Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

1

Viņa bija mirusi. Kāda vairs nozīme saltā lietus ledainajām adatām, kas nesaudzīgi kapāja ādu? Ciešāk savelkot āmrijas ādas kapuci, jaunā sieviete piemiedza acis stindzinošajā vējā. Nesaudzīgās, spēcīgās brāz­mas purināja viņas lāčādas apmetni, un tas sitās pret sievietes kā­jām.

Vai tie tur priekšā ir koki? Viņa atcerējās, ka pirms kāda brīža pie horizonta pavīdēja nīkulīgu koku puduris, un tagad nožēloja, ka nebija to pienācīgi novērtējusi. Sieviete nožēloja ari to, ka viņas atmiņa nebija tik izcila kā pārējiem klana locekļiem. Viņa joprojām uzskatīja sevi par klana sievieti, kaut arī īstenībā tāda nekad nav bijusi, turklāt tagad viņa bija mirusi.

Sieviete nolieca galvu un ļāvās vēja brāzmām. Vētra, traukdamās no ziemeļiem, bija viņu negaidīti pārsteigusi; jaunajai sievietei neka­vējoties bija vajadzīgs kāds patvērums. Bet viņa atradās tālu prom no alas un šo apkārtni nepazina. Kopš sieviete bija pametusi alu, mēness jau bija izgājis pilnu fāžu ciklu, bet viņai joprojām nebija ne jausmas, uz kurieni dodas.

Sieviete zināja vienīgi to, ka jāvirzās uz ziemeļiem - uz sauszemi aiz pussalas. Tajā naktī Iza mirstot bija viņai teikusi, lai iet projām no klana, jo Brouds, kļuvis par klana vadoni, atradīs paņēmienus, kā viņu sāpināt. Izai izrādījās taisnība. Brouds patiešām viņai nodarīja pāri - daudz gaužāk, nekā viņa jebkad bija spējusi iedomāties.

Eila pie sevis nodomāja: "Broudam nebija nekāda iemesla atņemt man dēlu - manu Durku. Tāpat viņam nebija nekāda iemesla uzlikt man nāves lāstu. Viņš pats bija tas, kurš saniknoja garus. Tieši viņa dēļ sākās zemestrīce." Toreiz Eila zināja, kas sekos. Taču viss bija noticis pārāk ātri, ka pat klans nespēja notikušo tik zibenīgi uztvert - sākt skatīties tā, it kā Eila būtu caurspīdīga, un neievērot viņas eksistenci. Kaut arī pārējiem klana locekļiem Eila bija mirusi, neviens nespēja aizliegt Dur- kam redzēt savu māti.

Paļaudamies pēkšņam dusmu impulsam, Brouds bija Eilu nolādējis. Toreiz, kad vēl Brūns - bijušais klana vadonis un Brouda tēvs - bija viņu pirmoreiz nolādējis, viņš jau visu klanu bija tam laikus sagatavojis. Tajā reizē viņam bija iemesls; klans zināja, ka Brūns ir spiests to darīt, taču vecais vadonis bija devis viņai iespēju palikt dzīvai.

Sieviete pacēla galvu un, saņēmusi sejā vēl vienu ledaina vēja pūsmu, pamanīja, ka sāk jau krēslot. Pavisam drīz kļūs tumšs, un viņas kājas bija no aukstuma sastingušas. Kaut ari Eila bija ādas kājautos sabāzusi pret mitrumu aizsargājošu grīšļu zāli, tiem cauri sūcās ledains šķīdonis. Ar atvieglojumu viņa sev priekšā pamanīja kroplu un līku priedi.

Stepju līdzenumos koki bija reta parādība; tie auga tikai vietās ar pietiekamu mitrumu, kas tos spēcinātu. Dažas priežu, bērzu un vītolu rindas, kuras vējš izlocījis asimetriskās formās, tādējādi aizkavējot koku augšanu, parasti deva zīmi, ka tuvumā jābūt kādai ūdenstilpei. Sausajā sezonā tādās vietās, kur ūdens ir retums, šāda koku rindu ainava vel­dzēja un iepriecināja. Kad no ziemeļu ledāja puses gaudojošās vētras brāzās pāri atklātajam stepes līdzenumam, šāds trūcīgs koku pudurītis solīja nelielu patvērumu.

Vēl pēc dažiem soļiem jaunā sieviete nonāca pie gandrīz aizsalušas upītes, kuras vidū, lauzdama ceļu starp apledojušās ūdenstilpes malām, tecēja tikai sīka urdziņa. Meklēdama biezāku koku audzi, kas dotu viņai drošāku patvērumu nekā tuvējie brikšņi, Eila pagriezās uz rietumiem, lai sekotu upei lejup pa straumi.

Lēni un smagiem soļiem jaunā sieviete vilkās uz priekšu, kapuce bija nokritusi pāri acīm. Eila pacēla acis tikai tad, kad vēja brāzmas pēkšņi norima. Upītes otrā pusē slējās zema krauja. Šķērsojot upi, ledaina­jam ūdenim iesūcoties kājautos, grīšļu zāle vairs nemaz nesargāja un nesildīja Eilas kājas, bet viņa bija pateicīga, ka beidzot būs atradusi patvērumu no saltā vēja. Upes malā netīrā dubļu siena bija vienā vietā iegruvusi; jaunaudžu saknes bija izveidojušas pārkarenu zāļu mudžekļu nojumi un zem tā - diezgan sausu zemes pleķīti.

Atraisījusi vācamā groza samirkušās siksnas, Eila to nokratīja no muguras; izņēmusi no groza palielu sumbra ādas gabalu un pamatī­gus, nomizotus koka mietus, sieviete uzcēla zemu, lēzenu nojumi un nostiprināja to ar akmeņiem un upmalā atrastiem kokiem. Lielākais no mietiem tika izmantots nojumes ieejas izveidošanai.

Jaunā sieviete ar zobiem atraisīja roku sildītāju auklas. Tie bija tādi kā ar zvērādu oderēti dūraiņi - ādas gabali, apsieti ap roku locītavām, ar iegrieztu atveri, lai varētu izbāzt īkšķi vai plaukstu, ja viņa gribētu kaut ko satvert. Kājauti bija izgatavoti pēc tā paša principa, tikai bez iegrieztās atveres; Eila pūlējās atsiet piebriedušās ādas auklas, kas bija sasietas ap potītēm. Viņa uzmanījās, lai, tos noaujot, nesabojātu sa- mirkušo grīšļu zāli.

Nojumes iekšienē viņa ar slapjo pusi uz leju izklāja lāčādas apmetni, tam pa virsu salika grīšļu zāli, kājautus un roku sildītājus, pēc tam pati ierāpoja iekšā. Ietinusies lāčādas apmetnī, Eila nolika vācamo grozu pie nojumes atveres, lai tas aizšķērsotu ieeju. Viņa paberzēja nosalu­šās kājas un, kad mitrā zvērādas miga bija sasilusi, ērti saritinājās un aizvēra acis.

Ziema izdvesa savu pēdējo saltās elpas nopūtu, negribīgi piekāp­damās pavasarim, bet jauneklīgais gadalaiks vēl tikai kaprīzi flirtēja. Atgādinājumi par salti ledaino dzestrumu jau mijās ar pirmajiem vār­gajiem siltuma vēstnešiem, kas solīja vasaras versmi. Naktī pēkšņi bija uznākusi vētra, kas tikpat ātri ari norima.

Eila pamodās no žilbinošas saules mirdzuma, kas atspoguļojās ne­lielajos sniega un ledus pleķīšos, kuri bija vēl saglabājušies gar upītes malām; debess bija spoži zila. Pēdējās spalvu mākoņu paliekas peldēja uz dienvidiem. Basām kājām viņa izrāpoja no telts un, paķērusi ūdens somu, aizskrēja līdz upes malai. Nepievērsdama uzmanību ledainajam aukstumam, Eila piepildīja ūdens somu, kas bija gatavota no kaltēta dzīvnieku pūšļa, kurš apvilkts ar ādu, iedzēra lielu malku spirgtā ūdens. Upes malā atvieglojusies, viņa skrēja atpakaļ un ielīda teltī, lai atkal sasildītos.

Tur viņa ilgi nepalika. Tā kā vētra bija pārgājusi un siltā saule vilināja laukā, Eila dega nepacietībā uzsākt dienas gaitas. Apsējusi kājautus, kas no ķermeņa siltuma pa nakti bija izžuvuši, un saģērbusies, viņa pa virsu oderētajam zvērādas apmetnim apsēja lāčādu, kurā pa nakti bija gulējusi. Tad no groza izņēma kaltētas gaļas šķēli, sasaiņoja ādas nojumi un roku sildītājus un, košļādama ēdamo, devās ceļā.

Upes straume plūda lejup no kalna un vijās uz priekšu samērā taisnā līnijā; iešana gar tās krastu bija salīdzinoši viegla. Klusi un monotoni pie sevis kaut ko dungodama, viņa pamanīja, ka upītes krastos augošajiem krūmiem sāk parādīties pirmās zaļās lapiņas. Šur tur redzamie sīkie ziedi, kas varonīgi slēja savas mazītiņās galvas caur kūstošā sniega pleķīšiem, Eilai lika pasmaidīt. Blakus atlūza kāds ledus gabals, uzgrū­dās virsū citiem ledus krāvumiem krastā, bet ātrā straume aiznesa to uz priekšu.

Pavasaris jau bija sācies pirms mēneša, kad viņa aizgāja no klana alas, bet pussalas dienvidos bija siltāks un tur pavasaris parasti iestājās agrāk. Kalnu grēda kalpoja par barjeru skarbajiem ledāja vējiem, un iekšzemes jūras vēja pūsmas sildīja un mitrināja šauro piekrastes zemes strēli, kā arī dienvidu kalnu nogāzes, tādējādi radot mērenu piejūras klimatu.

Stepēs klimats bija skarbāks un aukstāks. Eila bija apgājusi kalnu grēdas austrumu nogāzi, bet, tā kā viņa virzījās uz ziemeļiem, pāri atklātajai stepei pavasaris virzījās vienā solī ar sievieti. Šķita, ka agrais pavasaris nekad nebeigsies un siltāks vairs nekļūs.

Eilas uzmanību piesaistīja aizsmakuši zīriņu ķērcieni. Viņa pacēla acis augšup un ieraudzīja vairākus kaijām līdzīgus putnus, kas izples­tiem spārniem kūtri riņķoja un lidinājās debesīs. Sieviete nodomāja, ka jūrai jābūt tepat kaut kur tuvumā. Putni tagad droši vien ligzdo - tas nozīmē, ka jābūt ari olām. Viņa turpināja iet uz priekšu. Varbūt uz jūras klintīm būs divvāku gliemenes, ēdamie gliemeži, moluski un paisuma atplūdos arī aktīnijas [1] ?

Saule jau tuvojās zenītam, kad Eila sasniedza norobežotu līci, ko bija izveidojusi dienvidu piekrastes sauszeme un ziemeļrietumu pus­salas nokalne. Beidzot viņa bija sasniegusi plato joslu, kas savienoja zemesragu ar kontinentu.

Eila nokratīja no pleciem vācamo grozu un uzrāpās uz klinšainas radzes, kas pacēlās pāri visai apkārtnei. Jūras pusē spēcīgas bangas bija sašķēlušas masīvos, izrobotos klinšu gabalus. Eilai savācot olas, dūju un zīriņu bars protestēja ar dusmīgiem ķērcieniem. Olas, tikko kā nākušas no ligzdas, bija vēl siltas, dažas no tām viņa uzreiz pāršķēla un izdzēra. Pirms rāpšanās lejup Eila paņēma vēl pāris olu un ielika tās sava apmetņa ielocē.

Novilkusi kājas basas, viņa iebrida ūdenī, lai noskalotu smiltis no gliemenēm, kuras bija viegli savākusi no klintīm ūdensmalā. Puķēm līdzīgās aktīnijas sakļāva uz iekšu savas tā saucamās ziedlapiņas, kad viņa pasniedzās, lai tās seklajā ūdenī noplūktu, kur bēgums šīs jūras veltes bija atnesis. Aktīnijām bija neredzēta krāsa un forma, un tādēļ Eila šobrīd pusdienām izvēlējās pāris ēdamo gliemežu, kurus izraka no smiltīm nelielā ieplakā. Viņa nekurināja ugunskuru, bet izbaudīja jūras veltes svaigas.

Notiesājusi olas un jūras veltes, jaunā sieviete atpūtās augstās klints pakājē, pēc tam uzrāpās tajā vēlreiz, lai labāk apskatītu jūras krastu un sauszemi. Apskāvusi ar rokām ceļgalus, Eila apsēdās uz kāda klintsbluķa un skatījās tālumā, pāri līcim. Vējš iepūta viņai sejā spirgto jūras dvašu, kurā varēja sajust bagātīgo jūras labumu aromātu.

Kontinenta dienvidu piekraste aizlocījās nolaidenā pusapli rietumu virzienā. Aiz neliela koku pudura pavērās skats uz plašām stepēm, kas nemaz neatšķīrās no pussalas līdzenumiem, bet nekur nebija ne miņas no cilvēku mitekļiem.

Eila nodomāja: "Te nu tā ir - sauszeme aiz pussalas. Iza, kurp lai es tagad dodos? Tu teici, ka Citi būs tur - uz sauszemes, bet es nevienu šeit neredzu." Raugoties plašajā, tukšajā teritorijā, kas pavērās visap­kārt, Eilas domas aizklīda pie tās briesmīgās nakts pirms trim gadiem, kad nomira Iza.

- Eila, tu nepiederi klanam. Tu esi dzimusi pie Citiem, tu piederi viņiem. Bērns, tev jāiet prom un jāatrod pašai savi ļaudis.

-Jāiet prom! Uz kurieni tad lai eju, Iza? Es nepazīstu nekādus Citus, es pat nezinu, kur lai tos meklē.

- Ziemeļos, Eila. Ej uz ziemeļiem! Uz ziemeļiem no šejienes viņu ir daudz, uz sauszemes, aiz pussalas. Tu nedrīksti te palikt. Brouds tev nodarīs pāri. Ej un sameklē viņus, mans bērns! Atrodi savus ļaudis, atrodi savu vīrieti!

Toreiz viņa vēl nebija aizgājusi, jo nespēja to izdarīt. Tagad viņai vairs nebija citas iespējas; viņai bija jāsameklē tie Citi, bet neviena šeit nebija. Eila nedrīkstēja iet atpakaļ; viņa nekad arī vairs neredzēs savu dēlu.

Asaras ritēja pār Eilas vaigiem. Agrāk viņa nebija raudājusi. Kad viņa aizgāja no klana, dzīve bija likta uz spēles un bēdas bija tāda greznība, ko jaunā sieviete nevarēja atļauties. Bet, tiklīdz barjera bija pārvarēta, atpakaļceļa vairs nebija.

- Durk… manu bērniņ, - Eila šņukstēja, aizklājusi seju rokām. - Kā­pēc Brouds tevi man atņēma?

Viņa raudāja dēla dēļ un ari klana dēļ, ko bija pametusi; viņa raudāja Izas dēļ, kas bija vienīgā māte, ko viņa atcerējās; vēl viņa raudāja savas vientulības dēļ un bailēs no nezināmās pasaules, kas viņu gaidīja. Bet Eila vēl neraudāja Kreba dēļ, kas bija viņu mīlējis kā savu paša meitu; vēl ne. Bēdas par Krebu vēl nebija nogūlušas viņas prātā; viņa vēl nebija gatava ar tām saskarties.

Kad asaras bija izraudātas, Eila vēroja bangaino jūru tur tālu lejā. Viņa skatījās, kā viļņi sakuļ ūdeni putās un triec to pret izrobotajām klintīm.

"Tas būtu tik viegli…" viņa nodomāja.

"Nē!" Eila izslēja galvu un iztaisnojās. "Es Broudam teicu, ka viņš var atņemt man dēlu, var padzīt mani un uzlikt nāves lāstu, bet viņš nespēj likt man nomirt!"

Eila izgaršoja sāļās asaras, un sājš smaids pārslīdēja pār sievietes seju. Jaunās sievietes asaras allaž bija mulsinājušas Izu un Krebu. Klana ļaudīm acis neasaroja, ja vien nebija iekaisušas. Tās neasaroja arī Dur- kam. Viņas dēlā bija tik daudz kas iedzimts no mātes; viņš pat spēja atdarināt tādas pašas skaņas kā Eila; tomēr Durka lielās, brūnās acis nepārprotami liecināja par izcelsmi no klana asinīm.

Eila veikli norāpās lejā. Celdama plecos nesamo grozu, jaunā sieviete nodomāja: "Interesanti, vai manas acis patiešām ir tik vājas? Vai tiem Citiem arī asaro acis?" Tad viņas prātā atkal atausa Izas sacītais: "Atrodi savus ļaudis, atrodi savu vīrieti!"

Jaunā sieviete gāja gar krastu uz rietumiem, šķērsodama daudzus strautus un avotus, kas ietecēja iekšzemes jūrā, līdz viņa sasniedza diezgan prāvu upi. Tad, mainījusi virzienu un sekodama straujajam ūdensceļam iekšzemē, viņa sāka iet uz ziemeļiem, meklējot vietu, kur tikt pāri upei. Eila izgāja cauri upes krastā augošajai priežu un lapegļu audzei; šis mežs bija daudz bagātīgāks par iepriekšējiem - vientulīgi augošajām un kroplīgajām pundurpriedītēm. Kad sieviete sasniedza sauszemes stepi, starp blīvi saaugušajiem upmalas skuju kokiem parā­dījās arī vītolu krūmi, bērzi un apses.

Eila izstaigāja visus upes līkloču pagriezienus un līkumus, ar katru nākamo dienu kļūdama arvien nepacietīgāka. Upe tālāk aizvijās uz austrumiem, ziemeļaustrumu virzienā. Viņa negribēja doties uz austru­miem. Daži klani medīja sauszemes austrumu teritorijās. Turpinot iet ziemeļu virzienā, Eila bija plānojusi griezties uz rietumiem. Viņa nevē­lējās nejauši satikties ar kādu no klaniem - ne jau tagad, kad viņai bija uzlikts nāves lāsts. Viņai bija jāatrod veids, kā šķērsot upi.

Kad upe kļuva vēl platāka un sadalījās divās plūsmās, kam pa vidu at­radās akmeņaina saliņa ar krūmu biezokņiem apaugušiem klinšainiem krastiem, Eila tomēr nolēma riskēt un upi šķērsot. Daži lieli laukakmeņi, kas atradās plūsmai pa vidu otrā salas pusē, lika Eilai domāt, ka upe varētu būt diezgan sekla un izbrienama. Jaunā sieviete bija laba peldē­tāja, bet viņa negribēja samērcēt drēbes un vācamo grozu. To izžāvēšana aizņemtu pārāk ilgu laiku, un naktis vēl bija tik aukstas.

Vērodama krāčaino ūdeni, Eila staigāja šurpu turpu gar krastu. Bei­dzot pieņēmusi lēmumu šķērsot upi seklākajā vietā, sieviete izģērbās, salika visu grozā un, pacēlusi to virs galvas, iebrida ūdenī. Akmeņi zem kājām bija slideni, un straume draudēja izsist viņu no līdzsvara. Pirmās gultnes vidū ūdens sniedzās līdz viduklim, tomēr Eila bez ne­viena misēkļa sasniedza salu. Otrā plūsma šķita platāka. Viņa nebija pārliecināta, vai tā ir pārbrienama, bet sieviete bija jau aizbridusi līdz pusei un negribēja griezties atpakaļ vai padoties.

Kad Eila bija aizbridusi tālāk par pusi, upe pēkšņi kļuva dziļāka; pacēlusi grozu augstu virs galvas, viņa mēģināja iet uz pirkstgaliem - ūdens sniedzās jau līdz kaklam. Pēkšņi pamats zem kājām pazuda pavisam. Eilas galva pagāja zem ūdens, un viņa nejauši aizrijās. Jau nākamajā brīdī viņa īrās pa straumi; grozs joprojām atradās virs gal­vas. Ar vienu roku Eila balansēja grozu, bet ar otru mēģināja irties uz pretējo krastu. Straume sagrāba sievieti savā varā un kādu īsu brīdi nesa tālāk. Tad Eilas kājas sataustīja akmeņus, un pēc brīža viņa jau izbrida otrā krastā.

Atstājusi upi aiz muguras, Eila atkal soļoja pa stepi. Saulainās dienas ņēma virsroku pār lietainajām, beidzot bija sācies siltais pavasara gada­laiks. Tagad jaunās sievietes ceļojumā uz ziemeļiem pavasaris gāja viņai pa priekšu. Kokiem parādījās pumpuri, un krūmiem uzplauka lapas; skuju koku zaru galos parādījās mīkstas un gaiši zaļas adatas. Pa ceļam sieviete tās noplūca un košļāja, izbaudīdama aso priežu skuju aromātu.

Eilai bija izstrādājies paradums iet cauru dienu līdz pat krēslai, pēc tam kāda avota vai strauta malā izveidot apmešanās vietu. Ūdens jo­projām nesagādāja nekādas grūtības, tas bija viegli atrodams. Pava­sara lietus un izkusušais sniegs no ziemeļiem pārplūdināja strautus, piepildīja dzīvnieku dzeršanas vietas, kas vēlāk - labākajā gadījumā - kļūs par gausām, dubļainām urdziņām vai - sliktākajā - par izžuvušām ieplakām. Ūdens pārbagātība bija pārejoša parādība. Pēc tam kad stepe atplauks ziedos, ūdens ātri uzsūksies.

Gandrīz vai vienas nakts laikā baltas, dzeltenas un sārtas pļavas puķes - daudz retāk spilgti zilas vai ugunīgi sarkanas - klāja laukus, tālumā saplūzdamas ar dominējošo gaiši zaļo jaunās zāles krāsu. Eila priecājās par pavasara krāšņumu; pavasaris allaž ir bijis viņas mīļākais gadalaiks.

Kad stepes ārēs sāka raisīties pirmie pumpuri un tā atdzīvojās, Eila vairs nepaļāvās uz kaltētajiem pārtikas krājumiem, ko nesa sev līdzi, un sāka pārtikt no dabas veltēm. Pārtikas vākšana nemaz nepalēnināja viņas ceļojuma tempu. Jebkura klana sieviete bija iemācījusies bez ap­stāšanās ceļā saplūkt lapas, ziedus, pumpurus un ogas. No pamatīga koka zara Eila nošķina lapas un zariņus, ar krama nazi noasināja tā vienu galu un izmantoja kā rakšanas darbarīku, lai ātrāk piekļūtu sak­nēm un sīpoliem. Šādā veidā zaļās pārtikas vākšana bija viegla. Viņai vajadzēja pabarot tikai pašai sevi.

Bet Eilai bija viena priekšrocība, kas klana sievietēm parasti nepie­mita. Viņa mācēja medīt. Gan tikai ar lingu, bet pat vīrieši - līdzko bija samierinājušies ar viņas kā mednieces jauno tēlu - atzina, ka Eila ir visizcilākā medniece klanā. Šo prasmi viņa bija apguvusi pašmācības ceļā un dārgi par to samaksājusi.

Kad dzinumi un jaunās zāles asni iekārdināja suslikus, milzīgos kām­jus, lielās lēcējpeles, trušus un zaķus un tie izlīda no ziemas migām, Eila atkal izvilka laukā lingu un aizbāza to aiz siksnas, kas saturēja viņas kažokādas apmetni. Arī rokamais miets bija aizbāzts aiz siksnas, bet zāļu soma, kā jau allaž, bija piekarināta pie apakšējā apmetņa jostas.

Ēdamā bija pārpārēm; iegūt malku un uguni bija daudz grūtāk. Eila mācēja iekurt uguni no žagariem un maziem koku sprunguļiem, kas bija atrodami strautu malās, parasti tur sanesti pēc lielajiem vējiem. Kad vien viņa atrada sausus zarus un dzīvnieku mēslus, tad visus tos savāca. Tomēr katru nakti jaunā sieviete nekurināja ugunskuru. Dažkārt nebija pieejami vajadzīgie materiāli vai ari tie bija vēl zaļi vai slapji; dažkārt viņa pati bija pārāk nogurusi, lai vēl vakarā pūlētos iekurt uguni.

Bet Eilai nepatika gulēt klajā laukā, kad blakus nebija drošais un sargājošais uguns. Plašajā stepē mita dažnedažādi dzīvnieciņi un četr­kājainie mednieki to rindas krietni vien paretināja. Uguns parasti tos atbaidīja. Klanā bija iedibināta paraža: kāds augstu stāvokli ieņemošs, cienījams klana vīrietis parasti ceļojuma laikā nesa sev līdzi ogli, lai nākamajā apmešanās vietā varētu viegli aizdegt uguni; sākumā Eilai neienāca prātā nēsāt sev līdzi ogli. Tiklīdz viņa par to atcerējās, tā nobrīnījās - kāpēc gan agrāk viņai tas nebija ienācis prātā?

Pie ugunskura iekuršanas diez ko nepalīdzēja ari beržamais kociņš un līdzena koka pamatne, it īpaši ja kociņš bija zaļš vai mitrs. Līdzko Eila atrada sumbra skeletu, tā nodomāja, ka problēma ir atrisināta.

Mēness bija izgājis vēl vienu fāžu ciklu, un slapjais pavasaris pār­vērtās agrā, siltā vasarā. Eila joprojām ceļoja ga plašajiem piekrastes līdzenumiem, kuru nelielie slīpumi bija pavērsti iekšzemes jūras vir­zienā. Pavasara pali plūdināja lejup uz zemākām vietām ūdens sanešus, kas parasti izveidoja garas ūdenstilpes. Tās bija daļēji aizdambētas ar smilšu sēkļiem vai ari, pilnīgi norobežotas, radīja lagūnas un dīķus.

Rita cēliena vidū Eila bija apstājusies pie kāda maza dīķa un beidzot atradusi sausu apmešanās vietu. Ūdens dīķī izskatījās sastāvējies un nedzerams, bet viņas ūdens soma bija gandrīz vai tukša. Eila iemērca roku, lai pārbaudītu ūdeni. Pagaršojusi viņa izspļāva iesāļo šķidrumu un, lai izskalotu muti, iedzēra nelielu malciņu no ūdens somas.

Pamanījusi netālu esošos izbalējušos kaulus un galvaskausu ar ga­riem un tieviem ragiem, viņa prātoja: "Būtu interesanti uzzināt, vai arī sumbri dzer šo ūdeni." Eila aizgriezās prom no netīkamā dīķa ar rāvaino nāves ūdeni, bet kauli neizgāja viņai no prāta. Acu priekšā visu laiku stāvēja izbalējušais galvaskauss ar garajiem, izliektajiem un dobajiem ragiem.

Aizgājusi tālāk, ap pusdienlaiku viņa apstājās pie strauta un nolēma iekurināt uguni un izcept nomedīto trusi. Sēdēdama siltajā saulē, Eila pret koka pamatni virpināja plaukstās nūjiņu un vēlējās - kaut Grods būtu parādījies ar ogli, ko parasti nēsāja sev līdzi…

Jaunā sieviete pielēca kājās, iebāza grozā nūjiņu un koka pamatni, pa virsu uzlika trusi un aizsteidzās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija nākusi. Sasniegusi dīķi, viņa meklēja galvaskausu. Grods parasti pārnēsāja gruzdošu ogli, ietītu slapjās sūnās vai ķērpjos, ieliktu dobā sumbra ragā. Ar šādu ragu viņa varētu pārnēsāt ogli.

Bet, kamēr Eila ņēmās ap ragu, viņa izjuta sirdsapziņas pārmetumus. Klana sievietes nedrīkstēja pārnēsāt uguni - tas nebija atļauts. "Kurš tad to nesīs manā vietā, ja es pati to nedrīkstu?" viņa nodomāja, spē­cīgi paraudama un nolauzdama sumbra ragu. Tad, it kā atsaukdama atmiņā, ka šī aizliegtā darbība varētu piepulcināt vērīgas un nosodošas acis, ātrā soli devās prom.

Reiz bija tāds laiks, kad viņas eksistence bija atkarīga no pakļau­šanās svešam dzīvesveidam, kas neatbilda viņas būtībai. Toties tagad izdzīvošana bija atkarīga no viņas spējas pārvarēt bērnībā iemācīto un parūpēties pašai par sevi. Sumbra rags bija labs sākums, un tas solīja labas izredzes.

Tomēr, kā viņa vēlāk saprata, uguns pārnēsāšana nemaz nav tik vien­kārša. No rīta Eila sāka meklēt sūnas, kurās ietīt ogli. Bet sūnas, kas tik bagātīgi auga mežainajā klana alas apvidū, nebija atrodamas sau­sajā, atklātajā stepē. Visbeidzot viņa nolēma iztikt ar zāli. Ar izbailēm jaunā sieviete atklāja, ka gailošās ogles ir izdegušas, bet viņai izdevās vēlreiz iegūt uguni. Tagad Eila zināja, kā to var izdarīt, un pa naktīm bieži sakūra ugunskurus. Viņa bija apguvusi nepieciešamās iemaņas. Ar smagiem pūliņiem, neveiksmēm un daudzām izdzisušām oglēm jaunā sieviete atklāja gudrību, kā no vienas apmešanās vietas uz nākamo pārnest un saglabāt degošu ogli. Arī sumbra rags tika piestiprināts pie jostas.

Eila allaž atrada veidu, kā šķērsot savā ceļā gadījušos strautus, - viņa tos vienkārši pārbrida, bet, nonākot pie lielas upes, viņai bija jāizdomā cits šķērsošanas veids. Jau vairākas dienas jaunā sieviete bija gājusi augšup gar upi - pret straumes tecēšanas virzienu. Ziemeļrietumu vir­zienā upe šķita divreiz platāka un nemaz nekļuva šaurāka.

Kaut arī Eila it kā bija izgājusi ārpus klanu medību teritorijas, viņa nevēlējās doties austrumu virzienā. Iešana uz austrumiem nozīmētuvir- zīšanos atpakaļ pie klana. Eila nedrīkstēja iet atpakaļ un pat negribēja doties tajā virzienā. Turklāt viņa nevarēja ari palikt atklātā upes krastā. Viņai bija jāšķērso upe - cita ceļa nebija.

Jaunā sieviete domāja, ka tas būs viņai pa spēkam, - viņa vienmēr bija bijusi laba peldētāja. Tomēr grozu ar visām mantām nāksies turēt virs galvas. Viņas personiskās mantas bija tā lielākā problēma.

Sieviete sēdēja blakus mazam ugunskuram, nokrituša koka aizsegā, kura kailie zari iestiepās ūdenī. Pēcpusdienas saule atspoguļojās strauji plūstošajā ūdenī. Garām peldēja visvisādi upes saneši. Tas atsauca at­miņā upi, kas bija tecējusi garām klana alai, kā arī lašu un storu zveju pie upes ietekas iekšzemes jūrā. Toreiz viņai bija paticis izpeldēties, kaut arī Iza par to uztraucās. Eila neatcerējās, ka kādreiz būtu mācījusies peldēt; viņa to vienkārši allaž bija mācējusi.

Jaunā sieviete pie sevis prātoja: "Interesanti - kāpēc nevienam no klana ļaudīm nepatika peldēt? Man patika iepeldēt tālu, un visi to uz­skatīja par dīvainu nodarbi… līdz tai reizei, kad Ona gandrīz vai noslīka."

Eila atcerējās, ka toreiz visi bija viņai pateicīgi par bērna dzīvības glābšanu. Brūns pat viņai bija palīdzējis izkāpt no ūdens. Toreiz jaunā meitene bija izjutusi sirsnīgu auru, it kā patiešām piederētu pie klana. Nebija vairs nozīmes pat viņas kājām, kas bija pārāk garas un taisnas, augumam, kas bija pārāk garš un kalsns, blondajiem matiem, zilajām acīm un augstajai pierei. Pēc tam pat dažs labs klana loceklis gribēja iemācīties peldēt, bet klana ļaudīm piemita lielas bailes no dziļuma un viņi nemācēja turēties virs ūdens.

"Interesanti - vai Durks varētu iemācīties peldēt? Viņš nekad nav bijis tik smags kā citi klana bērni un nekad nebūs tik muskuļains kā pārējie klana vīrieši. Domāju, ka viņš varētu gan…

Kas viņam to iemācīs? Manis tur nebūs, un Uba to nemāk. Viņa parūpēsies par manu puisīti, jo mīl viņu tikpat stipri kā es pati, bet Uba nemāk peldēt. Ari Brūns to nemāk. Tomēr Brūns iemācīs Durkam medīt un pasargās viņu. Brūns neļaus Broudam nodarīt pāri manam dēlam, viņš to apsolīja pat toreiz, kad nedrīkstēja mani ievērot. Brūns bija labs vadonis, ne tāds kā Brouds…

Vai no Brouda varēja manī izaugt Durks?" Eila noskurinājās, atcerēda­mās, kā Brouds viņu bija piespiedis atdoties. Iza bija teikusi, ka vīrieši to parasti dara ar sievietēm, kuras viņiem patīk, bet Brouds to Eilai nodarīja tikai tāpēc, ka zināja, cik ļoti viņai tas nepatīk. "Visi tic, ka bērni dzimst no totēma* gara. Bet nevienam no klana vīriešiem nav tik spēcīgs totēms, lai sakautu manu Alu Lauvas totēmu. Es nekļuvu grūta, līdz Brouds mani nepiespieda… un visi bija pārsteigti par manu grūt­niecību. Neviens nebija domājis, ka man reiz varētu piedzimt bērns…

Kaut es varētu redzēt, kā mans dēls izaug! Jau tagad Durks savam vecumam ir par lielu, pieaudzis viņš būs tikpat garš kā es. Viņš būs staltākais un garākais klana vīrietis, par to esmu pārliecināta…

Nē, neesmu vis! To es nekad neuzzināšu. Es vairs nekad mūžā ne­redzēšu Durku!"

Notraukusi asaru, Eila sev pavēlēja beigt par to domāt. Viņa piecēlās kājās un piegāja pie upes krasta. "Tas, ka es domāšu par savu dēlu, nedos man nekādu labumu. Tas nepārvedīs mani pāri upei!"

Jaunā sieviete bija tik ļoti iegrimusi savās domās, ka nemaz nepa­manīja, ka ļoti tuvu upes krastam garām peld kāds zarains koks. Eila izklaidīgi vēroja, kā kritušā koka izstiepušies zari sapinas citos zaros, un neko neredzošām acīm vērās upē, kur stumbrs labu laiku sitās pa zaru mudžekli un centās no tā atbrīvoties. Bet, tiklīdz Eila pievērsa tam uzmanību, tā pamanīja, kādas iespējas šis stumbrs varētu viņai sniegt.

Iebridusi seklumā, sieviete izvilka atradumu krastā. Tā bija pamatīga koka galotne, kas tikai nesen palu rezultātā upes augštecē bija nolū­zusi; tagad koks peldēja pa straumi un nebija vēl paspējis kārtīgi ūdenī izmirkt. Ar krama cirvīti, ko Eila nēsāja zvērādas apmetņa ielocē, viņa nocirta visus zarus, izņemot divus sānzarus. Garāko viņa noīsināja, lai tie būtu vienādi.

' Totēms - dzīvnieks, augs, priekšmets, dabas parādība, kuru cilvēks vai cilvēku grupa (klani) atzīst par sev radniecīgu, par savu senci, godā un pielūdz.

Ātri pavērusies apkārt, viņa devās uz bērzu puduri, kur ap bērziem bija apvijusies mežvīteņi. Norāvusi jaunu vīteņa stigu mudžekli, sieviete atdalīja vienu garu, stipru stīgu. Vilkdama aiz sevis mežvīteņa stīgu, viņa devās atpakaļ. Pēc tam izklāja uz zemes ādas nojumi un izkratīja uz tās vācamā groza saturu. Bija pienācis laiks pārskatīt mantas un pārkravāties.

Groza apakšā kopā ar kājautiem un roku sildāmajiem Eila ielika ari kažokādas apmetni, jo tagad viņa valkāja vasaras vieglo apmetni; līdz nākamajai ziemai šīs mantas nebūs vajadzīgas. Uz brīdi Eila pārtrauca rosīties, jo prātā ienāca doma: diez kur viņa pārziemos? Bet tagad viņa nevēlējās par to domāt. Paceļot mīksto Durka nesamo ādu, viņa atkal sastinga - tajā, piespiestu pie gūžas, viņa mēdza pārnēsāt savu dēliņu.

Nesamā āda vairs nebija vajadzīga, šis ādas gabals nav svarīgs Eilas izdzīvošanai. Jaunā sieviete bija to paņēmusi līdzi tikai tāpēc, ka tas atgādināja par Durku. Viņa piespieda mīksto ādu pie vaiga, tad to rū­pīgi salocīja un ielika grozā. Virs tās salika mīkstas, absorbējošas ādas strēmeles, kuras bija paņēmusi līdzi, lai lietotu mēnešreižu laikā. Pēc tam grozā tika ielikts otrais, rezerves kājautu pāris. Pašreiz Eila staigāja basām kājām, bet joprojām vēsākā vai mitrākā dienā uzvilka kājautus, un tie jau bija novalkāti. Sieviete nopriecājās, ka bija paņēmusi līdzi lieku kājautu pāri.

Visbeidzot pienāca kārta pārtikas krājumu revīzijai. Bija palikusi viena bērzu tāss cibiņa ar kļavu sīrupu. Atvērusi to, Eila nolauza sacukuroto gabaliņu un ielika mutē, pie sevis nodomādama: kad šis būs beidzies, diez vai vēl kādreiz izdosies nogaršot kļavu sīrupu?

Joprojām bija palikuši arī pāris plāceņu - ceļamaize, ko vīri parasti ņēma līdzi medībās, - pagatavoti no kausētiem taukiem, saberztas kal­tētas gaļas un žāvētiem augļiem. Eilai iedomājoties par barojošo plā­ceni, mute saskrēja pilna ar siekalām. Mazie dzīvnieciņi, kurus jaunā sieviete nomedīja ar lingu, lielākoties bija liesa barība. Ja jaunā med- niece nebūtu papildinājusi savu ēdienkarti ar augu valsts veltēm, viņai nāktos badoties, ēdot vienīgi proteīnu. Organismam bija nepieciešami arī tauki un ogļhidrāti.

Pietaupot plāceņus galējai nepieciešamībai un neizdabādama garšas kārpiņām, sieviete ielika tos grozā. Turpat blakus iegūla arī dažas kal­tētas gaļas šķēles - tik cietas kā āda, bet barojošas, pāris žāvētu ābolu, nedaudz lazdu riekstu, dažas kulītes ar graudiem, kuri savākti no stepes zāles, kas auga blakus klana alai; visbeidzot viņa aizmeta prom kādu sapuvušu sakni. Pa virsu pārtikai Eila uzlika savu krūzīti un bļodiņu, āmrijas kapuci un novalkātos kājautus.

Noņēmusi pie jostas piestiprināto zāļu somu un ar roku paberzējusi gludo, ūdensnecaurlaidīgo ūdrādu, viņa sajuta tās cietos kāju un astes skrimslīšus. Saite, kas saturēja šo maisu ciet, bija izvērta pa ūdra kakla atveri, un dīvaini saplacinātā zvēriņa galva joprojām turējās pie kakla un tika izmantota kā zāļu somas atloks. Kad Eila kļuva par klana zāļu sievu, pārņemdama šo prasmi mantojumā no klana mātes Izas, tā viņai bija šo somu izgatavojusi.

Tagad, pēc vairākiem gadiem, Eila atcerējās savu pirmo zāļu somu. Ari to viņai bija izgatavojusi Iza, bet pirmajā reizē, kad Eilai tika uz­likts lāsts, Krebs to bija sadedzinājis. Toreiz Brūnam bija jāpieņem tāds lēmums. Klana sievietēm nebija atļauts pieskarties ieročiem, bet Eila jau vairākus gadus bija lietojusi lingu. Brūns bija devis viņai iespēju atgriezties - ja viņa mācēs izdzīvot. Eila nodomāja: "Varbūt viņš man deva daudz lielāku iespēju, nekā pats to apzinājās? Interesanti, vai es vēl tagad būtu dzīva, ja nebūtu uzzinājusi to, kādu vēlmi nomirt izraisa nāves lāsts? Man šķiet, ka pirmā lāsta uzlikšanas reize bija daudz smagāka, jo tikai rūpes par Durku nejāva man nomirt. Kad Krebs sadedzināja visas manas mantas, es gribēju nomirt."

Eila nebija spējīga domāt par Krebu - bēdas bija pārāk svaigas un sāpes pārāk skaudras. Viņa bija mīlējusi veco moguru [2] tāpat kā bija mīlējusi Izu. Krebs, tāpat kā Brūns, bija Izas mātes bērns. Tā kā Krebam nebija vienas acs un daļēji trūka arī vienas rokas, viņš nekad nebija medījis, bet bija pats svētākais vīrs no visu klanu moguriem. No mo- gura baidījās un viņu cienīja - viņa rētām klātā, vienacainā seja varēja iedvest bailes pat visdrosmīgākajam medniekam, bet Eila pazina vecā mogura rakstura maigo pusi.

Krebs bija viņu aizsargājis un rūpējies par viņu, mīlējis kā sievietes bērnu, kuras viņam nekad nebija bijis. Pirms trim gadiem Eilai bija atvē­lēts laiks, lai pierastu, ka Iza mirusi. Kaut ari viņa skuma par atšķirtību no sava dēla, sieviete zināja, ka Durks joprojām vēl ir dzīvs. Bet par Krebu viņai nebija dots laiks sērot. Pēkšņi sāpes, kuras kopš zemestrīces, kas bija nogalinājusi Krebu, viņa tik ilgu laiku bija turējusi dziļi sirdī, vairs nespēja ilgāk palikt neizpaudušās. Eila izkliedza mogura vārdu.

- Kreb… Ak, Kreb…! Kāpēc tu iegāji atpakaļ alā? Kāpēc tev bija jā­mirst?

Eila izdvesa sirdi plosošus šņukstus, raudādama ūdensnecaurlaidī­gajā ūdrādas maisā. Tad sieviete izplūda no dvēseles dziļumiem nākošās spalgās vaimanās. Viņa šūpojās uz priekšu un atpakaļ, lai notrulinātu savas sāpes, bēdas un izmisumu. Bet apkārt nebija mīlošo klana ļaužu, kas pievienotos viņas žēlabām un dalītos bēdās. Jaunā sieviete sēroja vienatnē un bēdājās par savu vientulību.

Kad asaras bija izsīkušas un raudāšana mitējās, Eila jutās iztukšota, bet nežēlīgās sāpes bija rimušās. Pēc brītiņa sieviete aizgāja līdz upei un noskaloja seju, tad ielika grozā arī savu zāļu somu. Viņai nebija jāpārbauda tās saturs; Eila precīzi zināja, kas tajā atrodas.

Pasniegusies pēc rokamā mieta, viņa to atmeta malā, jo dusmas ņēma virsroku pār bēdām un uzkurināja sievietes apņemšanos. "Brouds nekad nesagaidīs manu nāvi! Viņa dēļ es nemiršu!"

Eila dziļi ieelpoja un piespieda sevi turpināt kravāt grozu. Viņa ielika tajā arī uguns aizdedzināšanas rīkus un sumbra ragu, tad no sava ap­metņa ieloces izņēma vairākus krama instrumentus. No otras ieloces viņa izņēma apaļu oli, pameta to gaisā un atkal noķēra. Jebkurš pareiza lieluma akmens varētu noderēt lingai, bet ar gludiem un apaļiem akme­ņiem varēja panākt lielāku precizitāti. Pāris oļu viņa paturēja.

Pēc tam jaunā medniece pasniedzās pēc lingas - briežādas strēmeles, kam vidū bija izliekums akmeņu ielikšanai; no ilgās lietošanas abi lin­gas gali bija nodiluši plāni un savijušies striķī. Nebija nekādu šaubu - linga jāpatur. Eila atsēja garo ādas siksnu, kas bija apsieta ap viņas mīksto zamšādas apmetni, lai tajā izveidotos ieloces, kurās viņa pārnē­sāja dažādas lietas. Apmetnis nokrita, un Eila stāvēja kaila, vienīgi ap kaklu aukliņā bija pakarināts mazs ādas maisiņš, kurā sieviete nēsāja savus amuletus. Arī to viņa noņēma un noskurinājās; bez amuletiem Eila sajutās vēl kailāka nekā bez apmetņa, jo mazie, cietie priekšmeti ādas maisiņā izraisīja drošības izjūtu.

Tas tad ari bija viss, tā bija visa Eilas mantība - viss nepieciešamais izdzīvošanai un vēl zināšanas, iemaņas, pieredze, prāts, apņēmība un drosme.

Veikli ietinusi amuletu maisiņu un lingu savā apmetnī un ielikusi to grozā, sieviete tam aptina apkārt lāčādu un aizsēja ar garu auklu. Pēc tam visu saini vēl ievīstīja sumbra ādas nojumē un ar garu vīteņa stīgu to piesēja pie divžuburu stumbra.

Kādu brīdi Eila vērās platajā upē, tās tālajā otrajā krastā un do­māja par savu totēmu, tad apbēra ar smiltīm ugunskuru un, iestūmusi divžuburu baļķi ar visu savu dārgo mantību upē, bija gatava laisties lejup pa straumi. Pati, pieķērusies stumbra žuburainajā galā, paņēma garus mietus no bijušā koka zariem un, ar tiem atgrūdusies, iestūma plostu.

Upe no izkusušajiem ledāja ūdeņiem joprojām bija auksta; saltā straume ieskāva Eilas kailo ķermeni. Viņa izmisīgi cīnījās pēc elpas, bet drīz vien jau ķermenis pierada pie stindzinošā aukstuma. Mētājot baļķi pa krācēm, spēcīgā straume to sagrāba un centās paveikt savu darbu - aiznest stumbru uz jūru, bet žuburainais zars to nostabilizēja un neļāva tam virpuļot pa krācēm. Spēcīgi airēdamās ar kājām, Eila cīnījās cauri bangojošajai straumei un īrās pāri uz pretējo krastu.

Bet viss šis pasākums bija mokoši lēns. Ikreiz, kad Eila paskatījās uz pretējo krastu, tas atradās daudz tālāk, nekā viņa bija cerējusi to ieraudzīt. Daudz ātrāk viņa virzījās lejup pa straumi, nevis šķērsām pāri upei. Kad upe bija jau panesusi viņu garām tai vietai, kur Eila bija nodomājusi izkāpt otrā krastā, sieviete bija pārguruši un aukstais ūdens bija pazeminājis viņas ķermeņa temperatūru. Eila drebēja no aukstuma; visi muskuļi sāpēja. Bija tāda sajūta, it kā viņa irtos uz priekšu, bet pie kājām būtu piesieti smagi akmeņi, tomēr viņa piespieda sevi turpināt ceļu pāri upei.

Visbeidzot, galīgi nomocījusies, Eila padevās nežēlīgajam straumes pārspēkam. Upe, ņēmusi virsroku, aizrāva sievietes paštaisīto plostu atpakaļ pašā straumes viduci; Eila izmisīgi turējās pie tā; tas tagad viņu vadīja.

Kādu gabalu uz priekšu straume mainījās: izliekdamās apkārt iz­virzītam zemes pleķītim, upe strauji pagriezās no dienvidiem uz rie­tumiem. Pirms Eila padevās vājumam, viņa pa bangaino straumi bija šķērsojusi vairāk nekā trīs ceturtdaļas ceļa pāri upei un, ieraudzījusi klinšaino krastu, apņēmīgi, ar pēdējiem spēkiem atguva kontroli pār savu plostu.

Pirms upe viņu aiznesa tālāk no izvēlētā punkta, sieviete piespieda sevi kājām airēties pa ūdeni, lai sasniegtu zemi. Aizvērusi acis, Eila kon­centrējās uz kāju kustināšanu. Pēkšņi, sajutusi triecienu, viņa saprata, ka plosts ir atsities un apstājies.

Eila nespēja pakustēties. Pa pusei atrazdamās ūdenī, sieviete jo­projām bija pieķērusies pie stumbra zariem. Bangojošās straumes vilnis pēkšņi atbrīvoja plostu no robotajām klintīm, un sieviete krita panikā. Ar mokām viņa nometās ceļos un grūda apdauzīto koka stumbru uz priekšu, noenkuroja to krastā, bet pēc tam pati iekrita atpakaļ ūdenī.

Viņa nedrīkstēja ilgi atpūsties. Pamatīgi drebinādamās aukstajā ūdenī, Eila sevi piespieda uzrāpties uz klinšainās zemes. Neveikliem pirkstiem čamdīdamās ap vīteņa stīgu un beidzot to atsējusi, viņa izvilka saini krastā. Ar drebošiem pirkstiem auklu bija daudz grūtāk atsiet nekā vīteņa stīgu.

Pats Augstākais sievietei palīdzēja. Plānākajā, izdilušākajā vietā aukla pārtrūka. Viņa aizmeta garo ādas auklu projām, pagrūda nost grozu, uzrāpoja uz lāčādas un ietinās tajā. Kad drebuļi bija pārgājuši, jaunā sieviete jau bija aizmigusi.

Pēc bīstamās upes šķērsošanas Eila turpināja ceļu uz ziemeļiem, ne­daudz pagriezdamās uz rietumiem. Sievietei sasniedzot atklāto stepju teritoriju un meklējot kādu norādi par ļaužu apmetnes vietām, vasaras dienas jau bija kļuvušas siltākas. Ziedi, kas bija padarījuši īso pavasari krāšņāku, bija jau novītuši, un zāle - izaugusi līdz viduklim.

Eila bagātināja savu ēdienkarti ar lucernu un āboliņu un nenonieci­nāja arī cieti saturošos, nedaudz saldos zemesriekstus. Meklējot augu saknes, viņai nācās izsekot virszemes vīteņa stīgām. Tragantzirņa pāks­tis bija piebriedušas ar apaļiem, zaļiem zirņiem, kurus varēja baudīt kopā ar ēdamajām saknēm; Eilai nebija nekādu problēmu atšķirt ēda­mās saknes no to indīgajām radiniecēm. Kad bija beigusies dienziežu pumpuru sezona, to saknes vēl joprojām bija mīkstas un ēdamas. Arī dažas no zemajām korinšu šķirnēm sāka jau nogatavoties, un allaž pa rokai bija balandu un sinepju jaunās lapas vai pļavas nātres.

Arī lingai netrūka darba. Stepe mudžēja no pelēm, suslikiem, murk­šķiem, lielajām lēcējpelēm, dažādiem zaķiem - pelēkiem un brūniem, kas atšķīrās no ziemas baltajiem. Šad un tad gadījās arī pa kādam ne­gausīgam peļu medniekam - lielajam kāmim. īpašs kārums bija zemu lidojošs rubenis vai irbe; ēdot irbi, Eila mūždien atcerējās, ka šie trek­nie putni ar spalvainajām kājiņām allaž bija bijuši Kreba iemīļotākais gardums.

Bet tās bija tikai pašas mazākās radībiņas, kas mielojās no stepes vasaras veltēm. Eila redzēja arī briežu barus - ziemeļbriežus, sarka­nos briežus un milzīgos staltradžus; mazos stepes zirgus, ēzeļus un kulanus*, kas atgādināja abus pēdējos; arī lieli bizoni un saigas" šad tad šķērsoja sievietes ceļu. Sarkanīgi brūns savvaļas sumbru bars ar sešu pēdu augstiem buļļiem, mērot no skausta, ganījās kopā ar pa­vasari dzimušiem teliņiem, kas bija pieplakuši pie govju piebrieduša­jiem tesmeņiem. Eilai iedomājoties piena teļa garšu, mute pieskrēja pilna ar siekalām, taču viņas linga nebija piemērota sumbru medīšanai. Viņa pamanīja arī migrējošus pinkainos mamutus un muskusvēršus ar mazajiem vērsēniem pie sāniem. Dzīvniekiem uzglūnēja vilku bars. Sieviete uzmanīgi izvairījās no agresīvi noskaņotajiem pinkainajiem degunradžiem, atcerēdamās, ka tas ir Brouda totēms un viņam ļoti piemērots.

Turpinādama iet uz ziemeļiem, jaunā sieviete visapkārt sāka pamanīt pārmaiņas. Kļuva sausāks un tuksnesīgāks. Eila bija sasniegusi slapjās, sniegainās kontinentālās stepes aptuveno ziemeļu robežu. Tālākā ceļā uz milzīgā ziemeļu ledāja stāvajiem vaļņiem atradās neauglīgas lesa* stepes, kas eksistēja vienīgi leduslaikmetā, kad zemeslode bija klāta ledājiem.

Ledāji - masīvi, sasaluši ledus blāķi - ieskāva kontinentu, apklājot Ziemeļu puslodi. Gandrīz vai ceturtā daļa no visas Zemes virsmas bija aprakta zem neizmērojamām, iznīcinošām ledus tonnām. Ūdens, strikti ieslēgts savās robežās, lika kristies okeāna līmenim, paplašinot sausze­mes teritorijas un izmainot zemeslodes formu. Viss uz zemeslodes tika pakļauts šo ledāju ietekmei; lietus applūdināja ekvatoriālos reģionus, tuksnešu platība samazinājās, bet tieši blakus šiem ledājiem, uz to robežas, lietus ietekme bija jūtama visspilgtāk.

Lielais ledus lauks izraisīja auksto gaisa masu koncentrāciju virs tā, likdams mitrumam gaisā sasalt un nokrist uz zemes sniega veidā. Bet tuvāk centram augstais spiediens stabilizējās, radīdams īpaši aukstu klimatu, tādējādi atbīdīdams sniegu tikai uz ledāja malām. Milzīgie ledāji tieši no šim malām auga plašumā, ledus slānis bija izvietojies vienmērīgi pa visu teritoriju, tā biezums sasniedza vairāk nekā jūdzi.

Tā kā vairums sniega nokrita tieši uz paša ledāja, tad zeme dienvidos no ledāja bija neauglīga un sasalusi. Pastāvīgā augsta spiediena atmosfē­ras fronte virs ledāja centra lika sauso gaisu novirzīt uz zemāka spiediena ieplakām; vējš, kas pūta no ziemeļiem, nekad neapstājās virs stepēm. Tas tikai atšķīrās pēc sava stipruma. Pa ceļam vējš savāca akmeņus, kas uz mainīgās, drupanās ledāja robežas tika pārvērsti pulverī. Pa gaisu pārnēsātās daļiņas tika izsijātas tādā struktūrā, kas bija tikai nedaudz rupjāka par mālu, - lesā - un izkaisītas pa vairāku simtu jūdžu lielu teritoriju, tās sakrājās vairāku pēdu dziļumā un pārvērtās par augsni.

Ziemā gaudojošais vējš trenkāja retas sniegpārslas pāri kailajai, sa­salušajai zemei. Bet zemeslode joprojām griezās ap savu slīpo asi un gadalaiki joprojām mainījās. Vidējā gada temperatūra, tikai par dažiem grādiem zemāka, izraisīja ledāju veidošanos; dažām karstajām dienām nebija nekādas nozīmes, ja nemainījās vidējā temperatūra.

Pavasarī trūcīgā sniega kārta, kas apklāja zemi, izkusa un ledāja garoza sasila, tecēdama lejup un izplezdamās tālāk pa stepi. Ūdens no kūstošā ledus virs mūžīgā sasaluma padarīja zemi mīkstāku; izdīga niecīgi zāles asni un augi. Zāle auga ātri, jo savā sēklas sirdī apzinājās, ka mūžs būs īss. Līdz vasaras vidum tā jau bija pārvērtusies par sausu, sagūlušu sienu; viss kontinents bija pārklājies ar zāli; šur tur, tuvāk okeānam, pavīdēja taigas un tundras veģetācija.

Ledāja tuvumā, kur sniega kārta bija plāna, zālainās platības visa gada garumā deva barību miljoniem zālēdāju dzīvnieku, kas bija piemē­rojušies aukstumam, un ari plēsējiem, kuri varēja pielāgoties jebkuram klimatam, kas nodrošināja viņiem medījumu. Mamuts varēja ganīties mirdzošas, zili baltas ledus sienas pakājē vai uzkāpt uz tās pat jūdzes augstumā.

Sezonālie strauti un upes, kas barojās no ledāja kūstošā sniega, iz­lauzās cauri dziļajam lesa un bieži ari nogulumiežu slānim, līdz nosēdās kristāliskā granīta veidojumos, kas atradās dziļi zemes garozā. Bieži varēja redzēt stāvas kraujas un upju krastos izveidojušās aizas, bet upes apgādāja ar ūdeni un aizas deva patvērumu no vēja. Pat neauglīgajās lesa stepēs eksistēja zaļas ielejas.

Gadalaiks kļuva siltāks, dienas sekoja cita citai. Eila sāka pagurt no ceļošanas, monotonās stepes, nežēlīgās saules un mūžīgā vēja. Viņas āda kļuva raupja, saplaisāja un lobījās. Lūpas bija sasprēgājušas, acis - iekaisušas, rīkle mūždien pilna ar smiltīm. Savā ceļā viņa nejauši bija uzgājusi vairākas upju ielejas, kas bija daudz zaļākas un klātas ar ba­gātīgāku koku veģetāciju nekā stepes, bet neviena no tām nelikās tik pievilcīga, lai tur paliktu, un nevienā no tām nebija ne pēdas no cil­vēkiem.

Kaut ari debess parasti bija skaidra, Eilas neauglīgie meklējumi meta pār viņu baiļu un uztraukuma ēnu. Parasti ziema valdīja pār zemi. Pat karstākajā vasaras dienā viņai nekad neizgāja no prāta gaidāmais bargais ledāju aukstums. Lai izdzīvotu garo un bargo ziemu, Eilai bija jāsarūpē pārtikas krājumi un jāsameklē patvērums. Jau kopš agra pa­vasara sieviete bija klīdusi apkārt un tagad sāka prātot, vai ir nolemta mūžīgai klejošanai pa stepēm, lai galu galā nomirtu.

Reiz, kādas dienas beigās, viņa ierīkoja apmešanās vietu, tāpat kā bija to darījusi visās iepriekšējās reizēs. Viņa bija ieguvusi medījumu, bet ogle bija izdzisusi un savākt malku ugunskuram kļuva arvien grū­tāk. Lai nebūtu jāķēpājas ar ugunskuru, Eila apēda pāris gabaliņu jēlās medījuma gaļas, bet viņai nebija apetītes. Sieviete pastūma nomedīto murkšķi malā, lai ari medīt vairs nemaz nebija tik viegli, - varbūt viņa nemaz vairs tik uzmanīgi nesekoja medījumam? Ari augu vākšana bija kļuvusi daudz sarežģītāka. Zeme bija kļuvusi cieta un noaugusi ar vecu zāli. Un turklāt mūžīgi pūta vējš.

Eila slikti gulēja un redzēja briesmīgus sapņus; no rīta viņa pamodās neatpūtusies. Vairs nebija ko ēst. Pat aizmestais murkšķis bija kaut kur pazudis. Eila iedzēra malciņu ūdens, kas bija sastāvējies un negaršīgs, sasaiņoja savu vācamo grozu un devās ceļā - tālāk uz ziemeļiem.

Ap pusdienlaiku viņa uzgāja kāda strauta gultni ar dažām gandrīz vai izsīkušām ūdens peļķēm; ūdens garša bija nedaudz sīva, bet Eila tik un tā piepildīja savu ūdens somu. Sieviete izraka pāris vilkvālīšu sakņu - tās bija stiegrainas un bezgaršīgas. Smagiem soļiem iedama uz priekšu, viņa tomēr tās košļāja. Viņa negribēja iet tālāk, bet nezināja arī, ko citu lai dara. Nomākta un apātiska Eila vairs nepievērsa lielu uzmanību tam, kurp viņa gāja. Tāpēc nepamanīja alu lauvu bariņu, kas gozējās pēcpusdienas saulē, līdz viens no lauvām brīdinoši ierūcās.

Caur Eilas apziņu izstrāvoja bailes. Viņa atkāpās un pagriezās uz rietumiem, lai apietu lauvu teritoriju. Jaunā sieviete jau pietiekami ilgi bija gājusi uz ziemeļiem. Tas bija Alu Lauvas gars, kas viņu aizsargāja, ne jau lielais zvērs savā fiziskajā izskatā. Tas, ka viņas totēms bija Alu Lauva, nenozīmēja to, ka Eila ir pasargāta no alu lauvu uzbrukuma.

Īstenībā tieši tā Krebs uzzināja, ka viņas totēms ir Alu Lauva. Eilai joprojām uz kreisās kājas augšstilba bija četras garas, paralēlas rētas, un pa naktīm viņa redzēja vienu un to pašu murgu: milzīga lauvas ķetna nelielajā alā cenšas sataustīt mazo meiteni, kur, būdama tikai piecus gadus veca, viņa bija noslēpusies. Tagad viņa atcerējās, ka arī pagājušajā naktī bija sapņojusi par to pašu lauvas ķetnu. Krebs bija viņai stāstījis, ka tā bijusi pārbaude, - vai viņa ir kaut ko vērta; pēc tam mazā Eila tikusi iezīmēta, lai parādītu, ka ir izredzētā. Tagad viņa izklaidīgi pieliecās un pataustīja rētas uz savas kājas. Viņa nodomāja: "Interesanti - kāpēc gan Alu Lauva izvēlējās tieši mani?"

Saule, noslīdējusi zemu pie rietumu debesim, žilbināja acis. Meklē­dama, kur ierīkot apmetni, Eila bija gājusi pa garu nogāzi. "Atkal apme­šanās bez ugunskura," viņa nodomāja un priecājās, ka bija uzpildījusi ūdens somu. Bet drīz vien viņai būs jāatrod vēl ūdens. Jaunā sieviete bija nogurusi, izsalkusi un dusmīga pati uz sevi, ka bija piegājusi tik tuvu alu lauvām.

Vai tā bija zīme? Vai tas bija tikai laika jautājums? Kas gan lika sievietei domāt, ka viņa varētu izbēgt nāves lāstam?

Saules mirdzums pie pamales līnijas bija tik spilgts, ka viņa gandrīz vai nemaz neievēroja augstienes kraujo malu. Aizklājusi acis, Eila nostā­jās kraujas malā un ieskatījās aizā. Lejā plūda maza upīte ar mirdzošu ūdeni, kuru no abām malām ieskāva koki un krūmi. Klinšainā akmeņu aiza pavēra skatu uz brīnišķīgu, zaļu, mierīgu ieleju. Kādu gabalu tālāk, lauka vidū, pēdējie saules stari apspīdēja mazu zirgu ganāmpulku, kas mierīgi tajā ganījās.

-