Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

piektā nodaļa

pēc deviņām stundām lidmašīna piezemējās. Tās durvis atvērās, un salonā ieplūda silts gaiss, kas smaržoja pēc ugunskuru dūmiem, zālēm un garšvielām. Karsta saule cepināja plecus. Mollija piemiedza acis, lūko­joties apkārt.

Visa lidosta ar tās vadības torņiem un oranžajiem vēja rādītājiem karstajā gaisā trīsēja. Uz skrejceļa gai­dīja mirdzoša melna automašīna ar karodziņu, uz kura bija attēlots pāvs.

Vah meee Indiaa? Mollija jautāja, taču viņas vārdi nerada dzirdīgas ausis.

Drīz viņi jau brauca, un pēc neilga laika Mollija pār­liecinājās, ka viņas minējums bijis pareizs.

Ceļi bija pieblīvēti. Kamieļi un zirgi vilka furgonus un ratus. Kravas mašīnas spilgtās krāsās ar izrotātām kabī­nēm, uz kurām ar roku bija sagleznoti ziedi un ziloņi, nelīdzinājās nevienai citai kravas mašīnai, ko Mollijai bija nācies redzēt iepriekš. Katrai aizmugurē bija uzraksts "Lietojiet skaņu signālu". Viņu mašīnas šoferis to, pro­tams, darīja. Viņš nemitīgi spaidīja auto tauri. Un citi braucēji darīja tāpat. Kamieļi un bifeļi, kas vilka savas kravas, virzījās gar ceļa malu, kur garām tarkšķēja moto­cikli, bet pati trokšņainākā un ātrākā satiksme notika pa galveno joslu. Sīciņi autorikšu taksometri, dzeltenmelni kā lielas lapsenes, dūca garām. Sievietes krāsainos sari brauca uz mopēdiem vai sēdēja uz motociklu pakaļējiem sēdekļiem.

Valdīja neiedomājama kņada. Viņi pabrauca gar mil­zīgu sporta laukumu, kur simtiem bērnu spēlēja kriketu, tad gar klajumu, kur dzīvoja čigāni. Virs to pašdarinā­tajām būdām uz kāda reklāmas dēļa tika piedāvāti zīda kāzu sari. Drīz viņi jau bija pilsētā.

Kuu tu maa vee? Mollija izdabūja jautājumu, taču viņas sagūstītājs nekustīgi pa logu lūkojās uz putek­ļaino ceļu un ēkām tā malās. Mollija jutās nosvīdusi un pārkarsusi.

Petula elsa. Ar lielām pūlēm Mollija paņēma mine­rālūdens pudeli no kabatas mašīnas priekšējā sēdekļa aizmugurē. Viņa salika plaukstas kopā un iedeva Petulai padzerties.

Mollija ievēroja, ka ceļi kļūst platāki un ēkas lielākas. Viņi brauca pa garu avēniju ar glītām vēstniecības ēkām abās pusēs. No tām bezvējā ļengani nokarājās karogi.

Mollija domāja par to, cik ļengana šķiet pati un kāda ir sajūta, kad tevi hipnotizē. Viņa bija piekususi. Ceļošana laikā bija nogurdinoša.

"Esmu viena pati Indijā kopā ar Petulu un šo pilnīgi nepazīstamo cilvēku," Mollija domāja. "Kāpēc?"

Mollija aizvēra acis. Viņa centās piespiest sevi nepaļauties hipnozei, taču tas nebija iespējams. Viņas prāts vienkārši nevarēja salauzt bruņas, kas to apņēma. Mollija atcerējās murgus, kuros redzēja, kā šķērso ielu, kā tuvo­jas liels autobuss, bet viņa nespēj pakustēties. Kājas ir piekaltas pie zemes, un viss ķermenis paralizēts. Tagad meitene juta, ka ir paralizēts viņas prāts.

Kad Mollija atkal atvēra acis, viņi bija apstājušies pie kaut kā apskates vietai līdzīga. Tas bija milzīgs, sarkans cietoksnis ar vietām sabrukušiem mūriem, ar tūristiem paredzētiem veikaliņiem ārpusē un taksometru stāvvietu pie vārtiem.

- Arā! rupji pavēlēja virs ar turbānu. Mollija atvēra automašīnas durvis. Petula apošņāja gaisu, un vīrs pacēla viņu rokās. Viņš atkal izvilka savu laika ceļošanas ierīci un sāka ar to darboties. Apmierināts, ka tā ieprogram­mēta pareizi, viņš saspieda Mollijas roku.

"Nu jau atkal," Mollija nodomāja. "Kurp viņš mani ved šoreiz?"

Iespiedis Petulu labajā padusē, vīrs ar turbānu satvēra zaļo kristālu. Koncentrējoties izspiedās vēnas uz viņa kakla. Atskanēja BLĪKŠĶIS, un pasaule iezaigojās dažā­dās krāsās. Traucoties atpakaļ laikā, troksnis bija gandrīz apdullinošs. Viņiem garām nošalca vēss vējš, plivinot Mollijas matu galus un raustot vīrieša ūsas. Sudrabotā kārbiņa uzzibsnīja. Viņi apstājās.

Viņiem blakus stāvēja izkrāsots svētku zilonis. Vīrs norūcās un nikni piesita kāju. Viņš nospieda kādu pogu uz savas sudrabotās laika ierīces un satvēra sarkano akmeni. Pēc vēl viena BLĪKŠĶA un karsta, krāsaina vēja brāzmas viņi devās laikā uz priekšu. Šoreiz, kad viņi apstājās, straumēm gāza lietus.

- Aaaahhhhh! ierēcās vīrs, tagad jau mežonīgās dusmās un izmircis līdz ādai. Kāpēc man nekad nesa­nāk? Šie laika vēji priekšlaicīgi iedzīs mani kapā! Viņš sagrāba zaļo kristālu.

Mollija aptvēra, ka virs acīmredzot grib nokļūt pie vārtiem konkrētā dienā un precīzā laikā un ka tas viņam nākas ārkārtīgi grūti. Kad viņi mētājās turp un atpakaļ pa laiku, likās, ka viņš mēģina ievadīt laika ceļojumu kuģi kādā īpaši sarežģītā kosmosa ostā. Mollijai tas nelikās uzjautrinoši. Viņu tas arī nebiedēja. Viņa vispār neko daudz nejuta, taču ziņkāre joprojām darbojās.

Luuudz sak man kuu mee iet, Mollija mēģināja vēlreiz.

Sudrabotā kārbiņa iezibsnījās. Viņi apstājās. Bija rīts. Atkal cepināja nežēlīgi karsta saule.

Mollijas nolaupītāja sejā atplauka atvieglojuma pilns skatiens. Tagad pie sarkanā cietokšņa vārtiem auga des­mit palmas un pie tā vārtiem tūristu veikaliņu vietā stāvēja divi draudīga izskata sargi ar zobeniem. Molli­jas pavadonis norādīja, ka viņai jāpagaida. Notraucis no pleciem lietusūdeni, viņš piegāja pie liela saulessarga un no akmens cietās zemes pacēla vēl vienu no savām dīvainajām violetajām kapsulām. Pasniedzis kādam kal­potājam slapjo Petulu, vīrs dažus mirkļus kārtoja savu apģērbu. Viņam atnesa ūdens bļodu un dvieli, lai viņš varētu nomazgāt un noslaucīt seju. Kalpotājs pasniedza nelielu podiņu ar kaut ko un spoguli, kurā vīrs ļoti rūpīgi pārbaudīja savu izskatu. Viņš ieberzēja nedaudz ziedes sausajā ādā uz vaiga, iesaukdamies: Sliktāk, kļūst arvien sliktāk! Tā jau es sapūšu, pirms atkal kļūšu jauns!

Tad kalpotājs atnesa Mollijas pavadonim paplāti ar maziem, zaļiem vīstoklīšiem. Vīrietis nospļāvās zemē, atstājot tur oranžu siekalu spļaudekli, tad iebāza mutē vienu no vīstoklīšiem. Ak! Pan! Vismaz kaut kas labs šajā pasaulē! viņš noburkšķēja. Tad vīrs košļādams aiz­gāja pēc Petulas, atgriezās un parāva Molliju aiz rokas, lai tā viņam sekotu.

Kad viņi gāja garām, sargi ar vaigubārdu zemu pakla­nījās. Viņiem izejot pa augstajām vārtu arkām, citi kal­potāji paklanījās vēl zemāk. Mollija saprata, ka viņas pavadonis ir diezgan svarīga persona.

"Tomēr," Mollija nodomāja, "viņš nav pietiekami svarīgs, lai justos pilnīgi labi šajā skaistajā pilī." Jo, kad viņi devās uz priekšu pa vēsajiem marmora gaiteņiem, Molliju pārsteidza doma, ka viņas pavadonis sāk arvien vairāk nervozēt.

Kad viņi kāpa augšup pa dažiem gaiši zaļiem pakā­pieniem uz milzīgām dzintarā un zeltā rotātām durvīm, Mollija pamanīja, ka vīrieša rokas trīc. Viņš nervozi satrū­kās uz augšējā pakāpiena, it kā cenšoties kaut ko izlemt, tad iespieda Petulu Mollijai rokās. Petula, kas nojauta saspringto situāciju, palīda zem Mollijas platā T krekla un kā slēpjoties piespiedās viņai.

Baltā livrejā tērpts sulainis ar turbānu galvā paklanī­jās, salicis plaukstas lūgšanas pozā. Tad viņš klusi atvēra durvis.

Ūsainais vīrs trīcot ieveda Molliju iekšā.

Viņi atradās garā, zeltītā telpā, kuras griestos bija ievietots tūkstošiem sudraba stieņu. Zeltītās sienas klāja ziloņu atveidi no krāsaina stikla, bet uz grīdām bija biezi, krāšņi paklāji un milzīgi samta spilveni. Gaisā biezēja vīraka aromāts. Mollijas skatiens gar zemiem ar moza­īku klātiem galdiņiem aizslīdēja līdz telpas galam. Tur atradās sarkana gulta ar violetu atzveltni, un uz tās bija atlaidies vīrs mirdzoši sarkanā halātā.

Kādu mirkli Mollijai likās, ka viņu āzē hipnozei pakļau­tās spriešanas spējas, jo zvilnī atgūlies vīrietis izskatījās milzīgs. Likās, ka viņš ir palielināts. Viņa tumšā, bruņu­rupucim līdzīgā galva un varenais ķermenis šķita divreiz lielāks nekā aiz viņa stāvošajam kalpotājam, kas apvēdināja to ar platu pāva spalvu vēdekli. Vai varbūt kalpotājs bija punduris?

Milzis noklikšķināja garos pirkstus, un skaņa atbal­sojās visā telpā. Mollijas pavadonis steigšus metās uz priekšu, raujot Molliju sev līdzi. Jo vairāk viņi tuvojās, jo lielāks izskatījās vīrs zvilni. Mollija nekad nebija redzē­jusi ne tik milzīgu, ne arī rāpulim tik līdzīgu cilvēku. Viņa sejas āda bija sausa un zvīņaina kā bruņurupucim. Milzīgais, sausais deguns bija raupjš kā pumeks. Ja Mol­lija nebūtu hipnotizēta, viņā izraisītu šausmas briesmoņa acu skatiens. Kad viņi bija pienākuši desmit soļu attā­lumā, milzis pie labās acs pielika apaļu stiklu. Un tad viņš apdullinoši ierēcās.

TU STULBENI, viņš dārdināja, TU IDIOT, ZAKIJA! TĀ IR MEPAREIZĀ NOLLIJA. TU ESI ATVEDIS MEPAREIZO NOLLIJU NŪNU!