Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

divdesmit otrā nodaļa

Skats bija iespaidīgs un plašs. Kad Amrita majestā­tiski devās lejup pa slīpumu no augšējā uz apak­šējo pagalmu, Mollija vēroja kareivju galvu virsas. Viņa redzēja, ka daži no tiem jādelē apkārt, apmētājot cits citu ar mazām Holi krāsas piciņām, it kā tagad, kad Vakts ir prom, viņiem beidzot būtu ļauts parotaļāties. Mollija noskatījās, kā pils kalpotāji steidzas, gatavojoties sagai­dīt nakti, un pāri pils mūriem bija redzama apkārtējā ainava.

Odžass sēdēja priekšā uz Amritas masīvā, pelēkā skausta. Ziloņmātes ausīm bija jauki rožaina nokrāsa, un tās bija daudz maigākas par viņas pārējām pelēka­jām ķermeņa daļām. Soļojot viņa tās vēdināja. Mollija pieskārās pelēkajai ādai un atklāja, ka to klāj raupjas, melnas spalvas.

Pils hindu templī kūpēja vīraks ar ziedu smaržu un no iekšienes atskanēja dievlūdzēju monotonā un pieklu­sinātā lūgsnu skandēšana. Amrita klusi pagāja zem mil­zīgajām arkām, kas bija būvētas tā, lai tām cauri varētu iziet ziloņi, un turpināja ceļu pa nākamo bruģēto slī­pumu.

Zem viņiem pletās plašais pils ezers, kura kvadrāta formas virsmā atvizēja krēslainā gaisma. Tālumā varēja redzēt Vakta ziloņu rindu, kas devās uz priekšu pa kalnu kori. Katram zilonim pa priekšu soļoja lāpnesis ar iedegtu lāpu, tā ka izskatījās, ka procesiju apgaismo gara gaismas punktu virkne.

Mollija ievēroja pašu lielāko ziloni, trešo pēc kārtas, kam mugurā bija ārkārtīgi liela izmēra nestuves. Viņa nodomāja, ka tur noteikti sēž Vakts.

- Rokij, meitene satraukti čukstēja, es neatce­ros, ka būtu jājusi ziloņa mugurā desmit vai sešu gadu vecumā. Vai tev tas nešķiet savādi? Šādas atmiņas taču cilvēkam paliek uz mūžu. Kāpēc es neatceros braucienu ar ziloni? Varbūt Vakts manas pārējās būtnes ir atstājis pilī?

- Ja viņš tā būtu izdarījis, Rokijs iebilda, vai tad tu neatcerētos, ka tiki atstāta pilī? Rokijs uz bridi apklusa. Man šķiet, ka ticamāk varētu izrādīties tas, ka Vakts ir bloķējis tavas atmiņas, lai tu nezinātu, kur viņš atrodas.

Mollija aizvēra acis. Var jau būt, ka tev taisnība. Viņa nopūtās, sapratusi, ka tikko viss kļuvis sarežģītāks, bet Amrita ldusi izslāja uz galvenā ceļa, lai panāktu pārē­jos ziloņus.

Ceļojums bija ilgs. Amritas ķermeņa šūpošanās un viņas potīšu sprādžu šķindoņa soļu ritmā ieaijāja Mol­liju miegā.

Mollija pamodās pilnmēness staros. Viņa pieslējās sēdus, paberzēja plecus un iekārtoja ērtāk Petulu, kas sēdēja uz viņas kājas.

Viņi atradās uz triju joslu ceļa un tuvojās dažām ēkām, ko pa pusei noslēpa papeles.

- Kur viņi ir, Odžas?

- Neuztraucies, atteica Odžass, ar kājām maigi baks­tot Amritai aiz ausīm. Vai redzi tās ugunis tur lejā? Vakts ir tur. Domāju, ka viņš izpilda kārtējo ceremoniju.

Tā ir Džaipūras observatorija. To uzbūvēja kāds ļoti, ļoti gudrs valdnieks. Viņš vēlējās izmērīt attālumu no Zemes līdz Saulei un zvaigznēm. Vēl vienu observatoriju viņš uzbūvēja Deli. Esmu to redzējis. Tās ir ļoti dīvainas un skaistas vietas. Kad Amrita piekļūs tuvāk, tu varēsi nokāpt. Observatorijā tu atradīsi dažas labas paslēptu­ves. Kā tu rīkosies?

Mollija padomāja. Ja man izdosies, es nozagšu Vakta kristālus. Visus. Varbūt spēšu piekļūt pietiekami tuvu, lai izglābtu savas pārējās būtnes.

- Jā. Ar tevi viss būs kārtībā, Mollij. Ir tumšs, un tu esi ģērbusies kā indiešu meitene. Vakts tevi negaidīs. Rādās, ka viņš ir pilnīgi apsēsts ar savām īpašajām cere­monijām.

- Tad tu nekad agrāk neesi redzējis tādu ceremoniju kā ar tiem pretīgajiem večiem violetajās drēbēs? praš­ņāja Mollija.

Odžass iesmējās. Nē, protams, ne!

- Kā tev šķiet, kas tā ir par reliģiju? izstaipoties apvaicājās Rokijs.

- Kāda? Vakta paša izveidota? Es nezinu, Rokij! Odžass atkal iesmējās. Taču Mollijai tas nemaz nelikās smieklīgi. Kas gan lai zina, kādi dīvaini reliģiski uzskati varētu piemist Vaktam?

Amritai soļojot uz priekšu, observatorija pamazām atklājās skatienam. Pāri mūrim varēja redzēt vairākas lielas akmens kāpnes, kas izskatījās kā nepabeigtas konstrukcijas. Uz augstākās būves jumta bija platforma. Tagad Mollija tuvumā redzēja pārējos ziloņus. Katram mugurā sēdēja mahuts, kas atpūtināja kājas uz ziloņa galvas, kamēr pasažieri bija prom.

Kad Rokijs pakāpās uz Amritas muguras, viņš re­dzēja violetajās drēbēs tērpto vīriešu grupu stāvam ap ugunskuru, kas meta viņu sejās spocīgu atblāzmu. Mežonīga bungu rīboņa pildīja nakts gaisu. Rokijs atkal apsēdās.

- Es tevi tur nelaidīšu vienu pašu, zēns teica. Mol­lija pasmaidīja, un viņi abi ar Rokiju noslīdēja zemē.

- Mēs atgriezīsimies ātrāk, nekā jūs būsiet paspējuši pateikt "violetie vīri karijā".

- Izklausās garšīgi, miegā nomurmināja Forests.

- Odžas, ja ar mums kaut kas notiks, vai tu pieskatīsi Forestu un Petulu?

Odžass uzlūkoja guļošo vīrieti un sarauca degunu. Tad viņa skatiens skāra Petulu. Zēns pamāja.

Mollija un Rokijs izlavījās caur observatorijas vār­tiem.

Petula vēroja. Viņai nepavisam nepatika, ka abi dodas prom.

Jāsāk jau ar to, ka Petula saoda milzi, kas nolaupa bērnus. Taču bija vēl kaut kas. Kaut kas ļaunu vēstošs. Jo aiz spēcīgā ziloņu un ugunskura smārda, aiz nevainī­gajām smaržām, kas nāca no vienkāršiem cilvēkiem, aiz garšvielu, cepto ēdienu un ziedu aromāta Petula sajuta ļoti pārbiedēta dzīvnieka smaku. Šis dzīvnieks bija kaza. Petulai tas nepavisam nepatika.

Mollija septiņu gadu vecumā bija piedalījusies svinī­bās pie ugunskura, un tagad skats acu priekšā viņai to atgādināja, kaut ari svētku uguņu vietā cilvēku rokās bija lāpas, bet debesīs uguņošanas vietā kā biezpiena bumba karājās pilnmēness. Mollija un Rokijs aši pasteidzās garām pūlim, ziloņiem un vienām savādajām kāpnēm, līdz sasniedza vietu, no kuras varēja novērot notiekošo, paši paliekot neredzami. Ap sprēgājošo ugunskuru bija sapulcējušies Vakta drauģeļi violetajās drēbēs, un liesmas meta velnišķīgas ēnas viņu bārdainajās sejās.

Pa labi stāvēja saliedētāks spokaino priesteru bariņš; visi bija izstiepuši uz priekšu rokas un paslējušies uz pirkstgaliem. Audums, kas nokarājās no viņu plīvojoša­jām piedurknēm, veidoja violeta zīda sienu. Bungu ritms arvien paātrinājās. Kad tas bija sasniedzis drudžainu kul­mināciju, lokā stāvošie priesteri nometās ceļos un aiz viņiem parādījās uz zema, ieplaisājuša akmens notu­pies Vakts ar balti nokrāsotu seju. Viņam blakus sēdēja trīs hipnotizētās jaunākās Mollijas. Pati mazākā Mollija gulēja uz segas, ar kuru bija pārklāts akmens. Vakts izstiepa rokas pret mēnesi un sāka tās vēcināt tā, ka tās atgādināja garas jūraszāļu šķipsnas. Viņš līdzinājās elles izdzimumam no kādas šausmu filmas.

Tad Vakts pacēla gaisā hipnotizēto sešgadīgo Molliju. Slēpnī sēdošā un riebuma pārņemtā Mollija nenovērsa no viņa skatienu, neuzdrīkstoties pat iedomāties, ko milzis varētu darīt tālāk. Blakus viņam plosījās uguns. Viņš pakāpās tai tuvāk, sakampis rokās sešgadīgo Mol­liju. Milzenis gāja arvien tuvāk ugunij, līdz apgriezās un tiešām atmuguriski iegāja tajā. Skatītāji noelsās. Vakts bija nozudis liesmās.

Mollija saprata, kur Vakts ir un ko viņš dara. Nākamajā mirklī viņa pēkšņi izjuta pašas šausminošākās atmiņas.

Kāda skaļa balss kliedza: "MOSTIES UN ATCERIES ŠO! SEKO MAN, JA TU TO SPĒJ, MOLLIJA MŪNA!" Mollija saprata, ka šie vārdi tagad ir domāti viņai.

Viņa atcerējās sevi sešu gadu vecumā, kad pēkšņi pamodās un juta, kā šis milzīgais virs, ko viņa bija redzē­jusi jau agrāk, tur viņu izstieptā rokā. Milža seja bija nopūderēta balta kā krīts, un viņš smējās kā prātā sajucis klauns. Mollija atcerējās, kā bija kliegusi un saukusi: "Es gribu mājās!" Un mazās Mollijas bailes tagad piepildīja pašu Molliju.

Vakts pēkšņi iznira no liesmām.

- Kā viņš tā varēja iekāpt ugunī? Rokijs noelsās.

Sešgadīgā Mollija skaļi raudāja, un kucēns Petula gau­doja. Vakts nolika mazo meiteni zemē. Kucēns Petula viņai piespiedās, un bērns šņukstot sagrāba rokās savu melno, samtaino draugu.

- Viņš vienkārši izkāpa no laika, Mollija paskaid­roja. Izskatījās tā, it kā viņš atrastos liesmās, taču tā nebija. Viņš aizlidoja no tā laika, kurā plosās liesmas, tāpēc liesmas viņam nevarēja nodarīt nekādu ļaunumu.

- Izskatās, ka uz priesteriem tas atstājis iespaidu, Rokijs noteica.

- Pamēģināsim atrast viņa kristālu kolekciju.

Abi pielavījās tuvāk, ar acīm meklējot kādu maisu, spilvenu vai kasti. Tad Rokijs parāva Molliju aiz piedurk­nes un pievērsa viņas uzmanību zemām kāpnēm netālu no Vakta. Aiz tām pēkšņi iznira Zakija un no sāniem tuvojās milzim. Zakija bija rokā saspiedis savu sudra­boto laika ceļošanas ierīci. Viņš pakāpās uz kāda akmens bloka, lai varētu sasniegt sava saimnieka ausi, elsdams kaut ko nočukstēja un norādīja uz pūli netālu no vietas, kur bija paslēpušies Mollija un Rokijs.

Vakts saņēma rokās Zakijas galvu un raidīja skaļu smieklu šalti skatītājos. Mollija bija pārliecināta, ka šie smiekli veltīti viņai. Tad, it kā pārbaudot Molliju, Vakts pagriezās un paņēma no kāda priestera garu nazi ar kaula spalu un sāka lēni kāpt augšup pa augstākajām kāpnēm. Zaļā tērpa velce sekoja viņam kā gara, zaigojoša pāva aste, un naža asmens mirdzēja mēness gaismā.

Kāpņu augšgalā kāds vīrs violetā tērpā turēja baltu kazu. Tās blējieni pārspēja bungu dārdoņu. Tagad bija skaidrs, ko gatavojas darīt Vakts. Bungu rīboņa sasniedza kakofoniju, un Vakta priesteri sāka skandēt:

- Oohhh Daala… OOOhhhhlaa Deahliea.

Vakts noliecās pār neaizsargāto kazu.

- Oohhh Daala… OOOhhhhlaalaa Deahliea.

Valdot vispārējam klusumam, Vakts pārgrieza dzīv­niekam rīkli. Nazis noklaudzēja, krītot lejup pa pakā­pieniem.

Vaktam klāt piesteidzās kāds priesteris ar sudraba bļodu rokās. Asinis izšļācās bļodā.

Vakts nokāpa lejup pa kāpnēm un piegāja pie plakanā, sašķeltā akmens. Viņš pacēla guļošo mazo Molliju. Tad viņš no sava tērpa izplūca pāva spalvu un svētsvinīgi iemērca to bļodā ar asinīm. Ar lielu lepnumu un plašu rokas vēzienu Vakts ar samērcēto spalvu uztriepa svai­gās asinis uz bērna galvas. Šonakt, mazā Vakta, mēs redzēsim, cik kristālu tu vēl spēsi izvilkt no zemes.

Mollija un Rokijs šausmās vēroja notiekošo. Neviens no viņiem nezināja, ka ieplaisājušais akmens ir kristālu avots, ne ari to, ka Vakts izmanto mazo bērnu, lai izvilktu no zemes dārgakmeņus. Kad Mollija ar skatienu sekoja pazīstamajam Zakijas violetajam turbānam, kā tas caur pūli tuvojas viņiem, viņa saprata, ka abiem ir pēdējais laiks pazust.

- Šķiet, ka tas verķis viņam norāda, kur tu atrodies, Rokijs minēja. Mollija paņēma zēna roku un satvēra savu sarkano kristālu. Atskanēja BLĪKŠĶIS.

Mollija pabīdīja abus nedaudz, ļoti nedaudz uz priekšu laikā, taču neapstājās. Ap viņiem skalojās siltie laika vēji un pasaule bija kā miglains veidols, kas lēni kustējās.

- Tas ir pārāk savādi, lai to izteiktu vārdos, Rokijs teica. Skaties, tur Zakija staigā pa pūli, meklēdams mūs, bet Vakts dara savu darāmo.

Abiem bija kāds brīdis pārdomām. Mollijas ausīs ska­nēja Odžasa balss: "Tev nāksies viņu nogalināt, Mollij. Vai tu to saproti?"

Ja vien Mollija vēlētos, viņa varētu nonākt tuvu Vak­tam tieši tagad. Meitene, slīdot pa laiku, varētu nokļūt pie naža, kas mētājās uz zemes. Viņa varētu iznirt no laika, paķert nazi un atkal nozust. Viņa varētu lidot laika telpā, līdz nokļūtu Vaktam tieši aiz muguras. Un ko tad? Noga­lināt viņu? Mollija nemūžam nespētu nevienu nogalināt. Un, ja arī tā, kā gan vienpadsmit gadus veca meitene varētu iegrūst garu dunci tādā vecā, muskuļotā vīrā kā Vakts? Ko gan viņa pašlaik cenšas apmuļķot? Mollijai pat nebūtu ne jēgas, kur tieši jādur nazis. Viņa visu salaistu grīstē. Viņa to tikai ieskrambātu. Un tad milzis apcirstos apkārt un sakapātu viņu sīkos gabaliņos.

Ko mēs darīsim, Rokij?

Rokijs sarauca pieri. Varbūt paiet uz priekšu laikā līdz rītdienai, kad observatorija būs tukša? Mēs varētu aiziet līdz vietai, kur sešgadīgā Mollija tika atstāta šonakt, bet pēc tam atgriezties laikā līdz tagadējam brīdim. Kad mēs tur ieradīsimies, mēs būsim viņas tuvumā. Mēs varēsim viņu saķert un pieskriet pie pārējām un pašas mazākās un, tiklīdz mēs visi būsim saskārušies, varēsim laisties prom. Mēs nedabūsim viņa kristālu maisu, bet mums vismaz būs visas Mollijas!

Šis plāns izklausījās daudz labāks par mēģinājumu nogalināt Vāktu. Mollija koncentrējās uz sarkano kristālu. Viņa kā rūpīgi notēmētu bultu aizšāva sevi un Rokiju nākamajā vakarā tieši pirms saulrieta.

Observatorijā pie augstākajām kāpnēm vienā mierā stāvēja svētā govs. Tā rāmi uzlūkoja tikko ieradušos apmeklētājus un turpināja gremot. Mollija un Rokijs pieskrēja pie vietas, kur sešgadīgā Mollija iepriekšējā vakarā tika nomesta pēc nežēlīgā pārbaudījuma.

Mollija cieši satvēra zaļo kristālu un satvēra Rokija plecu.

- Esi gatavs?

Abus apvija vēsie laika vēji, kad Mollija viņus virzīja uz iepriekšējo vakaru. Viņi lēni lidoja laikā un vēroja apkārtni. Laika miglā viņi saskatīja milzīgo Vakta stāvu. Viņš devās aiz ieplaisājušās ldints, kur atradās desmit­gadīgā, trīsgadīgā un pavisam mazā Mollija. Mollija nedaudz pavirzīja sevi un Rokiju uz priekšu laikā.

- Jābūt kādam brīdim, kad Vakts nav viņām blakus, Mollija teica. Tomēr ikreiz, kad abi pārvietojās laikā, Vakts atradās tur un kā dadzis bija pielipis mazākajām Mollij ām.

- Atgriezies brīdī, kad sešgadīgā ir viena pati! iero­sināja Rokijs. Mollija tā arī darīja.

Abi piezemējās, un Mollija adrenalīna ietekmē metās apkampt savu sešgadīgo būtni. Rokijs aši paķēra kucēnu un cieši pieķērās Mollijas plecam. Koncentrējusies uz sar­kano kristālu, Mollija lika visiem šauties laikā uz priekšu. Mazā meitene iekliedzās.

Apkampusi savu jaunāko būtni, Mollija klusi runāja viņas ausī. Neuztraucies, Mollij, esmu nākusi, lai tevi glābtu. Drīz vien viss būs atkal labi. Izrunājot šos vār­dus, Mollija atcerējās kādu milzīga apmēra cilvēku, kurš reiz tā bija teicis viņai. Tā bija ļoti savāda sajūta, taču Mollija nepievērsa tai uzmanību, jo bija jākoncentrējas uz bēgšanu. Mollija aiznesa visus uz nākamās dienas vakaru un tur ari apstājās. Govs atkal viņus uzlūkoja.

- Nu, Mollij, Mollija apjautājās, vai viss kārtībā?

Sešgadīgā notrausa asaras un izbīlī palūkojās apkārt.

- Vai tas riebīgais āksts ir prom?

- Jā. Mollija cieši apkampa savu jaunāko būtni.

Kucēns Petula izliecās un nolaizīja Rokijam seju. Rokijs

aptaustīja savu vaigu, lai noskaidrotu, cik zvlņains tas kļuvis, taču āda bija gluda. Mollija pārbaudīja mazās Mollijas seju un kaklu, tāpat arī pavilka uz augšu viņas piedurknes.

- Vai viņas āda ir kļuvusi zvīņaina? Rokijs jautāja.

- Nē, tā nešķiet, Mollija atbildēja. Šķiet, mazliet sausi ir kļuvuši viņas elkoņi.

- Kas tu esi? jautāja mazā Mollija, atraujot elkoni. Es tevi nemaz nepazīstu. Un man Ķīnā nepatīk. Es gribu pie Trinklberijas kundzes.

- Drīz mēs tevi aizvedīsim mājās pie viņas. Un tad tu atkal satiksi Rokiju un to veco un briesmīgo žāvēto pleksti Aderstones jaunkundzi. Te mazā Mollija iesmējās, bet uzreiz pēc tam sāka raudāt. Rokijs noglāstīja viņai galvu.

- Zini, mēs esam Indijā, viņš teica, nevis Ķīnā. Un mēs nevaram te palikt pārāk ilgi, jo tad tā nejaukā govs nāks šurp un prasīs, ko mēs te darām. Mazā Mollija pa pusei iešņukstējās, pa pusei iesmējās. Un tāpēc, Rokijs turpināja, mums jāiet te. Viņš veda mazo meiteni uz vārtu aili sienā. Tagad viņiem tikai vajadzēja atcerēties vietu, kur gaidīja Odžass ar Amritu. Mollijas deniņos izspiedās sviedru pērlītes, cenšoties atcerēties īsto vietu.

- Labi, mazā Mollij, tagad cieši turi manu roku. Rokijs paņems rokās kucēnu. Mēs tikai mazliet paiesim atpakaļ laikā un izglābsim pārējos mūsu biedrus.

- Bet… sāka iebilst sešgadīgā. Tomēr, iekams viņa paguva pateikt vēl kaut ko, visi jau lidoja laikā.

- Tas ir forši, Mollija stāstīja savai noskrandušajai sešgadīgajai būtnei, kamēr pasaule zibēja gar viņu acīm.

Viņi piezemējās siltā 1870. gada marta pilnmēness naktī. Un viņu skatienam pavērās kaut kas šausmīgs.

Amritas priekšā stāvēja Zakija. Ziloņmāte ar izrotāto kāju kārpīja zemi. Petula rēja kā traka.

Zakija, ieraudzījis Molliju, aiz priekiem ietarkšķējās.

- Es jau zināju, ka tu te atgriezīsies, stulbais skuķi! Es zināju, ka tu nepametīsi savus draugus un izmantosi šo paņēmienu.

Odžass ātri deva rīkojumu Amritai. Baito! Zilonis nometās ceļos.

Mollijas domas šaudījās kā negudras. Viņa metās pie Odžasa, velkot sev līdzi mazo meiteni.

- Paņem viņu! Mollija uzsauca Forestam, un hipijs palīdzēja mazajai Mollijai uzrāpties ziloņmātei mugurā. Rokijs metās uz priekšu, turot rokās kucēnu, un arī uzlēca zilonim mugurā. Mollija cieši sagrāba krāsainos kristālus un pieķērās pie ziloņmātes snuķa. Svīstot aukstus svied­rus, viņa apkopoja domas, un, pieliekot visus spēkus, koncentrējās un izcēla visus no 1870. gada.

Amritai izzūdot, atskanēja pērkonam līdzīgs BLĪKŠĶIS. To pavadīja Petulas satrauktā riešana.

- Neļauj viņai izkrist! Mollija uzsauca Forestam. 1890., 1900., 1930., 1950. gads… Viņi šāvās uz priekšu

laikā. Mollija turējās stingri pie Amritas snuķa. Petula arvien vēl rēja.

Odžass sajūsmā iegavilējās. Visus aptvēra siltie laika vēji, un pasaule ap viņiem zaigoja krāsās.

Mollija aizvēra acis, cenšoties aptvert, cik tālu viņi nonākuši. Viņa izlēma nobremzēt. Bija dzirdama automašīnu dūkšana. Mēs esam izbēguši! Mollija atvieglojumā nolaida rokas. Taču tieši tad notika kas briesmīgs. Divas rokas ar gariem nagiem noskrāpēja Mollijas labo plaukstu un

paķēra abus viņas kristālus. Petula sāka riet arvien skaļāk un drudžaināk. Mollija apcirtās apkārt tieši īstajā brīdī, lai pamanītu, kā Zakija skrien uz observatorijas vārtiem, bet Petula lokās viņam padusē, cenšoties iekost. Zakija palūkojās atpakaļ. Viņš bija tādā sajūsmā, ka gandrīz dejoja.

- Tu nu gan esi pilnīga muļķe, Mūnas jaunkundz! viņš ņirgājās, acīm kvēlojot ļaunā priekā. Es ceļoju tev līdzi. Tā nu man tagad ir tavi kristāli un tavs suns! Zakija iebāza Mollijas kristālus kabatā un ar plaukstu satvēra Petulas purnu. Man atlika vienīgi pieskarties zilonim. To pamanīja tikai tava kuce. Viņa metās man virsū. Tagad maharadžam nebūs nekādu grūtību tevi noķert! Zakija sajūsmā lēkāja.

Mollija tik tikko spēja uzlūkot Petulas lielās acis, kas mirkšķinot skatījās uz viņu aiz Zakijas dūres. "Palīdzi man, Mollij!" tās lūdzās. "Palīdzi man!" Mollija gandrīz nespēja iztēloties, ko Zakija varētu būt paredzējis iesākt ar Petulu. Tas bija šausmīgi. Ja Mollija nevarēs ceļot laikā, viņus visus jau varēs uzskatīt par mirušiem. Meitene izmisumā ķērās pie diplomātijas.

- Zakija, viņa kliedza, lūdzu, apstājies un paklau­sies! Neatņem man Petulu! Lūdzu, nedari tā! Un neatņem man kristālus! Tu jau zini, ka Vakts tevi nenovērtē… tā, kā vajadzētu. Zakija pielieca galvu uz vienu pusi. Kādu brīdi Mollijai jau likās, ka viņu varētu pierunāt. Vakts mīda ar kājām tavu dzīvi. Tas, ka tu atdosi viņam Petulu un manus kristālus, neko nemainīs. Kāpēc tu neuzstājies pret viņu? Kļūsti brīvs! Ja tu atdosi kristālus, tu izdarīsi labu darbu. Pievienojies mums! Kopā mēs varēsim pār­spēt Vāktu viltībā. Iedomājies tikai, Zakija! Iedomājies, ka tev nekad vairs nebūs jābaidās, ka Vakts varētu tevi hipnotizēt vai nogalināt. Iedomājies, ka esi brīvs! Lūdzu,

Zakija! Mollija centās ielūkoties Zakijas izvairīgajās acis pietiekami ilgi, lai viņu hipnotizētu, taču no tā nebija nekādas jēgas. Zakija pagrozīja galvu un pakratīja pirk­stu pret Molliju.

- Tu muļķe. Tu nekad man nevarēsi palīdzēt tā, kā to spēj Vakts. Man jānokļūst līdz "Burbulim" laika beigās. Man jātiek applūdinātam ar jaunības gaismu. Paskaties uz mani! No visas tās ceļošanas laikā, ko es biju spiests darīt, esmu kļuvis zvīņains un vecs. Drīz mans ķermenis būs tā novecojis, ka es nomiršu. Man jātiek pie gaismas, pirms tas notiek. Tu nevari man palīdzēt, Mūna. Tu esi tikai bērns. Tiklīdz mums būs pietiekami daudz kristālu, Vakts mani turp aizvedīs. Zakija greizi pasmaidīja ar muti, kurā trūka dažu zobu, un saspieda Petulu.

Izmisumā Mollija apturēja pasauli. Viss apkārt sastin­ga tikai ne Zakija.

- Neizdevās vis! Zakija iesmējās. Te tev vairs nav darīšana ar iesācējiem, Mollij!

Mollija pacēla pret vīrieti savu hipnotizējošo acu ska­tienu, gatava izurbties līdz pašam viņa smadzeņu vidum. Zakija novērsa skatienu un kaut ko pameklēja kabatā. Kad Zakija atkal pacēla skatienu, viņš bija uzlicis prethipnozes brilles ar spirālveida zīmējumu. Mollijas hip­notizējošais skatiens no tām atlēca.

Izsmējīgi pacēlis gaisā Petulu un ķiķinot tā, it kā tikko būtu izspēlējis smieklīgāko joku pasaulē, Zakija nozuda.