Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

sešpadsmitā nodaļa

zēns grozīja kasešu magnetofona pogu un smaidīja.

Tad viņš pievērsa skatienu Mollijas un Rokija sporta kurpēm.

-Jūs nu gan tur nākotnē valkājat briesmīgus apavus! zēns iesmējās.

- Patiesībā tās ir jaunākā modeļa sporta kurpes, Mollija iebilda, bet man arī šķiet, ka tās izskatās vāj­prātīgi.

- Vai tu nesagriez pēdas, staigādams basām kājām? apvaicājās Rokijs.

- Nē taču! Manu pēdu āda ir cieta kā govs nagi, zēns atteica. Bet jūs droši vien esat izslāpuši pēc tās skriešanas. Aizvedīšu jūs uz mana drauga tējnīcu.

Mollija pamāja. Tas būtu jauki, bet mēs mazliet stei­dzamies. Patiesībā mums dzenas pakaļ.

Zēns savilka uz augšu uzacis. Jums paveicās, ka es nozagu jūsu dārgos kristālus, jo tagad jūs pazīstat mani. Es varu jums palīdzēt. Ar greizu smaidu viņš piebilda: Mani pakalpojumi nav dārgi. Iesim iedzert tēju! Pa ceļam varat man izstāstīt, kas jums dzenas pakaļ un kādi ir jūsu plāni.

Un tā sākās viņu draudzība. Viņi devās ceļā putekļaini dūmakainā gaismā pa šķērsieliņu labirintu, dziļāk un dziļāk Čandničaukas sirdī. Petula nu jau bija mierīgāka.

Viņa nomierinājās un, ziņkārības dzīta, sajūsmināta šau­dījās apkārt, atšifrējot smaržas. Tādu vietu kā šī viņa vēl nekad nebija saodusi. Smaržas bija sarežģītas, bagātīgas un stāstīja simtiem stāstu.

Zēnu sauca Odžass, un tas, kā viņš teica, ir hindu vārds, kas nozīmē "spožums" vai "mirdzums", vai "spī­dums". Sākumā zēns gribēja uzrunāt Rokiju un Forestu par sahib un Molliju par memsahib, jo tas, kā viņš teica, esot pieklājīgs veids, kā uzrunāt cilvēkus ar augstāku stāvokli nekā viņa paša. Taču Forests, Mollija un Rokijs negribēja par to ne dzirdēt un uzstāja, lai viņš sauc tos vārdā. Kamēr viņi gāja, Mollija un Rokijs uzzināja vairāk par kastu sistēmu.

- Kā, vai tad jūs par to nezināt? Odžass smējās. Nu labi, es jums izstāstīšu. Tā hindu tautā pastāv kopš sen­seniem laikiem. Mūs iedala svarīguma pakāpēs. Neviens nevar mainīt to kastu, kurā piedzimis. Augstākā pakāpe ir bramini jeb priesteri, tad seko valdnieki un karotāji. Pēc tiem zemnieki un tirgotāji, un pašās beigās atro­das kalpi un strādnieki. Tā ir mana kasta. Katrs līmenis sadalās sīkāk, un zemāko kastu zemākie dara visus netī­ros darbus, piemēram, vāc atkritumus. Nekas labs nav. Odžass savieba seju. Pašus zemākos no zemākajiem sauc par neaizskaramajiem. Odžass gar tukšu kastu grēdu nogriezās pa kreisi. Neviens no augstākās kastas nenostāsies pat neaizskaramo ēnā, jo viņu stāvoklis ir tik zems. Mollija atcerējās: Vakts bija minējis, ka Zakija bijis neaizskaramais, pirms viņš to atbrīvojis.

- Kastu sistēma nākotnē kļūs vājāka, teica Forests, kad viņi paspiedās garām kārtējai svētajai govij.

- Ak, tas priecē! Odžass iesaucās. Tagad nāciet man pakaļ caur šo māju. Tas ir īsākais ceļš.

Odžass bija bārenis. Agrāk viņš bija dzīvojis Sarkanajā Cietoksni kopā ar tēvu, kas bija viens no maharadžas mahutiem jeb ziloņu kopējiem.

- Mans tēvs nomira no indīga audzēja vēderā, Odžass paskaidroja.

- Tā nu gan ir neraža, piezīmēja Forests, kad viņi sekoja zēnam pa tumšu gaiteni, kas bija pilns ar izkārtu veļu.

"Jā-

Visi brīdi klusēja. Klusumu pārtrauca Mollija. Vai tēvs ar tevi runāja angliski?

-Jā, atbildēja Odžass. Sarkanā Cietokšņa mahara­dža bija laipns cilvēks, kam patika izglītot savus kalpus. Vienalga, no kuras kastas viņi bija, viņiem mācīja runāt angliski. Mani iemācīja tēvs. Dzīvei nebija ne vainas, līdz tēvs nomira. Tad viss sagriezās kājām gaisā. Labais maha­radža sajuka prātā, bet viņa brālis kurš nezin kāpēc sauc sevi par maharadžu Vāktu sāka valdīt viņa vietā. "Vakt", ziniet, hindu valodā nozīmē "laiks".

- Laika maharadža! iesaucās Rokijs. Savācis sev visus labumus.

- Tad jūs par viņu zināt?

- Mūs vajā viņa rokaspuisis, Mollija paskaidroja. Un Vakts ir nozadzis manas… Mollija apsvēra, vai vajadzētu Odžasam stāstīt, ka pie Vakta ir viņas jaunākās būtnes, un nolēma, ka zēns tāpat neticēs, un tāpēc mēs cenšamies nonākt uz pēdām Vaktam.

- Vai tad mēs to darām? apvaicājās Forests, kasī­dams galvu.

-Jā. Vismaz es. Man kaut kā jānozog visi viņa kristāli un tad jādabū rokā pats Vakts.

- Tevī klausoties, liekas, ka tas ir tikpat vienkārši kā noķert trusīti, Rokijs piezīmēja.

- Ir zināms, ka maharadžam Vaktam ir ļoti nelāgs raksturs, Odžass brīdināja. Vai esi droša, ka gribi viņu vajāt? Varbūt labāk nogaidīt, līdz atlabs Sarkanā Cietokšņa maharadža. Varbūt viņš tev palīdzētu.

- īstais maharadža nesajuka prātā, Rokijs teica. Viņš tika hipnotizēts un ieslodzīts Sarkanajā Cietoksnī. Mēs viņu redzējām.

- Hipnotizēts?

- Jā, to izdarīja Vakts.

- Tie nu gan ir jaunumi, komentēja Odžass, pāri ķieģeļu kaudzei un pa caurumu mūrī izkļūstot citā šķērsieliņā.

Pēkšņi viņu priekšā atradās tējas veikaliņš.

Tas bija kā atvērts virtuves skapītis ietves malā ar malkas krāsniņu tā iekšienē. Uz krāsniņas bija čuguna tējkanna, pa kuras snīpi plūda garaiņi, bet darba virsmas aizmugurē bija sarindotas skārda krūzītes. Blakus cukur­traukam keramikas bļodā bija ielikts liels siets, bet atvēr­tajā skapītī apakšā bija terakotas šķīvji, tējas tasītes un tējkannas. Mazs zēns uz zemes rotaļājās ar saplēstu tasīti un dažiem akmeņiem. Ieraudzījis Petulu, viņš izskatījās iepriecināts. Zēna māte, tērpusies dzeltenā sari, stāvēja viņam blakus. Ap rokām un potītēm viņa valkāja zelta rokassprādzes; ari viņas ausīs un degunā bija iekārtas zelta rotaslietas, bet uz pieres bija uzzīmēts bindi sarkans svē­tais punkts. Pie sāniem viņa bija piespiedusi melnīgsnēju, rokassprādzēm rotātu bērnu. Kad draugi tuvojās, sieviete uzsmaidīja Odžasam, un mazais zēns pamāja. Odžass paklanījās, salicis rokas, un kaut ko jautāja sievietei hindu valodā. Sieviete pašūpoja galvu no vienas puses uz otru un iesmējās. Tad viņa sāka gatavot tēju.

- Mums nav naudas, teica Mollija. Varbūt varam nedaudz aizņemties no tevis, Odžas.

- Neuztraucieties, Odžass viņu nomierināja. Pagā­jušajā mēnesī es apturēju viņas mazo zēnu, kad tas gri­bēja izskriet priekšā zirga vilktai britu ekipāžai, tāpēc tagad viņa vienmēr dod man tēju par velti.

- Vai tad tagad, 1870. gadā, Indijā ir briti?

- Ir gan. Viņi Indijā ir jau ilgi… aptuveni kopš 1600. gada. Pirms tam Indiju bija iekarojuši musulmaņu mogoli. Rādās, ka visi grib dabūt Indiju. Mogoli šeit valdīja piecsimt gadus! Taču, ziniet, vairums indiešu ir hindi, nevis musulmaņi. Un tagad šeit ir briti. Viņi no karstuma un kuņģa slimībām mirst kā mušas. Šeit ir arī portugāļi, franči un holandieši, taču briti ir pārņēmuši varu. Redziet, Indija viņiem dod tik daudz preču pārdo­šanai. Briti Indijā pelna lielu naudu. Mums ir milzīga valsts, un šeit ļoti labi aug kvieši, kokvilna, tēja un kafija. Un mums ir brīnišķīgi dārgakmeņi, marmors un koksne. Jums ir resna karaliene, kuru sauc Viktorija. Attēlos viņa vienmēr izskatās tik saīgusi. Viņai vajadzētu atceļot uz Indiju, varbūt tad viņa kļūtu priecīgāka!

Tējnīcas saimniece ielēja tasītēs tēju, kas bija saldināta ar cukuru, kanēli, ingveru, krustnagliņām un kardamonu. Odžass iestrēba no savas tasītes un turpināja:

- Karalienei Viktorijai ir neskaitāmas amatpersonas radžas, kas pārvalda Indiju pēc viņas rīkojumiem. Viņi šeit uzcēluši daudzas ēkas. Dažas no tām tiešām ir diez­gan iespaidīgas, taču ne tik skaistas kā mūsu tempļi un pilis. Ak jā, bet viņu uzbūvētie dzelzceļi tie nu gan ir brīnumaini!

- Bet, ja jau šajā valstī tagad valda briti, kā tad tas nāk, ka te ir arī indiešu maharadžas? jautāja Mollija.

- Maharadžām ir savi prinču īpašumi. Indija ir ļoti, ļoti liela, tā ka vietas pietiek visiem. Katrs var dabūt savu pīrāga šķēli!

Sieviete dzeltenajā sari piedāvāja visiem pa kūkas gabalam un salda dzēriena glāzei. Viņa nolika bļodiņu ar ūdeni uz zemes Petulas priekšā.

- Ak, cukurniedru sula! nopūtās Forests. To es neesmu baudījis gadiem, vecīt! Un man ir labas ziņas tev, Odžas. Divdesmitajā gadsimtā Indijā būs tas riktīgi for­šais, mieru mīlošais čalis Gandijs, un viņš atbrīvos Indiju. Sākot ar 1947. gadu, Indija būs noteicēja pār sevi.

- Tas ir pēc septiņdesmit septiņiem gadiem, novilka Odžass, piemiegtām acīm rēķinādams galvā. Es tad jau būšu vecs vīrs. Vai miris.

- Tas nu gan ir sūdīgi, vecīt! iesaucās Forests.

Nesapratis, ko Forests ar to domā, Odžass tikai pašū­poja galvu no vienas puses uz otru tāpat, kā to bija darījusi tējas veikaliņa saimniece, un Mollija un Rokijs iesmējās.

- Tas ir tik jauki no tavas draudzenes puses, teica Rokijs. Es vēlētos viņai kaut ko uzdāvināt. Viņš pameklēja kabatā un atrada lodīšu pildspalvu. Varbūt viņa varētu to pārdot kādam šejienes bagātniekam es domāju, ka lodīšu pildspalva 1870. gadā ir interesanta lieta. Viņš demonstrēja Odžasam un sievietei lodīšu pildspalvas darbību uz savas jau tā kricelējumiem klātās rokas.

Kamēr sieviete ķiķinot vilka līniju uz Odžasa rokas, Molliju pēkšņi pārņēma jaunas atmiņas. Tās atnāca tik pēkšņi, ka viņa neviļus sāka kratīt galvu, it kā ausī būtu iekļuvis kāds kukainis.

- Kas noticis? apvaicājās Rokijs. Mollija atvēra acis.

- Es it kā redzu, ka braucu vilcienā ar tvaika lokomo­tīvi. Vagons ir ļoti grezns. Tas ir karaliskais vilciens vai kas tamlīdzīgs. Es vedu sev līdzi mazu bērnu.

- Vai Vakts ari ir vilcienā?

- Jā. Tā ir manu atmiņu spēcīgākā daļa. Iebāzts vil­cienā, viņš izskatās muļķīgi. Viņš ir tik liels, ka tik tikko tur ietilpst. Gluži kā vilcienā iekāpusi žirafe. Vilciens sāk braukt. Es atceros tā troksni un tvaiku.

- Un, Mollij, vai mēs esam tieši tajā pašā laikā, kur viņi?

- Jā. Mollija pamāja.

- Tātad viņi tagad aizbrauc. Ko lai mēs darām? Mums jānokļūst stacijā.

Mollija un Rokijs reizē pievērsās Odžasam.

- Mums jānokļūst vilcienā, teica Mollija. Mēs neprotam hindu valodu. Vai tu mums palīdzēsi?

- Kā tu zini, ka maharadža Vakts ir vilcienā? Vai tu esi burve? Odžass jautāja.

- Vēlāk tev paskaidrošu, kā es to zinu. Es neesmu burve, bet mums jāsteidzas. Vai tu mums palīdzēsi?

Odžass pielieca galvu un piemiedza aci. Tā kā jūs man palīdzējāt un nohipnotizējāt to policistu, es palī­dzēšu jums iekāpt vilcienā kamēr vien tu atceries to ceļojumu nākotnē, ko tu man apsolīji. Pa ceļam uz sta­ciju tu vari man izstāstīt, ko Vakts tev atņēmis un kā tu zini, kur viņš atrodas. Ja man liksies, ka varu būt jums noderīgs, pateikšu tev savu cenu. Varat mani pieņemt darbā par savu pavadoni.

- Izklausās labi, nopriecājās Mollija, tikai mums nav naudas, ko tev samaksāt.

Odžass saberzēja rokas, notīrot tās no maizes drupačām. Esmu pārliecināts, Mollij, ka ar tavām spējām tikt pie naudas nebūs īpaši grūti.

Piecpadsmit šķērsieliņas tālāk Zakija ar saviem vīriem devās uz priekšu. Viņš un viņa sargi bija uzdūrušies formā tērptam policistam, kas sēdēja uz kāda pakāpiena un pārskaitīja savus pirkstus. Vīra galva klanījās un acis valbījās dobuļos. Zakija pazina šīs pazīmes kā hipnozes sekas un apsēdās, lai iztaujātu šo vīru.