Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

19

Pavasaris ielejā iestājās ar spilgtu krāsu parādi, kurā dominēja plauk­stoši zaļais tonis, bet pāragrā ziedoņa atnākšana bija Eilu nobiedējusi un mazinājusi viņas parasto entuziasmu, kas parasti radās līdz ar katra jauna gadalaika iestāšanos. Pēc vēlās ziemas šis periods ar dziļo sniega kārtu, kas šoreiz bija daudz raženāka nekā parasti, bija jaunajai sievietei īpaši smags. Agrīnie pavasara pali, plosīdamies ar niknu spēku, nesa savos ūdeņos kūstošo sniegu.

Brāzdamās cauri šaurajai aizai, straume triecās pret klints izvirzī­jumu ar tādu spēku, ka satricināja alu. Ūdenslīmenis jau gandrīz sa­sniedza klints pārkāri alas priekšā. Eila uztraucās par Vīniju. Nepiecie­šamības gadījumā viņa pati varēs uzrāpties augšā uz stepi, bet ķēvītei šis kāpiens bija pārāk stāvs, turklāt vēl esot kumeliņa gaidībās. Jaunā sieviete pavadīja vairākas uztraukuma pilnas dienas, vērojot, kā kūsā­jošā straume, triekdamās pret klints sienu, ceļas arvien augstāk, tad mutuļodama atkāpjas un aizvirpuļo gar pārkares malu. Lejā puse ielejas jau atradās zem ūdens; krūmi, kas auga gar upes ierasto krastu, bija pilnībā applūduši.

Pašā trakojošo palu kulminācijā Eila, pamodusies nakts vidū, pie­trūkās kājās no dobja būkšķa, kas nogranda kā pērkons, - skaņa nāca kaut kur no apakšas. Sieviete no bailēm sastinga kā pārakmeņojusies. Viņa neuzzināja šī būkšķa iemeslu, līdz palu ūdeņi neatkāpās. Milzīgs akmens, triecienā saskaroties ar klints sienu, kurā atradās Eilas ala, bija radījis triecienviļņus. Tā rezultātā bija atlūzis klintsgabals, un tagad milzenis gulēja šķērsām pāri upei.

Upe bija spiesta meklēt jaunu ceļu apkārt šim šķērslim; tās gultne mainīja virzienu. Robs klints sienā kļuva par ērtu apkārtceļu, bet sašau­rināja krastmalu. Liela daļa uzkrāto dzīvnieku kaulu, izskaloto koku un upmalas akmeņu tika aizrauti prom. Atlūzušais klintsbluķis, kas šķita esam no tāda paša akmens kā aizas klintis, bija palicis guļam turpat, netālu no klints sienas.

Tomēr pēc klints sienas izmaiņām un izgāztajiem kokiem un krūmiem tikai paši vājākie bija padevušies postošo plūdu iespaidam. Vairums daudzgadīgās veģetācijas turpināja attīstīt jau esošo sakņu sistēmu, un jauni asni spraucās ārā katrā brīvajā zemes pleķītī. Tikko atkailināto klinšu un izdangātās augsnes svaigās rētas ātri apauga ar veģetācijas kārtu, radot pastāvības ilūziju. Drīz vien nesen mainījusies apkārtne ieņēma savu agrāko izskatu, it kā nekas nebūtu noticis.

Eila piemērojās izmaiņām. Katram akmenim un aizskalotajam koka gabalam, kas iepriekš ticis izmantots īpašiem nolūkiem, sieviete atrada aizstājēju. Bet šis notikums atstāja uz viņu iespaidu. Eila savā alā un ielejā vairs nejutās droši. Katru pavasari sieviete mocījās neziņā un nespēja pieņemt lēmumu - ja viņa gatavojas pamest ieleju un turpināt Citu meklējumus, tam jānotiek pavasari. Viņai bija jāparedz laiks ceļo­šanai un jaunas apmešanās vietas atrašanai, ja līdz ziemas atnākšanai nebūs nevienu sameklējusi.

Šajā pavasarī pieņemt lēmumu bija daudz grūtāk nekā jebkad. Pēc slimības viņa baidījās no vēla rudens vai agras ziemas, bet ala vairs nešķita tik drošs patvērums, kāda tā bija likusies iepriekš. Slimība bija ne tikai saasinājusi nojēgu par vientulīgā dzīvesveida briesmām, tā lika viņai apzināties cilvēku sabiedrības trūkumu. Pat pēc tam kad viņas draugi dzīvnieki bija atgriezušies, tie nespēja šo tukšumu aizpildīt tā, kā bija to spējuši darīt agrāk. Dzīvnieki bija mīļi un atsaucīgi, bet Eila varēja ar tiem sazināties tikai vienkāršiem žestiem. Viņa nespēja ar tiem dalīties savās idejās vai pieredzē; viņa nevarēja pastāstīt kādu stāstu vai izteikt apbrīnu par kādu jaunu atklājumu vai sasniegumu un sa­ņemt par to atzinības pilnu skatienu. Eilai nebija neviena, kas remdētu viņas bēdas un mazinātu bailes; bet cik daudz no savas neatkarības un brīvības sieviete vēlējās mainīt pret drošību un sabiedrību?

Viņa nebija pilnībā aptvērusi, cik nebrīva viņas dzīve bija bijusi, kopš baudīja brīvību. Viņai patika pašai pieņemt lēmumus, un Eila nepazina nevienu no tiem cilvēkiem, pie kuriem bija dzimusi; viņa neatcerējās neko, kas ar viņu noticis, pirms klans viņu pieņēma. Jaunā sieviete ne­zināja, cik daudz Citi no viņas gribēs; viņa zināja tikai to, ka bija pāris lietu, ko viņa nemūžam neatdotu. Viena no tām bija Vīnija. Eila negrasī- jās vēlreiz atteikties no savas mīļās ķēvītes. Vēl viņa nezināja, vai vēlētos atteikties no medīšanas, bet ja nu Citi neļaus viņai ari smieties?

Tomēr pastāvēja vēl viens - pats galvenais jautājums, kas visus pā­rējos padarīja par nenozīmīgiem. Ja nu viņa atradīs Citus, bet tie viņu nemaz negribēs pie sevis pieņemt? Šis Citu klans varbūt nevēlēsies būt kopā ar sievieti, kas uzstāj, ka zirgs paliks pie viņas, kas grib medīt un smieties; un ja nu viņi novērstos no šis sievietes pat tad, ja viņa būtu gatava no visa atteikties? Kamēr Eila nav viņus atradusi, viņai atliek vienīgi cerēt. Bet ja nu viņai lemts visu mūžu dzīvot vienai?

Šādas domas bija pārņēmušas Eilas prātu kopš tā brīža, kad sāka kust pirmais sniegs, un viņa bija atvieglota, ka apstākli aizkavē pie­ņemt lēmumu. Jaunā sieviete negribēja vest Vīniju prom no pazīstamās ielejas, pirms ķēvei nav piedzimis kumeliņš. Eila zināja, ka ķēves parasti dzemdē kaut kad pavasarī. Zāļu sieva Eila, kas bija piedalījusies daudzās klana sieviešu dzemdībās, zināja, ka Vīnijai jebkuru bridi var sākties dzemdības, tāpēc modri viņu uzmanīja. Sieviete neplānoja nekādus me­dību sirojumus, bet diezgan bieži izjāja - vienkārši sporta pēc.

- Manuprāt, esam pagājuši garām tai Mamutu cilts apmetnei, Tono­lan. Šķiet, ka esam novirzījušies pārāk tālu uz austrumiem, - Jondalars sacīja. Abi brāļi sekoja pa pēdām kādam lielam briežu baram, lai papil­dinātu savus pārtikas krājumus, kuri sāka jau izsīkt.

- Es ne… Skaties! - Pēkšņi viņi bija uzskrējuši virsū staltbriedim ar vienpadsmit pēdu gariem plaukstveida ragiem. Tonolans norādīja uz tramīgo dzīvnieku. Domājot, ka staltbriedis ir sajutis briesmas, Jon­dalars gaidīja dobjo brieža izdoto briesmu signālu, bet, pirms briedis paspēja ietaurēties, no bara atrāvās stirna un skrēja viņiem virsū. To­nolans nomērķēja un raidīja pīķi ar krama uzgali, kā bija to iemācījies no Mamutu cilts, - platajam asmenim bija jāietriecas starp ribām. Viņš bija trāpījis mērķī - stirna nokrita viņiem gandrīz pie kājām.

Bet, pirms viņi spēja savu medījumu novērtēt, brāļi atklāja, kāpēc staltbriedis bija tik tramīgs un kāpēc stirna bija metusies tieši virsū šķē­pam. Uztraukti arī abi vīrieši beidzot ieraudzīja, ka alu lauvene izdara lēcienu viņu virzienā. Plēsēja uz brīdi izskatījās samulsusi par to, ka viņas medījums nokritis, pirms lauvene paspējusi tam uzbrukt. Bet ilgi viņa neprātoja, ko darīt. Pabakstījusi stirnu ar purnu, lai pārliecinātos, ka tā ir beigta, lauvene ar zobiem iekampās dzīvnieka kaklā, parāva to zem sevis un sāka vilkt savu medījumu projām.

Tonolans bija sašutis. - Lauvene nozaga mūsu medījumu!

- Tā lauvene šo stirnu jau bija noskatījusi, un, ja tā uzskata, ka tas ir viņas medījums, es jau nu negrasos ar viņu par to strīdēties.

- Bet es gan to darīšu!

- Neesi taču smieklīgs! - Jondalars nosprauslojās. - Tu taču negrasies alu lauvenei atņemt viņas medījumu?

- Es negrasos atteikties no sava medijuma, pat nepamēģinot par to pacinlties.

- Tonolan, lai taču viņa to ņem. Mēs atradīsim citu briedi, - Jondalars centās atrunāt savu brāli, kas jau bija sācis iet lauvenei pa pēdām.

- Es vienkārši gribu paskatīties, kur viņa to aizstieps. Man nešķiet, ka šī ir bara lauvene, - tad jau līdz šim viss bars būtu saklupis medīju­mam virsū. Domāju, ka lauvene ir klejotāja un tagad velk šo medījumu prom, lai noslēptu no citiem lauvām. Mēs varam paskatīties, kur viņa to noslēps. Agrāk vai vēlāk viņa aizies, un tad mēs ari sev varēsim dabūt kādu svaigu gaļas gabalu.

- Es negribu svaigu gaļu no alu lauvenes medījuma tiesas.

- Tas nav viņas medījums. Tas ir manējais. Stirnas sānos joprojām atrodas mans pīķis.

Nebija nekādas jēgas strīdēties. Brāļi sekoja lauvenei, kas iegāja kan­jona strupceļā, kura sienas veidoja augstas klintis. Vīrieši gaidīja un vēroja, kas notiks, un, kā jau Tonolans bija paredzējis, lauvene driz vien aizgāja. Tonolans grasījās laisties lejā kanjonā.

- Tonolan! Neej tur lejā! Tu nevari zināt, kad lauvene atgriezīsies.

- Es tikai gribu izvilkt savu pīķi un varbūt paņemt kādu nelielu gaļas gabalu. - Tonolans pārkāpa pāri klints malai un sāka rāpties lejā pa akmeņaino kanjona sienu, pa kuru brīvi ripoja akmeņi. Jondalars viņam negribīgi sekoja.

Eila bija tik labi iepazinusi teritoriju austrumos no ielejas, ka viņai jau sāka kļūt garlaicīgi, īpaši - kopš viņa vairs nemedīja. Jau dienām ilgi laiks bija apmācies un lietains, un, kad siltie rīta saules stari bija izlauzušies cauri mākoņiem un bija pienācis laiks izjādei, jaunā sieviete nespēja paciest domu, ka atkal būs jājāj pa tik labi zināmo maršrutu.

Pēc tam kad Eila uz Vīnijas muguras bija piestiprinājusi vācamos grozus un velkamās platformas, viņa vadīja ķēvi lejā pa stāvo taku un apkārt īsākajai klints sienai. Viņa nolēma izjāt pa ieleju, nevis doties uz stepi. Ielejas galā, kur upe pagriezās uz dienvidiem, viņa pamanīja stāvu, grants klātu nogāzi, pa kuru jau agrāk bija kāpusi augšā, lai pār­skatītu teritoriju, kas pletās uz rietumiem, bet Eilai likās, ka Vīnijai šis pamats zem kājām būs nestabils. Tomēr tas viņu pamudināja jāt tālāk, lai paskatītos, vai nevar atrast daudz pieejamāku izeju uz rietumiem. Turpinādama jāt rietumu virzienā, sieviete ar dedzīgu ziņkāri pavērās apkārt. Beidzot viņa bija nonākusi jaunā teritorijā un brīnījās, kāpēc nekad agrāk nebija šeit jājusi. Augstā klints siena pārgāja lēzenākā nogāzē. Ieraudzījusi pieņemamu pāreju, Eila pagrieza Vīniju un mudi­nāja viņu iet pāri.

Pavērās tāda pati ainava kā atklātajās ganībās. Tikai dažas detaļas bija citādas, un tas padarīja to interesantu. Eila jāja tik tālu, līdz no­nāca daudz nelīdzenākā un skarbākā vidē - ar robotiem kanjoniem un pēkšņi aprautām plakankalnēm, kas pārvērtās aizās. Viņa bija aizjājusi daudz tālāk, nekā bija plānojusi, un jau domāja par griešanos atpakaļ. Pēkšņi sieviete izdzirdēja kaut ko tādu, kas sastindzināja asinis dzīslās un lika sirdij joņot daudz ātrāk, - dobju alu lauvas rūcienu un cilvēka kliedzienu.

Dzirdēdama, kā pašas asinis šalc ausīs, Eila apstājās. Viņa tik sen nebija dzirdējusi cilvēka balsi, tomēr zināja, ka tas ir cilvēks, un vēl vairāk - viņai līdzīgs cilvēks. Jaunā sieviete bija tik pārsteigta, ka ne­spēja domāt. Tomēr kliedziens nonāca līdz viņas apziņai - tas bija palīgā sauciens. Bet Eila nespēja ne stāties pretī alu lauvam, ne arī pakļaut šīm briesmām Vīniju.

Zirgs sajuta sievietes reakciju un pagriezās kanjona virzienā, kaut arī Eilas kontakta signāls labākajā gadījumā bija nenoteikts. Jaunā sie­viete lēnām tuvojās kanjonam, nokāpa no zirga un paskatījās lejā. Neko nevarēja redzēt, tikai pretim esošo klints sienu. Izdzirdējusi alu lauvas rūcienu, viņa ieraudzīja sarkanīgas krēpes. Tad Eila saprata, kāpēc Vīnija nav bijusi nervoza.

- Tas ir Mazulis! Vīnij! Tas ir Mazulis!

Eila ieskrēja kanjonā, aizmirsdama, ka tur varētu būt ari citi lauvas, un nepadomādama, ka Mazulis tagad ir pieaudzis alu lauva, nevis viņas mazais lauvēns. Viņš bija Mazulis - un tikai tam bija nozīme. Jaunajai sievietei nebija bailes no šī alu lauvas. Viņa uzkāpa uz kādas robotas klints lauvas priekšā. Zvērs pagriezās pret viņu un ierūcās.

- Pārtrauc, Mazuli! - Eila nokomandēja, rādīdama signālu un ņem­dama talkā arī balsi. Lauva tikai bridi ieturēja pauzi, bet pa to laiku sieviete jau bija nokāpusi zemē un atradās viņam blakus, pastumdama Mazuli nost, lai apskatītu viņa medījumu. Sieviete lauvam likās tik pa­zīstama un viņas izturēšanās tik pārliecinoša, ka viņš nolēma padoties. Mazulis pavirzījās sānis, kā bija to darījis arī agrāk, kad Eila gribēja saglabāt viņa laupījuma ādu vai paņemt kādu gaļas gabalu pati priekš se­vis. Un viņš nebija izsalcis. Mazulis bija pamielojies ar briedi, ko lauvene viņam bija atnesusi. Viņš bija uzbrucis tikai tāpēc, lai aizstāvētu savu teritoriju, un tad bija sācis svārstīties. Cilvēki neietilpa viņa medījumu kategorijā. Viņu smarža tik ļoti atgādināja tās sievietes smaržu, kas bija viņu uzaudzinājusi, - tā bija mātes un medību biedrenes smarža.

Eila ieraudzīja, ka tur guļ divi virieši. Viņa pietupās, lai tos pārbau­dītu. Kā zāļu sieva viņa izrādīja rūpes par cilvēku veselības stāvokli, bet tajā pašā laikā viņa bija pārsteigta un izbrīnījusies. Eila zināja, ka tie ir vīrieši, kaut ari šie bija pirmie Citu vīrieši, ko viņa redzēja un nekad nebija redzējusi. Viņa nebija spējusi savā iztēlē uzburt Citu vīrieša tēlu, bet tajā bridi, kad šos divus ieraudzīja, saprata, kāpēc Iza bija teikusi, ka Citu vīrieši izskatās līdzīgi viņai.

Jaunā sieviete nojauta, ka vīrietim ar tumšākajiem matiem vairs nav nekādu cerību. Viņš gulēja izstiepies nedabiskā pozā - ar pārlauztu kaklu. Zobu atstātās pēdas uz vīrieša rīkles norādīja iemeslu. Kaut ari Eila viņu nepazina, jaunā vīrieša nāve viņu apbēdināja. Sievietes acis pieplūda ar nožēlas asarām. Nebija jau tā, ka viņa šo vīrieti mīlēja, bet juta, ka bija zaudējusi kaut ko ļoti vērtīgu, ko agrāk nebija lemts iepazīt. Eila bija izmisumā par to, ka viņa pirmoreiz ierauga kādu no savas sugas cilvēkiem un viņš jau ir miris.

Jaunā sieviete gribēja godināt šo cilvēku un izteikt atzinību, viņu apglabājot, bet, ciešāk aplūkojusi otru vīrieti, saprata, ka tas nebūs iespējams. Vīrietis ar dzeltenajiem matiem joprojām vēl elpoja, bet viņa dzīvība lēnām izplēnēja pa plēsto brūci kājā. Gaišmatainā vīrieša vienīgā cerība izdzīvot rastos, ja Eila, cik ātri vien iespējams, viņu no­gādātu savā alā un sāktu ārstēt. Apglabāšanai vairs nebija laika.

Mazulis apostīja tumšmataino vīrieti, kamēr sieviete cieši nosēja otra vīrieša kāju ar žņaugu, ko pagatavoja no lingas, un smagumam uzlika oli, lai apturētu brūces asiņošanu. Pastūmusi lauvu prom no cilvēka ķermeņa, Eila nodomāja: "Mazuli, es zinu, ka viņš ir miris, bet viņš nav domāts tev." Alu lauva nolēca no klintsradzes un devās pārlieci­nāties, vai stirna joprojām atrodas klints spraugā, kur viņš medījumu bija atstājis. Pazīstamie rūcieni liecināja par to, ka Mazulis gatavojas maltītei.

Kad gaišmatainā vīrieša asiņošana bija mazinājusies, Eila uzsvilpa Vīnijai un nolēca no klintsradzes, lai uzstādītu velkamo platformu. Ta­gad jau Vīnija bija kļuvusi nervozāka, un Eila atcerējās, ka Mazulim ir arī draudzene. Viņa glāstīja un apskāva ķēvi, lai tā nomierinātos. Sieviete pārbaudīja cieši nopīto un stingro paklājiņu, kas atradās starp abām kārtīm, kas vilksies aiz zirga, un nolēma, ka tas izturēs vīrieti ar dzeltenajiem matiem, bet nezināja, ko iesākt ar to otro. Viņa negribēja atstāt lauvām tumšmataino mirušo vīrieti.

Uzkāpusi atpakaļ uz klintsradzes, Eila pamanīja, ka sairusī klints kanjona strupceļa tālākajā galā izskatās diezgan nestabila un aiz kāda lielāka bluķa, kas arī šķita diezgan nestabils, bija sadrupusi. Pēkšņi jaunajai sievietei ienāca prātā Izas apbedīšana. Vecā zāļu sieva tika rūpīgi ieguldīta alas šaurā grīdas spraugā, viņai pa virsu tika sakrauti klintsgabali un akmeņi. To atceroties, Eilai iešāvās prātā doma. Viņa aizvilka mirušo vīrieti kanjona strupceļa tālākajā galā un nolika blakus sadrupušās klints nogruvumam.

Atgriezās Mazulis, lai apskatītos, ko Eila dara; viņa purns pēc mie­lošanās ar stirnu bija asiņains. Lauva sekoja viņai līdzi pie otrā vīrieša un to apostīja, kamēr sieviete to uzvilka augšā uz klints malas, zem kuras apakšā gaidīja tramīgā ķēve un velkamā platforma.

- Mazuli, tagad paej nost!

Kamēr Eila centās piestiprināt gaišmataino vīrieti pie velkamās plat­formas, viņa plakstiņi nodrebēja un vīrietis sāpēs ievaidējās, pēc tam acis atkal aizvēra. Jaunā zāļu sieva nopriecājās, ka pašlaik viņš nav pie samaņas. Vīrietis bija smags, un viņa novietošana uz velkamās platfor­mas radītu viņam lielas sāpes. Kad beidzot sievietei izdevās viņu ievīstīt pītajā paklājā un piesiet pie platformas, viņa, paņēmusi līdzi garo pīķi, atgriezās uz klintsradzes un devās uz tās tālāko galu. Eila palūkojās uz mirušo vīrieti un izjuta skumjas par viņa nāvi. Tad, atstutējusi pīķi pret klinti, jaunā sieviete ar formāliem, klusiem klana žestiem vērsās pie garu pasaules.

Viņa bija vērojusi Krebu, veco moguru, ar izteiksmīgiem, plūstošiem žestiem uzticam Izas garu viņsaulei. Jaunā sieviete bija atkārtojusi tos pašus žestus arī tad, kad pēc zemestrīces bija atradusi alā Kreba mirušo ķermeni, kaut arī nekad nebija zinājusi svēto žestu īsteno nozīmi. Tas nebija svarīgi - viņa zināja žestu nolūku. Veicot skaisto, kluso rituālu, ko Eila veltīja nezināmajam svešiniekam, lai nosūtītu viņu uz garu pasauli, atgriezās atmiņas un acīs sariesās asaras.

Tad, izmantodama pīķi kā sviru - tāpat kā mēdza izmantot rokamo mietu, lai apgrieztu baļķi vai izceltu kādu sakni, - sieviete izkustināja lielo akmeni un pati palēca sānis, kad atbrīvoto akmeņu nogruvums apklāja mirušo vīrieti.

Pirms vēl putekļi nebija nosēdušies, Eila izveda Vīniju ārā no kan­jona. Sieviete uzkāpa zirga mugurā un sāka garo atpakaļceļu uz alu. Pāris reižu viņa ceļā apstājās, lai aprūpētu vīrieti, un vienreiz - lai iz­raktu svaigu tauksakni, kaut arī svārstījās neziņā, kas ir svarīgāk: ātrāk nogādāt vīrieti alā vai pasaudzēt Vīniju. Sasniegusi upes likumu un dabūjusi ievainoto vīrieti pāri upei, Eila vieglāk uzelpoja, kad ieraudzīja sev priekšā paveramies pazīstamo robaino klinšu sienu. Pirms Eila ne­bija sasniegusi stāvo taku, kas veda augšā uz alu, un apstājusies, lai izmainītu velkamās platformas mietu stāvokli, viņa nespēja noticēt, ka ir sasniegusi mājokli un vīrietis vēl joprojām - dzīvs.

Ar visu platformu ievedusi Vīniju alā, viņa iekūra uguni, lai sakarsētu ūdeni. Atsējusi bezsamaņā esošo vīrieti no platformas, Eila viņu aizvilka līdz savai guļvietai. Atbrīvojusi arī Vīniju no saitēm, viņa pateicībā ap­skāva savu draudzeni un pēc tam pārskatīja savākto ārstniecības augu krājumus, izvēlēdamās tos, kas būs nepieciešami. Pirms sagatavošanas darbu sākšanas Eila dziļi ievilka elpu un pieskārās savam amuletu mai­siņam.

Jaunā sieviete nespēja skaidri sakārtot domas, lai vērstos pie sava totēma ar īpašu lūgumu, - viņa bija pārāk pārņemta ar neizskaidrojamu nemieru un mulsinošām cerībām, bet gribēja vīrietim palīdzēt. Viņa vērsās pie varenā totēma, lai dod viņai spēku šo svešinieku izārstēt. Eilai bija viņš jāizglābj. Viņa gan nebija īsti pārliecināta, kāpēc, bet nekas cits, kas noticis sievietes dzīvē agrāk, nav bijis tik svarīgs. Lai ko arī viņai nāktos darīt, šis vīrietis nedrīkst nomirt.

Eila piemeta malku un pārbaudīja ūdens temperatūru ādas katliņā, kas bija piekārts tieši virs uguns. Ieraudzījusi no ūdens ceļamies tvai­kus, viņa iemeta katliņā kliņģerišu ziedlapiņas. Tad beidzot pagriezās pret bezsamaņā guļošo vīrieti. Apskatījusi viņa ādas apģērbu, Eila kon­statēja, ka bez ievainojuma labajā augšstilbā vīrietim jābūt arī citām brūcēm uz ķermeņa. Sievietei bija jānovelk vīrieša apģērbs, bet viņa virsdrēbes nebija sastiprinātas ar aukliņām.

Ieskatījusies ciešāk, lai sameklētu, kā drēbes novilkt, viņa ievēroja, ka ādas un kažokādas apģērbs bijis piegriezts gabalos un sasaistīts kopā ar auklām, lai aptvertu rokas, kājas un ķermeni. Sieviete uzmanīgi izpētīja salaiduma vietas. Viņa bija pārgriezusi vīrieša bikses, lai ārstētu kāju, un nolēma, ka tas bijis pareizākais lēmums. Eila bija pārsteigta, kad, pārgriezusi apģērba ārējo kārtu, zem tās atrada vēl vienu, kas nelīdzi­nājās nekam tādam, ko viņa savā mūžā bija redzējusi. Šī drēbju kārta bija rotāta ar gliemežvākiem, kaulu gabaliņiem, dzīvnieku zobiem un krāsainām putnu spalvām, kas bija tai akurāti piestiprināti. Vai tas ir kāds amulets? Viņa brīnījās. Eila negribēja to griežot sapostīt, bet ne­bija citas iespējas, kā to novilkt. Viņa grieza ļoti uzmanīgi, cenzdamās saglabāt ornamentus, lai pēc iespējas mazāk tos bojātu.

Zem izrotātās drēbju kārtas atradās vēl viena apģērba kārta, kas no­sedza virieša ķermeņa apakšējo daļu. Šis apģērba gabals bija aptīts ap katru kāju atsevišķi un savienots kopā ar auklu, tad apsiets ap vidukli, un priekšā tam nokarājās maisiņš ar atveri. Ari šo drēbju kārtu viņa pārgrieza un tostarp pamanīja, ka viņš noteikti ir vīrietis. Atlaidusi žņaugu, viņa no savainotās kājas maigi noņēma ar asinīm piesūkušos ādas bikšu staru. Jau pa ceļam sieviete vairākas reizes bija pataisījusi žņaugu vaļīgāku, bet pati, ar rokām aizspiedusi rētu, bija kontrolējusi asiņošanu un atjaunojusi kājā asinsriti. Žņauga uzlikšana varēja no­vest pie locekļa zaudēšanas, ja netika izprastas un lietotas pareizās metodes.

Viņa apstājās vēlreiz, kad bija nonākusi pie apaviem, kas bija uztaisīti un piegriezti tā, ka pilnībā atbilda vīrieša kājas formai; tad, pārgrie­zusi auklas un aptītās šņores, sieviete tos novilka. Kājas brūce atkal sāka asiņot, bet asinis vairs negāzās strūklā. Eila viņu ātri apskatīja kopumā, lai noteiktu ievainojumu apmēru. Pārējās skrambas un brūces bija virspusējas, bet pastāvēja infekcijas draudi. Lauvu nagu atstāta­jām brūcēm piemita nelāga tendence strutot, pat Eilai pašai nelielās skrambas, ko Mazulis kādreiz atstāja uz viņas ādas, bija strutojušas. Bet ne jau infekcija Eilai pašlaik bija svarīga - tā bija vīrieša kāja. Un viņa gandrīz vai palaida garām vēl vienu nozīmīgu ievainojumu: lielu piepampumu galvas vienā pusē; iespējams, tas radies kritiena rezul­tātā, kad vīrietim uzbruka lauva. Pašlaik sieviete nevarēja novērtēt šī ievainojuma bīstamību, jo vispirms bija jāparūpējas par vīrieša kāju. No brūces atkal bija sākušas plūst asinis.

Uzspiedusi uz vīrieša cirkšņa un iemērkusi kliņģerišu ziedlapiņu uz­lējumā ģērētu trušādiņu, kas bija apstrādāta un stiepta tik ilgi, līdz tā bija kļuvusi mīksta un absorbējoša, Eila apmazgāja brūci. Šķidrums bija audus savelkošs un dezinficējošs līdzeklis, vēlāk viņa to lietos, lai notī­rītu ari pārējās brūces. Eila pamatīgi apmazgāja brūci, skalodama rētu gan no iekšpuses, gan ārpuses. Zem dziļās ārējās brūces bija pārrauti ari vīrieša augšstilba muskuļi. Viņa dāsni uzbēra uz brūces ģerāniju sakņu pulveri un uzreiz pamanīja asins sarecēšanas pazīmes.

Ar vienu roku joprojām spiezdama cirksni, Eila iemērca tauksakni ūdenī, lai to noskalotu. Pēc tam jaunā sieviete to sakošļāja mīkstā masā un iespļāva karstajā kliņģerišu uzlējumā, lai izmantotu kā slapju sautē­jošo kompresi, ko uzlikt tieši uz vaļējās brūces. Ielikusi pārrauto muskuli vietā, viņa ar roku aizspieda brūci, bet, noņemot roku, tā atkal atvērās un muskulis izslīdēja no pareizās vietas.

Eila brūci atkal aizvēra, bet zināja, ka tā nestāvēs ciet. Viņa nedo­māja, ka cieša brūces nosiešana saturētu to pareizi kopā, tāpat viņa negribēja, ka vīrieša kāja slikti sadzītu un šis ievainojums radītu viņam pastāvīgu vājumu. Jaunā sieviete pie sevis domāja: "Ja vien es varētu visu laiku tā sēdēt un turēt brūci kopā, līdz tā sadzīst!" Viņa jutās bezpalīdzīga un vēlējās, kaut Iza pašlaik būtu viņai blakus. Eila bija pārliecināta, ka vecā zāļu sieva zinātu, kas šobrīd būtu jādara, tomēr viņa neatcerējās nevienu mācību, ko būtu saņēmusi, lai prastu rīkoties šādās situācijās.

Bet pēkšņi jaunā sieviete atcerējās ko citu: to, ko Iza bija teikusi par viņu pašu, kad Eila bija jautājusi, kā viņa var kļūt par zāļu sievu pa Izas līniju. "Es taču neesmu tava īstā meita," Eila bija teikusi. "Man nav tavu atmiņu. Es pat īsti neizprotu, kādas tās tavas atmiņas ir."

Tad Iza bija paskaidrojusi, ka viņas līnija ieņem visaugstāko stāvokli klanā, jo ir pati labākā; katra māte bija nodevusi savai meitai tās zi­nāšanas, ko savā mūžā bija iemācījusies un uzzinājusi, un Iza Eilu bija apmācījusi. Iza bija Eilai atdevusi visas iespējamās zināšanas, varbūt ne visas, bet pietiekami daudz, jo Eilai pašai piemita vēl kaut kas. Iza to bija raksturojusi kā talantu. "Bērns, tev nav klana atmiņu, bet tev ir pašai sava domāšana un sapratne… un māka otram palīdzēt."

Eila nodomāja: "Ja vien es spētu izdomāt, kā šobrīd palīdzēt šim vī­rietim!" Tad viņa pamanīja sagriezto apģērbu kaudzi, ko bija novilkusi svešiniekam, un sievietei pēkšņi kaut kas ienāca prātā. Viņa atlaida vaļā vīrieša kāju un paņēma to apģērba gabalu, kas bija sedzis ķermeņa lejasdaļu. Šim apģērba gabalam bija sagriezti ādas gabali un savienoti kopā ar smalkām aukliņām; aukliņas bija izgatavotas no cīpslām. Izpē­tīdama, kā tās ir pievienotas, Eila tās izvilka ārā. Aukliņa bija ievērta apstrādātas ādas gabala sānu daļas caurumā, tad izvērta cauri tādam pašam caurumam otrā pusē un sasieta kopā.

Izgatavojot traukus no bērza mizas, Eila bija darījusi kaut ko līdzīgu: izdūra tajos caurumus un, iesējusi mezglu, abas puses sastiprināja kopā. Vai viņa varētu izdarit kaut ko līdzīgu, lai aizvērtu brūci uz vīrieša kājas? Lai saturētu kopā brūci, līdz tā sadzīst.

Ātri piecēlusies, sieviete atnesa brūnu nūjiņu, kas izrādījās garš, izžāvēts un sakaltis brieža cīpslas gabals. Ar apaļu, gludu akmeni Eila veikli sadauzīja izkaltušo cīpslu, sadalīdama to garās, baltās kolagēna [7] šķiedrās. Atdalījusi tās, viņa izveidoja izturīga saistauda smalku pave­dienu un iemērca to kliņģerišu uzlējumā. Tāpat kā āda, arī saslapināta cīpsla kļuva elastīga, bet neapstrādāta tā žūstot sacietēja. Sagatavojusi vairākus cīpslu gabalus, Eila pārskatīja savus nažus un urbjus, cenz­damās piemeklēt pašus labākos, ar kuriem izurbt mazus caurumiņus vīrieša miesā. Tad sieviete atcerējās skaidu maisiņu, ko bija savākusi no zibens nospertā koka. Iza ar šādām skaidām bija caurdūrusi augoņus, tulznas un pampumus, no kuriem bija nepieciešams iztīrīt šķidrumu. Skaidas noderēs ari šoreiz.

Eila nomazgāja no jauna izsūkušās asinis, bet nebija īsti pārliecināta, kā iesākt. Kad viņa dūra caurumu ar vienu no skaidām, vīrietis pakus­tējās un kaut ko nomurmināja. Viņai tas bija jāpaveic ātri. Ar skaidas palīdzību izvērusi stingro cīpslas gabalu cauri izdurtajam caurumam vienā brūces pusē, tad, izvērusi cauri arī otrā pusē, jaunā zāļu sieva savilka abas brūces malas kopā un iesēja mezglu.

Jaunā sieviete nolēma netaisīt pārāk daudz mezglu, jo nebija pār­liecināta, kā vēlāk tos izņems ārā. Visas brūces garumā viņa sasēja četrus mezglus un vēl trīs, lai sarautos muskuļus nostiprinātu vietā. Pabeigusi operāciju, Eila pasmaidīja par cīpslu mezgliem, kas brūces malās saturēja miesu kopā, - viss bija izdevies. Ja ievainojums sadzīs bez strutošanas, viņš vēl varēs savu kāju labi lietot. Vismaz tagad iz­redzes jau bija daudz labākas.

Pagatavojusi no tauksaknes slapju kompresi, jaunā zāļu sieva ietina vīrieša kāju mīkstā ādas gabalā. Pēc tam uzmanīgi apmazgāja ari pārējās brūces un skrambas, kas galvenokārt atradās uz vīrieša labā pleca un krūtīm. Eilu uztrauca bumbulis, kas bija izveidojies vīrietim uz galvas, tomēr āda nebija pārplēsta - tas bija tikai pietūkums. Paņēmusi svaigu ūdeni, viņa pagatavoja arniku ziedu uzlējumu, no tā izveidoja slapjo kompresi uztūkumam un ar ādas aukliņu apsēja to ap vīrieša galvu.

Tikai pēc tam Eila beidzot apsēdās. Kad vīrietis pamodīsies, viņa iedos tam zāles, bet pagaidām viņa bija padarījusi visu, kas bija iespējams. Jaunā zāļu sieva iztaisnoja nelielu krunciņu ādas apsējā uz vīrieša kājas un tikai tad pirmo reizi kārtīgi paskatījās uz bezsamaņā guļošo jauno vīrieti.

Šis puisis nebija tik robusts kā klana vīrieši, bet pietiekami mus­kuļots, viņa kājas bija neticami garas. Zeltaini matiņi, uz krūtīm sa­cirtojušies, uz rokām pārvērtās par maigām pūciņām. Vīrieša āda bija bāla un ķermeņa apmatojums daudz gaišāks un smalkāks nekā klana ļaudīm, kurus Eila bija pazinusi; šis vīrietis bija slaidāks un garāks, bet citādi nemaz tik atšķirīgs nebija. Viņa ļenganais loceklis atpūtās uz mīkstiem, zeltainiem matiņiem. Viņa pastiepa roku, lai pārbaudītu apmatojuma mīkstumu, tad atrāvās atpakaļ. Vēl Eila pamanīja vīrietim uz ribām svaigu rētu un vēl neizbalējušus zilumus. Viņš droši vien vēl tikai nesen atlabis no iepriekšējā savainojuma.

Kas bija par viņu rūpējies? Un no kurienes šis svešinieks uzradies?

Sieviete pieliecās tuvāk, lai nopētītu viņa seju. Salīdzinājumā ar klana vīriešu sejām tā izskatījās plakana. Svešinieka mute bija atslābinājusies, lūpas - pilnīgas, bet žoklis nebija tik ļoti izvirzīts uz priekšu. Viņam bija spēcīgs žoklis ar bedrīti vidū. Eila pataustīja savu zodu un atcerējās, ka arī viņas dēlam bija bedrīte zodā, bet nevienam citam klanā tādas ne­bija. Vīrieša deguna forma daudz neatšķīrās no klana vīriešu deguniem - tas bija šaurs, ar augstu virsdeguni, tikai daudz mazāks. Svešinieka aizvērtās acis bija izvietotas tālu viena no otras un šķita skaistas; tikai pēc tam Eila saprata, ka tās neaizēno zemā pieres mala. Vīrieša piere, kuru klāja nelielu dusmu krunciņu tīklojums, bija taisna un augsta. Viņai, kas bija pieradusi redzēt vienīgi klana ļaudis, šī piere šķita deformēta. Jaunā sieviete uzlika roku uz viņa pieres, tad pataustīja savējo. Abas bija vienādas. Cik neparasta gan viņa bija izskatījusies klana acīs!

Vīrieša mati bija gari un taisni - daļēji sasieti ar aukliņu pakausī, bet tagad tie bija izjukuši - un dzelteni. "Tieši kā manējie," viņa nodomāja, "tikai gaišāki. Tomēr tik pazīstami." Tad pēkšņi sieviete atcerējās savu sapni! Viņa bija sapņojusi par Citu ļaužu vīrieti. Eila nebija spējusi saskatīt viņa seju, bet vīrieša mati bija bijuši dzelteni!

Apsegusi svešinieku, jaunā sieviete ātri izsteidzās ārā uz klints pārka­res, pārsteigta par to, ka vēl joprojām ir gaišs; pēc saules spriežot - agra pēcpusdiena. Tik daudz kas bija noticis un prasījis no viņas garīgo, fizisko un emocionālo enerģiju, ko Eila tik dāsni bija atdevusi, ka tagad šķita - jābūt jau daudz vēlākam laikam. Viņa mēģināja sakārtot domas, salikt tās pa plauktiņiem, bet tās bija sajukušas vienā mudžeklī.

Kāpēc tieši šodien viņa bija izlēmusi jāt uz rietumiem? Kāpēc viņa gadījās tuvumā tieši tad, kad vīrietis kliedza? Un kā tas gadījās, ka no visiem alu lauvām, kas mīt stepē, tieši Mazulis atradās kanjonā? Droši vien Alu Lauvas totēms būs viņu uz turieni aizvedis. Un kā tad ar viņas sapni par vīrieti ar dzeltenajiem matiem? Vai šis ir tas vīrietis? Kāpēc viņš ir šeit atklīdis? Eila nebija pārliecināta, ka šim vīrietim būs kāda nozīme viņas dzīvē, bet zināja tikai to, ka nekad vairs nebūs tā kā agrāk. Viņa bija ieraudzījusi Citu ļaužu seju.

Sieviete sajuta, ka no mugurpuses Vīnija ar purniņu pieskaras viņas rokai, un pagriezās pret savu draudzeni. Ķēvīte uzlika galvu uz Eilas pleca, un sieviete pastiepās, lai abām rokām apskautu Vīnijas kaklu, un piekļāva tai savu galvu. Tā viņa stāvēja - pieķērusies pie dzīvnieka, pie pazīstamā un ērtā dzīvesveida un nedaudz nobažījusies par nākotni. Paplikšķinājusi ķēvītei pa muguru un paglāstījusi to, Eila sajuta Vīnijas vēderā sakustamies kumeliņu.

- Vīnij, zini ko? Vairs ilgi nebūs jāgaida. Tomēr esmu tev ļoti patei­cīga, ka palīdzēji man pārvest mājās vīrieti. Nekad mūžā es viena pati nebūtu spējusi viņu nogādāt mājās.

"Labāk iešu nu atkal iekšā un paskatīšos, vai ar viņu viss kārtībā," viņa nodomāja, uztraukusies, ka tik kaut kas nenotiek, ja kaut uz brī­tiņu atstās svešinieku vienu pašu. Vīrietis vēl nebija pakustējies, bet Eila palika viņam līdzās, vērodama, kā viņš elpo, un nespēdama ne acu atraut. Tad viņa pamanīja kādu anomāliju: viņam nebija bārdas! Visiem klana vīriem bija bārdas - kuplas un brūnas bārdas. Vai tad Citu vīriešiem nav bārdu?

Viņa pataustīja svešinieka zodu un sajuta nesen izdīgušus bārdas rugājus. Viņam tomēr bija bārda, bet tā bija tik īsa. Eila apjukusi pašū­poja galvu. Viņš izskatījās tik jauns. Kaut arī vīrietis bija liela auguma un muskuļots, tagad viņš vairāk izskatījās pēc puikas, nevis vīrieša.

Vīrietis pagrieza galvu, novaidējās un kaut ko nomurmināja. Viņa vārdi bija nesaprotami, tomēr tajos ieskanējās kaut kas tāds, ka Eila apjauta: viņa spētu tos saprast. Jaunā sieviete uzlika roku uz puiša pieres, pēc tam uz vaiga un sajuta, ka viņam ceļas drudzis. Atkal piecēlusies kājās, viņa nodomāja: "Labāk paskatīšos, vai nevaru sarūpēt kādu vītola mizu."

Meklējot vītola mizu, Eila pārskatīja savu ārstniecības augu krājumu. Viņa nekad nebija pārstājusi sev uzdot jautājumu: kāpēc nepieciešama tik pilnīga ārstniecības augu kolekcija, ja nav neviena, ko ārstēt, tikai pašai sevi? Tas vienkārši bija izveidojies paradums. Tagad sieviete par to tikai priecājās. Bija daudz tādu augu, kurus jaunā zāļu sieva nebija atradusi ne ielejā, ne stepē, tāpēc pievienoja pāris mazāk pazīstamu, ko savāca tālāk uz dienvidiem. Iza bija viņai iemācījusi, kā pašai uz sevi pārbaudīt nezināmus augus, vai tie būs derīgi ēšanai un ārstēša­nai. Tomēr jaunā zāļu sieva nebija pilnībā apmierināta ar atrastajiem jaunumiem un, ārstējot vīrieti, baidijās tos izmantot.

Vēl bez vītola mizas sieviete paņēma ari tādus augus, kuru lietojumu labi pārzināja. Viens no tiem bija plūksnainā sakne. ŠI auga stublājs izaudzis viduci starp platām, dubulti smailām lapām. Pacēlusi to, Eila ieraudzīja baltu ziediņu čemurus, kas tagad bija novītuši un kļuvuši brūni. Šis augs šķita tik līdzīgs dadzim, ka viņa nodomāja: "Tas ir kāds dadža paveids; bet kāda cita zāļu sieva klanu Sapulcē bija to nosau­kusi par kaulu saaudzētāju un izmantoja tieši šādam nolūkam." Eila to lietoja drudža mazināšanai, bet tas bija jāsavāra biezā sīrupā, un tas prasīja laiku. Šis augs izraisīja pastiprinātu svīšanu, bet tas bija spēcīgs un sieviete negribēja to dot svešiniekam, kas bija zaudējis tik daudz asiņu un tagad bija vājš, līdz brīdim, ja citādi nevarēs. Tomēr bija jābūt gatavai uz visu.

Jaunā zāļu sieva atcerējās lucernas lapas. Svaigas lucernas lapas, iz­tvaicētas ūdenī, palīdz asins sarecēšanai. Dažas no šīm lapām viņa bija manījusi pļavā. Vēl viņam nepieciešams stiprs gaļas buljons, lai atgūtu spēkus. Atmetot samulsumu, ko bija izjutusi agrāk, Eila atkal domāja kā zāļu sieva. Jau no paša sākuma viņai galvā bija bijusi tikai viena doma, un tā kļuva arvien spēcīgāka: "Šim vīrietim ir jāizdzīvo."

Turot vīrieša galvu sev klēpī, Eilai izdevās piedabūt, lai svešais iedzer nedaudz vītolu mizas tēju. Viņa acis noraustījās, viņš kaut ko nomurmi­nāja, bet samaņu vēl neatguva. Nobrāzumi un brūces bija radījuši kar­soni un piesārtumu, un kāja acīmredzami piepampa. Sieviete nomainīja ap galvu aplikto sautējošo kompresi pret jaunu. Vismaz pietūkums bija mazinājies. Līdz ar vakara iestāšanos viņas bažas pieauga; jaunā zāļu sieva vēlējās, kaut šeit būtu Krebs, kas izsauktu viņai palīgā garus, kā bija mēdzis to darīt Izai.

Kad bija jau satumsis, vīrietis sāka grozīties un mētāties, izsauk­dams dažādus vārdus. Vienu vārdu viņš atkārtoja visbiežāk, tas bija sajaukts kopā ar skaņām, kas izteica brīdinājumu. Eilai šķita, ka tas varētu būt cilvēka vārds - varbūt tā otra vīrieša vārds? Apmēram ap pusnakti, ņemot talkā brieža ribas kaulu, kura viens gals bija izgrebts, lai iegūtu mazu ieliekumu, Eila maziem malciņiem iebaroja vīrietim lucernas koncentrātu. Sajutis rūgto garšu, svešinieks plati atvēra acis, bet to dziļajās dzīlēs nevīdēja vēl nekāda sapratne. Vēlāk bija vieglāk viņam iebarot velnābola tēju - it kā viņš gribētu izskalot muti ar vēl vienu rūgtu šķidrumu. Eila priecājās, ka netālu no ielejas bija atradusi sāpes remdinošo un miegu izraisošo velnābolu.

Jaunā sieviete visu nakti palika sardzē, cerēdama, ka drudzis mazi­nāsies, bet tikai pret ritu iestājās pati kulminācija. Pēc tam kad Eila ar aukstu ūdeni bija nomazgājusi slimnieka sviedros izmirkušo ķermeni, nomainījusi gultas pārklājus un apsējus, viņš gulēja daudz mierīgāk. Arī Eila beidzot iemiga, apmetusies viņam blakus uz zvērādas.

Pēkšņi jaunā sieviete pamodās no spilgtas saules gaismas, kas iespī­dēja pa alas ieeju, un brīnījās - kā tik ātri pamodusies. Pagriezusies uz otriem sāniem, Eila ieraudzīja vīrieti, un viņai atmiņā uzausa visi iepriekšējās dienas notikumi. Vīrietis šķita mierīgs un gulēja normāli. Viņa klusām gulēja blakus un klausījās, bet pēkšņi sadzirdēja Vīnijas smago elpu. Eila ātri piecēlās kājās uz aizgāja uz alas otru galu pie savas draudzenes.

- Vīnij, - viņa satraukti sacīja, - vai pienācis laiks? - Ķēvei nekas nebija jāatbild.

Eila ari agrāk bija palīdzējusi mazuļiem nākt pasaulē, pati bija vienu dzemdējusi, bet palīdzēt atnesties ķēvei bija pavisam kas jauns. Vīnija zināja, kas jādara, un likās, ka ķēvītei patīk Eilas mierinošā klātbūtne. Kad dzemdības gandrīz jau bija beigušās un kumeliņš daļēji iznācis ārā, sieviete turpināja palīdzēt tam nākt pasaulē. Jaunā sieviete priecīgi smaidīja, kad Vīnija sāka laizīt tikko dzimušā kumeļa brūno, spalvaino kažoku.

- ŠI ir pirmā reize, kad redzu kādu pieņemam dzemdības zirgam, - Jondalars sacīja.

Izdzirdējusi skaņu, Eila apmetās apkārt un ieraudzīja vīrieti, kas, izslējies uz elkoņa, viņu vēroja.