Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

25

Jondalars atvēra acis. Viņa sapnis par mājām bija bijis tik dzīvs, ka raupjās alas sienas šķita svešas, it kā sapnis būtu bijis īstenība, bet Eilas ala - tikai izdomājums. Miega radītās ilūzijas lēnām izgaisa, un sienas šķita atrodamies nepareizā vietā. Piecēlies vīrietis saprata, ka lūkojas uz tām no cita skatpunkta - no otras pavarda puses.

Eila bija izgājusi. Blakus pavardam atradās divas noplūktas irbes un apsegts groziņš ar putnu spalvām; acīmredzot viņa jau sen bija piecēlu­sies. Krūzīte, kuru Jondalars parasti bija lietojis - kura bija izgrebta tā, ka koka forma atgādināja kādu mazu dzīvnieciņu, - bija nolikta blakus. Tur atradās ari cieši pīts groziņš, kurā Eila bija uzlējusi viņam rīta tēju, un svaigi nomizots bērza zariņš. Sieviete zināja, ka Jondalaram patika košļāt zariņa galu, līdz tas pārvēršas šķiedrās, un izmantot to zobu tīrīšanai, lai noņemtu aplikumu, kas pa nakti uz zobiem izveidojies; Eila bija paradusi no rītiem viņam atstāt nomizotu zariņu.

Vīrietis piecēlās un izstaipījās, juzdamies stīvs no nepierastās, cietās guļvietas. Arī agrāk viņš bija gulējis uz cietas grīdas, bet salmu paklājs gulēšanu padarīja daudz ērtāku, tas patīkami smaržoja pēc tīrības. Eila regulāri mainīja salmus, tāpēc tajos neuzkrājās nepatīkamas smakas.

Tēja katlā - groziņā - bija karsta, viņa nevarēja būt sen aizgājusi. Jondalars ielēja tēju un sajuta patīkamu piparmētru smaržu. Viņš centās uzminēt, kādus augus Eila ikdienā izmantoja. Piparmētras bija vīrieša iecienītākais augs un parasti viena no tējas sastāvdaļām. Iemalkojot tēju, viņam likās, ka sajūt arī aveņu lapu un lucernas garšu. Ejot ārā, viņš paņēma sev līdzi tējas krūzīti un svaigo bērza zariņu.

Stāvēdams uz klinšu pārkares ar skatu uz ieleju, Jondalars košļāja zariņu un vēroja, kā paša slaidā lokā raidītā urīna straume līst uz klints sienas. Viņš joprojām vēl nebija pilnībā pamodies. Viņa darbības tika veiktas ierastajā rutīnā. Pabeidzis atvieglošanos, vīrietis noberza zobus ar sakošļāto koka zariņu un izskaloja muti ar tēju. Arī tas bija viens no rituāliem, kas viņu atsvaidzināja, un parasti tā laikā viņš pārdomāja dienas plānus.

Izdzēris pēdējo tējas malciņu, Jondalars sajuta sevi nosarkstam, un vīrieša pašapmierinātība izgaisa. Tagad vairs nebija tā kā citās dienās. Pie tā bija vainīga viņa vakardienas uzvedība. Viņš jau grasījās aizsviest prom zariņu, tad paskatījās uz to un pacēla tuvāk. Grozīdams to starp īkšķi un rādītājpirkstu, Jondalars domāja par savu tagadējo dzīvi.

Viņa dzīve bija kļuvusi ļoti ērta un viegla, viņš jau bija pieradis, ka Eila par viņu rūpējas; viņa to darīja ar izsmalcinātu pieklājību. Viņam nekad nekas nebija jāprasa, sieviete pati nojauta viņa vēlmes. Zariņš bija tam labs piemērs. Acīmredzot Eila bija piecēlusies daudz agrāk par viņu, nogājusi lejā, lai to nogrieztu, nomizojusi un nolikusi viņam jau gatavu. Kad viņa bija sākusi to darit? Jondalars atcerējās, ka tad, kad pirmoreiz bija spējis nokāpt lejā, viņš kādu rītu bija atradis to noliktu sev blakus. Nākamajā rītā, kad zariņš bija nolikts blakus krūzei, vīrie­tis par to bija ļoti pateicīgs. Toreiz viņam vēl bija grūti nokāpt lejā pa stāvo taku.

Un karstā tēja. Vienalga, lai cikos arī viņš pamostos, karstā tēja jau viņu gaidīja. Kā viņa zināja, kad to gatavot? Pirmajā reizē, kad Eila viņam pie gultas pienesa karstu tēju, viņš par to bija sirsnīgi pateicies. Kad bija pēdējā reize, kad viņš pateicās Eilai? Kā gan Eila par viņu tik neuzkrītoši un gādīgi rūpējas? Viņa nekad par to nerunā. Martona ir tāda pati - viņa tik dāsni dāvā citiem savu labo sirdi un laiku, ka visi to uztver kā pašu par sevi saprotamu, neviens nejūtas viņai neko parādā. Kad vien Jondalars piedāvāja savu palīdzību, Eila allaž bija pārsteigta un tik pateicīga par to - it kā patiešām par visiem saviem labajiem darbiem negaidītu no viņa neko pretim.

- Es atdarīju viņai vēl sliktāk nekā ar neko, - viņš skaļi sacīja. - Un pat pēc vakardienas… - Jondalars pacēla zariņu, samīcīja to un pārmeta pāri klints malai.

Viņš pamanīja pļavā ganāmies Vīniju un kumeļu, tie skraidīja apkārt pa lielu loku, abi juzdamies labā noskaņojumā, un, skatīdamies zirgu skrējienā, vīrietis sajuta prieku. - Paskaties tik, kā viņš auļo! Tas ku­meļš nu gan būs īsts rikšotājs! īsajā distancē viņš pat varētu noskriet savu mammu!

- īsajā distancē jaunajiem kumeļiem tas izdodas, bet ne garajā, - Eila sacīja, parādīdamās takas galā. Jondalars strauji pagriezās; vīrieša acis mirdzēja, un smaidā atspoguļojās lepnums par kumeļu. Viņa aizrautībai bija grūti pretoties; par spīti savām bažām, Eila smaidīja. Viņa bija cerējusi, ka vīrietis pieķersies jaunajam kumeļam, taču tagad tam vairs nebija nozīmes.

- Es jau domāju, kur tu esi palikusi, - viņš sacīja. Jondalars Eilas klātbūtnē jutās neveikli, un viņa smaids izplēnēja.

- Pirms kāda laika iekūru uguni cepamajā bedrē, lai pagatavotu ir­bes. Aizgāju apskatīties, vai tur viss gatavs cepšanai. - Pagriezdamās, lai ieietu alā, Eila pie sevis nodomāja: "Nešķiet, ka viņš priecājas, mani redzot." Arī viņas smaids izgaisa.

- Eila, - Jondalars pasauca, steigdamies viņai pa pēdām. Kad sieviete pagriezās, viņš nezināja, ko sacīt. - Es… ē… es domāju… ē…. es vēlētos pagatavot kādus darbarīkus. Tas ir, ja tu neiebilsti. Negribu izmantot tavus pēdējos krama krājumus.

- Man nekas nav iebilstams. Katru gadu plūdi kramu aizskalo un pēc tam vietā atnes vēl vairāk, - viņa atbildēja.

- Ūdens to droši vien atnes no krīta slāņa, kas atrodas upes augštecē. Ja es zinātu, ka tas nav tālu, es dabūtu kramu no pirmavota. Tas ir daudz labāks, ja ir tikko iegūts. Dalanars to ņem no krīta slāņa, kas atrodas blakus viņu apmetnei, un visi novērtē Lanzadoni krama dar­barīku kvalitāti.

Jondalara acīs atgriezās dzīvesprieks, kā tas notika vienmēr, kad vīrietis sāka runāt par savu arodu. "Arī Drūgs bija tāds pats," Eila no­domāja. Vecais vīrs mīlēja darbarīku izgatavošanu un visu, kas ar to saistīts. Jaunā sieviete pasmaidīja, atcerēdamās to laiku, kad Drūgs atklāja Agas jaunāko dēlu - to, kas piedzima pēc tam, kad viņi sāka dzīvot kopā pie viena pavarda, - sitam akmeņus kopā. Drūgs par to bija tik priecīgs, ka pat iedeva viņam āmurakmeni. Vecajam vīram patika mācīt citus savā amata prasmē, viņam pat nebija iebildumu noņemties ar mani, kaut arī es biju meitene.

Jondalars pamanīja Eilas apgaroto skatienu un smaida atblāzmu sie­vietes sejā. - Par ko tu domāji, Eila? - vīrietis pajautāja.

- Par Drūgu. Viņš bija darbarīku meistars. Ja biju klusa un netraucēju viņam koncentrēties, Drūgs ļāva man vērot, kā viņš strādā.

-Ja vēlies, vari pavērot, kā es strādāju, - Jondalars piedāvājās. - Pa­tiesībā biju cerējis, ka tu man parādīsi, ar kādām metodēm tu pati strādā.

- Es neesmu lietpratēja. Varu izgatavot tos darbarīkus, kas man ne­pieciešami, bet Drūga taisītie ir daudz labāki par manējiem.

- Tevis taisītie darbarīki ir ļoti izturīgi, es vēlētos paskatīties, kā tu tos izgatavo.

Eila pamāja un iegāja alā. Jondalars pagaidīja, un, kad sieviete uzreiz neatgriezās, viņš nesaprata, vai Eila bija domājusi viņam to demonstrēt tagad vai vēlāk. Vīrietis gāja iekšā alā tieši tajā brīdī, kad Eila nāca no tās ārā, un palēca sānis tik ātri, ka gandrīz vai paklupa. Viņš negribēja Eilu aizvainot ar netīšu pieskārienu.

Eila ievilka elpu, iztaisnoja plecus un izslēja zodu. Varbūt šis vīrietis nespēj paciest atrasties viņai blakus, bet viņa tam nerādīs, cik ļoti tas sāp. Driz jau viņa šeit vairs nebūs. Jaunā sieviete sāka kāpt lejā pa ta­ciņu, nesdama abas irbes, groziņu ar olām un lielu vīstokli, ietītu ādā un apsietu ar aukliņu.

- Ļauj man tev palīdzēt kaut ko panest, - Jondalars piedāvājās, steig­damies viņai pakaļ. Eila apstājās tikai tik ilgi, lai iedotu viņam groziņu ar olām.

- Vispirms jāķeras pie irbēm, - viņa sacīja, nolikdama vīstokli krast­malā. Tas bija vienkāršs apgalvojums, bet Jondalaram radās iespaids, ka sieviete gaida viņa piekrišanu vai vismaz apstiprinājumu. Arī viņš sekoja pa pēdām, jo nebija tālu atpalicis. Par spīti neatkarībā pavadī­tajiem gadiem, Eilas uzvedībā joprojām dominēja klana ieradumi. Viņa nebija radusi darīt kaut ko citu, ja vīrietis bija devis pavēli vai lūdzis izdarīt kaut ko sev vēlamu.

- Protams, ķeries tik klāt! Man ir jāpaņem savi rīki, pirms sāku ap­strādāt kramu, - Jondalars piebilda.

Eila aiznesa prāvos putnus aiz klints sienas, uz to vietu, kur jau agrāk bija izrakuši bedri un izlikusi to ar akmeņiem. Bedres dibenā uguns bija izdzisusi, bet akmeņi čūkstēja, kad sieviete tiem uzšļakstīja ūdens lāses. Eila bija pārmeklējusi ieleju krustām šķērsām, lai atrastu pareizos garšaugus un zaļumus, un atnesusi tos pie akmens pavarda. Viņa bija savākusi māllēpes, jo to lapas piedeva mazliet sāļu piegaršu; nātres, balandas un atspirdzinošās savvaļas skābenes - tie visi bija Ei­las savāktie zaļumi; savvaļas sīpoli, ķiploki, baziliks un salvija kalpoja par garšaugiem. Arī dūmi dos savu aromātu, un koka pelni - nelielu sāļu piegaršu.

Eila piebāza putnus ar viņu pašu olām, kuras ietina zaļumos: trīs olas - vienā putnā un četras - otrā. Viņa agrāk allaž bija ietinusi putnus vī­nogulāju lapās, pirms lika tos cepties bedrē, bet vīnkoki ielejā neauga. Viņa atcerējās, ka zivis dažkārt cepa, ietītas svaigā sienā, un nolēma, ka tas derēs arī putniem. Pēc tam kad irbes bija ieliktas bedres dibenā, viņa tām pa virsu sameta vēl zāli, tad akmeņus un apklāja ar dubļiem.

Jondalars bija sev priekšā izklājis veselu rindu ar raga, kaula un ak­mens krama apstrādes rīkiem, dažus no tiem Eila pazina. Tomēr citi bija pilnīgi neredzēti. Arī jaunā sieviete attaisīja savu vīstokli un izkārtoja pa rokai savus darbarīkus, tad apsēdās un apklāja klēpi ar ādas gabalu. Tā bija laba aizsardzība; no krama varēja atlēkt ļoti asas skaidas. Eila paskatījās uz Jondalaru. Viņš ar lielu interesi aplūkoja jaunās sievietes priekšā izklātos kaula un akmens darbarīkus.

Vīrietis pabīdīja viņai tuvāk pāris krama sagatavju. Eila pamanīja, ka divas plāksnītes atrodas tuvāk, un atcerējās Drūga vārdus: laba meistara prasme sākas ar pareizo izvēli. Viņa gribēja izvēlēties akmeni ar smalku faktūru, pārskatīja visu piedāvājumu un izvēlējās pašu mazāko gabalu. Neapzināti atbalstīdams sievietes izvēli, Jondalars pamāja ar galvu.

Viņa atcerējās bērnu, kas bija izrādījis interesi par darbarīku izga­tavošanu, pirms vēl sācis staigāt. - Vai tu vienmēr zināji, ka būsi dar­barīku meistars? - Eila pajautāja.

- Kādu laiku domāju, ka būšu gravieris, varbūt pat kalpošu Mātei vai strādāšu ar tiem, kas Viņai kalpo. - Vīrieša vaibstos iegūla sāpīga un mokoši ilgpilna izteiksme. - Tad mani aizsūtīja dzīvot pie Dalanara un tā vietā apmācīja par akmens darbarīku meistaru. Tā bija laba iz­vēle - man tas patika, un izrādījās, ka pat bija uz to talants. Es nekad nebūtu kļuvis par izcilu gravieri.

- Kas ir gravieris, Jondalar?

- Nu kā tad! Tieši tas šeit pietrūkst! - Eila salēcās no pārsteiguma pilna izbīļa. - Te nav ne kokgriezumu, ne gleznu, ne kreļļu rotu, ne citu greznumlietu. Pat ne krāsu.

- Es nesaprotu…

- Piedod, Eila. Bet kā tu zini, par ko es runāju? Gravieris taisa no akmens zvēru figūriņas.

Eila sarauca pieri. - Kā gan no akmens var izgatavot dzīvnieku? Dzīvnieks ir asinis un miesa, tas dzīvo un elpo.

- Es jau nebiju domājis īstu dzīvnieku, bet gan tā tēlu, līdzinieku. Gravieris no akmens rada dzīvnieka līdziniekus - liek akmenim izskatī­ties pēc dzīvnieka. Daži gravieri rada arī Lielās Zemes Mātes figūriņas, ja viņi savās vīzijās ierauga Mātes tēlu.

- Līdziniekus? No akmens?

- Arī no citām lietām: mamutu ilkņiem, kauliem, koka, ragiem. Esmu dzirdējis, ka daži ļaudis pat veido tēlus no māliem. Starp citu, man nācies redzēt arī tīri labus sniega figūru līdziniekus.

Eila šūpoja galvu, cenzdamās to saprast, līdz Jondalars pieminēja sniegu. Tad viņa atcerējās, kā vienā ziemas dienā bija sanesusi bļodiņas ar sniegu pie alas ieejas. Vai tad viņa pati vienu brīdi nebija saskatījusi sniega kaudzes līdzību ar Bruņu?

- Līdziniekus no sniega? Jā, - sieviete pamāja. - Šķiet, ka to es sa­protu.

Jondalars nebija pārliecināts, vai Eila tiešām saprot, bet nespēja iedo­māties, kā lai vienkāršāk paskaidro, ja nebija neviena parauga, ko pa­rādīt. Vīrietis pie sevis nodomāja: "Cik gan vienmuļa un pelēcīga bijusi Eilas dzīve pie plakangalvjiem. Pat viņas apģērbs ir tik vien kā praktisks. Vai viņi tikai medī, ēd un guļ? Viņi pat nenovērtē Mātes Veltes - ne skaistumu, ne noslēpumainību, ne iztēli. Interesanti - vai Eila maz zina, ko viņa palaidusi garām?"

Pūlēdamās izlemt, ar ko sākt, Eila paņēma rokās mazo krama gabalu un vērīgi to aplūkoja. Viņa netaisīs rokas cirvīti - pat Drūgs to uzska­tīja par diezgan vienkāršu darbarīku, kaut gan noderīgu. Bet jaunā sieviete nedomāja, ka tieši šo paņēmienu Jondalars vēlētos ieraudzīt. Viņa pasniedzās pēc tāda rika, kas nebija vīrieša darbarīku komplektā, - mamuta pēdas kaula, elastīga kaula, kas krama apstrādes procesā kal­poja par paliktni, lai akmens nekustētos. Šo rīku viņa iekārtoja tā, lai tas ērti iegultu starp kājām.

Pēc tam Eila paņēma āmurakmeni. Starp Jondalara āmurakmeni un šo te nebija nekādas lielās atšķirības, izņemot to, ka Eilas rīks bija mazāks un ērtāk iegūla rokā. Cieši turēdama krama gabalu uz mamuta kaula laktas, Eila sita ar visu spēku. Krama čaula - ārējā kārta - nolūza nost, atsegdama iekšpusē tumši pelēku akmeni. Gabalam, kuru Eila bija atskaldījusi un trāpījusi ar āmurakmeni, bija biezs izliekums - ra­dies sitiena rezultātā, un otrā pusē bija izveidojusies plāna konusveida mala. To varētu izmantot kā griežamo darbarīku, un pirmie naži, kas tika izgatavoti, bija tieši tikpat plāni krama gabali ar asām malām; bet tiem rīkiem, kurus Eila vēlējās izgatavot, bija nepieciešamas daudz sarežģītākas un progresīvākas metodes.

Jaunā sieviete izpētīja dziļo rievu, kas bija izveidojusies kodolā, - tā bija šīs krama sagataves sliktā īpašība. Krāsa bija pareiza; akmens struktūra bija gluda, gandrīz vai mīksta kā vasks; tajā nebija nekādu svešķermeņu pēdu. No šī akmens varētu pagatavot labus rīkus. Eila nocirta vēl vienu ārējās čaulas gabalu.

Eilai turpinot skaldīt akmeni, Jondalars pamanīja, ka, ņemot nost krītaino čaulu, viņa piešķir akmens gabalam formu. Kad čaula bija pil­nībā noskaldīta, viņa turpināja noskaldīt nost kādu mazu gabaliņu vienā vietā, kādu lieku izliekumu citā, līdz krama gabals tika izveidots par tādu kā plakanu olu. Pēc tam Eila nomainīja āmurakmeni pret pama­tīgu un garu kaula gabalu. Darbodamās ar kaula āmuru, viņa pagrieza krama gabalu uz sāniem un, apstrādādama to virzienā no malas uz centru, noskaldīja nost liekos gabalus. Kaula āmurs bija elastīgāks, un noskaldītie krama gabali bija garāki un plānāki, ar plakanāku sitiena pauguru. Darba beigās lielajai akmens olai bija izveidota diezgan pla­kana augšpuse, it kā olas gals būtu noskaldīts.

Tad, apstājusies un pasniegusies pēc amuletu maisiņa, kas karājās viņai ap kaklu, Eila aizvēra acis un klusībā vērsās pie Alu Lauvas gara. Drūgs bija allaž vērsies pie sava totēma gara, lai tas palīdz viņam paveikt nākamo darba posmu. Tagad veiksme bija tikpat nepieciešama kā prasme, un Eila nervozēja, jo Jondalars viņu tik cieši vēroja. Jaunā sieviete vēlējās, lai viss izdotos, kā nākas, juzdama, ka darbarīku iz­gatavošanas process ir daudz svarīgāks par pašiem rīkiem. Ja viņa šo krama gabalu sabojās, tas metīs šaubu ēnu uz Drūga un visa klana spējām un nebūs vairs svarīga viņas attaisnošanās, ka Eila nav nekāds darbarīku izgatavošanas meistars.

Jau agrāk Jondalars bija pamanījis Eilas amuletu maisiņu, bet, vēro­jot, kā viņa aizvērtām acīm tur to abās rokās, vīrietis gribēja uzzināt, kādu svarīgu lomu maģiskie priekšmeti ieņem jaunās sievietes dzīvē. Likās, ka viņa pret maisiņu izturas ar cieņu, gluži tāpat kā Jondalars pret savu doni. Bet viņa doni bija rūpīgi izgrebta akmens figūriņa, kas attēloja Māti visā tās krāšņumā, - tā bija Lielās Zemes Mātes simbols un brīnumaina radības mistērija. Tāds kunkuļains ādas maisiņš noteikti nevar glabāt kaut ko tikpat svarīgu.

Eila atkal ķērās pie kaula āmura. Bija jāveic vēl viens sagatavošanas darbs, lai no kodola noskaldītu gabalu - sitamo pamatni, kam būtu tāda pati forma kā plakanajam, ovālajam olas galam, bet ar asām un tais­nām malām. Viņai bija jānoskalda mazs gabaliņš, kas atstās iedobumu plakanajā akmens malā, kam virsma būs perpendikulāra tam gabalam, ko viņa galu galā gribēja iegūt.

Cieši satvērusi rokā krama gabala kodolu, lai tas turētos stabili, sie­viete uzmanīgi nomērķēja. Viņai bija jālieto pareizais sitiena spēks un jānomērķē uz īsto izvēlēto vietu: ja tiks uzsists par vāju, noskaldītajam gabalam var izrādīties nepareizs leņķis; ja uzsitis pārāk stipri, tad sa­dragās tik rūpīgi izveidoto malu. Ievilkusi dziļi elpu, Eila to aizturēja un ar asu sitienu trieca kaula āmuru pret krama gabalu. Pirmais sitiens vienmēr bija pats svarīgākais. Ja tas izdevās labi, tas vēstīja par turp­māku izdošanos. Maza skaidiņa aizlidoja uz sāniem, un, ieraudzījusi ierobu, Eila atsāka elpot.

Mainot leņķi, kādā viņa turēja kodolu, sieviete sita vēlreiz, bet šoreiz jau spēcīgāk. Kaula āmurs trāpīja precīzi ierobā, un no pusgatavā kodola atlēca vēl viena akmens plāksnīte. Eilas meistardarbam bija garena, ovāla forma. Vienai pusei bija izgatavota plakana virsma. Pretējās puses iekšmalai bija bumbiera forma, tā bija līdzena, pie malas biezāka, bet pārējā mala - viscaur noslīpēta žiletes asumā.

Jondalars to paņēma rokā. - Šis ir grūts akmens apstrādes paņē­miens. Vienlaikus nepieciešams spēks un precizitāte. Tu tik paskaties uz šo malu! Šis nav nekāds primitīvs darbarīks.

Eila izdvesa milzīgu atvieglojuma nopūtu, un viņu pārņēma pabeigta darba gandarījuma siltās izjūtas un vēl kaut kas vairāk - viņa nebija pievīlusi klanu. īstenībā jaunā sieviete bija to godam pārstāvējusi, jo pati nemaz nebija klanā dzimusi. Lai kādas arī Jondalaram būtu an­tipātijas pret klanu, šim vīrietim, kas pats bija tik atzīts sava amata meistars, vērojot klana locekļa prasmīgo veikumu, bija tas objektīvi jānovērtē.

Eila vēroja Jondalaru grozām akmens gabalu rokās, tad piepeši sa­juta sevī dīvainas iekšējas pārmaiņas. Jauno sievieti sagrāba pārdabisks vēsums, un šķita, ka viņa vēro abus no liela attāluma, it kā pati būtu atdalījusies no sava ķermeņa.

Dzīvā atmiņā uzausa tā reize, kad viņa bija piedzīvojusi tādu pašu dezorientējošu stāvokli. Eila bija sekojusi iedegtām akmens lampām dziļi iekšā alā, pašā kalna sirdī, un no augšas vēroja sevi pieķeramies pie mikla akmens; neizskaidrojams spēks viņu toreiz dzina tālāk uz mazo, apgaismoto laukumiņu, kas bija paslēpies aiz masīviem stalaktītu veidojumiem.

Ap ugunskuru bija sēdējuši desmit moguri, bet tieši pats varenākais no visiem moguriem - pats Krebs, kura viedais prāts no dzēriena, ko Iza bija iemācījusi Eilai pagatavot moguru saietam, bija kļuvis vēl spē­cīgāks, - bija atklājis Eilas klātbūtni. Arī viņa pati, netīšām iedzērusi šo stipro dziru, izbaudīja to sajūtu, ka viņas prāts bija apreibis un nevadāms. Tas bija pats varenais mogurs Krebs, kas izveda Eilas prātu no dziļajām bezdibeņa dzīlēm un aizveda viņu biedējošā un iespaidīgā prāta ceļojumā, atpakaļ uz pirmatnīgo sākotni.

Šī procesa laikā pats dižākais un svētākais klana vīrs, kura smadzenes savu ļaužu vidū bija nepieredzēti attīstītas, Eilas domāšanā izveidoja jaunas tendences, pirms tam tās bija bijušas tikai aizmetni. Kaut ari pēc tam Eilas smadzenes līdzinājās Kreba domu kalvei, tās nebija gluži tādas pašas. Eila spēja kopā ar Krebu izsekot viņa atmiņām uz pašiem pirmsākumiem un iziet cauri katrai attīstības fāzei, bet, atgriezies at­pakaļ, Krebs nespēja savā prātā aiziet tik tālu, cik Eila, - un par soli no viņas atpalika.

Eila nesaprata, kas Krebu bija tik dziļi aizvainojis; viņa zināja tikai to, ka pēc tam vecais mogurs bija mainījies, un arī viņu attiecības vairs nebija līdzšinējās. Tāpat viņa nesaprata ari tās izmaiņas, ko Krebs bija radījis, bet uz vienu brīdi ar pilnīgi skaidru pārliecību Eila juta, ka liktenis bija viņu atsūtījis uz šo ieleju ar kādu noteiktu mērķi - tajā vieta bija atvēlēta arī garajam, blondajam vīrietim.

Ieraudzījusi sevi un Jondalaru sēžam nomaļās ielejas akmeņainajā upes krastā, Eila pamanīja, ka viņiem visapkārt un pa vidu strāvo ano­mālas gaismas parādības un kustības, ar pārdabisku spēku sabiezinot gaisu un pazūdam tukšumā. Sieviete saskatīja izplūdušu sava likteņa vī­ziju - kā daudzdzīslainu slepenu saikni, kas caur kardinālu pāreju savie­noja pagātni, tagadni un nākotni. Eilu pārņēma stindzinošs aukstums, viņa ievilka elpu un ar izbijušos rāvienu atgriezās īstenībā; viņai pretim vērās dziļās grumbās savilkta piere un norūpējusies seja. Jaunā sieviete nodrebinājās, lai atbrīvotos no spokainās, nereālās jutoņas.

- Eila, vai ar tevi viss kārtībā?

- Jā. Jā, viss kārtībā.

Neizskaidrojamais aukstums bija uzdzinis zosādu un licis sacelties pūciņām uz kakla. Jondalars izjuta spēcīgu tieksmi Eilu pasargāt, bet viņš nezināja draudu iemeslu. Šī noskaņa ilga tikai īsu brīdi, vīrietis centās no tās atbrīvoties, bet nemiers palika.

- Izskatās, ka laiks drīz mainīsies, - viņš sacīja. - Es sajutu aukstu vēja brāzmu. - Abi pacēla galvu uz skaidrajām, zilajām debesīm, pie kurām nebija neviena mākonīša.

- Šis ir pērkona negaisu laiks; vējš var vienā mirklī sapūst māko­ņus.

Jondalars pamāja un, lai atgrieztos pie būtības, atsāka sarunu par sarežģīto darbarīku izgatavošanas procesu.

- Kāds ir tavs nākamais solis, Eila?

Sieviete atgriezās pie darba. Uzmanīgi koncentrēdamās, viņa noskal­dīja vēl piecas asas, ovālas krama plāksnītes un pēc akmens resnā gala pēdējās pārbaudes, lai noteiktu, vai nepieciešams noskaldīt vēl vienu vērtīgu plāksnīti, aizmeta to prom.

Pēc tam Eila pievērsās sešām pelēkā akmens plāksnītēm un izvēlējās visplānāko. Ar gludu, noapaļotu akmeni viņa pielaboja vienu garo, aso malu, aizmugurējā daļā padarīdama to neasu un šaurākajā galā, pretim izliekumam, izveidodama smaili, kas tika iegūta sišanas rezultātā. Kad beidzot Eila ar savu darbu bija apmierināta, viņa uz plaukstas pasnie­dza to Jondalaram.

Vīrietis to paņēma un uzmanīgi aplūkoja. Šķērsgriezumā tas bija diezgan biezs, bet kļuva smailāks un asāks visas griežamās malas ga­rumā. Tas bija pietiekami plats, lai ērti iegultu rokā, un otra puse bija notrulināta tā, lai lietotājs nesavainotos. Zināmā mērā tas atgādināja Mamutu cilts pīķa uzgali, Jondalars nodomāja, bet tas noteikti nebija domāts piestiprināšanai pie pīķa vai roktura. Tas bija domāts kā nazis, un, novērojot, kā Eila bija lietojusi šim līdzīgu riku, vīrietis zināja, ka tas bija pārsteidzoši praktisks.

Jondalars to atdeva Eilai un pamāja, lai viņa turpina. Viņa paņēma vēl vienu plāno krama plāksnīti un, izmantodama dzīvnieka acuzobu, atdauzīja skaidas no ovālā gala. Šis process to tikai nedaudz padarīja trulāku, tikai tik daudz, lai malu iztaisnotu tā, ka asais, noapaļotais gals nesaplīstu, kad tas tiks lietots spalvu un dzīslu skrāpēšanai no zvērādām. Eila nolika to nost un paņēma nākamo plāksnīti.

Viņa nolika lielu, gludu akmeni uz mamuta pēdas kaula laktas. Tad, ar noasinātu dzīvnieka acuzobu izdarot pret akmeni spiedienu, garās, asās malas vidū iezīmēja V veida gropi, pietiekami lielu, lai arī pīķa kātu nodrāztu tikpat smailu. Izmantojot līdzīgu paņēmienu, no garākās, ovā­lās plāksnītes viņa izgatavoja darbarīku, ko varētu izmantot caurumu izduršanai zvērādā vai caurumu urbšanai kokā, ragos vai kaulā.

Eila nezināja, kādi vēl citi darbarīki būtu viņai noderīgi, un nolēma abas pārējās akmens plāksnītes atstāt kā sagataves vēlākam laikam. Pagrūdusi nost mamuta kaulu, viņa saņēma aiz malām klēpi izklāto ādas gabalu, aiznesa to aiz klints sienas un izkratīja mēslu kaudzē. Krama skaidas bija tik asas, ka varēja sagriezt pat rūdītākās basās kājas. Jondalars nebija ne vārda bildis par Eilas izgatavotajiem darbarīkiem, bet sieviete ievēroja, ka viņš tos groza, patur rokās, it kā izmēģinātu.

- Es gribētu no tevis aizņemties klēpja pārklāju, - viņš palūdza.

Eila to viņam iedeva, priecādamās, ka viņas paraugdemonstrējumi ir beigušies, un ar nepacietību gaidīja Jondalara uzstāšanos. Vīrietis ap­klāja savu klēpi ar ādas gabalu, tad aizvēra acis un domāja par akmeni un par to, ko viņš ar to darīs. Tad pacēla vienu no krama gabaliem, ko pats bija atnesis, un to izpētīja.

Cietais silīcija minerāls bija atbrīvojies no krīta atradnēm, kas bija izveidojušās krita perioda laikā. Krītainajā ārējā apvalkā tas joprojām bija saglabājis savu sākotnējo izskatu, kaut arī ticis mētāts pa mutuļo­jošo upes straumi cauri šaurajam kanjonam un izmests ārā akmeņainajā krastā. Krams bija visnoderīgākais materiāls darbarīku izgatavošanai, un tas bija radies dabiskā ceļā. Tas bija ciets, un tomēr tā smalkās kristālu struktūras dēļ to varēja apstrādāt; tā formas izveidošana un pilnveidošana bija atkarīga vienīgi no meistara prasmes.

Halcedona kramā Jondalars saskatīja izcilas īpašības - tas bija pats nevainojamākais un tīrākais. Viņš izmeta ārā visus pārējos akmeņus, kam bija iesprāgumi vai plaisas, kā ari tos, kas skanēja, ja pa tiem uzsita ar otru akmeni, - pēc viņa dzirdes tas norādīja uz nepilnībām un defektiem. Visbeidzot viņš izraudzījās īsto.

Atbalstījis to pret stilbu, Jondalars turēja krama gabalu kreisajā rokā un ar labo pasniedzās pēc āmurakmens, un pažonglēja to, lai iegūtu pa­reizo satvērienu. Tas bija jauns, joprojām vēl svešs, un katram āmurak- menim bija savas īpatnības. Ieguvis pareizo sajūtu, vīrietis cieši satvēra krama gabalu un izdarīja sitienu. Atšķēlās liels, balts čaulas gabals. Iekšpusē esošajam krama gabalam bija pelēcīgi bālāka nokrāsa nekā tam, ar kuru Eila bija strādājusi. Tam bija zilgans spīdums un smalka faktūra. Labs akmens. Laba zīme.

Jondalars turpināja sist vēl vairākas reizes. Eila pietiekami labi pārzi­nāja darbarīku izgatavošanas procesu, lai nekavējoties noteiktu vīrieša meistarību. Viņš tālu pārspēja Eilas apgūto prasmi. Vienīgais cilvēks, kuru sieviete kādreiz bija redzējusi kaļam akmeni ar tādu pašu meis­tarību un pārliecību, bija Drūgs. Bet tā forma, kādu Jondalars piešķīra savam akmenim, nebija ne tuvu līdzīga nevienam darbarīkam, ko bija izgatavojis klana rīku meistars. Eila pieliecās tuvāk, lai labāk visu no­vērotu.

Jondalara kaltais akmens kodols ieguva drīzāk cilindrisku nekā ol- veida formu, bet arī ne tieši apaļu. Atskaldīdams krama gabalus no abām akmens pusēm, meistars veidoja šķautni, kas gāja pa visu cilin­driskās formas akmens gabala garumu. Kad čaula pilnībā tika noskal­dīta, šķautne vēl joprojām bija neapstrādāta un nelīdzena, un Jondalars nolika āmurakmeni, lai paņemtu masīvu briežraga gabalu, kas bija no­cirsts zem pirmā žubura, lai tam netraucētu pārējie atzari.

Ar briežraga āmuru viņš atskaldīja sīkākus krama gabaliņus, lai šķautni iztaisnotu. Zelandoni meistars apstrādāja ari pašu akmens ko­dolu, bet neplānoja atskaldīt biezas plēksnes ar jau iepriekš izlemtu formu - tik daudz Eilai bija skaidrs. Kad Jondalars ar šķautnes formu beidzot bija apmierināts, viņš paņēma nākamo riku - to, kas jau iepriekš bija izraisījis jaunās sievietes ziņkārību. Arī šis rīks bija izgatavots no liela brieža raga daļas, tas bija garāks par iepriekšējo un nogriezts virs ragu žubura; no roktura stiepās divi ragu žuburi, un tā apakšējais gals bija nodrāzts smails.

Jondalars piecēlās kājās un ar kāju piespieda krama gabalu pie ze­mes. Tad novietoja žuburainā raga aso galu pie šķautnes, ko bija tik rūpīgi izveidojis. Viņš turēja augšējo zara žuburu tā, lai zemākais at­rastos priekšā un izvirzītos uz āru. Tad ar smago, garo kaulu uzsita pa izvirzīto žuburu.

Smalkā šķautne atdalījās un nokrita. Tā bija tikpat gara kā akmens cilindrs, bet apmēram sestdaļas platumā no visa garuma. Jondalars pa­cēla to pret sauli un parādīja Eilai. Gaisma tam spīdēja cauri. Šķautne, ko viņš bija tik uzmanīgi veidojis, stiepās no rīka centra ārējās malas visā garumā, un tai bija divas ļoti asas malas.

Ar brieža raga smailā gala novietošanu tieši tajā vietā uz krama, kur tas bija nepieciešams, viņam nebija tik uzmanīgi jānomērķē vai tik tuvu jāizmēra attālums. Sitiena spēks tika mērķēts tieši tur, kur viņš to vēlējās. Un, sadalīts starp diviem elastīgiem mērķiem - kaula āmuru un raga sitamo -, sitiena spēks neizraisīja nekādu izliekumu. Asmens bija garš un šaurs, un vienmērīgi plāns. Tā kā meistaram ne­bija precīzi jāaprēķina izdarītā sitiena spēks, viņš daudz labāk varēja kontrolēt darba rezultātu.

Jondalara krama apstrādes metode bija revolucionārs uzlabojums, bet tikpat svarīga kā iegūtais asmens bija arī plaisa, kas palika akmens kodolā. Viņa izveidotā bija pazudusi. Tā vietā bija izveidojusies gara grope, kurai katrā pusē atradās pa vienai šķautnei. Tāds ir bijis šīs rūpī­gās iepriekšējās sagatavošanas mērķis. Meistars pārvietoja sitamā rika galu tā, ka tas atradās virs vienas no jauniegūtajām šķautnēm, pēc tam ar kaula āmuru uzsita vēlreiz. No akmens gabala atšķēlās vēl viens garš un šaurs asmens gabals, atstādams krama kodolā vēl divas šķautnes. Tādējādi atkal pārvietojot sitamo virs citām izveidotajām šķautnēm, viņš noskaldīja nākamo aso gabalu un izveidoja jaunas gropes un šķaut­nes.

Kad meistaram izbeidzās lietojamais materiāls, viņam priekšā rindā bija salikti nevis seši, bet gan divdesmit pieci asmeņi - četrreiz vai­rāk iegūti no tāda paša akmens daudzuma ar četrreiz vairāk izveido­tām gropēm. Asmeņi bija gari un tievi, ar īpaši asām malām, tie bija paredzēti lietošanai kā griežamie instrumenti, bet tas nebūt vēl nebija galaprodukts. Tālāk tie tiks pielāgoti daudzējādām funkcijām, galveno­kārt citu riku izgatavošanai. Atkarībā no krama gabala formas un kvali­tātes ar tik progresīvu metodi no tāda paša lieluma krama gabala varēja iegūt ne tikai četras, bet gan sešas vai septiņas reizes vairāk darbarīku sagatavju. Jaunā metode ne tikai deva meistaram lielāku kontroli pār viņa darbu, bet ari nepārspējamas priekšrocības viņa ļaudīm.

Jondalars paņēma vienu asmens sagatavi un pasniedza to Eilai. Ar īkšķi viegli pieskaroties asmenim, sieviete pārbaudīja tā asumu, izda­rot nelielu spiedienu, pārbaudīja tā izturību un pagrieza otrādi. Galos tas bija nedaudz izliekts - tāda bija krama īpatnība bet pats ievērības cienīgākais bija garais, plānais asmens. Eila izstiepa roku un vēroja, kā tas šūpojas uz savas ieliektās muguras. Tomēr asmens forma neie­robežoja tā funkcijas.

- Jondalar… šis ir… es nezinu, kā lai to pasaka. Tas ir brīnišķīgs… nozīmīgs. Tu izgatavoji tik daudz… Tu taču neesi vēl beidzis, vai ne?

Meistars pasmaidīja. - Nē, neesmu gan.

- Tie ir tik plāni un smalki - vienkārši skaisti. Tomēr šie asmeņi var vieglāk salūzt, bet, ja to malas pielīdzinātu, tie varētu kļūt par teica­miem kasīkļiem. - Eilas praktiskais prāts jau iztēlojās šīs sagataves par darbarīkiem.

- Jā, un, tāpat kā tavējie, tie kļūs par labiem nažiem, tomēr es vēl gribētu tiem pielikt iedzītni spaliem.

- Es nezinu, kas ir iedzītnis.

Jondalars paņēma rokās asmeni, lai izskaidrotu. - Varu padarīt šī asmens aizmugurējo daļu neasu un izveidot galu, tad man būs nazis. Ja uzspiežot atskaldīšu pāris plēksnīšu no iekšmalas, tad man pat varbūt izdosies iztaisnot ieliekumu. Pēc tam apmēram asmens vidusdaļā, atkal izmantojot spiedienu, nolauzīšu malu un izveidošu izcilni, un apakšējā galā atstāšu zobu - tas būs iedzītnis.

Viņš paņēma mazu briežraga gabaliņu. - Ja pareizi ielikšu iedzītni kaula gabalā, kokā vai šādā brieža ragā, nazim būs spals. Nazi ir ērtāk lietot, ja tam ir spals. Ja brieža ragu kādu mirkli pavāra, tas piebriest un kļūst mīksts, un pēc tam iedzītni var iedabūt iekšā pašā vidū, kur rags ir mīkstāks. Kad rags izžūst, tas ap iedzītni saraujas un stingri sacietē. Bieži vien tas ilgu laiku turas bez aptīšanas vai līmes.

Eila bija sajūsmā par jauno metodi un vēlējās to pati izmēģināt, kā allaž bija darījusi pēc tam, kad bija vērojusi Drūgu strādājam, bet sieviete nebija pārliecināta, vai tas nebūs Jondalara paražu vai tradīciju pārkāpums. Jo vairāk viņa uzzināja par viņa ļaužu tradīcijām, jo ma­zāk tās izprata. Jondalaram nebija iebildumu pret viņas medīšanu, bet varbūt viņam nepatiks, ja Eila izgatavos viņa darbarīkus.

- Es gribētu pamēģināt… Vai jums… ir pretenzijas, ja sievietes iz­gatavo darbarīkus?

Eilas jautājums Jondalaru iepriecināja. Lai pagatavotu tādus rīkus, kā gatavoja Eila, bija nepieciešama prasme. Vīrietis bija pārliecināts, ka pat pašam labākajam darbarīku meistaram viss nesanāk ar vienlīdz labiem rezultātiem, tomēr pat paši sliktākie paraugi var izrādīties lie­tojami - pat netīšas uzsišanas rezultātā pa krama gabalu parasti dažus gabalus var izmantot. Jondalars būtu sapratis, ja Eila censtos aizstāvēt savu metodi. Bet viņa par labāku atzina Jondalara metodi - šo lielo sasniegumu - un gribēja to izmēģināt. Meistars domāja, kā viņš pats justos, ja kāds viņam būtu parādījis tik radikālu uzlabojumu.

"Es to droši vien gribētu iemācīties," viņš noteica pie sevis ar sāju smaidu.

- Sievietes var būt labas krama apstrādes meistares. Joplaja, mana māsīca, ir viena no labākajām. Bet viņa ir liela zobgale un ķircinātāja - tāpēc nekad to viņai neteikšu. Citādi viņa man to allaž atgādinātu. - Gremdējies atmiņās, Jondalars pasmaidīja.

- Klanā sievietes drīkst izgatavot darbarīkus, bet ne ieročus.

- Sievietes izgatavo arī ieročus. Pēc tam kad Zelandoni sievietēm piedzimst bērni, viņas reti dodas medībās, bet, ja viņas vēl agrā jaunībā iemācījušās lietot ieročus, tad saprot, kā tie tiek izmantoti. Medībās daudz ieroču tiek salauzti vai pazaudēti. Vīrietim, kura sieviete māk izgatavot ieročus, vienmēr ir jauni krājumi. Un sievietes ir tuvākas Mātei. Daži vīrieši uzskata, ka sieviešu izgatavotie ieroči ir veiksmīgāki. Bet, ja vīrietim neveicas vai trūkst iemaņu, viņš vienmēr vainos ieroču izgatavotāju, īpaši jau tad, ja tā ir sieviete.

- Vai es varētu iemācīties?

- Ikviens, kurš māk izgatavot rīkus, kā tu to māki, noteikti var apgūt ari šo metodi.

Jondalars atbildēja uz viņas jautājumu mazliet citādi, nekā Eila bija to domājusi. Viņa zināja, ka ir spējīga to iemācīties, - viņa bija centu­sies sevi pārliecināt, ka tas ir pieļaujams. Bet vīrieša atbilde lika viņai apstāties un padomāt.

- Nē… man gan tā nešķiet.

- Protams, tu vari to iemācīties.

- Es zinu, ka varu to iemācīties, Jondalar, bet ne jau katrs, kas māk izgatavot darbarīkus pēc klana metodes, mācēs tos izgatavot pēc tavē­jās. Daži to varētu, domāju, ka Drūgs to varētu, bet klana ļaudīm viss jaunais ir grūti saprotams. Viņi mācās no savām atmiņām.

Sākumā Jondalaram likās, ka Eila joko, bet sieviete bija pati nopiet­nība. Vai viņai varētu būt taisnība? Ja tāda iespēja tiktu dota, vai plak… klana meistari nevis to nevēlētos, bet gan nespētu apgūt?

Tad Zelandoni vīrietim ienāca prātā doma, ka vēl nesen viņš nebūtu pat iedomājies, ka viņi vispār ir spējīgi izgatavot kādus rīkus. Klana ļaudis izgatavoja darbarīkus, savā starpā sazinājās un pieņēma audzināt svešu bāra bērnu. Pāris pēdējo dienu laikā Jondalars bija uzzinājis par plakangalvjiem daudz vairāk, nekā jebkurš cits to zināja, izņemot Eilu, protams. Varbūt būtu noderīgi uzzināt par viņiem vēl ko vairāk? Šķita, ka viņos ir daudz kā interesanta, ko neviens pat nenojauš.

Domājot par plakangalvjiem, Jondalars pēkšņi atcerējās vakardienu, un viņu pārņēma negaidīts kauna un mulsuma vilnis. Koncentrējies uz darbarīku izgatavošanu, vīrietis bija par to aizmirsis. Viņš bija skatījies uz sievieti, bet nemaz tā īsti nebija ievērojis viņas zeltainās bizes, kas saulē spīdēja un asi kontrastēja ar viņas tumši brūno iedegumu; nebija pamanījis viņas acis - zili pelēkas un skaidras, ar izcila krama akmens caurspīdīgo nokrāsu.

Ak Māte! Viņa ir tik skaista! Pēkšņi vīrietis skaudri apzinājās, ka šī skaistā sieviete sēž viņam tik tuvu blakus, un sajuta sava locekļa kus­tību. Pat ja Jondalars būtu centies, viņš nespētu ierobežot šo pēkšņo intereses uzliesmojumu, bet viņš pat necentās to apslāpēt.

Eila sajuta vīrieša pēkšņo garastāvokļa maiņu; tā pārsteidza viņu nesagatavotu un pārņēma savā varā. Kā gan kādam cilvēkam var būt tik zilas acis? Tās nebija ne debess zilumā, ne arī zilajā genciānas krāsā, kas auga kalnu pļavās, blakus klana alai, bet gan izteikti spilgti dzidri zilā tonī. Eila sajuta, ka… viņu atkal pārņem tā sajūta. Viņas augums trī­cēja un sāpīgi ilgojās pēc vīrieša pieskārieniem. Paliekusies uz priekšu, viņa pastiepās - nepārvarams spēks vilka Eilu pie Jondalara, un tikai ar pārdabisku gribasspēku sieviete aizvēra acis un atrāvās atpakaļ.

"Kāpēc gan viņš uz mani tā skatās, ja es esmu… derdzīgs radījums? Viņš nespēj man pieskarties un atraujas, it kā būtu apdedzinājies." Eilas sirds sitās; viņa elsoja tā, it kā tikko būtu skrējusi, un centās savu elpu apvaldīt.

Pirms sieviete atvēra acis, viņa dzirdēja Jondalaru pieceļamies kājās. Adas priekšauts tika atstumts malā un rūpīgi izgatavotie asmeņi izkaisīti pa visu zemi. Eila vēroja, kā viņš stīvām kustībām attālinās, vīrieša pleci bija sakumpuši, līdz viņš pazuda aiz klints sienas. Viņš izskatījās tikpat nelaimīgs kā Eila pati.

Tiklīdz Jondalars bija aizgājis aiz klints, viņš metās skriešus. Viņš skrēja pa pļavu tik tālu, līdz kājas sāka sāpēt un elpa pārvērtās saraus­tītās raudās; tad viņš sāka skriet lēnāk un elsodams apstājās.

"Tu stulbais muļķi! Kā lai tevi pārliecina? Tikai tāpēc, ka viņa ir pie­klājīga un dalās ar tevi savos krājumos, nenozīmē to, ka viņu interesē kaut jel kāda tava ķermeņa daļa… īpaši jau nu tā daļa! Vakar Eila bija apvainojusies un sāpināta, jo tu ne… Tā tas viss notika, pirms tu pats visu sabojāji!"

Jondalars negribēja par to domāt. Viņš zināja, kā pats bija juties, ko viņa redzēja, tas bija riebums un pretīgums. Tad kas gan tagad ir mainījies? Viņa bija dzīvojusi kopā ar plakangalvjiem, vai atceries? Tas noticis gadiem ilgi. Eila bija kļuvusi par vienu no viņiem. Viens no viņu vīriešiem…

Viņš apzināti bija atklājis visu nicinājumu, samaitāto un netīro, kas bija daļa no viņa dzīves. Eila pati bija daļa no plakangalvjiem! Kad Jondalars vēl bija mazs puika un kopā ar citiem zēniem slapstījās pa krūmiem, cits citam atklādami visderdzīgākos vārdus, ko nu katrs bija samācījies, starp tiem bija arī plakangalvju sieviete. Pusaudža gados, kad viņš jau bija pietiekami pieaudzis, lai zinātu, ko nozīmē sievietes atvērējs, tie paši zēni savācās alas tumšākajā stūrī, lai pieklusinātās balsīs runātu par meitenēm, ar ņirdzīgu smīnu plānodami, kā dabūt plakangalvju sievieti, un cits citu biedēdami ar iespējamajām sekām.

Pat toreiz doma par plakangalvju vīrieti un sievieti likās neticama. Tikai tad, kad Jondalars jau bija kļuvis par jaunu vīrieti, tā atkal tika pieminēta un ne tā, ka kāds vecāks cilvēks to dzirdētu. Kad jaunie vīrieši atkal gribēja pārvērsties par zviedzošiem puikām un stāstīja cits citam pašus rupjākos un zemiskākos stāstus, kādus vien spēja izdomāt, tie allaž bija par plakangalvju vīriešiem un sievietēm un par to, kas pēc tam notiks ar to vīrieti, kas dalījies Baudas veltē ar tādu sievieti; tas viss notika, pat neko nezinot un - it īpaši - nenojaušot. Tas bija joks.

Bet viņi nejokoja par derdzīgiem radījumiem vai par sievietēm, kas tos dzemdēja. Tie bija apgānīti dažādu garu sajaukumi, ļaunums, kas izlaists zemes virsū, kurus pat Māte - visas dzīvības radītāja - ienīda. Un sieviete, kas bija tādus radījumus dzemdējusi, bija apgānīta.

"Vai Eila tāda varētu būt? Vai viņa varētu būt apgānīta? Netīra? Iz- virtusi? Ļauna? Godīgā un taisnīgā Eila? Ar savu dziednieces talantu?

Tik gudra un bezbailīga, maiga un skaista? Vai kāds, kurš ir tik skaists, var būt netīrs un amorāls?

Manuprāt, Eila pat nesaprastu šī vārda nozīmi! Bet ko gan domātu citi cilvēki, kas viņu nepazīst? Ja nu viņa, satiekoties ar citiem ļaudīm, pastāstītu, kas viņu uzaudzinājis? Pastāstītu viņiem par… bērnu? Ko tad Zelandoni domātu? Un ko domātu Martona? Un Eila to noteikti viņiem izstāstītu. Viņa tiem izstāstītu par savu dēlu un aizstāvētu pla- kangalvjus. Man šķiet, ka Eila spētu aizstāvēt visus, pat Zelandoni. Viņa pati varētu kļūt par Zelandoni, ņemot vērā viņas dziedniecības zināšanas un prasmi apieties ar dzīvniekiem.

Bet ja Eila nav ļaunums un viss par plakangalvjiem sarunātais ir meli? Neviens tam neticētu."

Jondalars nebija pievērsis uzmanību, uz kurieni viņš gāja, un satrū­kās, sajutis rokā maigu purniņu. Viņš nebija pat ievērojis zirgus. Vīrietis apstājās, lai paglāstītu un pabužinātu jauno kumeliņu. Vīnija pakāpe­niski virzījās uz alas pusi, pa ceļam barodamās ar zāli. Kad vīrietis to visbeidzot viegli paplikšķināja, kumeliņš aizskrēja mātei pa priekšu. Jondalars īpaši nesteidzās atkal satikt Eilu.

Bet Eilas alā nebija. Viņa bija sekojusi vīrietim aiz klints sienas un vē­rojusi, kā viņš aizskrien prom pa ieleju. Arī viņai dažkārt uznāca vēlme skriet, bet viņa nesaprata, kāda muša pēkšņi Jondalaram iekodusi, ka bija tik sparīgi jāskrien. Vai tas bija viņas dēļ? Eila uzlika roku virs siltajiem māliem, kas atradās uz cepamās bedres, un tad piegāja pie lielā akmens.

Atkal izsists no domām, Jondalars pacēla galvu un pārsteigts ierau­dzīja, ka abi dzīvnieki apstājuši Eilu.

- Es… piedod, Eila! Man nevajadzēja tā aizskriet prom.

- Dažkārt arī es izjūtu tādu vajadzību izskrieties. Vakar ļāvu Vīnijai skriet manā vietā. Viņa var aizskriet tālāk.

- Piedod arī par to.

Viņa pamāja un nodomāja: "Atkal pieklājība, tradīcija. Ko tas īstenībā nozīmē?" Klusēdama Eila pieliecās pie Vīnijas, un ķēvīte uzlika galvu uz sievietes pleca. Jondalars jau arī iepriekš, kad Eila bija apbēdināta, bija redzējis abas stāvam līdzīgā pozā. Izskatījās, ka abas draudzenes meklē viena otras atbalstu. Viņam pašam arī, glāstot kumeļu, bija ra­dušās patīkamas izjūtas.

Bet jaunais kumeļš bija pārāk nepacietīgs, lai tik ilgi samierinātos ar tādu bezdarbību, jo arī viņš gribēja saņemt uzmanību. Mētājot galvu, viņš pacēla asti un aizdrāzās projām. Tad, saslējies pakaļkājās, apgriezās apkārt, metās atpakaļ un uzskrēja vīrietim virsū, it kā aicinādams viņu uz rotaļu. Eila un Jondalars abi smējās, tādējādi ma­zinot spriedzi.

- Tu grasījies dot viņam vārdu, - Eila teica. Tas bija vienkāršs atgā­dinājums, kurā neieskanējās nekādi pavēloši toņi. Ja Jondalars nedos kumeļam vārdu, tad viņa pati to izdomās.

- Es nezinu, kā lai viņu nosauc. Man nekad agrāk nav bijis jāizdomā neviens vārds.

- Arī man tas līdz Vīnijai nebija jādara.

- Un kā tad ar tavu… dēlu? Vai tad viņam tu vārdu nedevi?

- Krebs deva viņam vārdu. Par Durku sauca kādu vīrieti no leģendas. "It bija mana mīļākā leģenda no visiem stāstiem, un Krebs to zināja. Domāju, ka viņš manu dēlu nosauca par Durku, lai mani iepriecinātu.

- Nezināju, ka tavam klanam ir leģendas. Kā tad jūs varat stāstīt leģendas, ja nesarunājaties?

- Tāpat kā jūs to stāstāt ar vārdiem, izņemot tikai to, ka parādīt zināmā mērā ir vieglāk nekā pastāstīt vārdiem.

- Domāju, ka tev ir taisnība, - Jondalars atbildēja, brīnīdamies, kādus gan notikumus klanā stāsta vai, drīzāk, - rāda. Viņš nebūtu iedomājies, ka plakangalvji ir spējīgi izdomāt stāstus.

Viņi abi vēroja kumeļu, kā tas, asti atšāvis, galvu uz priekšu izslē­jis, draiskojas pa pļavu. Tas nu gan būs viens varens ērzelis! Kas par skrējēju!

- Skrējējs! - Jondalars iesaucās. - Ko tu saki par to, ja mēs viņu nosauktu par Skrējēju? - Runājot par kumeļu, Jondalars tik bieži bija lietojis šo vārdu, ka tas zirgam piestāvētu.

- Man tas patīk. Tas ir labs vārds. Bet, ja tas būs kumeļa īstais vārds, tad tas ir jāpiešķir pareizi.

- Kā tad zirgu var nosaukt pareizi?

- Nezinu, vai zirgam tas ir pareizi, bet Vīnijai es devu vārdu pēc tādas pašas tradīcijas, kā klanā tiek doti vārdi bērniem. Es tev to parādīšu.

Zirgiem sekojot pa pēdām, Eila viņu aizveda uz to stepes vietu, kur reiz tecēja upe, bet tagad tā bija izkaltusi un tur tikai mazliet vīdēja ūdens. Viena bedres mala varēja būt nogruvusi erozijas rezultātā, un bija redzami horizontāli zemes slāņi. Jondalaram par pārsteigumu, Eila ar kociņu paurbināja sarkanā okera slāni un savāca pilnas plaukstas ar brūngani sarkano zemi. Aizgājusi atpakaļ pie ūdens, Eila sajauca sarkano zemi ar ūdeni un ieguva dubļainu masu.

- Krebs sajauca sarkano zemi ar alu lāča taukiem, bet man tādu nav; manuprāt, zirgam būs labi ari vienkārši dubļi. Tie nokaltis un nobirs. Galvenais, lai iztur vārda došanas procedūras laikā. Tev būs jātur ku­meļa galva.

Jondalars piekrītot pamāja. Kumeļš bija enerģijas pārpilns, viņa prāts nesās uz nebēdnibām, bet žestu tas saprata. Viņš stāvēja mierīgs, ka­mēr vīrietis aplika roku viņam ap kaklu un pakasīja to. Eila izdarīja pāris kustību senajā klana valodā, lai pievērstu garu uzmanību. Viņa negribēja, lai šī ceremonija iznāktu pārāk nopietna. Jaunā sieviete jo­projām nebija pārliecināta par to, vai gari nebūs apvainojušies, ja šo ceremoniju izmantos vārda došanai zirgam, kaut ari vārda došana VI- nijai nebija radījusi nekādas ļaunas sekas. Tad Eila paņēma pilnu sauju ar sarkanajiem dubļiem.

- Vīriešu kārtas zirga vārds ir Skrējējs, - viņa sacīja, vienlaikus runā­dama un rādīdama žestus. Pēc tam uzsmērēja slapjos, sarkanos dubļus kumeliņam uz purna - no baltā spalvu cekula uz pieres līdz pat diezgan garā purna pašam galiņam.

Tas viss tika izdarīts ātri, pirms kumeļš paspēja izlocīties no Jon­dalara roku tvēriena. Saslējies pakaļkājās un mētādams galvu, kumeļš centās atbrīvoties no neierastā slapjuma uz purna, tad piegrūdās atkal Jondalaram, atstādams viņam uz kailajām krūtīm sarkanu svītru.

- Man šķiet, zirgs ari man tikko iedeva vārdu, - vīrietis smaidīdams sacīja. Tad atbilstoši savam vārdam Skrējējs aizdrasēja prom pa lauku. Jondalars notīrīja sarkano svītru no krūtīm. - Kāpēc tu lietoji šo? Sar­kano zemi?

- Tā ir īpaša… svēta… gariem, - Eila sacīja.

- Svēta? Ari mēs to saucam par svētu. Tās ir Mātes asinis.

- Asinis, jā. Krebs… mogurs iesmērēja Izas ķermeni ar sarkano ziedi un alu lāča taukiem pēc tam, kad viņas gars bija to pametis. Viņš to sauca par dzimšanas asarām un darīja tā tāpēc, lai Iza viņsaulē varētu atdzimt. - Šīs atmiņas Eilai joprojām bija sāpīgas.

Jondalara acis iepletās. - Plakangalvji… es gribēju teikt, tavs klans, izmanto svēto zemi, lai aizsūtītu garu uz viņpasauli? Vai esi par to pārliecināta?

- Neviens netiek pienācīgi bez tās apglabāts.

- Eila, ari mēs izmantojam sarkano zemi. Tās ir Mātes asinis. Tās tiek uzliktas uz mirušā cilvēka ķermeņa un uz kapa, lai Viņa ieņemtu aizgājēju atkal dzemdē un tas piedzimtu no jauna. - Jondalara acīs parādījās sāpes. - Tonolanam netika šī sarkanā zeme.

- Jondalar, man toreiz tās nebija, un es nevarēju tērēt laiku, lai to sameklētu. Man bija tevi jāved uz šejieni, citādi būtu jātaisa otrs kaps blakus. Es noturēju nelielu rituālu un lūdzu Lāča garam, Lielajam Alu Lācim, lai tas palīdz viņam atrast ceļu.

- Tu viņu apglabāji? Viņa miesas netika atstātas maitēdājiem?

- Es noliku viņa ķermeni blakus klints sienai, no augšas pastūmu vienu akmeni, tā ka tava brāļa miesas apklāja akmeņi un grants. Bet man nebija sarkanās zemes.

Jondalaram plakangalvju apbedīšanas rituāls likās pilnīgi nesapro­tams. Dzīvnieki taču neapbedl savus mirušos. Tikai cilvēki domā par to, no kurienes viņi cēlušies un uz kurieni dosies pēc nāves. Vai viņas klana gari aizvedīs Tonolanu pa to ceļu?

- Tas ir daudz vairāk, Eila, nekā manam brālim liktenis būtu lēmis, ja tevis tur nebūtu bijis tuvumā. Un man ir ticis vēl daudz vairāk - man ir dota dzīve.

-