Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

26

- Eila, es nevaru atcerēties, ka kādreiz būtu ēdis kaut ko tik garšīgu. Kur tu iemācījies tā gatavot? - Jondalars pavaicāja, sniegdamies pēc vēl viena sātīga, garda irbes gabala ar garšvielām.

- To man Iza iemācīja. Kur gan citur es būtu to iemācījusies? Šis bija Kreba mīļākais ēdiens. - Eila nezināja, kāpēc, bet vīrieša uzdotais jautājums viņu nedaudz aizkaitināja. Kāpēc viņai nevajadzētu mācēt gatavot ēst? - Zāļu sieva pārzina augus, Jondalar, gan tos, kas ārstē, gan tos, kas piešķir ēdienam labu garšu.

Vīrietis pamanīja Eilas balss aizkaitināto toni un nesaprata, kas to būtu varējis izraisīt. Viņš bija gribējis tikai izteikt Eilai komplimentu. Maltīte bija brīnišķīga. Īstenībā - izcila. Kad Jondalars sāka atcerēties visu, ko Eila bija gatavojusi, itin viss bija garšīgs. Daudzi ēdieni gan bija viņa gaumei neparasti, bet viens no ceļošanas iemesliem taču bija iepazīt visu jauno; kaut arī ēdiens nebija pazīstams, tā kvalitāte bija nevainojama.

Un Eila to visu mācēja. Piemēram, karstā tēja no rītiem; viņai viss sanāk tik viegli, ka aizmirstas, cik daudz viņa paspēj padarīt. Viņa no­medīja irbes, noplūca tās un sagatavoja šo maltīti. Eila rūpējās par visu. Jondalar, viss, kas tev jādara, ir vienīgi jāēd. Tu neesi devis nekādu artavu. Tu visu esi tikai ņēmis un neko neesi devis pretim… mazāk par neko.

Un tagad tu bārsties ar komplimentiem un skaistiem vārdiem. Vai vari vainot šo sievieti, ka viņa ir aizkaitināta? Viņa priecāsies redzēt tevi no šejienes aizejam, tu viņai sagādā vienīgi vairāk rūpju.

Tu vismaz varētu doties pamedīt, atmaksāt par noēsto gaļu. Pēc visa tā, ko šī sieviete tavā labā darījusi, tas šķiet tik niecīgi. Vai nevari izdomāt ko citu… kaut ko paliekošu? Viņa pati ļoti labi māk medīt. Cik gan vērta ir neliela pamedīšana?

Tomēr - kā gan viņai tas izdodas ar to neērto pīķi? Interesanti… vai viņa domātu, ka aizvainoju viņas klanu, ja piedāvātu…

- Eila… es, ē… es gribu ko teikt, bet negribu tevi apvainot.

- Kāpēc tu tagad uztraucies par manu aizvainošanu? Ja tev ir kas sakāms, tad saki. - Aizvainojuma dzirkstelltes bija joprojām redzamas, un sarūgtināts Jondalars tik tikko neapklusa.

- Tev taisnība. Ir jau par vēlu. Bet es domāju… ē… kā tu vari medīt ar to pīķi?

Eilu šis jautājums apmulsināja. - Es izroku bedri un skrienu, nē, dzenu dzīvnieku baru tajā iekšā. Bet pagājušo ziemu…

- Bedres slazds! Nu, protams! Tā tu vari pieiet gana tuvu klāt dzīv­niekam, lai izmantotu šo pīķi. Eila, tu manā labā esi tik daudz darījusi, tāpēc, pirms aizeju, gribu kaut ko vērtīgu izdarīt arī tavā labā. Bet es negribētu, ka par manu ierosinājumu tu justos aizvainota. Ja tev tas nepatiks, tad vienkārši aizmirsti, ka vispār esmu ko teicis, sarunāts?

Eila nedaudz piesardzīgi pamāja, bet viņu māca ziņkārība.

- Tu esi… tu esi laba medniece, īpaši ņemot vērā tavu ieroci, bet es tev varu parādīt, kā to var izdarīt vieglāk; ja atļausi, es tev izgatavošu labāku medību ieroci.

Eilas sapīkums vienā mirklī izgaisa. - Tu gribi man parādīt labāku medību ieroci?

- Un vieglāku veidu, kā medīt, - ja vien tev nav iebildumu. Tam būs nepieciešamas nelielas mācības un treniņi…

Sieviete neticībā pašūpoja galvu. - Klana sievietes nemedī, un ne­viens vīrietis negribētu, ka es mediju - pat ar lingu ne. Brūns un Krebs man to atļāva tikai tāpēc, lai remdētu manu totēmu. Alu Lauva ir ļoti varens vīrieša totēms, un mans totēms darīja viņiem zināmu, ka tā ir viņa griba, ka es medīju. Klana vadonis un mogurs neuzdrīkstējās tam nepakļauties. - Pēkšņi viņa ļoti dzīvi atcerējās vienu gadījumu. - Viņi noorganizēja īpašu ceremoniju. - Eila pieskārās nelielai rētiņai savā kakla bedrītē. - Krebs ziedoja manas asinis senajiem senčiem, lai es varētu kļūt par Sievieti, kas medī. Kad atradu šo ieleju, vienīgais ierocis, ko pazinu, bija mana linga. Bet ar lingu nebija pietiekami, tāpēc pati pagatavoju tādus pīķus, kādus lieto vīrieši, un iemācījos ar tiem medīt, cik nu labi pratu. - Eila apklusa un nolaida acis, tad pēkšņi turpināja: - Es būtu tev ļoti pateicīga, Jondalar. Nevaru pat izteikt, cik ļoti.

Dziļās spriedzes grumbas vīrieša pierē izlīdzinājās. Viņam pat izlikās, ka ieraudzījis Eilas acīs iemirdzamies asariņu. Vai tas viņai tiešām va­rētu nozīmēt tik daudz? Un viņš vēl bija uztraucies, ka Eila to nepareizi uztvers. Vai viņš kādreiz spēs šo sievieti saprast? Jo vairāk viņš par

Eilu uzzināja, jo mazāk zināja. Vai tiešām viņa bija mācījusies medīt pašmācības ceļā?

- Man vajadzēs izgatavot speciālus rīkus. Būs vajadzīgs kāds dzīv­nieka kauls, šķiet, ka brieža kājas kauls varētu lieti noderēt, bet man būs tie kauli jāizmērcē. Vai tev ir kāds trauks, kur varētu mērcēt kaulus?

- Cik lielam tam jābūt? Man ir daudz dažādu trauku, - viņa sacīja pieceldamās.

- Eila, tas var pagaidīt, līdz tu pabeigsi maltīti.

Jaunajai sievietei vairs nebija apetītes, viņa jutās pārāk satraukusies. Bet Jondalars pats vēl nebija beidzis ēst. Apsēdusies savā vietā, viņa knābāja ēdienu, līdz Jondalars pamanīja, ka viņa nemaz neēd.

- Vai gribi tagad iet sameklēt piemērotu trauku? - vīrietis pajau­tāja.

Eila pielēca kājās un devās uz savu mantu glabātavu, tad atgriezās, lai paņemtu akmens lampu. Alas dibenā bija tumšs. Viņa iedeva Jon­dalaram paturēt lampu, kamēr pati vilka ārā grozus, bļodas un bērza tāss cibiņas, kas bija ielikti cits citā un sakrauti kaudzē. Vīrietis pacēla lampu augstāk, lai kristu lielāka gaisma, un paskatījās apkārt. Te visa kā bija tik daudz, daudz vairāk, nekā šī sieviete jebkad spētu izlietot.

- Vai tu pati to visu uztaisīji?

- Jā, - viņa atbildēja, rakdamās cauri kaudzēm.

- Tas droši vien aizņēma dienas… mēnešus… gadus. Cik ilgu laiku tas aizņēma?

Eila centās izdomāt, kā lai viņam to pasaka. - Gadalaikus. Vairākus gadalaikus. Vairums no šīm lietām tika taisītas aukstajos gadalaikos. Tad man nebija nekā cita, ko darīt. Vai kāds no šiem būs vajadzīgajā izmērā?

Jondalars aplūkoja traukus, ko Eila bija izlikusi uz zemes, un dažus no tiem paņēma, drīzāk lai novērtētu meistarību nekā kādu no tiem izvēlētos. Bija grūti to aptvert un noticēt. Nebija runa par šīs sievietes meistarību vai viņas darba ātrumu; smalki pīto grozu un nevainojami noslīpēto bļodu izgatavošana bija prasījusi milzum daudz laika. Cik ilgu laiku Eila bija šeit pavadījusi? Viena pati.

- Šis derēs, - Jondalars sacīja, izvēlēdamies lielu, abrai līdzīgu koka bļodu ar augstām malām. Jondalaram turot lampu, Eila visu kārtīgi salika atpakaļ pa vietām. "Viņa droši vien vēl bija meitene, kad šeit ieradās," vīrietis nodomāja. "Viņai nevar būt daudz gadu; interesanti - cik Eila ir veca? To ir grūti pateikt. Viņai piemīt mūžīgās jaunības īpašī­bas, zināms dabiskums, kas nesader kopā ar viņas attīstīto, nobriedušas sievietes augumu. Viņa bija dzemdējusi; viņa ir pilnvērtīga sieviete. Interesanti - cik Eilai gadu?"

Nogājis lejā pa taciņu, Jondalars piepildīja trauku ar ūdeni un ap­skatīja dzīvnieku kājas kaulus, ko bija atradis mēslu kaudzē. - Šim te ir plaisa, nebiju to agrāk pamanījis, - vīrietis sacīja, parādīdams Eilai kaulu, pirms aizmeta to prom. Pārējos atlasītos kaulus viņš iemērca ūdenī. Kamēr abi gāja atpakaļ uz alu, Jondalars centās noteikt Eilas vecumu. Viņa nevar būt pārāk jauna, jo ir Joti prasmīga dziedniece. Tomēr varbūt Eila ir manos gados?

- Eila, cik ilgi tu jau šeit atrodies? - nespēdams apslāpēt ziņkārību, Jondalars jautāja, kad viņi iegāja alā.

Jaunā sieviete apstājās, nezinādama, kā uz šo jautājumu lai atbild un kā viņam to izskaidrot. Tad viņai prātā ienāca iezīmētās nūjas, kaut ari Krebs bija viņai parādījis, kā izdarīt atzīmes, viņa kā klana sieviete to nedrīkstēja zināt. "Varbūt Jondalars to nosodīs? Bet viņš taču drīz dosies prom," Eila nodomāja.

Izvilkusi nūju saišķi, uz kuriem katru dienu bija izdarījusi atzīmi, jaunā sieviete to atsēja un izklāja sev priekšā.

- Kas tas ir? - vīrietis brīnījās.

- Tu gribēji zināt, cik ilgu laiku esmu šeit dzīvojusi. Nezinu, kā tev to pateikt, bet, kopš atradu šo ieleju, katru vakaru šajās nūjās iegriezu vienu robiņu. Esmu šeit pavadījusi tik daudz dienu, cik uz nūjām ir iegrieztu robiņu.

- Vai tu zini, cik daudz robiņu tur ir?

Eila atcerējās savu vilšanos, ko bija izjutusi, kad jau iepriekš bija centusies tikt skaidrībā ar iegrieztajiem robiņiem uz nūjām. - Tik, cik tur ir, tik ir, - viņa atbildēja.

Ieintriģēts Jondalars paņēma vienu no nūjām. Eila nemācēja skaitļus, tomēr viņai par tiem bija kāda sajēga. Pat visi Zelandoni cilts ļaudis tos nesaprata. Skaitļu varenā maģija nebija lemta visiem prātiem. Ze­landoni viedais virs bija kaut ko Jondalaram iemācijis un izskaidrojis. Viņš neizprata visu skaitļu maģiju, bet zināja daudz vairāk par tiem, kam skaitļi nebija aicinājums. Kur Eila bija iemācījusies izdarīt atzīmes uz nūjām? Kā gan kāds, kas uzaudzis pie plakangalvjiem, var kaut ko saprast par skaitļiem?

- Kā tu to iemācījies?

- Krebs man to parādīja. Tas bija tik sen, kad vēl biju maza mei­tene.

- Krebs? Vai tas bija vīrietis, pie kura pavarda tu dzīvoji? Viņš zināja, ko tie nozīmē? Tātad viņš neizdarīja tikai vienkāršas atzīmes?

- Krebs bija… mogurs… svēts vīrs. Klans paļāvās uz viņu, lai zinātu īsto laiku noteiktām ceremonijām - tādām kā vārda došanas dienas vai klanu Sapulce. Tieši šādā veidā viņš to zināja. Nedomāju, ka Krebs apjauta, ka es kaut ko no viņa skaidrotā sapratu, to saprast ir grūti pat moguriem. Viņš man to izstāstīja, lai neuzdodu pārāk daudz jautājumu. Pēc tam viņš man pieteica vairs nekad tādus jautājumus neuzdot. Vēlāk, kad biju jau vecāka, Krebs mani reiz pieķēra, atzīmējot mēness cikla dienas, un ļoti par to sadusmojās.

- Tas… mog-urs, - Jondalaram bija grūti šo vārdu izrunāt, - tātad viņš bija cienījams vīrs - tāds kā svētais, kā dziednieks?

- Es nezinu. Tu šo vārdu lieto, kad runā par tiem, kas dziedē citus. Mogurs nebija dziednieks. Iza pārzināja augus un zālītes - viņa bija zāļu sieva. Mogurs pārzināja garus. Viņš palīdzēja Izai ar tiem sazināties.

- Dziedniekam var būt ari citi talanti; tas ir cilvēks, kas atsaucies Mātes aicinājumam Viņai kalpot. Dažiem no šiem cilvēkiem nav nekādu īpašo talantu, tikai liela vēlēšanās Viņai kalpot. Viņi var sarunāties ar Māti.

- Krebam piemita citas spējas. Viņš bija pats augstākstāvošais un va­renākais. Viņš varēja… viņš mācēja… es nezinu, kā to visu izskaidrot.

Jondalars pamāja. Nebija viegli ari izskaidrot viņam pazīstamo dzied­nieku spējas, tomēr šie cilvēki bija arī īpašu zināšanu glabātāji. Viņš atkal pievērsās nūjiņām. - Ko šis te nozīmē? - Jondalars pajautāja, norādīdams uz papildu izdarītajām atzīmēm pie robiņiem.

Eila nosarka. - Tās… tās ir… manas sieviešu dienas, - viņa atbildēja, meklēdama veidu, kā to izskaidrot.

Klana sievietēm menstruāciju dienās bija jāizvairās no vīriešiem, un vīrieši šajās dienās pilnīgi viņas ignorēja. Sievietes cieta no daļējas atstumtības - sievietes lāsta, jo vīrieši baidījās no mistiskā dzīves spēka, kas sievietēm deva iespēju radīt jaunu dzīvību. Tas piepildīja sievietes totēma garu ar īpašu spēku, kas cīnījās ar apaugļojošo vīrieša totēma būtību. Kad sieviete asiņoja, tas nozīmēja, ka viņas totēms bija uzvarējis un bija aizvainojis vīrieša totēma garu - bija to izmetis ārā. Neviens vīrietis sieviešu menstruāciju laikā nevēlējās, lai viņa totēma gars tai laikā tiktu iesaistīts cīņā.

Bet drīz pēc tam, kad viņa bija atvedusi Jondalaru uz alu, Eila nostā­jās dilemmas priekšā. Kad viņai sākās asiņošana, Eila nevarēja strikti no vīrieša norobežoties, jo viņa dzīvība karājās mata galā un viņu bija ne­pieciešams visu laiku uzmanīt. Tolaik viņai bija jāpārkāpj klana stingrie noteikumi. Vēlāk tādās reizēs Eila centās ar viņu kontaktēties pēc iespējas mazāk, bet sieviete nespēja no viņa izvairīties, jo viņi tikai divatā dzīvoja alā. Tāpat viņa tajā laikā nevarēja tikai pievērsties sie­viešu darbiem, kā tas bija pieņemts klanā. Šeit nebija citu sieviešu, kas varētu ieņemt viņas vietu. Viņai bija jāmedī, lai apgādātu vīrieti, un Jondalars gribēja, lai Eila kopā ar viņu ietur maltītes.

Vienīgais, ko Eila varēja darīt, lai saglabātu kādu šķietamību par sievietes pieklājību, bija izvairīties par šo tematu runāt un vienatnē par sevi parūpēties, lai padarītu šo faktu tik neuzkrītošu, cik vien iespējams. Tad kā lai viņa tagad atbild uz Jondalara jautājumu?

Bet vīrietis pieņēma viņas atbildi bez nekādām acīmredzamām ba­žām vai pārmetumiem. Eila vispār nemanīja nekādas pazīmes, ka tas Jondalaru uztrauktu.

- Vairums sieviešu to kaut kā atzīmē. Vai tev to iemācīja darīt Krebs vai Iza? - viņš painteresējās.

Eila nolieca galvu, lai slēptu savu apmulsumu. - Nē, es to darīju pati, lai zinātu. Es negribēju, ka tādās reizēs, kad atrodos tālu prom no alas, tas mani pārsteidz nesagatavotu.

Vīrieša saprotošais galvas mājiens Eilu pārsteidza. - Sievietes izdo­mājušas stāstu par skaitāmajiem vārdiem, - viņš turpināja. - Viņas stāsta, ka Mēness - Lumi - ir Lielās Zemes Mātes mīļākais. Tajās dienās, kad Doni asiņo, Viņa nedalās Baudas veltē ar savu mīļāko. Tas Lumi sanikno un aizvaino viņa lepnumu. Tad viņš aizgriežas no Viņas un paslēpj savu gaismu. Bet viņš ilgi nespēj to izturēt. Lumi kļūst vientuļi, viņam pietrūkst Mātes siltās, pilnīgās miesas, un viņš atgriežas, lai uz Māti palūkotos. Tajā laikā Doni ir apbēdināta un uz Lumi neskatās. Bet, kad viņš apgriežas apkārt un visā savā krāšņumā pārlej Viņu ar savu gaismu, Māte vairs nespēj viņam pretoties. Viņa atkal atveras Lumi, un abi ir laimīgi.

- Tieši tāpēc vairums Viņas svētku notiek pilnmēness laikā. Sievie­tes saka, ka viņu fāzes saskan ar Mātes cikliem - viņas šo asiņošanas laiku sauc par Mēness laiku, un, vērojot Lumi, var noteikt, kad tas ir gaidāms. Viņas saka, ka Doni iedevusi viņām skaitāmos vārdus, lai zinātu, kad Mēness paslēpjas aiz mākoņiem; tagad tas tiek izmantots daudzos nozīmīgos veidos.

Kaut arī Eila bija samulsusi, dzirdot vīrieti tik ikdienišķi runājam par sievietes intīmajām lietām, viņu šis stāsts ļoti sajūsmināja. - Dažkārt arī es vēroju mēnesi, - viņa atzinās, - bet es atzīmēju robiņus arī nūjā. Kādi ir tie skaitāmie vārdi?

- Tie ir… vārdi atzīmēm uz tavām nūjiņām, kurus lieto dažādiem gadījumiem. Tie tiek lietoti, lai noteiktu skaitu… it visam. Tie var izteikt, cik izlūks ir redzējis briežu vai cik dienu attālumā ganāmpulks atrodas. Ja tas ir liels dzīvnieku bars, kā bizoni rudeni, tad viedajam vīram, kas māk īpašā veidā izmantot skaitāmos vārdus, ir jāizlūko ganāmpulks.

Caur sievietes apziņu izstrāvoja apslēptas paredzēšanas izjūtas; viņa gandrīz vai visu saprata, ko vīrietis bija domājis. Viņa jau bija tuvu tam, lai rastu atbildes uz tiem jautājumiem, kurus iepriekš nebija iz­pratusi.

Garais, blondais vīrietis nopētīja kaudzi ar apaļiem vārāmajiem ak­meņiem un iegrāba tos abās rokās. - Es tev parādīšu, - viņš piedāvāja. Viņš salika akmeņus rindā un, uz katru no tiem pēc kārtas norādot, sāka skaitīt: - Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi…

Eila viņu vēroja ar pieaugošu satraukumu.

Beidzis skaitīt akmeņus, Jondalars palūkojās apkārt, ko vēl varētu saskaitīt, un pacēla sievietes iezīmētās nūjas. - Viens, - viņš skaitīja, nolikdams pirmo nūju, - divi, - viņš turpināja, nolikdams otru blakus pirmajai, - trīs, četri, pieci…

Eilai spilgti atausa atmiņā Kreba stāstītais: - Dzimšanas gads, staigā­šanas gads, gads, kad bērnu atšķir no krūts… - Un mogurs norādīja uz meitenes izstieptajiem pirkstiņiem. Sieviete pacēla roku un, skatīdamās uz Jondalaru, norādīja uz katru pirkstu. - Viens, divi, trīs, četri, pieci, - viņa skaitīja.

- Nu re! Ieraugot tavas nūjas, es zināju, ka tu neesi tālu no īstenī­bas.

Eilas smaids bija triumfējošs. Viņa pacēla vienu nūju un sāka skai­tīt robiņus. Jondalars viņai palīdzēja, turpinot ar nākamajiem skaitļa vārdiem, kurus Eila vēl nezināja, bet pat viņam bija jāapstājas dažus robiņus aiz otrās papildu atzīmes. Vīrieša pierē iegūla koncentrēšanās rievas. - Tātad šīs visas nūjas izsaka to laiku, cik ilgi tu esi šeit pa­vadījusi? - vīrietis jautāja, norādot uz vairākām nūjām, ko Eila bija atnesusi.

- Nē, - viņa atbildēja un atnesa arī pārējās. Atsējusi saišķi, viņa izklāja visas atlikušās nūjas.

Jondalars paskatījās tuvāk un nobālēja. Viņa kuņģis sarāvās. Gadi! Izdarītās zīmes liecināja par gadiem! Viņš salika visas nūjas tā, lai re­dzētu visus iezīmētos robiņus, tad kādu bridi tās pētīja. Kaut arī Zelan­doni viedais vīrs viņam bija izstāstījis dažus paņēmienus, kā sarēķināt lielākus ciparus, viņam bija jāpadomā.

Tad Jondalars pasmaidīja. Viņš skaitīs nevis dienas, bet papildu at­zīmes katrā mēnesī - tās, kas apzīmēja pilnu mēness fāžu ciklu, kā arī sievietes mēnešreizes. Norādīdams uz katru atzīmi, viņš to piezīmēja smiltīs, skaļi izrunādams katru skaitli. Pēc trīspadsmit atzīmēm viņš sāka otro rindu, bet izlaida pirmo atzīmi, kā viedais vīrs bija skaidrojis, un atzīmēja divpadsmit svītriņas. Mēness cikli pilnībā precīzi neatbilst gadalaikiem vai gadiem. Trešās rindas beigās viņš jau bija saskaitījis visas atzīmes un ar apbrīnu paskatījās Eilā.

- Trīs gadi! Tu esi šeit nodzīvojusi trīs gadus! Tieši tik ilgu laiku es esmu pavadījis savā Ceļojumā. Vai visu šo laiku tu biji viena?

- Man bija Vīnija un līdz…

- Bet tu neesi satikusi nevienu cilvēku?

- Nē, kopš atstāju klanu.

Viņa domāja par gadiem, kā pati bija tos skaitījusi. Sākums - kad viņa atstāja klanu, atrada ieleju un sāka dzīvot kopā ar mazo ķēvīti - tas bija Vīnijas gads. Nākamais pavasaris - attīstības sākuma cikls -, tad viņa atrada lauvēnu un nosauca to par Mazuļa gadu. Pēc Vīnijas un Mazuļa gada sekoja Jondalara gads. Patiesībā trešais bija Jondalara un kumeļa gads. Eila labāk atcerējās gadus, skaitot tos pa savam, bet viņai patika skaitļa vārdi. Vīrietis bija licis atzīmētajiem robiņiem pastāstīt viņam, cik ilgi Eila šeit nodzīvojusi, ari viņa gribēja to iemācīties.

- Eila, vai tu zini, cik tev ir gadu? Cik gadu tu esi nodzīvojusi? - Jondalars pēkšņi jautāja.

- Ļauj man par to padomāt, - sieviete atbildēja. Viņa pacēla vienu roku ar izstieptiem pirkstiem. - Krebs sacīja, ka Iza domājusi, ka man ir tik… pieci gadi… kad viņi mani atrada. - Jondalars uzvilka piecas svītriņas zemē. - Durks piedzima tā gada pavasarī, kad mēs devāmies uz klanu Sapulci. Es paņēmu viņu līdzi. Krebs sacīja, ka starp klanu Sapulcēm ir tik daudz gadu. Eila pacēla vēl divus pirkstus klāt veselas rokas pirkstiem.

- Septiņi, - Jondalars piefiksēja.

- Iepriekšējā klanu Sapulce bija notikusi vienu vasaru pirms tam, kad viņi mani atrada.

- Tas ir… viens gads mazāk - ļauj man padomāt, - Jondalars rē­ķināja, izdarīdams atzīmes smiltīs. - Vai esi par to pārliecināta? Tas nozīmē, ka tev piedzima dēls vienpadsmit gados!

- Esmu par to pārliecināta, Jondalar.

- Man bija nācies dzirdēt par dažām sievietēm, kas dzemdējušas tik agri, bet ne jau tik agri. Parasti tas notiek trīspadsmit vai četrpadsmit gadu vecumā, un daži turklāt uzskata, ka arī tas vēl ir par agru. Tu jau pati vēl biji tikai bērns.

- Nē, es nebiju bērns. Es jau vairākus gadus pirms tam vairs nebiju bērns. Biju pārāk liela, lai būtu bērns, biju garāka par visiem pārējiem, arī par vīriešiem. Un, kad kļuvu par sievieti, biju vecāka nekā citas klana meitenes, kad viņas kļūst par sievietēm. - Eilas mute savilkās sājā smaidā. - Nedomāju, ka būtu varējusi gaidīt vēl ilgāk. Daži uzskatīja, ka es nekad nekļūšu par sievieti, jo man bija tik spēcīgs vīrieša totēms. Iza bija tik priecīga, kad… kad man sākās mēnešreizes. Tāpat arī es, līdz… - Eilas smaids pazuda. - Tas bija Brouda gads. Bet nākamais bija Durka gads.

- Gads, pirms piedzima tavs dēls, - desmit! Viņš tevi piespieda at­doties desmit gadu vecumā? Kā viņš tā varēja?

- Es biju sieviete, garāka par visām pārējām. Garāka arī par Broudu.

- Bet ne vecāka par viņu! Esmu redzējis dažus no tiem plakangalv­jiem! Viņi varbūt nav gara auguma, bet ļoti spēcīgi gan. Man pašam negribētos ar tādu vīru cīnīties aci pret aci.

- Viņi ir vīrieši, Jondalar, - Eila pieklājīgi izlaboja. - Viņi nav pla- kangalvji - viņi ir klana vīrieši.

Tas Jondalaru atvēsināja. Kaut arī viņa aizrādīja pieklājīgi, Eilas zodā bija redzama spītība.

- Pēc visa, kas noticis, tu vēl joprojām uzstāj uz to, ka viņš nav dzīvnieks?

- Tu vari sacīt, ka Brouds bija dzīvnieks, jo piespieda mani atdoties viņam, bet kā tad tu nosauksi tos vīriešus, kas ar varu piespieda klana sievietes atdoties viņiem?

Jondalars nebija domājis par šādu jautājuma traktējumu.

- Ne jau visi vīrieši bija tādi kā Brouds, Jondalar. Krebs tāds nebija - viņš bija laipns un maigs, kaut arī skaitījās ietekmīgs mogurs. Arī Brūns tāds nebija, kaut arī bija klana vadonis. Viņš bija cilvēks ar raksturu, tomēr taisnīgs. Viņš mani pieņēma klanā. Dažas lietas viņam vienkārši bija jādara - tā klanā bija pieņemts, bet Brūns mani aplaimoja ar savu atzinību. Klana vīrieši ļoti reti izrāda sievietei atzinību pārējo ļaužu priekšā. Vadonis atļāva man medīt; viņš pieņēma klanā ari Durku. Man aizejot, Brūns apsolīja par manu dēlu rūpēties.

- Kad tu aizgāji?

Eila ieturēja pauzi, lai padomātu. Dzimšanas gads, staigāšanas gads, zīdīšanas pārtraukšanas gads. - Durkam bija trīs gadi, kad es aizgāju, - viņa sacīja.

Jondalars piezīmēja vēl trīs svītriņas. - Tev bija četrpadsmit? Tikai četrpadsmit? Un kopš tā laika esi šeit dzīvojusi viena pati? Trīs gadus? Vīrietis saskaitīja kopā visas svītriņas. - Eila, tev tagad ir septiņpadsmit gadu. Tu savos septiņpadsmit gados jau esi izdzīvojusi veselu mūžu, - Jondalars secināja.

Eila kādu laiku sēdēja klusēdama, dziji iegrimusi domās, un tad ieru­nājās. - Durkam tagad ir seši gadi. Klana vīri jau būs sākuši viņu ņemt līdzi trenēties uz lauka. Grods viņam uztaisīs pīķi, atbilstošu Durka augumam, un Brūns viņam iemācīs, kā ar to rīkoties. Un, ja vecais Zūgs vēl ir dzīvs, tad iemācīs viņam rīkoties ar lingu. Durks kopā ar savu draugu Grevu mācīsies medīt mazos dzīvnieciņus - Durks ir jaunāks, bet garāks par Grevu. Mans dēls vienmēr bija garāks par sava vecuma zēniem - tas viņam iedzimts no manis. Viņš māk ātri skriet; neviens nespēj skriet ātrāk par Durku. Un viņš prasmīgi rīkojas ar lingu. Un Uba viņu mīl. Viņa manu dēlu mīl tikpat stipri, cik es pati.

Eila nebija pamanījusi, ka pār viņas vaigiem rit asaras, līdz ievilka elpu, kas pārvērtās šņukstā, un nepamanīja arī to, kā bija nonākusi Jondalara apskāvienos un viņas galva atradās uz vīrieša pleca.

- Ir jau labi, Eila, - vīrietis viņu mierināja, maigi glāstīdams. Vienpa­dsmit gadu vecumā viņa kļuvusi par māti, un četrpadsmit gados atrauta no sava dēla. Bez iespējām vērot, kā dēls pieaug, un pat nebūdama pārliecināta par to, vai viņš ir dzīvs. Viņa ir pārliecināta par to, ka kāds viņas dēlu mīl un rūpējas par viņu, māca medīt… kā jebkuru citu bērnu.

Kad Eila beidzot pacēla galvu no vīrieša pleca, viņa atraisījās no Jondalara rokām un sajutās atvieglotāka, it kā bēdas vairs tik ļoti vi­ņas sirdi nenospiestu. Kopš klana atstāšanas šī bija pirmā reize, kad Eila bija dalījusies savās bēdās ar kādu cilvēcisku būtni. Viņa pateicībā uzsmaidīja.

Arī Jondalars pasmaidīja pretim ar maiguma un līdzjūtības pilnu smaidu, bet Eila sajuta vēl ko vairāk, kas bija slēpts vīrieša zemapzi­ņas dzīlēs un atspoguļojās zilo acu bezdibeni. Tas rada atsaucīgu stīgu sievietes dvēselē. Abi labu brīdi klusējot pavadīja intīmā gaisotnē, ska­tīdamies viens otra vaļsirdīgajās acīs, tikai ar acīm izteikdami to, ko nekad nebūtu atļāvušies teikt skaļi.

Eilai šī saspringtā skatīšanās Jondalara acīs bija pāri viņas spēkiem; viņa vēl joprojām nebija pieradusi pie atklāta acu skatiena. Sieviete novērsa acis un sāka vākt kopā ierobītās nūjas. Arī Jondalaram bija nepieciešams kāds brīdis, lai savāktos un palīdzētu viņai sasiet nūjas saišķi. Strādāšana blakus Eilai lika Jondalaram vēl pilnīgāk apjaust šīs sievietes silto augumu un patīkamo smaržu nekā viņas mierināšana apskaujot. Ari Eila savā augumā sajuta patīkamas trīsas tajās vietās, kur viņu ķermeņi bija saskārušies, kur Jondalara maigās rokas bija Eilai pieskārušās; viņa bija jutusi vīrieša ādas sāļo garšu, kas bija sajaukusies ar pašas sūrajām asarām.

Viņi abi apjauta to, ka bija viens otram pieskārušies, un neviens par to nejutās apvainots, bet tomēr uzmanījās pārāk cieši lūkoties otram acīs vai pieiet pārāk tuvu klāt, baidīdamies, ka tas varētu izjaukt ne­plānoto maiguma brīdi.

Eila pacēla sasietos saišķus, tad pagriezās pret vīrieti. - Jondalar, cik tev ir gadu?

- Kad sāku Ceļojumu, man bija astoņpadsmit. Tonolanam bija piec­padsmit… un astoņpadsmit, kad viņš aizgāja bojā. Tik jauns. - Vīrieša sejā atkal parādījās sāpīgi vaibsti, tad viņš turpināja: - Tagad man ir divdesmit viens gads un vēl nav savas sievietes. Esmu par vecu, lai būtu viens, bez sievietes. Vairums vīriešu, būdami daudz jaunāki par mani, jau ir atraduši sev sievietes un nodibinājuši paši savu pavardu. Pat Tonolanam tas izdevās. Precību brīdī viņam bija sešpadsmit.

- Es atradu tikai divus vīriešus; kur ir viņa sieviete?

- Viņa nomira dzemdībās. Ari viņas dēls nomira. - Eilas acīs parādījās līdzjūtība. - Tāpēc mēs atkal devāmies Ceļojumā. Tonolans nespēja tur palikt. Jau no paša sākuma tas bija vairāk viņa Ceļojums nekā manējais. Viņš allaž bija tas piedzīvojumu meklētājs un karstgalvis. Viņš uzdrīks­tējās darīt visu, bet visi cilvēki bija viņa draugi. Es vienkārši gāju viņam līdzi. Tonolans bija mans brālis un labākais draugs, kāds man jebkad ir bijis. Pēc tam kad Džetamio nomira, es centos viņu pierunāt doties mājās kopā ar mani, bet viņš negribēja. Viņš bija tik bēdu nomākts, ka vēlējās sekot savai mīļotajai pa pēdām uz viņsauli.

Eila atcerējās Jondalara neizmērojamās bēdas, kad viņš pirmoreiz bija aptvēris, ka brālis ir miris; viņa joprojām saskatīja šīs sāpes, kas nekur nebija zudušas. - Varbūt tagad viņš ir laimīgāks, ja tieši to vēlējās? Ir grūti turpināt dzīvot, ja esi zaudējis kādu, ko tik ļoti mīli, - viņa klusi piebilda.

Jondalars atcerējās brāļa neremdināmās bēdas un tagad tās saprata daudz labāk. Varbūt Eilai bija taisnība? Viņai to vajadzētu zināt; šī sieviete bija pārcietusi pietiekami daudz bēdu un grūtību. Un tomēr izvēlējusies dzīvot. Tonolanam piemita drosme, pārgalvība un dedzība; Eilas drosme ir apdomāta.

Eila slikti gulēja, čaboņa un grozīšanās no otras pavarda puses lieci­nāja par to, ka ari Jondalars vēl arvien ir nomodā. Viņa gribēja piecelties un doties pie vīrieša, bet piesardzīgais maigums, kas bija radies abu starpā, daloties bēdās, šķita tik trausls, ka viņa baidījās to sabojāt, gribot ko vairāk, nekā viņš vēlētos dot.

Blāvajā, sarkanīgajā gaismā, kas atspīdēja no ierobežotā pavarda, Eila varēja saskatīt Jondalara auguma aprises - viņš bija ietinies zvērādās. Viena saulē iedegusi roka un muskuļots kājas liels, kura papēdis atradās smiltīs, bija izbāzti ārā. Ar aizvērtām acīm Eila vīrieti redzēja daudz skaidrāk, nekā tās atverot un ieraugot elpojošo kalnu otrpus pavardam. Viņa taisnie, dzeltenie mati bija sasieti ar aukliņu, bārda bija tumšāka par matiem un sprogaina; vīrieša pārsteidzošās acis izteica vairāk par vārdiem, un lielās, jutekliskās rokas ar garajiem pirkstiem sniedzās daudz dziļāk, nekā to varēja saskatīt. Šīs rokas Eilu piepildīja ar dvēse­lisku mieru. Viņš allaž zināja, ko darīt ar rokām, - vai nu turēja tajās kādu krama gabalu, vai atrada pareizo vietiņu, kur pakasīt kumeļu. Skrējēju. Tas bija labs vārds. Vīrietis bija devis kumeļam vārdu.

Kā gan tik garš un tik spēcīgs vīrietis var būt tik maigs? Eila bija sajutusi viņa cietos muskuļus, jutusi, kā tie kustas, kad viņš bija Eilu mierinājis. Jondalars nekautrējās izrādīt rūpes vai parādīt savas bēdas. Klana vīrieši bija atturīgāki un rezervētāki. Pat Krebs - kaut ari Eila zināja, ka vecais mogurs viņu mīl, - savas jūtas nekad nebija atklāti izrādījis, pat ne sava pavarda robežās.

Ko viņa darīs, kad Jondalars būs aizgājis? Eila negribēja par to do­māt. Bet viņai bija par to jādomā - vīrietis grasījās aiziet. Viņš bija teicis, ka pirms savas aiziešanas vēlas viņai kaut ko iedot, viņš teica, ka ies projām.

Cauru nakti Eila mētājās un grozījās savā gultā, uzmezdama acis vī­rieša kailajām, saulē iedegušajām krūtīm, pakausim un platajiem pleciem un tikai vienreiz viņa kailajam augšstilbam ar roboto rētu, bet nekam citam. Kāpēc viņš bija atsūtīts? Viņa mācījās jaunos vārdus - vai tas bija tāpēc, lai iemācītos runāt? Jondalars viņai grasījās iemācīt jaunu medī­šanas paņēmienu, daudz labāku par to, kā Eila bija radusi medīt. Kurš gan būtu iedomājies, ka vīrietis vēlēsies viņai iemācīt jaunu medīšanas paņēmienu? Ari šajā ziņā Jondalars atšķīrās no klana vīriešiem. "Varbūt ari es varu izdarīt viņa labā ko īpašu, lai viņš mani atcerētos?"

Eila iesnaudās, sapņodama par to, cik ļoti viņa vēlētos, lai vīrietis atkal viņu apskauj, cik ļoti viņa vēlētos izjust viņa siltumu un ādas pie­skārienu. Jaunā sieviete pamodās pirms pašas rītausmas, sapņojusi par

Jondalaru, kas ziemā iet pa stepi, un uzreiz saprata, kas viņai jādara. Eila viņam gribēja pagatavot kaut ko tādu, kas allaž atradīsies pie viņa ādas, kaut ko, kas viņu sasildītu.

Viņa klusām piecēlās un sameklēja Jondalara drēbes, ko pirmajā va­karā bija pārgriezusi, un pienesa tās tuvāk pavardam. Tās joprojām bija stīvas no sakaltušajām asinīm, bet, ja viņa tās izmērcētu, tad saprastu, kā tās tika izgatavotas. Eila nodomāja: ja viņa nomainītu piedurknes, tad kreklu ar vienreizīgo rotājumu vēl varētu izglābt. Bikses būs jāizga­tavo no jauna materiāla, bet viņa varētu saglābt arī daļu no siltās jakas. Kājauti nebija bojāti, tiem bija vajadzīgas tikai jaunas auklas.

Pētīdama drēbju vīles, jaunā sieviete pieliecās tuvāk kvēlojošajām og­lēm. Apģērba malās bija izdurti mazi caurumiņi, un malas bija savilktas kopā ar dzīvnieku cīpslām un plānām ādas aukliņām. Eila jau agrāk bija tās pētījusi - tajā vakarā, kad bija Jondalara drēbes pārgriezusi. Viņa nebija pārliecināta, ka spēs visu apģērbu atjaunot, tomēr pacentīsies.

Jondalars pagrozījās, un Eila aizturēja elpu. Sieviete negribēja, ka viņu ierauga ar vīrieša drēbēm rokās, viņa negribēja, ka Jondalars uz­zina, ko viņa dara, līdz tās būs gatavas. Pēc tam viņš atkal iemiga, par to liecināja dziļa miega smagā elpa. Eila atkal savīkstīja viņa drēbes un pabāza tās zem savas guļvietas zvērādām. Vēlāk viņa varēs pārskatīt savu apstrādāto zvērādu kaudzi un izvēlēties tās ādas, kas būs piemē­rotas Jondalara apģērbam.

Vārgai dienas gaismai iespīdot pa alas ieeju, nelielas izmaiņas Jon­dalara kustībās un elpošanā liecināja par to, ka viņš drīz modīsies. Eila piemeta malku pavardam, novietoja vārāmos akmeņus, lai karsējas, un uzlika katliņu uz uguns. Ūdens soma bija gandrīz tukša, un tēja labāk garšoja, ja bija pagatavota no svaiga ūdens. Vīnija ar kumeļu stāvēja savā alas pusē, piecēlušies kājās. Pa ceļam, ejot ārā no alas, Eila pie viņiem apstājās; ķēve klusi iesprauslojās.

- Man ir brīnišķīga ideja, - viņa smaidot sacīja zirgam klusajā žestu valodā. - Es izgatavošu Jondalaram apģērbu, tādu, kādu viņš nēsāja. Vai tu domā, ka viņam tas patiks? - Tad Eilas smaids izdzisa. Vienu roku viņa aplika ap Vīnijas kaklu, bet otru - ap Skrējēja, un ar pieri piespiedās pie savas mīļās ķēvītes. "Un pēc tam viņš mani atstās," viņa nodomāja. Jaunā sieviete nevarēja Jondalaru piespiest palikt. Viņa vienīgi varēja viņam palīdzēt aiziet.

Austot pirmajai rīta gaismai, Eila nogāja lejā pa taciņu, cenzdamās nedomāt par savu drūmo nākotni bez Jondalara un cerēdama rast mie­rinājumu no domas, ka viņam mugurā būs viņas pagatavotās drēbes.

Izslīdējusi no apmetņa, jaunā sieviete ļāvās atspirdzinošai rīta peldei, tad atrada pareizā lieluma zariņu un piepildija ūdens somu.

Viņa nodomāja: "Šorīt es mēģināšu pagatavot kādu citu tēju - no amoliņa un kumelītēm." Uzgājusi augšā, Eila nomizoja zariņu, nolika to blakus krūzei un uzlēja tēju. Avenes jau nogatavojušās, šodien būs jāsalasa.

Sieviete nolika Jondalaram karsto tēju, paņēma vācamo grozu un de­vās atkal ārā no alas. Vīnija un Skrējējs sekoja viņai pa pēdām un ganījās pļavā blakus aveņu pudurim. Eila vēl izraka savvaļas burkānus, kas bija mazi un bāli dzeltenā krāsā, un baltos, cieti saturošos zemesriekstus, kurus varēja ēst ari zaļus, kaut gan Eilai tie labāk garšoja grauzdēti.

Eilai atgriežoties, Jondalars atradās alas ārpusē, uz saulainās klints pārkares. Skalojot upē saknes, Eila viņam pamāja, tad uznesa visu augšā un pielika saknes pie zupas, kur jau bija sākusi vārīties kaltētā gaļa. Pagaršojusi to, Eila pievienoja garšaugus un sadalīja avenes divās por­cijās, pēc tam ielēja sev un vīrietim krūzīti aukstas tējas.

- Kumelītes, - Jondalars sacīja, - un nezinu, kas vēl.

. - Nezinu, kā tu to sauc, tā ir tāda kā salda zāle, es tev kādreiz to augu parādīšu. - Eila pamanīja, ka vīrieša darbarīki kopā ar vairākiem asmeņiem, ko viņš bija pagatavojis iepriekšējā reizē, bija iznesti ārā no alas.

- Izdomāju, ka sākšu strādāt no paša rīta, - viņš sacīja, pamanīdams sievietes interesi. - Ir daži rīki, kas man jāizgatavo vispirms.

- Ir pienācis laiks doties medībās, kaltētā gaļa ir tik liesa. Dzīvnieki vasaras beigās būs uzkrājuši tauku kārtu. Man tik ļoti kārojas svaigi cepta gaļa, no kuras pil tauki.

Jondalars pasmaidīja. - Jau no runāšanas vien arī man siekalas sa­skrien mutē. Tā tas ir, Eila. Tu pasakaini labi gatavo ēst.

Jaunā sieviete nosarka un nolieca galvu. Bija jauki, ka viņš tā domā, bet dīvaini, ka vīrietim vajadzēja atzīmēt ko tādu, kas bija pats par sevi saprotams.

- Es negribēju tevi samulsināt.

- Iza mēdza sacīt, ka komplimenti garus padara greizsirdīgus. Vaja­dzētu pietikt ar to, ka darbs tiek godam paveikts.

- Man šķiet, ka Martonai būtu tava Iza patikusi. Ari viņa necieš komplimentus. Viņa mēdza sacīt: "Labākais kompliments ir labi padarīts darbs." Droši vien visas mātes ir vienādas.

- Martona ir tava māte?

- Jā, vai tad es tev to neteicu?

- Man jau tā likās, bet nebiju par to droša. Vai tev ir arī brāļi un māsas? Vēl kāds bez tā brāļa, kas aizgāja bojā?

- Man ir vecākais brālis - Jorens. Viņš tagad ir Devītās alas vadonis. Viņš piedzima pie Jokonana pavarda. Pēc tam kad Jokonans nomira, māte kļuva par Dalanara sievieti. Es piedzimu pie Dalanara pavarda. Pēc tam Martona un Dalanars sastrīdējās un viņa izgāja par sievu pie Vilomara. Tonolans piedzima pie Vilomara pavarda, tāpat ari mana jau­nākā māsa Folara.

- Tu dzīvoji kopā ar Dalanaru, vai ne?

- Jā, trīs gadus. Viņš man iemācīja amatu - mācījos no paša labākā meistara. Man bija divpadsmit gadu, kad aizgāju dzīvot pie viņa, un jau gadu kopš biju kļuvis par vīrieti. Es ļoti agri kļuvu par vīrieti, un saviem gadiem biju arī liela auguma. - Jondalara sejai pārskrēja savāda, nesaprotama izteiksme. - Bija labāk, ka es aizgāju.

Tad viņš pasmaidīja. - Tieši tad es iepazinu savu māsīcu - Joplaju. Viņa ir Jerikas meita, dzimusi pie Dalanara pavarda pēc tam, kad abi apprecējās. Joplaja ir divus gadus jaunāka par mani. Dalanars mūs abus vienlaikus mācīja strādāt ar kramu. Tā mūždien izvērtās par sacensību - tieši tāpēc nekad nevarēju Joplajai pateikt, cik viņai šis amats labi pa­dodas. Tomēr viņa pati to ļoti labi zina. Viņai ir precīza acs un droša roka - reiz viņa būs tikpat labs meistars kā Dalanars.

Eila kādu brīdi klusēja. - Jondalar, es tā īsti kaut ko nesaprotu. Folarai un tev ir viena māte, un viņa ir tava māsa, pareizi?

- Jā, pareizi.

- Tu piedzimi pie Dalanara pavarda, un ari Joplaja piedzima pie Da­lanara pavarda, bet viņa ir tava māsīca. Kāda ir atšķirība starp māsu un māsīcu?

- Brāļiem un māsām ir viena māte. Māsīcas un brālēni nav tik tuvi radinieki. Es piedzimu pie Dalanara pavarda - varbūt esmu cēlies no viņa gara. Ļaudis saka, ka mēs esot līdzīgi. Manuprāt, arī Joplaja ir cēlusies no Dalanara gara. Viņas māte ir maza auguma, bet Joplaja ir tikpat gara kā Dalanars. Nu, nepavisam tik gara, bet man šķiet, ka mazliet garāka par tevi.

- Neviens to tieši nezina, kura vīrieša garu Lielā Māte izvēlēsies sajaukt ar sievietes garu, tāpēc iespējams, ka mēs abi ar Joplaju esam cēlušies no Dalanara gara, bet kas lai to zina? Tāpēc viņa ir mana māsīca.

Eila pamāja. - Varbūt Uba būtu mana māsīca, bet man viņa bija kā māsa.

- Māsa?

- Mēs oficiāli neskaitījāmies māsas. Uba bija Izas meita, piedzima pēc tam, kad mani atrada. Iza allaž mēdza sacīt, ka abas esam viņas meitas. - Eila risināja tālāk savu domu pavedienu. - Ubu izdeva par sievu, bet ne tam vīrietim, ko viņa pati būtu izvēlējusies. Bet tam citam vīrietim citādi būtu jāņem par sievu sava māsa, bet klanā nedrīkst saieties kopā ar savām māsām un brāļiem.

- Arī mūsu brāļi un māsas savā starpā neprecas, - Jondalars piekrita. - Ari brālēni un māsicas cits ar citu neprecas, kaut gan tas nav strikti aizliegts. Uz to skatās caur pirkstiem. Dažu brālēnu un māsīcu starpā ir pieļaujamas precības.

- Kas tie ir par brālēniem un māsīcām?

- Dažādi, citi ir tuvākas radniecības nekā pārējie. Tavas mātes māsas bērni ir tavi brālēni vai māsīcas; mātes brāļa sievas bērni ir…

Eila šūpoja galvu. - Tas ir pārāk sarežģīti! Kā gan tu vari viņus visus atšķirt un zināt, kurš ir tavs brālēns un kurš nav? Gandrīz visi savā starpā ir radinieki… Ar ko tad tu savā ciltī vari apprecēties?

- Vairums ļaužu neprecas ar savas cilts locekļiem. Bieži vien viņi sa­tiek savas otrās pusītes Vasaras sapulcē. Dažkārt precēšanās ar māsīcām un brālēniem ir atļauta, jo var gadīties, ka nemaz nezini, ka cilvēks, ar kuru tu grasies precēties, ir tavs radinieks, līdz nenoskaidrojat savas… radniecības saites. Ļaudis parasti pazīst savus tuvākos radiniekus, pat ja tie dzīvo citā ciltī.

- Kā Joplaja?

Jondalars piekrītoši pamāja, jo viņa mute bija pilna ar avenēm.

- Jondalar, ja nu tie nemaz nav gari, kas rada bērnus? Ja nu tas ir vīrietis? Vai tad tas nenozīmētu to, ka tādā gadījumā bērni rodas ne tikai no sievietes, bet ari no vīrieša?

- Eila, bērns izaug sievietē un nāk no viņas.

- Tad kāpēc vīriešiem un sievietēm patīk kopoties?

- Kāpēc Māte mums piešķīrusi Baudas velti? Tev tas būtu jāpajautā Zelandoni viedajam vīram.

- Kāpēc tu vienmēr saki Baudas velte? Daudzas lietas dara cilvēkus laimīgus un izraisa viņos baudu. Vai tad vīrietim tā ir tāda milzīga bauda - ielikt savu locekli sievietē?

- Ne jau tikai vīrietim, sievietei… bet tu jau to nezini, vai ne? Tev taču nav bijis Pirmās baudas rituāla. Vīrietis tevi atvēra, padarīja par sievieti, bet tas jau nav tas pats. Tas bija apkaunojoši! Kā gan tie cilvēki pieļāva, ka kaut kas tāds notika?

- Viņi to nesaprata, vienkārši redzēja, ka viņš to darīja. Tas, ko Brouds darīja, nebija apkaunojoši, tikai pats veids, kā viņš to darīja, bija ap­kaunojošs. Tas netika darīts baudas dēļ - Brouds to darīja, naida vadīts. Man sāpēja, un es biju dusmīga, bet ne apkaunota. Tā nebija nekāda bauda. Jondalar, es nezinu, vai Brouds aizsāka manī bērnu vai padarīja mani par sievieti, kam varēja dzimt bērni, bet mans dēls darīja mani laimīgu. Durks bija mans prieks un acuraugs.

- Mātes dzīvības došanas velte ir iepriecinājums, bet vīrieša un sie­vietes savienība ir daudz kas vairāk. Ari tā ir velte, kuru vajadzētu baudīt ar prieku, godinot Māti.

Eila nodomāja: "Varbūt ir vēl kas vairāk, nekā tu iedomājies?" To­mēr Jondalars izskatījās tik pārliecināts par savu taisnību. Vai viņam varētu būt taisnība? Eila tā īsti viņa teiktajam neticēja, bet gribēja to noskaidrot.

Pēc maltītes Jondalars pārcēlās uz klints pārkares platāko posmu, kur bija salikti viņa darbarīki. Eila viņam sekoja un iekārtojās blakus. Meistars izklāja asmeņus, ko bija pagatavojis, lai tos salīdzinātu. Ma­zas nianses katru no tiem padarīja piemērotāku vienam rīkam nekā citam. Viņš paņēma vienu sagatavi, pacēla to pret sauli un parādīja sievietei.

Asmens bija garāks par četrām collām un mazāk nekā collu plats. Mala pie ārējās vidusdaļas bija taisna un no asmens muguriņas līdz otrai malai tik gludi izkalta, ka gaisma tam spīdēja cauri. Augšējā daļā tas bija izliecies pret gludo, iekšējo sitiena pauguru. Tikai tad, kad asmens tika pacelts pret sauli, tās staros uz sitiena paugura varēja saskatīt smalkas plīsuma līnijas. Abas griežamās malas bija taisnas un asas. Jondalars izrāva matu no savas bārdas un pārbaudīja asmeni. Tas tika pārgriezts bez jebkādām pūlēm. Šis asmens bija sanācis tik tuvu pilnībai, cik vien bija iespējams tā izgatavot.

- Šo asmeni es pietaupīšu bārdas skūšanai, - viņš paziņoja.

Eila nesaprata, ko vīrietis ar to bija domājis, bet viņa bija iemācījusies no Drūga pieņemt jebkurus komentārus un paskaidrojumus, neuzdodot liekus jautājumus, kas varētu traucēt meistaram koncentrēties. Jonda­lars atlika asmeni vienā malā un paņēma nākamo. ŠI asmens abas grie­žamās malas augšdaļā sašaurinājās. Meistars pasniedzās pēc gluda oļa, kas bija divreiz lielāks par viņa paša dūri, un nolika asmens šauro daļu pret akmeni. Tad ar trulo brieža raga galu viņš izkala tā galu trīsstūra formā. Piespiedis trīsstūra malas pret akmens laktu, viņš nokala nost mazas skaidiņas un izveidoja asmenim asu, šauru galu.

Parāvis sava ādas gurnu apsēja vienu malu, Jondalars ieurba tajā mazu caurumiņu. - Šis ir īlens, - meistars sacīja, parādīdams instru­mentu Eilai. - Ar to ādas apģērbā taisa mazus caurumiņus, lai ievērtu tajos cīpslas, izvilktu tās cauri, tādējādi apģērbu sašujot.

Eila pēkšņi iedomājās: "Jondalars bija redzējis mani pētām viņa drē­bes. Šķita, ka viņš nojauš, kas man ir padomā."

- Es grasos izgatavot arī urbi. Tas ir līdzīgs īlenam, tikai lielāks un masīvāks; ar to var taisīt caurumus kokā, kaulā vai ragos.

Eila izjuta atvieglojumu; Jondalars tikai runāja par saviem rīkiem.

- Man nācies lietot… īlenu, lai pagatavotu caurumiņus maisiņos, bet neviens īlens nav bijis tik smalks kā šis.

- Vai vēlies to sev? - Viņš pasmaidīja. - Varu sev uztaisīt citu.

Eila to paņēma, tad nolieca galvu, tādējādi klanā pieņemtajā ma­nierē izsacīdama pateicību. Pēc tam kaut ko atcerējās. - Paldies, - viņa piebilda.

Jondalars nozibināja lielu, apmierinātu smaidu. Tad paņēma citu as­meni un pielika to pie akmens. Ar trulo raga āmuru viņš izveidoja asmens galu tā, lai tas būtu nelielā leņķī. Tad, turēdams iztaisnoto galu tā, lai tas atrastos perpendikulāri sitienam, meistars asi uzsita pa vienu asmens malu. Atšķēlās garš gabals - dzeļa šķemba, asmens ieguva stipru, asu kalta galu.

- Vai pazīsti šo riku? - viņš pajautāja. Eila to uzmanīgi aplūkoja, tad pašūpoja galvu un atdeva to atpakaļ.

- Tas ir dzēlis, - meistars skaidroja. - To izmanto kokgriezēji un skulptori - viņu dzeļi gan ir nedaudz atšķirīgi. Grasos to izmantot ierocim, par ko tev stāstīju.

- Dzēlis, dzēlis, - Eila to divreiz atkārtoja, lai pie šī vārda pierastu.

Izgatavojis vēl vairākus rīkus, kas bija līdzīgi tiem, ko viņš jau bija

taisījis, Jondalars pār klints pārkares malu nopurināja priekšautu un pa­vilka tuvāk abrai līdzīgo trauku. Izņēmis no abras garo kaulu, vīrietis to noslaucīja, tad, pagrozījis rokās dzīvnieka priekškāju, sāka prātot - no kura gala tam ķerties klāt. Apsēdies meistars novietoja kaulu pret savu kāju un, izmantodams dzēli, nogrieza garu stiegru visā kaula garumā. Tad nogreba vēl vienu gabalu, kas vienā posmā savienojās ar pirmo. Trešā - īsākā - stiegra savienoja iegareno trīsstūri pie pamatnes.

Meistars nogrieza pirmo šķiedru un notīrīja garas spirālveida kaula skaidas, pēc tam ar kalta galu turpināja atšķelt šķiedras - katru reizi iegriezdams kaulā arvien dziļāk. Tā viņš grieza, līdz aīzurbās līdz kaula tukšajām viducim, un, vēl pēdējo reizi pārliecinājies, ka neviena vie­tiņa nav palikusi neskarta, viņš uzspieda uz kaula pamatnes. Garākais trīsstūra gals izlēca ārā, un viņš to pacēla. Nolicis veidojumu malā, Jondalars atgriezās pie kaula un turpināja grebt, līdz vēl viena gara šķiedra savienojās ar citu, nesen izgrebtās šķiedras sānu malu.

Eila uzmanīgi vēroja, negribēdama neko palaist garām. Bet pēc pir­mās reizes sekoja tas pats, un sievietes domas aizklīda pie viņu brokastu laika sarunas. Eila saprata, ka Jondalara attieksme ir mainījusies. Par to neliecināja kāds viņa īpašs izteikums, drīzāk gan visa teiktā saturs.

Viņa atcerējās Jondalaru stāstām: "Martonai tava Iza būtu patikusi," - un vēl kaut ko par to, ka visas mātes ir vienādas. Jondalara mātei būtu patikusi plakangalvju sieviete? Viņas bija līdzīgas? Un vēlāk, kaut arī vīrietis bija bijis dusmīgs, viņš bija nosaucis Broudu par vīrieti - vīrie­tis, kas bija atvēris Eilai ceļu, lai viņa varētu kļūt par māti. Un vēl viņš teica, ka nesaprotot, kā tie cilvēki spēja kaut ko tādu pieļaut. Viņš nemaz nebija pamanījis, ka bija sācis dēvēt klana ļaudis par cilvēkiem, nevis plakangalvjiem, dzīvniekiem vai pretīgiem radījumiem - bet cilvēkiem! Tas Eilu iepriecināja visvairāk.

Sieviete atkal pievērsa uzmanību vīrietim, tiklīdz viņš sāka nodar­boties ar ko citu. Pacēlis vienu no izveidotajiem kaula trīsstūriem un izturīgu krama skrāpi ar asām malm, viņš sāka nolīdzināt kaula asās malas, nogrebdams nost garas spirālveida šķiedras. Nepagāja necik ilgs laiks, kad meistars pacēla nopulēto kaula daļu ar smailu galu.

- Jondalar, tu taisi… pīķi?

Vīrietis pasmaidīja. - Kaulu var noslīpēt tikpat smailu kā koku, tikai kauls ir izturīgāks, tam nav skabargu, un tas ir vieglāks.

- Vai šis pīķis nav pārāk īss? - Eila painteresējās.

Jondalars iesmējās savus sirsnīgos smieklus. - Tāds tas būtu, ja tik vien no tā būtu. Tagad es tikai izgatavoju pašus pīķa uzgaļus. Dažas ciltis piķiem lieto krama uzgaļus. Piemēram, Mamutu cilts, īpaši - do­doties mamutu medībās. Krams ir trausls, un tas lūst, bet ar izcili no­asinātām malām pīķis ar krama uzgali daudz vieglāk caururbs mamuta biezo ādu. Tomēr pārsvarā gadījumu medībās izmanto kaula uzgaļus. Pīķa kāti būs no koka.

- Kā tu tos saliksi kopā?

- Skaties, - viņš sacīja, pagriezdams uzgali otrādi, lai parādītu tā pamatni. - Ar dzeļa un naža palīdzību es varu šo galu sašķelt, tad noasināt koka daļas galu, lai tas ietilpst šķēluma vietā. - Jondalars to parādīja, turēdams vienas rokas rādītājpirkstu starp otras rokas īkšķi un rādītājpirkstu. - Tad es varu izmantot arī līmi vai piķi un stingri to notīt ar samitrinātu cīpslu vai auklu. Kad tas izžūs un sarausies, tad abi - uzgalis un kāts - turēsies kopā.

- Uzgalis ir tik mazs. Tad jau kātam jābūt zariņa izmērā!

- Tas būs lielāks par zariņu, bet nebūs tik smags kā tavējais pīķis. Tas nedrīkst būt smags, jo tev tas būs jāmet.

- Jāmet? Jāmet pīķis?

- Tu taču met akmeņus ar savu lingu, vai ne? To pašu var darīt arī ar pīķi. Tiklīdz būsi apguvusi vajadzīgās iemaņas, varēsi medīt skrienošus dzīvniekus, tev vairs nebūs jārok bedres lamatām. Tā kā ar lingu tu trāpi ļoti precīzi, domāju, ka ari šo metodi ātri apgūsi.

-Jondalar! Vai tu maz spēj iedomāties, cik bieži esmu vēlējusies, kaut varētu ar lingu nomedīt briedi vai bizonu? Nekad nebiju iedomājusies, ka to var izdarīt, metot pīķi. - Eila sarāva pieri grumbās. - Vai tas jāmet ar lielu spēku? Ar lingu varu aizmest daudz tālāk un spēcīgāk nekā ar roku.

- Tam nav vajadzīgs liels spēks, tā tu iegūsi attāluma priekšrocību. Tomēr tev taisnība. Žēl, ka nevar mest pīķi ar lingu, bet… - Jondalars apklusa pusteikumā. - Interesanti būtu… - Vīrieša pierē iegūla rievas no satraucošās domas, kas tik pēkšņi bija ienākusi viņam prātā, ka to nekavējoties vajadzēja īstenot. - Nē, es tā nedomāju gan… Kur mēs varētu atrast pīķa spalus?

- Pie upes. Jondalar, vai ir kāds iemesls, kāpēc es nedrīkstu palīdzēt izgatavot šos pīķus? Es ātrāk iemācītos, ja tu būtu līdzās un pateiktu man, ko es daru nepareizi.

- Jā, protams, - viņš atbildēja, bet, kāpdams lejā pa taciņu, Jondalars sajuta smagumu sirdī. Viņš jau bija aizmirsis par došanos prom, un tagad vīrietim bija žēl, ka Eila viņam bija par to it kā atgādinājusi.