Beidzot Vakts sasita plaukstas, un divi vīri nolika Mol­lijas priekšā lielu, izšuvumiem rotātu maisu ar krāsai­niem kristāliem.

- Vai tu kaut ko jūti no šiem stikrāliem? milzis jautāja. Vari tiem pieskarties, ja vēlies.

Nespējot paelpot, Mollija paņēma robainu, sarkanu kristālu. Ļoti jauks, viņa teica, nervozi noliekot to atpakaļ.

- Un tas ir viss, ko tu jūti? Mollija it kā piekrītot paraustīja plecus. Pieraksti to, Jakiza! Kamēr viņa nav iemācījusies hipnotizēt, stikrāli viņai neko nenozīmē. Tad milzenis jautāja: Vai tu jebkad esi domājusi par ceļošanu laikā?

Mollija sarauca pieri, uzlūkojot vīru sev priekšā, un pēkšņi izjuta pret viņu ļoti lielu nepatiku. Kas gan viņš bija, lai šādi pratinātu Molliju? Meitene dusmīgi atcirta:

- Kāpēc lai es tev stāstītu, par ko esmu un par ko neesmu domājusi? Es tevi nemaz nepazīstu.

- Hmm. Enerģiska un piesardzīga. Pierakstīji, Jakiza? Tad viņš pievērsās Mollijai. Milzis pieliecās meitenei tuvāk, nepacietībā gaidot viņas atbildi. Var jau būt, ka tu esi ātras dabas, taču es tomēr gribu zināt vai tu jebkad esi domājusi par ceļošanu laikā? Vira galva bija tik tuvu, ka Mollija varēja saskatīt kosmētikas atliekas, ko viņš lietoja, lai apslēptu savu bruņurupuča ādu.

Man šķiet… Mollija pārmeklēja savas smadzenes, lai atrastu, ko teikt. Viņa negribēja skaļi teikt, ka šis vīrs ir vājprātīgs, viņa negribēja teikt, cik pārbijusies ir pati. Meitene aptvēra, ka domā par savu draugu Rokiju un vēlas, kaut viņš būtu blakus. Viņa gribēja teikt, ka tad, ja Rokijs būtu šeit, viņš zinātu, kas sakāms. Un tad pēk­šņi Mollijas galvā ieskanējās kādas Rokija reiz sacerētas dziesmas vārdi, un, tos atkārtojot, desmitgadīgā Mollija teica: Es domāju… Nav cita laika kā tagad.

Milzis piemiegtām acīm uzlūkoja meiteni un pavīps­nāja. HA! Dzejiski. Vismaz kāds talants. Pieraksti to, Jakiza! Tad viņš noklikšķināja pirkstus, un Mollija bija hipnotizēta. Viņas galvā maigi skanēja atmiņas par Rokija balsi.

Nav cita laika kā tagad,

Nav cita tagad kā laiks.

Un dzīve var beigties, kamēr pantiņš skan maigs.

Nav citas veltes kā draudzība

Un mīlas kā mana.

Dod savu mīlu man kā dārgumu laikā.

Vienpadsmit gadus vecā Mollija atvēra acis, lai pār­baudītu, vai pārējie ir kopā ar viņu. Viņi ceļoja uz priekšu laikā. Rokijs aizvērtām acīm turējās Mollijai labajā pusē, bet Forests labpatikā bija izvalbījis acis, un viņa mute bija atvērta kā pārsteigtai zelta zivtiņai, vērojot virpuļo­jošās krāsas sev apkārt. Nelikās, ka viņus vajātu Zakijas sargi. Mollija nomierinājās un prātoja, kas būtu darāms tālāk. Viņa nolēma, ka nebūtu slikti uz mirkli piestāt kādā brīdī nākotnē, jo tādējādi varētu iegūt laiku, lai izstrādātu plānu.

Mollija ļāva sevi vadīt neredzamajām antenām un uztaustīja laiku, kas, pēc viņas domām, varētu būt simt gadu tāla nākotne. Tad viņa apstājās.

Saule jau spīdēja augstu debesīs. Bija karsts rīts. Sar­kanā Cietokšņa sienas meta īsas ēnas. Dārzs ap viņiem vairs nebija kopts, un tajā nedzīvoja pāvi. Tas bija izkal­tis, un gar tā mūriem bija izvietoti brūni, pilsētas valdes uzstādīti soliņi. Mazs indiešu bērns sarkanā kombine­zonā stāvēja netālu kopā ar vecākiem un norādīja uz Molliju un viņas draugiem, un sāka kliegt.

- Mammu! Šie cilvēki un tas suns parādījās ne no kurienes! Maaaammmmmuuuuu!

- Jā, jā, apgriezies noteica tēvs. Viņš maigi papliķēja zēnam pa galvu un iesmējās, it kā priecājoties par dēla iztēli.

- Un paskaties uz viņas lielo dimantu, tēt!

- Tas nu gan ir forši! jūsmoja Forests. Nākamreiz mums vajadzētu doties atpakaļ un tikties ar senās Indi­jas jogiem!

- Mēs vēl neesam drošībā, sacīja Mollija, noņemot kristālu no kakla un iebāžot to kabatā. Rokijs atdeva viņai Petulu. Atcerieties, ka ari Zaldja ir ceļotājs laikā. Un ir kas tāds, ko neesmu jums izstāstījusi. Kad es biju hip­notizēta, viņš lika man norīt to violeto metāla kapsulu. Tā joprojām ir manā vēderā. Zakijam ir īpaša mašīna, ar kuru var atrast šīs violetās kapsulas izsekošanas ierīce. Viņš ar to nemāk īsti labi apieties, taču nav arī galīgs nejēga. Es nemaz nebrīnītos, ja viņš mums tagad sekotu. Ierīce var viņam pateikt, kurā laikā mēs atrodamies.

- Vai tā ari precīzi parāda, kurā ielā tu atrodies? Rokijs apjautājās. Mollija paraustīja plecus un notrausa matus no acīm. Bija nežēlīga svelme.

- Iepriekš es padarīju milzum daudz darba, Mollija steigšus sacīja. Es apturēju pasauli. Zakija man izstās­tīja par Vāktu un to hipnotizēto viru. Viņš ir Vakta brālis, un, ak jā, ir vēl kaut kas. Ceļošana laikā padara vecu!

- Ā, tad tu paliec krunkaina no ceļošanas laikā.

- Nesaki to tā, it kā es būtu laimējusi loterijā, Forest! iesaucās Mollija. Es negribu sākt izskatīties pēc vece­nes!

- Kuš! Rokijs nopētīja Mollijas vaigus. Esmu pār­liecināts, ka tas nenotiek tik ātri. Domāju, ka Zakija un Vakts ir ceļojuši laikā jau gadiem.

- Pa Ķīnu, Mollija apstiprināja.

- Tev tikai nedaudz jāpalēkā pa laiku, Rokijs opti­mistiski mierināja, tā ka necik ļaunāk nevarētu kļūt. Pašlaik krunciņas ir tikai pie tavas auss un nav pat īsti redzamas.

Mollija uzlūkoja Sarkano Cietoksni. Tagad tas pilnībā bija tūrisma objekts, pie kura vārtiem būdiņās pārdeva balonus, pastkartes, suvenīrus, dzērienus, batašu cukurvati, riekstus un saldumus. Mollijai nebija īstas skaidrības, ko vajadzētu pasākt tālāk. Taču viņa vismaz noteikti zināja, ka jātiek prom no cietokšņa.

- Pēc neilga laika pastāstīšu jums vairāk no tā, ko man atklāja Zakija. Sākumā iesim prom.

Tā viņi sāka iet. Ceļa malā savā nodabā stāvēja divas govis.

- Govīm te ir ļauts brīvi staigāt it visur, norādīja Forests, kamēr Mollija un Rokijs viņu ātri veda projām no vārtiem garām cēli baltajiem Ambassador viesnīcas taksometriem, kas gaidīja klientus. Hinduisti uzskata govis par svētām. Viņu īpašnieki ļauj tām klaiņot apkārt un pienes klāt barību. Visi mīl govis. Un tās šeit neviens neēd.

- Vislabākais mums būtu iejukt pūlī, ierosināja Rokijs, nepievēršot uzmanību Forestam un paraujot Mol­liju aiz piedurknes. Iesim uz turieni, kur izskatās, ka varētu būt veikali. Jo vairāk cilvēku būs mums apkārt, jo lielākā drošībā būsim no Zakijas.

Viņi steigšus devās zem arkas, uz kuras izkārtne vēs­tīja: "Čandničauka. Vecā Deli". Šeit pūlis kļuva biezāks un platajās ielās valdīja tāda rosība kā bišu stropā. Šurp un turp spietoja rikšas un spēcīgu vīru vilktu ratu gūzma. Šie rati bija piekrauti pilni ar pārdošanai paredzētām lietām malku, ūdens kannām un metāllūžņiem.

Cilvēki pārsteigti blenza uz rietumnieciski tērptajiem Molliju un Rokiju. Kaut arī šī bija mūsdienu Indija (Mol­lija nezināja, kurš gads), tomēr Vecās Deli iemītnieku apģērbu nekādi nevarēja nosaukt par modernu. Daži vīrieši valkāja lungis maisveidīgus vienkārša auduma šortus, un tikai nedaudziem bija parastas bikses un krekli. Citi nēsāja garus sarongus. Visas sievietes bija tērpušās sari vai šalvarkamīzos garās kleitās ar biksēm zem tām. Kāds rikša, kas veda trīs bērnus slikti piegulošos skolēnu formas tērpos, aizminās garām, šķindinot zvaniņu. Viņa mazie pasažieri norādīja uz Petulu un tad kā traki sāka smieties par Forestu.

- Tas mani no tiesas padara nervozu, Mollija novai­dējās. Ja Zakijam izdosies sadzīt mūsu pēdas līdz šim laikam, viņam būs viegli mūs atrast, jo mūs būs ievēro­juši tik daudzi cilvēki.

Tajā brīdī no ielas aiz muguras atskanēja spiedziens, kam sekoja kliedzieni un dobja dipoņa.