Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

divdesmit sestā nodaļa

B

obenojas pils atradās pašā Džaipūras centrā. Tā bija neliela, ļoti labi aprūpēta pils, kas piederēja kādai bagātai indiešu ģimenei. Tiklīdz paklīda baumas, ka Vakts gatavojas doties turp, namatēvs jau bija iejūdzis zirgus un namamāte steidza gatavot uzkodas. Vakta dusmu lēk­mes, tāpat kā viņa vara, bija plaši pazīstamas, un ģimenei nebija nekādas vēlēšanās ar viņu tikties. Paņēmuši līdzi ceļojumam tikai pašu nepieciešamāko, ģimene, viņu seši bērni un kalpotāji, iekāpa lielākajās karietēs un steigšus izbrauca uz lauku mājām pakalnos.

Kad Vakts ieradās, pilī neviena nebija. Tomēr pils kalpotāji viņu uzņēma no visas sirds. Viņi iznesa visas mēbeles no kabineta ar augstajiem griestiem un ielika tajā lielu gultu, lai Vaktam nebūtu jādodas gulēt uz tel­pām ar zemajiem griestiem augšstāvā. Viņi iztukšoja zelta zivtiņu baseinu un rūpīgi to iztīrīja, gatavi nest un ieliet tajā neskaitāmus spaiņus silta ūdens, ja Vakts sadomātu tur izpeldēties.

Kalpi vēroja, kā divas kaulainas meitenes izspūrušiem matiem, kurām varēja būt kādi desmit un trīs gadi un kuras izskatījās pēc māsām, nokāpa no ziloņa un iegāja iekšā. Vienai no tām rokās bija zīdainis. Nekur nebija redzama viņu māte.

Vakts, kas nesa savu samta maisu ar kristāliem, izva­dīja savas gūsteknes caur halli un ielaida tās izkoptajos dārzos. Viņš pavēlēja iznest ārā spilvenus un paklājus. Drīz jau viņš bija laiski atgūlies, pasūtījis beteļpalmas lapu. Viņš iestūma mutē pan, uzpliķēja pa kristālu maisu un aplūkoja gūsteknes. Tad Vakts paņēma piezīmju grā­matiņu un noklikšķināja pirkstus. Trīsgadīgā Mollij, mosties! Mazais bērns atguvās.

Transā mazā meitene bija pamanījusi un paturējusi prātā šūpoles pils dārza dziļumos. Tagad viņa samirk­šķināja acis un atkal tās ieraudzīja. Nevilcinoties mazā pielēca kājās un aizskrēja pa mauriņu.

- TŪLlT NĀC ATPAKAĻ! Vakts norēcās. Taču mazā Mollija viņu nedzirdēja. Visu viņas prātu bija pārņēmusi doma par šūpolēm. Ak, man vairs nav spēka! Vakts ar nepatiku noņurdēja. Tad viņš pievērsās otrai Mollijai.

- Desmitgadīgā Mollij! Mosties un atceries!

Desmitgadīgā Mollija tagad pilnībā apzinājās, kur

atrodas. Iepriekšējā reizē, kad viņai bija ļauts izkļūt no transa, tas notika Sarkanajā Cietoksnī, kur viņu pār­baudīja. Toreiz viņa bija ļoti apjukusi, taču tagad viņas prāts šķita pilnīgi skaidrs. Kopš tā brīža desmitgadīgā Mollija bija aptvērusi ceļojumu un visu notikušo. Mol­lija bija tikusi skaidrībā par dažiem galvenajiem jautā­jumiem.

Pirmais bija tas, ka viņa ir hipnotizēta, otrais -, ka atrodas Indijā, bet trešais -, ka kopā ar pārējiem ir ceļo­jusi atpakaļ laikā. Viņa saprata, ka kristāli, kas karājas ap maharadžas kaklu, domāti ceļošanai laikā. Mollija bija izdarījusi secinājumu, ka gan mazā meitene, gan zīdainis ir viņa pati. Un viņa bija pārliecināta, ka maharadža ir ļauns un ka lielā meitene, kas izskatās līdzīga viņai un kas bija parādījusies pie ugunskura un paņēmusi līdzi sešgadīgo, ir viņas pusē. Jo desmitgadīgā Mollija atce­rējās, kā vecākā meitene bija viņu izglābusi sešu gadu vecumā, aiznesusi pie ziloņa un pieskatījusi. Mollija saprata, ka viņai, ja vien to spētu, ir jāpalīdz šai vecā­kajai Mollijai.

- Nu tad tā, noteica Vakts, izstiepis kājas, šodien es gribu uzzināt, cik labas bija tavas hipnotizētājas spē­jas, pirms tu uzzināji par hipnozi. Audzinot mazo Vāktu, es gribu viņu apmācīt, tāpēc šodien pavingrināšos ar tevi. Mollija vēroja, kā trīsgadīgā karājas šūpolēs. Pēc mirkļa tu ielūkosies man acīs, paziņoja Vakts, un tajā laikā centīsies izsargāties no tā spēcīgā hipnotizējošā skatiena, kādu tev raidīšu. Nu, paskaties!

Mollija galvā atkārtoja Vakta tikko teiktos vārdus. -… es gribu uzzināt, cik labas bija tavas hipnotizētājas spējas, pirms tu uzzināji par hipnozi… No tā varēja secināt, ka kādu dienu viņa varētu zināt daudz par hipnozi. Vai tā vecākā meitene ir izcila hipnotizētāja? Vai tā mei­tene ir viņa pati nākotnē? Mollija palūkojās uz milzi, un tas viņai lika atcerēties visus dzīvē sastaptos nejau­kos cilvēkus: Aderstones jaunkundzi, Ednu un pretīgo skolotāju Todlijas kundzi. Mollijai ar viņu bieži sanāca nepatikšanas, un ar tām varēja tikt galā, vienīgi ļaujot domām aizpeldēt, it kā sapņojot. Un tieši tā Mollija rīko­jās tagad. Ielūkojoties milža acīs, Mollija jutās tā, it kā viņas pašas acu dobumos esošās acis nepiederētu viņai. Meitene jutās tā, it kā noraudzītos notiekošajā kaut kur no aizmugures, no droša attāluma. Maharadžas kontūras bija izplūdušas.

- Skaties man acīs! Vakta balss skanēja kā no lietus notekcaurules.

Mollija turējās šajā saspringtajā stāvoklī, neļaujot ar sevi manipulēt. Šī viņas taktika izrādījās ļoti veiksmīga.

Kad Vakts cieši lūkojās meitenē, viņš sajuta, ka tās acis nepiedalās spēlē. Vakts nespēja sadragāt meitenes acu zīlīšu aizsardzību. Tām priekšā bija it kā vairogs. Vakts nesaprata, kā meitenei tas izdevies. No vienas puses, Vakts apbrīnoja sava adoptējamā bērna nākotni un sajūs­minājās par to. Bet, no otras puses, viņš jutās nelāgi, jo kā gan lai viņš jelkad spētu atkal novest šo meiteni transā? Tomēr tad Vakts nomierinājās. Viņš taču jebkurā brīdī var paiet desmit minūtes atpakaļ laikā un tikt ar visu galā. Vakts nosprieda, ka Mollija pat nehipnotizēta nav bīstama, tikai viņa ir jāpieskata. Taču, lai viņa neva­rētu dot kaut cik noderīgus mājienus vecākajai Mollijai, viņai ir jāaizsien acis.

Un tā nu desmitgadīgā, sev par lielu pārsteigumu, atklāja, ka Vakts vairs nav ieinteresēts paturēt viņu transā. Viņa piesardzīgi sāka nolaisties no saviem māko­ņiem. Tomēr, pirms Mollijai radās izdevība palūkoties apkārt, viņa sajuta, ka ap acīm ir apsējs.

Tieši tāpēc desmitgadīgā Mollija tā arī neieraudzīja, cik skaista ir Bobenojas pils. Taču viņai bija palikusi garša, oža, tauste un dzirde.

Ar aizsietām acīm Mollija ieturēja brīnumgardas indiešu pusdienas un klausījās putnu dziesmās. Viņa dzirdēja mierinošu indiešu mūziku un to, kā trīsgadīgā saka maharadžam, ka grib saldumus. Un tā, sēžot, izstie­pusi sārtās, pūtītēm nosētās kājas sev priekšā, Mollija pēkšņi iedomājās: ja neņem vērā to, ka viņai blakus nav drauga Rokija un Trinklberijas kundzes, ar ko aprunāties, šeit nemaz nav tik slikti vismaz labāk nekā bāreņu namā. Sarežģījumus radīja tikai trakais maharadža un tas, ka nekas nebija zināms par viņa plāniem. Mollija prātoja, cik gan ilgi viņai būs jāpavada ar aizsietām acīm. Viņa prātoja, kur gan ir vecākā Mollija. Tā drīz varētu parādīties no zilām debesīm un izglābt viņu pašu, trīs­gadīgo un pavisam mazo Molliju. Varbūt viņai vajadzīga palīdzība. Mollija juta, ka līdz šim savā dzīvē vēl nevie­nam nav bijusi tik ļoti vajadzīga. Viņa sāka domāt, kā lai palīdz vecākajai meitenei.

2000. gadā labākā viesnīca Džaipūrā bija Bobenojas pils viesnīca. Taču ne jau vienmēr tā ir bijusi viesnīca. Reiz tā piederēja kādai indiešu augstmaņu dzimtai.

Odžass ievadīja Amritu skaistā, ziedu pilnā pagalmā, un visi nokāpa zemē.

- Kaut es nebūtu norijusi to violeto kapsulu, Mol­lija klusi teica Rokijam un Forestam, kad visi kārtoja apģērbu. Man nepatīk, ka Zakija un Vakts var mani izsekot. Viņi var parādīties kuru katru brīdi. Taču mēs nezinām, kur viņi ir. Viņi var būt jebkur. Es gribu teikt kā mēs varētu izsekot viņus?

- Vakts nespēs atturēties no kārdinājuma vadāt tevi aiz deguna, teica Rokijs. Varu derēt, ka viņš atstās kādu mājienu. Viņam patīk rotaļāties ar tevi, Mollij. Tik­līdz mēs atgriezīsimies 1870. gadā, mēs atradīsim norā­des. Līdzko tu būsi nokļuvusi tajā pašā laika zonā, kur atrodas jaunākās Mollijas, un vairs nepastāvēs atmiņas aizture, esmu pārliecināts, ka tu precīzi atcerēsies, uz kurieni viņi devušies un kur viņi ir.

- Bet man ir vienīgi šis zaļais kristāls. Es varu ceļot tikai vienā virzienā atpakaļ laikā. Es varu tur iesprūst.

- Tikai ne tad, ja tu sadabūsi sarkano kristālu, tiklīdz tur nonāksi.

- Un ja nu ne?

- Nu tad tu būsi galīgā tintē, ierunājās Forests.

- Forest! pārmeta Rokijs. Tā nu tev nevajadzēja teikt.

- Ak, piedod, vecīt! Forests aplika roku Mollijas ple­cam. Aizmirsti to. Mēs visi esam noguruši; varbūt vaja­dzētu labi izgulēties.

Un tā, atstājuši pārējos pie Amritas, Mollija un Rokijs devās uz izrotāto Bobenojas pils viesnīcas ieeju. Parādījās liela auguma sikhs, kurš vairāk atgādināja karotāju, nevis šveicaru, ar turbānu galvā un spurainām ūsām. Mollija piesedza savu zvīņaino seju ar šalli. Vīrs pasmaidīja un zemu paklanījās. Mollija paklanījās pretī.

- Namaskar.

Viesnīcā valdīja vēsums, miers, un tur bija ļoti skaisti grīda kā šaha galdiņš bija izlikta ar brūnām un baltām flīzēm, un griesti bija augsti. Pie stikla galdiņa sēdēja daži japāņu tūristi un ar cieņu aplūkoja smagu, senlai­cīgu grāmatu ar ierakstiem. Likās, ka tā ir viesu grāmata. Pie reģistrācijas galda stāvēja indiešu sieviete sari, kura krāsa bija pieskaņota bronzas kolonnām.

- Laipni lūgti Bobenojas pils viesnīcā! Kā varu jums palīdzēt?

Mollija bija pieradusi, ka pieaugušie nekad neielai­žas darīšanās ar bērniem, un bija paredzējusi sastapt pārgudru viesnīcas reģistratori, tāpēc viņu samulsināja sievietes izpalīdzīgums.

- Mums līdzi nav neviena pieaugušā, Mollija tais­nojās. Nu, ir jau gan, bet viņš nav tāds īsti parasts pieaugušais. Nu, es domāju, viņš nav garīgi slims vai tamlīdzīgi, bet vienkārši… hm… viņš tur ārā sēž uz ziloņa un meditē…

Rokijs apveltīja Molliju ar tādu skatienu, it kā gribētu teikt: "Vai tu esi galīgi nojūgusies?"

Sieviete pasmaidīja. Ko varu darīt jūsu labā?

- Mums, lūdzu, vajadzētu trīs numurus, Rokijs teica. Varam samaksāt jau iepriekš. Un mums līdzi ir izsalcis zilonis, kam arī vajag gultu… protams, ne jau pašā vies­nīcā, bet varbūt jums ir kāda vieta dārzā, kur tas varētu pagulēt…? Taču pats galvenais ir tas, ka zilonis ir ļoti izsalcis. Samaksāsim, cik vajadzēs, tikai sadabūjiet viņam kaut ko ēdamu… palmu lapas vai kaut ko tamlīdzīgu. Jums taču virtuvē tādu nav? Rokijs bezpalīdzīgi apvai­cājās.

- Tas nu gan ir pasūtījums! teica sieviete, kuras zobi smaidošajā sejā atgādināja divas mirdzošu pērļu rindas. Molliju un Rokiju pārsteidza viņas labsirdīgā attieksme.

- Mūsu devīze ir šāda: "Ja mēs varam palīdzēt, mēs palīdzēsim un palīdzēsim arī tad, ja nevaram." Redziet, tā rakstīts tur, uz sienas! Sieviete norādīja uz uzrakstu.

llltlIBIIIIIIBItltlBBIIIIlIlBIlIlIlBIlllIlBBBlIllIBBIIIIIIIBIIIlltlBlIllllllllllRllllllllillllillSlIllIlIllllllllllIlltlBIlIlllllllllI

Ja mēs varam palīdzēt, | mēs palīdzēsim un palīdzēsim arī tad, | ja nevaram.

^IIIIIIIIIIIIIUIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIMIIIIIIMIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIHIIIIIIIIIIIIHimillllllllllHIIIIIIIIIIMIIIIIIIlllllllllif

- Ak tā! izsaucās Mollija. Tad vai šis ir tas gadī­jums, kad jūs nevarat palīdzēt, tomēr centīsieties, vai ari tas, kad jūs varat palīdzēt un noteikti tā darīsiet?

- Ak, mēs tiešām varam palīdzēt! Mums patīk, ka pie mums apmetas ziloņi. Tā ir mūsu specializācija. Paldies, ka izvēlējāties apmesties pie mums! Jūsu zilonis nesīs mums visu iespējamo veiksmi!

- Jā, tas tad nu būtu nokārtots, atviegloti nopūtās Mollija. Viņa bija pārsteigta. Meitene nespēja iedomā­ties, ka Braiersvilas viesnīca savu viesu vidū pieņemtu ziloni.

Sieviete kādas desmit minūtes zvanīja pa telefonu, un tad acīmredzot viss bija sarunāts.

Viesnīcas izsūtāmais zēns pateiks, lai jūsu draugi izved ziloni cauri dārziem uz turieni, kur atrodas viesu namiņi. Es jūs tur sagaidīšu un ierādīšu istabas. Jūsu ziloņa vakariņas jau ir ceļā.

Tā nu Mollija un Rokijs izgāja ārā.

Viesnīcas dārzi bija ļoti eksotiski, tajos no koka uz koku lidinājās zaļi papagaiļi un zaros lēkāja dzeltenbrūni pērtiķi. Tur bija liels tirkīza krāsas peldbaseins ar ziloņu statujām, no kuru snuķiem šļācās ūdens. Tur bija zāliens bumbu ripināšanai, templim līdzīga celtne jogas nodar­bībām un brīnišķīgs brīvdabas restorāns, kur cilvēki ietu­rējās zem jumta, kas bija rotāts ar sarkaniem tornīšiem. Draugi sajūsmināti rādīja uz Amritu, kas Odžasam aiz muguras stampāja pa zāli, un uz kucēnu Petulu, kas klup­dams krizdams centās tos panākt. Odžass aizveda Amritu pie sarkanā jasmīna krūma, kur, kā apgalvoja viesnīcas kalpotājs, viņu varēšot piesiet.

Viesu namiņa istabas bija ļoti gaumīgas, ar četrdaļīgām gultām, kas bija klātas krāsaina zīda pārvalkiem. Vannas bija iegremdētas grīdā, un tajās veda pakāpieni, bet blakus namiņiem esošās dušas aptvēra bugenvileju dzīvžogi, un to jumtu vietā bija savijušās lapas. Uz kādas plāksnes bija uzraksts:

Mollija ļoti rūpīgi nolika jauniegūto kristālu zelta bļo­diņā uz galda un iemetās gultā. Mazā Mollija darīja tāpat. Abas bija pārgurušas.

- Kā tev te patīk? Jauki, vai ne?

- Te ir kā pasakā, atbildēja sešgadīgā.

- Paklau, te nu gan ir forrrši! iesaucās Forests. Tad, atvēris minibāru un ielējis sev ananasu sulu, viņš pie­bilda: Mollij, es meditēju par to, kādas jogas pozas tev vajadzētu, lai dabūtu laukā tos Zakijas silikona čipus. Es zinu dažas zālītes, kas palīdzēs izstumt to lillā kapsulu no tavām iekšām. Aprunāšos ar šefpavāru par dažām sastāvdaļām. Tev būs vakariņas ar devīzi "izgrūst to lillā kapsulu".

- Es gan biju domājusi par maizīti ar kečupu un glāzi apelsīnu sulas koncentrāta, Mollija iebilda.

- Šovakar nebūs tādu delikatešu. Ja tu gribi izmest to draņķi, tev jāēd tas, ko es teikšu.

Vēlāk vakarā, kamēr kucēns grauza kaulu, Mollija sāka košļāt sīkstu stienīti ar rūgtu garšu. Viņai blakus atradās paplāte ar glāzēm, kurās bija dažādi tumši šķidrumi.

Mazā Mollija bija nolikta gulēt, un Odžass apmetās istabā, kuru viņš dalīja ar Rokiju. Odžasu bija hipnotizē­jusi televīzija. Rokijs atstāja viņu sēžam un platām acīm vērojam krāsainu Bolivudas filmu. Pa to laiku Forests Mol­lijai lasīja izsmeļošu lekciju par jogu. Rokijs smējās, kad Forests locīja Mollijas ķermeni cirka akrobātes cienīgos līkumos.

- Tu priecāsies, ka tā darīji, Forests apgalvoja, kamēr Mollija stāvēja uz galvas ar sakrustotām kājām. Šī dziedniecisko paņēmienu kombinācija vienmēr palīdz. Tā izdzen ārā visu. Tāpēc rīt tev iekšā vairs nebūs tas izsekošanas verķis. Tikai rit aši skrien uz "havaju".

- Lieliski. Paldies! novilka Mollija, kad viņas vēders ieburkšķējās. Cerams, ka tev taisnība.

Tonakt, ventilatoram dzesējot telpu, Mollija gulēja slikti. Viņa mētājās pa gultu un grozījās, kamēr nemie­rīgais prāts centās tikt galā ar priekšā stāvošajiem sarež­ģījumiem.

Mollija sapņoja, ka kļuvusi par greizu veceni, kuru ceļošana laikā padarījusi zvīņainu un izkaltušu. Sapnī viņa brida pa staignu mežu, sekojot bērnu pēdām. Tām blakus vīdēja dzīvnieka ķepu nospiedumi, bet visiem pa priekšu sniega cilvēka cienīgu apmēru pēdas. Šajā murgā Mol­lija tika vesta arvien dziļāk un dziļāk mežā. Viņai ejot uz priekšu, mežs kļuva arvien biezāks, līdz kļuva piķa melns un Mollija vairs nespēja saskatīt zemi. Un tad staignājs sāka burbuļot un vilkt viņu iekšā. Grimstot tajā, Mollija redzēja, kā zaļais, ieskrambātais kristāls pazūd dubļos.

Mollija pamodās šausmās trīcoša, nobijusies, ka pazau­dējusi ieskrambāto kristālu. Viņa piecēlās un uzreiz to atrada zelta bļodiņā uz galda. Atvieglota, tomēr vēl grī­ļojoties pēc redzētā murga, Mollija to paņēma un devās iedzert malku ūdens. Mollija ieslēdza gaismu vannasistabā ar spoguļiem klātajām sienām un lūkojās savā atspulgā. Izskatījās tā, it kā kāds Bolivudas grimētājs būtu sācis strādāt pie viņas sejas, pārklājot vaigus ar zvīņām, bet tad aizgājis iedzert tēju. Taču seja Molliju tagad gan­drīz neuztrauca. Viņa būtu gatava pieciest zvīņas uz visa ķermeņa, ja vien pretī varētu saņemt Petulu un savas jaunākās būtnes. Un, kā Mollija tagad saprata, varbūt tieši tāda cena arī būs jāmaksā.

Mollija atgriezās gultā, palikusi ieplaisājušo akmeni zem spilvena blakus caurspīdīgajam kristālam. Tumsā viņa kārtējo reizi pārdomāja, kāpēc Vakts vēlas adoptēt viņu kā zīdaini, nevis kā vecāko Molliju. Tāpat meitene domāja par savu māti Lusiju un to, kāpēc viņa izskatās tik drūma un vīlusies Mollij ā.

Juzdamās skumja un nevienam nevajadzīga, Mollija ieslīga dziļā miegā bez sapņiem.

Septiņos viņu pamodināja vēders.

Molliju sagrāba šausmīgi krampji. Bija tā, it kā viņā būtu iemitinājušies nezvēri, kas rausta un biksta viņas iekšas. Mollija izlidoja no gultas un nākamo stundu pava­dīja tualetē.

- Tu man vēl norausies, Forest! meitene no turienes kliedza.

Tomēr, nākot ārā, Mollija jutās lieliski. Un violetā kapsula nu bija prom. Aizskalota Džaipūras kanalizāci­jas caurulēs.

Tomēr pašam Forestam gan negāja tik labi. Pēc rīta dušas viņš bija piemirsis aizvērt vannasistabas durvis. Līdz ar to, kamēr Forests kavējās jogas platformā, sveicot uzlecošās rīta saules starus, viņa guļamistabā bija tikuši pērtiķi. Kad Forests atgriezās, izskatījās tā, it kā būtu uzsprāgusi uz viņa brokastu paplātes uzlikta bumba. Ēdiens mētājās visapkārt. Pērtiķi nebija uzcienājušies ar brokastīm mierīgi drīzāk izskatījās, ka viņi centu­šies spēlēt tautas bumbu vai ko tamlīdzīgu, jo logi bija notriepti ar zaļo kariju, bet trīs ceptas olas pielipušas pie griestiem. Un desmit dažādās augļu sulas, ko Forests bija ar plašu žestu pasūtījis, tagad pilēja no sienām un sūcās caur četrdaļīgās gultas palagiem. Spilveni bija pār­plēsti, apkārt lidoja dūnas, bet visas istabā esošās grāma­tas bija saplēstas. Vēl trakāks skats pavērās vannasistabā. Pērtiķi bija tikuši pie zobu pastas un dušas putām, un grīda bija viscaur slapja un slidena pēc to peldes tualetes podā, kur tagad bija iesprūduši divi papīra ruļļi. Trešais rullis bija atplēsts un izritināts pa visu telpu. Taču vislie­lākās skumjas Forestā viesa tas, ka pērtiķi bija atvēruši visas viņa superkolosālo, pēc īpaša pasūtījuma gatavoto atslābinošo tablešu paciņas un izēduši visas tabletes.

- Vecīt, tās taču bija manas no augiem gatavotās zāles, ko speciāli man izrakstīja akupunktūras ārsts, Forests vaimanāja.

Namiņu ārpusē skats nebija daudz iepriecinošāks. Uz nakti sapītā un pie simtgadīgā sarkanā jasmīna koka pie­sietā Amrita bija izrāvusi to no vietas pie mūra un tā tikusi brīvībā. Senais augs izmisis mira zālienā. Pēc tam ziloņmāte bija iebridusi baseinā, kur tagad neiedomā­jami apmierināta aplaistīja sevi ar ūdeni. Turpat blakus zem saulessargiem, atdarinot slinkos cilvēkus, kas tik bieži šeit bija redzami sauļojamies, uz saliekamajiem krēsliem bija izlaidušies četri brūni pērtiķi un baudīja saules starus.

Dīvainā kārtā šķita, ka viesnīcas darbiniekus šāds noti­kumu pavērsiens nepavisam neuztrauc. Kaut ari visur bija izvietoti uzraksti, pērtiķiem nereti izdevās iekļūt guļamistabās. Viesnīcas personālam tiešām patika Amri­tas plunčāšanās, un viņi nemitējās apgalvot, kāda veik­sme tagad piemeklēšot viesnīcu. Viņi atvainojās par to, ka bija ieteikuši Odžasam piesiet Amritu pie vecā sarkanā jasmīnu krūma, un uzstāja, ka tā ir tikai viņu vaina. Tāpat viņi izlēma ļaut pērtiķiem darīt visu, kas vien tiem ienāktu prātā, jo neviens nevēlējās tikt sakosts.

Rokijs bija gulējis labi. Viņš bija iemidzis, prātojot, kāpēc ceļošana laikā nav atstājusi iespaidu uz viņa ādu, taču no rīta saprata, ka varbūt ir gan. Āda ceļgalu locīta­vās bija ļoti sausa un plēkšņaina. Taču pavisam noteikti ceļošana laikā nebija atstājusi uz viņu tik lielu iespaidu kā uz Molliju. Varbūt tas bija tāpēc, ka tieši Mollija bija tā, kas vadīja ceļošanu laikā, bet Rokijs bija tikai pasažie­ris. Pārņemts ar šīm domām, Rokijs pabeidza brokastot un devās uz viesnīcas reģistrācijas galdu, lai apmaksātu rēķinu. Šķērsojot zālienu, pret viņa kāju sitās lielais bank­nošu žūksnis kabatā. Rokijs bija nolēmis neļaut viesnīcai ciest zaudējumus no visiem Amritas un Foresta izraisī­tajiem bojājumiem.

Viesnīcas vestibilā izrakstījās arī japāņu tūristi. Tie stāvēja pie galda, sagatavojuši kabatas portfeļus, tāpēc kasiere bija aizņemta. Rokijs pārlaida skatienu telpai un apbrīnoja greznos, velvētos griestus. Tad viņa skatienu piesaistīja senā grāmata, ko pārējie viesi bija aplūkojuši iepriekšējā vakarā. Tuvojoties stikla galdam, uz kura tā gulēja, Rokijs ievēroja, cik apdriskāta un apsvilusi ir grā­mata. Blakus tai bija uzraksts:

Šī bija sākotnējā Bobenojas pils viesnīcas viesu grāmata. Lūdzam izturēties pret to saudzīgi, jo tā cieta 1903. gada ugunsgrēkā un ir ļoti trausla.

Rokijs saudzīgi atvēra vāku. Pirmais ieraksts bija izda­rīts 1862. gada septembri. Zem tā bija paraksts ar melnu tinti. Rokijs pāršķīra lapu. Nākamajā lappusē bija trīs ieraksti, kas bija pievienoti 1862. gada oktobrī. Pēkšņi Rokijam ienāca prātā doma par 1870. gadu. Viņš prātoja, vai šeit varētu būt apmeties īstais Džaipūras mahara­dža vai kritušais Sarkanā Cietokšņa maharadža, tāpēc piesardzīgi lapoja grāmatu cauri 1863., 1865., 1867., 1868. gadam… Starp ārzemnieku un vietējo augstmaņu vārdiem nebija neviena viņam zināma. Beidzot Rokijs nonāca līdz 1870. gada ierakstiem. Janvāris, februāris, tad marts. Pēkšņi uz dzeltējošās lapas lieliem, kreceļainiem burtiem bija rakstīts:

Lappuses apakšmala bija pārogļojusies, tāpēc atlikusī teikuma daļa palika noslēpums. Taču Rokijam ar to pie­tika. Viņš aši pārlūkoja pārējo grāmatu, lai redzētu, vai Vakts ir vēl te atgriezies, taču tā nebija. Tad, pamanī­jis, ka pie reģistrācijas galda nav rindas, Rokijs steigšus metās pie tā un ātri apmaksāja rēķinu.

Odžass bija pie baseina un ar lielu banānu saišķi cen­tās izvilināt no tā Amritu. Mollija sēdēja zālē un vēroja, kā Amrita izbrien ārā un alkatīgi iestumj mutē sešdesmit mazos banānus ar visu mizu. Daži, pa pusei saspiesti, izbira zemē. Tad Amrita ar snuķi rotaļīgi pabakstīja kucēnu Petulu. Mollija izvilka no kabatas ieplaisājušo zaļo kristālu un pagrozīja to plaukstā.

- Vai mēs nevaram te palikt? mazā Mollija jautāja, kad Forests un Rokijs paņēma viņu katrs aiz savas rokas un veda pie Amritas.

Mollija zināja, kā jūtas mazā, jo šī bija pati jaukākā vieta, kur mazā Mollija jelkad bija pabijusi.

Rokijs uzsita Mollijai uz pleca. Vai zini ko? viņš apvaicājās.

Mollija pasmaidīja. Hm… vai Zakija ir sarāvies līdz tarakāna lielumam un dejo stepu viesnīcas virtuvē?

- Es atradu kaut ko tiešām noderīgu! Tiklīdz Rokijs izteica šos vārdus, visi ieklausījās. Viesnīcā ir sena viesu grāmata! Zēns pastāstīja pārējiem par ierakstiem un tad par Vakta īpašo piebildi. Viņš raksta, ka laiks skrien un kristālu avoti plūst.

- Un ko tas nozīmē? jautāja Mollija.

- Nejautā man to. Taču paklausies! Viņš saka, ka ir bijis Džaipūrā, tagad dodas uz Agru un Udaipūru, bet pēc tam brauc kaut kur ar laivu, taču tā daļa ir nodegusi. Tad viņš piemin mēnešus. Marts, jūlijs, augusts, novem­bris. Viņš bija Džaipūrā martā, tāpēc varbūt viņš jūlijā ir Agrā, augustā Udaipūrā un novembri tur, kur nu viņš gatavojas ceļot ar laivu!

- Pārsteidzoši, noteica Forests. Ziniet, līdz Agrai te tiešām nav tālu. Kāpēc mēs nevarētu doties turp, pārlēkt atpakaļ uz 1870. gada jūliju un pārsteigt viņu!

- Vai doties atpakaļ uz 1870. gada martu un pārsteigt viņu tepat, Bobenojas pilī, ierosināja Rokijs.

- Vai tev nešķiet, ka ieraksts grāmatā varētu būt kāda viltība? šaubījās Mollija.

- Pat ja tā būtu, apsvēra Rokijs, mums nav citu pavedienu. Ja viņš izdarījis šo ierakstu grāmatā, nezinot, ka mēs to atradīsim, tad mēs tiešām esam viņam soli priekšā, jo tagad mēs zinām, kurp viņš dosies.

- Pukka! iesaucās Odžass un sāka izpildīt nelielu pudžas lūgšanas ceremoniju, gatavojoties ceļojumam.

Tad viņš aizveda Amritu nelielā pļaviņā. Tur viņš, Forests un Rokijs ar lielām pūlēm nostiprināja haud uz Amritas muguras. Drīz visi sēdēja tajā. Kamēr vēl vies­nīcas darbinieki nebija viņus pamanījuši, Mollija aizvēra acis.

- Lai mums veicas! noteica Rokijs.

- Tad tu domā, ka 1870. gada martā? -Jā-

- Turieties stingri! Mollija brīdināja. Viņa viegli satvēra duļķaino akmeni un noveda sevi transā. Mollija tiešām nervozēja, jo bija būtiski, lai viņa nokļūtu aptu­veni tajā pašā laikā, kur atradās viņas jaunākās būtnes. Ja viņa aizšautos pagātnē simt gadu par tālu, tad cauri būtu. Viņi būtu nolemti neveiksmei. Cenšoties par to nedomāt, Mollija koncentrējās uz ieplaisājušo kristālu. Pēkšņi viņa izdzirdēja BLĪKŠĶI un juta, ka viņi paceļas lidojumā. Viņi traucās atpakaļ laikā. Garām zibēja gada­laiki. Lietus, saule, vētras un vēji bija kā acumirklīgi uzliesmojumi. Viņi lidoja atpakaļ caur dabas stihijām. Taču ceļojums nebija tāds kā iepriekš. Mollija nejutās stāvokļa noteicēja. Bija tā, it kā iepriekš lietotie kristāli būtu augstākās tehnoloģijas versijas, bet šis sarūsējis un sabojāts. Kustība bija saraustīta. Brīžiem viņi sekundē pārvarēja piecus gadus, bet tad pēkšņi piecdesmit. Kris­tāls nebija darba kārtībā. Taču tas vismaz nesa viņus atpakaļ.

Mollija centās noteikt, kad jāapstājas, taču kristāls kustējās tik haotiski, ka meitene nebija pārliecināta par to, kur viņi atrodas. Viņa palūkojās uz netīro akmeni un nosprieda, ka tas ir duļķains tāpēc, ka ieskrambāts.

Vakts gulēja uz muguras gultā, salicis rokas aiz galvas. Uz pēļa viņam blakus atradās sarkanu, zaļu un caur­spīdīgu kristālu kaudze. Vaktam tie bija pats lielākais dārgums pasaulē. Un viņš jutās labi tik labi, kā nebija juties jau gadiem.

Pēdējās kristālu meklēšanas ceremonijas bija izcili veiksmīgas. Kristāli bija plūduši no zemes gan Džaipūrā, gan Agrā, gan Udaipūrā. Pavisam mazās Mollijas Mūnas vilkti, tie, mirdzoši kā granātābola sēkliņas, bija sprāguši no klintīm. Mazā bija ideāls kristālu magnēts. Un šķita, ka dažkārt kristālus izvelk ari vecākās Mollijas. Vakts lika lielas cerības uz ceremoniju Benarešā novembri kris­tālu ražas laiks, kas sakrīt ar hindu gaismas svētkiem, pavisam noteikti būtu labvēlīgs.

Bet vairāk par visu Vaktam patika rotaļāties ar vecāko Molliju Mūnu. Bija tiešām prieks atstāt viņai zīmes. Prieks! Tikpat liels kā medības! Viņš prātoja, cik no zīmēm meitene atradīs.

Vakts bija apzīmējis kokus, stādījis dobes tā, ka puķu ceri veido vārdus. Bija izgatavoti karogi ar izšūtām norādēm uz viņa atrašanās vietu. Viņš pat bija naktis virs pilsētām sūtījis gaisā dažas divdesmit piektā gadsimta ierīces, kas tumšajās debesīs izgaismo teikumus, precīzi paziņojot viņa atrašanās vietu. Vakts bija licis trīsgadīga­jai Mollijai šo to atcerēties. Un tomēr vienpadsmit gadus vecā vēl nebija parādījusies. Protams, viņš jebkurā brīdī varēja sūtīt Zakiju ar savu mašīnu, lai sadzītu Mollijas pēdas, taču tas sabojātu visu spēli.

Viņam Mollija jākārdina, jāvilina. Jāievelk. Un tad slazds aizcirstos.