Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

divdesmit pirmā nodaļa

Mollijas kuņģis apmeta kūleni. Vai Rokijs, Petula un Forests bija atklāti? Meitene palūkojās augšup sār­tajās vakara debesīs, it kā atbilde slēptos tur.

- Klusu!

Ar milzīgu atvieglojumu Mollija ieraudzīja Rokija tumsnējo seju paceļamies virs pakāpieniem, kas veda kaut kur zem pils. Viņa un Odžass steidzās pie drauga.

- Kas notika? Rokijs jautāja. Petula ielēca Mollijai rokās, un meitene suni apkampa.

- Vakts izpildīja kaut kādu savādu ceremoniju. Mēs atradām veco vīru, kam tiešām pieder šī pils. Es cen­tos viņam palīdzēt, taču nekas nesanāca. Kas notika ar jums?

- Pienāca daži virtuves strādnieki un sāka runāt ar furgona kučieri. Viņi iegāza ratos atkritumu kravu un lika viņam izvest to visu no pils. Protams, es nevarēju pret viņiem lietot balsi es taču nerunāju viņu valodā. Mēs vienkārši izlēcām ārā tā, ka viņi mūs nepamanīja.

- Vecīt, tie atkritumi nu gan smakoja! sūrojās Forests, lasot no galvas zaļas mizas. Manas bizītes smird!

Petula pacēla degunu gaisā, mēģinot atšifrēt tajā eso­šās smaržas. Arī Odžass paošņāja gaisu.

- Šī smarža ir ļoti laba, viņš teica, it kā izbaudot garšīgu zupu.

- Ja tev garšo puvuši kāposti.

- Nē, tur ir vēl kas, daudz jaukāks. Vai jūs to nesa­ožat? Ziloņi!

No tālienes skanēja svinīgi zema bungu rīboņa. Mol­lija sajuta, ka viņas mazākā būtne tagad ir cieši aizmi­gusi, acīmredzot pārguruši pēc šausminošā pārbaudī­juma, taču, lai cik tas dīvaini būtu, Mollija nesaņēma nekādas atmiņas no savas desmitgadīgās būtnes, ne ari no triju un sešu gadu vecajām par to, kas noticis pēc ceremonijas. Viņa brīnījās, kāpēc tā.

- Skatieties! iesaucās Odžass, norādot uz tumšajiem pakāpieniem viņu priekšā. Šī ir sētas ieeja ziloņu staļ­ļos. Gluži kā izbadējies cilvēks, kurš dodas ceptu sīpolu aromāta virzienā, viņš kāpa lejup, un pārējie, izdzirdējuši pagalmam tuvojošās balsis, steidzās viņam nopakaļ.

- Kur ir ziloņi, tur vienmēr ir cerība, paziņoja Odžass.

- Kur ir ziloņi, tur vienmēr ir ziloņu mēslu kaudzes, kurnēja Rokijs. Draugiem kāpjot lejup, smagais ziloņu muskusa smārds kļuva spēcīgāks, līdz beidzot viņi klusi pacēla bultu, ar kuru bija nostiprinātas koka durvis.

Viņu priekšā pletās grezns, krēslains ziloņu stallis ar bruģētu grīdu un augstām marmora sienām, kas sada­līja telpu divpadsmit lielos ziloņu steliņģos, pa sešiem katrā pusē, ar platu eju starp tiem. Zem kājām uz nodel­dēta marmora bija izkaisīti salmi. Mollija nolika Petulu zemē.

- Paliec tuvumā! meitene pačukstēja sunim.

Pie ieejas katrā steliņģī bija akmens stabs ar izgrieztu ziloņa galvu. Pie katra ieejas staba bija piestiprināta plāk­snīte ar vārdu.

- Ak, cik skaisti staļļi! Odžass sajūsmināts nopūtās. Tēvs man stāstīja par šo vietu. Zēns pagājās uz priekšu pa eju starp milzīgajiem nodalījumiem. Kādu brīdi viņš izskatījās noskumis un domās aizklīdis tālu prom.

Mollija palūkojās apkārt ziloņu staļļos. Katra steliņģa iekšpusē bija salmu kaudzes un lielas, grīdā iestiprinātas tērauda skavas. Aizmugurē atradās ūdens siles un milzīgi grozi ar ziloņu barību banāniem un mango. Uz grīdas gulēja lieli palmu zaru vāli, lai ziloņi varētu nobraucīt un ēst to lapas. Petula, savādo smaržu apburta, ošņāja zemi.

Mollija satraukti pameta skatienu sev aiz muguras, bažīdamās, ka kāds varētu nākt. Staļļa otrā galā bija pusatvērtas durvis. Blāva gaisma plūda telpā pa lieliem logiem bez stikliem.

Viņi devās gaismas virzienā. Tajā brīdī staļļos atbalso­jās krākšanai līdzīga skaņa. Draugi bez kavēšanās paslī­dēja aiz staba.

Mollija ļoti klusi uzsvilpa Petulai un deva nedzirdamu zīmi Odžasam. Viņa norādīja uz sienu un ar rokām rādīja: "Kā tev šķiet, kas tas ir?" Odžass pielieca galvu, it kā ieklausoties krākšanā.

- Vai tas ir guļošs sargs? Mollija čukstēja.

- Man likās, ka tu nebaidies no sargiem, Odžass smaidot atbildēja. Tad viņš zagās uz priekšu un ap stabu ielūkojās nākamajā steliņģī. Viņš atgriezās ar platu smaidu sejā un ar pirkstu pamāja draugiem.

Nākamajā nodalījumā pavērās iespaidīgs skats mil­zīga ziloņa pēcpuse. Ziloņa dibens bija izkrāsots tā, ka izskatījās, it kā zilonim kājās būtu krāsainas un ziediem rotātas bikses, un, tā kā ziloņiem āda ap dibenu un pakaļ­kājām ir ļoti vaļīga, šķita, ka maisveidīgās un izkrāsotās bikses slīd nost. Zilonis ar priekšējo plecu bija atslējies pret steliņģa sienu, un tā masīvās pakaļkājas bija sakrus­totas, piešķirot gurniem jocīgu leņķi. Ap ziloņa potītēm bija lielas sudraba važas. Caur tām izvērta ķēde saistīja to pie tērauda skavas nodalījuma grīdā. Uz muguras zilo­nim bija pārmesta mīksta, sarkana dūnu sega, un uz tās atradās guda jeb segli, ko veidoja ar salmiem piebāzts maiss. Uz šī maisa bija kastei līdzīgas nestuves ar bal­dahīnu hauda. Visa konstrukcija bija nostiprināta ar baltu virvi.

- Viņu sauc Amrita, paziņoja Odžass, lasot uzrakstu uz plāksnītes.

- Un kas ir tas čalis? apvaicājās Forests.

- Čalis?

- Tas vīrs uz grīdas.

- A tas "čalis" ir viņas mahuts dzinējs, taču pašlaik viņš guļ, jo ir pārāk daudz dzēris.

- Tu domā, ka viņš ir piedzēries? pārjautāja Mol­lija.

-Jā, viņš ir pilnīgi un galīgi atslēdzies! apstiprināja Odžass, šūpodams galvu un smiedamies.

Kalsnais, brūnādainais vīrs, kas bija izpleties salmos blakus zilonienei Amritai, bija cieši iemidzis. Viņa mute bija atvērta, un no tās atskanēja gārdzoša krākšana. Liela, zila gaļas muša ielidoja viņam mutē un pirms lidošanas tālāk pat apsēdās uz zobiem. Odžass novaidējās.

- Šādam cilvēkam nevajadzētu ļaut rūpēties par tik jauku radību kā šī.

- Vai zilonis arī ir aizmidzis? painteresējās Mol­lija.

It kā atbildot ziloņmātlte pavēra mazās, mirkšķino­šās ačteles, smagnēji pieslējās uz visām četrām, pastiepa snuķi uz barības grozu un pār plecu pasvieda savu ap­meklētāju virzienā banāna mizu. Tā trāpīja Forestam pa galvu.

- Vecīt, ko es tev esmu nodarījis? 170

Odžass iesmējās. Tad viņš piegāja klāt Amritai un neuzkrītoši gar viņas labo sānu aizslīdēja līdz ilkņiem, rotātiem ar sudraba skavām. Odžass izdvesa dažas rīkles skaņas, viegli paklakšķināja ar mēli un papliķēja ziloņmātes pelēko plecu.

- Laba meitene. Amrita savukārt aptaustot pārlaida sārto, plankumaino snuķa galiņu pār Odžasa galvu un seju. Zēns pieskārās ziloņmātes galvas rotai. Viņai acīmredzot bija paredzēts iziet gājienā kopā ar citiem ziloņiem. Šis te mahuts izbojāja viņai visu dienu. Kāpēc gan lai viņu nepaņemtu mēs?

- Mēs? Mollija bija pārsteigta.

- Jā, viņu vadīt būtu "pupu mizas", kā jūs sakāt.

- Es tā nekad nesaku, iebilda Rokijs. Es saku tīrais štrunts.

- Nu tad štrunts. Amrit hindu valodā nozīmē nektārs. Saldais Nektārs! Domāju, ka tas nozīmē, ka viņai ir ļoti lādzīga daba. Amrita man nesagādās nekādas grūtības.

- Vecīt, tā doma taču ir kolosāla kā mamuts! iesau­cās Forests, pats starodams priekā par savu vārdu spēli. Bet vai šī dāma spēs mūs visus panest?

- Nu, protams, šis zilonis bez grūtībām varētu paņemt vēl divus cilvēkus. Odžass ar prasmīgām kustībām sāka mīdīties salmos, atbrīvojot Amritas važas. Mums jāseko pārējiem ziloņiem. Zēns paņēma garu nūju ar divžuburu āķi galā. Šis ir ankušs. Neuztraucieties es zinu, tas izskatās biedējošs, taču, ja ar to baksta ziloni, tas ir tāpat, it kā cilvēku bakstītu ar mazu dakšiņu. Dažkārt tas jālieto spēcīgāk. Ja ziloņi uzvedas slikti, tie var kļūt bīstami, tāpēc ir svarīgi tos kontrolēt.

Mollija vēroja, kā Odžass novelk no mahuta galvas uniformas turbānu un uzliek to pats savā galvā. Vīrs apmierināti noņurdējās, tad sarāvās čokurā kā mazs bērns un ieslīga vēl dziļākā miegā.

- Odžasam taisnība, Mollija piekrita. Mums jāseko citiem ziloņiem. Nevar būt cita iemesla, kāpēc visi ziloņi izrotāti palaisti ārā, tikai Vakts. Tāpēc, ja gribam turē­ties viņam uz pēdām, šis būs pats labākais veids. Mēs būsim labi maskējušies.

Odžass no āķa pie sienas paņēma piedzērušā dzinēja jaku.

- Domāju, ka tev taisnība, atzina Rokijs.

Odžass sāka stumt ziloņmātes masīvās krūtis, un tā atmuguriski no sava steliņģa izgāja pie staļļa balsta sijas. Pīčī, pīčī, Odžass teica, tad piebilda: Un turklāt kas gan tev cits atliek? Tu vari ceļot laikā uz priekšu un atpakaļ, taču kaut kad, Mollij, tev nāksies piekļūt Vaktam tuvu, ļoti tuvu. Tev nāksies viņu nogalināt, Mollij. Vai tu to saproti?

Mollijai pārskrēja vēsas tirpas. Viņa stāvēja salmos stallī ar muskusa aromātu un vēroja, kā Odžass stumj Amritu. Meitene vienkārši skatījās, it kā Odžass neko nebūtu teicis. Zēna vārdu iespaids uz viņu bija neap­tverams.

Doma, ka vienīgais veids, kā tiešām atrisināt šo situā­ciju, ir nogalināt Vāktu, līdz šim tikai miglaini bija ataususi Mollijai prātā. Un šī doma bija tik šausminoša, ka meitene bija atstūmusi to pašos prāta dziļumos. Mollija nebija slepkava. Viņa nespēja nogalināt. Kā gan lai viņa vēlāk sadzīvotu ar sevi, ja būtu kādu nogalinājusi? Taču tagad meitene nodomāja: ja viņa nenogalinātu, tad pati tiktu nogalināta.

Kad Mollija atjēdzās no sava apjukuma, Rokijs un Forests jau bija apsēdušies Amritai mugurā. Mollija paņēma rokās Petulu un ari uzkāpa augšā. Viņa sarauca pieri. Viņā kūsāja baismīgs jūtu kokteilis.

Odžass uzrāpās uz Amritas skausta un aizkabināja kājas aiz viņas ausīm. Aiz zēna muguras baldahīns ap­slēpa viņa jaunos draugus, kuri zem pārseguma sēdēja, ietinušies siltās, greznās segās. Odžass brīdi klusēja. Viņš aizvērtām acīm izlūdzās ziloņu dievam Ganešam veiksmīgu ceļojumu. Zēna prātā skanēja tēva pirmsnāves vārdi.

Es vienmēr būšu klāt un pieskatīšu tevi, Odžas. Vien­mēr tici pats sev un vienmēr atceries, ka es tevi mīlēšu mūžam.

Apvaldot asaras, Odžass noklakšķināja mēli.

Beidzot Amrita, izdzirdējusi sava jaunā saimnieka balsi Agit! Agit! -, izsoļoja no staļļa.