Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

6

Jondalars paberzēja bārdas rugājus uz zoda un pasniedzās pēc savas somas, kas bija atbalstīta pret nīkulīgu priedi. Izņēmis mazu mīkstas ādas maisiņu un atsējis aukliņu, viņš to atvēra vaļā un uzmanīgi apskatīja plānu krama asmeni. Visā tā garumā asmenim bija neliels izliekums - visi no krama izgatavotie asmeņi bija nedaudz izliekti, tā bija šī akmens raksturīga pazīme, bet tā mala bija līdzena un asa. Šis asmens bija viens no tiem īpaši smalkajiem rīkiem, kuru Jondalars bija atlicis malā.

Negaidīta vēja brāzma iepūta ķērpjiem apaugušās vecās priedes sau­sajos zaros. Brāzma atrāva vaļā telts ieeju, izbrāzās tai cauri, izstiepjot nojumes auklas, paraustot mietus un pēc tam to atkal aizpurinot ciet. Jon­dalars aplūkoja asmeni, tad pašūpoja galvu un ielika to atpakaļ maisiņā.

- Vai pienācis laiks ataudzēt bārdu? - Tonolans iejautājās.

Jondalars nebija pamanījis jaunākā brāļa tuvošanos. - Runājot par

bārdu, varu tev pateikt vienu, - viņš iesāka. - Vasarā tā var būt par traucēkli, svīstot tā niez - tad to ir daudz ērtāk nodzīt. Bet ziemā tā silda seju un pasargā no aukstuma, un ziema ir jau klāt.

Tonolans uzpūta siltu dvašu rokām, paberzēja tās un, sildīdams pirk­stus virs liesmām, notupās pie mazā ugunskura telts priekšā. - Man pietrūkst krāsas, - viņš sacīja.

- Krāsas?

- Sarkanās krāsas. Te nekur nav sarkanās krāsas. Tikai šur tur krū­mos tā pavīd, bet viss pārējais - gan zāle, gan lapas - vispirms kļūst dzeltens un tad brūns. - Tonolans pamāja klajās pļavas virzienā, kura pletās viņam aiz muguras, tad paskatījās uz Jondalaru, kas stāvēja pie koka. - Pat priedes izskatās pelēcīgas. Peļķes klāj ledus kārtiņa, arī upmala jau sasalusi, bet es vēl joprojām gaidu rudeni.

- Nu jau vari vairs negaidīt, - Jondalars atbildēja, pienākdams tu­vāk un notupdamies ugunskura priekšā pretim brālim. - Šorīt redzēju degunradzi, tas devās uz ziemeļiem.

- Man šķita, ka sāk smaržot pēc sniega.

-Ja šeit vēl apkārt klīst degunradži un mamuti, tad sniega tik drīz ne­būs. Šiem zvēriem patīk aukstums, bet viņiem netīk dziļš sniegs. Šķiet, ka viņi allaž nojauš, kad tuvojas liela vētra, un tad steidzīgi dodas uz ledāja pusi. Ir tāda paruna: "Nekad neej uz priekšu, kad mamuti dodas uz ziemeļiem." Tas attiecas ari uz degunradžiem, tomēr tas eksemplārs, ko es redzēju, nekur nesteidzās.

- Esmu vērojis, kā mednieku bari, neizmetuši nevienu pīķi, atgriežas tikai tāpēc, ka degunradži bija virzījušies uz ziemeļiem. Interesanti - cik daudz sniega šajās vietās ir ziemā?

- Vasara bija sausa. Ja ari ziema būs bez sniega, tad varbūt mamuti un degunradži uzturēsies šeit cauru gadu. Bet mēs tagad esam atnākuši tālāk uz dienvidiem, un tas parasti nozīmē, ka sniega ir vairāk. Ja tajos kalnos uz austrumiem dzīvo cilvēki, tad viņiem to vajadzētu zināt. Varbūt mums vajadzēja palikt pie tiem ļaudīm, kas mūs pārcēla pāri upei? Mums ir vajadzīga kāda vieta, kur pārziemot, turklāt tā jāsameklē labi ātri.

- Man šobrīd nekas nebūtu pretim palikt kādā jaukā, draudzīgā alā, kurā ir daudz skaistu sieviešu, - Tonolans smaidīdams atzinās.

- Es dotu priekšroku vienkārši jaukai un draudzīgai alai.

- Lielo brāl, arī tu taču, tāpat kā es, negribētu pavadīt ziemu bez sievietēm, vai ne?

Lielākais brālis pasmaidīja. - Nu, ziema bez sievietes - vai nu skais­tas, vai ne - būtu daudz aukstāka.

Prātodams Tonolans paskatījās brālī. - Esmu bieži par to domājis, - viņš sacīja.

- Par ko tad?

- Dažkārt sieviete var būt tāda skaistule, ka vai puse vīru vēlas viņu iegūt, bet viņa skatās vienīgi uz tevi, brāl. Es jau zinu, ka neesi stulbs; ari tu to zini - tomēr tu paej viņai garām un izvēlies kādu pelēku pelīti, kas sēž kaktiņā. Kāpēc, Jondalar, tu tā dari?

- Es nemaz pats to īsti nezinu. Dažkārt šī pelīte vienkārši domā, ka nav skaista tāpēc, ka viņai uz vaiga ir dzimumzīmīte vai deguns pārāk garš. Kad sāc ar viņu runāties, tad atklāj, ka šajā pelītē slēpjas daudz kas vairāk nekā tajā skaistulē, kuru visi kāro iegūt. Gadās tā, ka sievietes, kuras nav pati pilnība, ir tās interesantākās; viņas daudz ko vairāk ir paveikušas vai iemācījušās.

- Varbūt tev ir taisnība. Dažas no tām kautrīgajām, kurām tu esi pievērsis uzmanību, pēc tam atplaukst.

Jondalars paraustīja plecus un piecēlās kājās. - Šādā veidā mēs ne­atradīsim ne sievietes, ne alu. Taisīsimies nu ceļā!

- Labs ir, - Tonolans dedzīgi piekrita brālim, tad, pagriezis muguru ugunskuram, sastinga. - Jondalar! - viņš noelsās un pēc tam centās runāt normālā balsī. - Nedari neko, lai pievērstu viņa uzmanību, bet, ja paskatīsies pāri teltij, tad ieraudzīsi savu šīrīta draugu vai arī kādu citu tam ļoti līdzīgu.

Jondalars pavērās pāri teltij. Tieši pretī, mīņādamies no vienas kājas uz otru un zvalstīdams savu iespaidīgo svaru, stāvēja milzīgs pinkainais degunradzis ar diviem ragiem. Zvērs bija noliecis galvu uz sāniem un pētīja Tonolanu. Degunradzis bija gandrīz vai akls, tieši sev priekšā viņš neko neredzēja; dzīvnieka mazās ačteles bija izvietotas tālu pakausī, tāpēc viņa redze nebija necik izcila. Taču degunradža asā dzirde un oža kompensēja redzes trūkumu.

Šis zvērs noteikti bija aukstuma mīļotājs. Tam bija divi kažoki: pir­mais - apakšējais - bija mīksts, ar biezu, pūkainu spalvu, bet otrais - virsējais - bija pinkains un iesarkani brūns; zem pamatīgās ādas slē­pās trīs collu biezs tauku slānis. Šis dzīvnieks turēja galvu zemāk par pleciem, un viņa garais priekšējais rags bija noliekts uz priekšu tādā leņķī, ka, viņam līgojoties, pieskārās zemei. Degunradzis izmantoja šo lielo ragu, lai no ganībām attīrītu sniegu, ja tas nav pārāk dziļš. Viņa īsās, resnās kājas viegli iestiga sniegā. Šis zvērs, lai saēstos lekno zāli un uzkrātu papildu tauku slāni, tikai neilgu laiku uzturējās dienvidu pļavās; tas parasti notika vēlā rudenī un agrā ziemā, kad viņam te bija pietiekami auksts, bet pirms nebija sasnidzis dziļš sniegs. Sava biezā kažoka dēļ viņš nespēja paciest karstumu, tāpat kā nevarēja izdzīvot dziļā sniegā. Degunradža mājas bija ledaini aukstā, sasalusī, izkaltusi tundra un stepes blakus ledājam.

Tomēr garajam konusveida priekšējam ragam bija arī daudz bīsta­māks lietojums nekā tikai sniega šķūrēšana, un starp Tonolanu un de­gunradzi bija palicis tikai mazs atstatums; starp viņiem nebija neviena šķēršļa.

- Nekusties! - Jondalars nošņācās. Viņš ienira aiz telts un pasniedzās pēc pīķu saišķa.

- Šie vieglie pīķi viņam neko nepadarīs, - Tonolans konstatēja, kaut arī viņš bija pagriezis brālim muguru. Šis komentārs uz mirkli apstādi­nāja Jondalara roku; viņš gribēja zināt, kā brālis varēja nojaust, ko viņš grasās darīt. - Tev vajadzētu trāpīt viņam kādā jutīgā vietā, piemēram, acī. Bet tas ir pārāk mazs mērķis. Degunradža medībām nepieciešams smags šķēps, - Tonolans turpināja, un brālis saprata, ka tas ir tikai minējums.

- Nerunā tik daudz, tā tu pievērsīsi viņa uzmanību, - Jondalars brī­dināja. - Varbūt man nav šķēpa, bet tev vispār nav nekāda ieroča. Es apiešu apkārt teltij no aizmugures un pamēģināšu viņam uzbrukt.

- Pagaidi, Jondalar! Nevajag! Ar to pīķi tu viņu tikai saniknosi, tu pat nevarēsi viņu ievainot. Vai atceries, kā mēs mēdzām pievilināt degunra­džus, kad bijām mazi puikas? Kādam vajadzēja skriet, likt, lai dzīvnieks skrien viņam pakaļ, pēc tam izvairīties, līdz kāds cits piesaistīja zvēra uzmanību. Vajadzēja likt degunradzim skraidīt, līdz viņš tā nogura, ka nespēja vairs pakustēties. Gatavojies pievērst viņa uzmanību - es skriešu un mēģināšu likt viņam uzbrukt man.

- Nē! Tonolan! - Jondalars iekliedzās, bet bija jau par vēlu. Tonolans jau skrēja prom.

Nekad nevarēja uzminēt, ko neaprēķināmais zvērs darīs. Šoreiz viņš nedzinās pakaļ skrienošam mērķim, bet gan metās uz telti, ko purināja vējš. Zvērs taranēja telti, izplēsa tajā caurumu, sarāva auklas un tajās sapinās. Izpinies no auklām, degunradzis nolēma, ka viņam nepatīk ne šie vīrieši, ne viņu apmetne, un nevainīgi aizrikšoja prom. Tonolans, pa­skatījies pār plecu un pamanījis, ka degunradzis ir prom, cilpoja atpakaļ.

- Tas bija muļķīgi! - Jondalars kliedza, mezdams pīķi pret zemi ar tādu spēku, ka tieši zem smailā kaula uzgaļa nolūza koka spals. - Vai gribēji, lai tevi nogalina? Ak Lielā Doni! Tonolan! Divi cilvēki nevar tikt galā ar degunradzi! Viņš ir jāielenc. Un ja nu viņš būtu meties tev pakaļ? Ko gan, Lielās Mātes elle, es darītu, ja tevi ievainotu?

Tonolana sejā parādījās pārsteiguma izteiksme, tad to nomainīja dusmu uzliesmojums, kas pēc tam pārauga smaidā. - Tu patiešām biji par mani uztraucies! Klaigā, cik gribi, mani tu neiebiedēsi. Varbūt man tā nevajadzēja darīt, bet es nevarēju pieļaut, lai tu izdarītu kādu muļ­ķīgu kustību, piemēram, uzbruktu degunradzim ar tik vieglu pīķi. Ko gan, Lielās Mātes elle, es darītu, ja tevi savainotu? - Tonolana smaids kļuva platāks un acīs iemirdzējās maza zēna prieks, kuram izdevies kādu apmuļķot. - Turklāt degunradzis nemaz nedzinās man pakaļ.

Jondalara seja nereaģēja uz brāļa smaidu. Viņa dusmu izvirdums bija vairāk domāts kā atvieglojums, nevis patiess niknums, tomēr pagāja kāds bridis, līdz viņš aptvēra, ka Tonolans ir sveiks un vesels.

- Tev paveicās. Šķiet, ka mums abiem šoreiz paveicās, - Jondalars atzina, gari nopūzdamies. - Bet labāk pagatavosim pāris šķēpu, pat ja tie būs tikai pīķi ar asiem galiem.

- Neesmu pa ceļam redzējis nevienu īvi, bet mēs varam pameklēt kādu osi vai alksni, - Tonolans ierosināja, kad abi sāka vākt kopā telti. - Ari tie varētu noderēt.

- Jebkas noderēs, pat vītols. Mums tos vajadzētu pagatavot pirms došanās ceļā.

-Jondalar, labāk ejam prom no šejienes. Mums taču jātiek līdz tiem kalniem, vai ne?

- Man nepatīk doties ceļā bez šķēpiem, kad apkārt klīst degunradži.

- Mēs varam agrāk uztaisīt apmetni. Mums tāpat jāsalabo telts. Ja tagad dosimies ceļā, tad varam sameklēt labāku vietu apmetnei, varbūt pat mežā. Tas degunradzis var atgriezties.

- Un viņš var arī mums sekot. - Parasti no rītiem Tonolans dega nepacietībā ātrāk doties ceļā; Jondalars zināja, ka brālim nepatīk kavē­šanās. - Varbūt mums patiešām pamēģināt tikt līdz tiem kalniem? Nu labi, Tonolan, bet šovakar mēs agrāk ierīkosim apmetni, sarunāts?

- Sarunāts, lielo brāl!

Mierīgā, vienmērīgā solī abi brāļi gāja gar upes krastu, jau sen piera­duši viens pie otra iešanas ritma un apraduši ar otra garajām klusēšanas pauzēm. Viņi bija kļuvuši viens otram tuvāki, no sirds izrunājušies un dalījušies domās, pārbaudījuši viens otra stiprās un vājās puses. Katrs jau ierasti uzņēmās savus pienākumus, un, ja draudēja briesmas, brāļi bija atkarīgi viens no otra. Viņi bija jauni, spēka pilni un veselīgi, kā ari pārliecināti, ka var tikt galā ar visām draudošajām briesmām, kas ceļā var gadīties.

Viņi bija tā pieskaņojušies apkārtējai videi, ka līdz pēdējam sīkumam izprata to. Jebkurš traucēklis, kas radītu briesmas, nekavējoties darītu viņus modrus. Bet brāļi gandrīz nemaz nepievērsa uzmanību siltumam, ko izstaroja augstu uzlēkusi saule un ko, šalkdams kailajos koku zaros, mazināja aukstais vējš. Tāpat viņi neievēroja arī melnos mākoņus, kas ieskāva baltās kalnu virsotnes, un dziļo, straujo upi.

Lielās Mātes upes kursu iezīmēja milzīgā kontinenta kalnu grēdas. Tā iesākās ledāju skautās ziemeļu augstkalnēs un tecēja uz austrumiem. Aiz pirmās kalnu grēdas pavērās līdzenums - agrākos laikos tas bija iekšzemes jūras baseins. Tālāk uz austrumiem, veidodama lielu arkas formu, izlocījās otra kalnu grēda. Tur, kur tālākā pirmās kalnu grēdas austrumu alpīnā piekrastes josla satikās ar otrās kalnu grēdas ziemeļ­rietumu pakāji, upe izlauzās cauri akmeņainai joslai un strauji pagriezās uz dienvidiem.

Pēc tam kad upe bija noplūdusi lejā no augstkalnēs, tā līkumoja pa zālainām stepēm, izlocījās cilpu cilpām, sadalījās vairākās gultnēs, tad atkal apvienojās vienā lielā ūdenstilpē un turpināja ceļu uz dienvidiem.

Plūzdama cauri ieplakai, gausā, likumotā upe radīja pastāvības ilūziju. Bet tā bija tikai ilūzija. Kad Lielā Mātes upe bija sasniegusi līdzenuma dienvidu puses kalnājus, tie atkal pavērsa tās kursu uz austrumiem un saplūdināja kopā visas teces, ko upe bija savākusi savā sākuma posmā - ziemeļu un austrumu pusē, pirmajā masīvajā, ledus klātajā kalnu grēdā.

Lielā, piebrieduši Mātes upe applūdināja ieplaku, kas ar plašu loku izlocījās austrumu virzienā pretim otrās kalnu grēdas virsotņu dienvidu galējam punktam. Abi vīrieši bija gājuši pa upes kreiso krastu, laiku pa laikam šķērsodami ceļā stāvošās upītes un strautus, kas naski vēlējās savienoties ar Lielo Māti. Viņpus upes uz dienvidiem līdzenums pārgāja stāvos, klinšainos šķēršļos; tikai to nogāzēs pie Lielās Mātes krastiem pauguri kļuva arvien lēzenāki.

- Nedomāju, ka pirms ziemas iestāšanās mēs atradīsim Donau upes beigu galu, - Jondalars piebilda. - Sāku jau šaubīties, vai tāds gals vispār ir.

- Noteikti ir, un mēs drīz vien to atradīsim. Paskaties, cik tā ir liela! - Tonolans ar izteiksmīgu žestu norādīja pa labi. - Kurš gan varēja iedomā­ties, ka šī upe ir tik milzīga? Mēs jau droši vien esam tuvu tās beigām.

- Bet mēs vēl neesam sasnieguši tās Māsu, vismaz man šķiet, ka neesam. Tamens stāstīja, ka tā ir tikpat liela kā Māte.

- Tas droši vien ir viens no tiem izpušķotajiem stāstiem. Tu taču pa īstam nemaz netici, ka var būt vēl viena tikpat liela upe kā šī, kas tek uz dienvidiem pa šo līdzenumu?

- Nu, Tamens neteica, ka pats savām acīm to redzējis, bet viņam bija taisnība, ka Māte vēlreiz pagriezīsies uz austrumiem, kā arī par tiem ļaudīm, kas pārcēla mūs pāri lielajai gultnei. Tikpat labi viņam varētu būt taisnība arī par Māsu. Kaut mēs būtu mācējuši tās Alas cilvēku valodu, kas mūs pārcēla pāri ar plostu! Viņi droši vien būtu zinājuši, vai Mātes pieteka ir tikpat liela kā viņa pati.

- Tu taču zini, cik viegli ir pārspīlēt visus tos brīnumus, kas atrodas tālu projām. Man šķiet, ka Tamena pieminētā Māsa ir vienkārši vēl viena Mātes gultne, kas atrodas tālāk uz austrumiem.

- Ceru, ka tev taisnība, mazo brāl. Jo, ja tāda Māsa vispār eksistē, tad, pirms vēl sasniegsim kalnus, mums būs tā jāšķērso. Un es patiešām nezinu, kur vēl mēs varētu atrast kādu vietu, kur pārziemot.

- Es tam noticēšu tikai tad, kad pats savām acīm būšu to ierau­dzījis.

Kāda kustība, kas nesaskanēja ar parasto dabas lietu kārtību, kāda bija iedibinājusies ļaužu apziņā, piesaistīja Jondalara uzmanību. Pēc skaņas viņš pazina tumšo mākoni tālumā, kas kustējās uz priekšu, ne­ņemot vērā spēcīgo vēju; vīrietis apstājās, lai noraudzītos V veida kāsī. Tuvojās gāginošas zosis. Tās milzīgi iespaidīgā armādā - kā viens vesels -, aptumšodamas debesis, nolaidās zemāk un, tuvojoties zemei, izklīda, nolaida kājas un, spārnus vicinādamas, gatavojās atpūtai. Priekšā esošā upe izlocījās apkārt stāvai klintij.

- Lielo brāl, - Tonolans ierunājās, no sajūsmas smaidīdams, - šīs zosis nebūtu nolaidušās, ja priekšā nebūtu dūksnājs. Varbūt tas ir kāds ezers vai jūra? Varu saderēt, ka Māte tajā ietecēs. Manuprāt, esam sasnieguši upes galu!

-Ja uzkāpsim tajā kalnā, tad labāk pārredzēsim, kas mūs tur priekšā sagaida. - Jondalara tonis bija piesardzīgi neitrāls, bet Tonolanam radās priekšstats, ka brālis diez ko viņam netic.

Ātri rāpdamies augšā kalnā un smagi elsodami, abi brāļi sasniedza kalna virsotni; pārsteigumā viņiem aizrāvās elpa. Viņi bija uzkāpuši pietiekami augstu, lai pārredzētu labu gabalu uz priekšu. Aiz līkuma Māte kļuva platāka, tās ūdeņi kļuva nemierīgi un, tuvojoties plašajiem ūdeņiem, bangoja un putoja. No upes dibena tika sacelti augšā dubļi, tāpēc lielās ūdenstilpes ūdeņi bija dubļaini un pilni ar dažādām sane­sām. Nolūzuši zari, beigti dzīvnieki un veseli koki, ierauti pretstraumes atvaros, virpuļoja un kūlās pa upi.

Viņi nebija sasnieguši Mātes upes galu. Viņi bija nonākuši tikai pie Māsas.

Viņiem priekšā, augstu kalnos, vairākas urdziņas un strautiņi veidoja Māsas upes mūža pirmsākumu. Strauti pārvērtās upēs un strauji plūda lejup no kalna, dažviet izveidodami ūdenskritumus, un tecēja tieši uz rietumiem - lejup pa otrās lielās kalnu grēdas nogāzēm. Neveidoda­mas pa ceļam ezerus vai ūdenskrātuves, bangojošās straumes pieņēmās spēkā un inercē, līdz tās visas saplūda kopā līdzenumā. Krāčainās Māsas vienīgais savaldošais spēks un kavēklis bija pati ūdeņiem bagātā un daudz rāmākā Māte.

Pieteka, pēc lieluma gandrīz vai līdzvērtīga galvenajai upei, bangainā straumē savienojās ar Māti, cīnīdamās par raitās straumes kontroles pārņemšanu. Tā nedaudz pierima un tad uzbangoja ar jaunu sparu, me­žonīgā niknumā izveidodama pretstraumes un provizoriskus atvarus, kas bīstamā virpulī iesūca sevī peldošās drazas, norāva tās līdz upes dibenam un pēc brīža vēlāk izspļāva ārā kādu gabalu tālāk, lejup pa straumi. Rijīgā satece izpletās bīstamā un milzīgā ezerā, kam nevarēja saskatīt otru krastu.

Rudens plūdi bija sasnieguši apogeju, un krasti, no kuriem ūdens tikai vēl nesen bija atkāpies, bija pārvērtušies par dubļainu dumbrāju; ūdens bija atstājis aiz sevis izpostītu muklāju: izgāztus kokus ar pa­vērstām saknēm uz augšu, pret debesīm; piemirkušus stumbrus un nolauztus zarus; sprāgoņus un mirstošas zivis, izmestas žūstošās peļ­ķēs. Ūdensputni mielojās ar viegli pieejamo maltīti; tuvākais krasts bija nosēts ar putnu koloniju. Turpat blakus hiēna plosīja staltbriedi un nelikās traucēties par melno stārķu spārnu vēzieniem.

- Lielā Māte! - Tonolans sajūsmināti iesaucās.

- Tai ir jābūt Māsai. - Jondalars bija pārāk aizgrābts no šī skata, lai pajautātu brālim, vai tagad Tonolans tic viņa teorijai.

- Kā mēs tiksim tai pāri?

- Es nezinu; nāksies iet gar krastu, augšup pret straumi.

- Cik tālu? Tā taču ir tikpat liela, cik Māte!

Jondalars spēja vienīgi pašūpot galvu. Viņa pierē iegūla rūpju pilna rieva. - Mums vajadzēja paklausīt Tamena padomam. Jebkuru dienu var sākt snigt; mums vairs nav laika atkāpties atpakaļ. Es nevēlētos, ka sniega vētra mūs pārsteigtu atklātā līdzenumā.

Pēkšņa vēja brāzma, atkailinot Tonolana galvu, nopūta puiša kapuci. Viņš to atkal uzlika galvā, savilka ciešāk ap seju un noskurinājās. Kopš brāli bija devušies Ceļojumā, šī bija pirmā reize, kad Tonolanam sāka rasties nopietnas šaubas par to, vai viņi pārdzīvos gaidāmo garo un bargo ziemu. - Jondalar, ko mēs darīsim?

- Vispirms atradīsim vietu, kur ierīkot apmetni. - Garākais brālis no sava skatpunkta vēlreiz pārlūkoja apkārtni. - Tur tālāk, augšup pa straumi, blakus augstajam krastam, kur atrodas alkšņu puduris. Tur ir strautiņš, kas ietek Māsas upē, - tā ūdenim vajadzētu būt tīram un labam.

- Ja piesiesim abas mugursomas vienam baļķim un abi sasiesimies ap vidukli ar virvi, tad, turoties viens otram blakus, varēsim pārpeldēt pāri upei.

- Es zinu, mazo brāl, ka tu esi drosmīgs karstgalvis, bet tas būtu neprāts. Neesmu pārliecināts, vai spētu pārpeldēt pāri, turklāt vēl vel­kot baļķi ar visu mūsu iedzīvi. Ūdens upē ir auksts. Tikai straume vēl neļauj tam sasalt - šorīt pie krasta jau bija izveidojies ledus. Un ja nu mēs iepinamies kāda koka zaros? Tad mūs aiznesīs pa straumi, varbūt pat ieraus kādā atvarā un mēs nonāksim upes dibenā.

- Vai atceries tās Alas ļaudis, kas dzīvoja Lielā Ūdens tuvumā? Viņi izraka lielus kokus un izmantoja tos, lai šķērsotu upi. Varbūt mēs varētu…

- Nu tad atrodi šeit kādu koku, kas šim mērķim būtu pietiekami liels, - Jondalars sacīja, pamādams ar roku uz zālainās stepes pusi, kur auga tikai pāris tievu un panīkušu kociņu.

- Nu… kāds man stāstīja par vēl kādu Alu, kur no bērzu tāsīm izga­tavo vieglas laivas… bet tas izklausās nepārliecinoši.

- Esmu tās redzējis, tikai nezinu, kā tās taisa vai kādu līmi viņi lieto, lai tajās nesūktos iekšā ūdens. Tieši tās Alas apkārtnē aug paši lielākie bērzi, kādus neesmu redzējis šeit.

Cenzdamies izdomāt kādu citu ideju, kuru brālis ar savu nesatri­cināmo loģiku neapgāztu, Tonolans pavērās apkārt. Uz kāda augsta uzkalniņa dienvidu pusē jaunākais brālis pamanīja taisnu, garu alkšņu puduri un pasmaidīja. - Un kā būtu, ja mēs uztaisītu plostu? Viss, kas mums jādara, - vienīgi jāsasien kopā baļķu gabali; uz tā uzkalniņa ir alkšņi, pat vairāk, nekā vajadzīgs.

- Un vēl ir nepieciešama viena ļoti gara un izturīga kārts, kas snie­dzas līdz pat upes dibenam, - plosta vadīšanai. Plostus ir grūti vadīt pat mazās un seklās upēs.

Tonolana pašpārliecinātība noplaka, un Jondalaram bija jāapspiež smaids. Mazais brālis nekad nemācēja noslēpt savas jūtas; Jondalars pat šaubījās, vai viņš vispār to kādreiz ir centies darīt. Bet tā bija brāļa dedzīgā un sirsnīgā daba, kas lika viņu mīlēt.

- Tomēr visā visumā tā nemaz nav tik peļama ideja, - Jondalars pie­bilda un pamanīja, ka brāļa sejā atplaiksnī smaids, - tikai tad, kad būsim nogājuši augšup pa straumi tik tālu, līdz vairs nedraudēs briesmas tikt ierautiem atvarā. Un mums jāsameklē tāda vieta, kur upe paplašinās un kļūst seklāka, nav tik strauja kā šeit un kur aug koki. Cerams, ka laiks vēl mums to atļaus.

Līdzko tika pieminēti laikapstākļi, Tonolans kļuva tikpat nopietns kā brālis. - Nu tad ejam! Telts jau ir salabota.

- Vispirms pārbaudīšu to alkšņu puduri. Mums vēl joprojām noderētu uztaisīt pāris alkšņa pīķu. Tos jau vajadzēja uztaisīt pagājušonakt.

- Vai tu joprojām uztraucies par to degunradzi? Viņš taču ir palicis mums tālu aiz muguras. Mums jāsāk iet, lai varētu atrast īsto vietu, kur šķērsot upi.

- Es vismaz nogriezīšu nūju.

- Tad nogriez arī man vienu. Es sakravāšu mantas.

Paņēmis cirvīti, Jondalars pārbaudīja tā asmeni, tad, pamājis ar galvu, sāka tuvoties alkšņu pudurim, kas auga uzkalniņā. Viņš uzmanīgi nopē­tīja kokus un izvēlējās garu, taisnu un jaunu koku. Vīrietis jau bija to nocirtis, attirījis no zariem un sācis meklēt ari Tonolanam piemērotu nūju, kad pēkšņi izdzirdēja kņadu - šņaukāšanos un urkšķēšanu. Viņš dzirdēja, kā brālis iekliedzas, un tad atskanēja tik briesmīga skaņa, kādu viņš savu mūžu nebija dzirdējis, - brāļa sāpju kliedziens. Pēc īsā kliedziena sekoja klusums, kas šķita vēl briesmīgāks.

- Tonolan! Tonolan!

Sagrābis rokā alkšņa nūju, Jondalars skrēja lejā pa kalnu, viņu pašu bija sagrābušas stindzinošas bailes. Sirds sitās kaklā, kad Jondalars ieraudzīja milzīgo, pinkaino degunradzi, kas bija tikpat garš kā viņš pats un pašlaik pa zemi stumdīja brāļa ļengano augumu. Dzīvnieks acīmredzot nezināja, ko darīt ar savu upuri, kad tas bija notriekts gar zemi. Baiļu un niknuma pārņemts, Jondalars nedomāja, viņš rīkojās, zemapziņas vadīts.

Vicinādams alkšņa nūju kā bozi, vecākais brālis, nedomādams pats par savu drošību, metās virsū degunradzim. Viens smags sitiens trāpīja zvēram pa degunu, tieši zem lielā, līkā raga, tad sekoja vēl viens. Ne­saprazdams, ko darīt ar trako vīru, kas metas viņam virsū un sagādā sāpes, degunradzis atkāpās. Jondalars gatavojās nākamajam sitienam, atvēzējās ar garo nūju, bet dzīvnieks pagriezās. Spēcīgais nūjas trieciens pa zvēra rumpi nesagādāja tam nekādas sāpes, bet viņu nokaitināja garais vīrs, kas nelika tam mieru.

Kad nākamreiz alkšņa nūja nošvīkstēja gaisā, dzīvnieks paskrēja uz priekšu; Jondalars apstājās un vēroja, kā degunradzis, smagi elsdams, dodas projām. Nometis nūju, viņš skrēja atpakaļ pie brāļa. Tonolans gulēja ar seju pret zemi, kā degunradzis bija viņu pametis.

- Tonolan? Tonolan! - Jondalars apgrieza brāli ar seju uz augšu. To­nolana ādas bikses pie cirkšņa bija ieplēstas, un asins traips auga ar­vien lielāks.

- Tonolan! Ak Doni! - Jondalars pielika ausi pie brāļa krūtīm, ieklau­sīdamies viņa sirdspukstos un baidīdamies, ka tikai iztēlojies viņa sirds­pukstus, līdz sadzirdēja brāli elpojam.

- Ak Doni! Viņš ir dzīvs! Bet ko lai es tagad daru? - Piepūlē ieste­nēdamies, Jondalars pacēla bezsamaņā esošo brāli un kādu brīdi stāvēja, ieskāvis to savās rokās.

- Doni! Ak Lielā Zemes Māt! Lūdzu, neņem vēl viņu pie sevis! Ļauj viņam dzīvot! Ak, lūdzu… - Jondalara balss aizlūza, un šaušalīgas elsas lauzās ārā no viņa krūtīm. - Māte… lūdzu… ļauj viņam dzīvot…

Jondalars pielieca galvu brāļa ļenganajam plecam un kādu brīdi ne­valdāmi elsoja, pēc tam aiznesa viņu atpakaļ uz telti. Uzmanīgi nogul­dījis jaunāko brāli uz guļamādas, vecākais brālis ar kaula spala nazi pārgrieza viņa ādas bikses. Vienīgā redzamā brūce kreisās kājas augšpusē bija plēsta, robota rēta - zvērs bija pārplēsis ādu un muskuļus, bet brāļa krūškurvis bija tumši sarkans, kreisais sāns uzpampis un sāka mainīt krāsu. Ar tausti pārbaudījis brāļa ribas, Jondalars pārliecinājās, ka vai­rākas no tām ir lauztas; iespējams, ir arī iekšēji savainojumi.

Asinis sūcās no dziļās brūces Tonolana kājā un sakrājās peļķē uz guļamādas. Jondalars parakņājās savā somā, mēģinādams atrast kaut ko, ar ko tās uzsūkt. Viņš paķēra savu vasaras bezroci, samīcīja to mur- skulī un, cenšoties no zvērādas saslaucīt asinis, tikai izsmērēja tās vēl vairāk. Pēc tam viņš uzlika mīksto ādu uz brūces.

- Doni, Doni! Es nezinu, ko darīt. Es neesmu dziednieks. - Jondalars notupās, izvilka ar roku cauri matiem, atstādams uz sejas asins traipus. - Vītola miza! Es labāk pagatavošu vītola mizas tēju!

Viņš izgāja laukā no telts, lai sakarsētu ūdeni. Viņam nebija jābūt dzied­niekam, lai zinātu vītola mizas sāpju remdējošās īpašības; visi parasti dzēra vītolu mizas tēju, ja mocījās galvassāpēs vai kādās citās nelielās vainās. Jondalars nezināja, vai to var lietot arī pie nopietnām brūcēm, bet neko citu viņš nespēja izdomāt. Laukā viņš nervozi staigāja apkārt uguns­kuram, katrā aplī ieskatīdamies telts iekšienē, gaidīdams, līdz aukstais ūdens uzvārīsies. Viņš pielika ugunij vairāk malkas un pabīdīja koka rāmja galu, kas turēja vārāmo ādas katliņu, kas bija pilns ar ūdeni.

Kāpēc ūdens tik ilgi nevārās? Ak, vēl taču nav savākta vītola miza! Jāpasteidzas, līdz ūdens nav vēl uzvārījies. Jondalars pabāza galvu teltī un labu bridi vēroja brāli, tad skrēja uz upmalu. Nolobījis mizu no kailā koka, kura garie zari iestiepās upē, viņš skrēja atpakaļ.

Vispirms Jondalars pārbaudīja, vai Tonolans nav atguvis samaņu, un ieraudzīja, ka viņa vasaras bezrocis ir viss piesūcies ar asinīm. Tad pamanīja, ka pārpilnais ādas katliņš vārās un ūdens iet pāri tā malām un apdzēš ugunskuru. Jondalars bija apjucis - ko darīt vispirms? Vai parūpēties par brāli vai pagatavot tēju - viņa skatiens šaudījās šurpu turpu: no ugunskura uz telti un atkal uz ugunskuru. Visbeidzot lielais brālis paķēra dzeramo krūzīti un, apdedzinādams roku, iesmēla uzvārīto ūdeni, pēc tam ādas katliņā sameta vītola mizas. Cerībā, ka uguns no jauna uzliesmos, viņš piemeta tai vēl pāris žagaru. Pārmeklējot Tono­lana mugursomu, viņš izmisumā izgāza visu tās saturu un, atradis brāļa vasaras bezroci, nolēma to nomainīt pret savu - asinīm piemirkušo.

Jondalaram ieejot teltī, Tonolans ievaidējās. Šī bija pirmā skaņa, ko viņš no brāļa izdzirdēja. Iesmēlis krūzitē tēju un pamanījis, ka viss šķidrums katliņā jau gandrīz izvārījies, lielais brālis uztraucās, vai tēja nebūs par stipru. Ar karstā šķidruma krūzīti rokās viņš ienira atpa­kaļ teltī, izmisīgi meklēdams, kur to nolikt, un ieraudzīja, ka asinis piesūcinājušas ne tikai viņa vasaras bezroci; tās krājās zem Tonolana, iekrāsodamas sarkanu guļamo zvērādu.

"Viņš zaudē pārāk daudz asiņu! Ak Māt! Brālim vajadzīgs dziednieks. Ko lai es daru?" Jondalars arvien vairāk satraucās un baiļojās par savu brāli. Viņš jutās tik bezpalīdzīgs. "Man jāsameklē palīdzība. Kur? Kur lai es atrodu dziednieku? Es pat nevaru tikt pāri Māsas upei, jo nedrīkstu pamest brāli. Kāds vilks vai hiēna var saost asinis un uzbrukt viņam.

Lielo Māt! Paskaties uz tām asinīm, kas piesūcinājušas bezroci! Kāds dzīvnieks var tās saost." Jondalars pagrāba ar asinīm piesūcināto bez­roci un izmeta to ārā no telts. Nē, tā nedrīkst darīt! Viņš izskrēja ārā no telts, vēlreiz pacēla asinīm piesūkušos ādas gabalu un izmisīgi lūkojās visapkārt, kur to likt. Tikai tālāk no apmetnes, tālāk no brāļa.

Jondalars bija šokā, bēdu nomākts un sirds dziļumos zināja, ka ce­rību nav. Brālim bija nepieciešama palīdzība, ko viņš pats nemācēja sniegt un arī nevarēja iet to meklēt. Pat ja zinātu, kur to meklēt, viņš nedrīkstēja atstāt apmetni. Bija pavisam bezjēdzīgi domāt, ka asinīm piesūcies bezrocis var vairāk pievilināt plēsējus nekā pats Tonolans ar savu asiņojošo brūci. Bet dziļi sirdī Jondalars nevēlējās pieņemt patie­sību. Panika nomāca viņa veselo saprātu.

Ieraudzījis alkšņu puduri, ar neprātīgām kustībām viņš uzskrēja uz­kalnā un iebāza asiņaino bezroci augstu kāda koka zaru izliekumā. Pēc tam skrēja atpakaļ. Iegājis teltī, Jondalars skatījās uz savu jaunāko brāli, it kā ar savu milzīgo gribasspēku varētu izdziedēt viņu un padarīt atkal to sveiku un veselu, un smaidīgu.

Tonolans, it kā sajutis brāļa gribasspēku, ievaidējās un, mētādams galvu, atvēra acis. Jondalars nometās uz ceļiem, pieliecās tuvāk brālim un, par spīti vārgajam smaidam, ieraudzīja sāpes viņa acīs.

- Tev bija taisnība, lielo brāl. Tev vienmēr ir taisnība. Mēs nebijām atstājuši to degunradzi sev aiz muguras.

- Tonolan, es negribu, lai man būtu taisniba. Kā tu jūties?

- Vai gribi dzirdēt godīgu atbildi? Man sāp. Cik slikti izskatās? - viņš jautāja, cenzdamies piecelties sēdus. Sirsnīgais, samocītais smaids pār­vērtās sāpju grimasē.

- Nemaz nemēģini kustēties! Lūdzu, iedzer, es pagatavoju vītola mizas tēju! - Jondalars atbalstīja brāļa galvu un turēja krūzīti viņam pie lūpām. Tonolans iedzēra pāris malciņu, tad ar atvieglojumu atlaidās atpakaļ guļus. Sāpēm brāļa acīs pievienojās arī baiļu izteiksme.

- Pasaki man atklāti, Jondalar! Cik slikti izskatās?

Garais vīrietis aizvēra acis un ievilka elpu. - Nav labi.

- Ne jau to es gribēju dzirdēt, bet cik slikti? - Tonolana skatiens pievērsās brāļa rokām, un viņa acis trauksmaini iepletās. - Tavas rokas ir vienās asinis! Vai tās ir manas asinis? Labāk jau saki, kā ir.

- Es patiešām nezinu. Tu esi ievainots cirksni un zaudējis daudz asiņu. Degunradzis droši vien svaidījis tevi un minis kājām. Man šķiet, ka tev ir pāris lauztu ribu. Nezinu, kas vēl. Es taču neesmu dziednieks…

- Bet man ir vajadzīgs dziednieks, un vienīgā iespēja, kur sameklēt palīdzību, ir pāri upei, kurai mēs netiekam pāri.

- TS tas ir.

- Palīdzi man, Jondalar! Es gribu redzēt, cik slikti mans ievainojums izskatās.

Jondalars sāka iebilst, tad negribot piekāpās un nekavējoties to no­žēloja. Brīdī, kad Tonolans centās piecelties sēdus, viņš sāpēs iekliedzās un atkal zaudēja samaņu.

- Tonolan! - Jondalars iesaucās. Asiņošana pirms brīža bija kļuvusi lēnāka, bet brāļa mēģinājums izkustēties bija licis tām atkal plūst strau­jāk. Lielais brālis salocīja Tonolana bezroci un uzlika to uz rētas, pēc tam izgāja no telts. Ugunskurs bija jau gandrīz izdedzis. Jondalars uzmanīgi piemeta malku, un tas atsāka degt, pēc tam uzlika vēl ūdeni vārīties un saskaldīja vairāk malkas.

Atgriezies teltī, viņš atkal pārbaudīja brāli. Tonolana bezrocis bija piesūcies asinīm. Jondalars noņēma to nost, lai apraudzītu ievainojumu, un savieba seju, atcerēdamies, kā bija skrējis augšup kalnā, lai atbrī­votos no pirmā asiņainā bezroča. Viņa sākotnējā panika bija pārgājusi, un tagad tas izskatījās muļķīgi. Asiņošana bija apstājusies. Sameklējis vēl vienu apģērba gabalu - apakšējo apmetni aukstam laikam -, viņš uzlika to uz brūces un apsedza Tonolanu, tad paņēma otro asiņaino bezroci un devās uz upi. Iemetis bezroci upē, Jondalars noliecās, lai nomazgātu asiņainās rokas, joprojām izjuzdams kaunu par savu pir­mītējo paniku.

Viņš nezināja, ka ekstremālos apstākļos panika palīdz izdzīvot. Kad nekas vairs nepalīdz un visi racionālie līdzekļi risinājuma meklēšanai ir izsmelti - panika ņem virsroku. Un dažkārt šī neloģiskā uzvedība kļūst par risinājumu kaut kam tādam, ko racionālais prāts nemūžam nebūtu izdomājis.

Vecākais brālis devās atpakaļ, piemeta ugunskuram vēl pāris zaru un devās meklēt alkšņa nūju, kaut gan pīķa izgatavošana šobrīd šķita absolūti bezjēdzīga. Jondalars vienkārši jutās tik nelietderīgs, ka vi­ņam vajadzēja ar kaut ko nodarboties. Atradis nūju, viņš apsēdās telts priekšā un enerģiskiem griezieniem sāka to asināt.

Nākamā diena Jondalaram izvērtās par īstu murgu. Tonolana kreisā ķermeņa puse bija jutīga pret visvārgāko pieskārienu un pavisam zili melna. Jondalars bija maz gulējis. Tonolans bija pārdzīvojis grūtu nakti, un ikreiz, kad brālis ievaidējās, Jondalars pamodās. Bet vienīgais, ko viņš varēja piedāvāt, bija vītola mizas tēja, un tā daudz neko nepalī­dzēja. No rīta lielais brālis pagatavoja ēdienu un uzvārīja buljonu, bet ne viens, ne otrs gandrīz neko neēda. Līdz vakaram brūce bija kļuvusi karsta, un Tonolanam sākās drudzis.

Tonolans pamodās no murgaina miega un ieskatījās brāļa nemierpil­najās, zilajās acīs. Saule bija tikko kā noslīdējusi aiz horizonta malas, un, kaut arī ārā vēl bija diezgan gaišs, telts iekšienē bija grūti kaut ko saskatīt. Pat krēsla ļāva Jondalaram pamanīt, cik glāžainas bija kļuvušas brāļa acis; viņš miegā bija vaidējis un kaut ko murminājis.

Jondalars centās uzmundrinoši pasmaidīt. - Kā tu jūties?

Tonolans izjuta pārāk lielas sāpes un nespēja vairs pasmaidīt. Jonda­lara uztrauktais izskats nemaz viņu nenomierināja. - Nejūtu vilinājumu doties degunradžu medībās, - viņš atbildēja.

Kādu brīdi abi brāļi klusēja, neviens no abiem nezināja, ko teikt. Tonolans aizvēra acis un dziļi nopūtās. Viņš bija noguris cīnīties par izdzīvošanu. Viņa krūtis sāpēja pie katra elpas vilciena, un asā smeldze cirksnī šķita pārņēmusi visu ķermeni. Ja Tonolans būtu domājis, ka ir vēl kaut mazākā cerība, viņš būtu sāpes pacietis, bet, jo ilgāk viņi šeit uzkavējās, jo vājākas kļuva Jondalara izredzes šķērsot upi pirms sniega vētras. Tikai tāpēc, ka viņš mirs, nebija iemesla arī viņa lielajam brālim aiziet bojā. Tonolans atkal atvēra acis.

- Jondalar, mēs abi zinām, ka bez citu palīdzības man nav nekādu izredžu, bet tas nav iemesls, lai tu…

- Kā to saprast - nav izredžu? Tu esi jauns un spēcīgs. Tu izķepu­rosies, un viss atkal būs labi.

- Tam vairs nav laika. Paliekot šeit, atklātā laukā, mums nav nekādu izredžu. Jondalar, ej tālāk, atrodi vietu, kur pārziemot, tu…

- Tu murgo!

- Nē, es…

- Ja nemurgotu, tad nekad tā nerunātu. Labāk domā par spēku at­gūšanu, bet es parūpēšos par mums abiem. Mēs abi tiksim tam pāri un izturēsim, man ir plāns.

- Kāds plāns?

- Es tev to pastāstīšu, kad būšu izdomājis visu līdz pēdējam sīku­mam. Vai nevēlies kaut ko ieēst? Tu neesi neko ēdis.

Tonolans zināja, ka brālis neies prom, kamēr viņš būs dzīvs. Viņš pats bija noguris un gribēja padoties, lai viss ātrāk beidzas un Jondalaram būtu iespēja izdzīvot. - Es neesmu izsalcis, - viņš atbildēja un pamanīja sāpes brāļa acis. - Tomēr labprāt padzertos ūdeni.

Jondalars izlēja pēdējās ūdens paliekas un pieturēja Tonolana galvu, kamēr viņš padzērās. Pakratījis ūdens somu, viņš paziņoja: - Tā ir tukša. Aiziešu pēc ūdens.

Jondalaram bija vajadzīgs iemesls, lai tiktu prom no telts. Tonolans sāka padoties. Jondalars bija melojis, kad sacīja, ka viņam ir plāns. Viņš bija atmetis visas cerības - nav nekāds brīnums, ka brālis domāja, ka viss ir bezjēdzīgi. Jondalaram ir jāatrod kāds veids, kā tikt pāri šai upei, un jāsameklē palīdzība.

Viņš uzkāpa uz neliela pakalna, no kura pāri koku galotnēm varēja pārredzēt upi, un stāvēja, vērodams, kā nolūzis zars bija aizķēries aiz kāda akmens. Šobrīd viņš pats sajutās tikpat bezpalīdzīgs un iesprostots kā šis kailais zars; Jondalars impulsīvi piegāja pie upes krasta un at­brīvoja zaru no akmens skavām. Vērodams, kā straume to aiznes lejup pa upi, viņš prātoja, cik tālu gan tas aizpeldēs, pirms iekritīs kādās citās lamatās. Vīrietis pamanīja vēl vienu vītolu un ar nazi noskrāpēja tā mizu zem plānās virskārtas. Tonolanam droši vien stāv priekšā vēl viena smaga nakts, ne jau tēja tur daudz ko palīdzēs.

Beidzot viņš uzgrieza muguru Māsas upei un devās atpakaļ uz mazo strautiņu, kas pienesa savu kripatiņu ūdens trakojošajai upei. Jondalars piepildīja ūdens somu un devās atpakaļ. Viņš nebija īsti pārliecināts, kas lika viņam vēlreiz paskatīties uz upi, - viņš taču nevarēja būt dzirdējis kaut ko citu, izņemot ātrās straumes čalošanu, bet, kad viņš pagriezās, vīrieša mute neticībā pavērās.

Kaut kas tuvojās no upes augšteces, virzoties tieši uz to vietu, kur viņš stāvēja. Uz Jondalara pusi peldēja milzīgs ūdensputns ar garu, izliektu kaklu, kas balstīja mežonīgu, cekulainu galvu un lielas, ne­dzīvas acis. Kad tas piepeldēja tuvāk, viņš pamanīja kustību uz putna muguras, parādījās arī citu dzīvu būtņu galvas. Viena no mazākajām būtnēm māja ar roku.

- Ho-la! - sauca kāda balss. Jondalars nekad mūžā nebija dzirdējis patīkamāku skaņu.