Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

23

Eila apturēja zirgu, noslīdēja no Vīnijas muguras un pasniedza Jon­dalaram pilošo ūdens somu. Vīrietis to paņēma un izslāpis dzēra lie­liem malkiem. Viņi atradās tālu ielejā, gandrīz jau stepē, diezgan lielu gabalu prom no upes.

Visapkārt vējā viļņojās zeltaina zāle. Viņi bija vākuši irbulenes, pro­sas graudus un savvaļas rudzus, tur bija ari nenogatavojušās smagas miežu vārpas, kā arī parastie un divgraudu kvieši. Tas bija apnicīgs darbs - ar roku noliekt katru stiebru un savākt cietās sēklas. Mazie, apaļie prosas graudiņi, kas bija nolikti vienā groza pusē - grozs bija sadalīts divās daļās un karājās auklā ap kaklu, lai abas rokas būtu brī­vas, - viegli atsitās, un graudiem bija nepieciešama atsijāšana. Rudzi, kas atradās otrā groza pusē, brīvi pa to kūļājās.

Eila aplika groza auklu ap kaklu un ķērās pie darba. Drīz pēc tam arī Jondalars viņai pievienojās. Kādu bridi abi plecu pie pleca lasīja graudus, tad Jondalars pagriezās pret jauno sievieti. - Eila, kāda ir sajūta jāt uz zirga? - viņš painteresējās.

- To ir grūti izskaidrot, - viņa atbildēja, ieturēdama pauzi, lai apdo­mātu atbildi. - Jājot ātri, ir loti satraucošas izjūtas. Bet, ari lēni jājot, izjūtas ir tādas pašas. Jājot ar Vīniju, mani pārņem labas sajūtas. - Tad viņa atkal pievērsās darbam un pēkšņi apstājās. - Vai tu nevēlētos to pamēģināt?

- Ko pamēģināt?

- Izjāt ar Vīniju.

Jondalars lūkojās sievietē, cenzdamies saprast, kā viņa, to pateikusi, īstenībā jutās. Viņš bija gribējis pamēģināt izjāt ar zirgu, bet likās, ka Eilai ar zirgu ir tik personiskas attiecības, ka vīrietis nezināja, kā to taktiski palūgt. - Jā, es vēlētos gan. Bet vai Vīnija man to ļaus?

- Nezinu. - Jaunā sieviete paskatījās saulē, lai noteiktu, cik vēls jau ir, tad uzmeta grozu uz muguras. - Varam pamēģināt.

- Tūlīt pat? - Jondalars vaicāja. Viņa pamāja, jau sākdama iet at­pakaļ. - Es domāju, ka tu biji aizjājusi pēc ūdens, lai mēs vēl varētu vākt graudus.

- Tā bija. Biju aizmirsusi, ka ar diviem roku pāriem graudu vākšana noris daudz ātrāk. Es tikai skatījos savā grozā - neesmu pieradusi pie palīdzības.

Vīrieša dažādās prasmes Eilu visu laiku pamatīgi pārsteidza. Viņš ne tikai vēlējās palīdzēt, bet arī mācēja darīt visu, ko darīja Eila; ja nemācēja, tad iemācījās. Viņu interesēja viss, it īpaši viss jaunais. Eila Jondalarā saskatīja sevi pašu. Tikai tagad viņa spēja novērtēt, cik ne­parasta viņa bija likusies klana ļaudīm. Tomēr viņi bija Eilu pieņēmuši un centušies pieradināt pie sava dzīves modeļa.

Ari Jondalars uzmeta grozu uz muguras un pievienojās jaunajai sie­vietei. - Esmu gatavs šodien darbu beigt. Eila, tu jau esi savākusi tik daudz graudu, turklāt mieži un kvieši vēl nemaz nav nogatavojušies. Nesaprotu, kāpēc tev vajag vairāk?

- Tie domāti VInijai un kumeliņam. Viņiem būs vajadzīga arī zāle. Vīnija ziemā barojas laukā, bet, kad sniega sega ir pārāk dziļa, daudzi zirgi aiziet bojā.

Paskaidrojums bija tik izsmeļošs, ka noraidīja visus iebildumus, kas viņam būtu varējuši rasties. Baudīdami siltās saules starus uz kailās ādas, viņi kopā brida atpakaļ pa garo zāli - tagad viņiem vairs nebija tajā jāstrādā. Jondalaram mugurā bija vienīgi gurnauts, un viņa āda bija tikpat brūni nosauļota kā Eilai. Jaunā sieviete bija uzvilkusi vasaras apmetni, kas apklāja augumu no vidukļa līdz lieliem, bet, kas bija pats svarīgākais, - tajā bija ieloces un maisiņi, kur ielikt darbarīkus, lingu un citus priekšmetus. Otrs apģērba aksesuārs, kas Eilai bija mugurā, bija mazais ādas maisiņš ap kaklu. Jondalars jau vairākkārt bija apbrī­nojis sievietes tvirto un šmaugo augumu, bet viņš neizrādīja nekādus atklātus žestus, arī Eila viņu uz to neizaicināja.

Jondalars nepacietīgi gaidīja jāšanu zirga mugurā, mocīdamies ne­ziņā, kā Vīnija uz to reaģēs. Ja bija nepieciešams, viņš varēja pārvie­toties samērā ātri. Izņemot nelielu pieklibošanu, ar vīrieša kāju viss bija kārtībā, un viņš cerēja, ka ar laiku arī klibošana pāries. Ārstējot viņa kāju, Eila bija paveikusi brīnumu, viņam bija par tik daudz ko viņai jāpasaka paldies. Jondalars bija sācis domāt par došanos prom - nebija vairs nekāda iemesla, lai viņš šeit uzkavētos, bet likās, ka Eila viņu nesteidzina aiziet, un tā nu Zelandoni vīrietis to visu laiku atlika.

Viņš gribēja palīdzēt sievietei sagatavoties gaidāmajai ziemai; vismaz tik daudz viņš bija viņai parādā.

Turklāt Eilai bija ari jāparūpējas par zirgiem. Par to viņš nebija pa­domājis. - Tas nu gan ir milzīgs darbs, lai sarūpētu zirgiem barību, vai ne?

- Nav jau nemaz tik liels, - Eila atbildēja.

- Es tagad domāju, tu teici, ka zirgiem ir vajadzīga ari zāle. Vai tad tu nevarēji nogriezt graudus ar visiem stiebriem un aiznest tos uz alu? Tad tā vietā, lai vāktu graudos šajos, - viņš norādīja uz vācamajiem groziem, - tu varētu izsijāt sēklas grozos. Turklāt iegūtu arī zāli.

Savilkusi pieri, Eila neko neatbildēja, apdomādama šo priekšlikumu.

- Varbūt… Ja stiebrus pēc to nogriešanas noliktu žāvēties, sēklas pašas izbirtu. Dažas varbūt izbirtu, bet citas ne. Te uz lauka vēl ir palicis daudz miežu un kviešu… vērts pamēģināt. - Eilas sejā iegūla plats smaids.

- Jondalar, manuprāt, tam vajadzētu izdoties!

Jaunā sieviete izskatījās tik patiesi ar šo ideju aizrāvusies, ka arī Jondalaram bija jāpasmaida. Vīrieša atzinība, pievilcība un prieks par viņu bija tik acīmredzams un atspoguļojās viņa skaistajās, pavedino­šajās acīs. Tāpēc Eila atbildēja atklāti un dabiski.

-Jondalar, man tik ļoti patīk, kad tu smaidi… man, ar muti un acīm.

Viņš iesmējās savus negaidītos, nevaldāmos un jautri draiskos smiek­lus. Vīrietis pie sevis nodomāja: "Šī sieviete ir tik godīga. Nedomāju, ka viņa kādreiz ir bijusi citāda nekā pilnīgi atklāta. Cik gan vienreizīga sieviete viņa ir!"

Arī Eilu aizrāva Jondalara pēkšņie smiekli, jaunās sievietes smaids pārvērtās jautros smieklos un tad pārgāja dabiskā, neierobežotā prieka izpausmē.

Nomierinājušies un apvaldījuši smieklus, abi dziļi ievilka elpu un izslaucīja acis, bet pēc brīža tie no jauna izlauzās uz āru. Ne viens, ne otrs nespēja pateikt, kas bija bijis tik nedzirdēti smieklīgs; smiekli bija radušies paši no sevis. Bet tā bija laba un līksma spriedzes noņemšana tai situācijai, kas bija izveidojusies.

Atsākot iet uz priekšu, Jondalars aplika roku Eilai ap vidukli. Pēc kopīgas smiešanās tas vienkārši bija sirsnīgs reflekss. Vīrietis juta, kā jaunā sieviete saspringst, tāpēc nekavējoties savu roku atrāva. Viņš bija apsolījis sev un arī viņai - pat ja Eila vēl toreiz viņa vārdus nebija sapratusi -, ka ar savu klātbūtni viņai neuzbāzīsies. Ja šī sieviete bija devusi zvērestu atturēties no Baudas veltes, viņš nenostādīs sevi tādā stāvoklī, ka viņai būtu vīrietim jāatsaka. Viņš bija ļoti uzmanīgi un ar lielu cieņu izturējies pret Eilas personību.

Bet Jondalars bija sajutis sievietes smaržu, kas plūda no viņas siltās ādas, viņam patika piebriedušās, pilnās krūtis, kas atradās viņam pie sāniem. Pēkšņi viņš atcerējās, ka jau veselu mūžību nebija gulējis ar sievieti, un gurnauts nespēja viņa domas noslēpt. Vīrietis aizgriezās prom, cenzdamies piesegt piebriedušo locekli, bet tas bija vienīgais, ko viņam atlika darīt, lai uz vietas nebūtu jānoplēš gurnauts no sava auguma. Vīrieša solis kļuva garāks, līdz viņš jau gandrīz vai skrēja Eilai pa priekšu.

- Doni! Kā es gribu šo sievieti! - viņš klusi murmināja.

Asaras sāka tecēt pa Eilas acu kaktiņiem, kad viņa ieraudzīja, ka Jondalars kā bulta aizšaujas uz priekšu. "Ko es izdarīju nepareizi? Kā­pēc viņš tā no manis atrāvās? Kāpēc viņš man neparāda savu signālu? Es redzu viņa vajadzību, kāpēc viņš to nevēlas atbrīvot kopā ar mani? Vai esmu tik neglīta?" Eila notrīsēja, atceroties sajūtu, kad vīrieša roka viņu apskāva; sievietes nāsis sajuta vīrieša smaržu. Viņa lēni vilka kājas, negribēdama skatīties viņam acīs, juzdamās tieši tāpat kā bērnībā, kad bija izdarījusi kaut ko tādu, par ko zināja, ka tas ir slikti, - tikai šoreiz viņa nezināja, ko sliktu bija izdarījusi.

Jondalars bija sasniedzis koku paēnu blakus upei. Viņa vajadzība bija tik spēcīga, ka vīrietis vairs nespēja sevi iegrožot. Pēc īsa brīža viņš jau bija pazudis biezajā koku lapotnē, staipīgs, balts šķidrums spazmās tecēja zemē, un tad, joprojām turēdams savu locekli, vīrietis drebēdams atspiedās pret koku. Tas bija atvieglojums, nekas vairāk, bet vismaz tagad viņš varēja skatīties uz sievieti, necenšoties viņu nogrūst zemē un paņemt ar spēku.

Jondalars atrada zariņu un uzrušināja zemi, lai Zemes Mātes klēpī noslēptu savas Baudas ekstraktu. Zelandoni pastāvēja uzskats, ka šī šķidruma veltīga izšļakstīšana ir Mātes veltes izšķērdēšana, bet, ja tā darīt bija nepieciešams, tad to vajadzēja atdot atpakaļ Zemes Mātei, izšļakstīt uz zemes un apslēpt. "Zelandoni bija taisnība," viņš nodomāja. "Tā ir izšķērdība, un no tās nav nekādas baudas."

Iedams gar upes krastu, jaunais vīrietis kautrējās iziet atklātā laukā. Vīrietis redzēja, ka Eila, piegājusi pie liela akmens, viņu gaida; vienu roku sieviete bija aplikusi kumeliņam ap kaklu un pieri piespiedusi Vī­nijas kaklam. Viņa izskatījās tik neaizsargāta, pieķērusies dzivniekiem, meklējot atbalstu un mierinājumu. Sievietei vajadzētu pieglausties pie viņa; viņš domāja, ka spētu viņu mierināt. Jondalars bija pārliecināts, ka bija izraisījis Eilai ciešanas, un jutās par to nokaunējies, it kā būtu izdarījis ko nosodāmu. Nelabprāt viņš iznāca ārā no meža.

- Ir tādas reizes, kad vīrietis nevar sagaidīt, kad atbrīvosies no spie­dīgās strūklas, - viņš meloja, vārgi smaidīdams.

Eila bija pārsteigta. Kāpēc viņam bija jārunā nepatiesi vārdi? Viņa taču zināja, ko vīrietis bija darījis. Viņš bija atvieglojis savu vaja­dzību.

Klana vīrietis būtu palūdzis vadoņa sievietes atļauju, pirms atvieglo­ties. Ja vīrietis nevarēja kontrolēt savu vajadzību, pat vadoņa sieviete, lai cik neglīta arī būtu, saņemtu šo signālu, ja nevienas citas sievietes tuvumā nebūtu. Neviens pieaudzis vīrietis neatvieglotu pats sevi. Ti­kai pusaudžu vecuma zēni, kas jau sasnieguši briedumu, bet nav vēl ieguvuši savu pirmo medījumu, varētu šādu iespēju apsvērt. Bet Jonda­lars bija devis priekšroku parūpēties pats par sevi, nevis parādījis viņai signālu. Eila jutās dziļi aizvainota; viņa jutās pazemota.

Sieviete ignorēja viņa vārdus un izvairījās skatīties viņam acīs. - Ja vēlies izjāt ar Vīniju, es viņu pieturēšu, kamēr uzkāpsi uz akmens un pārliksi kāju zirga mugurai. Es pastāstīšu Vīnijai, ka vēlies ar viņu izjāt. Varbūt viņa tev to atļaus.

Jondalars atcerējās, ka šis ir bijis tas iemesls, kāpēc viņi bija beiguši vākt graudus. Kas bija noticis ar viņa entuziasmu? Kā gan tik daudz kas var mainīties, aizejot no viena lauka gala līdz otram? Cenzdamies atstāt iespaidu, ka viss ir normāli, vīrietis uzkāpa uz lielā laukakmens ierobījuma, bet Eila pieveda Vīniju tuvāk, taču ari Jondalars izvairījās skatīties sievietei acīs.

- Kā tu panāc to, ka viņa iet tur, kur tu vēlies? - viņš jautāja.

Eilai bija jāapsver šis jautājums. - Es nelieku viņai iet, Vīnija pati

iet tur, kur es to vēlos.

- Bet kā viņa zina, kur tu vēlies doties?

- Es nezinu… - Viņa to nezināja; Eila par to nebija domājusi.

Jondalars nolēma, ka viņam vienalga. Viņš vēlējās jāt kaut kur pro­jām, vienalga kur zirgs viņu vedīs, ja Vīnija vispār vēlēsies viņu pieņemt. Vīrietis uzlika roku uz zirga skausta, lai sajustos stabilāk, un pēc tam piesardzīgi uzkāpa ķēvei mugurā.

Vīnija atglauda ausis. Viņa zināja, ka tā nav Eila, nasta bija daudz smagāka - tai nepiemita ierastā vadības izjūta, sievietes lielu un kāju muskuļu spriedze. Bet Eila bija tepat tuvumā, turēja Vīnijas galvu, un vīrietis bija pazīstams. Ķēve nepārliecināti saslējās pakaļkājās, bet pēc brīža nostājās atkal vietā.

- Kas man tagad jādara? - Jondalars pajautāja, sēdēdams mazā zir­dziņa mugurā - abas garās kājas nokarājās gar ķēves sāniem - un īsti nezinādams, kur likt rokas.

Eila ar ierasto žestu paglāstīja zirgu, tad vērsās pie Vīnijas valodā, kas daļēji sastāvēja no žestiem un daļēji no klanā pieņemtajiem ap­rautajiem vārdiem, kā ari daļēji Zelandoni valodā. - Vīnij, Jondalaram patiktu, ja tu viņu pavizinātu.

Eilas balss skanēja ar mudinošu toni, kas nozīmēja doties uz priekšu, un sievietes roka izdarīja maigu spiedienu; tas bija pietiekams mājiens dzīvniekam, kas bija pieradis pie sievietes norādījumiem. Vīnija sāka iet uz priekšu.

- Ja vēlies viņu apstādināt, apliec rokas viņai ap kaklu, - Eila deva padomu.

Vīnija bija pieradusi, ka viņai mugurā sēž cilvēks. Viņa nelēkāja un neslējās pakaļkājās, bet bez pierastās vadības gāja uz priekšu vilci­nādamās. Jondalars paliecās uz priekšu, lai paglāstītu ķēves kaklu un nomierinātu sevi, tāpat arī zirgu, bet šai kustībai bija līdzība ar Eilas norādījumu skriet ātrāk. Negaidītais rāviens uz priekšu lika vīrietim izmantot Eilas padomu. Noliecies tālu uz priekšu, viņš ar rokām apskāva ķēves kaklu. Vīnijai tas bija signāls skriet vēl ātrāk.

Zirgs ar Jondalaru mugurā sāka nesties pilnos auļos taisni uz priekšu pa lauku, jātnieks visiem spēkiem turējās pie zirga kakla; vīrieša garie mati plīvoja viņam aiz muguras. Zelandoni vīrietis varēja sajust vēju sejā un, kad beidzot uzdrīkstējās spraudziņā pavērt acis, ieraudzīja, ka zeme uztraucošā ātrumā kustas uz priekšu. Tas bija biedējoši - un aizraujoši! Tagad viņš saprata, kāpēc Eila nebija spējusi aprakstīt šīs izjūtas. Tas līdzinājās šļūkšanai lejup pa apledojušu kalnu vai arī kā toreiz, kad lielā store vilka viņu uz priekšu pa upi, tikai daudz aizraujošāk. Ar vienu acs kaktiņu Jondalars ieraudzīja pa kreisi no sevis blakus kustamies kādu kontūru. Bērais kumeliņš skrēja vienā solī ar savu mammu.

Vīrietis izdzirdēja attālu svilpienu, kas skanēja skaļš un griezīgs, un pēkšņi ķēve asā leņķī apgriezās apkārt un auļoja atpakaļ.

- Sēdi taisni! - Eila uzsauca Jondalaram, kad viņi tuvojās. Rikšojot pie sievietes, Vīnija samazināja ātrumu, un vīrietis apsēdās taisni. Pie- rikšojusi pie akmens, ķēve apstājās.

Nokāpis no zirga, Jondalars nedaudz trīcēja, bet viņa acis satraukumā spīdēja. Eila paglāstīja ķēvītes nosvīdušos sānus un, kad Vīnija lēnā riksī devās upmalas virzienā, uz alas pusi, lēnām viņai sekoja.

- Vai zini, ka kumeļš viņai visu ceļu turējās līdzi? Tas nu gan ir viens varens rikšotājs!

No tā, kā Jondalars to pateica, Eila sajuta, ka vārds izsaka ko vairāk nekā nozīmē. - Kas ir rikšotājs? - viņa pajautāja.

- Vasaras sapulču laikā ir tādas sacensības - tās ir visvisādas, bet visinteresantākās ir rikšošanas sacensības, skriešanās, - Jondalars pa­skaidroja. - Skrējējus sauc par rikšotājiem, un šis vārds ieguva plašāku nozīmi - tā sāka saukt tos cilvēkus, kas cenšas uzvarēt vai sasniegt savu mērķi. Tas ir atzinības un pamudinājuma vārds - uzslava.

- Kumeļš ir rikšotājs, tam patīk skrieties.

Klusējot viņi turpināja iet uz priekšu, ar katru soli klusums kļuva arvien nospiedošāks. - Kāpēc tu man liki sēdēt taisni? - Jondalars bei­dzot pavaicāja, gribēdams kaut kā aizpildīt klusumu. - Man šķiet, ka iepriekš tu teici, ka nezini, kā pasaki Vīnijai, ko vēlies. Kad izslējos taisni, viņa sāka skriet lēnāk.

- Agrāk nekad par to nebiju domājusi, bet, kad ieraudzīju tevi tu­vojamies, tad pēkšņi nodomāju: "Sēdi taisni!" Sākumā nezināju, kā lai tev to izskaidroju, bet, kad tev bija jāsamazina ātrums, es vienkārši zināju, kas tajā brīdi jādara.

- Tad jau iznāk, ka tomēr tu dod zirgam kādus signālus, vismaz kaut kādus. Interesanti, vai ari kumeļš varētu iemācīties dažus signālus? - Jondalars skaļi prātoja.

Viņi bija sasnieguši klints sienu, kas sniedzās līdz upei, un, apgājuši tai apkārt, ieraudzīja amizantu skatu, kā Vīnija, lai atvēsinātos, upmalā vārtās dubļos, turklāt vēl īpašā labpatikā stenēdama. Blakus viņai, kājas gaisā sacēlis, vārtījās arī kumeļš. Jondalars smaidīdams apstājās, lai šo skatu pavērotu, bet Eila ar nolaistu galvu turpināja iet uz priekšu. Vīrietis panāca jauno sievieti, kad viņa jau sāka kāpt augšup pa stāvo taku.

- Eila… - Viņa pagriezās, un tad viņš vairs nezināja, ko teikt. - Es… es., ē… es gribēju tev pateikt paldies,

Tas vēl joprojām bija vārds, kuru Eilai bija grūti saprast. Klanā tam nebija līdzīgu vārdu. Katra mazā klana locekļi savā izdzīvošanā bija tik atkarīgi cits no cita, ka savstarpējā palīdzība bija kļuvusi par dzīves­veidu. Paldies netika lietots, tas būtu tikpat neparasti - kā kad bērns pateiktos par rūpēm mātei, kas to nemaz negaida. īpaši pakalpojumi vai dāvanas uzlika pienākumu atbildēt ar tādu pašu laipnību, un ne vienmēr tās tika pieņemtas ar prieku.

Tuvākais jēdziens paldies nozīmei bija tas, ja kāds zemāks klana loceklis jutās pateicīgs kādam augstākam un godājamākam loceklim - parasti tā bija sieviete, kas jutās pateicīga vīrietim par kādu īpašu pa­kalpojumu. Eilai likās, ka Jondalars cenšas viņai pateikties par izjādi Vīnijas mugurā.

- Jondalar, Vīnija tev atļāva sēdēt sev mugurā. Kāpēc tu pateicies man?

- Eila, tu man palīdzēji ar viņu izjāt. Un turklāt ir vēl tik daudz citu lietu, par ko man tev jāsaka paldies. Tu tik daudz esi darījusi manā labā, rūpējusies par mani.

- Vai arī kumeļš teiktu paldies Vīnijai, ka tā par viņu rūpējas? Tev bija tāda vajadzība, es par tevi parūpējos. Kāpēc… paldies?

- Bet tu izglābi man dzīvību.

- Es esmu sieviete, kas ārstē, Jondalar. - Jaunā sieviete centās izdo­māt, kā to izskaidrot: ja kāds izglābj otram dzīvību, viņam pienākas daļa no izglābtā cilvēka dzīvības gara, bet savukārt izglābtajam turp­māk ir pienākums aizsargāt savu glābēju; tā rezultātā abi šie cilvēki kļūst tuvāki nekā asinsradinieki. Bet Eila bija zāļu sieva, tāpēc kopā ar melno mangāna dioksīdu, ko sieviete nēsāja savā amuletu maisiņā, viņai līdzi tika iedota ari daļiņa no katra cilvēka gara. Nevienam vairs nebija nekāda pienākuma dot viņai ko vairāk. - Paldies nav nepiecie­šams, - viņa atbildēja.

- Es zinu, ka tas nav nepieciešams. Zinu, ka esi sieviete, kas ārstē, bet man ir svarīgi, lai tu zinātu, kā es jūtos. Cilvēki cits citam saka paldies par palīdzību. Tā ir pieklājība un tradīcija.

Viņi kāpa augšā pa taciņu viens aiz otra. Eila viņam neko neatbil­dēja, bet Jondalara komentārs atsauca viņai atmiņā Kreba centienus izskaidrot, ka ir nepieklājīgi skatīties pāri robežakmeniem, kas notiek pie citu cilvēku pavarda. Eilai bija bijušas lielākas grūtības iemācīties klana tradīcijas, nevis valodu. Jondalars tikko stāstīja, ka viņa ļaužu vidū esot tradīcija izteikt pateicību un to prasa arī pieklājība, bet tas jauno sievieti vēl vairāk samulsināja.

Kāpēc gan viņš vēlas izteikt pateicību, ja tikko bija viņu apkaunojis? Ja klana vīrietis būtu pret viņu izrādījis tādu necieņu, viņa šim vīrietim vairs neeksistētu. "Arī Jondalara tradīcijas būs grūti apgūstamas," viņa nodomāja, bet šī atziņa nebūt nelika viņai justies mazāk pazemotai.

Jondalars centās pārvarēt barjeru, kas bija abu starpā izveidojusies, un apturēja Eilu, pirms viņa iegāja alā. - Eila, piedod, ja esmu kaut kādā veidā tevi apvainojis.

- Apvainojis? Es nesaprotu šo vārdu.

- Man šķiet, ka esmu tevi sadusmojis, licis tev justies slikti.

- Ne sadusmojis, bet - jā - esi licis man justies slikti.

Atzīšanās pārsteidza vīrieti. - Piedod! - viņš vēlreiz atvainojās.

- Piedod? Tā atkal ir pieklājība, vai ne? Tradīcija? Jondalar, kāds la­bums no tādiem vārdiem kā piedod? Tie neko nemaina un neliek man justies labāk.

Vīrietis izbrauca ar roku caur matiem. Viņai bija taisnība. Lai ko viņš arī būtu izdarījis - viņš domāja, ka zina, kas tas bija, - atvainošanās nelīdzēja. Nepalīdzēja arī tas, ka viņš no šī temata bija izvairījies, jo baidījās skatīties patiesībai acīs un turpmāk piedzīvot vēl lielāku vil­šanos.

Iegājusi alā, Eila noņēma no muguras vācamo grozu, sarušināja pa­vardu un sāka gatavot vakara maltīti. Jondalars viņai sekoja, nolika savu grozu blakus viņas grozam un izklāja pie pavarda paklājiņu, lai apsēstos un vērotu sievietes rosīšanos.

Eila bija sākusi lietot dažus darbarīkus, ko pēc brieža sadalīšanas Jondalars bija viņai iedevis; sievietei tie patika, bet dažiem darbiem viņa tomēr deva priekšroku izmantot savu veco asmeni, pie kura bija pieradusi. Zelandoni vīrietis domāja, ka Eila pati bija izgatavojusi primi­tīvo nazi, apstrādājusi krama gabalu, kas bija daudz smagāks par viņa izgatavotajiem nažiem, bet darījusi to ar tādu pašu prasmi kā jebkurš cits, ko viņš pazina, kas gatavoja mazākus, smalkākus nažus ar spaliem. Viņa profesionālais darbarīku izgatavotāja prāts vērtēja un salīdzināja katras skolas labās un sliktās puses. Viņš domāja: "Nav jau tā, ka vienu nazi ir lietot vieglāk nekā otru. Jebkurš ass nazis veic savu griešanas funkciju, bet cik gan daudz neapstrādāta krama jāpatērē, lai katram izgatavotu šādu nazi. Jau pati krama pārnešana būtu liela problēma."

Eilu padarīja nervozu vīrieša klātbūtne un viņas vērošana. Beidzot viņa piecēlās, lai sameklētu kumelītes tējai, cerot, ka tad viņš beidzot novērsīs uzmanību un viņa pati spēs nomierināties. Jondalars saprata, ka problēmas atlikšana novedīs tikai pie tā, ka drīz ar to būs atkal jāsaskaras. Sakopojis visus gara spēkus, vīrietis nolēma runāt bez aplinkiem.

- Tev taisnība, Eila. Mana atvainošanās neko daudz nenozīmē, bet es nezinu, ko lai vēl saku. Nezinu ari, ko esmu tādu izdarījis, kas tevi tik ļoti aizvainojis. Lūdzu, pastāsti man, kāpēc tu tik slikti jūties!

"Viņš droši vien atkal saka vārdus, kas nav patiesi," Eila nodomāja. "Kā gan viņš var to nezināt? Tomēr šķiet, ka viņš ir norūpējies." Jaunā sieviete nodūra acis, vēlēdamās, kaut viņš šo jautājumu nebūtu uzdevis. Jau tā bija slikti paciest šādu pazemojumu, kur nu vēl to apspriest. Bet viņš bija uzdevis jautājumu.

- Jūtos slikti, jo… jo neesmu pieņemama. - Eila paskaidroja, turē­dama rokas klēpī, kurās atradās tēja.

- Kā to saprast, ka neesi pieņemama? Es to nesaprotu.

Kāpēc šis vīrietis viņai uzdeva tādus jautājumus? Vai viņš centās panākt, lai viņa jūtas vēl sliktāk? Eila ieskatījās viņam acīs. Jondalars bija pieliecies uz priekšu, un sieviete viņa acīs un stājā lasīja sirsnību un nemieru.

- Neviens klana vīrietis nekad pats neatvieglotu savu vajadzību, ia tuvumā ir kāda pieņemama sieviete. - Pēc savas neveiksmes atzīšanas Eila nosarka un nodūra acis klēpī. - Tava vajadzība bija pierietējusi, bet tu no manis aizskrēji projām. Vai tad man nevajadzētu justies slikti, ja neesmu tev pieņemama?

- Vai tiešām tu saki, ka jūties aizvainota tāpēc, ka es… - Atliecies atpakaļ, vīrietis paskatījās uz augšu. - Ak Doni! Jondalar, kā tu varēji būt tāds stulbenis? - šo jautājumu viņš uzdeva visai alai kopumā.

Izbrīnījusies Eila viņā paskatījās.

- Es savukārt domāju, ka tu, Eila, nevēlies, lai tev pieskaros. Es vien­kārši centos cienīt tavu gribu. Es tik ļoti tevis alku un gribēju, ka ne­spēju vairs izturēt, bet ikreiz, kad tev pieskāros, tu sastingi. Kā gan tu varēji domāt, ka kaut viens vīrietis spētu tevi uzskatīt par nepie­ņemamu?

Jaunajai sievietei pēkšņi uzausa apskaidrība; cieši sažņaugtā, sāpošā sirds atlaidās. "Viņš mani gribēja! Jondalars bija domājis, ka es viņu negribu! Atkal šīs tradīcijas, šīs atšķirīgās tradīcijas!" - Jondalar, tev vajadzēja tikai parādīt man signālu. Kāda tam nozīme, ko es gribēju?

- Kā gan tam, ko tu vēlies, var nebūt nozīme? Vai tad tu… - Tagad jau kārta nosarkt pienāca Jondalaram. - Vai tu mani negribi? - Vīrieša acīs parādījās neziņa un atraidījuma bailes. Eila šīs izjūtas ļoti labi pazina. Viņa bija pārsteigta, ieraugot tādas pašas izjūtas vīrietī, bet šis jautājums izkausēja pēdējās šaubu paliekas, kas vēl bija palikušas, un tā vietā radās sirsnība un maigums.

- Es gribu tevi, Jondalar. Gribēju tevi jau tad, kad pirmoreiz ieraudzīju. Kad biji ievainots, nebiju pārliecināta, vai izdzīvosi. Skatījos uz tevi un jutu… Man iekšā radās šī sajūta. Bet tu nekad man neparādīji signālu… - Eila atkal nolaida acis. Viņa bija pateikusi vairāk nekā bija domājusi sa­cīt. Klana sievietes bija radušas izrādīt savus aicinošos mājienus daudz izsmalcinātāk.

- Un visu šo laiku es domāju… Kāds ir šis signāls, par kuru tu visu laiku runā?

- Klanā ir pieņemts: ja vīrietis vēlas sievieti, viņš parāda signālu.

- Parādi to man!

Eila parādīja signālu un nosarka. Sievietes parasti šādus signālus nerādīja.

- Un tas ir viss? Man tas vienkārši jāparāda? - Jondalars bija nedaudz izbrīnījies, kad jaunā sieviete piecēlās kājās, nometās ceļos un parādīja to, kas viņai šādā gadījumā jādara.

- Vai tu gribi teikt, ka vīrietis dara tā, bet sieviete - šādi, un tas ir viss? Tad abi ir gatavi?

- Vīrietis nerāda signālu, kad nav tam gatavs. Vai tad tu šodien nebiji gatavs?

Atkal pienāca Jondalara kārta nosarkt. Viņš jau bija aizmirsis, cik gatavs bija bijis, ko bija darījis, lai atturētu sevi no mešanās virsū sievietei un viņas iegūšanas ar spēku. Tobrīd viņš būtu bijis ar mieru atdot visu, lai zinātu šo signālu.

- Un kas notiek tad, ja sieviete viņu negrib? Vai ari nav tam gatava?

- Ja vīrietis parāda signālu, sievietei ir jāieņem viņas poza. - Eila iedomājās Broudu, un, atceroties viņai nodarītās sāpes un pazemojumu, jaunās sievietes seja sadrūma.

- Vai tas var notikt jebkurā laikā, Eila? - Jondalars ieraudzīja sāpes sievietes sejā un izbrīnījies jautāja: - Pat sievietes pirmajā reizē? - Viņa pamāja. - Vai tā notika ari ar tevi? Kāds vīrietis tev vienkārši parādīja signālu? - Eila aizvēra acis, norija kamolu kaklā un atkal pamāja.

Jondalars bija šausmu pārņemts un sašutis. - Vai tu ar to gribi sacīt, ka klanā nav Pirmās baudas rituāla? Neviens nevēro un neuzmana, vai vīrietis nenodara sievietei pāri un nerada pārāk lielas sāpes? Kas gan tie ir par cilvēkiem? Vai tad viņus neuztrauc jaunas sievietes pirmā reize? Viņi vienkārši ļauj jebkuram vīrietim, kam piebriedis loceklis, paņemt viņu? Paņemt viņu ar varu? Vienalga, vai sieviete ir tam gatava vai nav? Vai viņai sāp vai ne? - Jondalars piecēlās kājās un sāka dusmīgi soļot no viena alas gala uz otru. - Tas ir cietsirdīgi! Tas ir necilvēcīgi! Kā gan kāds to var pieļaut? Vai tad šiem ļaudīm nav līdzcietības? Vai viņiem viss ir vienalga?

Vīrieša emociju uzplūds Eilai bija tik negaidīts, ka viņa vienkārši sē­dēja un platām acīm vēroja, kā Jondalars, taisnīga niknuma pārņemts, maršē pa alu. Bet, kad viņa vārdi kļuva pavisam nežēlīgi kritiski, Eila sāka šūpot galvu, noliegdama viņa apgalvojumus.

- Nē! - viņa iebilda, beidzot sākdama viņam oponēt. - Tā nav tais­nība, Jondalar. Viņi nav vienaldzīgi! Iza mani atrada - viņa par mani rūpējās. Šie ļaudis mani pieņēma, padarīja par klana locekli, kaut arī es biju dzimusi Citiem. Viņiem nebija mani jāpieņem.

- Krebs nesaprata, ka Brouds darīja man pāri, viņam pašam nekad nebija bijusi sieviete. Viņš šajā jomā neko nezināja par sievietēm, un tās bija Brouda tiesības. Un, kad es paliku stāvoklī, Iza rūpējās par mani. Viņa pati saslima, gādādama man zāles, lai es nezaudētu bērnu. Bez Izas es būtu nomirusi, kad Durks nāca pasaulē. Un Brūns manu dēlu pieņēma, kaut ari visi uzskatīja, ka Durks ir kroplis. Bet viņš tāds nebija. Durks ir spēcīgs un veselīgs… - Eila apklusa, ieraudzījusi, ka Jondalars viņu vēro.

- Tev ir dēls? Kur viņš ir?

Eila nebija runājusi par savu dēlu. Pat pēc tik ilga laika viņai bija sāpīgi par šo tematu runāt. Viņa zināja, ka dēla pieminēšana izraisīs daudz jautājumu, tomēr galu galā kādreiz tam bija jānāk klajā.

- Jā, man ir dēls. Viņš joprojām dzīvo klanā. Es atdevu viņu Ubai, kad Brouds lika man aiziet.

- Lika tev aiziet? - Jondalars paliecās uz priekšu. Tātad Eilai bija dēls. Viņam bija taisnība, kad bija radušās aizdomas, ka sieviete bijusi stāvoklī. - Kāpēc gan kādam vajadzētu likt, lai māte atstāj savu bērnu? Kas ir šis… Brouds?

Kā lai viņa izskaidro? Uz bridi Eila pievēra acis. - Viņš ir klana va­donis. Toreiz, kad mani atrada, vadonis bija Brūns. Viņš deva Krebam at­ļauju pieņemt mani klanā, bet viņš jau bija vecs, tāpēc padarīja Broudu par vadoni. Brouds jau no sākta gala mani ienīda, pat tad, kad biju vēl maza meitene.

- Viņš ir tas, kas nodarīja tev pāri, vai ne?

- Kad kļuvu par sievieti, Iza man pastāstīja par to signālu, bet viņa sacīja, ka vīrieši atvieglo savu vajadzību ar tādām sievietēm, kas vi­ņiem patīk. Brouds ar mani to darīja tāpēc, ka viņam sagādāja prieku apziņa, ka var likt man darīt kaut ko tādu, ko es tik ļoti ienīdu. Bet, manuprāt, mans totēms lika viņam to darīt. Alu Lauvas gars zināja, cik ļoti es vēlējos bērniņu.

- Kāds gan šim Broudam sakars ar tavu bērnu? Lielā Zemes Māte dod savu svētību tām sievietēm, kuras Viņa izvēlas. Vai tavs dēls ir cēlies no viņa gara?

- Krebs stāstīja, ka gari rada bērnus. Viņš sacīja, ka sieviete norij vīrieša totēma garu. Ja vīrieša totēma gars būs pietiekami spēcīgs, tas uzvarēs sievietes totēmu, paņems viņas dzīvības spēku un aizsāks viņā jaunu dzīvību.

- Tas ir dīvains šī jautājuma traktējums. Ta ir Māte, kas izvēlas vīrieša garu, lai sajauktu ar sievietes garu, un Viņa svēta sievieti.

- Man gan neliekas, ka tie ir gari, kas rada bērnus. Ne jau nu totēmu gari vai tavas Lielās Mātes jauktie gari. Manuprāt, dzīvība sākas tad, kad vīrieša loceklis ir piebriedis un viņš to ieliek sievietē. Domāju, ka tāpēc vīriešiem ir tik spēcīga vajadzība un tāpēc ari sievietes tik ļoti vēlas vīriešus.

- Eila, tā nevar būt. Vai tu maz zini, cik daudz reižu vīrietis var ielikt savu locekli sievietē? Sievietei nevar piedzimt tik daudz bērnu. Vīrietis apvelta sievieti ar Mātes Baudas velti; viņš to atver, lai gars varētu ieiet iekšā. Bet ar Mātes svētāko Dzīvības balvu ir apveltītas vienīgi sievietes. Viņas saņem garus un rada dzīvību, un kļūst par mātēm, tieši tāpat kā Viņa. Ja vīrietis Māti godā, novērtē Viņas veltes, uzņemas pienākumu rūpēties par sievieti un bērniem, Doni var izvēlēties šī vīrieša garu viņa pavarda bērniem.

- Kas ir Baudas velte?

- Nu redzi! Tu taču nekad neesi iepazinusi Baudas velti, vai ne? - viņš sacīja, šo domu apsvērdams. - Nav nekāds brīnums, ka tu nezināji, ka es… Tu esi sieviete, kas ir svētīta ar bērnu bez Pirmā baudas rituāla. Tavam klanam jābūt ļoti neparastam. Visi ļaudis, kurus es satiku sava Ceļojuma laikā, zināja par Māti un Viņas veltēm. Baudas velte ir tad, kad sieviete un vīrietis jūt, ka vēlas viens otru un atdodas viens otram.

- Tas ir tad, kad vīrieša loceklis ir piebriedis un viņam jāatvieglo sava vajadzība ar sievieti, vai ne? - Eila pajautāja. - Tas ir tad, kad viņš savu locekli ieliek tajā vietā, pa kuru nāk ārā bērni. Vai tā ir Baudas velte?

- Ari tā, bet vēl daudz kas vairāk.

- Varbūt, bet visi man stāstīja, ka man nekad nebūs bērna, jo mans totēms ir pārāk spēcīgs. Pēc tam visi bija pārsteigti. Mans bērns ari nebija kropls. Bet tas notika tikai pēc tam, kad Brouds man visu laiku rādīja signālu, - tad es paliku stāvoklī. Neviens cits mani negribēja - es esmu pārāk liela un neglīta. Pat klanu Sapulcē nebija neviena vīrieša, kas būtu mani vēlējies, kaut arī man bija Izas statuss, kad klans mani pieņēma par viņas meitu.

Kaut kas Eilas stāstā sāka Jondalaru uztraukt, nelika mierā, bet tajā pašā laikā aizslīdēja projām.

- Tu stāstīji, ka tevi atrada zāļu sieva - kā viņu sauca? Iza? Kur viņa tevi atrada? No kurienes tu nāci?

- Es nezinu. Iza sacīja, ka esmu piedzimusi Citiem, pie citiem cilvē­kiem, kas līdzīgi man vai tev, Jondalar. Es neatceros neko pirms tā laika, kad nedzīvoju kopā ar klanu, - es pat neatceros savas mātes seju. Tu esi vienīgais cilvēks, kuru esmu satikusi, kas izskatās līdzīgs man.

Klausoties Eilas stāstā, Jondalars sajuta kuņģi savelkamies čokurā.

- Klanu Sapulcē no kādas sievietes stāsta es uzzināju par kādu Citu vīrieti. Es no viņiem baidījos līdz pat tam brīdim, līdz satiku tevi. Tai sievietei bija bērns, kas bija tik līdzīgs Durkam, ka tā meitenīte būtu varējusi būt manējā meita. Oda gribēja norunāt kopdzīvi manam dēlam un viņas meitai. Arī viņas klanā uzskatīja, ka Odas meitiņa ir kropla, bet es domāju, ka Citu vīrietis aizsāka viņas bērniņu, kad viņš ar to sievieti piespiedu kārtā atviegloja savu vajadzību.

- Vīrietis viņu piespieda?

- Un ari nogalināja viņas pirmo meitu. Oda bija kopā ar divām citām sievietēm, kad ieradās daudzi Citu vīrieši, bet viņi neparādīja signālu. Kad viens no viņiem Odu sagrāba, Odas pirmais bērniņš izkrita viņai no rokām un sasita galvu pret akmeni.

Pēkšņi Jondalars atcerējās nostāstu par kādas cilts jaunu vīriešu ba­riņa rīcību tālu uz rietumiem no šejienes. Viņš negribēja ticēt pats saviem secinājumiem, kurus jau bija sācis pieņemt. Tomēr, ja jau viens jaunu vīriešu bariņš tā uzvedās, kāpēc tad tā nevarēja darīt vēl kāds cits? - Eila tu man visu laiku stāsti, ka nelīdzinies klana ļaudīm. Kā viņi atšķiras no tevis?

- Viņi ir īsāki - tieši tāpēc es biju tik pārsteigta, kad tu piecēlies kājās. Es allaž esmu bijusi garāka par visiem pārējiem, to skaitā arī par vīrie­šiem. Tieši tāpēc viņi mani negribēja, esmu pārāk gara un neglīta.

- Kas vēl? - Viņš nevēlējās šo jautājumu uzdot, bet nespēja sevi atturēt. Viņam tas bija jāzina.

- Viņu acis ir brūnas. Iza domāja, ka kaut kas nav kārtībā ar manām acīm, jo tās ir debesu krāsā. Durkam ir viņu acis un… Un nezinu, kā lai to pasaka… biezas uzacis, bet piere viņam ir manējā. Viņu galvas ir plakanākas…

- Plakangalvji! - Jondalara lūpas savilkās riebumā. - Ak Māt, Eila! Tu dzīvoji kopā ar tiem dzīvniekiem! Tu ļāvi vienam no viņu vīriešiem… - Viņš noskurinājās. - Tu dzemdēji… kādu riebīgu garu sajaukumu - pa pusei cilvēku, pa pusei dzīvnieku! - It kā viņš būtu pieskāries kaut kam netīram, Jondalars atvirzījās un pielēca kājās. Tā bija reakcija uz neracionālu aizspriedumu, rupjiem, neapdomātiem pieņēmumiem, ko ļaudis, kurus viņš pazina, nekad neapstrīdēja.

Sākumā Eila neko nesaprata un skatījās uz vīrieti ar pārsteigumā sarauktu pieri. Bet Jondalara sejas izteiksmē varēja lasīt riebumu, tāpat kā Eilas pašas sejā, kad viņa ierauga hiēnas. Tad viņa vārdi pamazām sāka iegūt kādu nozimi.

Dzīvnieki! Jondalars bija nosaucis cilvēkus, ko Eila mīlēja, par dzīv­niekiem! Smirdīgām hiēnām! Maigi mīlošo Krebu, kas bija brīnišķīgākais un spēcīgākais klana mogurs. Krebs bija dzīvnieks? Izu, kas bija viņu uzaudzinājusi un bijusi mātes vietā, kas iemācīja viņai dziedniecības mākslu, - Iza bija smirdīga hiēna? Un Durks! Viņas dēls!

- Ko tu ar to gribēji teikt, nosaukdams viņus par dzīvniekiem? - Eila kliedza, kājās piecēlusies un nostājusies viņam pretim. Nekad agrāk Eila nebija dusmās pacēlusi balsi, un viņa pati bija pārsteigta par savas balss skaļumu un niknumu. - Krebs un Iza - dzīvnieki? Mans dēls - pa pusei cilvēks? Klana ļaudis nav tas pats, kas smirdīgu hiēnu bars. Vai dzīvnieki paceltu mazu, ievainotu meiteni? Vai viņi to pieņemtu kā sev līdzīgu? Vai rūpētos par viņu? Audzinātu? Kā tu domā: kur es iemācījos atrast pārtiku? Ja nebūtu to dzīvnieku, es šodien nemaz nebūtu dzīva un arī tevis vairs nebūtu starp dzīvajiem, Jondalar! Tu saki: klans ir dzīvnieki un Citi ir cilvēki? Nu tad atceries: klans izglāba Citu bērnu, bet Citi nogalināja vienu klana bērnu. Ja man būtu jāizdara izvēle starp cilvēkiem un dzīvniekiem, es izvēlētos smirdīgās hiēnas!

Eila izbrāzās ārā no alas, noskrēja lejā pa taciņu un uzsvilpa Vīnijai.