Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

12

- Jondalar! - Markeno uzsauca. Garais, blondais vīrietis pagaidīja, kamēr otrs garais viņu panāk. - Izdomā, kā šovakar atlicināt laiku, - Markeno sacīja pieklusinātā balsī. - Kopš Apsolīšanās svētkiem Tono­lans jau izcietis gana ierobežojumu un rituālu. Pienācis laiks mazam atpūtas brīdim. - Viņš izņēma aizbāzni no ūdens somas un, nerātni pasmaidīdams, piedāvāja Jondalaram malku melleņu vīna.

Zelandoni vīrs pamāja un ari pasmaidīja. Starp viņa ļaudīm un Šara- mudiem pastāvēja atšķirības, bet acīmredzot dažas tradīcijas bija plaši izplatītas. Viņš bija prātojis, vai jaunākie vīrieši plānos paši savu "ritu­ālu". Turpinādami iet lejup pa taku, abi vīri pielāgoja soli.

- Kā klājas Toli un Šamio?

- Toli ir uztraukusies, ka Šamio paliks rēta uz sejas, bet abas atve­seļojas. Seranio nedomā, ka apdegums atstās rētas, bet pat Šamuds to nevar droši apgalvot.

Nākamo pāris soļu laikā Jondalara norūpējies vaigs atspoguļoja ari Markeno raizes. Iedami uz priekšu pa taciņu, vīri nogriezās līkumā un satika Karlono, kas pētīja kādu koku. Ieraudzījis abus nākam, vīrs veltīja viņiem platu smaidu. Smaidot viņa līdzība ar Markeno kļuva vēl uzskatāmāka. Viņš nebija tik gara auguma kā viņa pavarda dēls, bet kalsnais, stiegrainais augums bija tāds pats. Karlono vēlreiz paskatījās uz koku un pašūpoja galvu.

- Nē, tas nebūs labs.

- Nebūs labs? - Jondalars pārjautāja.

- Balstam tas nederēs, - Karlono atzina. - No šī koka es neredzu laivu. Neviens no zariem nederēs iekšpuses izliekumam, pat ja tos ap­griezis.

- Kā tu zini? Laiva nav pabeigta, - Jondalars nesaprata.

- Viņš zina, - Markeno iejaucās. - Karlono vienmēr atrod precīzi piemērotus zarus. Ja vēlies, vari palikt un turpināt sarunu par koku. Es iešu tālāk uz klajumu.

Jondalars pavēroja Markeno aizsoļojam tālāk un tad atkal pievērsās Karlono: - Kā tu redzi, kurš koks piemērots laivai?

- Tam ir jāattīsta izjūta; tas nāk ar laiku un māku. Šoreiz nav jāmeklē gari un taisni koki, vajadzīgi tādi, kam zaros ir izaugumi un izliekumi. Tad jādomā, kā tie iederēsies laivas dibenā un pielieksies sāniem. Jā­meklē tādi koki, kas aug vieni paši, un tiem ir daudz vietas augt tā, kā tie vēlas. Koki ir tādi paši kā vīrieši - daži daudz labāk izaug barā, cīnoties pārspēt pārējos; citiem nepieciešama vienatne, kaut arī tas nozīmē vientulību. Abiem ir sava vērtība.

Karlono nogriezās no galvenās takas uz kādu citu - mazāk iestaigātu. Jondalars gāja nopakaļ.

- Dažkārt izdodas atrast divus kopā saaugušus, - Ramudu vadonis turpināja klāstīt savas zināšanas, - kā tos tur, kas piekļāvušies viens otram un pārtiek viens no otra, un neviens cits tiem nav vajadzīgs. - Viņš norādīja uz koku pāri, kas bija cieši savijies kopā. - Mēs tos sau­cam par mīlas pārīti. Dažkārt, kad vienu nocērt, arī otrs aiziet bojā, - Karlono piebilda. Jondalara piere saraucās grumbās.

Nonākot klajumā, Karlono pieveda garo Zelandoni vīru pie saulainas nogāzes, uz kuras auga varens, milzīgs, līks un zarains ozols. Pieejot tuvāk, Jondalars nodomāja, ka kokā ieraudzījis dīvainus augļus. Piegājis vēl tuvāk, viņš bija pārsteigts, ieraugot koku - izgreznotu ar nepa­rastu priekšmetu virteni. Tajā karājās smalki, mazi groziņi ar krāsotu putnu spalvu dekoriem; mazas ādas somiņas, izšūtas ar gliemežvāku ornamentiem, kā ari dažādos musturos savītas un sasietas auklas. Ap milzīgo stumbru jau labi sen aplikta gara kaklarota, tā tur bija stāvējusi tik sen, ka ieaugusi stumbrā. Apskatot tuvāk, varēja redzēt, ka krelles izgatavotas no gliemežvāciņiem, kuriem vidū akurāti izurbti caurumiņi, pamīšus salikti atsevišķi zivs mugurkaula posmiņi, kam jau no dabas bija doti caurumiņi vidū. Jondalars pamanīja zaros karājamies izgrebtas laiviņas, ādas striķīšos iekārtus dzīvnieku acuzobus, putnu spalvas un vāveru astes. Nekad mūžā viņš neko tādu nebija redzējis.

Karlono iesmējās par Jondalara izbrīnīto izskatu. - Šis ir Svētais koks. Domāju, ka ari Džetamio ir pagatavojusi tam savu dāvanu. Sievietes tā parasti dara, kad vēlas, lai Mudo svētītu viņas ar bērniem. Sievietes uzskata, ka šis ir viņu koks, bet ari vairāki viri šeit ir atstājuši savas veltes. Tie savukārt lūdz veiksmi pirmajās medībās, labvēlību jaunai laivai, laimi ar jauno sievu. Kokam bieži nedrīkst izteikt lūgumus, tikai ļoti īpašos gadījumos.

- Tas ir tik liels!

- Jā, tas ir pašas Mātes koks, bet ne jau tāpēc tevi šeit atvedu. Vai pamanīji, cik līki un izliekti ir tā zari? Šis būtu pārāk liels, pat ja nebūtu Svētais koks, bet laivas pamatnei jāmeklē tāds koks kā šis. Tad jāizpēta zari, lai atrastu, kuri derēs laivas iekšpusei.

Viņi devās tālāk pa kādu citu taku, kas izveda uz laivu būves kla­jumu, un piegāja pie Markeno un Tonolana, kas strādāja pie kāda baļķa. Tas bija prāvs milzenis - gan apkārtmērā, gan garumā. Viri ar cērtēm izgreba sili. Šajā stadijā baļķis drīzāk atgādināja neapstrādātu abru, ko lietoja tējas vārīšanai, nevis eleganti izgrebtu laivu, bet aptuvenā forma jau bija iecirsta. Vēlāk tiks izgrebts arī laivas priekšgals un pakaļgals, bet vispirms ir jāpabeidz iekšpuse.

- Jondalars ir ieinteresējies par laivu būvniecību, - Karlono piezī­mēja.

- Varbūt mums jāsameklē viņam kāda upes sieviete, lai viņš varētu kļūt par Ramudu? Tas būtu tikai taisnīgi, jo brālis kļūs par Šamudu, - Markeno jokoja. - Man jau kāds pārītis ir padomā, kas met uz šo viru kārus skatus. Vienu no viņām varētu aizrunāt.

- Nedomāju, ka sievietes tālu tiks, ja viņam pie sāniem ir Seranio, - Karlono sacīja, piemiegdams Jondalaram ar aci. - Tomēr daži labākie laivu meistari nāk ari no Šamudiem. Ne jau laiva uz zemes, bet gan laiva uz ūdens padara tevi par upes vīru.

- Ja jau tu tik ļoti vēlies iemācīties laivu būvēšanas amatu, kāpēc tev nepaņemt cērti un nenākt palīgā? - Tonolans ierosināja. - Man šķiet, ka lielajam brālim labāk patīk muti dzesināt nekā strādāt. - To­nolana rokas bija melnas, un ari uz viena vaiga bija izsmērēta tā pati krāsa. - Es tev pat varu aizdot savu cērti, - mazais brālis piedāvāja, pasviezdams Jondalaram savu darbarīku, un lielais brālis, pateicoties labai koordinācijai, to noķēra. Cērte - pamatīgs akmens asmens, pareizā leņķi pievienots rokturim, - atstāja melnu svītru viņa rokā.

Tonolans pielēca kājās un aizgāja pārbaudīt tuvējo ugunskuru. Tas bija izdzisis līdz kvēlojošām oglēm, no kurām šad un tad izvijās oranžas liesmu mēlītes. Paņēmis kādu salauztu dēļa galu, uz kura virsmas bija redzami pārogļojušies caurumi, ar zariņa palīdzību Tonolans uzbīdīja karstās ogles uz dēļa. Pēc tam aiznesa tās atpakaļ pie baļķa un iekaisīja abrveida caurumā, kuru viņi greba; uzvirmoja dzirksteles un dūmi. Markeno pielika ugunskuram malku un atnesa trauku ar ūdeni. Viņi gribēja, lai ogles baļķī gruzd, nevis tas sāk degt.

Ar zariņa palīdzību Tonolans izbīdīja ogles pa visu caurumu, tad stratēģiski pareizi uzšļakstija ūdeni. Dūmu šņākoņa un sīva degoša koka smaka liecināja par stihisko uguns un ūdens cīņu. Galu galā tomēr šajā cīņā uzvarēja ūdens. Tonolans izgrāba samirkušo ogļu paliekas, tad iekāpa topošās laivas iedobē un sāka grebt ārā nomelnējušo koku, padziļinādams un paplašinādams esošo caurumu.

- Ļauj, es tevi nomainīšu, - Jondalars piedāvāja, bridi pavērojis brāli rosāmies.

- Es jau domāju, ka visu dienu tā stāvēsi un tikai blenzīsi, - Tonolans smaidīdams piezīmēja. Sarunādamies savā starpā, abi brāļi pārgāja uz savu dzimto valodu. Tās vieglums un ierastums bija tik ērts. Viņi abi apguva jauno valodu, bet Tonolans tajā runāja labāk par brāli.

Pēc pāris pirmajiem cirtieniem Jondalars apstājās, lai pārbaudītu cēr­tes akmens asmeni, tad pamēģināja cirst citā leņķī, vēlreiz pārbaudīja asās malas un visbeidzot atrada pareizo atvēzienu. Trīs jaunie vīri strā­dāja kopā, neko daudz savā starpā nerunāja, līdz pārtrauca darbu, lai atpūstos.

- Es iepriekš neredzēt, izmantot uguni taisīt sili, - Jondalars lauzījās Šamudu valodā, kad vīri devās uz nojumi. - Vienmēr grebj ar cērti.

- Tev tikko bija iespēja strādāt tikai ar cērti, bet uguns virza darbu ātrāk uz priekšu. Ozols ir ciets koks, - Markeno skaidroja. - Dažkārt mēs izmantojam arī priedi. Tā ir mīkstāka un vieglāk grebjama. Tomēr arī tad uguns noder.

- Ilgi uztaisīt laivu? - Jondalars apjautājās.

- Tas atkarīgs no tā, cik čakli darbojas un cik vīru pie tās strādā. Šis laivas uzbūvēšana neaizņems ilgu laiku. Tāda ir Tonolana prasība, un tai ir jābūt gatavai pirms precībām ar Džetamio, - Markeno pasmaidīja. - Nekad nebiju redzējis, ka kāds būtu tik cītīgi strādājis, turklāt viņam izdodas uz to pierunāt ari citus. Tiklīdz šo darbu iesāk, labāk ir to no­vest līdz galam. Tas neļauj kokam izžūt. Šopēcpusdien mēs skaldīsim apmales. Vai gribi palīdzēt?

- Nenāktu par skādi! - Tonolans atzina.

Milzīgais ozols, kuru Jondalars bija palīdzējis nocirst, bez tā augšē­jiem zariem tika aiznests uz klajuma otru pusi. Tā pārnešana prasīja daudzas darbarokas, un gandrīz vai visi bija sapulcējušies, lai to sa­skaldītu. Jondalaram nebija vajadzīga mazā brāļa "pierunāšana". Viņš to nekad nebūtu palaidis garām.

Vispirms visā baļķa garumā tika salikti briežu ragu ķīļi. Tie tika iedzīti ar smagu akmens veseru palīdzību. Ķīļu iedzīšana masīvajā stumbrā radīja plaisas, bet sākumā tas atvērās diezgan negribīgi. Trīsstūrveida ķīļiem šķembas kalpoja kā resnas tapas, kas tika iedzītas dziļāk koka sirdī, līdz ar krakšķi koka stumbrs atvērās - sadalījās tieši uz pusēm.

Izbrīnījies Jondalars pašūpoja galvu, kaut arī tas vēl bija tikai sā­kums. Ķīļi atkal tika izvietoti koka stumbra katrā pusē pa vidu, un process atkārtojās - abas daļas tika sašķeltas vēl uz pusēm. Tad katra daļa tika vēlreiz sadalīta uz pusēm. Līdz dienas beigām milzīgais koka stumbrs bija sadalīts vienādos dēļa gabalos, katrs no tiem virzienā uz viduci sašaurinājās, tādējādi viena garā mala bija plānāka nekā otra. Koka zaru dēļ daži dēļi sanāca īsāki, bet arī tiem tiks atrasts lietojums. Bija sagatavots daudz vairāk dēļu, nekā vajadzīgs, lai uzbūvētu laivas sānu malas. Liekie dēļi tiks izmantoti, lai zem smilšakmens pārkares uz augstās ieplakas uzceltu jaunajam pārim mājokli, kas būs savienots ar Rošario un Dolando mājokli un pietiekami liels, lai aukstākajā ziemas laikā tajā izmitinātu arī Markeno, Toli un Šamio. Bija tāds ticējums, ka kokmateriāls, kas izmantots no viena koka, lai uzbūvētu laivu un mājokli, piešķir attiecībām ozola noturību.

Saulei rietot, Jondalars pamanīja, ka vairāki jauni vīrieši pazūd mežā, un Markeno ļāvās Tonolana pierunāšanai turpināt darbu pie laivas pa­matnes grebšanas, līdz gandrīz visi jau bija aizgājuši. Tas bija Tonolans, kas beidzot atzina, ka ir pārāk tumšs un nevar vairs neko saskatīt.

- Re, kur daudz gaismas! - ierunājās kāda balss viņam aiz muguras. - Tu nemaz nezini, kas ir tumsa!

Pirms Tonolans paspēja pagriezties un ieraudzīt runātāju, viņam uz galvas tika uzmests maiss un rokas tika turētas ciet. - Kas te notiek? - Tonolans klaigāja, cenzdamies izlauzties brīvībā.

Vienīgā atbilde bija apslāpēti smiekli. Tonolans tika pacelts uz rokām un kādu gabalu panests uz priekšu; ticis atkal pie zemes, jaunais puisis sajuta, ka viņam tiek novilktas drēbes.

- Izbeidziet! Ko jūs darāt? Ir taču auksts!

- Tev nebūs ilgi jāsalst, - Markeno sacīja, kad Tonolanam maiss tika noņemts no galvas. Viņš ieraudzīja apmēram pusduci jaunu, smaidošu vīriešu; visi stāvēja izģērbušies kaili. Apkārtne viņam nebija pazīstama, īpaši jau tumsas mijkrēslī, bet jaunais līgavainis zināja, ka atrodas tuvu ūdenim.

Visapkārt pletās tumšs meža biezoknis, bet vienā pusē tas bija retāks, un pret mēļas krāsas debesim vīdēja atsevišķi koku silueti. Aiz tiem platāks ceļš atklāja līkumotu, sidrabainu ūdens spīdumu, tā bija Lielās Mātes upes tekošā ūdens gludā virsma. Blakus upei pa mazas, zemas, četrstūrainas būdiņas šķirbām mirdzēja gaisma. Jaunie vīrieši uzlīda

uz būdas jumta, tad pa caurumu jumtā nokāpa lejā, izmantojot baļķi, kurā bija iecirsti pakāpieni un kurš bija nolikts slīpi.

Būdas vidū bija izrakta bedre, kurā dega ugunskurs, uz tā bija salikti akmeņi siltumam. Sienas atradās tālāk; uz zemes no dēļiem, kas šķita noslīpēti ar smilšakmeni, bija izveidots sols. Tiklīdz visi bija sanākuši, jumta caurums tika cieši nosegts; dūmi tiks ārā pa dēļu šķirbām. Zem karstajiem akmeņiem ogles gruzdēja lēni, un drīz vien Tonolans atzina, ka Markeno bija taisnība. Viņam vairs nebija auksti. Kāds uz akmeņiem uzlēja ūdeni, pacēlās liels tvaika mutulis, aizmiglotajā dūmakā kļuva vēl grūtāk kaut ko saskatīt.

- Markeno, vai tev izdevās to dabūt? - prasīja kāds vīrietis, kas sēdēja viņam blakus.

- Tas ir šeit, Čalono. - Viņš pastiepa ūdens somu, kas bija piepildīta ar vīnu.

- Nu tad iedzersim! Tonolan, tu esi laimīgs vīrs. Tu dzīvosi kopā ar sievieti, kas gatavo tik garšīgu melleņu vīnu. - Atskanēja smieklu un atzinīgu balsu koris. Čalono pasniedza ādas maisu ar vīnu, tad, parādī­dams maisiņā iesietu četrstūrainu ādas gabalu, viltīgi pasmaidīja. - Es vēl kaut ko atradu.

- Es jau domāju, kāpēc tevi šodien neredzēju, - kāds vīrs piezīmēja. - Vai esi drošs, ka tā ir pareizā šķirne?

- Neuztraucies, Rondo. Es sēnes pazīstu. Vismaz šīs sēnes es noteikti pazīstu, - Čalono apgalvoja.

- Tā tam vajadzētu būt. Tu tās lasi, kad vien tāda izdevība rodas.

Pēc dzēlīgās piezīmes atkal atskanēja smiekli.

- Tarluno, varbūt viņš grib kļūt par Šamudu? - Rondo izsmējīgi pie­bilda.

- Tās taču nav Šamuda sēnes, vai ne? - Markeno jautāja. - Ja pareizi nesagatavo, tās sarkanās ar baltajiem punktiņiem var būt nāvējošas.

- Nē, šīs ir mazas, nekaitīgas sēnītes, kas vienkārši liks jums labi justies. Es negribu jokoties ar Šamudu. Negribu, lai manī iekšā būtu sieviete… - Čalono teica un apslāpēti iesmējās. - Es labāk pats ieeju sievietē.

- Pie kā ir vīns? - Tarluno ievaicājās.

- Es to iedevu Jondalaram.

- Ņem to viņam nost. Šis ir tik liels, ka izlaks visu!

- Es jau to atdevu Čalono, - Jondalars aizrādīja.

- Neesmu vēl redzējis nevienu no tām sēnēm - vai grasies pie sevis paturēt gan vīnu, gan sēnes? - Rondo iesaucās.

- Nesteidzini mani! Es jau cenšos to kulīti attaisīt. Lūdzu, Tonolan, tu esi goda viesis. Tev pirmajam jānogaršo.

- Markeno, vai tā ir taisnība, ka Mamuti no kāda auga gatavo dzē­rienu, kas labāks par vīnu un sēnēm? - Tarluno painteresējās.

- Nezinu gan, vai tas ir labāks. Man tikai reizi nācies to pagaršot.

- Varbūt uzmest vēl garu? - Rondo ierosināja un, uzskatīdams, ka visi viņam piekrīt, uzlēja krūzīti ūdens uz apakšējiem akmeņiem.

- Daži ļaudis, kas dzīvo uz rietumiem, tvaikam kaut ko piepilina klāt, - Jondalars komentēja.

- Un viena cilts elpo dūmus no kāda auga. Viņi ļauj pamēģināt, bet neatklāj, kas tas par augu, - Tonolans piebilda.

- Jūs abi gan droši vien jau visu esat pamēģinājuši… sava Ceļojuma laikā, - Čalono izteicās. - Tieši to ari es gribētu darīt - izmēģināt visu iespējamo.

- Es atkal dzirdēju, ka plakangalvji kaut ko dzer… - Tarluno izteica savas domas.

- Viņi ir dzīvnieki - tie jau dzer visu, - Čalono sacīja.

- Vai tad tu tikko neteici, ka tieši to gribi darīt? - Rondo nerrojās. Šai ņirdzīgajai piezīmei sekoja smieklu šalts.

Čalono ievēroja, ka Rondo komentāri bieži vien izsauc smieklus, - dažkārt tas notiek uz viņa rēķina. Lai atkal netiktu pārspēts, puisis iesāka stāstu, kas, kā zināms, agrāk allaž bija izraisījis smieklus. - Vai zināt stāstu par veco vīru, kurš bija tik akls, ka, noķēris plakangalvju sieviešu kārtas radījumu, nodomāja, ka tā ir sieviete…

- Jā, viņam nokrita krāniņš. Tas ir pretīgi, Čalono, - Rondo attrauca. - Un kurš vīrietis gan sajauktu plakangalvju radījumu ar sievieti?

- Daži nekļūdās, bet dara to tīšām, - Tonolans iebilda. - Vīri no vie­nas cilts, kas dzīvo tālu rietumos, iegūst Baudas veltes no plakangalvju sievietēm, tādējādi radīdami problēmas tur dzīvojošām ciltīm.

- Tu joko!

- Nē, nejoko vis. Mūs aplenca vesels plakangalvju bars, - Jondalars apstiprināja brāļa teikto. - Viņi dusmīgi. Vēlāk mēs dzirdam, ka daži vīri ņem plakangalvju sievietes, taisa problēmas.

- Kā jūs tikāt no viņiem prom?

- Viņi mums ļāva iet, - Jondalars turpināja. - Bara vadonis, viņš gudrs. Plakangalvji gudrāki, nekā cilvēki domā.

- Es dzirdēju par kādu vīrieti, kurš plakangalvju sievieti paņēmis ar varu, - Čalono stāstīja.

- Kas? Vai tas biji tu? - Rondo pazobojās. - Pats stāstīji, ka gribi visu izmēģināt.

Čalono centās sevi aizstāvēt, bet smiekli nomāca viņa teikto. Kad tie pierima, viņš mēģināja vēlreiz. - Ne jau tā es biju to domājis. Kad teicu, ka gribu visu izmēģināt, biju domājis sēnes, vīnu un tādas lietas. - Puisis jau sāka izjust apreibinošo vielu iespaidu, viņa mēle vairs nebija tik lunkana. - Bet daudzi puiši runā par plakangalvju sievietēm, pirms paši ir iepazinuši mūsu sievietes. Dzirdēju, ka viens puisis paņēmis plakangalvju sievieti ar varu, vismaz tā šis stāstīja.

- Puiši jau sarunās nezin ko, - Markeno piebilda.

- Kā jūs domājat, par ko runā meitenes? - Tarluno painteresējās.

- Varbūt viņas runā par plakangalvju vīriešiem? - Čalono gribēja būt asprātīgs.

- Es to vairs negribu klausīties, - Rondo iebilda.

- Zini, Rondo? Kad bijām jaunāki, tu pats par to runāji, - Čalono jau sāka apvainoties.

- Nu, tātad tagad esmu pieaudzis. Žēl, ka tu vēl esi bērna prātā. Man jau apnikuši tavi pretīgie stāsti.

Čalono jutās aizvainots un nedaudz sareibis. Ja jau viņu apvaino rie- bekllbās, tad viņš pastāstīs patiešām ko pretīgu. - Vai tiešām, Rondo? Nu tad klausies! Es dzirdēju par kādu sievieti, kas guva Baudas velti no plakangalvja, un Māte viņai dāvāja bērnu no jauktiem gariem…

- Fui! - Rondo uzmeta lūpu un pretīgumā noskurinājās. - Čalono, tas nav nekas smieklīgs. Kurš viņu uzaicināja uz šīm dzīrēm? Aizvāciet viņu no šejienes! Man ir tāda sajūta, ka esmu dabūjis dubļu sauju sejā. Neiebilstu pret jokiem, bet viņš jau ir aizgājis par tālu!

- Rondo ir taisnība, - Tarluno piekrita. - Čalono, vai tev labāk ne­vajadzētu iet projām?

- Nē, - Jondalars puisi aizstāvēja. - Ārā tumšs, auksts. Neliec iet. Taisnība, jauktu garu bērni nav jokiem. Bet kā visi par to zina?

- Pa pusei dzīvnieki, pa pusei cilvēki - kaut kas pretīgs! - Rondo nomurmināja. - Negribu par viņiem runāt. Te ir pārāk karsts. Labāk iziešu svaigā gaisā, citādi kļūs slikti.

- Šīs dzīres ir domātas par godu Tonolanam, lai visi atslābinātos, - Markeno atgādināja. - Tad jau labāk visi izejam ārā un nopeldamies, tad nākam atpakaļ un sākam visu no jauna. Mums vēl gana palicis Džetamio gatavotā vīna. Es jums nepateicu, bet atnesu divas ūdens somas ar vīnu.

- Karlono, man nešķiet, ka akmeņi ir pietiekami karsti, - Markeno aizrādīja. Viņa balsi bija saklausāms slēpts sasprindzinājums.

- Nav labi tik ilgi ļaut ūdenim palikt laivā. Mēs taču negribam, ka koks piebriest, tikai lai nedaudz kļūst mīkstāks. Tonolan, vai balsti ir tepat tuvumā un gatavi, kad mums tie būs vajadzīgi? - Karlono jautāja ar rūpēs sarauktu pieri.

- Tie ir šeit, - viņš atbildēja, norādot uz visā garumā nogrieztajām alkšņa stumbru kārtīm, kas gulēja zemē, blakus ar ūdeni piepildītajam laivas korpusam.

- Markeno, labāk sākam! Un cerēsim, ka akmeņi ir karsti.

Jondalars joprojām bija pārsteigts par ātrajām laivas pārvērtībām,

kaut ari pats bija vērojis būvniecības procesu. Ozola stumbram vairs nebija baļķa izskats. Tā iekšpuse bija izgrebta un izlīdzināta, no ār­puses tā ieņēma garas kanoe laivas slaidās formas. Karkasa biezums vairs nepārsniedza vīrieša pirksta garumu, tikai laivas priekšgals un pakaļgals vēl ieņēma masīvas formas. Viņš bija vērojis, kā Karlono ar kalta formas akmens cērti bija drāzis koku, līdz tas vairs nebija resnāks par zariņu, un izveidojis laivu līdz tās galējiem apjomiem. Arī pats izmēģinājis, Jondalars bija vēl vairāk pārsteigts par šī vīra prasmi un izveicību. Priekšgalā laiva sašaurinājās līdz asam ūdens šķēlējam, kas bija izvirzīts uz priekšu. Tai bija nedaudz plakans dibens, bet ne tik izteikti sašaurināts pakaļgals. Salīdzinājumā ar tās platumu, tā bija diezgan gara.

Četri vīri ātri pārlika akmeņus, kas bija karsējušies lielā ugunskurā, ar ūdeni piepildītajā laivā, tādējādi likdami ūdenim tvaikot un vārīties. Process bija tāds pats kā blakusnojumē, kad ar sakarsētiem akmeņiem vārīja abrā tējas ūdeni, tikai šoreiz tas notika plašākā mērogā. Un arī mērķis bija atšķirīgs. Karstums un tvaiki nebija domāti ūdens vārīšanai, bet gan karkasa formas izveidošanai.

Markeno un Karlono, stāvēdami viens otram pretim laivas vidusdaļā, jau pārbaudīja korpusa elastību, uzmanīgi to stiepdami, lai paplašinātu laivu, bet piesargādamies, lai koks neieplaisātu. Viss smagais laivas grebšanas un formas veidošanas darbs būtu vējā, ja tā izplešoties saplai­sātu. Šis bija saspringts mirklis. Tiklīdz vidusdaļa bija paplesta, Tonolans un Jondalars jau turēja gatavībā pašu garāko balstu, un, kad laiva bija pietiekami plata, viņi, elpu aizturējuši, šķērsām ievietoja stiprinājuma balstu. Likās, ka tas izturēs.

Tiklīdz centrālais balsts bija ielikts, ari proporcionāli īsākie balsti tika iestrādāti visā laivas garumā. Pēc tam karstais ūdens tika izsmelts tik daudz, lai četri vīri varētu laivu pacelt, tad tika izņemti akmeņi un laiva apgāzta uz mutes, lai izlietu pārējo ūdeni; visbeidzot tā tika nolikta starp diviem bluķiem žāvēties.

Atkāpušies kādu gabalu tālāk, lai apbrīnotu laivu, vīri atvieglojumā uzelpoja. Laiva bija gandrīz piecdesmit pēdu gara un vidusdaļā apmē­ram astoņas pēdas plata, bet izplešana bija būtiski mainījusi tās formu. Tā kā vidusdaļa bija paplašināta, laivas priekšgals un pakaļgals pacēlās uz augšu, piešķirdami tās abos galos elegantu, uz augšu vērstu izlie­kumu. Paplašināšanas gaitā laiva kļuva ne tikai platāka, bet arī ieguva lielāku stabilitāti un tilpumu; paceltais priekšgals un pakaļgals palīdzēs vieglāk šķelt viļņus un pārvietoties pa krāčaino upi.

- Tagad tā ir kļuvusi par slinkā vīra laivu, - Karlono sacīja, kad vīri pārvietojās uz citu klajuma daļu.

- Slinkā vīra! - Tonolans iesaucās, atcerēdamies smago ieguldīto darbu.

Karlono pasmaidīja, jau gaidījis tādu reakciju. - Ir garš stāsts par kādu slinku vīru, kuram bija kurnoša sieva un kurš visu ziemu bija atstājis laivu ārā. Kad pavasari virs savu laivu atrada, tā bija pilna ar ūdeni, ledus un sniegs bija licis tai izplesties. Visi domāja, ka laiva ir pagalam, bet vīram tā bija vienīgā laiva. Kad tā bija izžuvusi, vīrs to nolaida ūdenī un atklāja, ka tagad tā ir daudz labāk vadāma. No tās dienas, kā sacīt jāsaka, visi sāka būvēt laivas tieši pēc šādas metodes.

- Smieklīgs stāsts, ja vien ir patiess, - Markeno piezīmēja.

- Tajā var būt savs patiesības grauds, - Karlono piebilda. - Ja mēs taisītu mazu laivu, tad jau darbu būtu beiguši, būtu palikuši tikai paši apdares darbi, - viņš atzina, kad visi četri tuvojās ļaužu grupiņai, kas ar kaula urbjiem urba dēļos caurumus. Tas bija apnicīgs un sarežģīts darbs, bet daudzās rokas lika tam ritēt raitāk, arī sarunas palīdzēja kliedēt monotonā darba gaitu.

- Un tā es būtu daudz tuvāk savām kāzām, - Tonolans atzina, pa­manīdams starp ļaudīm strādājam arī Džetamio.

- Jūsu sejās ir smaids. Tas nozīmē, ka stiepšanas process pagājis sekmīgi, - jaunā sieviete uzrunāja Karlono, kaut ari viņas acis ātri uz­meklēja Tonolanu.

- To mēs uzzināsim, kad laiva būs izžuvusi, - Karlono piesardzīgi atbildēja, neizaicinādams likteni. - Kā veicas ar apmalēm?

- Tās ir pabeigtas. Tagad mēs strādājam pie dēļiem mājas būvniecī­bai, - kāda vecāka sieviete paskaidroja. Savā ziņā šī sieviete bija līdzīga

Karlono un ari Markeno, īpaši tad, ja pasmaidīja. - Jaunajam pārim vajadzīgs kas vairāk par laivu. Šis vairāk domāts dzīvei, dārgo brāl.

- Tavs brālis tikpat nepacietīgi kā tu gaida viņu kāzas, Karolio, - Ba- rono atbildēja, pasmaidīdams par abiem jauniešiem, kas viens otru caururba ar nelaimīgiem skatiem, nepasakot ne vārda. - Bet kāds la­bums mājai bez laivas?

Karolio sarūgtināta uz viņu palūkojās. Tas bija sens Ramudu aforisms, kam bija jābūt asprātīgam, bet ilgās lietošanas dēļ tas jau bija kļuvis apnicīgs.

- Ai! - Barono iesaucās. - Atkal salūza!

- Viņš šodien tāds neveikls, - Karolio atzina. - Salauž jau trešo urbi. Man šķiet, ka viņš grib tikt vaļā no caurumu urbšanas.

- Neesi nu tik skarba pret savu vīrieti, - Karlono aizrādīja. - Urbji lūst visiem, tā nu tas ir.

- Vienā lietā viņai taisnība - par caurumu urbšanu. Nezinu nevienu garlaicīgāku darbu, - pasmaidīdams Barono secināja, kad pārējie urbēji novaidējās.

- Viņš domā, ka ir jokupēteris. Kas var būt ļaunāks par vīru, kurš sevi uzskata par jokupēteri? - Karolio vērsās pie visiem ļaudīm. Ļaudis smaidīja. Viņi zināja, ka aiz šīs pļāpāšanas slēpjas liela mīlestība.

- Ja jums ir kāds lieks urbis, es pamēģinātu izurbt tos caurumus, - Jondalars piedāvājās.

- Vai šim jaunajam cilvēkam visi mājās? Neviens taču labprātīgi ne­piesakās urbt caurumus, - Barono nesaprata un naski piecēlās kājās.

- Jondalars ir izrādījis interesi par laivu būvniecību, - Karlono pie­bilda. - Viņš jau pie visa ir izmēģinājis savu roku.

- Mēs vēl varam no viņa iztaisīt īstu Ramudu! - Barono sajūsminā­jās. - Allaž esmu viņu uzskatījis par jaunu un gudru viru. Tomēr par to otru gan neesmu tik pārliecināts, - vīrietis piebilda, uzsmaidīdams Tonolanam, kurš pievērsa uzmanību vienigi Džetamio. - Šķiet, ka šim puisim koks varētu uzgāzties virsū, un viņš to nemaz nepamanītu. Vai mums šim jauneklim nav kāds vērtīgāks darbs, ko likt darīt?

- Viņš varētu savākt malku karsējamam katlam vai arī nomizot vītola rīkstes dēļu sastiprināšanai, - Karlono ierosināja. - Tiklīdz laivas kar­kass būs izžuvis un mēs būsim tajā saurbuši caurumus, tā apšūsim to visapkārt ar dēļiem. Barono, kā tu domā, cik ilgs laiks vēl paies, līdz to pabeigsim? Mums vajadzētu to pateikt Šamudam, lai viņš varētu nolikt kāzu dienu. Dolando būs jāsūta ziņneši uz citām Alām.

- Kas vēl ir jādara? - Barono pajautāja, kad viņi sāka iet uz to vietu, kur zemē tika dzīti pamatīgi mieti.

- Vēl jāuztaisa vietas priekšgalā un pakaļgalā un… Tonolan, vai tu nāc? - Markeno uzsauca.

- Ā! Ē… jā, jau eju.

Pēc tam kad vīri bija aizgājuši, Jondalars paņēma kaula urbi ar briež­raga rokturi un vēroja, kā Karolio strādā ar savējo. - Kāpēc caurumus? - viņš pajautāja, kad bija jau pāris izurbis.

Lai arī pārējie ķircinājās, Karlono dvīņumāsa bija tikpat liela zinātāja par laivām kā viņas brālis - it īpaši stiprinājumu un apdares jautājumos, bet brālis bija vairāk lietpratējs grebšanā un formas veidošanā. Viņa sāka skaidrot, tad piecēlās uz aizveda Jondalaru uz kādu citu klajuma vietu, kur laivas tika daļēji izjauktas.

Atšķirībā no plosta, kura peldspēja bija atkarīga no tā būvniecībā izmantotajiem materiāliem, Šaramudu laivu princips bija izveidot gaisa kabatu koka karkasā. Tas bija svarīgs jauninājums, kas veicināja lielāku laivas manevrēšanas spēju un ļāva pārvadāt smagākas kravas. Dēļi, kas tika izmantoti, lai pagarinātu pamata korpusu un izveidotu lielāku laivu, ar tvaika un karstuma palīdzību tika izlocīti tā, lai iekļautos laivas izliektajā korpusā, un pēc tam, vārda tiešajā nozīmē, ar vītola rīkstēm, ieverot tās iepriekš izurbtajos dēļu caurumos, tika piešūti klāt un pie­sieti pie stingrajiem priekšgala un pakaļgala balstiem. Vēlāk pievienoja arī stiprinājuma balstus, ko ik pa gabalu salika abās pusēs, un tika izveidotas ari sēdvietas.

Ja viss tika izdarīts pareizi, sanāca ūdensnecaurlaidīga laiva, kas kalpoja vairākus gadus un spēja izturēt intensīvas lietošanas rezultātā radītās lielās slodzes un smagumus. Tomēr vītola šķiedru nolietoša­nās un nodiluma dēļ pēc zināma laika laivas bija pilnībā jāizjauc un jāpārbūvē. Pie restaurācijas nolietotie dēļi tika aizstāti ar jauniem, kas ievērojami pagarināja laivas mūžu.

- Redzi… kur apmales tiek noņemtas, - Karolio skaidroja, norādī­dama Jondalaram uz izjaukto laivu, - gar laivas korpusa augšējo malu visapkārt ir izurbti caurumi. - Sieviete viņam parādīja izliektu dēli, kas nevainojami iederējās laivas korpusā. - Tā bija pirmā apmale. Caurumi gar tievāko malu atbilst tiem, kas atrodas pamatnē. Redzi, tie sakrīt šādi un tiek piesieti pie laivas augšpuses. Pēc tam virsējais dēlis tiek piesiets pie šī te.

Viņi apgāja apkārt pie otras laivas puses, kas vēl nebija izjaukta. Karolio norādīja uz dažos caurumos esošajām apdriskātajām un saplī­sušajām šķiedrām. - Šo laivu vajadzēja atjaunot jau daudz agrāk, bet šeit var redzēt, kā apmales sakrīt. Mazām laivām, kas domātas vienam vai diviem cilvēkiem, sānu malas nav vajadzīgas, nepieciešams tikai pats karkass. Tomēr tās ir grūtāk vadāmas pa krāčainu upi. Ļoti īsā laikā tās var kļūt nevadāmas.

- Kādu dienu gribu iemācīties, - Jondalars atbildēja. Tad, pamanījis izliektu apmali, jautāja: - Kā jūs saliecat dēli?

- Ar tvaika un stiepšanas palīdzību, tāpat kā jūs paplašinājāt laivas pamatni. Tie balsti tur tālāk, kur stāv Karlono un tavs brālis, domāti atsaitēm, lai apmales saturētu vietā, kamēr tās tiek piesietas. Tiklīdz caurumi ir izurbti un visi kopā čakli strādā, darbs iet ātri uz priekšu. Darbietilpīgākais process ir pati caurumu izurbšana. Kaulu urbji tiek asināti, bet bieži lūst.

Tuvojoties vakaram, kad visi barā devās atpakaļ uz augšējo klints ieplaku, Tonolans pamanīja, ka brālis ir neparasti kluss. - Jondalar, par ko tu tā aizdomājies?

- Par laivu būvniecību. Tas prasa daudz lielāku darbu, nekā kādreiz spēju iedomāties. Nekad agrāk nebiju par šādām laivām dzirdējis, ne ari redzējis kādu tik prasmīgi vadām laivas uz ūdens, kā to dara Ra- mudi. Manuprāt, mazie Ramudi daudz ērtāk jūtas savās mazajās laivās nekā staigājot pa zemi. Un viņi tik prasmīgi apietas ar saviem darba­rīkiem…

Tonolans redzēja brāļa acis aizrautīgi iedegamies.

- Es izpētīju laivas. Man šķiet, ka es varētu atdalīt lielo šķembu no tās cērtes malas, ar ko strādā Karlono, tādējādi iekšpuses izliekums sanāks daudz gludāks un to būs daudz vieglāk lietot. Esmu pārliecināts, ka no krama varēšu uztaisīt tādu urbi, kas daudz ātrāk izurbs caurumus.

- Ak tad redz, kas par lietu, lielo brāl! Kādu bridi man jau šķita, ka esi patiešām ieinteresējies par laivu būvniecību. Man taču vajadzēja zināt, ka tevi interesē ne jau pašas laivas, bet gan instrumenti, ar ku­riem šie ļaudis strādā. Jondalar, dziļi sirdī tu taču vienmēr būsi darba­rīku meistars.

Saprazdams, ka Tonolanam taisnība, Jondalars pasmaidīja. Laivu būv­niecības process bija interesants, bet tieši paši darbarīki bija piesais­tījuši viņa uzmanību un likuši pafantazēt. Starp Šaramudiem bija arī krama darbarīku izgatavotāji, bet nevienam no viņiem tā nebija pa­matnodarbošanās. Nebija neviena tāda cilvēka, kas varētu izdomāt, kā daži uzlabojumi varētu šos darbarīkus padarīt daudz noderīgākus. Jon­dalaram allaž ir paticis pielāgot instrumentus attiecīgajām vajadzībām, un viņa tehniski radošais prāts jau apsvēra iespējas, kā uzlabot Šara- mudu izmantotos darbarīkus. Tā varētu būt iespēja - tā viņš ar savu prasmi un zināšanām varētu atmaksāt šiem cilvēkiem, kam tik daudz jūtas parādā.

- Māt! Jondalar! Tikko ieradās vēl vairāk ļaužu! Ir jau sacelts tik daudz telšu. Nezinu, kur visiem pietiks vietas, - Darvo kliegdams ieskrēja mājokli un tūlīt atkal izmetās ārā; puika bija ieradies, lai tikai ziņotu par pēdējiem jaunumiem. Viņš nespēja nosēdēt uz vietas - ār­pusē notika tik daudz kas satraucošs.

- Ir saradušies daudz vairāk viesu nekā uz Markeno un Toli kāzām, un man jau toreiz likās, ka pūlis ir liels, - Seranio sacīja. - Bet toreiz vairums ļaužu zināja par Mamutu cilti, pat ja nebija tos nekad redzējuši. Turpretim par Zelandoni neviens neko nav dzirdējis.

- Vai tad viņi nedomā, ka mums ir divas acis, divas rokas un divas kājas - tāpat kā viņiem? - Jondalars pajautāja.

Ari viņš bija satriekts par lielajiem viesu pūļiem. Zelandoni Vasaras sapulcē parasti bija vairāk ļaužu, bet šie visi bija svešinieki, izņemot Dolando cilts ļaudis un Karlono upes piestātnes iemītniekus. Ziņa bija izplatījusies tik ātri, ka bija sanākuši daudz citu ļaužu, ne tikai Šara- mudi. Visagrāk ieradās daži no Toli Mamutu cilts radiem un paziņām, kā ari citi ziņkārīgie, kas atnāca tiem līdzi. Šurp bija devušies arī ļaudis no upes augšteces - tie bija Mātes un Māsas upju augšteces ļaudis.

Daudzas no kāzu ceremonijas tradīcijām Jondalaram nebija zināmas. Pēc Zelandoni paražas visu alu ļaudis parasti iepriekš sarunā tikšanās vietu, un tad vairāki pāri tiek vienlaikus oficiāli savienoti kopdzīves saitēm. Jondalars nebija pieradis, ka tik daudz cilvēku sanāk jaunā pāra mājvietā, lai piedalītos kāzu ceremonijā. Kā Tonolana vienīgajam asinsradiniekam lielajam brālim visās ceremonijās tiks ierādīta viena no galvenajām lomām, un tāpēc viņš nervozēja.

- Vai zini, Jondalar? Daudzi ļaudis būs pārsteigti, uzzinot, ka tu ne vienmēr esi tik pārliecināts, kā izskaties. Neuztraucies, ar tevi viss būs kārtībā, - Seranio viņu mierināja, pieiedama tuvu klāt un apvīdama rokas ap vīrieša kaklu. - Ar tevi vienmēr viss ir kārtībā.

Seranio bija izdarījusi to, kas viņai bija jādara. Viņas tuvums bija patīkama pārmaiņa - nebūdama uzbāzīga, sieviete spēja novērst viņa domas, un vārdi skanēja tik nomierinoši. Jondalars pievilka viņu tuvāk, ilgā skūpstā piespieda savas siltās lūpas pie sievietes lūpām, dodams sev atelpu un ļaudamies baudas brīdim, pirms atgriežas bažas.

- Vai domā, ka es labi izskatos? Šis Ceļojuma drēbes nav piemērotas tādiem īpašiem gadījumiem, - Jondalars sacīja, pēkšņi atcerējies, ka viņam mugurā Zelandoni apģērbs.

- Neviens to šeit nezina. Tavas drēbes ir vienreizīgas un ļoti īpa­šas. Manuprāt, tieši piemērotas šim gadījumam. Jondalar, ja tev būtu mugurā kāds šeit pierasts tērps, tas šķistu pārāk parasti. Cilvēki šeit sanākuši, lai skatītos uz tevi un Tonolanu. Ja viņi tevi atšķirs jau pa gabalu, tad nebūs vajadzības pienākt tuvu klāt, un tu taču šajās drēbēs jūties ērti. Tās tev piestāv, un tu labi tajās izskaties.

Jondalars atlaida Seranio un pa šķirbu sienā paskatījās uz ārā stāvošo pūli, priecīgs par to, ka vēl nav ar viņiem jātiekas. Iegājis dziļāk telpas aizmugurē, līdz slīpais jumts vairs neļāva iet tālāk, jaunais Zelandoni vīrietis atgriezās vecajā vietā un atkal palūkojās ārā.

- Jondalar, es pagatavošu tēju. Tā ir īpaša tēja, ko iemācījos no Ša­muda. Tā nomierinās tevi.

- Vai es izskatos uztraucies?

- Nē, bet tev ir visas tiesības tādam būt. Tējas pagatavošana aizņems tikai mazu brītiņu.

Seranio ielēja ūdeni taisnstūra vārāmajā traukā un ielika tajā karstus akmeņus. Jondalars izvilka koka ķeblīti, kas, tāpat kā visi citi, bija vi­ņam par zemu, un apsēdās. Viņš izklaidīgi vēroja koka toverī izgrebtos ģeometriskos rakstus, un viņa domas bija aizklīdušas tālu prom. Traukā bija iegrebtas slīpas paralēlas līnijas virs kādas citas slīpllniju rindas, kas aizliecās pretējā virzienā, radot skujiņveida raksta iespaidu.

Parasti šādu toveru malas bija izgatavotas no viena dēļa, kurā rievas vai grebums nebija viscaur apkārt. Izmantojot tvaiku, lai padarītu kok­materiālu padevīgu, dēļi pie rievām tika spēcīgi saliekti, lai iegūtu stū­rus; pēdējie stūri tika sasieti kopā. Arī pie apakšējās malas tika iegrebta rieva, kurā ievietoja tovera dibenu. Toveri kļuva ūdensnecaurlaidīgi, jo pēc ūdens ieliešanas tie piebrieda. Tiem tika pagatavoti vairāki maināmi vāki; toverus varēja izmantot dažādām vajadzībām: gan vārīšanai, gan produktu uzglabāšanai.

Toveris lika Jondalaram domāt par brāli, un vēlēties, kaut vēl pirms kāzām varētu pabūt kopā ar viņu. Tonolans bija ātri izpratis Šaramudu lietotos koka izliekšanas un formas veidošanas paņēmienus. Viņa amatā, kas saistīts ar piķu izgatavošanu, koka iztaisnošanai vai apliekšanai ap sniega kurpi tika izmantotas tās pašas karstuma un tvaika metodes. Iedomādamies par sniega kurpēm, Jondalars atcerējās pašu Ceļojuma sākumu un, sajutis pēkšņu nostalģiju, prātoja, vai jelkad atkal redzēs savas dzimtās mājas. Kopš tā brīža, kad bija uzvilcis mugurā savas drē­bes, vīrietis izjuta asas ilgas pēc mājām, tās viņu pārņēma tādā bridi, kad vismazāk bija to gaidījis, - atmiņā uzplaiksnīja dzīvas un sāpīgas pagātnes ainas. Šoreiz šīs atmiņas bija izsaucis Seranio izgrebtais koka toveris.

Jondalars ātri piecēlās kājās, apgāzdams ķeblīti, tad metās to nolikt vietā un gandrīz vai uzskrēja virsū Seranio, kas tobrīd nesa viņam karstu tēju. Iespējamā sadursme atsauca viņa atmiņā to negadījumu, kas bija noticis Apsolīšanās svētkos. Šķita, ka ar Toli un Šamio viss ir kārtībā, viņu apdegumi jau gandrīz bija sadzijuši, tomēr, atcerēdamies sarunu ar Šamudu, Jondalars izjuta tādu kā iekšēju nemieru.

- Jondalar, iedzer tēju! Tā noteikti palīdzēs.

Viņš bija aizmirsis par krūzīti, ko turēja rokā, pasmaidīja un iedzēra malciņu. Tējai bija patīkams aromāts, un tās siltums šķita nomierinošs. Viņam likās, ka starp vairākām sastāvdaļām varēja atšķirt kumelītes. Pēc brīža Jondalars juta, ka spriedze mazinās.

- Tev taisnība, Seranio. Jūtos labāk. Nezinu, kas par lietu.

- Ne jau katru dienu brālis apņem sievu. Neliels uztraukums ir sa­protams.

Viņš atkal ieskāva sievieti savās rokās un skūpstīja ar tādu kaisli, kas lika vīrietim vēlēties, kaut nebūtu tik ātri jādodas prom. - Tiksimies vakarā, Seranio, - viņš iečukstēja sievietei ausī.

- Jondalar, šovakar būs Mātes godināšanas svētki, - Seranio viņam atgādināja. - Ja te ir sanākuši tik daudz ciemiņu, domāju, ka ne tu, ne es nevaram dot solījumus. Ļausim, lai vakars rit savu gaitu. Mēs varēsim būt kopā jebkurā citā laikā.

- To es biju aizmirsis, - viņš sacīja, piekrītoši pamādams, bet nez kāpēc jutās atraidīts. Sajūta bija dīvaina; tā viņš nekad agrāk nebija juties. Īstenībā svētku laikā viņš vienmēr ir bijis tas, kas uzsvēris savu brīvību. Kāpēc gan viņam vajadzētu justies aizvainotam, ja Seranio to viņam ir atvieglojusi? Acumirklī - nedomādams par to, vai šonakt ir Mātes svētki vai nav, - Jondalars pieņēma lēmumu, ka šo vakaru pa­vadīs kopā ar Seranio.

- Jondalar! - Darvo atkal iebrāzās mājā. - Mani atsūtīja tev pakaļ. Visi grib tevi satikt. - Puika no satraukuma bija aizelsies, ka viņam uzticēts tik svarīgs pienākums, un nepacietībā dīdljās. - Pasteidzies, Jondalar! Tu esi viņiem vajadzīgs.

- Nomierinies, Darvo, - vīrietis sacīja, uzsmaidījis puikam. - Es eju, nelaidīšu jau garām brāļa kāzas.

Darvo nedaudz muļķīgi pasmaidīja, saprazdams, ka bez Jondalara viņi šā vai tā nesāks, bet tas nemazināja zēna nepacietību. Viņš izskrēja ārā. Dziļi ievilcis elpu, Jondalars sekoja Darvo.

Viņam parādoties, pūli atskanēja satraukta murmināšana, un, ierau­dzījis, ka viņu gaida divas sievietes, Jondalars nopriecājās. Rošario un Toli pavadīja viņu pie uzkalniņa blakus klints sienai, kur jau citi gaidīja. Uz augstākās uzkalniņa daļas stāvēja kāds sirms stāvs, viņa galva un pleci sniedzās pāri sanākušajam pūlim, cilvēka seju daļēji aizsedza koka maska ar stilizētiem putna vaibstiem.

Jondalaram pieejot tuvāk, Tonolans viņam nervozi uzsmaidīja. Cenz­damies izrādīt sapratni, lielais brālis atsmaidīja pretim. Ja jau viņš jutās saspringts, tad varēja iedomāties, kā jutās mazais brālis; Jondalaram bija žēl, ka Šaramudu tradīcijas nebija brāļiem ļāvušas būt kopā. Viņš pamanīja, cik labi brālis iederas apkārtējā vidē, un sirdī izjuta asu un sāpīgu nožēlas dūrienu. Ceļojuma laikā divi cilvēki nebūtu varējuši būt tuvāki kā abi brāļi, bet tagad viņi bija sākuši iet katrs savu ceļu, un Jondalars izjuta atsvešināšanos. Kādu brīdi viņu pārņēma negaidīta nožēla.

Lai atgūtu savaldību, lielais brālis aizvēra acis un sažņaudza dūres. Viņš dzirdēja balsis no pūļa un uztvēra pāris vārdu: garš un drēbes. Atvēris acis, Jondalars saprata: viens no iemesliem, kāpēc Tonolans tik labi šeit iederējās, bija tas, ka viņam mugurā bija tipiskais Šaramudu apģērbs.

Jondalars nodomāja: "Nav nekāds brīnums, ka jādzird komentāri par manu apģērbu," - un uz brīdi nožēloja, ka bija izvēlējies uzvilkt mu­gurā tādu svešzemju kārtu. Bet Tonolans tagad bija viens no viņiem - pieņemts un pielāgojies, lai veiksmīgi varētu noritēt kāzas. Jondalars joprojām bija Zelandoni.

Jaunais vīrietis pievienojās brāļa jaunajai radu saimei. Kaut arī viņš formāli neskaitījās pie Šaramudu cilts, tie tomēr tagad būs arī viņa ra­dinieki. Kopā ar Džetamio radiem viņi bija tie, kas bija gādājuši ēdienu un dāvanas, kuras vēlāk tiks izdalītas viesiem. Jo vairāk ļaužu ieradās, jo vairāk dāvanu tika sanestas. Jaunā pāra stāvokļa un augstās cieņas dēļ viesu skaits pieauga arvien lielāks, tāpēc būs ļoti pazemojoši, ja viesi aizies neapmierināti.

Pēkšņi visi apklusa un pagrieza galvas virzienā uz mazu grupiņu, kas tuvojās.

- Vai tu viņu redzi? - Tonolans jautāja, nostādamies uz pirkstga­liem.

- Nē, bet tu jau zini, ka viņa nāk, - Jondalars atbildēja.

Sasniedzot Tonolanu un radus, aizsargājošā rinda pavērās un atse­dza savu slēpto dārgumu. Tonolana rīkle izkalta, kad viņš tā iekšpusē ieraudzīja ziediem izgreznoto skaistumu, kas veltīja viņam starojošāko smaidu, kādu jaunais vīrietis jebkad mūžā bija redzējis. Tonolana laime bija tik acīm redzama, ka arī Jondalars, nedaudz uzjautrināts, pasmai­dīja. Ievezdams savus pavadoņus Džetamio grupas vidū, kamēr viņas radinieki ielenca Tonolana pavadoņus, Jondalars nodomāja: "Kā biti pievelk zieds, tā Tonolanu piesaista šī sieviete, ko viņš mīl."

Abas grupas saplūda kopā, tad, Šamudam sākot pūst atkārtotas svil­pes un flažoleta [6] partijas, sastājās pa pāriem. Kāds cilvēks, kura seju arī daļēji aizklāja putnam līdzīga maska, akcentējot ritmu, sita lielas, vienpusējas, stīpotas bungas. Jondalars nodomāja: "Vēl viens Šamuds." Šo sievieti viņš nepazina, tomēr viņas izskatā jautās kas pazīstams, varbūt tā bija tikai visu to, kas kalpoja Mātei, līdzība, bet viņa uzjundīja Jondalarā domas par mājām.

Kamēr abas radinieku grupas veidoja dažādus sarežģītus dejas zīmē­jumus, kas īstenībā tika panākti ar vienkārša soļa dažādām variācijām, sirmais Šamuds spēlēja mazo flautu. Tā bija gara, tieva nūjiņa, izstiepta ar karstas ogles palīdzību; tai bija arī iemutnis. Visā tās garumā bija izurbti caurumiņi, un pašā galā - izgrebta putna galva ar vaļēju knābi. Dažas no skaņām, kas plūda no šī instrumenta, precīzi atdarināja putnu balsis.

Visbeidzot abas grupas nostājās viena otrai pretī divās rindās, pre- timstāvošie sadevās rokās un izveidoja garu eju. Jaunajam pārim ejot cauri, aizmugurējie tam sekoja, līdz garais Šamuda vadītais pāru vilciens nonāca ieplakas galā un nostājās pie klints sienas. Džetamio un Tono­lans stāvēja tieši aiz flautas spēlētāja, nākamie aiz viņiem bija Markeno un Toli, tad Jondalars un Rošario - kā jaunā pāra tuvākie radinieki. Pārējie radi sekoja aiz viņiem, visi pārējie cilts locekļi un viesi stāvēja rindas beigās. Bungas spēlējošais viesu Šamuds pievienojās mājinieku cilts ļaudīm.

Sirmais Šamuds vadīja gājienu tālāk pa taku uz laivu būvētavas kla­jumu, bet nogriezās pa sānu taciņu un nonāca pie Svētā koka. Kamēr visi ļaudis sapulcējās un sastājās ap milzīgo ozolu, Šamuds klusi pārmija pāris vārdu ar jauno pāri, dodams norādījumus un padomus laimīgas laulības veicināšanai un aicinot Māti dot šim pārim svētību. Tikai paši tuvākie radi un vēl daži citi, kam palaimējās būt dzirdamības rajonā, varēja piedalīties šajā ceremonijas daļā. Pārējie pa to laiku sarunājās savā starpā, līdz pamanīja, ka Šamuds pacietīgi gaida.

Ļaudis cits citu apklusināja, iestājās nogaidošs klusums. Saspringtajā klusumā atskanēja it kā gaidītais aizsmakuša sīļa ķērciens, un cauri me­žam atbalsojās lielā, raibā dzeņa skaņu aprauts izpildījums. Tad gaisā uzvirmoja daudz patīkamāka sila cīruļa dziesma - likās, it kā putns paceltos spārnos.

Sagaidījis šo signālu, putnu maskā tērptais stāvs uzaicināja jauno pāri iznākt priekšā. Šamuds izvilka garu auklu un ar vienu rokas vē­zienu izveidoja cilpu. Raudzīdamies viens otrā ar tādu skatienu, kas citus nemaz neredzēja, Tonolans un Džetamio sadevās rokās un ielika tās cilpā.

- Džetamio un Tonolan, Tonolan un Džetamio, es savienoju jūs vienu ar otru, - sacīdams šos vārdus, Šamuds savilka cilpu ciešāk, sasiedams abu jauniešu rokas ar stingru mezglu. - Ar šo mezglu jūs tiekat savie­noti, nodoti viens otra rokās un viens ar otru saistīti radniecības un cilts saitēm. Ar šo savienību jūs noslēdzat četrstūri, ko iesāka Markeno un Toli. - Arī abi pieminētie paspēra soli uz priekšu, kad tika nosaukti viņu vārdi, un visi četri sadevās rokās. - Tā kā Šamudi bauda zemes veltes un Ramudi - ūdeņu, kopā jūs esat Šaramudi un turpmāk jūsu pienākums ir cits citam palīdzēt.

Toli un Markeno atkāpās atpakaļ, un, Šamudam sākot spēlēt svilpi, kas izdeva spalgas skaņas, Tonolans un Džetamio uzsāka lēnu apli ap­kārt milzīgajam ozolam. Kad jaunais pāris sāka veikt otro apli apkārt kokam, sanākušie ļaudis, izkliedzot skaļus laba vēlējumus, svieda pie Tonolana un Džetamio kājām putnu spalvas un apbārstīja viņus ar zied­lapiņām un priežu skujām.

Kad jaunais pāris gāja trešo apli ap Svēto koku, ļaudis smiedamies un klaigādami viņiem pievienojās. Kāds uzsāka tradicionālu dziesmu, un dziedātājus pavadīja vairākas stabules. Citi sita bungas un tukšas kārbiņas. Tad kāds no Mamutu cilts viesiem izvilka mamuta pleca kaulu. Kāda sieviete sāka to sist ar nūjiņu, un pārējie uz brīdi apklusa. Skanīgā, rezonējošā skaņa pārsteidza vairumu ļaužu, bet, sievietei turpinot spē­lēt, visi kļuva vēl pārsteigtāki. Piesitot ar nūjiņu kaula dažādās vietās, spēlētāja mācēja izmainīt toni un skaņas augstumu, viņa pieskaņojās dziedātāja un flautas ritmam. Trešā apļa beigās procesijas priekšā atkal nostājās Šamuds un veda visus lejā uz klajumu pie upes.

Jondalars bija palaidis garām pašus pēdējos laivas izgatavošanas darbus. Kaut gan viņš bija piedalījies gandrīz vai katrā būvniecības procesa stadijā, gala produkts izrādījās elpu aizraujošs. Laiva tagad izskatījās daudz lielāka, nekā viņš to atcerējās, ari sākumā tā nemaz nebija nekāda mazā, bet tagad tā bija piecdesmit pēdu gara, no nedaudz izliektiem dēļiem, nobalansēta ar attiecīgi augstām sānu malām un ar garu, izvirzītu pakaļgalu. Bet tieši izliektais laivas priekšgals bija tas, kas izsauca apbrīnas un sajūsmas saucienus. Tas bija eleganti pagarināts ar garkaklainu ūdensputnu, izgrebtu kokā un slīpi pievienotu ar tapiņām.

Priekšgala ornaments bija nokrāsots ar tumši sarkanu un brūngani dzeltenu okeru, kā ari mangāna melno krāsu, bet dažas detaļas bija izceltas ar balto kalcinēto kaļķakmens krāsu. Putna acis uz laivas kor­pusa bija iezīmētas zemu, lai tas pārredzētu, kas notiek zem ūdens, un izvairītos no slēptām briesmām; priekšgalu un pakaļgalu rotāja dažādi ģeometriski ornamenti. Airētāju vietas bija izvietotas laivas vidusdaļā, un jauni platu lāpstiņu airi garos kātos gaidīja savus airētājus. Dzel­tena kazādas nojume bija uzslieta virs laivas vidusdaļas, lai pasargātu braucējus no lietus un sniega; visa laiva bija izpušķota ar ziediem un putnu spalvām.

Tas bija krāšņs un apbrīnas vērts meistardarbs. Jondalaram kaklā sakāpa kamols, un viņš izjuta lepnumu, kad padomāja, ka arī pats bija pielicis roku pie laivas radīšanas.

Visām precībām bija nepieciešama laiva - vai nu jauna, vai restau­rēta, bet ne visas varēja lepoties ar tādu izmēru un krāšņumu. Šoreiz tā bija tikai sakritība - cilts bija nolēmusi, ka nepieciešama vēl viena liela laiva, un šis lēmums sakrita ar to bridi, kad jaunais pāris paziņoja par saviem precību nodomiem. Bet tagad viss šķita izdevies tieši piemērotā laikā, jo bija ieradušies daudz viesu. Gan Šaramudu cilts, gan jaunais pāris izpelnījās cieņu par paveikto darbu.

Jaunais pāris iekāpa laivā - to izdarīt bija nedaudz neērti, jo rokas viņiem vēl joprojām bija sasietas kopā, - un apsēdās vidusdaļā, zem nojumes. Viņiem sekoja daudzi no tuvākajiem radiem, daži paņēma rokās airus. Laiva bija nostiprināta starp diviem baļķiem, lai tā ne- grīļotos, un dēļi sniedzās līdz pašai ūdensmalai. Cilts ļaudis un viesi sastājās apkārt laivai, lai to iestumtu upē; ar stenēšanu un smiekliem jaunā laiva tika iegrūsta ūdeni.

Tā tika vadīta tuvu krastam; kad neatklāja sasvēršanos un nopiet­nas sūces, laiva tika atzīta par piemērotu, pēc tam tā laidās lejup pa straumi savā iesvētību braucienā līdz Ramudu piestātnei. Arī vairākas citas dažāda lieluma laivas devās upē un kā mazi pīlēni sastājās apkārt lielajam ūdensputnam.

Tie, kas nedevās braucienā ar laivām, steidzās atpakaļ pa taku, cerot sasniegt augsto ieplaku ātrāk par pašu jauno pāri. Pie piestātnes vairāki cilvēki uzkāpa pa stāvo ūdenskrituma taku un sagatavojās nolaist lejā lielo, lēzeno grozu, kurā Tonolans un Jondalars bija pirmo reizi uzvilkti augšup uz klints ieplaku, bet šoreiz tajā tika uzvilkti Tonolans un Dže­tamio, kuru rokas vēl joprojām bija sasietas kopā. Viņi bija piekrituši, ka tiek viens ar otru sasieti kopā, lai vismaz šajā dienā netiktu šķirti.

Tika pasniegts milzums dažādu ēdienu, kam pa virsu uzdzēra krietni daudz jaunā Mēness laikā gatavotā pieneņu vīna; visiem viesiem tika pasniegtas dāvanas, ko saņēma ar attiecīgu cieņu. Tuvojoties vakaram, viesi klusi apmeklēja jaunajam pārim uzcelto mītni un, novēlot laimīgu kopdzīvi, atstāja Tonolanam un Džetamio mazas dāvaniņas. Mazās vel­tes tika pasniegtas anonīmi, lai nenovērstu uzmanību no mājinieku cilts izstādītajām bagātīgajām kāzu dāvanām. Bet īstenībā saņemto dāvanu vērtība tiks salīdzināta ar izdalīto dāvanu vērtību un galvā tiks veikta rēķinu salīdzināšana, kaut ari mazās veltes bija anonīmas.

Dāvanu forma, noformējums, krāsojums vai grebums liecināja par to devēju tikpat skaidri, it kā tās tiktu pasniegtas atklāti; varbūt ne tik sva­rīgi bija noteikt tās individuālo izgatavotāju, bet ģimeni, grupu vai cilti varēja pazīt. Ar labi zināmas un savstarpēji izprastas vērtību sistēmas palīdzību dāvātajām un saņemtajām dāvanām būs nozīmīga ietekme uz šo dažādo grupu prestižu, godu un stāvokli. Kaut arī konkurence uz lielākas cieņas izpelnīšanos nešķita ļoti nikna, tā tomēr bija sīva.

- Tonolan, paskaties! Tavs brālis gan ir izpelnījies lielu uzmanību, - Džetamio sacīja, pamanīdama, kā bariņš sieviešu spieto ap slaido, blondo vīrieti, kas bija nevērīgi atstutējies pret koku, kurš auga bla­kus klints pārkarei.

- Tas nav nekas jauns. Viņa lielās, zilās acis pievelk sievietes kā… naktstauriņus uz uguns liesmu, - Tonolans atzina, palīdzēdams Džeta­mio pacelt ozolkoka toveri ar melleņu vīnu, ko pasniegt viesiem. - Vai neesi to pamanījusi? Vai tevi viņa acis nekad nav piesaistījušas?

- Tu pirmais man uzsmaidīji, - Džetamio atbildēja, un plats smaids pavadīja šo mīļo atbildi. - Bet, šķiet, es to saprotu. Jondalaram ir kaut kas vairāk par acīm, viņš pūlī izceļas, it īpaši šajās drēbēs. Viņam tās tik labi piestāv, bet ir vēl kas vairāk. Manuprāt, sievietes saprot, ka viņš… meklē. Meklē kādu sievieti. Un viņš ir tik atsaucīgs… juteklisks… garš un ar labi veidotu augumu. Patiesībā - ļoti izskatīgs vīrietis. Jondalara acīs mīt kāds noslēpums. Vai esi pamanījis, ka ugunskura gaismā tās iegūst violetu nokrāsu? - Džetamio pavaicāja.

- Man likās, ka tevi nevilina… - Tonolans sacīja, parādīdams sarūg­tinātu vaigu, līdz Džetamio draiski piemiedza viņam ar aci.

- Vai esi greizsirdīgs uz savu brāli? - viņa maigi pajautāja.

Tonolans ieturēja pauzi. - Nē. Nepavisam. Nezinu, kāpēc, bet daudzi

vīrieši ir uz viņu greizsirdīgi. Paskaties uz Jondalaru, šķiet, ka viņam ir viss, kā jau teici: labs augums, izskatīgs; paskaties uz visām tām skaistajām sievietēm viņam apkārt. Turklāt viņš ir prasmīgs meistars, labākais darbarīku izgatavotājs, kādu esmu redzējis. Ar gudru galvu, nav iedomīgs. Cilvēkiem viņš patīk - gan vīriešiem, gan sievietēm. Brā­lim vajadzētu būt laimīgam, bet viņš tāds nav. Vai zini, Tamio? Viņam vajadzētu atrast tādu sievieti kā tu.

- Nē, ne tādu kā es, bet kādu citu. Man tavs brālis patīk, Tonolan. Ceru, ka viņš atradīs to, ko meklē. Varbūt tā būs kāda no tām sievietēm?

- Nedomāju vis. Esmu jau to redzējis iepriekš. Varbūt viņš paprie­cāsies ar kādu no tām, varbūt pat ar vairākām, bet neatradīs to, kuru meklē. - Viņi salēja vīnu ūdens somās un pārējo atstāja dzīrotājiem, pēc tam gāja uz Jondalara pusi.

- Un kā tad ar Seranio? Šķiet, ka Jondalaram viņa patīk, un es zinu, ka Seranio ir lielākas jūtas pret viņu, nekā pati sieviete atzīst.

- Viņam patīk Seranio, patīk arī Darvo. Bet… varbūt arī ne. Varbūt viņš dzenas pakaļ kādam sapnim, iedomu tēlam, doni. - Tonolans mīļi pasmaidīja. - Kad tu man pirmoreiz uzsmaidīji, nodomāju, ka esi doni.

- Mēs sakām, ka Mātes gars pārvēršas putnā. Viņa ar savām dzies­mām pamodina sauli, atnes no dienvidiem sev līdzi pavasari. Rudenī daži putni uzkavējas šeit ilgāk, lai mums atgādinātu par Māti. Medību putni, stārķi - visi tie putni, kas pieņēmuši Mudo garu.

Skrejošu bērneļu bariņš nostājās jaunajam pārim ceļā, aizšķērsodams viņiem ceļu.

- Maziem bērniem nepatīk putni, īpaši tad, ja viņi dara palaidnības. Viņi domā, ka Māte viņus vēro un visu zina. Dažas mammas tā stāsta saviem bērniem. Esmu dzirdējusi nostāstus par pieaugušiem vīriem, kas, ieraudzījuši kādu konkrētu putnu, sāk tam sūdzēt grēkus par sa­strādātajiem ļaunajiem darbiem. Citi atkal stāsta, ka Viņa parādīs mā­jupceļu, ja esi nomaldījies.

- Mēs atkal sakām, ka Mātes gars pārvēršas par doni un lido kopā ar vēju. Varbūt Viņa izskatās pēc putna? Nekad agrāk neesmu par to domājis, - Tonolans atzinās, paspiedis jaunās sieviņas roku. Tad, pa­skatījies uz Džetamio un sajuzdams sevi pāri plūstošu mīlestību, jau­nais vīrs aizsmakušā, emocionālā balsī iečukstēja viņai ausī: - Es jau domāju, ka nekad tevi nesatikšu. - Viņš mēģināja aplikt viņai roku, bet atcerējās, ka ir piesiets pie Džetamio rokas locītavas, un saviebās. - Man prieks, ka mūs sasēja ar mezglu, bet kad mūs atsies vaļā? Tamio, gribu tevi apskaut.

- Varbūt mums ļauj noskaidrot, kā tas ir - būt tik cieši kopā saistī­tiem? - viņa pasmējās. - Drīz mēs drīkstēsim pamest dzīres. Aiznesīsim tavam brālim viņu, pirms vēl neesam aizgājuši.

- Varbūt viņš nemaz to nevēlas? Viņš tikai tēlo, ka daudz dzer, bet īstenībā tā nemaz nav. Jondalaram nepatīk zaudēt kontroli un sastrādāt dažādas muļķības.

Kad jaunais pāris izgāja ārā no klints pārkares ēnas, visi pēkšņi pa­manīja abus.

- Ak te jūs esat! Es gribēju tev novēlēt laimi, Džetamio, - teica kāda jauna sieviete. Viņa piederēja pie Ramudiem, nāca no otras radniecīgās cilts, bija jauna un dzīvespriecīga. - Tev nu gan ir paveicies, pie mums nu gan neviens izskatīgs viesis pa ziemu nepaliek. - Sieviete raidīja - kā pati domāja - apburošu smaidu slaidā vīrieša virzienā, bet viņš ar savām apbrīnojamām acīm tobrīd skatījās uz kādu citu jaunu sievieti.

- Tev taisnība. Man paveicies, - Džetamio piekrita, draudzenei mīļi uzsmaidīdama.

Jaunā sieviete paskatījās uz Tonolanu un nopūtās. - Abi brāļi ir tik iz­skatīgi. Domāju, ka es nespētu starp abiem izvēlēties, kurš skaistāks!

- Čerunio, tāda jau tu esi, - kāda cita jauna sieviete piebalsoja. - Ja gribi sameklēt sev dzīvesdraugu, tad jāizvēlas viens.

Atskanēja smieklu šalts, bet jaunajai sievietei bija tīkama šāda uzma­nības izrādīšana. - Es vēl vienkārši neesmu atradusi tādu vīrieti, kuru būtu gatava izraudzīties. - Atklādama simpātiskas bedrītes vaigos, viņa uzsmaidīja Jondalaram.

Čerunio no visām sievietēm bija augumā pati mazākā, un Jondalars patiešām nebija viņu iepriekš redzējis. Bet tagad pamanīja. Kaut arī augumā sīka, viņa bija ļoti sievišķīga, šajā sievietē staroja aizraujošs dzīvesprieks. Čerunio bija gandrīz pilnīgs pretstats Seranio. Jondalara acīs parādījās interese, un Čerunio gandrīz vai notrīcēja no prieka, ka bija pievērsusi izskatīgā vīrieša uzmanību. Pēkšņi, izdzirdējusi skaņu, viņa pagrieza galvu.

- Es dzirdu mūziku - tūlīt būs pāru deja, - viņa sacīja. - Nāc, pa­dejosim, Jondalar!

- Nemāku šīs dejas soļus, - viņš atrunājās.

- Es tev iemācīšu, tas nav grūti, - Čerunio piedāvājās, dedzīgi viņu vilkdama mūzikas skaņu virzienā. Jondalars padevās aicinājumam.

- Pagaidiet, arī mēs ejam, - Džetamio uzsauca.

Otrā sieviete nemaz nebija priecīga, ka Čerunio tik ātri izdevies pie­saistīt Jondalara uzmanību, un viņš dzirdēja Radonio sakām: - Vēl jau nav grūti! - un tam sekoja smieklu šalts. Bet, visiem četriem dodoties dancot, viņš nedzirdēja slepeno sačukstēšanos.

-Jondalar, te ir pēdējā ūdens soma ar vīnu, - Tonolans sacīja. - Dže­tamio saka, ka mums esot jāiesāk deja, bet nav jāpaliek līdz galam. Tiklīdz radīsies tāda iespēja, mēs šmauksim projām.

- Vai paši nevēlaties paņemt to līdzi? Lai nosvinētu divatā.

Tonolans uzsmaidīja brālim. - Nu, patiesībā šī nav pēdējā, vienu

tomēr esam jau paslēpuši. Taču nedomāju, ka mums tā būs vajadzīga. Jau tas, ka varēsim beidzot ar Džetamio palikt divatā, būs lieli svētki.

- Viņu valoda tik jauki skan. Vai tev tā neliekas, Džetamio? - Čerunio pavaicāja. - Vai tu kaut ko no tās saproti?

- Mazliet, bet grasos iemācīties vairāk. Apgūšu arī Mamutu valodu. Tā bija Toli ideja, ka mums jāiemācās citam cita valoda.

- Toli saka, ka labākais veids, kā iemācīties Šaramudu valodu, ir visu laiku tajā sarunāties. Viņai taisnība. Piedod, Čerunio. Nav pieklājīgi sarunāties Zelandoni valodā, - Jondalars atvainojās.

- Ak nē! Man nav nekas pret to iebilstams, - Čerunio atbildēja, kaut gan īstenībā viņai bija gan iebilstams. Viņai nepatika, ja nevarēja pie­dalīties sarunā. Bet atvainošanās pat vairāk nekā remdēja sievietes ne­patiku, un Čerunio jutās pagodināta, ka ir iekļauta izredzēto grupiņā - kopā ar jaunlaulātajiem un slaido, izskatīgo Zelandoni vīrieti. Viņa ļoti labi apzinājās, ka vairākas jaunas sievietes viņu pavada ar skaudīgiem skatieniem.

Ieplakas aizmugurē, pie klinšu pārkares, dega ugunskurs. Piegājuši pie ugunskura un palaiduši apkārt vīnu, viņi izveidoja dejotāju grupiņu; divas jaunas sievietes rādīja vīriešiem dejas pamatsoli. Flautas, bungas un klabekļi iesāka jautru melodiju, kurai pievienojās arī spēlētāja uz mamuta kaula, un šo vienreizīgo orķestri papildināja mūzikas skaņas, kas atgādināja ksilofonu.

Tiklīdz sākās deja, Jondalars pamanīja, ka pamatsoli var likt dažādās variācijās, tas bija atkarīgs tikai no dejotāja prasmes un iztēles; dažbrīd kāds pāris izrādīja tik aizrautīgu dedzību, ka pārējie dancotāji apstājās un, sizdami kājas un rokas, tos pamudināja un pauda savu atzinību. Apkārt dejotājiem savācās bariņš ļaužu, kas šūpojās dejas ritmā un dziedāja, un bez nekādas pauzes mūzika pārgāja citā ritmā - sākās nākamā deja. Un tā tas turpinājās - mūzika un dejas nekad nebeidzās, bet arvien jauni cilvēki pievienojās mūziķu, dejotāju un dziedātāju rindām; citi pēc savas gribas izstājās; mūzika skanēja nebeidzamā ritma, melodijas un tempa virknē, kas turpināsies tik ilgi, kamēr vien būs kāds, kas vēlēsies turpināt.

Čerunio bija naska partnere, un Jondalars, kas bija iedzēris vairāk vīna nekā parasts, sāka iejusties svētku gaisotnē. Kāds uzsāka atbildes dziesmu, nodziedot pirmo rindiņu. Driz vien Jondalars atklāja, ka dzies­mas vārdus piemēro attiecīgajam notikumam; tos varēja izdomāt jebkurš, kam bija nodoms izraisīt jautrību un smieklus, bieži dziesmas vārdos tika doti mājieni par Baudas veltēm. Driz vien dziedāšana kļuva par sacensību starp tiem, kas centās būt jautri, un tiem, kas centās nesmieties. Daži da­lībnieki, lai iegūtu vēlamo reakciju, pat sāka taisīt dažādas grimases. Tad apļa vidū iegāja kāds vīrs, kas šūpojās dziesmas ritmā un skandēja:

"Te ir Jondalars, tik liels un varens,

Augumā tik ražens.

Čerunio tik mīļa, maza,

Viņas dēļ var kaklu lauzt pat kaza."

Vīra skandētās rindas ieguva vēlamo atsaucību: tās pavadīja smiekli un izsaucieni.

- Jondalar, kā tu tiksi klāt Čerunio? - kāds iesaucās. - Tu jau pār­lauzīsi muguru, tikai viņu noskūpstot vien.

Jondalars uzsmaidīja jaunajai sievietei. - Nelauzīšu muguru, - viņš atbildēja, pacēla Čerunio savās rokās un noskūpstīja, pārējo ļaužu kāju sišanas, smieklu un aplausu pavadīts. Burtiski atrauta no zemes, mazā sieviete apvija rokas viņam ap kaklu un kaislīgi atbildēja uz vīrieša skūpstu. Jondalars bija pamanījis, ka vairāki pāri pamet grupiņu un dodas uz teltīm vai paklājiem, kas nolikti kādā klusā stūrītī, tālu prom no visu acīm; arī viņš pats jau sāka par to domāt. Sievietes kaisle uz skūpstīšanos lika viņam domāt, ka Čerunio tam piekristu.

Viņi to nedrīkstēja darīt uzreiz - tas tikai izsauktu vēl vairāk smieklu, bet pamazām varēja sākt virzīties uz to pusi. Daži jauni ļaudis pievie­nojās dziedātājiem un skatītājiem, un temps mainījās. Šis būtu īstais laiks, lai pazustu ēnā. Kad Jondalars jau vadīja Čerunio ārā no pūļa, pēkšņi parādījās Radonio.

- Čerunio, tu jau esi ar viņu kopā visu vakaru. Vai nedomā, ka pie­nācis laiks padalīties? Galu galā šīs taču ir Mātes godināšanas dzīres un mums ir jādalās Viņas balvās.

Radonio iespraucās starp Jondalaru un Čerunio un noskūpstīja vī­rieti. Pēc tam viņu apskāva vēl kāda sieviete, pēc tam - vēl vairākas. Jondalars atradās jaunu sieviešu ielenkumā un sākumā atbildēja uz viņu skūpstiem un glāstiem. Bet, kad jau vairāki roku pāri pieskārās pārāk intīmām viņa ķermeņa daļām, vīrietis vairs nebija pārliecināts, ka viņam tas patīk. Baudas sniegšanai bija jānotiek pēc brīvas izvēles. Viņš izdzirdēja apslēptu sieviešu cīniņa skaņu un pēkšņi ļoti izmisīgi sāka atvairīt rokas, kas meklēja, kā atsiet viņa bikses un iesniegties to iekšpusē. Tas jau bija par daudz.

Viņš nokratīja viņas visas nost - un ne vairs tai maigākajā veidā. Kad sievietes beidzot saprata, ka Jondalars neļaus nevienai sev pieskarties, viņas smīnēdamas atkāpās. Pēkšņi viņš pamanīja, ka vienas trūkst.

- Kur ir Čerunio? - viņš pavaicāja.

Sievietes saskatījās un sāka ķiķināt.

- Kur ir Čerunio? - Jondalars jau uzstājīgāk prasīja, bet, kad vienīgā atbilde joprojām bija ķiķināšana, viņš paspēra soli uz priekšu un sa­grāba Radonio. Nodarīdams viņai sāpes, jaunais vīrietis satvēra viņas roku kā spīlēs, bet viņa negribēja to atzīt.

- Mēs domājām, ka Čerunio pienākas ar tevi dalīties, - Radonio atbil­dēja, cenzdamās izspiest smaidu. - Visas grib dabūt lielo, smuko Ze­landoni vīrieti.

- Bet Zelandoni negrib visas. Kur ir Čerunio?

Radonio aizgrieza galvu un atteicās atbildēt.

- Ak tad tu teici, ka gribi lielo Zelandoni vīrieti? - Jondalars kūsāja dusmās, to pierādīja arī viņa balss. - Tu dabūsi lielo Zelandoni! - Viņš nogrūda sievieti uz ceļiem.

- Tu dari man pāri! Kāpēc jūs pārējās man nepalīdzat?

Bet pārējās jaunās sievietes nebija vairs tik pārliecinātas, ka vēlas viņam pieiet tik tuvu klāt. Turēdams Radonio aiz pleciem, Jondalars nogrūda viņu zemē pie ugunskura. Mūzika bija apklususi, un cilvēki grozījās apkārt, nebūdami pārliecināti, vai vajadzētu iejaukties. Rado­nio pūlējās piecelties, bet Jondalars ar savu augumu neļāva viņai to izdarīt.

- Tu gribēji lielo Zelandoni, tu viņu dabūji. Tagad pasaki: kur ir Če­runio?

- Es esmu te, Jondalar. Viņas mani turēja ciet tur tālāk un bija man kaut ko iebāzušas mutē. Viņas sacīja, ka tikai jokojoties.

- Slikti joki, - viņš sacīja, pieceldamies kājās un palīdzēdams arī Rado­nio tikt kājās. Viņai acīs bija asaras, un sieviete berzēja saspiesto roku.

- Tu man nodarīji pāri, - viņa raudāja.

Pēkšņi Jondalars aptvēra, ka tas bija domāts kā joks un viņš ir iz­gāzies. Ne viņš pats, ne Čerunio nebija savainoti. Viņam nevajadzēja nodarīt pāri Radonio. Jondalara dusmas pagaisa, to vietā iestājās nožēla.

- Es… es negribēju tev nodarīt pāri… es…

- Tu jau viņai nenodarīji pāri, Jondalar, ne tik ļoti, kā tev liekas, - sacīja kāds vīrs, kas bija vērojis visu notikušo. - Tā viņai arī vajadzēja. Šī sieviete mūždien kaut ko izdomā un sarīko nepatikšanas.

- Tev tikai vajag vēlēties, un viņa tavā labā izdarīs visu, - sacīja viena no jaunajām sievietēm, aizstāvēdama Radonio, tagad, kad viss bija atkal atgriezies normālās sliedēs.

-Jūs varbūt domājat, ka vīrietim patīk, ja visas metaties tam virsū, bet viņam tas nepatīk.

- Tā nav taisnība, - Radonio nepiekrita. - Tu domā, ka mēs neesam dzirdējušas, kā tu joko par šo vai kādu citu sievieti, kad domā, ka tevi neviens nedzird? Es dzirdēju, kā tu stāstīji, ka vēlies iegūt vairākas sievietes reizē. Es pat dzirdēju, ka tu gribi iegūt meitenes pirms Pirmās baudas veltes, kaut arī ļoti labi zini, ka viņām nedrīkst pieskarties pat tad, ja Māte jau viņas tam sagatavojusi.

Jaunais vīrietis nosarka, un Radonio izmantoja savu priekšrocību.

- Daži no jums runā pat par plakangalvju sieviešu iegūšanu!

Pēkšņi no ugunskura ēnas iznira liels sievietes stāvs. Viņa nebija īpaši

gara, bet resna gan - ļoti tukla. Acu izliekums, tāpat kā tetovējums uz sejas, liecināja par svešu izcelsmi, kaut arī viņai mugurā bija Šamudu apstrādātas ādas tunika.

- Radonio! - sieviete uzsauca. - Svētku laikā, kas rīkoti par godu Mātei, nav labi runāt tādas neģēlības. - Tagad Jondalars viņu pazina.

- Piedod, Šamud, - Radonio atvainojās, noliekdama galvu. Viņas seja no kauna bija piesarkusi patiesā nožēlā. Tas atklāja Jondalaram, ka meitene vēl ir ļoti jauna. Tās visas vēl gandrīz bija meitenes. Viņš bija uzvedies pretīgi.

- Mana dārgā, - sieviete maigi uzrunāja Radonio. - Vīrietim patīk būt pavedinātam, nevis iekarotam.

Jondalars vērīgāk paskatījās uz sievieti; viņš domāja tieši tāpat.

- Bet mēs jau negrasljāmies viņam nodarīt pāri. Domājām, ka viņam tas patiks… pēc kāda brītiņa.

- Un tā arī varbūt būtu bijis, ja jūs būtu bijušas maigākas un iz­smalcinātākas. Nevienam nepatīk, ja liek kaut ko darīt ar varu. Tev taču pašai arī nepatika, kad viņš pret tevi lietoja spēku, vai ne?

- Viņš man nodarīja pāri!

- Vai tiešām? Vai arī gribēja tevi piespiest izdarīt kaut ko pret pašas gribu? Es uzskatu, ka tu esi vairāk nodarījusi pāri viņam. Un kā tad paliek ar Čerunio? Vai kāda no jums padomāja, ka nodarāt pāri arī vi­ņai? Jūs nedrīkstat nevienu ar varu piespiest dāvāt Baudas veltes. Tas nedara Mātei godu. Tas noniecina Viņas veltes.

- Šamud, tava kārta derībās…

- Es aizkavēju spēli. Nāc nu, Radonio! Ir taču dzīres! Mudo vēlas, lai viņas bērni ir laimīgi un priecīgi. Tas bija tikai mazs starpgadījums, neļauj tam sabojāt tavu prieku, mana dārgā. Dejas ir atsākušās; aizej padejo!

Kad sieviete bija atgriezusies pie azartspēles, Jondalars saņēma Rado­nio rokas. - Es… piedod. Es nedomāju. Negribēju tevi savainot. Lūdzu, man kauns… piedosi?

Radonio pirmā doma bija uzmest lūpu un dusmās atrauties, bet, kad viņa ieskatījās puiša godīgajā sejā un tumši violetajās acīs, viņas sapīkums pārgāja. - Tas bija muļķīgs… bērnišķīgs joks, - viņa atbildēja, gandrīz pārņemta ar vīrieša klātbūtnes iespaidu, un pievirzījās viņam tuvāk. Jondalars apskāva meiteni, pieliecās tuvāk un uzspieda uz viņas lūpām ilgu un prasmīgu skūpstu.

- Paldies, Radonio, - viņš pateica un aizgāja projām.

- Jondalar! - Čerunio uzsauca viņam pakaļ. - Kurp tu dodies?

Ar vainas apziņu viņš atcerējās, ka bija par meiteni aizmirsis. Viņš atnāca atpakaļ pie sīkās, skaistās un dzīvespriecīgās meitenes - nebija nekādu šaubu, ka viņa ir valdzinoša. Jondalars pacēla Čerunio uz rokām, un viņa kaislajā skūpstā bija manāma nožēla.

- Čerunio, esmu devis solījumu. Viss notiktu, ja es būtu gatavs lauzt solījumu, bet tu tik viegli ļāvi man aizmirsties. Es ceru… kādu citu reizi. Lūdzu, nedusmojies, - Jondalars sacīja, tad ātri gāja prom uz mājokļu pusi, kas atradās zem smilšakmens pārkares.

- Radonio, kāpēc tev bija jāatnāk un viss jāsabojā? - Čerunio noteica, vērodama, kā Jondalars no viņas aiziet.

Ādas strēmele pie ieejas mājā, kurā viņš dzīvoja kopā ar Seranio, bija nolaista, bet nebija nolikti sakrustoti dēļi, kas neļautu turpināt ceļu. Jondalars atviegloti nopūtās. Vismaz Seranio nebija mājā kopā ar kādu citu. Pastūmis ādas strēmeli, viņš atklāja, ka iekšā valda tumsa. Varbūt Seranio vēl nav pārnākusi? Varbūt viņa tomēr ir kopā ar kādu citu? Iedomājies par to, Jondalars atcerējās, ka kopš ceremonijas nebija Seranio vairs redzējis. Un viņa bija tā, kas nevēlējās nekādas saistības; viņš bija devis solījumu tikai pats sev, ka šo nakti pavadīs kopā ar

Seranio. Varbūt viņai bija citi plāni, varbūt Seranio bija viņu redzējusi kopā ar Čerunio?

Jondalars sataustīja ceļu uz telpas tālāko galu, kur uz paaugstinā­juma bija uzklāts dūnu pildīts matracis un zvērādas. Darvo gulta, kas atradās pie sānu sienas, bija tukša. Tas jau bija gaidāms. Ne jau bieži šeit sabrauca ciemiņi, it īpaši viņa vecumā. Viņš labprāt draudzējās ar citiem zēniem un, cenšoties palikt nomodā, pavadīja kopā ar tiem visu nakti.

Tuvojoties telpas tālākajam galam, Jondalars sasprindzināja dzirdi. Vai viņš dzirdēja elpošanu? Pieliecoties pāri paaugstinājumam un sa­taustot roku, viņa sejā atplauka priecīgs smaids.

Vēlreiz izgājis ārā, vīrietis paņēma ogli no lielā ugunskura un, nes­dams to uz koka gabala, steidzās atpakaļ. Jondalars aizdedzināja mazas akmens lampas sūnu dakti un durvīm priekšā krusteniski pielika divus dēļus - tā bija zīme, ka viņi nevēlas, lai tos traucē. Tad, pacēlis lampu, klusi piegāja pie gultas, kur vēroja aizmigušo sievieti. Vai vajadzētu viņu modināt? Jā, viņš nolēma, ka vajadzētu, tikai lēni un maigi.

Ideja rada atsaucību vīrieša gurnos. Novilcis drēbes un ieslīdējis bla­kus sievietei, Jondalars apskāva viņas silto augumu. Seranio kaut ko nomurmināja un pagriezās pret sienu. Ilgi, maigi viņu glāstīdams, izjuz­dams zem savas rokas iemigušās sievietes siltumu un ieelpodams viņas sievišķīgo smaržu, viņš izpētīja katru auguma vietiņu: roku līdz pat pirkstu galiņiem, asās plecu lāpstiņas, rievoto mugurkaulu, kas noveda pie mazā dibentiņa izliekuma, tad gūžas, kājas un ceļgalus, kāju ikrus un potītes. Kad viņš pieskārās sievietes sēžamvietai, Seranio atrāva kā­jas. Jondalars pastiepa rokas, lai saņemtu sievietes krūtis. Ar plaukstu pieskāries krūtsgaliņam, viņš juta, kā tas reaģē un kļūst ciets. Vīrietim radās vēlēšanās to pasūkt, bet tā vietā viņš ar savu augumu piespiedās sievietes ķermenim un sāka skūpstīt viņas plecus un kaklu.

Jondalaram patika pieskarties Seranio ķermenim, pētīt un atklāt to no jauna. Viņš bija iepazinis ne tikai Seranio. Viņš mīlēja visu sieviešu augumus, jo tie viņam patika un sagādāja baudu. Viņa vīrietības daikts jau pulsēja un bija piebriedis liels, dedzīgi alkdams darboties, bet vēl kontrolējams. Vienmēr bija labāk tad, ja viņš tik ātri tam nepadevās.

- Jondalar? - ierunājās miegaina balss.

- Jā, - viņš atbildēja.

Seranio pagriezās uz muguras un atvēra acis. - Vai jau rīts?

- Nē. - Jondalars piecēlās uz elkoņa un, glāstīdams krūti, skatījās uz Seranio, tad pieliecās, lai pasūktu krūtsgaliņu, ko jau iepriekš bija gribējis sajust savā mutē. Noglāstījis viņas vēderu, viņš pasniedzās pēc siltās vietiņas starp sievietes kājām un atstāja roku uz apmatotā uzkalniņa. Seranio bija vismīkstākais un zīdainākais kaunuma apma­tojums no visām sievietēm, ar kurām viņš bija pārgulējis. - Es gribu tevi, Seranio. Gribu šonakt kopā ar tevi godināt Māti.

- Tev būs jādod man laiks pamosties, - sieviete atbildēja, bet lūpu kaktiņos rotājās smaids. - Vai mums nav palikusi auksta tēja? Gribu izskalot muti - vīns parasti atstāj nepatīkamu garšu.

- Es paskatīšos, - viņš atbildēja un piecēlās kājās.

Kad viņš, nesdams krūzīti, atgriezās, Seranio rāmi pasmaidīja. Daž­kārt viņai vienkārši patika nolūkoties šajā vīrietī - viņš bija tik ļoti vīrišķīgs: ejot muskuļi spēlējās uz muguras, varenās krūtis klāja gaiši matiņi, vēders stingrs, kājas spēcīgas un muskuļotas. Seja bija gandrīz vai pati pilnība: spēcīgs, četrstūrains žoklis, taisns deguns, jutekliska mute - sieviete zināja, cik kaislīga šī mute mēdz būt. Vīrieša vaibsti bija tik pareizi un proporcionāli veidoti, ka viņu varētu uzskatīt par skaistuli, ja vien Jondalars nebūtu tik vīrišķīgs un ja vien skaists ir vārds, ko var attiecināt uz vīriešiem. Pat viņa rokas bija spēcīgas un jutekliskas un acis - izteiksmīgas, neatvairāmas un neiedomājami zilas; Jondalars ar vienu vienīgu skatienu varēja likt sievietes sirdij pukstēt straujāk, tas varēja likt viņai tik ļoti vēlēties lepno, vareno vīrišķību, kas slējās viņas priekšā, pirms viņa vēl bija to ieraudzījusi.

Pirmoreiz, kad Seranio bija to ieraudzījusi, viņa nedaudz sabijās, un vēlāk saprata, cik meistarīgi Jondalars māk ar to darboties. Viņš nekad neko neuzspieda ar varu, tikai sniedza viņai tik daudz, cik viņa bija gatava ņemt pretim. Jā gan, viņa pati to gribēja - gribēja to visu izjust sevi, vēlēdamās, kaut varētu paturēt to visu. Seranio priecājās, ka Jondalars bija viņu pamodinājis. Paņēmusi krūzīti, viņa paslējās, bet, pirms iedzēra malciņu, noliecās un paņēma mutē locekļa pulsējošo galviņu. Aizvēris acis, jaunais vīrietis ļāvās baudai.

Seranio apsēdās, iedzēra tēju un piecēlās kājās. - Man jāiziet ārā, - viņa sacīja. - Vai daudz cilvēku vēl ir nomodā? Es negribu ģērbties.

- Ļaudis joprojām dejo, vēl ir agrs. Varbūt labāk izmanto kasti?

Kad Seranio bija atgriezusies gultā, Jondalars viņu vēroja. Ak Māt! Viņa

bija skaista sieviete, tik jaukiem sejas vaibstiem un mīkstiem matiem. Seranio kājas bija garas un graciozas, bet dibens mazs un labi veidots, krūtis mazas, stingras, ar augstiem, izspīlētiem krūtsgaliņiem - joprojām meitenīgas. Pāris striju uz vēdera bija vienīgā zīme, ka šī sieviete ir māte, un pāris krunciņu ap acīm - vienīgā liecība par viņas gadiem.

- Biju domājusi, ka tu atgriezīsies vēlu, ir taču svētki, - Seranio sacīja.

- Kāpēc tu esi šeit? Tu pati sacīji - nekādu saistību un solījumu.

- Nesatiku nevienu, kas mani interesētu, turklāt biju nogurusi.

- Tu esi interesanta… es neesmu noguris, - Jondalars atbildēja smai­dīdams. Viņš apskāva sievieti un noskūpstīja viņas silto muti, viņa mēle meklējās, un Jondalars piekļāva sievieti sev tuvāk klāt. Seranio sajuta pret vēderu atduramies karstu, pulsējošu locekli, un sievieti pārņēma karstuma vilnis.

Jondalars bija nolēmis visu paildzināt, kontrolēt sevi tik ilgi, līdz sieviete būs vairāk nekā gatava. Kamēr viņa turēja vīrieša galvu sev pie krūtīm, jaunais Zelandoni vīrietis atklāja, ka pats ir tik ļoti izsalcis pēc viņas mutes, kakla, krūtsgaliņu sūkšanas un kodīšanas. Pastiepis roku pēc viņas pūkainā uzkalniņa, Jondalars sajuta, ka tas ir karsts un mitrs. Kad viņš kaunuma lūpu spraugā pieskārās mazajam, cietajam klitoram, pār sievietes lūpām izlauzās kluss kliedziens. Seranio pacēlās uz augšu un piespiedās pie vīrieša, kamēr viņš glāstīja to vietiņu, par kuru zināja, ka tā sagādā viņai baudu.

Jondalars sajuta, ko Seranio gribēja šoreiz. Viņi apmainījās vietām: viņš nogūlās uz vieniem sāniem, viņa - uz muguras. Sieviete pacēla vienu kāju pāri vīrieša gūžai un otru ielika viņam starp kājām, un, ka­mēr viņš glāstīja un apmīļoja Seranio baudas centru, viņa pasniedzās, lai ievadītu viņa alkaino vīrietību savās dziļajās dzīlēs. Loceklim ieejot viņā, Seranio no kaisles iekliedzās un vienlaikus izjuta divas izsmalci­nātas baudas.

Ieejot viņā tik dziļi, cik sieviete spēja uzņemt, Jondalars sajuta, ka Seranio siltums viņu iesūc sevī. Viņš atrāvās un iegrima vēlreiz, līdz varēja ieiet vēl dziļāk. Sieviete pacēlās pie viņa rokas, kad viņš iegāja viņā vēl spēcīgāk. Vīrietis jutās tik piebriedis, tik gatavs, un Seranio kliedza, kad viņas spriedze pieauga. Viņa uzspieda pretim, un Jondalars juta, kā viņa gūžas saspringst. Paberzējis spēcīgāk, viņš iegāja sievietē vēlreiz, pēc tam vēlreiz; spēcīgi orgasma viļņi aiznesa abus kopā uz ne­izmērojamām virsotnēm, un viņus pārņēma neizsakāms atvieglojums. Pēdējie grūdieni izsauca trīsas un absolūtu piepildījumu.

Viņi palika mierīgi guļam, kājas joprojām bija kopā savijušās. Sera­nio uzkāpa uz vīrieša. Tikai tagad, pirms viņa loceklis vēl nebija kļuvis slābans, bet nebija vairs pilnībā piebriedis, viņa beidzot varēja to visu ielikt sevī. Šķita, ka Jondalars vienmēr dod viņai vairāk, nekā viņa spēj dot Jondalaram. Viņš negribēja kustēties - viņš jau gandrīz bija gatavs gulēt, bet aizmigt vēl nevarēja. Visbeidzot viņš izņēma savu iztukšoto locekli un iekārtojās Seranio pie sāniem. Sieviete klusi gulēja blakus, bet viņš zināja, ka Seranio vēl nav aizmigusi.

Jondalars ļāva savām domām aizklīst tālu, pēkšņi viņš atklāja, ka domā par Čerunio un Radonio un visām pārējām jaunajām sievietēm. Kā būtu bijis būt kopā ar viņām visām uzreiz? Izjust sev apkārt visus šos jaunavīgos, siltos sieviešu ķermeņus ar siltajām gūžām, apaļajiem dibentiņiem un mitrajām dzīlēm. Sajust mutē vienas sievietes krūtis un ar rokām pētīt citus ķermeņus. Viņš izjuta, ka viņu pārņem jauns uzbudinājuma vilnis. Kāpēc viņš bija tās atgrūdis? Dažkārt viņš patie­šām spēj būt pilnīgi stulbs.

Jondalars paskatījās uz sev blakus gulošo sievieti un gribēja uzzināt, cik ilgā laikā viņa būtu gatava nākamajam aktam, tad iepūta dvašu Seranio ausī. Viņa uzsmaidīja Jondalaram. Viņš noskūpstīja viņas kaklu un pēc tam ari muti. Šoreiz viss notiks lēnāk, viņš nesteigsies. Sera­nio ir skaista, brīnišķīga sieviete… Kāpēc gan Jondalars nespēj viņā iemīlēties?