Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

divdesmit ceturtā nodaļa

Mollijai pavērās mute.

Zakija vienkārši aizveda Petulu citā laikā! meitene neticīgi iesaucās, it kā pārējie nebūtu to redzē­juši. Un mēs nekādi nevaram pie viņas nokļūt. Viņš paņēma kristālus. Mēs esam te iestrēguši! Mollija ielū­kojās krūmos, it kā, pateicoties kādam brīnumam, no tiem varētu iznākt Zakija, mainījis savas domas. Mollija vairs nepavisam nejutās kā savā ādā. Tas ir īsts murgs! viņa novaidējās.

- Par mani varat neuztraukties, paziņoja Odžass, apbrīnojot garām braucošu motociklu. Man te patīk. Man nemaz negribas atgriezties 1870. gadā. Te ir nākotne!

- Odžas! strupi pārtrauca Rokijs. Petula mums ir kā biedrs. Kā gan tu vari jūsmot par motocikliem, kad Petulu tikko pievāca tas vājprātīgais?

- Ak, piedodiet! Jā, tiešām jūtos vainīgs. Mans Dievs, es jūtos tik vainīgs mani vienkārši samulsināja šie div­riteņu daikti. Lūdzu, pieņemiet manu atvainošanos!

Mollija notupās un saņēma galvu rokās. Dažādas manas būtnes daļas ir iestrēgušas nepareizajā laikā!

- Bet, Mollij, iebilda Forests, kad kucēns Petula nolai­zīja no viņa auss kaut ko kāļa gabaliņam līdzīgu, vai tu nevari atcerēties, kas noticis ar tavām pārējām būtnēm? Es domāju, viņas visas atrodas 19. gadsimta 70. gadu

Indijā, un šis laiks ir jau labi senā pagātnē. Vai tu nevari atcerēties, ar ko viss beidzās?

- Nevaru! iekliedzās Mollija. Viss ir pilnīgā miglā. Un pirms tam, kad es devos uz priekšu laikā, bija tāpat it kā atmiņa būtu bloķēta vai tamlīdzīgi.

Mollija pameta skatienu apkārt uz dažiem tūristiem, kas rādīja uz Amritu, tad uzlūkoja observatorijas dru­pas. Vecās kāpnes bija cietušas no laikazoba un apglez­notas ar grafiti, taču pati šīs vietas apjausma lika pār viņu pārskriet vēsām tirpām. Kāpnes Mollijai atgādināja, ka Zakijam precīzi zināms, kur viņi atrodas. Viņš viegli varēja atvest Vāktu. No vienas puses, Mollija vēlējās atkal ieraudzīt Zakiju, jo tad pastāvētu iespēja, ka viņai izdo­tos to pārspēt, izglābt Petulu un atdabūt kristālus. Bet, no otras puses, pastāvēja ari ļoti liela iespēja, ka tad, ja Zakija atgrieztos, viņš ierastos kopā ar Vāktu, lai Molliju nogalinātu. Asaras sariesās meitenei acīs.

- Mums jātiek prom no šejienes, Mollija teica, stei­dzinot pārējos.

- Baito! pavēlēja Odžass, un Amrita nometās uz viena ceļa. Odžass nogaidīja, līdz Mollija bija droši uzrā­pušies zilonim mugurā, tad lika Amritai soļot uz priekšu. Viņš domāja, ka vislabāk būtu doties Džaipūras pilsētas centra daļas pūlī un burzmā.

Mollija ieslīga sēdeklī un aptaustīja savu vaigu. Grum­bas šķita kļuvušas dziļākas. Āda bija nelīdzena, un zem pirkstiem varēja sajust zvīņas. Meitene jutās nomākta un izmisusi.

Odžass bija novietojies priekšā. Rokijs un mazā Mollija sēdēja aiz muguras. Forests atradās pašā aizmugurē, un viņa acis bija aizvērtas.

- Esmu izsalcis pēc meditācijas, Forests teica, noņe­mot brilles. Visa šī ceļošana laikā ir sagrozījusi man galvu, tā ka, vecīši, es uz brīdi atslēgšos, ja jūs neiebilstat. Klau, Rokij, pieskati kucēnu, labi? Pasauciet mani, ja esmu vajadzīgs! Ar šiem vārdiem Forests sakrustoja kājas un aizvēra acis.

- Mums vajadzētu atrast visiem kaut ko ēdamu, teica Mollija, runājot kā autopilota režīmā. Tomēr nezinu, kā. Es nevaru iedomāties, kur atrast ēdienu Amritai. Mol­lija centās neraudāt. Viņa vēlējās, lai stāvokļa kontroli uz kādu laiku uzņemtos kāds cits.

- Ēdienu atstāj manā ziņā, teica Odžass, redzot Mol­lijas izmisumu. Viņš ar labo kāju pabakstīja zem Amritas labās auss, lai tā sāktu iet, un iedrošinoši piebilda: Vai zini, Mollij, ziloņu dievs Ganešs droši vien noraugās uz mums ar labvēlību. Mollija paraustīja plecus. Odžass turpināja: Es tiešām tā domāju. Un tāpat, Mollij, man piedurknē ir kaut kas tāds, kas mums palīdzēs.

- Tiešām? Mollija paslēpa seju starp ceļiem.

- Jā, bet vai tu apsoli būt pret mani godīga?

Mollija neko neteica. Viņa jutās tik nožēlojami, ka

viņu tagad neinteresēja neviens un nekas. Meiteni bija pārņēmušas domas par Petulu un pārējām viņas būtnēm, kas bija iestrēgušas pagātnē kopā ar Vāktu. Molliju bija apsēdušas bailes, drūmas priekšnojautas un skumjas. Un pats šausminošākais, kas iesūca sevī visu pārējo, bija mil­zīga bezdibeņa sajūta, kura bija radusies līdz ar Petulas pazušanu. Viņas Petula bija prom. Mollija norija kamolu rīklē.

- Agit! Odžass mudināja Amritu iet uz priekšu gar izkārtni, kas reklamēja vīriešu kreklus. Viņš paskatījās apkārt, lai redzētu, ka neviens viņus nevēro no zemes. Tad Odžass veikli izvilka no piedurknes mirdzošu, stīpai līdzīgu priekšmetu.

- To es paņēmu 1870. gadā no Džaipūras maharadžas, zēns teica, sniedzot priekšmetu Mollijai. Tā ir viena no viņa potītes sprādzēm. Es domāju, ka šajos jaunajos laikos Džaipūrā tā tiktu uzskatīta par ārkārtīgi vērtīgu lietu!

Mollija paskatījās.

- Jēziņ! iesaucās Rokijs tā, ka kucēns zēna rokās salēcās un nolaizīja viņam seju. Tā manta taču ir kā nosēta dārgakmeņiem!

- Tur jau ir tā lieta, piekrita Odžass. Nodomāju, ka kādā brīdī mums varētu noderēt kaut kādi maksāša­nas līdzekļi. Es nolēmu, ka tad, ja maharadža būtu pie pilnas saprašanas, viņš noteikti liktu mums paņemt viņa potītes sprādzi, ja vien tā spētu mums palīdzēt sakaut Vāktu. Tas taču viss notiek cēlu mērķu vārdā, vai jums tā nešķiet?

Mollija paslēpa seju un ar rokām aptvēra ceļus. Pār viņu nolaidās šausminošas un drūmas priekšnojautas. Šīs priekšnojautas vēstīja, ka viņa nonākusi strupceļā. Pat potītes sprādze nespēja aizgainīt šīs skumjas.

- Labs darbiņš, Odžas, Mollija neskanīgi noteica.

- Tev nav jābūt tik bēdīgai, Mollij, Odžass teica. Es zinu, kāpēc tu esi skumja un atmet cerības, taču ir kaut kas tāds, ko tu nezini, bet ko tev vajadzētu zināt.

Garām ritēja dzīva vakara satiksme. Kāds vīrs uz motocikla, kuram aiz muguras sēdēja draugs, meta ar krāsainas tintes paketi kādam citam motociklistam, kurš tos apdzina. Rozā krāsa izšķīda pa vīra baltās žaketes muguru. Labs metiens! Odžass iesmējās.

- Kas mums būtu jāzina? vaicāja Rokijs.

- Ak jā! Nu, redziet, Džaipūra ir ļoti ievērojama pil­sēta.

-Jā-

- Tur jūs to redzat mēs tagad tuvojamies tās cen­tram. Ak Dievs, tā visa ģimenīte ir nokrāsota oranža!

- Jā. Kas tad mums būtu jāzina? Rokijs neatlaidās.

- Ir sagadījies tā, ka manā laikā 1870. gadā Džai­pūra bija slavena, ļoti slavena. Garām patraucās sar­kans motocikls, un Odžass sasita plaukstas. Tas nu gan ir skaists radījums!

- Kādēļ, Odžas? Rokijs nepacietīgi skubināja. Ar ko tā bija tik slavena?

- Ak jā! Tā bija slavena ar saviem dārgakmeņiem. Šeit dzīvoja un strādāja paši dižākie juvelieri. Viņu darbi bija labākie visā Indijā. Man iešāvās prātā, ka varbūt šo amat­nieku pēcteči joprojām slīpē dārgakmeņus un izgatavo rotaslietas.

Mollija pacēla galvu.

- Tu gribi teikt, ka šajā pilsētā ir daudz cilvēku, kam pieder vērtīgi dārgakmeņi?

- Ja viss ir tāpat kā agrāk, jā. Tur jābūt darbnīcām, kas izgatavo rotaslietas no dārgakmeņiem, un veikaliem, kur tās pārdod.

- Un tev šķiet, ka mēs varētu atrast laika ceļošanas kristālus? Pēkšņi pie apvāršņa bija parādījusies cerība.

- Tā ir. Jā.

Mollija pasmaidīja un apskāva Odžasu. Izcili, Odžas, tu esi izcils. Man tāds prieks, ka tu esi šeit. Vai viņš nav gudrs, Rokij?

- Ei, turies savā joslā! uzsauca Rokijs.

Un tā Amrita turpināja soļot uz priekšu. Odžass pasmaidīja un aptaustīja savu kabatu. Tajā bija otra potītes sprādze, ko viņš bija noņēmis hipnotizētajam maharadžam. Tā lika Odžasam justies labi. Šī sprādze nozīmēja, ka viņam vairs nekad nenāksies ložņāt pa sve­šām kabatām.

1870. gadā pulkstenis rādīja desmit no rīta.

Vakts atpūtās violetā zīda zvilni savos Dzintara pils karaliskajos apartamentos ar sudrabotajām sienām. Dro­šībā pie viņa sāniem gulēja samta maiss ar kristāliem. Sīciņa indiešu sieviete masēja viņa labo papēdi, kamēr otra spodrināja viņa milzīgos kāju pirkstus. Vakts laiski nopūtās un pāršķīra lappusi grāmatā. Pie durvīm klau­vēja.

- Iekšā!

Zakija piesardzīgi ienāca telpā.

- Un tā, Vakts jautāja, pat nepūloties pacelt ska­tienu, vai tu viņu atradi?

Sajūsmā trīsot, Zakija atbildēja: Nē, Jūsu Augstība, bet es dabūju šos. Viņš atvēra plaukstas, lai parādītu Vaktam Mollijas sarkano un zaļo kristālu. Vakts tikai vilka ar pirkstu līdzi grāmatas rindiņām, it kā joprojām lasītu. Viņš nepacēla skatienu. Neļaujoties traucēties, Zakija tur­pināja: Un šis te, Jūsu Augstība! Viņš noklikšķināja pirkstus. Telpā ienāca kalps, pavadā velkot Petulu. Tās nagi skrapstēja uz grīdas, pretojoties vilkšanai.

- Tu taču zini, vai ne, Zakija, ka es jau tāpat esmu nikns uz tevi? noaurojās Vakts, pāršķirot lappusi un jo­projām nepaceļot skatienu. Es veicu sešgadīgās Mollijas rakstura pārbaudes. Un viņa varētu izvilkt man no zemes vēl vairāk stikrālu… bet nešķiet, ka to spētu kāda no vecākajām Mollijām… Bet tas gav nalvenais. Galvenais ir tas, ka viņa ir pazudusi tevis dēļ. Tu taču nepārbaudi manu pacietību, ko, Jakiza?

- N-n-nē, sahib.

- Ja es kenļūdos, es dzirdu suni.

- Jā, Jūsu Augstība.

- Un kāda, Vakts turpināja lēnā, draudīgā tonī, jija bēga pievākt nusi?

- Viņa atgriezīsies pēc suņa, Jūsu Augstība!

Vakts pacēla savas asinīm pieplūdušās acis. Tu sturbais murķi, viņš naidā nošņāca. Tu nekad neesi mācējis spēlēt spēles. Man jau tagad ir viņai ēsma. Viņa atgriezīsies, lai izglābtu savas būtnes! Šī ir jau otrā reize, kad tu nozodz šo dzīvnieku. Skaidrs, ka tu gribi suni sev pašam\ Sargi! Ņemiet to kroplīgo lopu un nogaliniet!

No telpas stūra iznāca gara auguma stīvs vīrs, sagrāba Petulu un aiznesa prom. Zakija nervozi palūkojās nopa­kaļ, nogaidot, līdz aizveras durvis un apslāpē Petulas rejas, tad turpināja.

- Un… un man ir tie kristāli, ko viņa jums nozaga, Jūsu Augstība!

Gar Zakijas galvu aizšvīkstēja grāmata, pa ceļam iebel­žot viņam pa ausi, un sīciņās indiešu sievietes metās pie sienas kā divi dzīvnieki, kas cenšas izbēgt no zibens. Vakts piecēlās kājās.

- TU NEIEDOMĀJAMAIS IDIOT! viņš eksplodēja.

- TU ESI PILNĪBĀ SABOJĀJIS VISU SPĒLI! TAGAD VIŅA IR IESTRĒGUSI NĀKOTNĒ. UN ATKAL TU TU, JAKIZA, TU GAŪGAIS MUĻĶI NO SŪDU BEDRES DIBENA, TU ESI SABOJĀJIS MANU PRIEKU. AAAHHH! Vakts meta pa gaisu abus ķeblīšus. Zakija izvairījās no tiem kā mērķis atrakciju parkā.

- AAAAAAAAAARRHHH! Vakta rēkšana piepildīja telpu, liekot logu rūtīm drebēt. Un tad pēkšņi viņa dusmu lēkme izbeidzās tikpat strauji, kā bija izvirdusi. Kādu brīdi likās, ka viņam nav, ko teikt, bet tad viņš secināja:

- Var jau būt, ka viņa ir nomaldījusies nākotnē, taču domāju, ka tas mums parādīs, cik prasmīga viņa ir. Hmm, jā, tas būs interesanti. Ja nu viņa būtu tikpat izveicīga kā es, kad sāku apgūt hipnozes mākslu, viņa atgriezīsies. Un mēs viņai atstāsim dažas norādes. Tādas, kas novedīs viņu nāvē. Labs veikums, Jakiza, mans mazais tarakāni Šodien nedabūsi indi. Tad viņš pavēlēja otram sargam:

- Keso nusim! Kad tas būs beigts, paņem tā rumpi un ietin, lai to varētu apbedīt Gangas upē. Vakts papluinīja uzaci. Man ir apnikusi šī observatorijas pils. Rītvakaru es gribētu pavadīt Bobenojas pilī pašā Džaipūrā. Tā ir labāk iekārtota. Viņš uzlūkoja savu kāju pirkstus un savieba seju. Mūsdienās jau nevar dabūt labu pedikīru. Zakija, tiec no viņām vaļā.

Zakija sasita plaukstas un izstūma sievietes no telpas. Kad viņas bija prom, Zakija nometās ceļos un pieliecās pie Vakta kājām.

- Jums vienmēr ir tik liela taisnība, viņš šļupstēja, muļķīgi smaidot. Jums ir tāds stils, Jūsu Augstība, tāda gudrība.

Pārvietošanās jaunlaiku Džaipūrā ar ziloni bija liels piedzīvojums. Rokijs apsēdās tieši Odžasam aiz muguras un skaidroja, kā darbojas satiksmes plūsma. Amrita bija tikpat rāma un aukstasinīga kā kamieļi un bifeļi viņai bla­kus pat tad, kad pret viņas sāniem atsitās krāsas bumba. Uz viņiem nolūkojās daudzi cilvēki, un kāds nosauļojies pārītis ar mugursomām pat izmantoja izdevību, kad Amrita apstājās pie luksofora.

- Piedodiet, viņi uzrunāja Odžasu, bet fai nefūtu iesfējams pierakstīties, lai rīt paņemtu jūs un jūsu siloni ekskursijai pa pilsētu?

- Man ļoti žēl, Odžass atvainojās ar visu savu šarmu.

- Man tas ļoti patiktu, bet diemžēl rīt man nāksies ceļot laikā.

Tūristi iepleta acis. Viņi atvēra savu frazeoloģismu vārdnīcu, lai redzētu, ko patiesībā varētu nozīmēt "ceļo­šana laikā".

- Tu nu gan esi optimists, Mollija secināja.

- Man šķiet, ka tā ir vislabāk, Odžass atbildēja.

Ielas kļuva ļaužu pilnākas un rosīgākas. Ceļi un ēku

sienas rotājās visās varavīksnes krāsās tur, kur bija sakal­tusi izšļakstītā krāsa, un uz zemes bija oranži traipi, ko bija radījuši pan košļātāji, izspļaujot beteļpalmu lapas.

- Šķiet, ka Holi ir gandrīz beidzies, teica Odžass. Amrita nesa viņus uz priekšu pa ielu garām tirgus rin­dām, un Mollija pētīja veikalu skatlogus. Lai gan daudzos veikaliņos tirgojās ar ādas sandalēm vai virtuves piederu­miem, vairumā no tiem pārdeva rotaslietas. Viņi šķērsoja tirgus laukumu, kur vīrieši tupēja zemē un dedzināja sud­rabotu virvi, savācot sudrabu, kas pilēja no tās, krājoties mazās sudraba kaudzītēs. Ziedu pārdevēji sakrustotām kājām sēdēja uz augstām letēm, ar adatām caurdurot oranžus un dzeltenus ziedus un tad verot tos uz auklām, veidojot samteņu un sarkano jasmīnu virtenes.

Labajā pusē veikali sāka kļūt ievērojamāki. Tad kaut kas piesaistīja Mollijas uzmanību.

- Skatieties! viņa iesaucās.

Tālāk pa ceļu bija plašs veikals ar stiklotām fasādes durvīm. Tīkloti aizkari slēpa skatam veikala iekšpusi. Izkārtne bija ļoti izsmalcināta, izrotāta sarkanā un zelta krāsā ar ķeburainiem burtiem.

Paliec šeit ārā ar Amritu, kucēnu un Forestu! iero­sināja Mollija. Es ar mazo Molliju un Rokiju ieiešu iekšā un paskatīšos, vai varu atrast kādu laika kristālu.

- Jā, Mollij. Es pieskatīšu Koku Vīru [4] , Odžass pie­krita, pār plecu palūkojies uz krācošo Forestu. Ņem sprādzi, Rokij!

- Un mēs saņemsim arī daudz naudas, teica Mollija, tā ka varēsim dabūt Amritai barību.

- Jā, Mollij, viņa ir ļoti izsalkusi. Amrita pieliecās, lai Mollija, Rokijs un mazā Mollija varētu norāpties zemē.

- Un kas tad garšo ziloņiem? Mollija apvaicājās, kad Amrita pievērsa viņai savas garās skropstas.

- Palmu lapas, bambusu lapas, cukurniedru kāti, banāni, rīss, kūkas, saldumi un katrā ziņā gurs.

- Gurs?

- Gurs ir neattīrīta melase. Ziloņiem garšo gurs.

Mollija pamāja. Tūlīt būs viens gurs ar čipsiem.