Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

desmitā nodaļa

Mollija paslēpa galvu rokās, lai neko neredzētu.

Viņai nemaz nebija jāskatās. Kaut ari viņai nebija atmiņu par to, ka būtu ienākusi šajā telpā sešu vai triju gadu vecumā, atmiņas no desmit gadu vecuma bija svai­gas kā plaukstošas ūdensrozes. Maharadža bija atvēris durvis. Gultā sēdošā Mollija atcerējās, kā, hipnotizēta des­mit gadu vecumā, brīnījusies, kas gan ir hipnotizētais hipijs ar mopša kucēnu padusē un kāpēc Rokijs tur rokās mazu bērnu. Viņa atcerējās, ka bija ielūkojusies istabā un redzējusi meiteni uz iekārtās gultas kopā ar suni, kas ļoti atgādināja Petulu. Mopsis pat sūkāja akmeni tieši tā, kā patika darīt Petulai.

Ak, jūs vēl esat šeit! maharadža ļauni noirgojās. Petula pieslējās sēdus un iesmilkstējās. Viņa, ārkārtīgi samulsusi, piešķieba galvu un ošņāja gaisu. Istabā tikko bija ienākušas trīs Mollijas un Rokijs ar Forestu; abi, parasti tik pilni dzīvības, tagad stāvēja kā zombiji; vie­nam rokās bija bērns, bet otram kucēns kucēns, kurš savādā kārtā oda kā viņa pati.

Sēžot gultā, Mollija nedaudz atlaida plaukstas un pa šķirbu starp tām uzlūkoja Rokiju un Forestu. Vai tie tie­šām ir viņi? Abiem mugurā ir tieši tās drēbes, kas tajā aukstajā rītā Braiersvilas parkā. Vai maharadžam tiešām bija izdevies aizceļot nākotnē, pagrābt viņus un atvest uz 19. gadsimta 70. gadu Indiju? Kāpēc gan ne? Tas riebīgais krupis Zakija taču bija atvedis šurp viņu pašu. Bet kāpēc maharadža bija šurp atvedis Rokiju un Forestu? "Droši vien, lai izrādītos," nodomāja Mollija. Viņa pat baidījās iztēloties, kādi šausminoši plāni maharadžam varētu būt attiecībā uz viņiem. Meitene milzi ienīda par to, ka viņš rotaļājas ar viņas draugu dzīvi tāpat kā ar viņējo.

Mollija nepacēla skatienu. Viņa saprata, ka tad, ja viņa tā darīs, viss kļūs vēl sarežģītāk, jo visi viņu pazīs un pašai Mollijai nāksies pārciest šoku, uzlūkojot savas jaunākās versijas vienlaikus ar viņu atmiņu saņemšanu. Un Mollija juta, ka tas varētu izrādīties tik šausmīgi, ka viņa, iespējams, sāktu kliegt vai ģībt.

Un Mollija nedrīkstēja šādi reaģēt. Tieši to milzis vēlē­jās. Ja Mollija sāktu kliegt, milzis sajustu, ka ir uzvarējis, viņš zinātu, ka ir atstājis uz meiteni iespaidu. Mollija negri­bēja, lai milzis redzētu viņas vājumu. Viņai jāizliekas, ka ir skarba kā rūdīts karavīrs. Ja Mollijai izdotos pārliecināt milzi, ka viņa ir sīkstāka par jebkuru citu, ko viņš jelkad sastapis, tad viņa varētu iegūt vairāk laika vairāk laika, lai pārdomātu, kā milzeni uzvarēt, pat iznīcināt.

Kad Mollija lūkojās V veida gaismas spraugā starp sakrampētajām plaukstām, viņa apzinājās, ka nekad mūžā ne pret vienu nav izjutusi tik vardarbīgas tieks­mes. Un tad maharadža izdarīja kaut ko tādu, kas visu padarīja vēl ļaunāku. Viņš sasita plaukstas.

Mirklī Molliju pārņēma asas baiļu izjūtas, milzīga spriedze, kad istabā esošās mazākās Mollijas pārņēma izbīlis. Kad milzis ar knipi atbrīvoja viņas no transa, viņas pēkšņi apjēdza situācijas īstumu. Mollijas prātu pildīja šausminošas atmiņas.

Desmitgadīgā Mollija satraukti palūkojās apkārt un izmeta no rokām matu suku, ko līdz šim bija turējusi cieši sažņaugtu. Viņa sākumā domāja, vai tas varētu būt sapnis, bet tikai kādu sekundes daļu. Viņa izjuta bailes pilnīgā nomodā. Meitene saprata, ka dažu iepriekšējo stundu laikā bijusi hipnotizēta un tagad ir atbrīvota. Tāpat viņa saprata, ka ir ceļojusi atpakaļ laikā. Taču tas, kā vai kāpēc tā noticis, palika pilnīgs noslēpums. Viņa palūkojās atpakaļ uz Rokiju un bija pārsteigta, ka viņš izskatās vecāks.

- Vai tas esi tu? desmitgadīgā Mollija nočukstēja.

Rokijs, uzlūkojot bērnu savās rokās un cītīgi domājot,

bija saraucis uzacis. Jā, viņš lēni teica.

Desmitgadīgā Mollija paskatījās uz sešgadīgo, kas rau­dāja viņai blakus, un trīsgadīgo, kas turēja viņas roku. Un šie bērni… Viņi izskatās pēc manis vai viņi ir es, Rokij?

Rokijs pamāja.

Desmitgadīgā sastinga. Kāpēc? Un kā?

- Es tiešām nezinu. Šis ir Forests, bet tā meitene gultā arī esi tu pati, tikai vecāka. Viņa ir vienpadsmit gadus veca Mollija.

Gultā sēdošajai Mollijai šīs atmiņas bija tik dzīvas un tik ļoti tracinošas, ka viņa sajuta krampjus vēderā.

Milzīgais maharadža nežēlīgi vēroja ainu.

- Ha. Brīnumaini, Mollij, vai ne? viņš sausi komen­tēja, dižojoties ar sevi. Vai tu pasroti, kā es to izda­līju?

Mollija aizvēra acis. Viņa saprata, ka jāapvalda emo­cijas un nav jāpievērš uzmanība šīm jaunizveidotajām atmiņām un sajūtām, kas ieplūst viņas prātā un mus­kuļos. Mollija sakopoja domas, lai koncentrētos uz elpo­šanu. Viņa ļoti lēni ieelpoja un izelpoja. "Tagad es esmu es pati," viņa domāja. "Es esmu es, bet viņas ir mana pagātne. Viņas ir šeit, bet es pašlaik esmu es. Es esmu pēdējā Mollija, pilnīgākā Mollija. Es esmu es. Viņas arī ir es, taču galvenā esmu es. Es esmu dzīvojusi visilgāk. Es esmu vecākā. Es esmu galvenā. Viņu prāti, kas veido manas atmiņas, ir baiļu pilni, taču es nepadošos, man nav jābaidās, jo es saprotu, kas notiek, tāpēc es esmu galvenā. Viņas to nesaprot, bet es saprotu. Es esmu gal­venā." Mollija dziļi ievilka elpu, lēni un apzināti izelpoja un koncentrēja savu prātu. Tad viņa pacēla skatienu.

Mollijas desmitgadīgā būtne pazina gultā sēdošo Mol­liju un iekliedzās. Taču Mollija bloķēja domas, kas nāca no viņas desmitgadīgās būtnes. Viņa neļāva šīm atmiņām sevi ietekmēt.

Protams, es saprotu, kā jūs to izdarījāt, Mollija atbildēja, pieslienoties sēdus un cenšoties izskatīties tik­pat rāma kā jūra bezvēja dienā. Tobrīd, kad jūsu kalps pavadīja mani uz šejieni tajā nelielajā ceļojumā laikā, es jau sapratu, ka ir iespējams izspēlēt šādu triku. Par ko gan jūs mani uzskatāt? Par galīgu muļķi? Domāju, ka jums nekad iepriekš nav nācies sastapties ar kādu, kam piemīt tādas pašas spējas kā jums. Šķiet, ka jūs nemaz

neaptverat, ka esmu tikpat viltīga kā jūs……………….. kungs? Ak

jā, man iešāvās prātā, ka mēs pat nemaz neesam oficiāli iepazīstināti! Cik nepieklājīgi no jūsu puses! Mollija aizvilka savam prātam dzelzs priekškaru un norobežoja atmiņas. Tās kliedza, gribot būt sadzirdētas, taču Mollija izslēdza no prāta savu agrāko būtņu atmiņas.

Maharadža bija satriekts un to arī izrādīja. Viņa sacen­sības gars bija aizvainots. Viņš pats savu tikko sniegto, prātu jaucošo varoņdarbu uzskatīja par izcilu nepārva­ramu. Šis pats triks lika dižākajiem, pašiem varenākajiem maharadžām un viņu princesēm pārvērsties gaudulīgos graustos. Daži no šī pārdzīvojuma pat sajuka prātā. Viņi visi kļuva par savu agrāko būtņu ēnām. Un te nu bija šī vienpadsmit gadus vecā meitene, uz kuru triks neatstāja pilnīgi nekādu iespaidu, kura apgalvoja, ka arī spēj to izdarīt, kuru pilnīgi neietekmēja sevis ieraudzīšana dažā­dos jaunākos veidos. Milzis tik tikko spēja tam noticēt. Viņš pētīja Mollijas seju. Vai viņa melo? Izliekas?

- Kāpēc tavas mazākās būtnes tik izmisīgi raud? Tu tikai tēlo, ka esi sīksta, maharadža secināja.

- Maharadžas kungs, ja jums pat pietrūkst pieklājības, lai pienācīgi stādītos priekšā, man nāksies jūs saukt par M. kungu. Atbildot uz jūsu jautājumu jā, protams, viņas ir šokētas, jo nesaprot, kas ar viņām ir noticis. Es esmu prasmīga hipnotizētāja. Viņas neko nezina par hipnozi, pasaules apturēšanu, ceļošanu laikā. Ko gan jūs domājāt? Es esmu atšķirīga no šīm Mollij ām. Viņas ir es, pirms es iemācījos hipnotizēt pirms es kļuvu rūdīta. Jūs aizmirs­tat, ka esmu daudz pieredzējusi Ņujorkā un Losandželosā. Jums par to nav ne jausmas. Es nebaidos, jo saprotu. Viņas baidās, jo nesaprot. Un vēl, es domāju, ka esat mazliet pārsālījis, paķerot līdzi arī Petulu kā kucēnu.

Mollija norija siekalas. Viņas plaukstas sāka svīst, un tā nebija laba zīme. Mollija nekad agrāk nebija tā runā­jusi un nodomāja, ka izklausās kā kāds tēls no kosmiskās fantastikas ziepju operas, kurš uzrunā citplanētieti. Des­mitgadīgā Mollija bijīgi uzlūkoja savu vienpadsmitgadīgo būtni. Šī vecākā meitene izskatījās tik stipra un pārlieci­nāta par sevi. Viņa nevarēja pat iedomāties, ka kādreiz varētu izteikties tik pompozi šis izteiksmes veids viņai atgādināja kādu gūstā saņemtu ģenerāli no filmas, ko viņa bieži mēdza skatīties kopā ar Rokiju.

Maharadža bija pārsteigts. Un kāda jauna doma, kuras sēkla bija iekritusi viņa galvā, sāka augt un ievīties viņa plānos. Milzis uzlūkoja bērnu, ko rokās turēja melnais zēns. Līdz šim maharadža nekad nebija lolojis vēlēšanos pēc mantinieka. Daļēji tas bija tāpēc, ka viņš nekad nebija uzskatījis, ka viņam tāds būtu vajadzīgs. Maharadžas mērķis bija aizceļot līdz gaismas "Burbu­lim" laika pirmsākumos un atkārtoti atjaunoties. Tad viņš varētu dzīvot tūkstošiem gadu. Tāpat maharadža nekad nebija vēlējies bērnu, jo nevarēja paciest domu par bērnu, kurš nebūtu tikpat izcils kā viņš pats. Taču te bija bērns, kurš acīmredzot izaugtu par brīnumbērnu, par ģeniālu hipnotizētāju ar norūdītu, izsmalcinātu raksturu. Maharadžam nevajadzēja mantinieku, taču nebūtu slikti, ja viņam būtu biedrs.

Līdz šim viņam bija tikai Zakija. Bērnībā maharadžam radās problēmas. Viņa smadzenes bija ķīmiski nestabilas, un tas nozīmēja, ka viņš bieži kļuva nevaldāms. Viņš bija pārāk ļauna rakstura, pāraudzis un bīstams, viņš nebija gluži tas dēls, ar kuru vecāki varētu lepoties. Patiesībā vecāki to uzskatīja par apgrūtinājumu un tāpēc nežēlīgā un necilvēcīgā veidā turēja viņu ieslēgtu. Viņš neredzēja cilvēkus, izņemot kalpus, kas nesa viņam ēdienu, virkni dažādu aukļu un skolotāju, un Zakiju.

Māte un tēvs no mazā maharadžas vairījās kā no spi­tālīgā. Pieaugušie un bērni nelabprāt tikās ar viņu, tāpēc viņš iemācījās nicināt visus cilvēkus. Taču šis bērns bija citāds. Meitenei bija milzu potenciāls. Maharadža varētu viņu audzināt pēc sava ģīmja un līdzības, un tad, kad meitene pieaugtu, tā viņu saprastu un mīlētu. Pirmo­reiz pēc ilgiem laikiem milzis sajuta siltumu pret kādu citu cilvēcisku būtni. Un pēkšņi viņš skaidri saprata, kas darāms tālāk.

Mans vārds, milzis pieklājīgi teica, ir Makta vaharadža… tas ir, Vakta maharadža. Šajā brīdī trīsga­dīgā Mollija sāka nevaldāmi raudāt. Aizveries! Es renšos cunāt, viņš izgrūda. Milzis nogrūda mazo meiteni blakus Mollijai gultā. Mollija atradās pašā dīvainākajā situ­ācijā savā dzīvē. Viņai nācās paņemt rokās pašai sevi.

Mollija turēja rokās pati sevi, un mazā meitenīte bei­dza raudāt. Un tā, it kā siltums nomainītu bailes, Mollija pati sevī sajuta gandrīz netveramas atmiņas par to, kā viņa ir mazs bērns un tiek apmīļota. Tas bija jauki. Klēpī paņemtais bērns lika justies nedaudz labāk viņai pašai. Meitene apkampa mazo Molliju.

- Neuztraucies! viņa čukstēja. Vairs neuztraucies!

Rokijs izbrīnīts pat nepamanīja, kā viņam tuvojas

Vakta milzīgās rokas. Mirklī maharadža sagrāba mazo Molliju un aiznesa telpas otrā pusē.

- Atdod! Rokijs iesaucās, metoties pie milža.

- Es tavā vietā nemēģinātu viņu man atņemt, Vakts no mutes izspļāva vārdus kā automāta kārtu. Viņš pacēla kāju, lai neļautu Rokijam tuvoties. Ja tu tā darīsi, man nāksies iemest viņu citā laika zonā, kur jūs viņu vairs nekad neredzēsiet. Rokijs strauji apstājās skrējienā, un sešgadīgā Mollija metās pie Mollijas. Viņa nesaprata, kā šeit nonākusi, taču zināja, ka labākā vieta šajā telpā ir tālāk no milža un tuvāk pie lielās meitenes gultā. Caur vecāko Molliju plūda arvien vairāk siltuma un drošības viļņu, kad viņa turēja rokās savas mazākās būtnes.

Rokijs sāka lēni un mērķtiecīgi runāt:

- Lūdzu, atdod viņu… vai ne tu taču viņu atdosi? Tas būs daudz labāk…

- Ha! Vai tu, zeņķi, tiešām domā, ka varēsi mani hip­notizēt ar savu aizkustinošo balsi? Ha!

Rokijs niknumā pietvīka.

- Kur tu taisies iet ar to bērnu? jautāja Forests, nedaudz atžirdzis un pasniegdams kucēnu desmitgadīga­jai Mollijai. Šī Mollija pētoši uzlūkoja vīrieti savā priekšā. Viņa nekad agrāk nebija redzējusi nevienu hipiju.

- Un vispār kas ir tas bērns? Forests turpināja, apaļajām brillēm noslīdot no deguna. Un, paklau, kāpēc mēs esam šeit? Vecīt, nav laba karma nolaupīt bērnus, tāpat ari aiznest tos uz citām laika zonām. Nu, es domāju, mums patīk pašiem savas laika zonas. Vai mēs varam iet mājās?

Maharadža nepievērsa uzmanību Forestam. Viņš ar kaulaino pirkstu uzsita bērnam pa galvu.

Mollija vairs nespēja to izturēt. Viena nejauša kus­tība, viens ciešāks tvēriens, un milzis varēja nogalināt bērnu, ko turēja rokās. Šis bērns bija viņa. Ja milzis noga­linātu viņu kā bērnu, tad viņa nevarētu eksistēt tagad. Un neeksistētu arī pārējās Mollijas šajā telpā. Vai viņas vienkārši izkūpētu gaisā? Kas notiktu? Mollija nevēlējās to noskaidrot. Viņai jānokļūst atpakaļ. Mollija koncentrē­jās uz caurspīdīgo kristālu sev ap kaklu un apmeta prātā kūleni, mirklī apturot pasauli.

Taču, protams, milzis nesnauda, viņš bija tik ātrs kā gaismas stars. Milža prasme pārspēja jebko citu, ar ko Mollija līdz šim bija sastapusies. Visi telpā esošie sastinga kā lāstekas, izņemot maharadžu Vāktu un dusošo bērnu viņa rokās.

- PIEĶĒRU gan tevi, milzis dziedošā balsī noteica, pagriežot galvu tā, lai pilnībā ieskatītos Mollij ā. Viņš cau­rurba meiteni ar hipnotizējošu skatienu, bet Mollija tam pretojās. Ja enerģija starp abu acīm būtu redzama, tā izska­tītos kā divas elektrizētas zibens strēles Mollijas zaļā un maharadžas brūnā ar sarkaniem asins plankumiem.

- Nemaz necenties mani apmuļķot, noteica Vakts. Es esmu neievainojams. Vienmēr modrs. Tev neizdosies pārsteigt mani nesagatavotu. Nekad. Es vienmēr gaidu uzbrukumu no jebkura virziena. No tagadnes, pagātnes un pat nākotnes. Tāpēc jau es nēsāju šo stroķi. Milzis papliķēja pa ādas maksti pie jostas, par kuru Mollija visu laiku bija domājusi, ka tur atrodas nazis. Kurš gan var zināt, kas no kaut kāda laika nākotnē varētu vēlēties nākt un novākt mani? Tikai padomā, kā viņš varētu pēkšņi parādīties un pārsteigt mani! Bet viņi nesaprot, ka es viņus vienmēr gaidu. Es gaidu uzbrukumu kartas dienas kārtu brīdi. Un tāpēc es vienmēr esmu gatavs, tā ka, Mollij, tev nav ne mazāko izredžu. Visi ap viņiem jo­projām bija sastinguši kā akmeņi. Tev vajadzētu atrast talantīgākus draugus. Tā puikas mēģinājums mani hipno­tizēt nekam nederēja! Viņam nepieciešamas mācibstundas hipnotizēšanā ar balsi.

Gaiss bija vēss. Mollija vienatnē ar Vāktu jutās nobi­jusies un vientuļa, taču to neizrādīja.

- Tagad, kamēr tavi draugi ir rāmi, es tev pateikšu, ko gatavojos darīt. Milzis nolika guļošo bērnu uz spilvena zemē. Tas sastinga. Tad milzis tuvojās Mollijai. Viņš pie­stūma meiteni pie sienas, izmauca tās kreiso roku caur vienu no sudraba riņķiem un ar klikšķi aizvēra to. Tad milzis no āķīša uz sienas pie durvīm paņēma atslēdziņu roku dzelžu atslēdziņu un iebāza to kabatā. Viņš pacēla desmitgadīgo Molliju, kas turēja kucēnu, sešgadīgo un pavisam mazo Molliju, it kā viņas būtu veikala manekeni, un, neiedvešot kustību viņu sastingušajos ķermeņos, izlika viņas gaitenī ārpus istabas.

Milzis pievilka pie sienas sastingušo Rokiju. Vaktam nenācās grūti pakustināt pat Forestu, jo milzis taču bija tik liels. Drīz visi ar roku dzelžiem bija pieslēgti pie sie­nas. Mollija neizrādīja nekādas emocijas, kaut arī iekšķīgi vārījās.

- Ko tu taisies darīt ar bērnu un pārējām Mollijām? meitene noprasīja. Vakts nepievērsa viņai uzmanību un pacēla bērnu.

- KUR TU MANI NES?! Mollija iekliedzās.

- Ak, tevi? Nu tu, protams, paliksi šeit. Maharadža kratījās smieklos.

- PĀRĒJĀS MANIS! Mollija dusmās ierēcās.

- Ak… ak jā, es saprotu. Paturēšu viņas, protams. Mazo pieņemšu kā paša meitu. Redzi, Lommij, tas tev būs kā mierinājums. Vismaz tu izdzīvosi jaunā veidolā. Protams, gadiem ejot, visas pārējās tavas būtnes zau­dēs savas pagātnes atmiņas par bāreņu namu. Trīsgadīgā Lommija Lūna būs pirmā, kurai zudīs visas atmiņas par to, ka viņa reiz bijusi bāreņu nama meitene. Un, kad šis te bērns izdzīvos tavu dzīvi šeit, viņas jaunā dzīve aizstās pirmos trīs gadus, kuri tev bija iepriekš. Un, kamēr viņa augs, tiks nomainītas visas tavas bērnības atmiņas, jo šis te bērns izdzīvos tavu pagātni šeit, kopā ar mani. Piemē­ram, tas bērns, kuru es pieņemšu, neko neatcerēsies par to resno, veco sievieti, kuru es ievēroju gludinām veļu, kad tur nonācu, ne arī par bāreņu nama saimnieci. Milzis aprāvās un savilka bēdīgu seju. Protams, man te būs piecas Lommijas Lūnas, un tas varbūt ir pārāk daudz, tā ka tad, kad būšu kaut ko uzzinājis par tavu raksturu no mazākajām Mollijām es tās varētu mazliet pārbaudīt -, un pēc tam, kad būšu izmantojis viņas kā aukles, es droši vien viņas nogalināšu. Es likšu kobrai sakost mazāko no jums, un, kad viņa nomirs, nomirs arī šī sešgadīgā, desmitgadīgā un, tici vai ne, arī tu. Jo, ja tu nomirsti, tikko iemācījusies staigāt, tu nevari būt dzīva tagad. Esmu pārliecināts, ka tu to saproti. Tagad milža balss ieguva maigus toņus, kas bija it īpaši pretīgi tāpēc, ka viņa indes pilnajā būtībā nebija ne kripatiņas laipnī­bas. Bet, Mollij, milzis murrāja, atceries, pastāv taču mierinājums! Tu zināmā mērā dzīvosi, jo es ļaušu dzīvot šim mēmam Bollijai, un tā tava dzīve tiks pār­veidota. Mans bērns, ko es nosaukšu par Vāktu, dzīvos dzielisku līvi. Dzīvi pilīs ar visu, ko vien viņa vēlēsies! Vakts aizvēra durvis un no gaiteņa noaurojās: Viņa zotaļāsies ar riloņiem!