Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

28

- Nedomāju, ka Vīnija būtu aizvilkusi abus bizonus līdz alai, ja mēs nebūtu atstājuši to galvas uz lauka, - Eila sacīja. - Tā bija laba doma. - Pa abiem viņi bija nocēluši bullēna ķermeni no velkamās platformas un uzlikuši uz klints pārkares. - Te ir tik daudz gaļas! Paies ilgs laiks, līdz to sagriezīsim. Vajadzētu tūlīt pat ķerties pie darba.

- Eila, tas var kādu brīdi pagaidīt. - Jondalara smaids un acis pildīja sievieti ar siltumu. - Manuprāt, tavs Pirmais baudas rituāls ir svarīgāks. Palīdzēšu tev noņemt siksnu no Vīnijas - tad došos nopeldēties. Esmu notriepies asinīm un sasvīdis.

-Jondalar… - Eila saminstinājās. Viņa bija satraukta, tomēr vēl kaut­rējās. - Šis Pirmais baudas rituāls ir ceremonija, vai ne?

- Jā, tā ir ceremonija.

- Iza mani mācīja sagatavoties ceremonijām. Vai šai ceremonijai ir kāda… īpaša sagatavošanās?

- Parasti vecākas sievietes palīdz jaunajai sievietei sagatavoties. Es nezinu, ko viņas saka vai dara. Manuprāt, dari to, kas tev pašai liekas piemērots.

- Tad atradīšu ziepju sakni un nomazgāšos, attīrīšu sevi tā, kā Iza man to mācīja. Pagaidīšu, līdz tu būsi nopeldējies. Gatavojoties man jābūt vienai. - Eila nosarka un nodūra acis.

"Viņa izskatās tik jauna un kautrīga," Jondalars pie sevis nodomāja. "Tieši tāpat kā vairums jaunu sieviešu Pirmās baudas rituāla laikā." Viņš sajuta pazīstamo maiguma un satraukuma saviļņojumu. Pat vi­ņas gatavošanās bija pareiza. Vīrietis pacēla Eilas zodu un atkal viņu noskūpstīja, tad stingri un ar lielu piespiešanos atrāvās no sievietes. - Arī man noderētu mazliet ziepju saknes.

- Es tev to atnesīšu, - viņa piedāvāja.

Smaidīdams Jondalars gāja Eilai pa pēdām gar upes krastu, un pēc tam, kad viņa bija izrakuši ziepju sakni un devusies atpakaļ uz alu, vīrietis ar milzīgu šļakstu iemetās ūdenī; viņš jutās daudz labāk - tā, kā jau sen nebija juties. Izdauzījis no saknes ziepjainas putas, Jondalars iezieda ar tām savu ķermeni, tad noņēma ādas saitīti un ieberza putas ari matos. Parasti viņš tīri labi bija izticis ar smiltīm, bet ziepju sakne bija daudz labāka.

Vīrietis ienira ūdenī un peldēja augšup pret straumi, aizpeldēja gan­drīz līdz ūdenskritumam. Atgriezies krastmalā, Jondalars aplika gurn- autu un steidzās augšā uz alu. Uz ugunskura bija uzlikta cepties gaļa, tā garšīgi smaržoja. Viņš jutās tik atbrīvots un laimīgs, ka pats nespēja tam noticēt.

- Priecājos, ka esi atgriezies. Man vajadzēs laiku, lai kārtīgi sevi attīrītu, es negribēju, ka tas ievilktos pārāk vēlu. - Eila paņēma bļodu ar kūpošu šķidrumu, kurā atradās kosu uzlējums matu skalošanai, un tīru apmetni, kas vēl ne reizes nebija vilkts mugurā.

- Gatavojies tik ilgi, cik tev tas nepieciešams, - Jondalars sacīja, viņu maigi noskūpstīdams.

Eila sāka iet lejā pa taciņu, tad apstājās un pagriezās. - Jondalar, man patīk mute uz mutes… tas skūpsts, - sieviete atzinās.

- Ceru, ka tev patiks ari viss pārējais, - Jondalars sacīja, kad viņa bija jau aizgājusi.

Apstaigājot alu, šoreiz viņš uz visu skatījās ar jaunām acīm. Pārbau­dījis bizona gurna cepeti, viņš pagrieza iesmu un pamanīja, ka Eila bija lapās satinusi dažas saknes un nolikusi tās netālu no oglēm, kā ari atrada karstu tēju, ko sieviete bija viņam pagatavojusi. Viņš nodomāja: "Eila droši vien tās saknes izrakuši, kamēr es peldējos."

Pamanījis savas guļvietas zvērādas, kas joprojām atradās pavarda otrā pusē, vīrietis savilka pieri grumbās un ar lielu iepriecinājumu tās pārnesa un nolika tukšajā vietā, blakus Eilas guļvietai. Sakārtojis tās, viņš devās pēc savu darbarīku saiņa, kurā atradās viņa instrumenti, un atcerējās par doni figūriņu, kuru bija sācis grebt. Apsēdies uz paklājiņa, kas bija palikts zem viņa guļvietas zvērādām, lai tās neatrastos uz zemes, vīrietis atvēra briežādas saini.

Apskatījis mamuta ilkņa gabalu, no kura bija sācis izgrebt sievie­tes figūriņu, viņš nolēma to pabeigt. Varbūt viņš nebija pats labākais grebšanas meistars, bet nešķita pareizi noturēt vienu no Mātes pa­šām svarīgākajām ceremonijām bez doni klātbūtnes. Paņēmis dažus grebšanai domātos dzeļus, Jondalars iznesa mamuta ilkni ārā uz klints pārkares.

Sēdēdams uz pārkares, grebdams un veidodams figūriņas formu, Jondalars saprata, ka mamuta ilkņa veidojums nebūt neizskatās pēc mātišķa un ražena sievietes auguma. Tas ieņēma jaunas sievietes ap­veidus. Viņš bija atteicies no doni tradicionālā senā matu sakārtojuma, tāpat nesanāca ari ierastais galvas un pakauša atveidojums, tas drizāk atgādināja bizes, kas sapītas viscaur apkārt galvai, izņemot seju. Seja bija bez vaibstiem. Doni figūriņām parasti nebija sejas. Kurš gan uz­drīkstētos skatīties Mātes sejā? Kurš gan varētu zināt, kā tā izskatās? Viņa iemiesoja visas sievietes un nevienu konkrēti.

Pārtraucis grebšanu, vīrietis palūkojās upē, abos tās virzienos, ce­rēdams, ka ieraudzīs Eilu, kaut arī viņa bija piekodinājusi, ka gribot pabūt vienatnē. Vai viņš spēs sagādāt viņai baudu, viņš prātoja. Kad Vasaras sapulču laikā Jondalars tika uzaicināts uz Pirmās baudas ritu­āliem, viņš nekad nebija par savām spējām šaubījies, bet tās sievietes zināja tradīcijas un saprata, kas gaidāms. Viņām blakus bija vecākas sievietes, kas mācēja visu paskaidrot.

"Vai man vajadzētu mēģināt ko paskaidrot? Nē, Jondalar, tu taču nezini, ko sacīt. Vienkārši parādi viņai to. Eila tev darīs zināmu, ja vi­ņai kaut kas nepatiks. Godīgums, nevis neliela kautrība ir viena no šīs sievietes pievilcīgākajām īpašībām. Tas ir kas patīkami jauns.

Kā tas būs - parādīt Mātes Baudas velti sievietei, kura nemāk izlik­ties? Kura netēlos iepriecinājumu un to neslēps?

Kāpēc Eilai Pirmās baudas rituāla laikā būtu jābūt citādai nekā pā­rējām sievietēm? Jo viņa sava Pirmā baudas rituāla laikā nav tāda kā citas. Viņa bija tikusi atvērta ar lielām sāpēm. Un ja nu tu nespēsi pārvarēt to briesmīgo pieredzi? Ja nu Eila nespēs izjust baudu, ja nu tu nespēsi viņai likt to izjust? Kaut būtu kāds veids, kā viņa varētu aizmirst negatīvo pieredzi! Ja vien es spētu viņu piesaistīt pie sevis, pārvarēt pretestību un iekarot viņas dvēseli!

Iekarot viņas dvēseli?"

Jondalars paskatījās uz figūriņu, kas atradās viņam rokā, un pēkšņi viņa domas sāka auļot lielā ātrumā. Kāpēc viņi iegravēja dzīvnieka attēlu uz ieročiem un svētajām sienām? Lai pietuvotos Mātes garam, pārvarētu Viņas pretestību un uztvertu būtību.

"Neesi smieklīgs, Jondalar! Tu nedrīksti tādā veidā iekarot Eilas dvē­seli. Tā nebūs pareizi, neviens nekad nepiešķir doni kādu konkrētu seju. Cilvēki nekad netiek atveidoti - līdzība var iekarot gara būtību. Bet kam tā būs liktenīga?

Nevienam nav tiesības turēt otra cilvēka dvēseli gūstā. Atdod doni Eilai! Tā viņa atgūs atpakaļ savu dvēseli. Vai tad ne? Ja grasies to uz kādu brīdi paturēt, tad pēcāk… atdod to viņai atpakaļ.

Ja tu šai figūriņai izgrebsi Eilas seju, vai tas viņu pārvērtis par doni? Tu jau tagad viņu par tādu uzskati, jo sievietei piemīt izcilas dziednie­ces dotības un dzīvnieku pieburšanas prasme. Ja viņa ir doni, tad var izdomāt iekarot tava paša dvēseli. Vai tas būtu tik slikti?

Jondalar, tu taču gribi, lai ari tev pašam tiktu viņas dvēseles gabaliņš. Tāds dvēseles stūrītis, kas vienmēr atrodas radītāja rokās. Atzīsties, tu taču gribi iegūt šo viņas daļiņu, vai ne?

Ak, Lielo Māt, pasaki, vai tas būtu ļoti briesmīgi, ja es to izdarītu? Ja piešķirtu doni Eilas seju?"

Jondalars skatījās mazajā kaula figūriņā, ko tikko bija pagatavojis. Tad, paņēmis dzēli, viņš sāka grebt sejas vaibstus - tie bija pazīstamas sejas vaibsti.

Kad darbs bija pabeigts, meistars pacēla kaula figūriņu un lēnām pagrieza to apkārt. īsts grebšanas meistars būtu to paveicis labāk, to­mēr nebija nemaz tik slikti. Tā atgādināja Eilu, bet drīzāk pēc izjūtām, nevis patiesās līdzības - tā atspoguļoja Jondalara skatījumu uz Eilu, viņa jūtas. Iegājis atpakaļ alā, viņš centās izdomāt, kur lai to noliek. Doni vajadzētu atrasties kaut kur tuvumā, bet pagaidām viņš vēl ne­gribēja, ka Eila to ierauga. Ieraudzījis zvērādu saišķi pie sienas, viņš tajā paslēpa kaula figūriņu.

Izgājis atkal ārā, vīrietis pavērās tālu pāri klints pārkarei. Kur viņa tik ilgi kavējas? Viņš ieraudzīja abus bizonus, kas bija nolikti uz klints pārkares - viens blakus otram. Tie nekur nepazudīs. Pīķi un pīķu metēji stāvēja atstutēti pie klints sienas, blakus alas ieejai. Pacēlis medību rī­kus, Jondalars tos ienesa alā un tad izdzirdēja soļu dipoņu pa grantēto akmens taciņu. Vīrietis pagriezās.

Eila sakārtoja sava jaunā apmetņa aukliņu, aplika ap kaklu amuletu maisiņu, atglauda matus no pieres un ar asā dadža palīdzību tos iz­ķemmēja, bet pavisam neizžāvēja. Paņēmusi veco, netīro apmetni, viņa sāka iet augšup pa taciņu. Sieviete nervozēja un bija satraukusies.

Viņa varēja iedomāties, ko Jondalars bija domājis ar Pirmās baudas rituālu, bet bija aizkustināta par viņa vēlmi to darīt kopā ar viņu. Viņa nedomāja, ka ceremonija varētu būt pārāk slikta, pat Brouds pēc pāris pirmajām reizēm vairs nebija viņai nodarījis sāpes.

Ja vīrieši rādīja šo signālu tikai tām sievietēm, kas viņiem patīk, vai tas varētu nozīmēt, ka Jondalaram viņa sākusi iepatikties?

Kad Eila bija jau gandrīz nonākusi līdz pašai augšai, viņu no domām iztraucēja dzeltenbrūnas, neskaidras kontūras ātra kustība.

- Nenāc klāt! - Jondalars kliedza. - Nenāc klāt, Eila! Tas ir alu lauva!

Vīrietis stāvēja pie alas ieejas, rokā piķis, notēmēts metienam uz milzīgo kaķi, kas bija pietupies un gatavs lēcienam no lauvas rīkles nāca dārdošs rūciens.

- Nē, Jondalar! - Eila iekliedzās, mezdamās abiem pa vidu. - Nē!

- Eila, nevajag! Ak, Māt! Apturi taču šo sievieti! - vīrietis iekliedzās, kad Eila nostājās viņam priekšā, lēcienam gatavā lauvas priekšā.

Sieviete izdarīja asu, pavēlošu kustību un rīkles skaņām bagātajā klana valodā nokliedzās: - Pārtraukt!

Milzīgais lauva ar rūsganajām krēpēm ar rāvienu pagriezās un, at­brīvojies no lēciena pozas, notupās pie Eilas kājām. Tad paberzēja savu milzīgo galvu pie viņas stilbiem. Jondalars stāvēja kā pārakmeņojies.

- Mazuli! Ak, Mazuli! Tu atgriezies, - Eila sarunājās zīmju valodā, nemaz nesvārstīdamās, un bez mazākajām bailēm apskāva milzīgā lau­vas kaklu.

Mazulis, cik vien maigi spēdams, nogāza Eilu no kājām, un Jondalars pavērtu muti vēroja, kā lielākais alu lauva, ko viņš jebkad savā mūžā bija redzējis, ar savām priekšķetnām apskāva sievieti ar neizsakāmu mīļumu, grūti būtu iedomāties, ka lauva uz ko tādu ir spējīgs. Lielais kaķis ar aso mēli laizīja sāļās asaras no sievietes sejas, un vaigi tādas apmīļošanas reizē tika nobrāzti.

- Nu jau būs gana, - Eila sacīja, pieceldamās sēdus, - citādi man nebūs vairs sejas.

Viņa sameklēja tās vietiņas ap lauvas ausīm un krēpēm, kur Mazulim patika, ka viņu pakasa. Mazulis apvēlās uz muguras, atvēra rīkli un labsajūtā izdeva dziļu apmierinājuma rūcienu par Eilas palīdzību.

- Mazuli, es nedomāju, ka vēl kādreiz tevi ieraudzīšu, - Eila sacīja, kad bija beigusi kasīšanu un lielais kaķis apvēlās otrādi. Mazulis bija izaudzis lielāks, nekā Eila viņu atcerējās. Tas bija nedaudz kārns, to­mēr izskatījās veselīgs. Lauvam bija parādījušās jaunas rētas, ko Eila senāk nebija redzējusi, un viņa nodomāja, ka Mazulis droši vien cīnījies par savu teritoriju un šo cīņu uzvarējis. Eilu pārņēma lepnums. Tad, ieraudzījis Jondalaru, Mazulis atkal ierūcās.

- Nerūc uz viņu! Šo vīrieti tu pats man atsūtīji. Tev ir draudzene… Šķiet, ka tagad tev jau tādu ir daudz… - Lauva piecēlās, pagrieza vī­rietim muguru un piečāpoja pie bizona.

- Vai tev nekas nebūs pretim, ja vienu medījumu atdosim viņam? - Eila uzsauca Jondalaram. - Mums patiešām ir par daudz.

Joprojām turēdams pīķi rokā un stāvēdams alas ieejā, Jondalars bija apstulbis. Viņš centās atbildēt, bet pār vīrieša lūpām iznāca tikai vārgs pīkstiens. Tad, atguvis balsi, viņš sacīja: - Nebūs pretim? Tu jautā man, vai man nebūs iebildumu? Atdod viņam tos abus divus. Dod viņam visu, ko vien viņš vēlas!

- Mazulim nevajag abus. - Eila izrunāja lauvas vārdu valodā, ko Jondalars nezināja, bet viņš nojauta, ka tas bija vārds. - Nē, Mazuli! Telīti neaiztiec, - Eila runāja skaņās un žestos, ko Jondalars vēl aizvien neuztvēra par valodu, bet pār viņa lūpām izlauzās elsas, kad sieviete alu lauvam atņēma bizonu un pagrūda tam otru nomedīto zvēru. Ar milzīgajiem žokļiem lauva satvēra spēcīgā buļļa kaklu un vilka to prom pa klints pārkāri. Tad, satvēris to pavisam cieši, sāka kāpt lejup pa tik pazīstamo taciņu.

- Es tūlīt atgriezīšos, Jondalar, - Eila uzsauca. - Tur lejā var būt Vīnija un Skrējējs, un es negribētu, ka Mazulis izbiedē kumeļu.

Jondalars vēroja, kā sieviete seko pa pēdām lauvam, līdz viņa pazuda skatam. Pēc tam viņa parādījās vēlreiz pie klints sienas, ielejas pusē, ikdienišķi iedama blakus lauvam, kas zem sava ķermeņa, starp kājām, vilka beigto bizonu.

Abiem sasniedzot lielo laukakmeni, Eila apstājās un vēlreiz noglāstīja Mazuli. Lauva palaida vaļā bizonu, un, ieraudzījis sievieti uzkāpjam niknākā plēsēja mugurā, Jondalars neticībā nogrozīja galvu. Pacēlusi roku, Eila to pavicināja un, kad dzīvnieks metās skriešus, pieķērās pie sarkanbrūnajām krēpēm. Lauva rāvās uz priekšu lielā ātrumā. Eila turē­jās cieši, mati plīvoja viņai aiz muguras. Tad Mazulis sāka skriet lēnāk un atgriezās atpakaļ pie laukakmens.

Dzīvnieks atkal saķēra jauno bullēnu un aizvilka to prom pa ieleju. Skatīdamās Mazulim pakaļ, Eila stāvēja blakus lielajam akmenim. Tālu prom pļavā Mazulis vēlreiz atlaida medījumu. Izdevis veselu ņurdienu gūzmu, savu pazīstamo ņarr-ņarr, Mazulis tik skaļi ierūcās, ka Jonda­laram mati saslējās stāvus.

Kad alu lauva bija prom, sajuzdams vājumu, Zelandoni vīrs dziļi ievilka elpu un atspiedās pret sienu. Uz vīrieti tas bija atstājis milzīgu iespaidu, un viņš bija nedaudz nobijies. "Kas ir šī sieviete?" viņš domāja. "Kāda maģija viņai piemīt? Iā iedarbojas uz putniem, pat zirgiem. Bet ari uz alu lauvu? Turklāt uz pašu lielāko alu lauvu, kādu esmu redzējis."

"Vai viņa bija… doni? Kurš gan cits, izņemot pašu Māti, varētu likt dzīvniekiem viņai paklausīt? Un kā tad ar viņas dziednieces spējām? Vai ar viņas fenomenālo spēju sākt pēkšņi tik labi runāt? Lai gan viņai piemita neparasts akcents, Eila jau bija iemācījusies gandrīz visu, ko jondalars zināja no Mamutu cilts valodas, un arī dažus vārdus Šaramudu valodā. Vai viņa bija kāda Mātes līdziniece?"

Izdzirdējis Eilu nākam augšā pa taciņu, Jondalars sajuta, ka viņu pārņem baiļu drebuļi. Viņš jau pa pusei gaidīja, ka Eila viņam paziņos, ka ir Lielās Zemes Mātes iemiesojums, un viņš būtu tam noticējis. Tā vietā viņš ieraudzīja sievieti ar izspūrušiem matiem un asarām acīs, kas ritēja pār vaigiem.

- Kas noticis? - vīrietis apjautājās, maigums guva virsroku pār iedo­mātajām bailēm.

- Kāpēc man vienmēr jāzaudē savi bērni? - Eila šņukstēja.

Vīrietis nobālēja. Viņas bērni? Tas lauva bija viņas bērns? Šokēts viņš

atcerējās raudošo Māti - visas dzīvās radības Māti.

- Tavi bērni?

- Vispirms Durks un tad Mazulis.

- Vai tas ir lauvas vārds?

- Mazulis? Tas nozīmē bērns, maziņš, - viņa atbildēja, cenzdamās pārtulkot.

- Maziņš! - viņš nosprauslojās. - Tas bija pats lielākais alu lauva, ko jebkad mūžā esmu redzējis!

- Es zinu. - Mātes lepnums iemirdzējās cauri sievietes asarām. - Es vienmēr rūpējos, lai viņam būtu pietiekami daudz ēdamā, lai viņš ne­būtu izsalcis kā bara lauvēni. Bet, kad es viņu atradu, lauvēns bija vēl pavisam mazs. Nosaucu viņu par Mazuli, un man nekad neienāca prātā dēvēt viņu citādi.

- Tu viņu atradi? - Jondalars brīnījās, joprojām vēl nedaudz svār­stīdamies.

- Viņš bija atstāts nomirt. Manuprāt, lauvēnu bija saminis briedis. Toreiz es dzinu briežus savā izraktajā slazdā. Brūns dažkārt man at­ļāva aprūpēt alā mazus dzīvnieciņus, ja tie bija savainoti un tiem bija nepieciešama mana palīdzība, bet nekad neļāva ienest gaļēdājus. Es nemaz negrasījos savākt to mazo alu lauvu, bet tad uzradās hiēnas. Es tās aizbaidīju ar lingu un atvedu lauvēnu uz alu.

Eilas acīs pavīdēja aizdomājies skatiens, un ap muti savilkās sājš smaids. - Kad Mazulis bija vēl pavisam mazs, viņš bija tik jocīgs, allaž lika man smieties. Bet sākumā medījuma sagādāšana Mazulim nemaz nebija tik viegla, tomēr jau otrajā ziemā mēs iemācījāmies medīt kopā. To mēs darījām visi kopā, arī Vīnija. Neesmu redzējusi Mazuli kopš… - Pēkšņi Eila aptvēra, kopš kura laika.

- Ak, Jondalar! Man ir tik žēl. Mazulis ir tas lauva, kas nogalināja tavu brāli. Bet, ja tas būtu bijis kāds cits lauva, es nekad nebūtu spējusi dabūt tevi prom no viņa ķetnām.

- Tu esi doni! - Jondalars iesaucās. - Redzēju tevi sapni! Es domāju, ka doni ieradusies, lai aizvestu mani uz viņpasauli, bet patiesībā viņa lika lauvam atkāpties.

- Tajā brīdī tu droši vien vēl biji pie samaņas, Jondalar. Tad, kad es tevi atradu, tu jau biji no sāpēm atslēdzies. Man bija steidzīgi tevi jādabū prom no tās vietas. Zināju, ka Mazulis man nenodarīs pāri, - dažkārt viņš ir nedaudz skarbs, bet īstenībā viņš tāds nav. Tāda nu ir lauvas daba. Tomēr bija jāuzmanās, jo nezināju, kad atgriezīsies viņa lauvene.

Vīrietis šūpoja galvu neticībā un pārsteigumā. - Vai tu tiešām medīji kopā ar to lauvu?

- Tas bija vienīgais veids, kā varēju viņu pabarot. Sākumā, pirms Mazulis pats vēl nemācēja nogalināt medījumu, viņš notrieca dzīvnieku zemē, es piejāju klāt un ar pīķi to nogalināju. Toreiz es nezināju, ka pīķi var arī mest. Kad Mazulis bija jau paaudzies un pats mācēja medīt, dažkārt paņēmu kādu gabalu sev, pirms viņš sāka ieturēt maltīti vai arī ja gribēju saglabāt zvērādu…

- Tātad tu pastūmi viņu malā tāpat kā gadījumā ar šo bizonu? Vai tu nezini, ka ir bīstami atņemt lauvam gaļu? Esmu redzējis, kā viens lauva tādā reizē nogalina pats savu mazuli!

- Arī es esmu to redzējusi. Bet Mazulis ir citāds, Jondalar. Viņš neuz­auga lauvu barā. Viņš uzauga šeit - kopā ar Vīniju un mani. Mēs kopā medījām - viņš ir pieradis ar mani dalīties. Tomēr priecājos, ka viņš atrada lauveni, lai varētu dzīvot kā īsts lauva. Vīnija kādu brīdi devās atpakaļ uz zirgu baru, bet viņa tur nebija laimīga, tāpēc atgriezās…

Eila pašūpoja galvu un nodūra acis. - Tā nav taisnība. Es tikai gribu tam ticēt. Manuprāt, atrazdamās zirgu barā un kopā ar savu ērzeli, viņa tomēr bija laimīga. Toties es nebiju laimīga bez Vīnijas. Es tik ļoti priecājos, ka viņa gribēja nākt atpakaļ pēc tam, kad viņas ērzelis aizgāja bojā.

Eila pacēla savu netīro apmetni un devās uz alu. Pamanījis, ka jo­projām tur rokās pīķi, Jondalars to pieslēja pie sienas un sekoja sie­vietei. Eila bija domīga. Mazuļa atgriešanās bija uzjundījusi tik daudz atmiņu. Paskatījusies uz bizona cepeti, jaunā sieviete pagrieza iesmu un parušināja uguni. Tad no ūdens somas, kas karājās uz staba un bija izgatavota no liela kulana kuņģa, ielēja ūdeni vārāmajā grozā un ielika pavardā uzkarsēt pāris vārāmo akmeņu.

Jondalars vienkārši vēroja sievieti, joprojām apstulbis no alu lauvas apciemojuma. Tas bija bijis šoks - redzēt, kā lauva nolec uz klints pār­kares, bet pēc tam - kā Eila bija nostājusies viņam priekšā un apturējusi milzīgo plēsēju… Neviens tam neticētu.

Skatoties uz sievieti, Jondalaram radās nojauta, ka Eilā ir kaut kas mainījies. Tad viņš pamanīja, ka viņas mati ir izlaisti. Vīrietis atcerējās pirmo reizi, kad bija redzējis viņu ar izlaistiem matiem un saulē zeltaini mirdzošu. Viņa bija uznākusi no upmalas, un viņš bija Eilu ieraudzījis kailu - izlaistos matus un sievietes brīnišķīgo augumu.

- … labi atkal ieraudzīt Mazuli. Tie bizoni droši vien bijuši viņa teri­torijā. Viņš acīmredzot saoda medījumu un tad sekoja mums pa pēdām. Ieraugot tevi, viņš bija pārsteigts. Nezinu, vai viņš tevi atcerējās. Kā jūs nonācāt tajā kanjonā, kurā nav izejas?

- Ko…? Piedod - ko tu teici?

- Gribēju zināt - kā jūs abi ar brāli nonācāt tajā kanjonā, kur bija Mazulis? - viņa atkārtoja, paskatīdamās uz vīrieti. Eilu vēroja spožas, violetas acis, kas lika sievietes sejai nosarkt.

Ar lielām pūlēm Jondalars koncentrēja savas domas uz jaunās sie­vietes jautājumu. - Mēs sekojām briedim. Tonolans to nogalināja, bet lauvene bija izvēlējusies to pašu medījumu. Viņa to vilka projām, un Tonolans sekoja pa pēdām. Es jau viņam sacīju, lai ļauj viņai to ņemt, bet brālis manī neklausījās. Redzējām, kā lauvene ieiet alā un tad dodas prom. Tonolans cerēja, ka varēs dabūt atpakaļ savu pīķi un nogriezt kādu gaļas gabalu, pirms lauvene atgriežas. Bet lauvu tēviņam bija kas cits padomā.

Jondalars uz bridi aizvēra acis. - Nevaru viņu vainot. Bija stulbi se­kot tai lauvenei, bet es nespēju brāli atturēt. Tonolans mūždien ir bijis pārgalvīgs, bet pēc Džetamio nāves viņš kļuva pilnīgi nekontrolējams. Viņš gribēja mirt. Tagad es saprotu, ka man nevajadzēja viņam sekot.

Eila zināja, ka Jondalars joprojām vēl sēro par brāli, tāpēc mainīja tematu: - Neredzēju Vīniju pļavā. Viņa droši vien kopā ar Skrējēju aizaulekšojusi uz stepi. Pēdējā laikā Vīnij ai tur patīk. Tas, kā tu biji aplicis tās saites ap Skrējēja galvu, bija gudri izdomāts, bet nezinu, vai bija nepieciešams viņu piesiet pie Vīnijas.

- Virve bija pārāk gara. Nebiju domājis, ka tā sapīsies krūmos. Tomēr tā viņu noturēja. To vajadzētu atcerēties, ja gribi, lai zirgi paliek pie vietas. Vismaz Skrējējs. Vai Vīnija vienmēr dara to, ko tu gribi?

- Šķiet, ka jā, bet drīzāk izskatās, ka viņa pati to vēlas. Viņa zina, ko es vēlos, un to dara. Savukārt Mazulis veda mani tur, kur pats gribēja

iet, bet viņš skrien tik ātri… - Domājot par pēdējo izjādi Mazuļa mu­gurā, Eilas acis iemirdzējās. Jāšana lauvas mugurā vienmēr ir bijusi aizraujoša.

Jondalars atcerējās, kā Eila bija turējusies lauvam mugurā, viņas mati, zeltaināki par lauvas sarkanīgajām krēpēm, plīvoja vējā. Vērojot viņu, Jondalars bija baiļojies par jauno sievieti, bet tas bija aizraujoši - kā Eila pati. Tik mežonīga un brīva, tik skaista…

- Eila, tu esi apbrīnojami aizraujoša sieviete, - viņš sacīja. Vīrieša acīs atspoguļojās pārliecība par izteiktajiem vārdiem.

- Aizraujoša? Aizraujoši ir… mest piķi vai ātri auļot Vīnijas mugurā… arī Mazulis tāds ir, vai ne? - Jaunā sieviete bija uztraukusies.

- Pareizi. Tāpat arī Eila man… ir aizraujoša un skaista.

- Jondalar, tu taču joko. Skaisti ir ziedi vai debesis, vai saule, kas noriet pamalē. Es neesmu skaista.

- Vai tad sieviete nevar būt skaista?

Eila aizgriezās no vīrieša ciešā skatiena. - Es… es nezinu. Bet es neesmu skaista. Es esmu… liela un neglīta.

Jondalars piecēlās un, paņēmis Eilas roku, mudināja arī viņu piecel­ties kājās. - Nu, kurš ir garāks?

Vīrietis neatvairāmi stāvēja tik tuvu. Viņa pamanīja, ka Jondalars at­kal ir noskuvies. Stāvot pavisam tuvu, bija pamanāmi īsie bārdas rugāji. Sieviete alka pieskarties viņa raupjajai un tajā pašā laikā gludajai sejai, un vīrieša acis lika viņai sajust, ka tās ieskatās dziļi viņas dvēselē.

- Tu esi garāks, - Eila klusi atbildēja.

- Tad jau iznāk, ka neesi nemaz tik liela, vai ne? Un tu neesi neglīta, Eila. - Jondalars pasmaidīja, bet Eila to nojauta tikai no viņa acīm. - Tas patiešām ir dīvaini. Skaistākā sieviete, ko jebkad esmu redzējis, domā, ka ir neglīta.

Eilas ausis to dzirdēja, bet viņa bija apmaldījusies acis, kas turēja viņu gūstā, pārāk satraukta par sava pašas ķermeņa reakciju, lai sa­prastu Jondalara vārdus. Viņa redzēja, kā vīrietis pieliecas tuvāk, pieliek savu muti pie viņas lūpām, un sajuta, ka, aplicis viņai rokas, pievelk viņu tuvāk.

- Jondalar, - Eila ievilka elpu. - Man patīk tā… mute pie mutes.

- Skūpsts, - viņš izlaboja. - Eila, šķiet, ka ir pienācis laiks. - Viņš paņēma jauno sievieti aiz rokas un veda uz guļvietas pusi.

- Kam pienācis laiks?

- Pirmajam baudas rituālam, - viņš atbildēja.

Abi apsēdās uz zvērādām. - Kas tā ir par ceremoniju?

- Tā ir ceremonija, kurā kļūst par sievieti. Nevaru tev visu par to izstāstīt. Vecākas sievietes parasti stāsta meitenēm, ko sagaidīt un ka var sāpēt, bet tas ir nepieciešams, lai meitenes atvērtu un viņas varētu kļūt par sievietēm. Tam tiek izvēlēts vīrietis. Vīrieši grib, lai viņus iz­vēlas, bet daži no tā baidās.

- Kāpēc viņi baidās?

- Viņi baidās, ka nodarīs sievietei pāri, baidās, ka būs neveikli vai nespējīgi, ka loceklis, kas padara meitenes par sievietēm, nepacelsies.

- Tas nozīmē vīrieša orgānu? Tam ir tik daudz dažādu vārdu.

Jondalars iedomājās par visiem šiem vārdiem - daudzi no tiem bija

vulgāri vai ar humora pieskaņu. - Jā, to sauc daudz un dažādos vār­dos.

- Kurš no tiem ir īstais?

- Loceklis, es domāju, - vīrietis atbildēja, - tāpat to dēvē arī par sieviešu atvērēju.

- Kas notiek, ja loceklis nepaceļas?

- Tad ir jāsauc kāds cits vīrietis - tas ir ļoti apkaunojoši. Bet vairums vīriešu tomēr grib, lai sievietes Pirmajam baudas rituālam izvēlas tieši viņus.

- Vai tev patika, ja tevi izvēlējās? -Jā-

- Vai tevi bieži izvēlējās? -Jā-

- Kāpēc?

Jondalars pasmaidīja un nesaprata, vai Eila uzdod jautājumus ziņkā­rības vai nervozitātes dēļ. - Domāju, tāpēc, ka man tas patīk. Sievietes pirmā reize arī man ir īpašs notikums.

-Jondalar, kā mēs varam rīkot Pirmās baudas rituālu? Man jau pirmā reize ir bijusi, es jau esmu atvērta.

- Es zinu, bet šajā rituālā ir daudz kas vairāk nekā tikai sievietes atvēršana.

- Es nesaprotu. Kas tur var būt vairāk?

Vīrietis atkal pasmaidīja, tad pieliecās tuvāk un pielika savu muti pie Eilas lūpām. Arī jaunā sieviete paliecās uz priekšu, bet izbijās, kad Jondalara mute atvērās un viņa sajuta vīrieša mēli ieejam savā mutē. Viņa atkāpās.

- Ko tu dari? - Eila pajautāja.

- Vai tev tas nepatīk? - Vīrieša pierē iegūla izbaiļu rievas.

- Nezinu.

- Vai gribi vēlreiz pamēģināt un pārbaudīt? - Viņš pats sevi norāja: "Esi rāmāks! Nesteidzies!" - Manuprāt, tev labāk vajadzētu atgulties un atslābināties.

Viņš maigi pastūma Eilu gultā atlaisties, tad nogūlās viņai blakus, paslējies uz viena elkoņa. Paskatījies lejup uz sievieti, Jondalars atkal uzspieda muti uz viņas lūpām. Pagaidījis, kamēr viņas sasprindzinā­jums pāriet, viņš viegli nobrauca ar mēli pār sievietes lūpām. Nedaudz piecēlies, viņš ievēroja, ka Eilas mute smaida un acis ir aizvērtas. Kad viņa atkal atvēra acis, vīrietis vēlreiz pieliecās, lai viņu noskūpstītu. Eila pastiepās vīrietim pretim. Šoreiz viņš noskūpstīja viņu kaislīgāk un ar atvērtu muti. Kad vīrieša mēle meklēja ceļu Eilas mutē, viņa to atvēra un saņēma.

- Jā, - viņa atzinās. - Šķiet, ka man tas patīk.

Jondalars pasmaidīja. Eila uzdeva jautājumus, izgaršoja, pārbaudīja, un vīrietis priecājās, ka viņa nav pamanījusi viņa vēlmi.

- Ko tālāk? - viņa pajautāja.

- Vēl to pašu?

- Labi.

Jondalars atkal viņu skūpstīja, maigi apsekodams sievietes lūpas, aukslējas un mēles pamatni. Tad lūpas pārgāja pie zoda. Atradis Eilas ausi, viņš tajā iepūta siltu dvašu, iekoda auss ļipiņā un pēc tam ar meklējošo mēli apklāja viņas kaklu skūpstiem. Vēlāk atkal atgriezās pie mutes.

- Kāpēc tas liek man justies kā drudzī un uzdzen drebuļus? - Eila pajautāja. - Bet tie nav slimības drebuļi, tie ir daudz patīkamāki.

- Tagad tev nav jābūt zāļu sievai, tā nav nekāda slimība, - viņš skaidroja. Tad pēc brīža piebilda: - Eila, ja tev ir karsti, kāpēc neattaisīt apmetni?

- Ir jau labi. Nav jau nemaz tik karsti.

- Vai tu iebilstu, ja es atvērtu tavu apmetni?

- Kāpēc tas ir vajadzīgs?

- Jo es to gribu. - Viņš atkal Eilu noskūpstīja, mēģinādams atsiet mezglu saitītē, kas saturēja apmetni. Jondalaram neizdevās, viņš jau bija gatavs uz tālākām diskusijām.

- Es to attaisīšu, - viņa pačukstēja, kad vīrietis atrāva muti no viņas lūpām. Jaunā sieviete veikli atsēja mezglu un izliecās, lai atraisītu jostu. Adas apmetnis nokrita, un Jondalars aizturēja elpu.

- Ak, sieviete! - Viņa balss bija piesmakusi no lielās vēlmes un cirkšņi - saspringuši. - Eila! 0! Doni! Kas par sievieti! - Viņš kaislīgi skūpstīja sievietes pavērto muti, tad ar seju piespiedās viņas kaklam un uzsūca ādas siltumu. Smagi elpodams, viņš nedaudz atrāvās un ieraudzīja, ka uz Eilas kakla bija atstājis sarkanu plankumu. Cenzdamies atgūt kon­troli, Jondalars dziļi ievilka elpu.

- Vai kaut kas nav labi? - Eila pajautāja, sievietes pierē iegūla uz­traukuma rieva.

- Tikai tas, ka es tevi tik ļoti gribu. Gribu visu izdarīt pareizi, bet nezinu, vai spēšu. Tu esi… tik skaista, tik sievišķīga.

Eilas rūpju rieva pārvērtās smaidā. - Jondalar, lai ko tu arī darīsi, viss būs pareizi.

Atkal viņu noskūpstījis, šoreiz daudz maigāk, viņš vairāk nekā jebkad gribēja šai sievietei sagādāt baudu. Noglāstījis Eilas sānu, viņš sajuta krūts smagumu, vidukļa izliekumu, līdzeno gūžas pacēlumu, sasprin­dzināto augšstilba muskuli. Eila no viņa pieskārieniem trīsēja. Jondalara roka pieskārās zeltainajiem kaunuma matiem, pēc tam virzījās augšup pāri vēderam uz piebriedušajām krūtīm un sajuta, kā krūtsgaliņš viņa plaukstā paliek ciets. Noskūpstījis sīko rētiņu uz Eilas kakla, vīrietis sameklēja otru krūti un iesūca krūtsgaliņu mutē.

- Sajūta nav tāda pati, kā kad bērns to dara, - viņa atzina.

Tas kliedēja saspringumu, Jondalars smiedamies piecēlās sēdus. - Eila, tev tagad tas nav jāanalizē.

- Nu, vienalga, sajūta nav tāda pati, kā kad bērns sūc krūti, un es nezinu, kāpēc. Es vispār nesaprotu, kāpēc vīrietis grib zīst tāpat kā bērns, - sieviete sacīja, gribēdama aizsargāties.

- Vai tev nepatīk, ka es tā daru? Es tā nedarīšu, ja tev tas nepatīk.

- Es neteicu, ka man tas nepatīk. Ir laba sajūta, kad bērns zīž krūti. Tomēr, kad tu to dari, sajūta ir cita, bet tik un tā patīkama. Es to izjūtu visā ķermenī. Bērns nerada tādas izjūtas visā ķermenī.

- Tieši tāpēc vīrietis to dara, lai sieviete tā justos un lai pats tā jus­tos. Tieši tāpēc es gribu tev pieskarties, sniegt baudu tev un arī pats sev. Tā ir Mātes Baudas velte, ko Viņa sniedz saviem bērniem. Viņa mūs radīja, lai mēs šo baudu iepazītu, un mēs Viņu godinām, Viņas velti pieņemot. Eila, vai ļausi man sniegt Baudas velti tev?

Jondalars skatījās Eilā. Jaunās sievietes zeltainie mati, izjukuši uz zvērādas, iekļāva viņas seju. Viņas ieplestās acis, dziļas un maigas, dega ar slēptu liesmu un šķita asaru pilnas, it kā jebkuru bridi tās varētu iet pāri malām. Kad Eila pavēra muti, lai atbildētu, tā notrīcēja; viņa neatbildēja, bet pamāja.

Vīrietis noskūpstīja vienu aizvērto aci, tad otru un pamanīja asaru. Ar mēles galiņu viņš izgaršoja sāļo pilienu. Atvērusi acis, Eila pasmaidīja.

Noskūpstījis viņas degungaliņu, tad muti un katru krūtsgaliņu, Jonda­lars piecēlās kājās.

Sieviete vēroja, kā viņš pieiet pie pavarda un noņem no uguns uz iesma uzdurto cepeti un pagrūž lapās ietītās saknes prom no oglēm. Neko nedomādama, Eila gaidīja to, ko pati nezināja. Vīrietis bija licis viņai justies tā, kā viņa nekad nespēja iedomāties, ka viņas ķermenis var tā justies; viņā bija pamodusies neizskaidrojama iekāre un ilgas.

Ielējis krūzītē ūdeni, Jondalars to atnesa pie guļvietas. - Negribu, lai kaut kas mums traucētu, - viņš paskaidroja, - domāju, ka tu varbūt gribi padzerties.

Eila noraidoši pašūpoja galvu. Iedzēris malciņu, Jondalars nolika krū­zīti malā, tad, atraisījis gurnauta saiti, palika stāvam, skatīdamies uz sievieti; viņa iespaidīgais loceklis bija piebriedis un sacēlies. Eilas acīs varēja lasīt vienīgi uzticību un vēlēšanos, tajās nebija ne miņas no bailēm par iespaidīgo locekļa izmēru, kas dažkārt parādījās jaunākās sievietēs un arī vairs ne tik jaunās, kad viņas to pirmoreiz bija ieraudzījušas.

Apguļoties blakus Eilai, Jondalara acis veldzējās sievietes daiļumā. Viņas mati - mīksti, kupli, krāšņi; acis - dziļas un gaidošas; lieliskais augums - viss šajā skaistajā sievietē gaidīja viņa pieskārienu, viss gai­dīja, lai viņš atmodina viņā tās izjūtas, kuras viņš zināja tur esam. Vīrietis gribēja pēc iespējas ilgāk izbaudīt šo pirmo Eilas iepazīšanu. Šobrīd viņš jutās daudz vairāk uztraucies, nekā jebkad bija bijis Pirmās baudas rituāla laikā, atrodoties kopā ar tikko izveidojušos sievieti. Eila nezināja, ko gaidīt; neviens to viņai nebija gari un plaši izskaidrojis. Agrāk viņa bija tikusi vienīgi rupji izmantota.

"Ak, Doni! Palīdzi man visu izdarīt pareizi," Jondalars nodomāja, uz brīdi sajuzdams, ka drīzāk uzņemas milzīgu atbildību nekā ar priecīgu prātu nododas Baudas veltei.

Eila gulēja mierīgi, sievietei ne muskulītis nenodrebēja, tomēr viņa trīsēja. Viņa jutās tā, it kā jau veselu mūžību būtu gaidījusi kaut ko, ko nespēja izskaidrot un vārdos aprakstīt, bet ko šis vīrietis varēja viņai sniegt. Jau viņa acis vien spēja ielauzties dziļi sievietes dvēselē; viņa nespēja izskaidrot pulsējošo, trīcošo sajūtu, ko izraisīja viņa roku, mutes un mēles pieskāriens, tomēr Eila ilgojās saņemt vēl vairāk. Viņa sajutās tā, ka kaut kas nav pabeigts un izdarīts līdz galam. Kamēr Jondalars nebija viņai ļāvis izbaudīt garšu, sieviete savu izsalkumu nebija apzi­nājusies, bet, tiklīdz tas radās, to vajadzēja apmierināt.

Kad vīrieša acis bija pietiekami piesātinājušās ar sievietes kailumu, Jondalars tās aizvēra un atkal viņu noskūpstīja. Eilas mute bija pa­vērta un gaidoša. Viņa iesūca vīrieša meklējošo mēli savā mutē un piesardzīgi izmēģināja darboties ar savu mēli. Jondalars pacēla galvu un iedrošinoši uzsmaidīja. Vīrietis pielika pie lūpām bagātīgu, krāšņu sievietes matu šķipsnu un ar seju iejaucās biezajā, mīkstajā, zeltainajā matu kronī. Noskūpstījis viņas pieri, acis un vaigus, Jondalars gribēja iepazīt viņu visu.

Viņš sameklēja sievietes ausi, siltā elpa no jauna lika viņas augumam patīkami ietrīsēties. Paknibinājis auss ļipiņu, vīrietis to pasūca. Jonda­lars atrada jutīgos nervu galiņus uz Eilas kakla un rīkles, kas izraisīja patīkamas trīsas auguma iekšpusē tajās vietās, kur neviens nekad ne­bija vēl pieskāries. Vīrieša lielās, ekspresīvās un jutekliskās rokas viņu glāstīja un pētīja, pieskārās zīdainajiem matiem, vaigam un zodam, apvilka plecu un roku līnijas. Sasniedzis Eilas roku, Jondalars pielika to pie lūpām, noskūpstīja plaukstu un noglāstīja katru pirkstiņu, tad turpināja glāstīt rokas iekšpusi.

Sievietes acis bija aizvērtas, izbaudīdamas ritmiskos sajūtu uzplūdus. Viņa siltā mute sameklēja rētiņu kakla bedrītē, tad brauca zemāk starp krūtīm un apvilka vienas krūts kontūru. Ar mēli iezīmēdams arvien mazākus apļus un sasniedzis krūtsgaliņa aplīti, vīrietis sajuta, ka Eilas ādas struktūra mainās. Sieviete noelsās, kad viņš iesūca krūtsgaliņu mutē, un Jondalars pats sajuta cirkšņos pulsējam karstuma vilni.

Glāstot katru krūti, viņa roka pieskaņojās mēles kustībām un pirksti atklāja, ka krūtsgaliņš ir ciets un izslējies. Sākumā viņš to maigi pasūca, bet, kad Eila sniedzās viņam pretim, vīrietis sāka sūkt stiprāk. Viņa smagi elpoja un klusi vaidēja. Vīrieša elpa pieskaņojās sievietes vēlmei; viņš nebija pārliecināts, ka spēs vēl ilgāk noturēties. Pārtraucis Jondalars atkal paskatījās uz Eilu. Viņas acis bija aizvērtas un mute pavērta.

Viņš gribēja viņu visu, visu un uzreiz. Piespiedies viņas mutei, vīrietis iesūca Eilas mēli savā mutē. Atlaižot to, arī Eila, sekojot viņa piemēram, iesūca viņa mēli un sajuta vīrieša karstumu. Sameklējis atkal sievietes kaklu, viņš vilka mitrus apļus ap otru piebriedušo krūti, līdz sasniedza krūtsgaliņu. Alkdama un trīsēdama Eila tiecās viņam pretim, un viņš atbildēja ar ciešu apskāvienu.

Jondalara roka glāstīja Eilas vēderu, gūžas, tad nonāca pie iekšstilba. Sievietes stingrie muskuļi nedaudz saspringa, tad atbrīvojusies viņa paplēta kājas. Jondalars noglāstīja tumši zeltaino matiņu pauguriņu un sajuta siltu miklumu. Viņu pārsteidza paša spēcīgais atbildes trieciens cirkšņos. Cīnoties atgūt savaldību, viņš saglabāja mieru un gandrīz to atkal zaudēja, kad sajuta savā rokā vēl vienu mikluma uzplūdu.

Atstājis krūtsgaliņu, viņš ar roku apļoja sievietes vēderu un nabu. Sasniedzis pauguriņu, viņš paskatījās Eilā. Viņa saraustīti elsoja, sievie­tes mugura izliecās un gaidās saspringa. Viņa bija gatava. Noskūpstījis kaunuma pauguriņu, viņš sajuta sprogainos matiņus un noslīdēja ze­māk. Eila trīsēja, kad vīrieša mēle šaurās atveres augšdaļā atrada mazo izcilnīti, viņa iekliegdamās palēcās un pēc tam vaidot atkrita atpakaļ.

Kad viņš mainīja pozu un ar muti ieslīdēja starp sievietes kājām, Jondalara loceklis nepacietībā dedzīgi pulsēja. Pavēris ieloces, Jondalars ilgi un maigi tās izgaršoja. Eila vairs nedzirdēja, kādas skaņas pati izdod, jo bija pazudusi negaidītos izjūtu uzplūdos, kas strāvoja viņai cauri, kad vīrieša mēle izpētīja katru ieloci un krunciņu.

Lai savaldītu savu arvien pieaugošo vajadzību, Jondalars koncentrējās vienīgi uz Eilas baudu, sameklēja klitoru, kas bija mazs, bet pats baudas centrs, un sāka to stingri un ātri apļot. Kad sieviete locījās un elsoja no tādas ekstāzes, kādu nekad agrāk nebija izjutusi, vīrietis baidījās, ka ir sasniedzis paškontroles robežu. Ar diviem garajiem pirkstiem viņš iegāja miklajā atverē un no iekšpuses paspieda.

Pēkšņi Eila izlieca muguru un iekliedzās, Jondalars izgaršoja jaunu mikluma uzplūdu. Sievietes rokas sažņaudzās dūrēs un atlaidās, neap­zināti izdarīdamas konvulsīvas aicinošas kustības, kas pielāgojās viņas spazmatiskajai elpošanai.

-Jondalar! - viņa iesaucās. - Ak, Jondalar, man vajag… vajag tevi… vajag kaut ko… *

Vīrietis nostājās uz ceļiem un, sakodis zobus, pūlējās atturēties no straujām kustībām un ieiet viņā piesardzīgi. - Es cenšos… to izdarīt saudzīgi, - viņš ar grūtībām sacīja.

- Tas… man nesāpēs, Jondalar…

Tā bija taisnība! Īstenībā šī taču nebija viņas pirmā reize. Kad Eila izliecās, lai saņemtu viņu pretim, Jondalars atļāvās viņā ieiet. Nebija nekādas pretestības. Cerēdams sajust pretestību sievietes makstī, viņš iespiedās vēl dziļāk un juta locekli slīdam iekšā vēl dziļāk, sajuta viņas siltumu, miklās dzīles atveramies un viņu ieskaujam, līdz - viņam par pārsteigumu - Eila viņu uzņēma pilnībā. Viņš pavilkās atpakaļ un vēl­reiz dziļi viņā iegrima. Lai ievilktu viņu sevī pilnīgi, Eila ar kājām ap­skāva vīrieti. Vēlreiz izvilkdams locekli un par jaunu viņā iespiezdamies, viņš sajuta sievietes maksts brīnumaino pulsāciju, kas glāstīja viņa locekli visā garumā. Tas bija kas vairāk, nekā viņš bija gaidījis. Ar ne­ierobežotu aizrautību ieiedams viņā atkal un atkal, Jondalars beidzot ļāva vaļu pats savām vajadzībām.

- Eila!… Eila!… Eila! - viņš izsaucās.

Spriedze sasniedza kulmināciju. Vīrietis sajuta, kā tā koncentrējas viņa cirkšņos. Viņš vēlreiz izvilka locekli. Eila sniedzās viņam pretim ar katru saspringto nerva galiņu un muskuli. Jondalars iegāja viņā, nododamies baudas kulminācijas sajūtai, pilnībā iegremdēdams savu vareno vīrietību sievietes karstajās dzīlēs. Abi saspringa, Eila izkliedza viņa vārdu, un, izdarīdams pēdējo grūdienu, Jondalars viņu piepildīja ar savu sēklu.

Brīdi, kas vilkās veselu mūžību, vīrieša zemās rīkles skaņas saplūda harmonijā ar sievietes elsām, kas ik pa brīdim atkārtoti izsauca viņa vārdu; abus caurstrāvoja baudas trīsas. Tad ar neizsakāmu atvieglojumu Jondalars sabruka virs sievietes.

Kādu labu brīdi bija dzirdama tikai abu elpa. Viņi nespēja pakustē­ties. Viņi bija atdevuši sevi viens otram līdz pēdējam, katra šūniņa bija piedalījusies baudas sniegšanā. Vēl pēc kāda laika viņi joprojām palika guļam, negribēdami kustēties, negribēdami, lai tas beidzas, kaut arī zināja, ka tas ir beidzies. Tā bija bijusi Eilas atmoda; viņa nekad nebija izbaudījusi to, ko vīrietis varētu viņai sniegt. Jondalars zināja, ka bauda Eilu atmodinās, bet viņa bija sagādājusi vīrietim negaidītu pārsteigumu, sagādājusi viņam neizmērojamu iepriecinājumu.

Tikai dažas sievietes līdz šim bija spējušas pilnībā ieņemt viņa va­reno locekli; vīrietis bija iemācījies kontrolēt iespiešanās dziļumu, lai pielāgotos sievietei, un darīja to ar iejūtību un meistarību. Tieši tā vairs nekad nebūs, bet izbaudīt Pirmās baudas rituālu un vienlaikus reto un pasakaino atvieglojuma sajūtu pēc pilnīgas locekļa ieiešanas sievietē bija kas pilnīgi neticams.

Jondalars allaž bija ļoti pūlējies tieši Pirmās baudas rituāla laikā; šajā ceremonijā bija kaut kas tāds, kas izcēla viņā pašu labāko. Vīrieša rūpes un uzmanība bija neviltotas, viņa pūlēm vajadzēja iepriecināt sievieti, un viņa apmierinājums radās no sievietes iegūtās baudas tāpat kā no savējās. Bet Eila bija viņu iepriecinājusi, apmierinājusi līdz tādai pakāpei, par ko vīrietis nebija sapņojis pat pārdrošākajās fantāzijās. Nekad agrāk viņš nebija izjutis tik dziļu piepildījumu. Kādu brīdi bija licies, ka abi kļuvuši par vienu veselu.

- Es droši vien kļūstu ļoti smags, - Jondalars konstatēja, daļēji at­balstīdams svaru uz viena elkoņa.

- Nē, - Eila atbildēja maigā balsī. - Tu nemaz neesi smags. Nedomāju, ka kādreiz vēlēšos, lai tu no manis piecelies.

Vīrietis noliecās, lai pakutinātu viņas ausi un noskūpstītu kaklu. - Arī es negribu celties augšā, tomēr šķiet, ka tas būs jādara. - Jondalars lēnām atbrīvojās un apgūlās Eilai blakus, palikdams roku zem sievietes galvas tā, lai tā atbalstītos viņa pleca bedrītē.

Eila jutās miegaini apmierināta, pilnīgi atbrīvojusies, un spēcīgi iz­baudīja vīrieša klātbūtni. Jaunā sieviete sajuta roku, kas bija viņu apskā­vusi, pirkstus, kas viegli glāstīja, krūšu muskuļu spēli zem sava vaiga; viņa varēja ausī dzirdēt vīrieša sirdspukstus vai varbūt pati savējos; viņa varēja sasmaržot vīrieša siltās ādas muskusa smaržu un abu divu Baudas veltes smaržu. Jaunā sieviete nekad nebija jutusies tik lutināta un aprūpēta.

- Jondalar, - Eila pēc brīža ierunājās, - kā tu zini, kas jādara? Es nemaz nezināju, ka manī mājo tādas sajūtas. Kā tu to zināji?

- Kāds man to parādīja, iemācīja, palīdzēja uzzināt, kas sievietei nepieciešams.

- Kas?

Eila juta vīrieša muskuļus saspringstam, pamanīja izmaiņas viņa balss tonī.

- Ir pieņemts, ka vecākas, pieredzējušākas sievietes apmāca jaunus vīriešus.

- Tā kā Pirmajā baudas veltē?

- Ne gluži. Tas ir daudz neoficiālāk. Kad jaunie vīrieši sasniedz brie­dumu, sievietes to parasti zina. Viena vai vairākas, kas saprot, ka viņš ir nervozs un par sevi nedrošs, allaž būs blakus un palīdzēs vīrietim to pārvarēt. Bet tā nav ceremonija.

- Klanā, kad zēns īstās medībās, ne jau nogalinot kādus mazus zvē­riņus, iegūst pirmo medījumu, tad kļūst par īstu vīrieti un viņam par godu tiek noturēta vīrietības ceremonija. Briedumam nav nozīmes. Tieši medības padara viņu par vīrieti. Tajā brīdī viņam jāuzņemas pieaugušo saistības.

- Medības ir svarīgas, bet daži vīrieši nekad nemedī. Viņi attīsta citas iemaņas. Domāju, ka man arī nebūtu bijis jāmedī, ja pats to ne­būtu vēlējies. Es māku izgatavot rīkus un ietirgotu tos pret gaļu un zvērādām vai vienalga ko citu, kas man nepieciešams. Tomēr vairums vīriešu medī, un zēna pirmais medījums ir kas īpašs.

To atceroties, Jondalara balsī ieskanējās maigi toņi. - Netiek rīkota nekāda īpaša ceremonija, bet viņa medījums tiek sadalīts visai ciltij - viņš no tā nedrīkst apēst ne kumosiņu. Ļaudis, ejot zēnam garām, cits citam saka tā, lai jaunais vīrietis to dzird: cik liels un brīnišķīgs ir viņa medījums, cik tas ir mīksts un garšīgs. Vīri viņu aicina piedalīties spēlēs un sarunās. Sievietes sāk pret viņu izturēties kā pret vīrieti, nevis puiku un draudzīgi ar viņu pajoko. Gandrīz katra sieviete būs viņam pieejama, ja zēns ir pietiekami nobriedis un tieši to vēlas. Pirmais medījums liek viņam sajusties kā vīrietim.

- Bet nav vīrietības ceremonijas?

- Katru reizi, kad vīrietis padara kādu meiteni par sievieti, atver viņu, ļauj viņā ieplūst dzīves spēkam, viņš apliecina savu vīrietību. Tieši tāpēc viņa ierocis, viņa loceklis - vīrietība - tiek saukts par sie­viešu atvērēju.

- Tas var izdarīt ko vairāk nekā tikai padarīt par sievieti. Tas var aizsākt bērniņu.

- Eila, Lielā Māte svētī sievieti ar bērniem. Viņa tos ieved pasaulē pie vīrieša pavarda. Doni radīja vīriešus, lai tie sievietei palīdz, lai apgādā viņu, kad tā ir uz grūtām kājām un gaida bērniņu nākam pasaulē vai kad viņa zīda un aprūpē zīdaini. Un arī tāpēc, lai padarītu meitenes par sievietēm. Es nemāku to labāk izskaidrot. Varbūt kāds viedais to māk labāk?

"Varbūt viņam ir taisnība?" Eila nodomāja, ērti iekārtodamās blakus un pieglauzdamās vīrietim. "Bet, ja nav, tad varbūt jau tagad manī aug bērniņš?" Jaunā sieviete pasmaidīja. "Bērniņš - kā Durks, ko aijāt un lolot, par ko rūpēties, kas būs daļiņa no Jondalara."

"Bet kurš man palīdzēs, kad viņš būs prom?" Eila turpināja risināt domu pavedienu, izjuzdama sāpju dūrienu. Viņa atcerējās savu iepriekšējo smago grūtniecību, cīņu ar nāvi dzemdību laikā. "Bez Izas es nebūtu pali­kusi dzīva. Un, pat ja man izdotos vienai piedzemdēt, tad kā es vienlaikus varētu medīt un rūpēties par bērnu? Ja nu mani ievaino vai nogalina? Kas tad parūpēsies par manu bērnu? Bērniņš vienatnē nomirs."

"Es tagad nedrīkstu dzemdēt vēl vienu bērnu!" Eila kā bulta pielēca kājās. "Un ja nu tas ir jau aizsākts? Ko man iesākt? Izas zālītes! Biš­krēsliņi vai āmuļi, vai… nē, ne āmuļi. Tie aug tikai uz ozola, bet šeit tuvumā nav ozolu. Toties šeit aug vairākas zālītes, kas varētu palīdzēt, - man būs par to jāpadomā. Tas varētu būt bīstami, bet labāk zaudēt bērniņu tagad nekā pēc piedzimšanas atstāt viņu hiēnai."

- Eila, vai kas noticis? - Jondalars apjautājās, pasniegdamies, lai saņemtu rokā vienu pilnīgu un tvirtu krūti, jo zināja, ka ir atguvis spēkus, un tas viņā izraisīja jaunu vēlmi.

Atcerēdamās vīrieša pieskārienus, Eila atspiedās pret viņa roku. - Nē, nekas nav noticis.

Atcerēdamies savu dziļo apmierinājumu, vīrietis pasmaidīja un sajuta jaunus vēlmes uzplūdus. "Driz," viņš nodomāja. "Šķiet, ka Eilai piemīt Hadumas pieskāriens!"

Sieviete saskatīja virieša acis sirsnību un iekāri. "Varbūt viņš vēlreiz grib dalīties ar mani Baudas veltē?" Eila nodomāja, ari uzsmaidīdama viņam. Tad sievietes smaids izdzisa. "Ja bērniņš vēl nav aizsākts un mēs atkārtosim Baudas velti, tas var aizsākties. Varbūt man vajadzētu iedzert Izas slepeno zālīti? To, par kuru viņa piekodināja nevienam neteikt."

Jaunā sieviete atcerējās Izas stāstīto par augiem - zeltīto vlteni un antilopes salviju - ka tiem piemīt tik spēcīga maģija, kas var piešķirt spēku sievietes totēmam cīnīties ar vīrieša apaugļojošo ekstraktu un aizkavēt dzīvības rašanos. Toreiz Eila tikko bija uzzinājusi, ka ir stāvoklī. Agrāk Iza viņai nebija stāstījusi par šo līdzekli - neviens nedomāja, ka Eilai reiz varētu būt bērns, un tas nebija iekļauts mācībās. "Kaut arī man ir spēcīgs totēms, man piedzima bērns, un tas var notikt vēlreiz. Nezinu, vai tas ir no gara vai vīriešiem, bet Izai šis līdzeklis palīdzēja, tāpēc domāju, ka man būtu jāiedzer šīs vai kādas citas zālītes, lai bērna nebūtu."

"Kaut man tas nebūtu jādara! Kaut es varētu bērniņu paturēt! Es gribētu bērnu no Jondalara." Eilas smaids bija tik maigs un pavedinošs, ka vīrietis pasniedzās un novilka viņu sev blakus. Amuletu maisiņš, kas bija aplikts Eilai ap kaklu, iesita viņam pa degunu.

- Ak vai! Jondalar! Vai tev sāpēja?

- Kas tev tur iekšā? Tur droši vien pilns ar akmeņiem! - vīrietis iesaucās, pieceldamies sēdus un berzēdams savu degunu. - Kas tas ir?

- Tas ir… manam totēma garam, lai tas varētu mani atrast. Tas satur mana gara daļu, ko viņš pazīst. Kad totēms man parādīja zīmes, es tās glabāju šajā maisiņā. Ikvienam klana loceklim ap kaklu ir tāds maisiņš. Krebs sacīja: ja es to pazaudēšu, tad miršu.

- Tas ir talismans vai amulets, - Jondalars secināja. - Tavs klans patiešām izprot garu pasaules noslēpumus. Jo vairāk es par viņiem uzzinu, jo vairāk viņi liekas līdzīgāki cilvēkiem, tomēr tie nelīdzinās nevienam, ko pazīstu. - Vīrieša acis parādījās nožēla. - Eila, tā bija mana nezināšana, kas lika man uzvesties tā, kā es to darīju, kad pir­moreiz sapratu, par ko tu runāji, pieminēdama klanu. Tā bija kaunpilna uzvedība, un man ļoti žēl, ka tā notika.

- Jā, tas bija apkaunojoši, bet es vairs nedusmojos un neesmu aizvainota. Tu liki man justies… Ari es gribu atbildēt ar laipnību. Kas attiecas uz šodienu, uz Pirmās baudas rituālu, gribu pateikt… paldies.

Jondalars pasmīnēja. - Nedomāju, ka agrāk kāds man par to būtu pateicies. - Smīns pazuda, bet smaids sejā saglabājās, kaut ari vīrieša acis raudzījās nopietni. - Ja kādam par to būtu jāpateicas, tad tam būtu jābūt man. Paldies, Eila! Tu nemaz nezini, kādu pārdzīvojumu man sniedzi. Neesmu tik patīkami juties kopš… - Jondalars apklusa, un Eila pamanīja sāpīgu izteiksmi vīrieša sejā, - …kopš Zolenas.

- Kas ir Zolena?

- Zolenas vairs nav. Tā bija sieviete, kuru pazinu, kad biju vēl jauns. - Jondalars atlaidās un skatījās alas griestos; viņš tik ilgi klusēja, ka Eila vairs necerēja, ka viņš vēl kaut ko teiks. Tad, drīzāk sev nekā viņai, Jondalars sāka runāt:

- Toreiz viņa bija skaista. Visi vīrieši par viņu vien runāja, un visi pui­kas par viņu vien domāja, bet neviens cits to nedarīja vairāk par mani, pat pirms tam, kad doni atnāca pie manis miegā. Tajā naktī, kad ieradās mana doni, viņa ieradās Zolenas izskatā, un, kad pamodos, visas zvēr­ādas, uz kurām biju gulējis, bija slapjas no mana dzīvības ekstrakta un galva pilna ar domām par Zolenu. Atceros, kā viņai sekoju vai meklēju kādu vietu, kur varētu viņu vērot. Lūdzos Mātei, ka gribu viņu. Tāpēc nespēju noticēt tam, ka Zolena atnāca pie manis. Tā būtu varējusi būt jebkura cita sieviete, bet vienīgā, ko patiešām vēlējos, bija Zolena. Ak, kā es viņu gribēju! Un viņa pie manis atnāca. Vispirms es ar viņu guvu baudu. Pat toreiz es jau biju liels savam vecumam - daudzējādā ziņā. Zolena man iemācīja, kā sevi kontrolēt, kā to izmantot, un vēl viņa man iemācīja, kas sievietei vajadzīgs. Iemācījos, ka varu saņemt baudu no sievietes, pat ja nevaru viņā ieiet pietiekami dziļi, ja vien sagatavoju sievieti, bet pats sevi savaldu un kontrolēju, cik vien ilgi tas iespējams. Tad man nebūs svarīgi, cik dziļi varēšu ieiet, un viņa gūs lielāku baudu. Ar Zolenu man nebija jāuztraucas. Tomēr viņa mācēja padarīt laimīgus ari tos vīriešus, kas bija mazāki, - viņai bija savi kontroles veidi. Nebija tāda vīrieša, kas negribētu Zolenu, bet viņa izvēlējās mani. Pēc kāda laika viņa jau sāka mani izvēlēties pastāvīgi, kaut arī toreiz biju vēl gandrīz tikai puika. Bet bija viens vīrietis, kas Zolenu vajāja, kaut arī viņa to negribēja. Tas mani sadusmoja. Ieraudzījis mūs abus kopā, viņš Zolenai ieteica pārmaiņas pēc izvēlēties vīrieti. Vīrietis nebija tik vecs kā Zolena, bet bija vecāks par mani. Tomēr es biju par viņu lielāks.

Jondalars aizvēra acis, bet turpināja savu stāstu: - Tas bija tik stulbi! Man to nevajadzēja darīt, tas vienīgi pievērsa mums uzmanību, bet viņš nelika Zolenu mierā. Tas vīrietis mani tā sadusmoja. Reiz kādu dienu es viņam iesitu un pēc tam vairs nespēju apstāties. Saka, ka jaunam vīrietim nav labi būt pārāk ilgi kopā ar vienu sievieti. Ja viņam ir vairākas sievietes, tad pastāv mazāka iespēja, ka izveidosies spēcīgas jūtas. Jau­niem vīriešiem jāsatiekas ar jaunām sievietēm; vecākām sievietēm šos jaunekļus vajadzētu vienīgi apmācīt. Vienmēr tiek vainota sieviete, ja jauneklis viņai pārāk pieķeras. Bet manā gadījumā sievieti nevajadzēja vainot. Es negribēju nevienu citu sievieti, es gribēju vienīgi Zolenu.

Tās pārējās sievietes likās tik primitīvas, neiejūtīgas, kaitinošas, visu laiku ķircināja vīriešus, it īpaši jaunekļus. Iespējams, ka, dzīdams viņas prom un apsaukādams, arī es pats nebiju iejūtīgs.

Viņas ir tās, kas izvēlas vīrieti Pirmās baudas rituālam. Visi vīrieši alkst, lai izvēlas tieši viņus, - viņi vienmēr par to runā. Tas ir pago­dinājums, un tas ir aizraujoši, bet vīrieši uztraucas, ka var būt pārāk rupji, pārāk steidzīgi vai pat var gadīties vēl kas sliktāks. Kāda jēga tādam vīrietim, kas pat nespēj atvērt sievieti? Ikreiz, kad tāds vīrietis paiet garām sieviešu bariņam, viņas to paķircina.

Jondalars pārvērta savu balsi falsetā un mēdījās: "Re, kur aiziet smukulītis! Vai nevēlies, lai tev iemācu kādu jaunu paņēmienu?" Vai ari: "Neesmu bijusi spējīga viņam neko iemācīt, vai kāda cita nevēlas pamēģināt?"

Tad turpināja pats savā balsi: - Vairums viriešu, tāpat kā pašas sie­vietes, iemācās atcirst pretim un uzjautrinās par šo apcelšanos, bet jaunajiem vīriešiem tas ir grūti. Jebkurš vīrietis, kas iet garām smejošu sieviešu bariņam, domā, vai tik viņas to neapceļ. Zolena tāda nebija. Citām sievietēm viņa diez ko nepatika; varbūt tāpēc, ka viņa ļoti patika vīriešiem? Jebkurā no Mātes svētkiem vai saietiem viņu allaž izvēlējās pirmo…

Vīrietis, kam es iesitu, pazaudēja vairākus zobus. Ir smagi tik jaunam vīrietim palikt bez zobiem. Viņš nespēj neko sakošļāt, un arī sievietes viņu negrib. Kopš tā laika man allaž bijis viņa žēl. Tas bija tik stulbi! Mana māte viņam atlīdzināja zaudējumus, un tas vīrietis pārcēlās dzī­vot uz citu alu. Bet viņš ierodas Vasaras sapulcēs, un ikreiz, kad viņu ieraugu, tā saviebjos. Zolena bija iesākusi runas par nodošanos Mātes kalpībā. Es domāju, ka kļūšu par kokgriezēju un tādā veidā Viņai kal­pošu. Tieši tad Martona izlēma, ka man ir talants uz akmens apstrādi, un aizsūtīja Dalanaram ziņu. Nepagāja necik ilgs laiks, Zolena devās prom, lai izietu īpašu mācību kursu, un Vilomars mani aizveda dzīvot pie Lanzadoni. Martonai izrādījās taisnība. Tā bija labāk. Kad pēc trim gadiem atgriezos, Zolenas vairs nebija.

- Kas ar viņu notika? - Eila pajautāja, gandrīz vai baidīdamās ierunāties.

- Tie, kas kalpo Mātei, atsakās no savas personības un pieņem to ļaužu identitāti, par kuriem viņi aizlūdz. Māte tiem pretim sniedz tādas veltes, kas nepiemīt nevienam parastam Viņas bērnam: tā ir maģija, prasme un zināšanas, kā arī spēks. Daudzi no tiem, kas dodas kalpot Mātei, nekad netiek tālāk par palīga lomu. No visiem tiem, kas saņem Viņas aicinājumu, tikai daži ir patiesi talantīgi, bet tie ļoti ātri izceļas pārējo Mātes kalpu vidū.

- Tieši pirms tam, kad es aizgāju, Zolena tika iecelta Zelandoni Augs­tās priesterienes kārtā; vispirms viņa tika iecelta par priesterieni to ļaužu vidū, kas kalpo Mātei.

Pēkšņi Jondalars pielēca kājās un pa alas ieeju ieraudzīja sarkanīgi zeltainās rietumu pamales debesis. - Vēl joprojām ir gaišs. Man gribas aiziet izpeldēties, - viņš noteica un ātri izsteidzās no alas. Paņēmusi savu apmetni un garo jostu, Eila viņam sekoja. Kad Eila sasniedza up­malu, Jondalars jau bija ieniris ūdenī. Noņēmusi amuletu maisiņu, ari Eila iebrida pāris pēdu ūdenī un laidās peldus. Vīrietis jau bija aizpeldējis tālu prom pret straumi. Jondalaram peldot atpakaļ, Eila viņu satika.

- Cik tālu tu aizpeldēji? - sieviete pajautāja.

- Līdz ūdenskritumam, - viņš atbildēja. - Vai zini, Eila? Neesmu nevienam un nekad par Zolenu stāstījis.

- Vai pēc tam vēl kādreiz satiki Zolenu?

Jondalara pēkšņie smiekli ieskanējās ar rūgtuma noskaņu. - Nevis Zolenu, bet Zelandoni priesterieni. Jā, esmu viņu saticis. Esam labi draugi. Esmu pat dalījies Baudas veltē ar Zelandoni priesterieni, - viņš atbildēja. - Bet viņa vairs neizvēlas tikai mani.

Jondalars sāka ātri un strauji peldēt lejup pa straumi.

Eila sarauca pieri un pašūpoja galvu, tad devās viņam pakaļ - atpakaļ uz upes krastu. Liekot kaklā amuletu maisiņu un aizsienot apmetni, jaunā sieviete sekoja Jondalaram augšā pa taciņu. Kad Eila ienāca alā, Zelandoni vīrietis stāvēja pie pavarda un skatījās dziestošajās oglēs. Sakārtojusi apmetni, sieviete paņēma malku un pielika to pavardam. Jondalars vēl joprojām bija slapjš un trīcēja. Viņa devās pēc vīrieša guļamādas.

- Gadalaiki mainās, - Eila konstatēja. - Vakari kļūst vēsi. Paņem šo zvērādu, citādi saaukstēsies.

Jondalars to neveikli aplika ap pleciem. Eila nodomāja: "Viņam ne­der un nepiestāv zvērādas apmetnis. Un, ja viņš grasās aiziet, tad tas jādara driz, pirms nav mainījušies gadalaiki." Sieviete piegāja pie savas guļvietas un paņēma saini, kas stāvēja pie sienas.

- Jondalar…?

Vīrietis papurināja galvu, lai atgrieztos tagadnē, un uzsmaidīja Ei­lai, bet viņa acis nesmaidīja. Sievietei raisot saini vaļā, kaut kas no tā izkrita, viņa to pacēla.

- Kas tas ir? - viņa pavaicāja bailīgi un vienlaikus izbrīnīti. - Kā tas te nokļuva?

- Tā ir doni, - Jondalars paskaidroja, ieraudzījis izgrebtu kaula ga­balu.

- Doni?

- Es to izgatavoju tev - tavam Pirmajam baudas rituālam. Tādos gadījumos doni allaž ir jābūt klāt.

Eila nolieca galvu, lai noslēptu pēkšņos asaru uzplūdus. - Nezinu, ko lai saku. Nekad neesmu redzējusi neko līdzīgu. Viņa ir skaista. Viņa izskatās īsta, kā cilvēks. Gandrīz vai līdzīga man.

Jondalars pacēla Eilas zodu. - Eila, es jau arī gribēju, lai viņa izskatās pēc tevis. īsts kokgriezējs būtu to izgrebis labāk… nē. īsts kokgriezējs nebūtu izgatavojis šādu doni. Neesmu pārliecināts, vai arī man to va­jadzēja darīt. Parasti doni figūriņām nav sejas - Mātes seja ir nezināma. Tavas sejas piešķiršana doni figūriņai var tai piesaistīt tavu garu. Tieši tā­pēc tā ir domāta tev, lai tu to glabātu pie sevis - kā manu dāvanu tev.

- Nesaprotu, kāpēc tu biji nolicis savu dāvanu šeit, - Eila sacīja, beigdama raisīt vaļā saini. - Šo es pagatavoju tev.

Jondalars papurināja zvērādas, un, ieraugot apģērbu, vīrieša acis iemirdzējās. - Eila! Es nezināju, ka tu pieproti šūšanas un apģērba dekorēšanas darbus, - viņš sacīja, pētot jaunās drānas.

- Es neesmu neko rotājusi, tikai pagatavoju jaunas daļas tam pašam kreklam, kas tev pirms tam bija mugurā. Izārdīju pārējo apģērbu, lai zinātu, kāda lieluma un formas drēbes ir jāizgatavo, izpētīju, kā tās bija sastiprinātas kopā, lai saprastu, kā to izdarīt. Šūšanai izmantoju īlenu, ko tu pats man izgatavoji, - nezinu, vai lietoju to pareizi, bet viss izdevās.

- Apģērbs ir lielisks! - Jondalars bija sajūsmā, pielikdams sev klāt kreklu. Viņš pielaikoja bikses un pēc tam arī kreklu. - Es jau pats biju domājis pagatavot sev apģērbu, kas būtu piemērotāks ceļošanai. Šiem apstākļiem gurnauts ir labs, bet…

Tas nu bija izteikts. Pateikts skaļi. Tas notika tāpat kā ar Kreba ļauna­jiem gariem - ja tos piesauca skaļi, tad to vara stājās spēkā; Jondalara aiziešana bija kļuvusi par faktu. Tā vairs nebija kāda tāla un neskaidra nojausma, kas kādudien ieņems reālas aprises, - tagad tā bija īstenība. Tā kā abu domas koncentrējās uz šo īstenību, tā ieņēma arvien reālāku seju, līdz šī fakta nospiedošā fiziskā klātbūtne bija ienākusi alā un vairs to neatstāja.

Jondalars ātri novilka drēbes un salocīja tās kaudzītē. - Paldies, Eila! Nespēju tev izteikt, cik daudz tas man nozīmē. Kad kļūs aukstāks, šis apģērbs būs tieši laikā, bet tagad man to vēl nevajag, - vīrietis noteica un apsēja gurnautu.

Neuzticēdamās savai balsij, baidīdamās, ka nespēs parunāt, Eila pa­māja. Viņa sajuta acīs atkal sariešamies asaras, un jaunās sievietes acu priekšā izplūda kaula figūriņas aprises. Viņa to piespieda pie krūtīm; doni figūriņa Eilai bija ļoti mīļa. Tā bija izgatavota Jondalara rokām. Viņš bija sevi nosaucis par darbarīku meistaru, bet īstenībā viņš spēja izgatavot daudz ko vairāk. Vīrieša rokas bija tik prasmīgas, lai pagata­votu šo figūriņu, kas sniedza Eilai tādas pašas maiguma izjūtas, kādas viņa izjuta tad, kad Jondalars lika viņai iepazīt un apzināties - kā ir būt par sievieti.

- Paldies! - viņa pateicās, atcerēdamās par pieklājību.

Vīrietis sarauca pieri. - Nekad to nepazaudē, - viņš pieteica. - Ja Doni ir tava seja un varbūt tajā mājo arī tavs gars, nebūs droši, ja kāds cits to atradīs.

- Manos amuletos iemiesojusies daļa no manis pašas gara un mana totēma gara. Tagad arī šī doni iemieso daļu mana gara un daļu tavas Zemes Mātes gara. Vai tas to padara par manu amuletu?

Jondalars nebija par to domājis. Vai tagad viņa bija daļa no Mātes? Viena no Zemes bērniem? Varbūt viņam nevajadzēja aiztikt spēkus, kurus viņš nepazina? Vai varbūt viņš bija to pārstāvis?

- Es nezinu, Eila, - Jondalars godīgi atbildēja. - Bet nepazaudē to.

-Jondalar, ja tu domāji, ka tas varētu būt bīstami, kāpēc tad piešķīri

doni manu seju?

Vīrietis saņēma viņas rokas, kas turēja figūriņu. - Jo es gribēju sagūstīt tavu garu, Eila. Ne jau paturēt, bet pēc tam biju domājis to atdot atpakaļ. Es gribēju tev sniegt Baudas velti un nezināju, vai to spēšu. Nezināju, vai tu to sapratīsi; tu nebiji tā audzināta, lai Viņu iepazītu. Biju domājis: ja piešķiršu doni tavu seju, tad tas varbūt piesaistīs tevi pie manis.

- Tādēļ nevajadzēja doni piešķirt manu seju. Pirms es nebiju iepa­zinusi, kas ir Baudas velte, es būtu bijusi laimīga, ja tu ar mani vienkārši gribētu atvieglot savas vajadzības.

Jondalars ieskāva Eilu ar visu doni figūriņu savās rokās. - Nē, Eila, tu varbūt ari biji tam gatava, bet man pašam vajadzēja saprast, ka tā ir tava pirmā reize, jo citādi tas nebūtu bijis pareizi.

Jaunā sieviete atkal bija apmaldījusies Jondalara acīs. Vīrieša apskā­viens kļuva spēcīgāks, un, tiecoties pretim, viņa padevās valdzināju­mam, līdz vienīgais, ko Eila bija spējīga aptvert, bija spēcīgās rokas, kas turēja viņu apskautu, pēc skūpstiem izslāpusi mute pie viņas mutes, vīrieša augums, kas piespiedies pie viņas, un reibinošas alkas pēc viņa. Eila vairs neaptvēra, kad Jondalars bija viņu pacēlis un aiznesis prom no pavarda.

Eila attapās zvērādām klātajā guļvietā. Jaunā sieviete sajuta, ka viņš piņķerējas ap viņas apmetņa jostas mezglu, tad, atmetis šo domu, vien­kārši to pacēla augšā. Eila dedzīgi tiecās viņam pretim, juta, kā viņa piebriedušais, stingrais loceklis meklē ieeju un to atrod.

Nevaldāmi, gandrīz vai neprātīgi, Jondalars ievadīja savu locekli dziļi Eilā, it kā lai vēlreiz pārliecinātos, ka sieviete vēl ir tepat blakus un viņam nav sevi jāierobežo. Viņa pacēlās augšup, lai ieņemtu vīrieti sevī, gribēdama viņu tikpat ļoti, kā viņš gribēja Eilu.

Sajutis pieaugam uzbudinājumu, Jondalars izņēma locekli un iegāja viņā vēlreiz. Izjutis, kā sievietes maksts pilnībā iekļāvusi sevī viņa locekli, Jondalars izbaudīja šo pārgalvīgo prieku un pilnībā nodevās kaisles varai, ar mežonīgām alkām viņš ļāvās gaidāmajai ekstāzei. Eila pieskaņojās katrai vīrieša kustībai un grūdienam, izliekdamās, lai vadītu viņa kustību spēku.

Bet Eilas izjūtas sniedzās daudz tālāk par grūdieniem makstī. Ikreiz, kad Jondalars viņā iegāja, sieviete apzinājās vienīgi viņu; viņas augums - nervi, muskuļi, cīpslas, muskulatūra - bija viņa piepildīts. Vīrietis izjuta, ka spriedze gurnos palielinās, kļūst arvien spēcīgāka un spēcīgāka; tad ar neizturamu, arvien pieaugošu intensitāti, kad spiediens ar trīsošu izvirdumu lauzās uz āru, viņš iegāja sievietē, lai vēlreiz viņu piepil­dītu. Viņa pacēlās pretim, lai saņemtu pēdējo, neprātīgo grūdienu, un ar baudkāru atvieglojumu spēcīga eksplozija izgāja cauri visam viņas augumam.