Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

divdesmit piektā nodaļa

Mollija pieklauvēja pie veikala stiklotajām durvīm.

Beidzot kāds vīrs ar zīdainām ūsām atvilka tīkloto aizkaru.

- Vai varam ieiet, lūdzu? Mollija jautāja, izrunājot vārdus ļoti skaidri, lai vīrs varētu lasīt no viņas lūpām.

Veikalnieks palūkojās uz Amritu, kas stāvēja tālāk ielā, tad norādīja uz rokas pulksteni un pakratīja galvu. Mol­lija iebakstīja sānos Rokijam, kas uz īsu mirkli parādīja senlaicīgo sprādzi. Veikalnieka uzacis mazliet parāvās uz augšu; viņš kaut ko pateica kādam veikalā un tad norā­dīja uz ēkas malu.

Blakus veikalam bija eja. Tās priekšā atradās smagi metāla vārti ar lielu atslēgu.

Uz zemes blakus vārtiem sēdēja skrandās tērpies vīrs ar bļodu starp kājām. Vienu viņa aci klāja pārsējs, bet otra bija balta, kataraktas izķēmota. Bļoda bija pilna sīknaudas. Mollija parakņājās kabatā un ielika bļodā 1870. gada monētu.

- Esmu pārliecināta, ka šis veikalnieks tev par to kaut ko iedos, Mollija teica, cerot, ka vīrs saprot angliski. Man nav mūsdienu naudas.

Blakus veikalam jau gaidīja apsargs ar dubultzodu. Viņš zem arkas ieveda draugus mazā vestibilā ar zaļa samta krēsliem.

Gar veikala sienām rindās bija izkārtoti stikloti skapji, ko pildīja indiešu senlietas zelta šaha komplekts ar karali un dāmu uz ziloņiem un bandiniekiem turbānos uz kamieļiem, filigrāni izrotāts sudraba kuģis, gara čūska no zelta posmiem, marmora ola ar smalkos ornamentos iestrādātiem krāsainiem akmentiņiem. Tur bija ar melnu samtu apsistu dēļu plaukti, no kuriem karājās apbrīno­jami skaistas dimantu, dārgakmeņu un pērļu kaklarotas. Telpas vidū atradās stiklotas vitrīnas, pilnas gredzenu, rokassprādžu un dārgakmeņu.

Un pašā telpas vidū stāvēja veikala īpašnieks, ģēr­bies brūnās biksēs un iestīvinātā, mirdzoši baltā kreklā. Izskatījās, ka viņš uz kaut ko cer. Veikalnieks ar žestu norādīja, ka apsargs var iet prom.

- Labvakar! veikala īpašnieks teica. Tātad jums ir kaut kas, ko jūs vēlētos man parādīt.

Mollija apsvēra, vai vajadzētu vīrieti hipnotizēt. Viņš izskatījās labsirdīgs. Taču bija jau vēls, un Mollijai nebija laika sākt draudzēties. Šis vīrs nemūžam nenoticētu ceļošanai laikā, tāpēc, lai visu paātrinātu, Mollija viņam uzsmaidīja, un, tiklīdz abu acu skatieni satikās, meitene no acīm raidīja spēcīgu staru. Vīrietis pastreipuļoja pāris soļu atpakaļ, bet tad atguva līdzsvaru. Kad viņš grīļojo­ties pacēla skatienu, viņa acis bija stiklainas un meitene viņa priekšā likās ļoti svarīga.

- Ļoti labi, Mollija apmierināta noteica. Nu tad, kungs… kā jūs sauc?

- Čengelpeta kungs, atbildēja veikala īpašnieks.

- Nu, tātad jūs, Čengelpeta kungs, tagad esat pilnīgā manā kontrolē. Es tūlīt paskaidrošu, kas man vajadzīgs, un es vēlos, lai jūs man pilnībā uzticētos. Pēc tam es gribu, lai jūs padomājat, vai varat man palīdzēt.

Virs ar labsirdīgo seju pasmaidīja. Tā nu Mollija sāka. Viņa pastāstīja vīrietim visu par kristāliem un ceļošanu laikā un pajautāja, vai viņam ir jebkāda nojausma par to, kas varētu būt zaļie un sarkanie kristāli.

- Es… īsti nezinu, vīrs labprāt teica. Man ir… daži kristāli, ko… es varētu jums parādīt… un kas ir tādā krāsā. Zaļie smaragdi… sarkanie rubīni, granāti un… asins akmeņi. Tie atrodas… manā seifā… istabā aiz zāles. Tie ir… seni dārgakmeņi, ko… nopirka mans vectēvs. Mans tēvs… tos nepārdeva… un arī es… nepār­došu. Tie ir… ļoti… īpaši.

Mollijas acis iekvēlojās.

- Jā, izklausās labi. Viņa uzmeta skatienu Rokijam, kas stāvēja blakus mazajai Mollijai, pieskatīdams, lai tā neko nesaplēš. Lūdzu, parādiet mums tos!

Vīrs visus pa kokgriezumiem rotātām durvīm un lejup pa dažiem pakāpieniem ieveda mazā, nekārtīgā istabiņā bez logiem. Telpas dziļumā atradās divi lieli seifi un galds ar krēsliem abās tā pusēs. Galdu klāja paplātes ar sva­rīga izskata dokumentiem, svariem, atsvariem, kā arī dažādu lupu klāsts. Kamēr Čengelpeta kungs būrās ap seifa atslēgu, Mollija apsēdās krēslā un aplūkoja ierāmē­tās ģimenes fotogrāfijas, kurās bija redzams pats veikal­nieks, viņa sieva un divi mazi zēni.

- Man ir… šie sarkanie… akmeņi, vīrs teica, izņe­mot no seifa ādas futlārus un atverot tos.

- Vai! Tie gan ir smuki! iesaucās mazā Mollija.

Vecākā Mollija nepārliecināta paņēma vienu dārgak­meni. Tas bija mazs, bet vēl ļaunāk bija tas, ka, paņemot to rokā, Mollija juta, ka tam nav nekāda spēka.

- Kas tas ir par akmeni? viņa pajautāja.

- Rubīns. Šis… ir liels, bet… šis… ir vēl … lielāks. Juvelieris atvēra mazu zamša maisiņu, izvilka zirņa lie­luma rubīnu un pasniedza to Mollijai.

Meitene cerīgi to satvēra, taču arī šim dārgakmenim nebija nekāda spēka. Viņa sāka zaudēt dūšu. Rokijs vai­cājoši raudzījās viņā. Mollija pašūpoja galvu.

- Sarkanais dārgakmens, ko es izmantoju iepriekš, bija astoņas reizes lielāks par šo.

- Nevaru… jums palīdzēt… ar tik lielu… rubīnu,

- izdabūja Čengelpeta kungs. Tik lieli… kā astoņpa­dsmit tūkstoš karātu… "Hērakls"… ir Taizemē. Tas rubīns, ko… es jums parādīju… pēc visiem standartiem… ir liels. Es… to nepārdošu, jo… tas ir tik… rets un liels.

- Man tas liekas pavisam maziņš, teica mazā Mol­lija.

- Kuš, Mollij! Rokijs viņu apsauca. Lielā Mollija cenšas koncentrēties.

Mollija prātoja, vai laika ceļošanas kristāli ir brīnišķī­gie rubīni vai pilnīgi citi dārgakmeņi.

- Vai jums ir vēl citi sarkani kristāli?

- Man ir tie dārgakmeņi… turmalīni… un vēl šie… topāzu gabaliņi, paziņoja veikalnieks. Arī šie brīnišķī­gie sarkanie dārgakmeņi, ko viņš pasniedza, bija pilnīgi nedzīvi.

Mollija sajuta sevī briestam drudžainu izmisumu.

- Un kā ar zaļajiem kristāliem?

- Daži… smaragdi… ir. Man ir daži… ļoti skaisti… smaragdi, ko… es reti… kādam… rādu! Un daži… zaļie safīri un… zaļie opāli. Mollija saņēmās un vēroja, kā no lielajiem seifiem parādās vēl citas paplātes ar dārg­akmeņiem. Tajās atradās vēl citi mazi kristāli.

- Vaiiii, tie nu gan ir smuki! teica mazā Mollija, nespēdama savaldīties.

Mollija pieskārās mazajiem dārgakmeņiem. Viņa pēc kārtas pārlaida tiem pirkstus. Visi bija skaisti, taču nevie­nam no tiem nebija nekāda spēka.

- Tam nav jēgas! meitene pačukstēja Rokijam. Un tad, kad viņa jau paliecās uz priekšu, lai atstumtu paplātes, mazā Mollija iesaucās: Paskat! Redzi to bries­mīgo un netīro tur tālāk?

Visu skatieni pievērsās mežrožu augļa lieluma kris­tālam, kas nomaskējies gulēja uz zaļa samta. Tas izska­tījās ļoti necils, un uz tā malas bija dīvaina bumeranga formas plaisa.

- Kas tas ir? Mollija jautāja, paņemot to rokā. Viņa aizvēra acis un pat pirms koncentrēšanās uz kristālu sajuta no tā starojam enerģijas plūsmu.

- Es īsti nezinu… Tas ir savāds akmens… Varbūt… kāda kvarca forma. Tas… nav vērtīgs, bet… savāds gan. Tāpēc… es to glabāju.

Mollija pamāja Rokijam. Zēns izvilka no piedurknes potītes sprādzi.

- Ko jūs domājat par šo? viņa apvaicājās.

Juvelieris pašūpoja galvu un paņēma rokā smago sprā­dzi. Viņš to grozīja un hipnotiski apbrīnoja tajā iestrā­dātos zilos safīrus un baltās pērles.

- Tas ir… apbrīnojams juvelierizstrādājums… no 16. gadsimta 50. gadiem. Šādus izstrādājumus… esmu redzējis tikai… muzeju kolekcijās.

Tātad potītes sprādze bija vēl senāka, nekā viņi bija domājuši.

- Vai gribat to nopirkt? Kāda ir tās cena?

- Divi miljoni rūpiju. Ja es gribētu… kaut ko nopelnīt, es… nopirktu to… par pusotru miljonu… rūpiju.

- Vai jūs varat pateikt, cik tas būtu mārciņās vai dolā­ros?

- Astoņpadsmit tūkstoši… mārciņu… vai trīsdesmit pieci… tūkstoši dolāru.

- Tā taču ir vesela kaudze naudas! iesaucās mazā Mollija.

- Un par cik jūs pārdotu to ieskrāpēto zaļo akmeni?

- To netīro zaļo akmeni? iebrēcās mazā Mollija. Nepērc taču to akmeni!

- Kuš, Mollij!

- Tas patiesībā… nav domāts… pārdošanai, juve­lieris turpināja, nepievēršot uzmanību mazajai meitenei, -jo man tas… ļoti patīk. Nekad neesmu… domājis… par tā cenu. Nedomāju, ka… to varētu… pārdot.

- Hmmm. Mollija paņēma rokā ieskrambāto kris­tālu. Nu labi, tad runāsim tā: mēs jums pārdosim šo potītes sprādzi par septiņsimt tūkstošiem rūpiju, tā ka jums tas sanāks tiešām lēti, bet jūs mums pretī dosiet to ieskrāpēto kristālu.

Veikalnieks pamāja, un viņa galva šūpojās kā koka zars vējā. Mollija pastūma uz viņa pusi potītes sprādzi un ielika neglīto zaļo kristālu savā kabatā.

- Tas nu gan nav nekāds labais darījums, nomurmi­nāja jaunākā Mollija, tad vilšanās pilna par savu biedru acīmredzamo muļķību pagrieza tiem muguru un kāpa augšup pa kabineta pakāpieniem.

- Vai rūpijas jums ir šeit? Rokijs noprasīja.

- Nu… protams. Čengelpeta kungs pagriezās un atvēra kādu portfeli. Viņš izvilka četrpadsmit ar gumi­jas saiti savilktas banknošu paciņas. Rokijs tās paņēma un ielika Mollijas somā. Viņš norādīja Mollijai, ka tagad vajadzētu iet.

- Ar jums bija ļoti patīkami sadarboties, teica Mol­lija, kad viņi bija atgriezušies mājīgajā veikalā. Pēc brīža es izvedīšu jūs no transa. Jūs domāsiet, ka jums tikko bijis darījums ar kādu francūzi, kurš tagad jau ir prom un kurš pārdeva jums potītes sprādzi par tik labu cenu, ka jūs piedevām atdevāt viņam savu zaļo kristālu. Jūs aizmirsīsiet, ka mums bija kāds sakars ar potītes sprā­dzi. Tā vietā jums liksies, ka mēs vienkārši esam jauki bērni, kam sagribējies ielūkoties jūsu veikalā.

- Un, tiklīdz mēs aiziesim, jūs aizmirsīsiet par mums un par ziloni uz ielas, Rokijs piebilda.

Mollija sasita plaukstas. Čengelpeta kungs atjēdzās. Viņam bija vajadzīgas tikai dažas sekundes, lai pārkār­totu domas un liktu tur iesūkties Mollijas un Rokija rīko­jumiem, taču pēc tam viņš sāka izskatīties īsti apmieri­nāts.

- Ak, bērni, bērni, tiešām prieks, ka jūs te ienācāt! viņš priecājās. Bet nu man tiešām jāiet mājās. Man vēl kaut kas jānosvin!

- Dzimšanas diena? apvaicājās Mollija.

- Ak nē! Man šodien bija ļoti labs darījums.

- Jā, bija gan! indīgi noteica mazā Mollija. Rokijs viņu parāva aiz rokas, lai viņa apklustu.

Mollija aptaustīja kristālu kabatā un cerēja, ka nav nepareizi to novērtējusi.

- Lai jums un jūsu dēliem labs vakars! viņa novē­lēja.

- Kā tu zini, ka man ir dēli? iesmējās vīrietis, pava­dot viņus līdz durvīm.

Odžass ārā viņus gaidīja. Ļaudis drūzmējās ap Amritu, kura snauda, sakrustojusi kājas kā cilvēks, kurš atspie­dies pret žogu.

Mazā Mollija tika uzstumta ziloņmātes mugurā.

- Šī bija pati sliktākā iepirkšanās, kādu vien esmu redzējusi, viņa ar nepatiku paziņoja, kad visi bija tikuši augšā.

Odžass vai plīsa no ziņkāres. Vai dabūjāt to, ko jums vajadzēja?

- Es tā ceru, Mollija atbildēja. Nu, es dabūju tā daļu, šo zaļo kristālu. Paskaties!

- Bet ne sarkano?

- Nē.

- Tad tu vari ceļot laikā tikai atpakaļ? Odžass čuk­stēja. Bet, ja tu atgriezīsies īstajā vietā, tu taču tur varēsi dabūt ari sarkano kristālu, vai ne?

- Tieši tā ja vien šis darbojas. Tūlīt to pārbaudīšu. No tā nāk citāda sajūta nekā no iepriekšējiem. Tomēr tagad man vismaz ir radusies cerība. Paldies, Odžas! Bija tiešām jauki no tavas puses, ka tu atdevi mums to sprādzi. Tu taču varēji to paturēt sev.

- Man bija prieks!

- Nedomāju, ka mums vajadzētu izmēģināt kristālu tūlīt, Mollij, iebilda Rokijs. Mums mazliet jāatpūšas. Jāizguļas un jāietur krietna maltīte, pirms atkal tiekamies ar Vāktu.

- Un barība Amritai, piebilda Odžass, atmuguriski vadot ziloņmāti ārā no stāvvietas.

- Laikam jau jums taisnība, Mollija piekrita. Šajā somā tagad ir milzums naudas. Mēs varam doties uz pašu labāko viesnīcu šajā pilsētā. Gan jau ari viņai tur atradīsies kaut kas ēdams.

- Noteikti atradīsies, ja vien tu vari samaksāt. Odžass uzsauca kādam vīram zem viņiem. Vīrs norādīja Džaipū­ras centra virzienā un kaut ko teica hindu valodā.

- Labākā viesnīca šajā pilsētā ir bijusī pils! Odžass iesaucās. Tur būtu jābūt ļoti, ļoti jauki, viņš piebilda, kā īsts indietis šūpojot galvu no vienas puses uz otru.