Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

9

- Vīnij, neesi tik badīga! - Eila brīdināja gaišbrūno kumeliņu, vēro­dama, kā tas no koka bļodas izlaiza pēdējās ūdens piles. - Ja izdzersi visu, man būs vēl jākausē ledus. - Kumeļš nosprauslojās, pakratīja galvu un ielika purniņu atpakaļ bļodā. Eila iesmējās. - Ja jau esi tik izslāpusi, sadabūšu vēl ledu. Nāksi man līdzi?

Eilas vēršanās domās pie jaunā zirga bija jau kļuvusi par ieradumu. Dažkārt tā vienkārši bija saruna prātā, citreiz graciozā žestu valoda, poza un sejas izteiksme, kas viņai padevās vislabāk, bet, tā kā jaunais dzīv­nieks vairāk sliecās reaģēt uz sievietes balss skaņām, Eila iedrošinājās runāt vairāk. Atšķirībā no pārējā klana viņai vienmēr bija padevušās dažādas skaņas un toņa modulācijas; vienīgi Eilas dēls viņas talantam bija spējis turēt līdzi. Abiem tā šķita kā spēle - atdarināt vienam otra neko neizsakošās skaņas, bet dažas no tām sāka jau ieņemt noteik­tas nozīmes aprises. Eilas sarunās ar kumeļu šī sazināšanās ieņēma jau daudz sarežģītāku skaņu modulāciju. Sieviete atdarināja zvērus, no jau pazīstamajām balsienu kombinācijām izdomāja jaunus vārdus, pat izmantoja dažas neko neizsakošās skaņas no spēles ar dēlu. Tā kā uz viņas centieniem atdarināt nevajadzīgās skaņas neviens nosodoši neskatījās, sievietes vārdu krājums paplašinājās, bet diemžēl šī valoda bija saprotama tikai viņai pašai un dīvainā kārtā - arī viņas zirgam.

Eila aplika kājautus, zirgādas apmetni, āmrijas kapuci un sasēja roku sildītājus. Izbāzusi roku cauri roku sildītāju atverei, viņa aiz jostas aizbāza lingu un mugurā uzsēja vācamo grozu. Tad pacēla ledus cērti - garu kaulu no zirga priekškājas ar iegrieztiem spirālveida robiņiem kaula smadzeņu izņemšanai, noasinātu un ar akmeni noslīpētu, - un devās ceļā.

- Nu, Vīnij! Nāc nu! - Eila aicināja. Viņa pacēla smagnējo sumbra ādas aizsegu, kas reiz bija kalpojis par nojumi un tagad, uz mietiem iestiprināts alas grīdā, veica vēja aizsega funkcijas. Zirdziņš izrikšoja sievietei pa pēdām, un abi devās lejup pa stāvo taku. Eilai izejot uz aizsalušās ūdenstilpes, upes likumā svilpoja salts vējš. Atradusi tādu vietu, kur izskatījās, it kā sasalušā ledus kristāliņi varētu būt gabalos un drumslās atskaldāmi, sieviete ķērās pie darba.

- Vai zini, Vīnij? Daudz vieglāk ir iegrābt bļodā sniegu nekā ūdens iegūšanai skaldīt ledu, - Eila izteica savas domas zirdziņam, piekrau­dama vācamo grozu ar ledu. Viņa apstājās, lai no sanēšu kaudzes, kas joprojām stāvēja turpat upmalā, paņemtu kādu žagaru, un domāja par to, kā gan viņai paveicies ar malku, ledus kausēšanu un siltumu. - Zie­mas šeit ir sausākas un ari aukstākas. Vīnij, man pietrūkst sniega. Tās pāris pūkas, kas šeit lidinās apkārt, nevar nosaukt par sniegu, vienkārši ir ļoti auksts.

Eila novietoja malku blakus pavardam un bļodā iemeta kausēties ledu. Sieviete pavirzīja trauku ar ledu tuvāk ugunij, lai siltums to iz­kausē, pirms viņa to ielej ādas podā, jo tajā bija vajadzīgs ūdens, lai uz pavarda uguns tas nesadegtu. Tad, pārlaidusi acis mājīgajai alai, kuras labiekārtošanā bija uzsākti vairāki dažādās stadijās veikti darbi, viņa prātoja, kuram šodien ķerties klāt. Eila juta, ka viņu dīda nemiers. Nekas nebija pa prātam, līdz viņa ieraudzīja vairākus jaunus piķus, kas nesen bija pabeigti.

"Varbūt man doties medībās?" viņa prātoja. "Jau kādu labu laiku neesmu bijusi stepē. Tomēr šie piķi man tagad nederēs." Viņa saviebās. "No tiem nebūs nekādas jēgas, jo tāpat nekad nevarēšu dzīvniekam pie­iet tik tuvu, lai tos lietotu. Paņemšu labāk lingu un iziešu pastaigāties." Apmetņa ielocēs viņa sabāza no kaudzes paņemtos akmeņus, kurus bija uznesusi augšā uz alu tādam gadījumam, ja atgrieztos hiēnas. Tad, pielikusi pavardam malku, Eila izgāja no alas.

Vīnija centās viņai sekot un nervozi iezviedzās, kad Eila pa stāvo nogāzi kāpa augšā uz stepi. - Neuztraucies, Vīnij! Es ilgi prom nebūšu. Ar tevi viss būs kārtībā.

Kad sieviete sasniedza klints augšdaļu, vējš iepūta viņas kapucē un draudēja to noraut. Eila to atkal uzlika galvā un cieši sasēja aukliņu, tad, atkāpusies no klints malas, pavērās apkārt. Salīdzinājumā ar ziemas sasalušo tukšumu izkaltusi un sažuvusi stepe vasarā bija mudžējusi no dzīvības. Vēja aukas gaudoja neskanīgu kapa dziesmu, kaukdamas smalkā, griezīgā svilpoņā, kas pārtapa vaimanājošā kliedzienā un no­klusa tukšā, apslāpētā vaidā. No baltām bedrēm dzenājot graudainu sniegu un piekāpjoties vēja vaimanām, brāzmas plosīja brūngano, kailo zemi, pēc tam atkal uzrāva gaisā sasalušās pārslas.

Pa gaisu virpuļojošās sniegpārslas bija kā rupja smilts un ar savu ledaino saltumu kapāja Eilas seju. Sieviete savilka kapuci ciešāk, nolieca galvu un pa trauslo, pie zemes noliekto zāli asajā ziemeļaustrumu vējā braši devās uz priekšu. Aukstajā gaisā tverot pēc elpas, deguns aizsala un kakls iesmeldzās. Eilu pārsteidza mežonīgi spēcīga auka. Zaudējusi elpu, klepodama un sēkdama viņa tvēra pēc gaisa, kaklā sakrājās gļotas. Izspļāvusi tās, sieviete vēroja, kā gļotas jau gaisā sasalst, vēl nenonā- kušas uz akmenscietās zemes.

"Ko gan es šeit augšā daru?" viņa domāja. "Nezināju, ka būs tik mežonīgi auksts. Labāk došos atpakaļ."

Pagriezusies atpakaļ un aizmirsusi šaušalīgo aukstumu, Eila uz brīdi sastinga. Otrā pusē garām aizai gāja mazs pinkainu mamutu bariņš - milzīgi, kustīgi pauguri ar tumšsarkanu spalvu un gariem, līkiem ilk­ņiem. Tātad šī sastingusi un kailā zeme ir mamutu mājas; raupjā, ledū sasalusi zāle - viņu vienīgais barības avots. Bet, pielāgojušies šādai videi, mamuti bija zaudējuši spēju dzīvot jebkurā citā vidē. Dzīvnieku dienas bija skaitītas; viņu mūžs būs tikai tik ilgs, kamēr pastāvēs le­dājs.

Savaldzināta Eila tos vēroja, līdz neskaidrās zvēru aprises izzuda sniega virpulī, tad steidzās tālāk un, kāpjot lejā pa klints sienu prom no asā vēja, jutās priecīga. Viņa atcerējās, ka, pirmoreiz atrodot savu alu - svētnīcu, viņu bija pārņēmušas tieši tādas pašas izjūtas. Ko gan viņa būtu iesākusi, ja nebūtu šo ieleju atradusi? Sasniegusi klints pārkāri alas priekšā, Eila samīļoja kumeliņu, tad piegāja pie malas un paskatījās uz ieleju. Tur sniegs bija nedaudz dziļāks, īpaši tajās vietās, kur tas bija sadzīts kupenās, bet citādi - tieši tikpat sauss un auksts.

Tomēr ieleja un ala piedāvāja patvērumu no vēja. Bez tām abām, kā arī bez zvērādām un uguns Eila nebūtu izdzīvojusi, jo nebija nekāds pinkains radījums. Stāvot uz pārkares, sieviete sadzirdēja vēja atnestu vilka kaucienu un smilkstošās kalnu sarkanvilku rejas. Tur, lejā, kāda polārlapsa šķērsoja aizsalušo upi; kad tā apstājās un sastinga, tās baltais kažoks bija gandrīz vai nesaredzams. Ielejā Eila pamanīja kustību un pēc dzīvnieka apveida noteica, ka tas ir alu lauva; tā dzeltenbrūnais kažoks, tagad kļuvis gandrīz vai balts, bija biezs un kupls. Četrkājainie plēsēji pielāgojās sava medījuma videi. Savukārt Eila un viņai līdzīgie vidi pielāgoja savām vajadzībām.

Sieviete satrūkās, pavisam blakus izdzirdējusi gari stieptu kladzinošu skaņu. Paskatījusies augšup, uz aizas malas viņa ieraudzīja hiēnu. No­skurinājusies jaunā medniece pastiepās pēc lingas, bet maitēdāja ar izcili manīgu lēcienu gar aizas malu aizskrēja prom un atgriezās stepes plašumos. Vīnija nostājās blakus, klusi iezviedzās un maigi piebakstīja ar purniņu. Eila ciešāk savilka dūkano zirga ādas apmetni un, apskāvusi kumeļa kaklu, iegāja atpakaļ alā.

Skatīdamās tik pazīstamajā akmens velvē pie alas griestiem, Eila gulēja savā zvērādām izklātajā guļvietā un nesaprata, kāpēc viņa pēk­šņi pamodusies. Sieviete pacēla galvu un paskatījās uz Vīnijas pusi. Arī zirga acis bija atvērtas un raudzījās uz sievieti, bet tās neizrādīja ne mazākās uztraukuma pazīmes. Tomēr Eila bija pārliecināta, ka kaut kas ir noticis.

Negribēdama atstāt silto migu, viņa ieritinājās atpakaļ zem segām un pavērās apkārt alā, ko bija ierīkojusi par savām mājām. Virs ieejas pa caurumu griestos iespīdēja gaisma. Visapkārt mētājās viņas roku darinājumi: vienā stūrī jau bija izveidojusies krietni paliela kaudze ar saimniecības lietām, žāvēšanas statīva otrā pusē bija salikti pabeig­tie darbarīki. Eila sajuta izsalkumu un vēlreiz paskatījās uz žāvēšanas plaukta pusi. Iztīrītajās dzīvnieku zarnās viņa bija iepildījusi kausētus zirga taukus, ik pa laikam tās nācās paspaidīt un pagrozīt, tagad ma­zās, baltās desiņas karājās uz āķa blakus visvisādām kaltētām tējām un garšaugiem, kas tur žāvējās ar visām saknēm.

Tas lika Eilai domāt par brokastīm: varētu izvārīt buljonu ar kaltētu gaļu, sātam pievienot nedaudz tauku, tad vēl pielikt garšaugus, graudus un žāvētas korintes. Viņa jau bija pavisam pamodusies, nebija vairs jē­gas palikt gultā, tāpēc Eila izrausās no zvērādu migas. Ātri vien sieviete bija jau uzvilkusi apmetni un apāvusi kājautus, pēc tam pasniedzās pēc lūša ādas, paņemdama to no savas guļvietas. Lūšāda vēl glabāja viņas ķermeņa siltumu. Sieviete ātri steidzās ārā, lai atvieglotos klinšu pār­kares tālākajā stūri. Pie alas ieejas, pastūmusi malā vēju aizsargājošo sumbra ādu, viņa ievilka elpu.

Baltās sniega kārtas dēļ asās un stūrainās klinšu pārkares kontūras pa nakti bija kļuvušas laidenākas. Pūkainās sniegpārsliņas mirdzēja vienmērīgā spožumā un atstaroja skaidrās, zilās debesis. Pagāja kāds bridis, līdz Eila aptvēra vēl pārsteidzošāku pārmaiņu. Gaiss bija mierīgs; vēja vairs nebija.

Ieleja atradās tādā vietā, kur mitrā kontinentālā stepe piekāpās sau­sajai lesa stepei; tur valdīja divējāds klimats - šobrīd dominēja dienvidu ietekme. Biezā sniega kārta atgādināja to ziemas klimatu, kas parasti bija vērojams pie klana alas, Eilai tā radīja mājas sajūtu.

- Vīnij! - viņa pasauca. - Nāc ārā! Ir uzsnidzis sniedziņš! Kāda jauka pārmaiņa, laukā patiešām ir sniegs!

Pēkšņi viņa atcerējās iemeslu, kāpēc bija iznākusi laukā, un, aiz­steigusies uz klints pārkares tālāko stūri, iemina taciņu tīrajā un baltajā sniegā. Atgriezusies viņa vēroja, kā jaunais zirdziņš piesardzīgi iekāpj plānajā sniega kārtiņā, noliec galvu un to aposta, tad nosprauslojas par dīvaino, balto pūku kārtu. Paskatījusies uz Eilu, Vīnija iezviedzās.

- Nu beidz, Vīnij! Nebaidies, tas tev nenodarīs pāri.

Nekad agrāk kumeļš nebija redzējis tādu sniega pārpilnību, viņš bija pieradis pie vēja dzītām baltām pūkām gaisā un dažviet sapūstām nelie­lām kupenām. Pēc vēl viena piesardzīga soļa Vīnijas kāja iegrima sniegā; vēlreiz paskatījusies uz Eilu, viņa iezviedzās, it kā vēlēdamās iegūt dro­šības sajūtu. Eila veda jauno zirgu tālāk, lai tas aprastu ar sniegu, un, kad kumeļa iedzimtā ziņkārība un rotaļigums ņēma virsroku pār bailēm, sieviete pasmējās par Vīnijas grimasēm. Drīz vien Eila saprata, ka nav saģērbusies pietiekami silti, lai ilgstoši uzturētos ārā. Bija auksts.

- Iešu iekšā, uzvārīšu karstu tēju un sarūpēšu ko ēdamu. Bet man ir maz ūdens, jāsagādā ledus… - Tad sieviete iesmējās. - Man taču vairs nevajag skaldīt upē ledu. Es varu vienkārši pagrābt bļodā sniegu! Vīnij, ko tu teiktu par siltu putru brokastīs?

Pēc brokastīm Eila saģērbās siltāk un atkal izgāja laukā. Bezvējā likās gandrīz vai patikami silts, bet sievieti vairāk priecēja tik ierastais sniegs, kas klāja zemi. Ienesusi alā pilnus grozus un bļodas ar sniegu, viņa to visu salika blakus pavardam kausēties. Tas bija daudz vieglāk nekā skaldīt cieto upes ledu, tāpēc viņa nolēma šo gadījumu izmantot, lai arī pati nomazgātos. Ziemā Eila bija pieradusi regulāri mazgāties sniegā, bet šajos apstākļos līdz šim bija pat grūti saskaldīt ledu, lai pietiktu dzeramajam ūdenim un ēst gatavošanai. Mazgāšanās bija sen aizmirsta grezniba.

Piemetuši pavardam malku, kas bija sakrauta alas tālākajā galā, jaunā sieviete notīrīja sniegu no papildu malkas kaudzes, kas bija savākta alas priekšā un ienesa vēl vairāk kurināmā.

"Kaut es varētu uzglabāt ūdeni tāpat kā malku," viņa nodomāja, ska­tīdamās uz traukiem ar kūstošo sniegu. "Nezinu, cik ilgi šie prieki būs, ja drīz atkal sāks pūst vējš." Paņēmusi līdzi bļodiņu sniega attīrīšanai, Eila atkal izgāja ārā, lai ienestu vēl kādu malkas klēpīti. Saraususi pilnu bļodu ar sniegu, viņa to apgāza blakus malkas kaudzei un pamanīja, ka, paceļot bļodiņu nost, sniegs saglabājis trauka formu. Interesanti… Kāpēc gan viņa nevarētu sniegu uzglabāt kaudzē tāpat kā malku?

Šī ideja sievieti iedvesmoja, un drīz vien vairums tīrā, nenomīdītā sniega no klints pārkares jau bija sarausts kaudzē blakus ieejai. Pēc tam Eila pa taciņu nogāja upmalā. Arī Vīnija izmantoja izdevību, lai pa attīrīto taku noietu lejā paskrieties pa lauku. Kad Eila apstājās un gandarīti uzlūkoja sniega kaudzi pie alas ieejas, sievietes acis mirdzēja priekā un vaigi bija piesārtuši. Ieraudzījusi, ka uz klints pārkares palicis vēl mazs laukumiņš ar nenotīrītu sniegu, viņa apņēmīgi atkal devās augšā. Paskatījusies uz ieleju, Eila pasmējās par Vīniju, kas, augsti un eleganti cilādama kājas, gāja pa nepierastajām sniega kupenām.

Palūkojusies atpakaļ uz sniega kaudzi, viņa apstājās; dīvains smaids iezagās sievietes mutes kaktiņos, kad viņai ienāca prātā kāda neparasta ideja. Lielā sniega kaudze bija izveidota no vairākiem bļodiņu sanesu­miem un, viņasprāt, atgādināja sejas kontūras. Pienesusi vēl vairāk sniega un pielikusi to vajadzīgajā vietā, viņa atkāpās un novērtēja pa­darīto.

"Ja deguns būtu lielāks, šī seja izskatītos pēc Bruņa," viņa nodomāja un pievienoja vēl nedaudz sniega. Pielipinājusi to pareizajā vietā, Eila iztaisīja caurumu, nolīdzināja negludumus un vēlreiz atkāpās, lai no­vērtētu savu mākslas darbu.

Viņas acīs rotājās nebēdnīga dzirkstīte. - Esi sveicināts, Brun! - sie­viete žestikulēja un izjuta nelielu sarūgtinājumu. īstais Brūns neatbals­tītu Eilas gājienu, ka viņa sniega čupu nosaukusi bijušā klana vadoņa vārdā. Klana ļaudīm vārdi bija pārāk lielā godā, lai pret tiem izturētos ar tādu necieņu. Nu, bet šis ir patiešām līdzīgs! Par to domājot, viņa iesmējās. Varbūt viņai vajadzētu būt pieklājīgākai? Sievietei nepiedie­nas uzrunāt vadoni, it kā viņi būtu no vienas mātes dzimuši. "Man jāpalūdz atļauja," Eila izdomāja un, turpinādama spēli, nosēdās sniega čupas priekšā un nodūra acis - šī bija pareizā poza klana sievietei, kas nozīmēja to, ka viņa vēlas runāt ar vīrieti.

Pasmaidījusi pie sevis par spēlēto teātri, Eila klusi sēdēja ar noliektu galvu, it kā patiešām gaidīdama uzsitienu pa plecu - signālu, ka drīkst runāt.

Klusums kļuva nospiedošs, un akmens, uz kura viņa sēdēja, bija auksts un ciets. Viņa sāka domāt, cik gan smieklīgi ir tā šeit sēdēt. Bruņa atdarinājums sniegā taču neuzsitīs viņai pa plecu, tāpat kā pats Brūns pēdējā reizē, kad Eila sēdēja viņa priekšā. Toreiz viņa tikko bija netais­nīgi nolādēta un bija gribējusi lūgt vecajam vadonim, lai viņš pasargā viņas dēlu no Brouda niknuma un ienaida. Bet Brūns bija no viņas aizgriezies; bija jau par vēlu - viņa jau bija mirusi. Vienā mirklī Eilas rotaļīgais noskaņojums pazuda. Viņa piecēlās un skatījās uz pašas uz­taisīto sniega skulptūru.

- Tu neesi Brūns! - viņa dusmīgi žestikulēja, izārdīdama to skulp­tūras daļu, kuru bija tik rūpīgi lipinājusi. Sievietē kūsāja dusmas. - Tu neesi Brūns! Tu neesi Brūns! - Eila ar kājām un dūrēm dauzīja sniega kaudzi, iznīcinādama jebkādu līdzību ar cilvēka sejas formu. - Es nekad vairs neredzēšu Bruņu! Nekad neredzēšu Durku! Vispār nekad nevienu vairs nesatikšu! Esmu palikusi pilnīgi viena pati. - Skaudrs kliedziens izlauzās pār sievietes lūpām, tam sekoja izmisīgi šņuksti. - Ak, kāpēc gan man lemts būt vienai?

Noslīgusi uz ceļiem, sieviete apgūlās sniegā un sajuta, kā uz vaigiem sasalst siltās asaras. Eila apskāva salto sniegu, aplika to sev visapkārt, izjuzdama tā stindzinošo pieskārienu. Viņai radās vēlēšanās ierakties sniegā, ļaut tam sevi apklāt, sasaldēt sāpi, dusmas un vientulību. Trī­cēdama sieviete aizvēra acis un ignorēja aukstumu, kas sāka pārņemt viņu līdz kaulam.

Tad viņa uz sejas sajuta kaut ko siltu un mitru un izdzirdēja klusu zirga zviedzienu. Viņa centās ignorēt arī Vīniju. Jaunais zirdziņš viņai vēlreiz iebakstīja. Eila atvēra acis un ielūkojās lielajās, tumšajās stepes zirga acīs un garajā purniņā. Pastiepusi rokas, viņa tās aplika kumeļam ap kaklu un iespieda seju tā pinkainajā kažokā. Zirgs klusi iezviedzās, kad Eila viņu palaida vaļā.

- Tu gribi, lai es ceļos augšā, vai ne, Vīnij? - Kumeļš pašūpoja galvu no augšas uz leju, it kā būtu sapratis Eilas vārdus, un viņai gribējās tam ticēt. Izdzīvošanas griba vienmēr bijusi spēcīga, bija vajadzīgs kaut kas vairāk par vientulības izjūtām, lai Eila tik viegli padotos. Kaut arī uzaugusi Bruņa klanā, kur meiteni mīlēja, viņa daudzējādā ziņā bija jutusies vientuļa. Viņa allaž bija bijusi atšķirīga no klana ļaudīm. Eilas mīlestība pret citiem bija viņas stiprais virzītājspēks. Citu cilvēku - Izas, kad viņa bija slima, Kreba, kad viņš kļuva vecs un nevarīgs, viņas mazā dēliņa - vajadzība pēc viņas bija devusi Eilai stimulu un mērķi dzīvot.

- Tev taisnība. Būs jau jāceļas. Nedrīkstu atstāt tevi vienu, Vīnij, un šeit ārā man sāk kļūt auksti, esmu samirkusi. Uzvilkšu sausas drēbes. Pēc tam pagatavošu tev garšīgu, siltu putru. Tu taču to gribi, vai ne?

Eila vēroja, kā divi polārlapsu tēviņi, cīnīdamies par lapsu mātīti, viens uz otru ņurd un kož, un pat no savas klints pārkares saoda spēcīgo lapsu tēviņu meklēšanās smaku. Ziemā viņi ir daudž skaistāki; vasarā tie ir neizteiksmīgi brūnā krāsā. "Ja gribu iegūt baltu lapsādu, man tas jādara tūlīt," viņa domāja, taču nepakustējās, lai paņemtu lingu. Viens no tēviņiem bija uzvarētājs un pieprasīja savu balvu. Tēviņam uzkāpjot uz mātītes, tā ar aizsmakušu kliedzienu atzina uzvarētāju.

Lapsu mātīte izdod tādu skaņu tikai kopošanās laikā. "Interesanti - vai viņai tas patīk vai ne? Man tas nekad nav paticis, pat pēc tam, kad vairs nesāpēja. Bet citām sievietēm tas patika. Kāpēc es esmu tik atšķirīga? Varbūt tāpēc, ka man nepatika Brouds? Vai tad tam ir kāda nozīme? Vai tad lapsu mātītei patīk tas tēviņš? Vai šai mātītei patīk tas, ar ko viņa pašlaik nodarbojas? Prom jau tā neskrien."

Šī nebija pirmā reize, kad Eila atturējās no medībām, lai novērotu lapsu vai citu plēsēju uzvedību. Viņa bieži vien bija vairākas dienas pavadījusi, vērodama kādu medījumu, ko viņas totēms bija atļāvis no­medīt, lai iepazītu šo plēsēju dabisko vidi un paražas, un atzinusi, ka tie ir interesanti radījumi. Klana vīri apguva mednieku iemaņas, medījot zālēdājus - dzīvniekus, kuru gaļa bija ēdama, - turpretim plēsēji nekad nebija klana iecienīti, kaut arī siltas kažokādas vajadzībām vīri varēja tiem dzīt pēdas un nomedīt. Klana vīriem ar plēsējiem nekad nebija izveidojusies tā īpašā saite, kas bija Eilai.

Plēsēji joprojām sievieti sajūsmināja, un viņa tos labi pazina. Lapsu tēviņš, kas ātri darbojās, un kliedzošā mātīte lika aizdomāties arī par ko citu, ne tikai par medībām. Katru gadu ziemas vidū lapsas kopojas. Pavasarī, kad viņu kažoks kļūs atkal brūns, lapsu mātītei būs mazo lapsēnu metiens. Interesanti: vai lapsa paliks tepat - kaulu un sanēšu kaudzē - vai ari izraks alu kādā citā vietā? Cerams, ka viņa paliks. Mātīte mazos aprūpēs, pabaros ar pussakošļātu barību no savas mutes. Vēlāk atnesīs kādu beigtu medījumu: peles, kurmjus vai kādu putnu. Dažkārt var gadīties pa kādam trusim. Mazajiem paaugoties, lapsa nesīs bērniem medījumu, kas vēl dzīvs, un mācīs tiem medīt. Līdz nākamajam rudenim lapsas bērni būs jau gandrīz pieauguši, un ziemā šīs mammas lapsu meitenes, puišiem uz viņām uzkāpjot, kliegs tāpat, kā tagad to dara šī mātīte.

"Kāpēc lapsas tā dara? Kāpēc tās kopojas? Es domāju, ka tēviņš mā­tītei rada bērnus. Ja vienīgais, kas mātītei jādara, ir jānorij tēviņa gars, kā Krebs allaž man stāstījis, tad kāpēc lapsas tā kopojas? Neviens ne­bija domājis, ka man piedzims bērns. Klanā uzskatīja, ka mans totēma gars ir pārāk spēcīgs. Bet man piedzima bērns. Ja Durks būtu radies no tā, ka Brouds ar mani darīja tāpat kā tagad lapsas, tad mana totēma stiprumam nebūtu nozīmes.

Tomēr cilvēki nelīdzinās lapsām. Viņiem bērni nedzimst tikai pava­saros, sievietēm tie var dzimt jebkurā laikā. Turklāt vīrieši un sievietes nekopojas tikai ziemā, viņi to dara visu laiku. Kaut gan sievietei pēc katras kopošanās nedzimst bērni. Varbūt Krebam tomēr bija taisnība? Varbūt vīrieša totēma garam jāiekļūst sievietē, bet viņai tas nemaz nav jānorij? Manuprāt, kopošanās laikā vīrietis ar savu locekli šo garu ieliek sievietē. Dažkārt sievietes totēms tam cīnās pretī, bet citreiz tas rada jaunu dzīvību.

Nedomāju, ka vēlos baltu lapsādu. Ja nogalināšu vienu lapsu, pārējās aizies, bet es gribu redzēt, cik lapsēnu viņai piedzims. Labāk nomedīšu sermuli, pirms tā āda vēl nav kļuvusi brūna; viņdien to redzēju upes lejtecē. Sermulim ir balts un mīksts kažoks, man patīk tā melnais astes galiņš.

Bet mazā zebiekste ir tik sīciņa, no viņas kažoka tik tikko pietiktu vienam rokas sildītājam, un ari viņai pavasari būs bērniņi. Nākamajā ziemā te droši vien būs vairāk zebiekšu. Varbūt tomēr šodien neiet medīt? Labāk pabeigšu taisīt bļodu."

Eilai neienāca prātā brīnīties, kāpēc viņa bija domājusi par tām radī- biņām, kas nākamziem varētu mitināties ielejā, kuru viņa bija iecerējusi pavasarī pamest. Sieviete sāka jau pierast pie savas atšķirtības, tikai vakaros, iegriežot jaunu robiņu gludajā nūjā un noliekot to kaudzē pie citām tādām nūjām, viņa jutās vientuļa.

Ar plaukstas virspusi Eila centās atgrūst no sejas taukaino matu šķip­snu. Viņa nevarēja atraut rokas, jo pašreiz graizīja koka sakni, no kuras pīs lielu grozu. Izmantojot dažādus materiālus un to kombinācijas, viņa bija izmēģinājusi jaunu pīšanas tehniku, lai radītu dažādas struktūras un rakstus. Tieši šobrīd Eilas interesi nespēja saistīt nekas cits kā pīšanas, siešanas un mezglošanas process, kā ari auklu, diegu un virvju izgata­vošana. Kaut arī gadījās, ka gala produkts izrādījās lietošanai nederīgs un dažkārt par komisks, sieviete bija izdomājusi dažus pārsteidzošus jauninājumus, tādējādi mudinot sevi nenolaist rokas. Viņa atklāja, ka sāk pīt un vienot kopā gandrīz vai visu, kas vien nonāk rokās.

Jau kopš agra rīta Eila bija strādājusi pie īpaši sarežģīta pinuma, un tikai tad, kad Vīnija, atgriezusies no pastaigas, ar purniņu pavēra sumbra ādas aizsegu, sieviete pamanīja, ka pienācis jau vakars.

- Vīnij, kur tu tik ilgi staigāji? Tev pat ūdens nav bļodā, - viņa sacīja pieceldamās un izstaipīdamās, kļuvusi pavisam stīva no ilgās sēdēšanas vienā pozā. - Man jāsarūpē mums kaut kas ēdams, un vēl es grasījos savai guļvietai nomainīt sienu.

Jaunā sieviete sāka rosīties, nolika Vīnijai priekšā svaigu sienu un sakrāva to arī šaurajā iedobē savā guļvietā, bet veco zāli pārmeta pār klints pārkāri. Atskaldījusi ledus kārtu no sniega kaudzes pie alas dur­vīm, lai dabūtu sniegu, viņa jau kārtējo reizi nopriecājās par šo labo ideju. Eila pamanīja, ka sniega nav atlicis daudz, un gribēja zināt, cik ilgam laikam vēl jāpaiet, līdz varēs dabūt upes ūdeni. Prātodama, vai ienest pietiekami daudz sniega, lai varētu nomazgāties, tad, nodomā­dama, ka līdz pavasarim vairs tāda iespēja neradīsies, ienesa tik daudz, lai tomēr pietiktu novannoties un izmazgāt ari matus.

Kamēr Eila gatavoja un vārīja ēdienu, blakus pavardam bļodās kusa sniegs. Darbojoties viņas domas atkal aizklīda pie pinumiem, jo tieši ar šo nodarbi viņa visvairāk bija aizrāvusies. Pēc tam kad bija paēdusi un nomazgājusies, sieviete ar zariņu un pirkstu palīdzību mudžināja vaļā slapjos matus. Pēkšņi viņa ieraudzīja izkaltušo dadzi, ko bija lietojusi nelīdzenu mizu slīpēšanai un vijumu atšķetināšanai. Vīnijas regulārā sukāšana bija devusi Eilai ideju šķiedru izgatavošanā izmantot dadžus, tāpēc tagad tikai dabiski likās tos izmēģināt arī uz saviem matiem.

Ar panākto rezultātu sieviete bija ļoti apmierināta. Viņas biezās, zel­tainās cirtas bija kļuvušas mīkstas un gludas. Agrāk Eila nekad saviem matiem nebija pievērsusi īpašu uzmanību, parasti tos tikai izmazgāja un nēsāja ar neregulāri izšķirtu celiņu pa vidu, atglaustus aiz ausīm, lai netraucē. Tagad, atķemmējot tos uz priekšu un apskatot uguns at­blāzmā, viņa atcerējās, ka Iza bieži bija teikusi, ka mati ir Eilas īpašā rota. "Matu krāsa ir diezgan jauka," viņa nodomāja, "bet vēl jaukāk ir tas, ka tie krīt pāri pleciem garās un vieglās cirtās." Pirms Eila pati to apzinājās, viņa jau bija pāršķīrusi matus uz pusēm un no vienas šķipsnas pina garu bizi.

Bizes galā viņa iesēja aukliņu, pēc tam ķērās pie nākamās. Prātā ienāca doma: cik dīvaini tas liktos cilvēkiem, kas ieraudzītu, ka viņa savus matus savij virvēs, bet tas viņu neaizkavēja, un nepagāja ilgs laiks, kad Eilas galvu rotāja daudzas mazas bizītes. Šūpodama galvu no vienas puses uz otru, viņa par šo jauninājumu priecājās un smaidīja. Eilai patika bizītes, bet problēma bija tāda, ka tās nevarēja aizlikt aiz ausīm, lai nekrīt sejai priekšā. Pēc pāris mēģinājumiem sieviete atklāja veidu, kā tās galvas priekšpusē savīt un sasiet, bet, tā kā viņai patika bizīšu šūpošanās, tad sānos un aizmugurē tās brīvi nokarājās.

Tas bija atklājums, kas sākumā viņai iepatikās, turklāt arī ērtības labad bizītes bija daudz izdevīgākas. Tās kārtīgi stāvēja savā vietā, viņai vairs nebija mūždien jārūpējas par atrisušām šķipsnām, kas krita pāri sejai. Un kāda gan nozīme, ja kāds par viņu nodomās ko sliktu? Ja viņa vēlējās, tad no saviem matiem drīkstēja taisīt auklas - Eilai bija jāizdabā tikai sev pašai.

Drīz vien arī sniegs uz klints pārkares bija jau izmantots, bet nu vairs nebija jānopūlas, lai ūdens iegūšanai atskaldītu ledu. Kupenās bija uzkrājies pietiekami daudz sniega. Tomēr, pirmoreiz nogājusi lejā, lai pa­ņemtu sniegu no kupenas, Eila ieraudzīja, ka upmalā, zem alas, no viņas pavarda sodrējiem un pelniem tas bija kļuvis netīrs. Viņa devās augšup pa aizsalušo upi, lai sameklētu kādu tīrāku kupenu, no kuras paņemt sniegu, bet, Eilai nonākot šaurā aizā, Eilai ziņkāre dzina viņu iet tālāk.

Viņa nekad tik tālu līdz šai vietai nebija aizpeldējusi. Upē bija spē­cīga straume, un tas nebija šķitis svarīgi. Bet iešana pa aizsalušo ledu nekādas pūles nesagādāja, bija tikai jāskatās, kur liek kāju. Aizā, kur pazeminātā temperatūra bija sasaldējusi ūdens šļakatas un spiediens radījis ledus grēdas, ledus skulptūras izveidoja burvīgu, fantastisku pa­saku zemi. Priecīgi smaidīdama, Eila apbrīnoja brīnišķīgos veidojumus, bet nebija gatava tam, ko ieraudzīs vēl tālāk.

Kādu laiku viņa jau bija gājusi pa aizsalušo upi un domāja par grieša­nos atpakaļ. Norobežotajā aizas dziļumā bija auksts un ledus šo saltumu vēl tikai pastiprināja. Viņa nolēma aiziet vēl tikai līdz nākamajam upes līkumam. Sasniegusi to, Eila apstājās un apbrīnā sastinga. Aiz upes līkuma aizas sienas sakļāvās kopā, izveidodamas akmens sienu, kas augstu virs galvas tālu prom iesniedzās stepē; uz akmeņainās sienas bija sasaluša ūdenskrituma mirdzošas stalaktītu lāstekas. Tās bija tikpat cietas kā akmens, tikai baltas un aukstas, - iespaidīgs skats, it kā ala būtu apgriezušies kājām gaisā.

Masīvā ledus skulptūra savā grandiozumā bija satriecoša. Ziema ar saltu roku bija apstādinājusi vareno ūdenskrituma spēku, šķita, ka tas tūlīt pat gāzīsies viņai virsū. Tā bija mulsinoša vīzija, tomēr, aizgrābta no šī iespaidīgā skata, Eila palika stāvam kā zemē iemieta. Viņai kļuva bail no iesprostotā ūdens spēka. Pagriežoties uz promiešanu un no aukstuma nodrebinoties, sieviete nodomāja, ka redzējusi lielas lāstekas galā mirgojošu ūdens pili.

Eila pamodās no brāzmaina caurvēja, paskatījās uz pretējo sienu, kur atradās alas ieeja, un ieraudzīja vēju aizturošo sumbra ādu sitamies pret mietu. Pēc tam kad viņa bija to nolikusi vietā, sieviete brīdi pastāvēja pie ieejas, pagriezusi seju pret vēju.

- Vīnij, kļuvis siltāks. Droši varu teikt, ka vējš vairs nav tik auksts.

Zirdziņš saslēja ausis un gaidoši palūkojās Eilā. Bet tā bija tikai sa­runa. Netika doti nekādi signāli vai žesti, kas prasītu jaunās ķēves reakciju: netika rādīti nekādi žesti, lai tā pienāktu klāt vai atkāptos; nebija ne ziņas, ne miņas par to, ka drīz tiks pasniegts ēdiens, ne ari ka gaidāma sukāšana vai glāstīšana, vai jebkāda cita mīlestības izpausme. Eila nebija apzināti trenējusi zirgu; viņa Vīniju uztvēra kā sarunu bied­reni un draudzeni. Bet gudrais dzīvnieks bija sācis uztvert, ka noteikti signāli un skaņas asociējas ar konkrētām darbībām, un iemācījies uz daudzām no tām adekvāti reaģēt.

Ari Eila sāka saprast Vīnijas valodu. Zirgam nebija nekas jāsaka vār­diem; sieviete bija pieradusi izprast jaunās ķēves izturēšanos pēc vi­ņas stājas un smalkajām uzvedības niansēm. Klanā skaņas allaž bija bijušas tikai kā otršķirīgs sazināšanās līdzeklis. Garā ziema piespieda abas dzīvot cieši blakus; sieviete un ķēvīte bija viena otrai pieķērušās un sasniegušas augstu sazināšanās un sapratnes līmeni. Eila parasti zināja, kad Vīnija jūtas laimīga, apmierināta, nervoza vai nomākta, un atsaucās uz zirga signāliem, kas prasīja pievērst uzmanību, - tādiem kā iedot ūdeni, barību vai apmīļot. Tomēr sieviete bija tā, kas intuitīvi uzņēmās vadošo lomu; viņa bija sākusi dot mērķtiecīgus norādījumus un signālus, uz kuriem zirgs atsaucās.

Eila stāvēja alas iekšpusē, pārbaudīdama sumbra ādas stāvokli un novērtēdama, kādi labojumi būs jāizdara. Gar ādas augšējo malu viņai būs jāiztaisa jauni caurumi tieši zem tiem, kas bija izplīsuši, un cauri jāizver jauna aukla, lai vēju aizsargājošo sumbra ādu piesietu pie ho­rizontālā šķērskoka. Pēkšņi sieviete uz kakla sajuta mitrumu.

- Vīnij, nevajag… - Viņa pagriezās, bet zirgs nebija pakustējies. Tū­līt pēc tam viņai uzkrita vēl viena pile. Eila paskatījās apkārt un uz augšu, kur no dūmu izvada karājās gara lāsteka. Alas augšējā slānī uguns siltums novadīja ēdiena gatavošanas tvaikus un izelpoto dvašu, un, satiekoties ar caurumā ieplūstošo auksto gaisu, tas bija izveidojis lāsteku. Bet asais vējš nopūta no lāstekas tik daudz mitruma, lai ne­ļautu tai izveidoties lielai. Ziemas lielāko daļu alas griestus bija rotājusi tikai ledus apmale. Ieraugot garo un netīro lāsteku, pilnu sodrējiem un pelniem, Eila bija pārsteigta.

Pirms sieviete pārstāja brīnīties un pavirzījās nost, noritēja lāstekas galā sakrājusies ūdens pile un sašķīda viņai uz pieres. Viņa notrauca mitrumu un pārsteigumā iesaucās:

- Vīnij! Vīnij! Pavasaris ir klāt! Ledus sāk kust! - Eila pieskrēja pie jaunās ķēvītes un apskāva viņas spalvaino kaklu, mierinādama satrauk­to zirgu. - Ak, Vīnij! Kokiem drīz uzplauks pumpuri, un parādīsies pir­mie zaļie asni. Nekas nav tik labs kā paši pirmie pavasara zaļumi! Un, kad nogaršosi jauno, zaļo zāli, tev tā ļoti iepatiksies.

Eila izskrēja ārā uz platās klinšu pārkares, it kā cerēdama baltās pasaules vietā ieraudzīt jau zaļu. Saltais vējš ātri vien iedzina viņu atpakaļ alā. Sajūsma par pirmajām izkusušajām lāstekas pilēm pārvēr­tās samulsumā un izbailēs, kad pēc pāris dienām pavasaris atkāpās no sava solījuma un ziemas niknā sniega vētra gaudoja upes aizā. Par spīti dzedrajai ledus kārtai, pavasaris neatlaidīgi mina ziemai uz papēžiem un siltā saules elpa atkausēja sasalušo zemes garozu. Ūdens lāses ielejā patiešām skaidri vēstīja par ledus pārvēršanos ūdenī. Eila to nekad tā nebija iztēlojusies.

Pirmajām siltajām kūstošā ledus lāsēm drīz vien pievienojās pava­sara lietutiņš, kas palīdzēja atkausēt un aizskalot sakrājušos sniegu un ledu, līdzi sev nesdams veldzi izkaltušajai stepei. Tomēr notika kaut kas vairāk par vienkāršu ūdens uzkrāšanos. Ielejas upi pamatā veidoja lielā ledāja izkusušie ūdeņi. Pavasarī pa ceļam no ledāja tā savāca visas pietekas; kad Eila šeit pirmo reizi ieradās, daudzas no tām vēl nemaz neeksistēja.

Pēkšņie plūdi agrāk sausajā vecās upes gultnē pārsteidza vairākus dzīvniekus un aizrāva sev līdzi pa straumi. Mežonīgā straume sasita, apdauzīja un saplēsa gabalos veselus dzīvnieku rumpjus tā, ka pēc tam pāri palika vien pliki kauli. Reizēm gadījās, ka straujais ūdens neņēma vērā bijušo upes gultni. Izkusušais ledāja ūdens izveidoja jaunas teces, savā ceļā izraudams kokus un krūmus ar visām saknēm, kas gadiem ilgi bija izcīnījušas grūtu cīņu, lai ieaugtos šajā neauglīgajā zemē. Ak­meņi un oļi, pat lieli laukakmeņi kopā ar citiem gružiem tika mētāti krāčainajā ūdenī un pa straumi aiznesti prom.

Šaurās aizas sienas upes augštecē ierobežoja trakojošo ūdeni, kas gā­zās no augstā ūdenskrituma. Papildu ūdens pretestība piešķīra straumei vēl lielāku spēku; upes līmenis cēlās. Zem pērnā gada sanēšu kaudzes, vēl ilgi pirms akmeņainā krastmala nonāca zem ūdens, lapsas upmalā bija ierīkojušas mājvietu.

Eila nespēja nosēdēt alā. No klints pārkares viņa vēroja upes mu- tuļošanu un sakultās putas; ūdens līmenis ar katru dienu cēlās arvien augstāk. Viņa redzēja, kā ūdens, mutuļos bangodams, veļas cauri šaura­jai aizai, pirms atkal tiek brīvībā, - tas triecās pret izvirzīto klints sienu, tās pakājē atstādams krietnu devu ar dažādiem sanešiem. Beidzot sieviete saprata, kā kaulu kaudze, krastā izsviestie koki un neparastie akmeņi, kuri bija viņai tik noderīgi, bija šeit nonākuši; Eila tagad novērtēja, kā viņai paveicies, ka atradusi alu, kas ir tik augstu klintī virs upes.

Viņa sajuta, kā klints pārkare nodreb, kad pret to triecās kāds masīvs laukakmens vai koks. Tas viņu nobaidīja, bet Eilai bija izveidojies fatāls pasaules uzskats. Ja viņai bija lemts aiziet bojā, tad tā arī notiks; viņa jau tāpat bija nolādēta ar nāves lāstu, un viņai jau tagad bija jābūt mirušai. Droši vien ir kādi daudz varenāki spēki, kas vada viņas likteni, ne tikai viņa pati, un, ja jau reiz klintij jāsabrūk, kad viņa uz tās stāv, tad Eila to pati nekādi nespēj novērst. Sievieti fascinēja šāda dabas neprātīga mežonība.

Katra diena atnesa ko jaunu. Viens no augstajiem kokiem, kas auga otrpus krastam, padevās palu straumei. Tas uzkrita uz Eilas klints pār­kares, bet drīz vien tika aizrauts projām trakojošajā upē. Viņa vēroja, kā koks virpuļodams iepeld upes līkumā. Tālāk upe izpletās šaurā eze­riņā, kas applūdināja tuvējo pļavu un visu tās veģetāciju, kas reiz bija mierīgas upes krasts. Koku zari un krūmu mudžekļi, kas zem krāčainā ūdens bija turējušies zemē, ieķērās milzīgajā izgāztajā kokā un centās to noturēt. Bet pretestība bija bezjēdzīga. Straume atsvabināja koku no krūmu apskāvieniem, vai arī tie paši ar visām saknēm tika izrauti no zemes un aiznesti prom.

Eila pazina to dienu, kad ziema sūtīja savu pēdējo atvadu sveicienu, jo tad atkusa ūdenskritums. Plīstošā ledus skaņa atbalsojās kanjonā, tā paziņodama, ka kūstošās lāstekas tiek ierautas straumē, mētātas pret klintīm un grieztas uz riņķi. Klints pakājē tās vēlreiz savācās kopā, tad, sasvērušās uz sāniem un zaudēdamas formu, tika aizskalotas prom.

Kad ūdens beidzot atkāpās tiktāl, ka Eila pa stāvo taciņu varēja noiet lejā upmalā, pazīstamā krastmala izskatījās citāda. Dubļu peļķe klints sienas pakājē bija pieņēmusi citu izmēru, starp kauliem un izskalotajiem zariem bija sanesti ari dzīvnieku līķi un veseli koki. Akmeņainās krast­malas forma bija mainījusies, daži no zināmajiem kokiem bija aizrauti prom, bet ne visi. Koku saknes sniedzās dziļi zemē, kuras augsne pēc savas būtības bija sausa, īpaši tai augu valstij, kas atradās tālāk no upes krasta. Koki un krūmi bija pieraduši pie ikgadējiem paliem, daudzi no tiem eksemplāriem, kas jau vairākus gadus plūdus bija pārdzīvojuši, tagad bija stingri iesakņojušies zemē. Kad aveņu krūmiem parādījās pirmie zaļie pumpuri, Eila jau sāka cerēt uz gatavajām sarkanajām ogām, un tas radīja problēmu.

Nebija jēgas domāt par ogām, kas tāpat līdz vasarai nebūs gatavas. Eilas vairs ielejā nebūs - tādā gadījumā, ja viņa turpinās meklēt Citus. Pirmie pavasara vēstneši bija piespieduši sievieti pieņemt lēmumu, kad atstāt ieleju. Tas šķita daudz grūtāk, nekā viņa bija iedomājusies.

Eila sēdēja uz klints pārkares tās tālākajā galā, savā mīļākajā vietā. Klints sienā, blakus pļavai, bija lēzens laukumiņš, kur sēdēt, un zemāk, tieši pareizā atstatumā, bija izvirzījums, uz kura atpūtināt kājas. No šīs vietas sieviete nevarēja redzēt ne upi aiz līkuma, ne arī akmeņaino krastmalu, bet viņa skaidri pārredzēja visu ieleju un, pagriežot galvu, varēja aplūkot aizu, kas atradās upes augštecē. Eila bija vērojusi Vīniju pastaigājamies pa pļavu un redzējusi, ka zirgs nāk atpakaļ uz alu. Ķēve bija izzudusi skatienam, kad pagriezās gar klints sienas izvirzījumu, bet sieviete dzirdēja zirgu nākam augšā pa taciņu un gaidīja viņu pa­rādāmies.

Ieraudzījusi stepes zirga lielo galvu ar tumšajām ausīm un saraina­jām, brūnajām krēpēm, Eila pasmaidīja. Zirgam turpinot ceļu, sieviete pamanīja dzeltenās ķēves paplukušo spalvu un tumši brūno iedzimto svītru, kas gāja pāri visai mugurai un beidzās garajā, tumšajā astē. Ari uz Vīnijas priekškājām, virs tumši brūnās apakšējās daļas, neskaidri vīdēja tādas pašas svītras. Jaunā ķēve paskatījās uz sievieti un klusi iezviedzās, pagaidīja, vai no viņas netiks kas prasīts, un tad turpināja ceļu uz alu. Kaut arī vēl ne pilnīgi izveidojies, gadu vecais kumeļš bija jau sasniedzis pieauguša zirga izmērus.

Eila atgriezās pie ainavas vērošanas un domām, kas jau vairākas die­nas bija viņu nodarbinājušas un naktīs neļāva gulēt. "Es tagad nevaru aiziet - vispirms man mazliet jāpamedī un jānogaida, kad nogatavo­sies augļi. Un ko lai es daru ar Vīniju?" Tā bija visgrūtāk atrisināmā problēma. Viņa negribēja dzīvot viena, bet sieviete arī neko nezināja par tiem cilvēkiem, kurus klans sauca par Citiem, izņemot to, ka viņa bija viena no šiem Citiem. "Un ja nu es atradīšu tādus cilvēkus, kas neļaus man Vīniju paturēt? Brūns man nekad neļautu paturēt pieaugušu zirgu, īpaši jau tik jaunu un mīlīgu. Un ja nu viņi gribēs Vīniju nokaut? Kumeļš pat nebēgtu prom, Vīnija vienkārši stāvētu un ļautu viņiem sevi nogalināt. Ja es viņiem lūgtu to nedarīt, vai mani kāds klausītu? Brouds zirgu nogalinātu, pat neklausoties, ko saku. Ja nu Citu vīrieši ir tādi paši kā Brouds? Vai pat sliktāki? Galu galā viņi taču nogalināja Odas bērnu, kaut arī tas nebija tīšām.

Man reiz būs jāsameklē cilvēki, tomēr varu šeit vēl nedaudz uzka­vēties. Vismaz tik ilgi, līdz kaut ko nomedīšu un būs izaugušas saknes.

Tā ari darīšu. Palikšu, līdz saknes būs izaugušas pietiekami lielas, lai tās varētu izrakt."

Eila jutās atvieglota, kad bija pieņēmusi lēmumu atlikt aiziešanu no ielejas, un bija gatava ķerties pie darba. Viņa piecēlās un aizgāja līdz otram klints pārkares galam. Pie klints sienas no jaunizveidotās kau­dzes uzvēdīja pūstošas gaļas smaka. Sieviete lejā pamanīja rosību un ieraudzīja hiēnu ar spēcīgiem žokļiem graužam kāda dzivnieka priekš­kāju, kas, visticamāk, reiz bijis alnis. Nevienam citam dzīvniekam - ne plēsējam, ne grauzējam - nebija tik spēcīgi attīstītas priekškājas un žokļi, bet tie hiēnai piešķīra lempīgi neproporcionālu augumu.

Pirmajā reizē, kad Eila pamanīja hiēnu ar zemajām un nedaudz lī­kajām pakaļkājām rokamies kaudzē, sievietei bija sevi jāapvalda. Bet, ieraudzījusi, ka hiēna no kaudzes velk ārā satrūdējušu dzīvnieku at­liekas, viņa lika maitēdājai mieru, pateicīga par izdarīto pakalpojumu. Eila bija novērojusi un pētījusi hiēnas tāpat kā pārējos plēsīgos dzīv­niekus. Atšķirībā no kaķu dzimtas plēsējiem un vilkiem hiēnām nebija lēcienam nepieciešami, spēcīgi attīstīti pakaļkāju muskuļi, lai uzbruktu laupījumam. Medījot tās deva priekšroku dzīvnieku iekšām, pats lie­lākais hiēnu gardums bija beigto dzīvnieku mīkstie pavēderes orgāni un piena dziedzeri. Bet viņu ikdienas maltīte bija sprāgoņi - vienalga kādā stāvoklī.

Hiēnas nodarbojās ar līķu plosīšanu. Eila bija redzējusi, kā tās rak­ņājas pa līķu kaudzēm. Ja beigtie dzīvnieki nebija kārtīgi apglabāti, tad maitēdājas tos izraka; hiēnas ēda pat izkārnījumus un smirdēja tikpat pretīgi kā viņu barība. Hiēnas kodiens var būt nāvējošs - ja ne uzreiz, tad vēlāk var attīstīties neārstējama infekcija; viņas arī labprāt uzbruka maziem bērniem.

Eila nepatikā saviebās un pretīgumā nodrebinājās. Viņa ienīda hi­ēnas, bet sievietei bija jāapspiež vēlme paņemt lingu un tās nogalināt. Viņas attieksme nebija diez ko prātīga, bet Eila nespēja pārvarēt rie­bumu pret brūni plankumainajām maitēdājām. Viņasprāt, no hiēnām nebija nekāda labuma. Pret citiem maitēdājiem viņa neizjūta tik lielu riebumu, kaut arī tie smirdēja tikpat pretīgi kā hiēnas.

No klinšu pārkares novērošanas punkta sieviete pamanīja āmriju, kas ari devās pēc savas maitas tiesas. Amrija atgādināja lāča mazuli ar garu asti, bet Eila zināja, ka tā vairāk līdzinās zebiekstei un tās muskusa dzie­dzeri ir tikpat indīgi kā skunksam. Ari āmrijas bija ļaunas maitēdājas. Tis bez jebkāda iemesla varēja izpostīt alas vai citas viegli pieejamas vietas. Bet āmrijas bija viltīgi, gudri un absolūti bezbailīgi plēsēji, kas bija gatavi uzbrukt jebkuram dzīvniekam, pat milzīgam briedim, tajā pašā laikā samierinoties ari ar kaut ko pieticīgāku: pelēm, putniem, vardēm, zivim vai ogām. Eilai bija nācies redzēt, kā tās no sava medījuma aizgaiņā pat daudz lielākus dzivniekus. Āmrijas bija izpelnījušās sievietes cieņu, un šo zvēru siltais, aukstumu necaurlaidīgais kažoks bija ļoti vērtīgs.

Viņa vēroja sarkanu kliju pāri, kas izlidoja no ligzdas augstu kokā virs upes un ātri pacēlās debesis. Tās izpleta garus, sarkanīgus spārnus un dziļi iešķeltas astes un lēnām noplanēja lejā akmeņainajā krastmalā. Klijas barojās no maitām, bet, tāpat kā citi plēsoņas, ari tās medija mazus zīdītājus un rāpuļus. Jaunā sieviete labi nepazina plēsīgo putnu paradumus, bet zināja, ka mātītes parasti ir lielākas par tēviņiem un putnus ir interesanti novērot.

Par spīti tās neglītajai, plikajai galvai un smakai, kas bija tikpat nepa­tīkama kā tās izskats, Eila varēja paciest maitu liju. Tās asais un spēcī­gais līkais knābis bija domāts beigto dzīvnieku knābāšanai un saraustī­šanai gabalos, bet šo putnu kustībās bija jaušams kaut kas majestātisks. Bija tik aizraujoši vērot, kā klijas cēli un nepiepūloties slīd un uzlido augstu debesīs, ar lielajiem spārniem šķeldamas gaisa straumes, tad, ieraudzījušas barību, metas lejā un ar izstieptu kaklu un pa pusei iz­plestiem spārniem pieskrien klāt dzīvnieka līķim.

Tur, lejā, maitēdāji pašreiz ieturēja svētku maltīti, pat melnās vārnas dabūja savu tiesu, un Eilai par to bija prieks. Ja pūstošie dzīvnieku līķi smirdēja tik tuvu viņas alai, viņa pat spēja paciest tik nīstamo hiēnu. Jo ātrāk viņi visu aprīs, jo priecīgāka viņa būs. Pēkšņi viņa sajuta spēcīgu, salkanu smaku. Eilai bija nepieciešams svaigs gaiss, kas nav piesātināts ar smirdīgiem izgarojumiem.

- Vīnij! - viņa uzsauca. Izdzirdis savu vārdu, zirgs pabāza galvu no alas. - Es došos pastaigāties. Vai gribi nākt man līdzi? - Jaunā ķēve, ieraudzījusi aicinošo žestu, grozīdama galvu, piegāja pie sievietes.

Abas nokāpa lejā pa šauro taciņu, ar likumu apgāja akmeņaino krast­malu ar visiem tās pretīgajiem maitēdājiem un nogriezās aiz klints sienas. Izskatījās, ka Vīnijai patīk pastaiga pa krūmiem noaugušo krastu gar upi, kas tagad atkal mierīgi plūda savā vecajā gultnē. Nāves smaka zirgu bija padarījusi nervozu, Vīnijas neapzinātās bailes no hiēnām bija balstītas uz pagātnes pieredzi. Pēc garās, nomācošās ziemas, kas bija pavadīta alā, abas tagad izbaudīja brīvību, ko sniedza šī siltā pavasara diena, kaut arī gaisā vēl bija jūtams vēss mitrums. Pļavā smaržoja pēc svaiguma; lidojošie maitēdāji nebija vienīgie putni, kas ieturēja maltīti, ari citi cītīgi meklēja barību.

Eila palēnināja soli, lai pavērotu lielo, raibo dzeņu pāri - tēviņu ar tumšsarkanu cekulu un baltas krāsas mātīti, kas bija nodevušies rota­ļām gaisā. Tie ar knābjiem dauzīja pa vecu siekstu un dzenāja viens otru apkārt kokiem. Sieviete pazina dzeņus. Viņi izsitīs caurumu veca koka serdē un izklās ligzdu ar koka skaidām. Bet, tiklīdz kādas sešas brūn- ganraibas olas tiks izdētas un izperētas un mazie putnēni izšķīlušies un paaugušies, dzeņu pāris atkal pašķirsies un katrs uzsāks atsevišķu dzīvi, lai savā teritorijā koku stumbros meklētu kukaiņus un pieskan- dētu mežus ar spalgo, smejošo saucienu.

Toties cīruļi bija pilnīgi citādi. Tikai pārošanās laikā draudzīgais cī­ruļu bars sadalās pa pāriem un tēviņi pret saviem bijušajiem draugiem izturas kā uzpūtīgi gailēni. Cīruļu pārim uzvirpuļojot augstu gaisā, Eila izdzirdēja brīnišķīgu dziesmu. Kaut arī pašus putnus debesu augstumos varēja saskatīt tikai kā mazus punktiņus, viņu dziesma bija tik skaļa, ka sieviete to ļoti labi dzirdēja. Pēkšņi cīruļi krita zemē kā divi akmeņi un jau nākamajā brīdī, skandinādami savus treļļus, atkal uzspurdza gaisā.

Eila pienāca pie tās vietas, kur pērn bija izrakuši bedri, lai nomedītu dūkano ķēvi; vismaz viņai likās, ka šī ir tā pati vieta. Nebija palicis ne­kādu pēdu. Pavasara plūdi bija aizskalojuši projām krūmus, ko sieviete bija nocirtuši, un izlīdzinājuši padziļinājumu zemē. Pagājusi tālāk, viņa apstājās padzerties un pasmaidīja par cielavu, kas aizspurdza gar pašu ūdensmalu. Tā līdzinājās cīrulim, bet bija slaidāka un ar dzeltenu pa­vēderi; cielava turēja savu ķermeni horizontāli, lai nesaslapinātu asti, tas lika putnam cilāt asti uz augšu un uz leju.

Nelieli ūdens virpuļi piesaistīja Eilas uzmanību vēl vienam putnu pārim, kas nemaz nebaidījās saslapināties. Ūdens strazdi lēkāja pa upi, aplidodami viens otru un izrādīdami uzmanību. Eila vienmēr bija brīnī­jusies: kā gan šie putni, nesamērcēdami spalvas, noturas zem ūdens? Eila atgriezās pļavā, kur Vīnija mielojās ar jaunajām, zaļajām atvasēm. Sievietei atkal izraisīja smaidu brūnu paceplīšu pāris, kas viņu norāja ar čik-čik skaņām, kad viņa pārāk tuvu nogāja garām putniņu krūmam. Tiklīdz paceplīši atkal tika zem krūma, tā atsāka skaļo un plūstošo dziesmu; vispirms iečirkstējās viens, pēc tam atsaucās arī otrs.

Eila apstājās un apsēdās uz celma, lai paklausītos dažādu putnu melodiskajās dziesmās, un nobrīnījās, kā meža ķauķis viens pats imitē vesela kora dziedājumu. Apbrīnodama mazās radības virtuozitāti, sieviete aizturēja elpu un negaidot pārsteidza pati sevi ar svilpienu, kas nāca pār viņas lūpām. Zaļā stērste piebiedrojās Eilai ar sev raksturīgo apslāpēto svilpienu, un izcilais atdarinātājs meža ķauķis to precīzi atkārtoja.

Eila bija iepriecināta. Šķita, ka viņa kļuvusi par putnu kora dalībnieci; sieviete vēlreiz pamēģināja nosvilpties. Izstiepusi lūpas, viņa ievilka elpu, bet šoreiz izdevās tikai vājš svepstiens. Nākamreiz jau sanāca labāk, jo plaušas piepildījās ar tik lielu gaisa daudzumu, ka tas bija jāizpūš ar skaļu svilpienu. Šoreiz tas vairāk līdzinājās putnu balsij. Nā­kamajā mēģinājumā viņa tikai izpūta gaisu caur lūpām, un vēl vairākas reizes nekas prātīgs viņai nesanāca. Eila mēģināja kā sākumā, un šoreiz svilpiens izdevās, kaut ari nebija tik skaļš.

Viņa turpināja trenēties - vilkdama gaisu iekšā un pūzdama ārā, un šad tad izlauzās pa kādai spalgai skaņai. Viņa bija tik aizrāvusies ar treniņiem, ka nemaz nepamanīja Vīniju, kas izslēja ausis ikreiz, kad izdzirdēja svilpojošo skaņu. Zirgs nezināja, kā reaģēt, bet izrādīja ziņ­kāri un paspēra pāris soļu tuvāk sievietei.

Eila ievēroja, ka jaunā ķēve tuvojas, dīvaini saslējusi ausis. - Vīnij, vai esi pārsteigta, ka māku atdarināt putnu balsis? Arī man pašai tas ir pārsteigums. Es nezināju, ka māku dziedāt kā putns. Nu, varbūt ne gluži kā putns, bet, ja turpināšu trenēties, domāju, ka izdosies diezgan labi. Paskatīsimies, vai man vēlreiz sanāks.

Sieviete ievilka elpu, izstiepa lūpas un koncentrējusies izdeva garu un teicamu svilpienu. Vīnija pagrozīja galvu, iezviedzās un saslējās pakaļkājās. Eila piecēlās un apskāva zirdziņa kaklu, pēkšņi aptverdama, cik liela jau Vīnija izaugusi. - Vīnij, tu nu gan esi izaugusi liela mei­tene! Zirgi aug tik ātri; tu jau gandrīz vai esi pieaugusi ķēve. Cik ātri tu tagad vari paskriet? - Eila uzsita zirgam pa muguru. - Nu, Vīnij! Paskriesimies kopā! - Eila parādīja ar zīmēm, sākdama skriet pāri pļavai, cik ātri vien spēdama.

Pēc pāris soļiem zirgs viņu panāca un aizdrāzās garām, aulekšodams gariem lēcieniem un izstieptu rumpi. Eila metās pakaļ, skriedama ti­kai tāpēc, ka viņai tas patika. Viņa skrēja, līdz aptrūkās elpa, un tad elsodama apstājās. Sieviete vēroja, kā zirgs aulekšo pa gareno ieleju, tad ar slaidu loku apgriežas apkārt un vieglā riksī skrien atpakaļ. Viņa nodomāja: "Kaut es varētu skriet tā kā tu! Tad mēs abas kopā varētu doties visur, kur vien vēlētos. Interesanti - vai es justos laimīgāka, ja būtu piedzimusi par zirgu, nevis cilvēku? Tad es nebūtu tik vientuļa.

Nē, es neesmu ne viena, ne vientuļa. Vīnija ir laba draudzene, kaut arī nav cilvēks. Viņa ir viss, kas man ir, un es esmu viss, kas viņai ir. Bet vai nebūtu brīnišķīgi, ja es varētu skriet kā Vīnija?"

Atgriezusies jaunā ķēve bija noskrējusies putās un lika Eilai pa­smieties, kad nokrita pļavā uz muguras, paceldama kājas gaisā un izdvesdama apmierinājuma skaņas. Piecēlusies Vīnija noskurinājās un devās atpakaļ ganībās. Eila turpināja Vīniju vērot, domādama savu domu: cik jauki būtu, ja varētu skriet kā zirgs, pēc tam atkal ķērās pie svilpiena trenēšanas. Nākamreiz, kad Eilai sanāca asā, griezīgā skaņa, Vīnija pacēla galvu un atrikšoja atpakaļ pie viņas. Eila apskāva savu draudzeni, priecīga, ka ķēve atsaukusies uz svilpienu, tomēr nespēja atmest domu par skriešanu kopā ar zirgu.

Tad viņai pēkšņi ienāca prātā kāda ideja.

Eila par to nekad neiedomātos, ja visu ziemu nebūtu ar jauno ķēvi dzīvojusi kopā, uztverdama Vīniju par savu draudzeni un biedreni. Un, protams, Eilai tāda doma nekad nebūtu ienākusi prātā, ja viņa vēl jo­projām dzīvotu kopā ar klanu. Bet Eila bija sākusi vairāk paļauties pati uz saviem impulsiem.

"Vai Vīnija iebilstu?" viņa prātoja. "Vai viņa man ļautu?" Sieviete pieveda zirgu pie baļķa un uzkāpa uz tā, tad aplika rokas ap zirga kaklu un pacēla kāju. "Skriesim kopā, Vīnij! Skrien un paņem mani sev līdzi," viņa nodomāja un jāteniski uzsēdās zirgam mugurā.

Jaunā ķēve nebija radusi pie smaguma uz muguras, viņa atglauda ausis un nervozi saslējās pakaļkājās. Vīnija nebija pieradusi pie svara, taču uz viņas muguras sēdošā sieviete bija pazīstama; Eilas rokas, kas bija apskāvušas ķēves kaklu, radīja nomierinošu iespaidu. Saslējusies pakaļkā­jās, Vīnija gandrīz vai nometa savu nastu nost, bet tad izdomāja no tās aizbēgt. Aulekšodama ķēve skrēja pa pļavu, un Eila turējās viņai mugurā.

Bet jaunais zirgs bija jau pirms tam izskrējies, un nekustīgais dzīves­veids alā nebija ķēvei piemērots. Vīnija bija labi paēdusi jauno pļavas zāli, taču viņai nekad nav bijis bara, kam skriet līdzi, un viņai nebija nācies bēgt no plēsējiem. Viņa vēl bija tik jauna. Drīz vien zirdziņš pagura, sāka iet lēnā solī, līdz beidzot apstājās pavisam; Vīnijas sāni smagi cilājās un galva nespēkā nolaidās.

Sieviete noslīdēja no zirga muguras. - Vīnij, tas bija brīnišķīgi! - Eila žestikulēja, acis satraukumā mirdzēja. Ar abām rokām viņa pacēla Vī­nijas nolaisto purniņu un piespieda vaigu pie dzīvnieka deguna, tad iebāza ķēves galvu sev padusē, kas bija īpašs mīlestības pierādījums, ko Eila jau sen, kopš Vīnijas bērnības, nebija izmantojusi. Tas bija īpašs apskāviens, taupīts īpašiem gadījumiem.

Jāšana izraisīja neaprakstāmu sajūsmu, ko sieviete nespēja apvaldīt. Jau pati doma, ka viņa aulekšos spēj skriet kopā ar zirgu, lika Eilai brī­nīties. Viņa pat sapņos nebija iedomājusies, ka tāda lieta ir iespējama. Neviens to vēl nebija iedomājies.